Divpadsmit krēslu

XXXIV nodala STARPPLANĒTU ŠACHA KONGRESS

No paša rīta Vasjukos parādījās kāds gara auguma izkāmē­jis vecis ar zelta pensneju un īsos, ļoti netīros, krāsām notrieptos zābakos. Viņš līmēja pie sienām ar roku rakstītas afišas:

1927. g. 22. jūnijā

Kartona fabrikas strādnieku kluba telpās notiks lekcija par tematu: «PANĀKUMIEM BAGĀTĀ ATKLĀTNES IDEJA SACHĀ» un

SACHA SIMULTANSPELE

pie 160 galdiņiem lielmeistars (vecāRais meistars) O. Benders Visiem jāierodas ar saviem galdiņiem Spēles maksa — 50 kap. Ieejas maksa — 20 kap. Sākums precizi pulksten 6 vakarā

Administrācijā: K. Michelsons

Pats lielmeistars arī nezaudēja laiku. Nonomājis klubu par trim rubļiem, viņš devās uz šacha sekciju, kas nezin kāpēc atra­dās zirgaudzētavu pārvaldes gaitenī.

Šacha sekcijā sēdēja vienacains cilvēks un lasīja Špīlhāgena romānu Pantelejeva izdevumā.

— Lielmeistars O. Benders! — Ostaps pavēstīja, apsēzda­mies uz galda. — Rīkoju pie jums simultanspēli.

Vasjuku šachista vienīgā acs iepletās līdz dabas dotai pēdējai iespējamībai.

— Vienu mirklīti, biedri lielmeistari -— iesaucās vienacis. — Piesēdiet lūdzu! Es tūlīt būšu atpakaļ.

Un vienacis aizskrēja. Ostaps apskatīja šacha sekcijas telpas. Pie sienām karājās sacīkšu zirgu fotouzņēmumi, bet uz galda gulēja noputējusi kantora grāmata ar uzrakstu: «Vasjuku šacha sekcijas sasniegumi 1925. gadā.»

Vienacis atgriezās ar veselu duci dažāda vecuma pilsoņu. Viņi visi pēc kārtas nāca klāt iepazīties, nosauca savus uzvārdus un godbijīgi paspieda lielmeistara roku.

— Caurbraucot uz Kazaņu, —• Ostaps aprauti sacīja, — jā, jā, simultanspēle notiks šovakar, atnāciet. Bet tagad, piedodiet, neesmu formā: jūtos noguris pēc Karlsbades turnira.

Vasjukiešu šachisti uzklausīja Ostapu ar dēlu mīlestību. Ostaps bija iededzies. Viņš sajuta jaunu spēku un šacha ideju pieplūdumu.

— Jūs nemaz neticēsiet, — viņš teica, — cik tālu aizgājusi šachiskā domāšana. Jūs zināt, Laskers nokļuvis gaužām banalu paņēmienu varā, ar viņu nav iespējams spēlēt. Viņš apkvēpina savus pretiniekus ar cigāru dūmiem. Un tīšām smēķē tos lētā­kos, lai dūmi būtu riebīgāki. Sacha pasaule ir uztraukusies.

Lielmeistars pārgāja uz vietējiem tematiem.

— Kāpēc provincē nav nekādas domu rosmes? Piemēram, jūsu šacha seķcija. Tā viņa arī saucās: šacha sekcija. Garlaicīgi, meitenītes! Kāpēc jūs, nu patiešām, to nevarētu nosaukt kaut kā izteiksmīgāk, ķā klājas īstiem šachistiem. Tas iesaistītu sekcijā plašas arodbiedrības biedru masas. Būtu nosaukuši savu sekciju, piemēram, «Četru zirgu šacha klubs» vai «Sarkanā galotne», vai «Kvalitates zaudēšana, iegūstot tempu». Tas būtu lieliski! Skanīgi!

Ideja guva panākumus.

