Divpadsmit krēslu

XI nodala ALFABĒTS «DZĪVES SPOGULIS»

Otrā dienā kompanjoni pārliecinājās, ka turpināt dzīvot sēt­nieka miteklī ir neērti. Tichons burkšķēja, pavisam apdullis no tā, ka sākumā ieraudzījis kungu ar melnām ūsām, pēc tam ar za­ļām ūsām un vispēdīgi pavisam bez usam. Nebija uz ka gulēt. Sētnieka istabā smirdēja pēc pūstošiem mēsliem, šo smaku iz­platīja Tichona jaunie velteņi. Vecie velteņi stāvēja kaktā un arī ■gaisu neozonēja.

— Uzskatu atmiņu vakaru par slēgtu, —• sacīja Ostaps, — mums vajag pārcelties uz viesnīcu.

Ipolits Matvejevičs nodrebēja.

— To nevar.

— Kāpēc tad?

— Tur vajadzēs pierakstīties.

— Vai jums pase nav kārtībā?

— Nē jau, pase ir kārtībā, bet pilsētā manu uzvārdu labi pazīst. Sāksies valodas.

Koncesionari, domās iegrimuši, klusēja.

— Bet vai uzvārds Michelsons jums patīk? — pēkšņi jautāja lieliskais Ostaps.

— Kāds Michelsons? Senators?

— Nē. Padomju tirdzniecības kalpotāju biedrības loceklis.

— Es jūs nesaprotu.

— Tas tāpēc, ka jums trūkst techniskas iemaņas. Neesfēt tāda dievgosniņa.

Benders izņēma no zaļajiem svārkiem arodbiedrības biedra karti un iedeva Ipolitam Matvejevičam.

- Konrāds Karlovičs Michelsons, četrdesmit astoņi gadi, bez­partejiskais, neprecējies, arodbiedrības biedrs no 1921. gada, augstākā mērā tikumīga personība, mans labs paziņa, liekas, liels bērnu draugs .. . Bet jūs varat nedraudzēties ar bērniem — to no jums milicija neprasīs.

Ipolits Matvejevičs pietvīka.

— Bet vai būs ērti?

— Salīdzinot ar mūsu koncesiju,' šī rīcība, lai gan paredzēta Kriminālkodeksā, tomēr ir tikai nevainīga bērnu paslēpju spēlīte.

Vorobjaņinovs tomēr sastomījās.

— Jūs esat ideālists, Konrād Karlovič. Jums vēl ir laimējies, iedomājieties tikai, ja jums pēkšņi vajadzētu kļūt par kaut kādu Papā-Kristozopulo vai Zlovunovu.

Sekoja drīza piekrišana, un koncesionari, neatvadījušies no Tichona, izgāja uz ielas.

Viņi apmetās mēbelētās istabās «Sorbona». Ostaps sacēla kājās visu nelielo viesnīcas kalpotāju štatu. Vispirms viņš apska­tīja septiņrubļu numurus, bet bija neapmierināts ar to iekārto­jumu. Piecrubļu numuru iekārtojums viņam patikās jau labāk, bet tepiķi bija tādi kā apdiluši, un sašutumu radīja uzbāzīgā smaka. Trīsrubļu numuros viss bija labi, izņemot gleznas.

—- Es nevaru dzīvot vienā istabā ar dabas ainavām, — Ostaps sacīja.

Vajadzēja apmesties numurā par rubli astoņdesmit. Tur ne­bija dabas ainavu, nebija tepiķu, istabas iekārta bija tīri sparta- niska: divas gultas un naktsgaldiņš.

— Akmens laikmeta stils, — atzinīgi piezīmēja Ostaps. — Bet vai aizvēsturiskie dzīvnieki matračos nemājo?

— Raugoties, kāda sezona, -— atbildēja viltīgais apkopējs, — ja, piemēram, sanāk kāds guberņas kongress, tad, protams, nav, jo pasažieru ir daudz un pirms tam notiek liela tīrīšana. Bet pārējā laikā tiešām gadās, ka arī iemājo. Ielaužas no kaimiņu «Livadijas» numuriem.

