Divpadsmit krēslu

XXIX nodaļa «GAVRILIADES» AUTORS

Kad Gricacujeva kundze atstāja neviesmīlīgo kancelejas no­metni, uz Tautību namu jau plūda visvienkāršāko rangu kalpo­tāji: kurjeri, ienākošo un izejošo rakstu kārtotājas jaunkundzītes, maiņas telefonistes, rēķinvežu jauneklīgie palīgi un izpalīgi pus­audži.

Reizē ar viņiem gāja Ņikifors Luņķis, ļoti jauns cilvēks ar auna frizuru un uzmācīgu skatienu.

Nejēgas, tiepšas un tie, kas Tautību namu apmeklēja pirmo reizi, gāja pa galveno ieeju. Ņikifors Luņķis iekļuva namā caur ambulanci. Tautību namā viņš bija savs cilvēks un zināja vistu­vākos ceļus uz oāzēm, kur resoru žurnālu plato lapu ēnā bur­buļoja dzidrie honorārā avoti.

Vispirms Ņikifors Luņķis devās uz bufeti. Niķelētā kase no­spēlēja matčišu un izmeta trīs čekus. Noplēsis glāzei papīru, ar ko tā bija pārsegta, Ņikifors apēda karsti raudzētu pienu, pēc tam puķu dobītei līdzīgu krēma kūku. To visu noskaloja ar tēju. Tad Luņķis nesteigdamies apstaigāja savus īpašumus.

Pirmo viņš apmeklēja mednieku mēnešraksta «Gerasims un Mumu» redakciju. Biedrs Naperņikovs vēl nebija ieradies, un Ņi­kifors Luņķis devās uz «Higroskopisko vēstnesi», farmacijas dar­binieku ruporu, kuru viņi izdeva katru nedēļu, lai uzturētu sakarus ar ārpasauli.

— Labrīt, — Ņikifors sacīja. — Es uzrakstīju lieliskus dze­joļus.

— Par ko? — jautaja literārās lappuses vadītajs. — Par kādu tematu? Jūs taču zināt, Trubecki, ka mēs savā žurnālā …

Vadītājs pakustināja pirkstus, lai precizāk izteiktu «Higro- skopiskā vēstneša» būtību.

Trubeckis-Luņķis paskatījās uz savām baltajām nātna biksēm, izrieza krūtis un melodiskā balsī sacīja:

— «Balade par gangrenu».

— Tas ir interesanti, — piezīmēja higroskopiskā persona. — Jau sen laiks populārā veidā izskaidrot profilakses idejas.

Luņķis nekavējoties nodeklamēja:

Gavrilu moka gangrena, Gavrila ar to sasirga …

Tālāk tādā pašā bravurīgā četrpēdu jambā viņš stāstīja par Gavrilu, kas savas tumsonības dēļ nav laikā aizgājis uz aptieku un nomiris tikai tālab, ka netika noziedis brūcīti ar jodu.

— Jums ir panākumi, Trubecki, — redaktors piekrita, — tikai gribētos vēl vairāk . . . Jūs saprotat?

Viņš pakustināja pirkstus, bet drausmīgo baladi tomēr paņē­ma, apsolīdams samaksāt otrdien.

Žurnālā «Morzista ikdiena» Luņķi sagaidīja viesmīlīgi.

— Labi, ka jūs atnācāt, Trubecki. Mums tieši vajadzīgs dze­jolis. Tikai — par sadzīvi, sadzīvi un sadzīvi. Nekādu liriku. Vai saprotat, Trubecki? Kaut ko no pasta darbinieku dzīves un reizē ar to, jūs saprotat? …

— Vakar es tieši daudz domāju par pasta darbinieku dzīvi. Un uzrakstīju poēmu par šo temu. Nosaukums «Pēdējā vēstule». Lūdzu . ..

Gavrila bija pastnieks brašs, Gavrila pastu iznēsāja…

Stāsts par Gavrilu aizņēma septiņdesmit divas rindas. Dze­joļa beigās pastnieks Gavrila, kaut arī fašista lodes ķerts, tomēr nogādā vēstuli adresatam.

— Kur tad tas notika? — Luņķim vaicāja.