— Patiešām, — vasjukieši atplauka, — kāpēc mēs savu sek­ciju nevarētu nosaukt par «Četru zirgu klubu»?

Tā kā bija ieradies viss šacha sekcijas birojs, Ostaps, pats uzņemdamies goda priekšsēdētāja pienākumus, noorganizēja īsu sēdi, kurā sekciju vienbalsīgi pārdēvēja par «Četru zirgu šacha klubu». Lielmeistars pašrocīgi, izmantodams uz «Skrjabina» gūto pieredzi, no kartona loksnes izgatavoja izkārtni, uz kuras māk­slinieciski atveidoja četrus zirgus un atbilstošu uzrakstu.

Sis svarīgais pasākums solīja šacha radošās domas uzplau­kumu Vasjukos.

— Sachs! — Ostaps iesaucās. — Vai jūs zināt, kas ir šachs? Tas virza uz priekšu ne tikai kulturu, bet arī ekonomiku! Vai jūs zināt, ka jūsu «Četru zirgu šacha klubs», pareizi organizējot darbu, spēj pilnīgi pārveidot Vasjuku pilsētu?

Ostaps no vakardienas vēl nekā nebija ēdis. Tāpēc viņa daiļ­runība bija sevišķi izcila.

— Jā! — viņš kliedza. — Sachs valsti padara bagātāku! Ja jūs piekritīsiet manam projektam, tad no pilsētas uz kuģa pie­stātni jūs iesiet pa marmora kāpnēm! Vasjuki kļūs desmit gu­berņu centrs! Ko jūs agrāk tikāt dzirdējuši par Zemeringas pil­sētu? Nekā! Bet tagad šī pilsētele kļuvusi bagāta un slavena tikai tāpēc, ka tur tika noorganizēts starptautiskais turnirs.

Tāpēc es saku: Vasjukos vajag noorganizēt starptautisku šacha turniru.

— Kā to lai izdara? — visi kliedza.

— Pilnīgi reala lieta, — atbildēja lielmeistars, — mani per­sonīgie sakari un jūsu pašdarbība — lūk, viss, kas nepieciešams un vajadzīgs Vasjuku starptautiskā turnira noorganizēšanai. Pa­domājiet tikai, cik skaisti tas skanēs: «1927. gada starptautiskais turnirs Vasjukos.» Hoze-Raula Kapablankas, Emanuila Laskera, A|ehina, Nimcoviča, Reti, Rubinšteina, Maroci, Taraša, Vidmara un doktora Grigorjeva ierašanās nodrošināta. Bez tam arī mana piedalīšanās nodrošināta!

— Bet nauda! — ievaidējās vasjukieši. •— Viņiem visiem taču jāmaksā nauda! Daudzi tūkstoši! Kur lai to ņem!

— Visu savā varā sagrābs varenā viesuļvētra, — sacīja O. Benders, — naudu dos ieejas maksa.

— Kas pie mums maksās tik traku naudu? Vasjukieši …

— Kas par vasjukiešiem! Vasjukieši naudu nemaksās. Viņi tikai to sa-ņems! Tas viss ir ārkārtīgi vienkārši. Uz turniru, kurā piedalīsies tādi pasaulslaveni meistari, taču sabrauks šacha cie­nītāji no visas pasaules. Simtiem tūkstošu cilvēku, bagātu cil­vēku trauksies uz Vasjukiem. Pirmkārt, ūdens transportam pār­vadāt tādu pasažieru daudzumu nebūs pa spēkam. Tātad, SCTK uzbūvēs dzelzceļa maģistrali Maskava—Vasjuki. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, viesnīcas un debesskrāpji viesu uzņemšanai. Treškārt, straujš lauksaimniecības uzplaukums tūkstoš kilometru rādiusā: viesus vajadzēs apgādāt ar saknēm, augļiem, kaviaru, šokolādes konfektēm. Pils būve, kur notiks turnirs, — ceturtkārt. Piektkārt, garažu uzcelšana viesu autotransportam. Lai visai pasaulei pār­raidītu sensacionālos turnira rezultātus, vajadzēs uzbūvēt liel­jaudas radiostaciju. Tas ir sestkārt. Tagad, kas attiecas uz dzelz­ceļa maģistrali Maskava—Vasjuki. Neapšaubāmi tai nebūs tik lielas caurlaides spējas, lai atvestu uz Vasjukiem visus, kuri vē­lēsies atbraukt. No tā izriet — jāiekārto lidosta «Lielie Vasjuki», jāatklāj regulārā pasta lidmašīnu un dirižabļu satiksme ar visām pasaules malām, ieskaitot Losandželosu un AAelburnu.

