Divpadsmit krēslu

XXVIII nodaļa VISTIŅA UN KLUSA OKEANA GAILĪTIS

Reportieris Persickis sparīgi gatavojās slavenā matematiķa Izaka Ņūtona divsimtgadu jubilejai.

Pašā darba karstumā ienāca Stjopa no «Zinātnes un dzīves». Aiz viņa tenterēja kupla pilsone.

— Paklausieties, Persicki, — Stjopa sacīja, — šī pilsone at­nākusi pie jums darīšanās. Nāciet šurp, pilsone, šis biedrs jums visu paskaidros.

Stjopa smīnēdams aizskrēja.

— Nu? — jautāja Persickis. — Ko jūs vēlaties?

Gricacujeva kundze (tā bija viņa) uzmeta reportierim sap­ņainu skatienu un klusēdama pasniedza papīrīti.

— Tā, — sacīja Persickis, — … pakjuva zem zirga . . . tika cauri ar vieglām izbailēm … Ko jūs vēlaties?

— Adresi, — lūdzoši izdvesa atraitne, — vai nevarētu uzzināt adresi?

— Kādu adresi?

— O. Bendera.

— Kā lai es to zinu?

-— Bet tas biedrs teica, ka jūs zinot.

— Es nekā nezinu. Griezieties adrešu galdā.

—- Bet varbūt, biedri, jūs viņu atceraties? Dzeltenos pus­zābakos.

— Man pašam ir dzelteni puszābaki. Maskavā vēl divsimt tūk­stošu cilvēku staigā dzeltenos puszābakos. Varbūt.jūs gribat uz­zināt arī viņu adreses? Tad lūdzu. Es atsacīšos no visiem darbiem un nodošos tikai šim pasākumam. Pēc pusgada jums viss būs zināms. Es esmu aizņemts, pilsone.

Taču atraitne, juzdama pret Persicki dziju cieņu, staigāja vi­ņam līdz pa koridoru un, grabinādama sastērķelētos apakšsvār­kus, atkārtoja savus lūgumus.

«Nelietīgais Stjopa,» Persickis nodomāja. «Nu paga, puisīt, es tev uzlaidīšu perpetuum mobile izgudrotāju, tad tu man pa­dancosi!»

— Nu ko lai es daru? — uzbudināti jautāja Persickis, pagriez­damies pret atraitni. — Kā es varu zināt pilsoņa O. Bendera ad­resi? Kas tad es esmu — zirgs, kas viņam uzskrēja virsū, vai? Jeb ormanis, kuram viņš manu acu priekšā iegāza pa muguru?. . .

Atraitne mīklaini ņurdēja, no ta varēja saprast tikai vārdus «biedri» un «ļoti jus».

Darbs Tautību namā jau beidzās. Cilvēki pameta kancelejas un gaiteņus. Tikai rakstāmmašīna kaut kur vēl klaudzināja pē­dējo lappusi.

— Pardon, kundze, jūs taču redzat, ka esmu aizņemts!

Ar šiem vārdiem Persickis noslēpās atejā. Pabijis tur desmit minūtes, viņš līksms iznāca ārā. Gricacujeva pacietīgi grabināja savus lindrakus divu gaiteņu stūrī. Persickim tuvojoties, viņa at­kal mācās virsū.

Reportieris pārskaitās.

— Ziniet ko, cienītā, — viņš sacīja, — lai notiek, es jums pateikšu, kur atrodas jūsu O. Benders. Ejiet taisni pa gaiteni, tad pagriezieties pa labi un atkal ejiet taisni. Tur būs durvis. Jautājiet pēc Cerepeņikova. Viņš noteikti zinās.

Un Persickis, apmierināts ar savu izdomu, tik ātri nozuda, ka sastērķelētā atraitnīte nepaguva pajautāt nekādas papildu ziņas.

Sakārtojusi lindrakus, Gricacujeva kundze aizgāja pa gaiteni.