Tanī pašā dienā koncesionari ieradās Stargorodas komunal- saimniecības nodaļā, kur dabūja visas nepieciešamās ziņas. Iz­rādījās, ka dzīvokļu daļa bija izformēta 1921. gadā un tās plašais archivs apvienots ar Stargorodas komunalsaimniecības nodaļas archivu.

Pie darba ķērās lielais kombinators. Pievakarē kompanjoni jau zināja archiva pārziņa Bartolomeja Korobeiņikova, bijušā pilsētas priekšniecības kancelejas ierēdņa, tagad kantordarbi- nieka mājas adresi.

Ostaps ietērpās dzīparu vestē, izdauzīja pret gultas galu svār­kus, izprasīja no Ipolita Matvejeviča rubli un divdesmit kapeikas reprezentācijai un devās vizitē pie archivara. Ipolits Matvejevičs palika «Sorbonā» un satraukumā staigāja spraugā starp divām gultām. Šajā zaļajā un aukstajā vakarā izšķīrās visa pasākuma liktenis. Ja izdosies dabūt orderu kopijas, pēc kuriem sadalītas no Vorobjaņinova savrupmājas paņemtās mēbeles, tad pasākumu varēja uzskatīt pa pusei izdevušos. Nākotnē, protams, vēl gaidītu neiedomājamas grūtības, bet pavediens jau būtu rokās.

— Ja tikai dabūtu orderus, — čukstēja Ipolits Matvejevičs, vārtīdamies pa gultu, ja tikai būtu orderi! . . .

Izgulētā matrača atsperes dzēla viņu kā blusas. Viņš to ne­juta. Viņš vēl visai miglaini nojauta, kas notiks pēc orderu sa­ņemšanas, bet bija pārliecināts, ka tad viss norisēs iabi: «Bet labs,» diezin kāpēc viņam neizgāja no prāta, «labu nemaitā.»

īstenībā ievārījās lielas ziepes. Rožaino sapņu pārņemts, Ipo­lits Matvejevičs grozījās gultā no vieniem sāniem uz otriem. At­speres vaidēja zem viņa smaguma.

Ostapam bija jāšķērso visa pilsēta. Korobeiņikovs dzīvoja Gusiščē Stargorodas nomalē.

Tur pa lielākai daļai dzīvoja dzelzceļnieki. Reizēm virs mā­jām, pa uzbērumu, kas norobežots ar plānu betona žogu, atpakaļ- gājienā pabrauca garām šņācošas lokomotives. Māju jumtus uz mirkli apgaismoja lokomotives kurtuves liesmojošā uguns. Rei­zēm ripoja tukši vagoni, reizēm sprāga petardes. Starp būdām un pagaidu barakām stiepās garie, vēl neizžuvušie, kooperativu celtie ķieģeļu ēku korpusi.

Ostaps pagāja garām mirdzošai salai — dzelzceļnieku klu­bam, pēc papīrīša pārbaudīja adresi un apstājās pie archivara mājiņas. Viņš pagrieza durvju zvanu ar reljefiem burtiem «lūdzu griezt».

Pēc garas iztaujāšanas, «pie kā viņš nākot» un «kāpēc», dur­vis atvērās, un viņš atradās tumšā, ar skapjiem piebāztā priekš­namā. Tumsā kāds elpoja Ostapam sejā, bet neko nesacīja.

— Kur šeit varētu sastapt pilsoni Korobeiņikovu? — jautāja Benders.

Elpoiošais cilvēks paņēma Ostapu aiz rokas un ieveda ēdam­istabā, kuru apgaismoja petrolejas griestu lampa. Ostaps ierau­dzīja savā priekšā mazu, ārkārtīgi tīrīgu vecīti ar neparasti lo­kanu muguru. Nebija šaubu, ka šis večuks ir tas pats pilsonis Korobeiņikovs. Ostaps bez uzaicinājuma paņēma krēslu un ap­sēdās.

Večuks drosmīgi skatījās viņa patvarīgajās izdarībās un klu­sēja. Ostaps pirmais laipni uzsāka sarunu:

— Es pie jums darīšanās. Vai jūs strādājat Stargorodas komunalsaimniecības nodaļas archivā?

Večuka mugura sakustējās un apstiprinoši izliecās.