Vasjuku pilsētas šacha amatieriem pavērās žilbinošas per- spektivas. Istabas sienas atkāpās. Zirgu audzētavas steliņģa sa­trūdējušās sienas sabruka, un to vielā pret zilajām debesīm pa­cēlās trīsdesmit trīs stāvu šacha jaunrades pils ar mirdzošiem stikliem. Katrā zālē, katrā istabā un pat liftos, kas līdzīgi atspo-

lētti šaudījās āUgšā Uti lejā; šedēja domās nogrimuši cilvēki un spēlēja šachu pie galdiņiem, kas bija inkrustēti ar malachitu.

Stāvās marmora kāpnes veda lejā pie zilās Volgas. Upē pel­dēja okeāna tvaikoņi. Pa gaisa dzelzceļu pilsētā pacēlās resnvē­deraini ārzemnieki, šacha lēdijas, australieši, kas šacha spēlē ciena indiešu aizsardzību, indusi baltos turbānos, spāniešu par­tijas piekritēji, vācieši, franči, jaunzēlandieši, Amazonas baseina apdzīvotāji un vasjukiešu skauģi — maskavieši, ļeņingradieši, kijevieši, sibīrieši un odesieši.

Automobiļi kā uz konvcijerlentas slīdēja starp marmora ho­teļiem. Un, lūk, visi apstājās. No greznās viesnīcas «Brīvbandi- nieks» iznāk pasaules čempions Hoze-Rauls Kapablanka, saukts arī Graupera. Viņu ielenc dāmas. Milicis, tērpies speciālā Ša- chistu formā (rūtainās galifē biksēs un ar laidņiem greznotās uzšuvēs), laipni smaidīdams, militāri sveicina. Pie čempiona cie­nīgi pienāk vienacainais vasjukiešu «Četru zirgu kluba» priekš­sēdētājs.

Divu šacha zvaigžņu pārrunas, kas risinājās angļu valodā, pārtrauca doktora Grigorjeva un nākamā pasaules čempiona Aļe- hina ierašanās ar lidmašīnu.

Apsveikuma saucieni saviļņoja visu pilsētu. Hoze-Rauls Kapa­blanka, saukts arī Graupera, taisīja skābu ģīmi. Pēc vienača mā­jiena pie aeroplana padeva marmora kāpnes. Doktors Grigorjevs noskrēja pa kāpnēm, līksmi vēcinādams savu jauno platmali un tūliņ uz vietas komentēdams iespējamo Kapablankas kļūdu gai­dāmajā cīņā ar Aļehinu.

Pēkšņi pie apvāršņa parādījās melns punkts. Tas ātri tuvojās un auga arvien lielāks, pārvērzdamies par lielu smaragda iz­pletni. Kā varens rutks izpletņa riņķī karājās cilvēks ar koferīti.

— Tas ir viņš! — vienacis sauc. — Urā! Urā! Urā! Es pa­zīstu lielo šachistu-filozofu doktoru Laskeru. Tikai viņš viens pats visā plašajā pasaulē valkā tādas zaļas zeķes.