Tautību nama gaiteņi bija tik gari un šauri, ka gājēji negribot paātrināja soli. Pēc ikviena pretimnācēja varēja spriest, cik daudz viņš ir nogājis. Ja viņš gāja tikai mazliet paātrinātā solī, tad tas nozīmēja, ka pārgājiens tikko sākts. Tie, kas bija izstaigājuši di­vus vai trīs gaiteņus, pārgāja uz vidēja tempa rikšiem. Bet daž­kārt gadījās redzēt arī tādu cilvēku, kas skrēja pilnā sparā: tas atradās piektā gaiteņa stadijā. Pilsonis, pārvarējis astoņus gai­teņus, viegli varēja sacensties ar putnu, sacīkšu zirgu un pasau­les čempionu — skrējēju Nurmi.

Pagriezusies pa labi, Gricacujeva kundze sāka skriet. Parkets krakšķēja. Viņai pretī ātri nāca kāds tumšmatis debeszilā vestē un aveņkrāsas zābakos. Pēc Ostapa sejas varēja redzēt, ka viņš Tautību namu apmeklē tik vēlā vakara stundā, kādu ārkārtēju koncesijas darīšanu mudināts. Acīm redzot techniskā vadītāja plānos neietilpa tikšanās ar mīļoto.

Ieraudzījis atraitnīti, Benders pagriezās un neatskatīdamies devās atpakaļ.

— Biedri Bender, — atraitne sajūsmā iekliedzās, — uz ku­rieni jūs?

Lielais kombinators paātrināja soli. Neatpalika arī atraitne.

— Pagaidiet, uzklausiet, ko es sacīšu, — viņa lūdzās.

Bet vārdi neaizsniedza Ostapa dzirdi. Viņa ausīs jau dziedāja un svilpa vējš. Viņš drāzās ar ceturtā gaiteņa ātrumu, aizauļoja garām iekšējo dzelzs kāpņu šachtām. Savai mī|otajai viņš pa­meta tikai atbalsis, kuras viņai ilgi atkārtoja kāpņu telpas.

— Nu pateicos, — Ostaps burkšķēja, sēdēdams piektajā stāvā, — atradusi randiņam īsto laiku. Kas šeit atsūtījis šo ugunīgo dāmiņu? Laiks likvidēt koncesijas Maskavas nodaļu, citādi pie manis vēl var ierasties huzars — mājamatnieks ar motoru.

Pa to laiku Gricacujeva kundze, kuru no Ostapa šķīra trīs stāvi, tūkstoš durvju un ducis gaiteņu, ar apakšsvārku malu no­slaucīja sakarsušo seju un uzsāka meklēšanu. Sākumā viņa vēlē­jās jo ātrāk sameklēt vīru un izskaidroties ar viņu. Gaiteņos iede­gās blāvas spuldzes. Visas spuldzes, visi gaiteņi un visas durvis bija vienādas. Atraitnei kļuva baigi. Viņai gribējās tikt ārā.

Pakļaudamās gaiteņu progresijai, viņa skrēja arvien ātrāk un ātrāk. Pēc pusstundas vairs nebija iespējams apstāties. Prezidiju, sekretariātu, vietējo komiteju, orgnodaļu un redakcijas durvis du­nēdamas joņoja garām gar abām pusēm viņas masivajam stāvam.

Skriedama viņa ar saviem stīvajiem, grabošajiem lindrakiem apgāza atkritumu urnas. Tās kā kastroļi šķindēdami ripoja viņai pakaļ. Gaiteņu kaktos virpuļoja viesuļvētra. Klaudzēja vaļējie vēdlodziņi. Šabloniskie rādāmie pirksti uz sienām durstīja nabaga ceļinieces sirdi.

Beidzot Gricacujeva nokļuva iekšējo kāpņu laukumiņā. Tur bija tumšs, bet atraitne, pārvarēdama bailes, noskrēja lejā un pa­rāva stikla durvis. Tās bija aizslēgtas. Atraitne metās atpakaļ. Bet arī tās durvis, pa kurām viņa nupat iznāca, kāda gādīga roka jau bija aizslēgusi.

Maskavā mēdz noslēgt durvis.