— Bet agrāk jūs strādājāt dzīvokļu daļā?

— Es visur esmu strādājis, — večuks jautri atsaucās.

— Pat pilsētas priekšnieka kancelejā?

To sakot, Ostaps piemīlīgi pasmaidīja. Večuka mugura ilgi izlocījās un pēdīgi apstājās tādā stāvoklī, kas liecināja, ka die­nests pilsētas priekšniecībā ir veca lieta un visu atcerēties nav nemaz iespējams.

— Bet varbūt jūs tomēr būtu tik laipns un pateiktu, ar ko varu pakalpot? — jautāja saimnieks, ar interesi vērodams viesi.

— Lūdzu, — atbildēja viesis. — Es esmu Vorobjaņinova dēls.

— Kura Vorobjaņinova? Muižniecības vadoņa?

— Tā paša.

— Vai viņš vēl dzīvs?

— Miris, pilsoni Korobeiņikov. Aizgājis dieva miera.

— Jā, — bez sevišķām skumjām sacīja večuks, — bēdīgs no­tikums. Bet, liekas, viņam taču bērnu nebija?

— Nebija gan, — Ostaps laipni apstiprināja.

— Kā tad jūs? . ..

— Nekas. Es no morganatiskām laulībām.

— Vai nebūsiet Helenas Staņislavovnas dēliņš?

— Jā. Tieši tā.

— Un kā viņai ar veselību?

— Memmīte sen kapā.

— Tā, tā, ah, kādas bēdas!

Un vēl ilgi večuks ar asarām acīs līdzjūtīgi skatījās uz Ostapu, kaut gan vēl šodien bija redzējis Helenu Staņislavovnu tirgū, gaļas rindā.

— Visi esam mirstīgi, — viņš sacīja. — Bet tomēr atļaujiet zināt, kādā lietā esat nācis, cienījamais, jūsu vārdu gan ne­zinu …

— Voldemārs, — ātri atsaucās Ostaps.

— Vladimirs Ipolitovičs? Ļoti labi. Tā. Es jūs klausos, Vla­dimir Ipolitovič.

Večuks apsēdās pie galda, ko klāja musturota vaska drāna, un ieskatījās Ostapam tieši acīs.

Ostaps ar izmeklētiem vārdiem izteica savas skumjas par vecākiem. Viņš ļoti nožēloja, ka tik vēlu iebrucis ļoti cienījamā archivara mājoklī un traucējis viņu ar savu viziti, bet cerot, ka ļoti cienījamais archivars piedošot, kad uzzināšot, kādas jūtas viņu uz to mudinājušas.

— Es gribētu, — ar neizsakāmu dēla mīlestību nobeidza Ostaps, — sameklēt kaut ko no tētuka mēbelēm, lai saglabātu viņa piemiņu. Vai jums nav zināms, kur nodotas tētiņa nama mē­beles?

— Sarežģīts uzdevums, — padomājis atbildēja večuks, — tas ir pa spēkam tikai nodrošinātam cilvēkam . .. Bet jūs, atvaino­jiet, ar ko nodarbojaties?

— Brīva profesija. Personīga lopkautuve un saldētava Sa­mara, dibināta pēc arteļa principiem.

Večuks aizdomīgi paskatījās uz jaunā Vorobjaņinova zaļo ietērpu, bet iebildumus necēla.

«Izveicīgs jauns cilvēks,» viņš nodomāja.

Ostaps, kas šai brīdī bija beidzis Korobeiņikova novērošanu, nolēma, ka «večuks ir tipisks nelietis».

— Tā nu tas ir, — sacīja Ostaps.

— Tā gan, — archivars atbildēja, — grūti, bet izdarīt var . . .

— Būs vajadzīgi līdzekļi? — palīdzēja lopkautuves un sal­dētavas īpašnieks.

— Neliela suma …

— Tuvāk pie miesas, kā saka Mopasans. Par ziņām tiks sa­maksāts …

— Nu labi, lieciet galdā septiņdesmit rubļus.

— Kāpēc tad tik daudz? Vai auzas tagad dārgas?