Hoze-Rauls Kapablanka — arī Graupera — atkal saviebās.

Laskeram veikli padeva marmora kāpnes, un ņiprais eksčem­pions, nopūzdams no kreisās piedurknes puteklīti, kas tam bija pieķēries lidojuma laikā virs Silezijas, iekrita vienača apkampie­nos. Vienacis apņēma Laskeru ap vidu, aizveda pie čempiona uh sacīja:

— Salīgstiet mieru! Es jūs lūdzu vasjukiešu plašo masu vārdā! Salīgstiet mieru!

Hoze-Rauls skaļi nopūtas un, kratīdams veca veterāna roku, sacīja:

— Es vienmēr esmu izjutis dziļu cieņu pret jūsu ideju spā­niešu partijā pārvietot laidni no b5 un c4.

— Urā! — iebļāvās vienacis. — Vienkārši un pārliecinoši, čempiona stilā!

Un viss nepārredzamais pūlis viņam pievienojās:

— Urā! Vivat! Banzai! Vienkārši un pārliecinoši, čempiona stilā!!!

Visās divpadsmit vasjukiešu stacijās ieripoja ekspreši, izsēdi­nādami arvien jaunus un jaunus šacha cienītāju barus.

Debesis jau kvēloja reklāmu ugunīs, kad pilsētas ielās izveda baltu ķēvi. Tā bija vienīgā ķēve, kas vēl bija saglabājusies pec vasjukiešu transporta mechanizacijas. Ar īpašu lēmumu tā tika pārdēvēta par zirgu, kaut gan visu savu dzīvi bija bijusi ķēve. Sacha cienītāji to sveicināja, vicinādami palmu zarus un šacha galdiņus.

— Neraizējieties, — Ostaps sacīja, — mans projekts jūsu pil­sētai garantē nedzirdētu ražošanas spēku uzplaukumu. Iedomā­jieties tikai, kas notiks, kad turnirs beigsies un visi viesi aiz­brauks. Maskavas iedzīvotāji, dzīvokļu krizes nomākti, lauzīsies šurp uz jūsu brīnišķīgo pilsētu. Vasjuki automatiski kļūs par gal­vaspilsētu. Uz šejieni pārcelsies valdība. Vasjukus pārdēvēs par Jaunmaskavu, Maskavu —- par Vecajiem Vasjukiem. Ļeņingra- dieši un charkovieši griezīs zobus, bet nekā nevarēs darīt. Jaun- maskava kļūs par elegantāko Eiropas centru un drīz vien arī par visas pasaules centru.

— Visas pasaules!!! — novaidējās apstulbušie vasjukieši.

— Jā! Un vēlāk pat par visa kosmosa centru. Sacha doma, kas apriņķa pilsētu pārvērtusi par visas zemeslodes galvaspil­sētu, pati pārvērtīsies praktiskā zinātnē un izgudros starpplanētu satiksmes līdzekļus. Vasjuki raidīs signālus uz Marsu, Jupiteru un Neptunu. Satiksme ar Veneru kļūs tikpat viegla kā brauciens no Ribinskas līdz Jaroslavai. Un tad tā vien skaties — nav ne­maz izslēgts, varbūt pēc kādiem gadiem astoņiem Vasjukos no­tiks kosmosa vēsturē pirmais starpplanētu šacha kongress!

Ostaps noslaucīja savu cēlo pieri. Viņam tik ļoti gribējās ēst, ka viņš labprāt notiesātu ceptu šacha zirgu.

— Jā-ā, — novilka vienacis, pārlaizdams putekļainajām tel­pām apstulbušu skatienu. — Bet kā tad lai praktiski izved šo pasākumu dzīvē, tā sakot, uz ko lai balstāmies?

Klātesošie sasprindzināti raudzījās lielmeistarā.