Tūkstošiem parādes durvju no iekšpuses aiznaglotas ar dē­ļiem, un simtiem tūkstošu pilsoņu savos dzīvokļos iekļūst pa vir­tuves kāpnēm. Sen pagājis astoņpadsmitais gads, jau sen mig­lains kļuvis jēdziens — «uzbrukums dzīvoklim», atcelta māju ap­sardze, kuru drošības labad organizēja paši iemītnieki, domā par ielu kustības problēmu, ceļ milzīgas elektrostacijas, zinātne izda­rījusi milzu atklājumus, bet nav neviena cilvēka, kas ziedotu savu dzīvi noslēgto durvju problēmas atrisināšanai. Kas būs tas cil­vēks, kas atrisinās kino, teātru un cirku durvju problēmu?

Trim tūkstošiem cilvēku desmit minušu laikā ir jāieiet cirkā pa vienām vienīgām durvīm, kurām atvērta tikai viena puse. Pā­rējās desmit durvis, kas speciāli paredzētas liela cilvēku pūļa va­jadzībām — noslēgtas. Kas zina, kāpēc tās noslēgtas? Iespējams, ka pirms divdesmit gadiem no cirka zirgu staļļa nozagts skolots erzelis, un kopš tā laika direkcija bailēs aizsprosto visas ērtās ieejas un izejas. Var arī gadīties, ka slaveno gaisa karali kādreiz ķēris caurvējš, un noslēgtās durvis ir tikai karaļa saceltā skan- dala atskaņas.

No teātriem un kino publiku izlaiž nelielās grupās, it kā lai novērstu drūzmēšanos. Taču izvairīties no drūzmēšanās ir ļoti viegli — vajag tikai atvērt visas durvis. Taču administrācijā ne­atver vis durvis, bet pielieto spēku. Vietu ierādītāji, sadevušies rokās, izveido dzīvu barjeru un tādā veidā notur publiku aplen­kumā ne mazāk par pusstundu. Bet durvis, šis visu apmeklētāju sapnis, kas noslēgtas vēl Pavila Pirmā laikā, paliek slēgtas vēl šobaltdien.

Piecpadsmit tūkstoši futbola cienītāju, sajūsmināti par Mas­kavas izlases komandas brašo spēli, lai tiktu tramvajā, spiesti līst caur spraugu, kas ir tik šaura, ka viens pats viegli bruņots karavīrs spētu šeit aizturēt četrdesmit tūkstoši lielu barbaru ar­miju, ko pie tam vēl pastiprinātu divi pārbīdāmie kaujas torņi.

Sporta stadionam nav jumta, bet vārti ir vairāki. Taču atvērti tikai vieni vārtiņi. Iekšā var tikt, vienīgi izlaužot vārtus. Pēc visām lielākām sacensībām tos arī izlauž. Taču, rūpējoties par svētās tradicijas saglabāšanu, tos katrreiz rūpīgi atjauno un cieši noslēdz.

Ja vairs galīgi nav nekādas iespējas ielikt durvis (tas notiek tādos gadījumos, kad nav stenderes, kur tās piekārt), tad izmanto citus visdažādākā veida šķēršļus:

1. Barjeras.

2. Aizsprostus.

3. Apgāztus solus.

4. Brīdinošus uzrakstus.

5. Virves.

Barjeras ir lielā cieņā iestādēs.

Tās aizliek priekšā, lai netiktu klāt pie vajadzīgā darbinieka.

Apmeklētājs kā tīģeris staigā gar barjeru, cenzdamies pievērst sev uzmanību. Bet tas ne vienmēr izdodas. Var gadīties, ka ap­meklētājs atnesis vērtīgu izgudrojumu! Vai arī tas vienkārši grib samaksāt ienākuma nodokli! Bet barjera izjauca — izgudrojums palika nezināms, nodoklis nesamaksāts.

Aizsprostus izmanto uz ielām.

Pavasarī tos noliek uz visdzīvākās ielas, it kā lai norobežotu vietu, kur labo ietvi. Un vienā mirklī trokšņainā iela kļūst tukša.