Večuks, izlocīdams mugurkaulu, smalkā balstiņā noskandēja:

— Atļaujaties jokot…

— Piekrītu, tētiņ. Nauda pret orderiem. Kad lai es pie jums pienāku?

— Vai nauda jums līdz?

Ostaps tūlīt uzsita sev pa kabatu.

— Tad lūdzu kaut vai tūlīt, — Korobeiņikovs svinīgi sacīja.

Viņš iededzināja sveci un aizveda Ostapu blakus istabā. Tur

bez gultas, kurā acīm redzot gulēja mājas saimnieks, stāvēja ar grāmatvedības grāmatām pierūķēts rakstāmgalds un garš kan­celejas skapis ar vaļējiem plauktiem. Pie plauktu šķautnēm bija pielīmēti drukāti burti: A, B, C un tālāk līdz arjergarda burtam 2. Plauktos atradās ar jaunu auklu pārsieti orderu sainīši.

— Oho! — Ostaps sajūsmināts izsaucās. — Pilnīgs mājas archivs.

— Pavisam pilnīgs, — kautri atbildēja archivars. — Es, zi­niet, katram gadījumam … Komunalsaimniecības nodaļai tas nav vajadzīgs, bet man uz vecumdienām var noderēt. . . Mēs dzīvojam, ziniet, kā uz vulkānā . . . viss kas var notikt. . . Ļaudis tad metīsies meklēt savas mēbeles, bet kur tās ir, šīs mēbeles? Ače, kur tās ir? Seit tās ir! Skapī. Un kas saglabāja, kas pasar­gāja? Korobeiņikovs. Tad kungi paldies vecītim pateiks, palīdzēs vecuma dienās . .. Bet man daudz nevajag — iedos pa desmitnie- ciņam par orderīti — un paldies par to pašu .. . Bet bez manis lai pamēģina, tas būs tikpat kā meklēt adatu siena kaudzē. Bez manis neatradis!

Ostaps ar sajūsmu skatījās uz večuku.

— Brīnišķīga kanceleja, — viņš sacīja, — pilnīga mechani- zacija. Jūs esat īsts darba varonis!

Glaimotais archivars ņēmās viesi iepazīstināt ar mīļotā darba sīkumiem. Viņš atvēra biezās uzskaites un sadales grāmatas.

— Šeit ir viss, — viņš sacīja, — visa Stargoroda! Visas mē­beles! No kā un kad paņemtas, kam un kad izsniegtas. Bet šī te ir alfabēta grāmata, dzīves spogulis! Kādas mēbeles jūs interesē? Pirmās ģildes tirgoņa Angelova? Lū-ūdzu! Skatieties uz burtu A. Burts A, Ak, Am, An, Angelovs . . . Kāds numurs? Lūk, 82742 Tagad dod šurp uzskaites grāmatu. Lappuse 142. Kur ir Ange­lovs? Te ir Angelovs. No Angelova 1918. gada 18. decembrī pa­ņemts: klavieres «Bekker» Nr. 97012, mīkstais ķeblītis pie tām, rakstāmgaldi, divi gabali, drēbju skapji četri (divi no sarkan­koka), šifonjers, viens, un tā tālāk… Un kam iedots?… Pa­skatīsimies sadales grāmatā. Tas pats numurs 82742 . .. Iz­sniegts. Šifonjers — pilsētas kara komisariatam, drēbju skapji, trīs gabali, — bērnu internatam «Cīrulītis» … Un vēl viens drēbju skapis — Stargorodas pārtikas kombinātā sekretārā per­sonīgā lietošanā. Bet kur palikušas klavieres? Klavieres aizvestas uz sociālās nodrošināšanas otro invalidu namu. Un klavieres tur atrodas līdz šai dienai.

«Es tā :kā netiku tur redzējis tādas klavieres,» Ostaps nodo­māja, atcerējies Aļchena kaunīgo ģīmīti.

— Vai, piemēram, pilsētas valdes kancelejas pārvaldniekam Murinam . . . Tātad jāmeklē burts M. Te ir itin viss. Visa pilsēta. Te ir klavieres, visādas kušetītes, trimo, krēsli, dīvaniņi, pufi, lustras . . . Servizes, pat tās arī ir . . .