— Atkārtoju, ka praktiski viss atkarājas tikai no jūsu rosī­bas. Visu organizatorisko darbu, atkārtoju, uzņemos es pats. Materialu izdevumu absolūti nekādu, ja neskaita naudu telegramu nosūtīšanai.

Vienacis piebikstīja saviem cīņas biedriem.

— Nu! — viņš jautāja. — Ko jūs par to teiksiet?

— Nokārtosim! Nokārtosim! — čaloja vasjukieši.

— Cik tad īsteni vajag naudas . . . tām .. . telegramām?

— Smieklīga suma, — Ostaps sacīja, —. simt rubļu.

— Mūsu kasē ir tikai divdesmit viens rublis sešpadsmit ka­peikas. Tas, protams, mēs zinām, ir daudz par maz . ..

Bet lielmeistars izrādījās pieticīgs organizators.

— Labi, — viņš sacīja, — dodiet šurp jūsu divdesmit rubļus.

— Bet vai pietiks? -*- jautāja vienacis.

— Pirmajām telegramām pietiks. Bet pēc tam ienāks ziedo­jumi un naudu nebūs kur likt.

Paslēpis naudu zaļo ceļojuma svārku kabatā, lielmeistars at­gādināja klātesošajiem par savu lekciju un simultanspēli pie 160 galdiņiem, laipni atvadījās līdz vakaram un devās uz «Kartona ražotāju klubu», lai satiktu Ipolitu Matvejeviču.

— Es esmu izsalcis, — Vorobjaņinovs dvesa ķērkstošā balsī.

Viņš jau sēdēja pie kases lodziņa, bet vēl nebija iekasējis ne­vienas kapeikas un nevarēja nopirkt pat mārciņu maizes. Viņa priekšā atradās zaļš stiepļu groziņš, kur ielikt iekasēto naudu. Tādos groziņos vidēji turīgās mājās liek nažus un dakšiņas.

— Klausieties, Vorobjaņinov, — Ostaps uzsauca, — pārtrau­ciet uz kādām pusotrām stundām kases operācijās! Iesim tautas ēdnīcā pusdienot. Pa ceļam paskaidrošu, kāda situācijā. Starp citu, jums vajag noskūties un savest sevi kārtībā. Jūs izskatāties pēc īsta klaidoņa. Lielmeistaram nedrīkst būt tādi šaubīgi pa­ziņas.

—- Nevienu biļeti neesmu pārdevis, — Ipolits Matvejevičs pa­vēstīja.

— Nav liela bēda. Uz vakara pusi sanāks. Pilsēta man jau ziedoja divdesmit rubļu starptautiskā šacha turnira organizē­šanai.

— Tad kam mums vajadzīga šī simultanspēle? — čukstēja administrators. — Mūs vēl var piekaut. Bet ar divdesmit rubļiem mēs tūlīt varam kāpt kuģī — tikko no augšteces pienācis «Kār­lis Lībknechts» — mierīgi braukt līdz Staļingradai un tur sagaidīt teātri. Varbūt tur izdosies uzšķērst krēslus. Tad mes esam bagāt­nieki un mums piederēs viss.

— Izsalcis nedrīkst runāt tādas muļķības. Tas negativi ietek­mē smadzenes. Par divdesmit rubļiem mēs varbūt arī aizbrauk­sim līdz Staļingradai . . . Bet kur mēs ņemsim naudu ēšanai? Vit­amīnus, dārgais biedri muižniecības priekšniek, par velti nevie­nam nedod. Toties no ekspansivajiem vasjukiešiem par lekciju un simultanspēli varēs noplēst kādus trīsdesmit rubļus.

— Piekaus! — Vorobjaņinovs rūgti sacīja.

— Protams, risks ir. Var ribas ielauzt. Starp citu, man ir kāda domiņa, kura, lai nu šā vai tā, bet jūs katrā gadījumā pa­sargās. Bet par to vēlāk. Pagaidām iesim nomēģināt vietējos ēdienus.