Jautājums bija pilnīgi vietā. PSRS nav fašistu, ārzemēs nav Gavrilu, sakaru dienesta darbinieku, arodbiedrības biedru.

— Kas par jautājumu? — Luņķis iesaucās. — Tas, protams, notiek pie mums, bet fašists ir pārģērbies.

— Ziniet ko, Trubecki, labāk uzrakstiet mums par radio.

— Bet kāpēc jūs negribat pastnieku?

— Lai pastāv. Mēs to pieņemam rezervei.

Sadrūmušais Ņikifors Luņķis-Trubeckis atkal devās pie «Ge- rasima un Mumu». Naperņikovs jau sēdēja aiz sava augsta galda. Pie sienas karājās stipri palielināts Turgeņeva portrets, rakstnieks bija attēlots pensnejā, mednieka zābakos un ar div- stobreni uz rokas. Līdzās Naperņikovam stāvēja Luņķa konku­rents — dzejnieks no piepilsētas.

Sākās vecā dziesma par Gavrilu, bet tikai ar medniecisku no­virzienu. Daiļdarba nosaukums bija: «Malu mednieka lūgšana».

Gavrila slēpnī gaida zaķi,

Gavrila zaķi nošāva.

— Ļoti labi! — sacīja labsirdīgais Naperņikovs. — Jūs, Tru­becki, šai dzejoli esat pārspējis pašu Entichu. Tikai vēl vajag šo to palabot. Pirmais — ar visām saknēm izraujiet «lūgšanu».

— Un arī zaķi, — sacīja konkurents.

— Kāpēc tad zaķi? — Naperņikovs brīnījās.

— Tāpēc, ka nav sezona.

— Dzirdiet, Trubecki, nomainiet arī zaķi.

Poēma pēc pārstrādāšanas saucās «Mācība malu mednie­kam», un zaķus nomainīja slokas. Vēlāk izrādījās, ka arī slokas vasarā nešauj.

Galīgajā variantā dzejolis skanēja šādi:

Gavrila slēpnī gaida putnu,

Gavrila putnu nošāva … utt.

Ieturējis ēdnīcā brokastis, Luņķis atkal ķērās pie darba. Baltās bikses vien zibēja tumšajos gaiteņos. Viņš staigāja pa redakci­jām un pārdeva savu daudzpusīgo Gavrilu.

«Kooperativa fleitā» Gavrilu iesniedza ar nosaukumu «Eola fleita».

Gavrila bija komijs brašs, Gavrila fleitu pārdeva …

Biezā žurnālā «Mežs nav mums svešs» vientieši nopirka no Luņķa nelielu poēmu «Mežmalā». Tā sākās šādi:

Gavrila staigā biezā mežā,

Gavrila nocērt bambuku.

Gavrilas pēdējā tās dienas nodarbošanās bija maizes cepšana. Viņš atrada sev vietu redakcijā «Klaipa darbinieks». Poēmai bija garš un skumīgs nosaukums: «Par maizi, produkcijas kvalitati un par mīļoto meiteni». Poēma bija veltīta noslēpumainai mei­tenei Hinai Cļekai. Sākums kā vienmēr bija episks:

Gavrila bija cepējs brašs,

Gavrila klaipu izcepa …

Veltījumu pēc delikātās cīņas izmeta.

Taču visbēdīgākais bija tas, ka Luņķim nekur nedeva naudu. Vieni solīja dot otrdien, otri — ceturtdien vai piektdien — pēc divām nedēļām. Vajadzēja _ aizņemties naudu ienaidnieka no­metnē — tur, kur Luņķa darbus nekad neiespieda.

Luņķis no piektā stāva nonāca otrajā un iegāja «Darbgalda» sekretariātā. Kā par nelaimi viņš uzskrēja virsū darba rūķim Persickim.

— Ahā! — iesaucās Persickis. — Sluņķis!

— Paklausieties, — Ņikifors Luņķis sacīja, pazeminādams balsi, — aizdodiet man trīs rubļus. Es no «Gerasima un Mumu» saņemšu veselu kaudzi naudas.