— Jā! — sacīja Ostaps. — Jums vajadzētu uzcelt pieminekli, kas mūžos cildinātu jūsu darbu. Tomēr tuvāk pie lietas. Piemē­ram, burts V.

— Lūdzu, burts V, — labprāt atsaucās Korobeiņikovs. — Tū­līt. Vor, Vor, Vorickis, Nr. 48238. Vorobjaņinovs Ipolits Matveje­vičs, jūsu tētiņš, lai viņam debesu valstība, bija cilvēks ar plašu dvēseli. . . Klavieres «Bekker» Nr. 54809, četras marķētas ķīniešu vāzes, franču rūpnīcas «Sevra» ražojums, astoņi dažāda lieluma Obisonas tepiķi, gobelēns «Ganiņš», gobelēns «Gans», divi Teki- nas tepiķi, viens Chorezmas tepiķis, lāča izbāznis ar bļodu — viens, guļamistabas garnitūra — divpadsmit priekšmeti, ēdam­istabas garnitūra — sešpadsmit priekšmeti, viesistabas garni­tūra — četrpadsmit priekšmeti — riekstkoka, meistara Gambsa darbs…

— Bet kam izdots? — Ostaps nepacietīgi jautāja.

— To mēs tūlīt redzēsim. Lāča izbāznis ar bļodu — otrai mi­licijas nodaļai. Gobelens «Gans» — mākslas vērtību fondā. Gobe- lens «Ganiņš» — ūdensceļu transporta_ darbinieku klubā. Obiso- nas, Tekinas un Chorezmas tepiķi — Arējās tirdzniecības tautas komisariatā. Guļamistabas garnitūra — mednieku biedrībā, ēdam­istabas garnitūra — Tējnīcu galvenās pārvaldes Stargorodas no­daļā. Viesistabas riekstkoka garnitūra — dažādās vietās. Apaļais galds un viens krēsls — sociālās nodrošināšanas nodaļas otrajā invalidu namā, dīvāns ar izliektu atzveltni — dzīvokļu daļas rīcībā (līdz šim laikam stāv priekštelpā, visu pārvalku, nelieši tādi, nospeķojuši) un vēl viens krēsls — biedram Gricacujevam kā imperiālistiskā kara invalidam, izsniegts uz viņa lūguma un dzīvokļu daļas vadītāja b. Burkina rezolūcijas pamata. Desmit krēsli aizsūtīti uz Maskavu uz mēbeļu amatniecības muzeju sa­skaņā ar Izglītības tautas komisariata apkārtrakstu .. . Ķīniešu vāzes, marķētas …

— Cildinu, — gavilēdams iesaucās Ostaps, — tas ir konģe­niāli! Būtu patīkami ieskatīties arī orderos.

— Tūlīt, tūlīt tiksim ari pie orderiem. Nr. 48238, burts V.

Archivars piegāja pie skapja un, pacēlies uz pirkstgaliem, pa­ņēma vajadzīgo sainīti.

— Are. Seit ir visas jūsu tētiņa mēbeles. Vai jūs vēlaties visus orderus?

— Kur nu visus … Tā … Bērnības atmiņas — viesistabas garnituru … Atceros, kā es viesistabā lēkāju pa Chorezmas te­piķi un skatījos gobelenā «Ganiņš».. . Skaists bija tas laiks, zelta bērnība! … Tātad ar viesistabas garnituru mēs, tēvocīt, ari ap­robežosimies.

Archivars rūpīgi tina vaļā zaļo pasakņu sainīti un meklēja pieprasītos orderus. Korobeiņikovs atlasīja piecus gabalus. Viens orderis par desmit krēsliem, divi — pa vienam krēslam, viens — par apaļo galdu un viens — par gobelenu «Ganiņš».

— Varbūt jums labpatiktos paskatīties. Viss kārtībā. Kur kas atrodas — viss zināms. Uz pasakņiem pierakstītas visas adreses un saņēmēja pašrocīgs paraksts. Tā kā, ja rodas vajadzība, neviens nevarēs noliegt. Varbūt vēlaties ģeneralienes Popovas garnituru? Ļoti laba. Ari Gambsa darbs.