Ap pulksten sešiem vakarā, labi paēdis, noskuvies un ar ode­kolonu iesmaržojies, lielmeistars iegāja «Kartona ražotāju kluba» kasē.

Sātīgi paēdis un noskuvies, Vorobjaņinovs žirgti tirgojās ar biļetēm.

— Nu, kā? — klusi jautāja lielmeistars.

— Ieejas biļetes —- trīsdesmit un spēlētāju — divdesmit, — atbildēja administrators.

— Sešpadsmit rubļu. Slikti, slikti!

— Ko jūs melšat niekus, Bender, skatieties, kāda rinda! Pie­kaušana neizbēgama.

— Par to nedomājiet. Raudāsiet, kad sitīs, bet pagaidām ne­tūļājieties! Mācieties tirgoties'

Pēc stundas kasē jau bija trīsdesmit pieci rubļi. Publika zālē nervozēja.

— Taisiet ciet lodziņu! Dodiet šurp naudu!— sacīja Ostaps. — Tagad ziniet ko? Te jums būs pieci rubļi, ejiet uz piestātni, no- līgstiet laivu uz kādām pusotrām stundām un gaidiet mani krast­malā, leipus noliktavas. Mēs abi dosimies vakara pastaigā. Par mani nebēdājiet. Es šodien esmu formā.

Lielmeistars iegāja zālē. Viņš jutās mundrs un noteikti zi­nāja, ka ar pirmo gājienu e2—e4 viņam nedraud nekādi sarežģī­jumi. Pārējie gājieni, tiesa, kas tiesa, tinās pilnīgā miglā, bet tas ne par matu neuztrauca lielo kombinatoru. Viņš bija sagatavojis pilnīgi negaidītu variantu pat visbezcerīgākās partijas glāb­šanai.

Lielmeistaru sagaidīja ar aplausiem. Kluba nelielā zāle bija izdaiļota ar daudzkrāsainiem karodziņiem.

Pirms nedeļas šeit bija noticis «Slīcēju glabšanas biedrības» vakars, ko apliecināja arī lozungs pie sienas:

PALĪDZĪBA SLĪCĒJIEM IR PAŠU SLĪCĒJU ROKĀS

Ostaps paklanījās, pastiepa rokas, it kā atraidīdams nepel­nītos aplausus, un uzkāpa estrādē.

— Biedri! — viņš skanīgā balsī sacīja. — Mani šacha biedri un draugi, šodien es jums nolasīšu lekciju par tematu, par kuru, varu jums atzīties, ne bez panākumiem pirms nedējas tiku lasījis Ņižņijnovgorodā. Manas lekcijas priekšmets — «Panākumiem ba­gātā atklātnes ideja šachā». Kas, biedri, ir atklātne, un ko nozīmē, biedri, ideja? Atklātne, biedri, ir «Quasi una fantasia». Bet ko nozīmē, biedri, ideja? Ideja, biedri, ir cilvēku domāšana, ietērpta loģiskā šachiskā formā. Pat ar niecīgiem spēkiem var izvērst uz­brukumu pa visu galdiņu. Viss ir atkarīgs no katra individa spē­jām. Piemēram, tas gaišmatis trešajā rindā. Pieņemsim, ka viņš spēlē labi . . .

Gaišmatis trešajā rindā pietvīka.

— Bet, lūk, tas tumšmatis, pieņemsim, spēlē sliktāk.

Visi pagriezās un apskatīja arī tumšmati.

— Ko mēs redzam, biedri? Mēs redzam, ka gaišmatis spēlē labi, bet tumšmatis spēlē slikti. Un nekādas lekcijas nespēs grozīt spēku samēru, ja katrs individs pastāvīgi netrenēsies dambr … tas ir, es gribēju sacīt — šacha spēlē . . . Bet tagad, biedri, es jums pastāstīšu dažus pamācošus gadījumus no mūsu cienījamo hipermodernistu Kapablankas, Laskera un doktora Grigorjeva pieredzes.