— Pusrubli es jums varu dot. Pagaidiet, es tūlīt atnākšu. — Un Persickis atgriezās, vezdams līdzi kādus desmit «Darbgalda» līdzstrādniekus.

Izraisījās vispārēja saruna.

— Nu, kā veicas ar tirdzniecību? — Persickis prašņāja.

— Es uzrakstīju lieliskus dzejoļus!

— Par Gavrilu? Kaut ko no zemnieku dzīves? «Gavrila rītā agri ara, Gavrila arklu dievina»?

— Ko nu Gavrila! Tā taču ir haltūra! — aizstāvējās Luņķis. — Es uzrakstīju par Kaukāzu.

— Bet vai jūs esat bijis Kaukāzā?

— Pēc divām nedēļām braukšu.

— Vai jums nemaz nav bail, Sluņķi? Tur taču ir šaka'i!

— Tas nu gan mani nebiedē! Kaukāzā tie taču nav indīgi!

Pēc šīs atbildes visi kļuva uzmanīgi.

— Sakiet, Sluņķi, — Persickis jautāja, — kādi, pēc jūsu do­mām, izskatās sakali?

— Es taču zinu, kādi, liecieties mierā!

— Nu, ja zināt, tad pasakiet!

— Nu, tādi… čūskām līdzīgi.

— Jā, jā, jums kā vienmēr taisnība. Pēc jūsu domām, savva­ļas kazas seglus taču pasniedz galdā kopā ar kāpšļiem.

— Es to nemūžam neesmu teicis! — kliedza Trubeckis.

— Tiesa, jūs tā neteicāt. Jūs rakstījāt. Man Naperņikovs teica, ka jūs esot mēģinājis viņam iesmērēt tādus pantiņus «Ge- rasimā un Mumu», it kā mednieku piedzīvojumu stāstu. Sakiet godīgi, Sluņķi: kāpēc jūs rakstāt par tādām lietām, ko savā mūžā neesat redzējis un par ko jums nav ne mazākās jēgas? Kāpēc jūsu dzejolī «Kantons» penjuars ir balles kleita? Kāpēc?

— Jūs esat mietpilsonis, — Luņķis lielīgi sacīja.

— Kāpēc dzejolī «Budjonija balvas izcīņa zirgu skriešanās sacīkstēs» žokejs savelk paugas un pēc tam sēžas uz bukas? Vai jūs kādreiz esat redzējis paugas?

— Esmu.

— Nu pasakiet, kādas tās izskatās!

— Lieciet mani mierā! Jūs esat jucis'

— Un buku esat redzējis? Zirgu skriešanās sacīkstēs esat bijis?

— Obligāti visur nav jābūt! — kliedza Luņķis. — Puškins rakstīja dzejoļus par Turciju, lai gan Turcijā nekad nebija bijis.

— Ak jā, Erzeruma taču atrodas Tulas guberņā.

Luņķis sarkasmu nesaprata. Viņš dedzīgi turpināja:

— Puškins rakstīja pēc materialiem. Viņš izlasīja Pugačova dumpja vēsturi un pēc tam rakstīja. Bet man par zirgu skrie­šanās sacīkstēm visu pastāstīja Entichs.

Pēc šīs virtuozās aizstāvēšanās Persickis aizvilka pretojošos Luņķi uz blakus istabu. Skatītāji viņiem sekoja. Tur pie sienas karājās liels avīžu izgriezums ar sēru apmali.

— Jūs sacerējāt šo aprakstu «Kapteiņa komandtiltiņā»?

— Rakstīju gan.

— Tas, liekas ir jūsu pirmais mēģinājums prozā? Apsveicu jūs! «Viļņi vēlās pāri molam un strauji kā domkrats gāzās le­jup …» Nu gan jūs «Kapteiņa komandtiltiņam» esat izdarījis lāča pakalpojumu! Tiltiņš tagad jūs ilgi neaizmirsīs, Sluņķi!

— Kas tad ir noticis?

— Noticis tas, ka … Vai jūs zināt, kas ir domkrats?

— Nu, protams, ka zinu, lieciet mani mierā …

— Kāds, pēc jūsu domām, domkrats izskatās? Pasakiet sa­viem vārdiem!