Gājēji tuvojas savam mērķim pa citām ielām. Viņiem ik dienas jāmēro lieks kilometrs, taču viņus neatstāj spārnotās cerības. Va­sara aiziet. Vīst lapas. Bet aizsprosts arvien vēl stāv. Ietve nav izlabota. Iela tukša.

Ar apgāztiem dārza soliem aizsprosto ieejas Maskavas skvē­ros, kuri tikai celtnieku neciešamās nevīžības dēļ nav apgādāti ar stipriem vārtiem.

Par brīdinošiem uzrakstiem varētu sarakstīt veselu grāmatu, bet tas pašreiz neietilpst autoru plānos.

Uzraksti mēdz būt divējāda veida: tieši un netieši.

Par tiešajiem var uzskatīt šādus:

IEIET AIZLIEGTS ļ ļ NEPIEDEROŠĀM PERSONĀM IEEJA AIZLIEGTA ļ IEEJAS NAV ļ

Tādus uzrakstus dažkārt izkar pie iestāžu durvīm, kuras pub­lika apmeklē sevišķi intensivi.

Netiešie uzraksti ir daudz briesmīgāki. Tie neaizliedz ieiet, bet reti kāds pārdrošnieks tomēr riskēs izmantot savas tiesības. Lūk, kādi ir šie ap kaunojošie uzraksti:

ļ BEZ PIETEIKŠANAS NEPIEŅEM [ ļ NEPIEŅEM ļ

AR SAVU APMEKLĒJUMU TU AIZŅEMTU CILVĒKU ļ _ ATRAUJ NO DARBA 1

Kur nevar nolikt barjerus vai aizsprostus, nevar apgāzt solus vai izkārt brīdinošus uzrakstus, — tur nostiepj virves. Tās no­stiepj, kur pavēl iedvesma, pat visneiedomājamākās vietās. Ja tās nostieptas cilvēka krūšu augstumā, tad var tiki cauri ar vieglām izbailēm un nervoziem smiekliem. Bet, ja nu virve nostiepta po­tīšu augstumā, tā var sakropļot cilvēku.

Pie velna ar durvīm! Pie velna visas rindas pie teātru ieejam! Atļaujiet ieiet bez pieteikšanās! Lūdzam noņemt nolaidīgu namu pārvaldnieku izliktos aizsprostus pie izjauktas ietves! Nost ar ap­gāztiem soliem! Nolieciet tos savās vietās! Skvērā patīkami pa­sēdēt tieši naktī. Tad gaiss ir tīrs un galvā mostas gudras domas!

Gricacujeva kundze, sēdēdams kāpnēs pie aizslēgtajam stikla durvīm Tautību nama pašā vidū, domāja par savu atraitnes lik­teni un, paretam iesnauzdamās, gaidīja rītu.

No apgaismotā gaiteņa caur stikla durvīm uz atraitni krita elektrisko plafonu dzeltena gaisma. Caur kāpņu telpas logu iekša lauzās pelēcīgs rīts.

Visapkārt valdīja klusums, kad rīts vēl ir spirgts un tīrs. Sai mirklī Gricacujeva saklausīja gaitenī soļus. Atraitne žigli piecē­lās un pielipa pie durvju stikla. Gaiteņa galā pazibēja debeszila veste. Aveņkrāsas puszābaki bija notriepti ar kaļķiem. Stikla dur­vīm tuvojās Turcijas pavalstnieka vieglprātīgais dēls, purinā­dams no svārkiem putekļus.

— Susliciņ! — atraitne iesaucās. — Su-u-usliciņ!

Viņa neizsakāmi maigi dvašoja uz durvju stiklu. Stikls no­rasoja un atplauka varavīksnes krāsās. Miglā un varavīksnēs plaiksnījās debeszili un varavīkšņaini rēgi.

Ostaps nedzirdēja atraitnes dūdošanu. Viņš kasīja muguru un noraizējies grozīja galvu. Vēl mirklis — un viņš būtu pazudis pagriezienā.

Iestenēdamās: «Biedri Bender!» — nabaga laulātā draudzene ņēmās spēcīgi bungot pa stiklu. Lielais kombinators atskatījās.