Bet Ostaps, vienīgi vecākus bezgalīgi mīlēdams, paķēra orde­rus, iebāza dziļi sānkabatā, bet no ģeneralienes garnitūras atsa­cījās.

— Vai var kvītīti izrakstīt? — apjautājās archivars, veikli izliekdamies.

— Var, — Benders laipni sacīja, — rakstiet, idejiskais cī- nītāj.

—- Tad es rakstīšu.

— Sukājiet tik vaļā!

Viņi aizgāja atpakaļ pirmajā istabā. Korobeiņikovs ar kaligra- fisku rokrakstu uzrakstīja kvīti un smaidīdams pasniedza viesim. Galvenais koncesionars neparasti pieklājīgi paņēma papīrīti ar labās rokas diviem pirkstiem un ielika tanī pašā kabatā, kur jau atradās dārgie orderi.

— Nu, visu labu, — piemiedzis acis, viņš sacīja, — liekas, es jūs stipri iztraucēju. Neuzdrošinos vairāk apgrūtināt ar savu klāt­būtni. Sniedziet roku, kancelejas pārvaldnieki

Pārsteigtais archivars vārgi paspieda Ostapa pastiepto roku.

— Visu labu! — Ostaps atkārtoja.

Viņš devās uz izeju.

Korobeiņikovs neko nesaprata. Viņš pat paskatījās uz galdu, vai tikai ciemiņš tur nav atstājis, naudu, bet arī uz galda naudas nebija. Tad archivars ļoti klusi jautāja:

— Bet nauda?

— Kāda nauda? — Ostaps pārvaicāja, atvērdams durvis. — Jūs, liekas, jautājāt par kaut kādu naudu?

— Jā, protams! Par mēbelēm! Par orderiem!

— Draudziņ, — nodziedāja Ostaps, — jānudien, zvēru pie ne­laiķa tētiņa goda. No visas sirds dotu, bet naudas nav, aizmirsu izņemt no tekošā rēķina.

Večuks nodrebēja un pastiepa uz priekšu savu vārgo ķepu, grasīdamies aizturēt nakts apmeklētāju.

— Lēnāk, muļķi, — Ostaps draudoši iesaucās, — ja tev krievu valodā saka — rītā, tas nozīmē rītā. Nu, uz redzi! Rakstiet vēstules! . . .

Durvis ar troksni aizcirtās. Korobeiņikovs atkal tas atvēra un izskrēja uz ielas, bet Ostapa vairs nebija. Viņš ātri gāja pari til­tam. Caur viaduktu braucošā lokomotive apgaismoja viņu ar sa­vām ugunīm un ietīstīja dūmos.

— Ledus sakustējies! — Ostaps uzsauca mašīnistam. — Le­dus sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!

Mašīnists nesaklausīja viņa vārdus un atmeta ar roku, mašī­nas riteņi spēcīgāk saraustīja kloķu tērauda elkoņus, un lokomo- tive aizdrāzās.

Korobeiņikovs pastāvēja pāris minušu ledainajā vējā un, ne­ganti lamādamies, atgriezās savā mājelē. Viņu pārņēma nepa­nesams rūgtums. Viņš nostājās istabas vidū un niknumā ņēmās spārdīt galdu. Palēcās galošveidīgais pelnu trauks ar sarkanu uzrakstu «Treugojņik», un glāze pieskandināja karafei.

Vēl nekad Bartolomeju Korobeiņikovu nebija tik neģēlīgi pie­krāpuši. Viņš varēja apkrāpt, ko vien gribētu, bet šeit viņu pašu apveda ap stūri ar tādu ģeniālu vienkāršību, ka viņš vēl ilgi - stā­vēja, spārdīdams pusdienu galda resnās kājas.

Gusiščā Korobeiņikovu sauca par Bartolomeiču. Pie viņa grie­zās tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumos. Bartolomeičs ņē­ma ķīlā mantas un pieprasīja necilvēcīgi augstus procentus. Viņš ar to nodarbojās jau vairākus gadus un vēl ne reizes nebija iekri­tis. Bet tagad viņam paslīdējusi kāja labākajā komercpasākumā, no kura viņš gaidīja lielu peļņu un nodrošinātas vecumdienas.