— Tāds … Vārdu sakot, kas gāžas lejup.

— Domkrats gāžas lejup. Iegaumējiet labi! Domkrats strauji gāžas lejup! Pagaidiet, Sluņķi, es jums tūlīt atnesīšu pusrubli. Nelaidiet viņu prom!

Bet arī šoreiz pusrublis vēl palika neiedots. Persickis no iz­ziņu biroja atstiepa Brokhauza divdesmit pirmo sējumu no Do- micija līdz Jevreinovai. Starp Domiciju — Lielmeklenburgas Sverinas hercogistes cietoksni un Domeli — Beļģijas un Nider- landes upi sameklēja vajadzīgo vārdu.

— Klausieties! «Domkrats (vāc. Daumkraft) — viena no ma­šīnām, ko lieto lielu smagumu pacelšanai. Parastais, visvienkar-

šākais D., ko pielietoja ekipāžu pacelšanai utt., sastāv no kustīga zobstieņa, to paceļ vai nolaiž ar zobratu, kuru griež ar kloķa pa­līdzību …» Un tā tālāk. Un tālāk: «1879. g. Džons Diksons un četri strādnieki, strādādami ar četriem hidrauliskiem D., uzstādīja obelisku, kas pazīstams ar nosaukumu «Kleopatras adatas».» Un šai ierīcei, pēc jūsu domām, piemīt īpašība strauji gāzties? Tātad Brokhauzs ar Efronu ir krāpuši cilvēci veselus piecdesmit gadus? Kāpēc jūs nemācāties, bet nodarbojaties ar halturu? Atbildiet!

— Man vajadzīga nauda.

— Bet jums tomēr tās nekad nav. Jūs taču mūžīgi sirojai, meklēdams pusrubli.

— Es nopirku mēbeles un pārsniedzu sava budžeta iespējas.

— Un daudz mēbeļu jūs nopirkāt? Jums par halturu maksa tieši tik, cik tā vērta, — grašus!

— Labi graši! Es ūtrupē nopirku tik brīnišķu krēslu …

— Vai čūskai līdzīgu?

— Nē. Tas nāk no pils apartamentiem. Bet mani piemeklēja nelaime. Vakar naktī es pārnāku mājās …

— No Hinas Cļekas? — vienā balsī iesaucās klātesošie.

— Hina! … Ar Hinu es jau sen vairs nedzīvoju. Es atgrie­zos no Majakovska disputa. Ieeju istabā. Logs vaļā. Es tūlīt jutu, ka noticis kas nelabs.

— Ai-ai-ai! — Persickis sacīja, aizsegdams seju ar rokām. Es jūtu, biedri, ka Sluņķim nozaguši viņa labāko šedevru «Gav­rila sētnieks bija brašs, Gavrila ielas slaucīja».

— Ļaujiet man pateikt. Apbrīnojams huligānisms! Manā ista­bā ielīduši kaut kādi nelieši un krēslam saārdījuši visu pārvel­kamo drēbi. Varbūt kāds aizdos piecnieku remontam?

— Remonta vajadzībām saceriet jaunu Gavrilu. Es jums sā­kumu varu pat priekšā pateikt. Pagaidiet, pagaidiet… Tūlīt… Lūdzu: «Gavrila krēslu nopērk tirgū, Gavrilam krēsls bija slikts.» Ātrāk pierakstiet. To var izdevīgi pārdot «Kumodes balsij» … Ek jūs, Trubecki, Trubecki! … Jā, starp citu, Sluņķi, kāpēc jūs esat Trubeckis? Kāpēc jums nevarētu būt vēl labāks pseidonims? Pie­mēram, Dolgorukijs! Ņikifors Dolgorukijs! Vai arīdzan Ņikifors Valua? Vai vēl labāk: pilsonis Ņikifors Sumarokov-Elstons? Jums varētu pagadīties laba slaucama gotiņa, «Germumā» iespiestu trīs dzejoļus uzreiz, un izeja no stāvokļa būtu lieliska. Vienu murgojumu parakstītu ar Sumarokova vardu, otru maku- laturu — ar Elstona, bet trešo — ar Jusupova vārdu. Ek jūs, haltūristi …