— Ahā, — viņš sacīja, redzēdams, ka viņus šķir noslēgtas durvis, — jūs arī esat šeit?

— Seit, šeit, — atraitne priecīgi sauca.

— Apkamp taču mani, mana laime, mēs tik ļoti sen neesam redzējušies, — aicināja techniskais direktors.

Atraitne saknosījās. Viņa lēkāja aiz durvīm kā ķivulis būrītī. Naktī apklusušie lindraki atkal sāka grabēt. Ostaps ieplēta rokas.

— Mana vistiņa, nu kāpēc tu nenāc? Tavs Klusā okeana gai­lītis tik ļoti noguris Mazās Tautas Komisāru Padomes sēdēs.

Atraitnei trūka fantazijas.

— Susliciņ, — viņa sacīja jau piekto reizi. — Atveriet man durvis, biedri Bender!

— Rāmāk, meitenīt! Sievieti daiļo pieticība. Kādēļ tā lēkāt?

Atraitne bezgala cieta.

— Nu kāpēc jūs mokāties? — Ostaps jautāja. — Kas jūs traucē dzīvot?

— Pats aizbrauca, un pats vēl prasa!

Un atraitne sāka raudāt.

— Noslaukiet savas actiņas, pilsone. Katra jūsu asariņa ir molekula kosmosā.

— Bet es gaidīju, gaidīju, tirdzniecību pārtraucu. Atbraucu pie jums, biedri Bender . ..

— Nu, un kā jums tagad labi klājas kāpnēs? Caurvējš ne­velk?

Atraitne lēnām sāka iekarst kā liels klostera patvāris. — Laulības pārkāpējs! — viņa drebēdama izdvesa. Ostapam vēl bija mazliet brīva laika. Viņš sita knipjus un, ritmiski līgodamies, klusi nodziedāja:

Jā, meiču sirsniņās, Tur mājo velnēns mazs — Bēgt vari nezin kur. Tas tevi nagos tur. Jā, jā. šīs sievietes, Sīs velna sievietes — Pats sātans par prieku sev Radījis ir tās.

— Kaut tu izputētu! — atraitne novēlēja, kad deja bija bei­gusies. — Vīra dāvāto rokas sprādzi nozagi. Un kāpēc tu paņēmi krēslu?

— Jūs, liekas, sākat aizskart konkrētas personības? — Ostaps salti piezīmēja.

— Nozagi, nozagi! — atraitne kala vienu un to pašu.

— Ziniet ko, meitenīt: par vi­sām reizēm lieciet aiz auss, ka Ostaps Benders nekad nekā nav zadzis.

— Bet kas paņēma tējas sietiņu?

— Ak tējas sietiņu! No jūsu grūti realizējamā fonda? Un to jūs uzskatāt par zādzību? Tādā gadījumā mums ir diametrali pretēji uzskati par dzīvi.

— Nočiepi gan, — atraitne dūdoja.

— Tātad, ja jauns, veselīgs cilvēks ir aizņēmies no provinces vecmāmiņas sliktās veselības dēļ viņai nevajadzīgu virtuves pie­derumu, tad tas nozīmē, ka viņš ir zaglis? Vai tā lai jūs saprot?

— Zaglis, zaglis!

— Tādā gadījumā mums va­jadzēs šķirties. Es piekrītu laulī­bas šķiršanai.

Atraitne gāzās virsū durvīm. Nodrebēja stikli.

Ostaps saprata, ka laiks pazust.

— Nav laika sabučoties, — viņš sacīja, — ardievu, mīļotā! Mēs pabraucām viens otram garām kā kuģi jūrā.

— Palīgā! — atraitne iebrēcās.

Bet Ostaps jau bija gaiteņa galā. Viņš uzkāpa uz palodzes, smagi nolēca uz mitrās, nakti salijušās zemes un pazuda mirgo­jošajos filkulturiešu dārzos.

Atraitnes kliedzienu pamodināts, atnāca sargs. Viņš izlaida cietumnieci, piedraudēdams uzlikt sodu.