— Vai tas kāds joks! — viņš iesaucās, atcerēdamies bojā gāju­šos orderus. — Tagad naudu tikai iepriekš. Un kā es tā varēju kļū­dīties? Ar savām rokām atdevu riekstkoka viesistabas garnituru?… Viens pats gobelens «Ganiņš», cik tas nemaksā! Roku darbsf

Zvaniņu «lūdzu griezt» jau sen grieza kāda nedroša roka, un Bartolomeičs vēl nebija paspējis atcerēties, ka ieejas durvis pali­kušas vaļā, kad priekštelpā atskanēja smagi soļi un skapju labi­rintos nomaldījusies cilvēka baiss iesaucās: '

— Kur šeit durvis?

Bartolomeičs izgāja priekštelpā, sagrābstīja kādu mēteli (cik varēja sataustīt, — drapa) un ieveda ēdamistabā svēto tēvu Fjodoru.

— Piedodiet, jūsu augstsirdība, — sacīja svētais tēvs Fjodors.

Pēc desmit minūtēm, kad: abi bija izteikuši viens otram aplin­kus mājienus un viltības, noskaidrojās, ka pilsonim Korobeiņiko- vam ir kādas ziņas par Vorobjaņinova mēbelēm un svētais tēvs Fjodors neatsakās par šīm ziņām samaksāt. Un bez tam archiva- ram par lielu apmierinājumu apmeklētājs izrādījās bijušā muiž­niecības priekšnieka miesīgs brālis un dedzīgi vēlējās saglabāt viņa piemiņu, iegūstot riekstkoka garnituru. Ar šo garnituru Vo­robjaņinova brālim bija saistītas vissiltākās zēna dienu atmiņas.

Bartolomejs pieprasīja simt rubļu. Apmeklētājs brāļa piemiņu vērtēja ievērojami zemāk — ap trīsdesmit rubļiem. Vienojās par piecdesmit.

— Naudu gan es palūgšu iemaksāt tūlīt, — archivars pavēs­tīja, — tādi ir mani noteikumi!

— Un tas nekas, ja es maksāšu ar zelta desmitniekiem? — strauji sacīja svētais tēvs Fjodors, atplēsdams svārku iedrēbi.

— Pieņemšu pēc kursa. Par deviņarpus. Pašreizējais kurss.

Vostrikovs izpurināja no zuteņa piecus dzeltenos, piebēra vēl

divarpus sudrabā un piebīdīja visu kaudzīti archivaram. Bartolo­meičs divas reizes pārskaitīja naudu, sagrāba to saujā, palūdza ciemiņu brītiņu uzkavēties un aizgāja pēc orderiem. Savā slepe­najā kancelejā Bartolomejs ilgi nedomāja, atvēris alfabētu — dzī­ves spoguli uz burta P, ātri atrada vajadzīgo numuru un paņēma no plaukta ģeneralienes Popovas orderu sainīti. Attaisījis sainīti, Bartolomeičs izņēma no tā vienu orderi, izdotu b. Brunsam, dzī­vojošam Vīnogu ielā 34, par divpadsmit Gambsa fabrikas riekst­koka krēsliem. Brīnīdamies par savu atjautību un prasmi izlocī­ties, archivars iesmējās un aiznesa pircējam orderi.

— Visi vienā vietā? — iesaucās pircējs.

— Visi kā viens. Visi tur stāv. Brīnišķīga garnitūra. Pirksti­ņus aplaizīsiet. Starp citu, ko tur stāstīt! Jūs pats zināt!

Svētais tēvs ilgi un jūsmīgi kratīja archivara roku un, neskai­tāmas reizes priekštelpā uzgrūzdamies skapjiem, pazuda nakts tumsā.

Bartolomeičs vēl ilgi smējās par piemuļķoto pircēju. Zelta mo­nētas viņš nolika rindā uz galda un ilgi sēdēja, miegaini blenz­dams piecās spīdīgās ripiņās.

«Un kāpēc viņus tā pievelk Vorobjaņinova mēbeles?» viņš no­domāja. «Vai prātā jukuši, vai?»

Viņš noģērbās, pavirši pielūdza dievu, ielikās šauraja gultiņa un noraizējies aizmiga.