Ostaps auditorijai pastāstīja dažas apsūnojušas anekdotes, kuras vēl bērnībā bija smēlis no «Zilā žurnālā», un ar to nobei­dza i.ntermediju.

Par lekcijas īsumu visi bija mazliet pārsteigti. Bet vienacis nenovērsa savu vienīgo aci no lielmeistara apaviem.

Taču simultanspēles seanss aizkavēja vienacainā šachista pie­augošās aizdomas. Kopā ar citiem šachistiem viņš novietoja šach- galdiņus pakavveidīgi. Spēlēt ar lielmeistaru nosēdās trīsdesmit šacha amatieru. Daudzi no viņiem bija galīgi apmulsuši un ik mirkli ieskatījās šacha mācību grāmatās, atsvaidzinādami atmiņa sarežģītus variantus, ar kuru palīdzību cerēja padoties lielmeista­ram kaut vai pēc divdesmit otrā gājiena.

Ostaps pārlaida skatienu «melno» rindām, kas viņu ielenca no visām pusēm, aizvērtajām durvīm un tad drosmīgi ķērās pie darba. Viņš piegāja pie vienača, kas sēdēja pie pirmā galdiņa, un pārvietoja karaļa bandinieku no lauciņa e2 uz e4.

Vienacis tūlīt saķēra ausis ar abām rokām un sāka saspringti domāt. Bet amatieru rindas pāršalca:

— Lielmeistars spēlēja e2—e4.

Ostaps nelutināja savus pretiniekus ar atklātņu dažādību. Arī uz pārējiem divdesmit deviņiem galdiņiem viņš veica to pašu ope­rāciju: pārvilka karaļa bandinieku no lauciņa e2 uz e4. Amatieri viens pēc otra ieķērās matos un nogrima drudžainos meklējumos. Nespēlējošie uzmanīgi vēroja lielmeistaru. Pilsētas vienīgais foto- amatieris uzrāpās uz krēsla un jau gatavojās aizdedzināt mag­niju, bet Ostaps dusmīgi vicināja rokas un, pārtraucis savu gaitu gar galdiņiem, skaļi uzkliedza:

— Aizvāciet fotogrāfu! Viņš traucē manu šacha domu!

«Kāda velna pēc atstāt savu fotogrāfiju šai nožēlojamā pil­sētelē. Man nepatīk ielaisties darīšanās ar miliciju,» viņš pie se­vis nodomāja.

Amatieru sašutuma pilnā šņākšana piespieda fotogrāfu atteik­ties no sava nodoma. Sašutums bija tik ārkārtīgi liels, ka foto­grāfu pat izmeta no telpām.

Pēc trešā gājiena noskaidrojās, ka lielmeistars spēlē astoņ­padsmit spāņu partijas. Pārējās divpadsmit melnie pielietoja kaut arī novecojušo, bet toties diezgan pareizo Filidora aizsardzību. Ja Ostaps zinātu, ka viņš spēlē tik sarežģītas atklātnes un pie­lieto tik pārbaudītu aizsardzību, viņš būtu ļoti izbrīnījies. Patie­sībā lielais kombinators šachu spēlēja otrreiz savā mūžā.

Sākumā amatierus un vispirms, protams, vienaci sagrāba šausmas. Nebija šaubu, ka lielmeistars rīkojas viltīgi.

Ar neparastu vieglumu un katrā ziņā sirdī ļauni zobodamies par atpalikušajiem Vasjuku pilsētas amatieriem, lielmeistars pa labi un pa kreisi upurēja bandiniekus, smagās un vieglās figūras. Lekcijas laikā nopeltajam tumšmatim viņš upurēja pat dāmu. Tumšmati pārņēma šausmas, un viņš jau gribēja padoties un tikai ar milzīgu gribas spēku piespiedās spēli turpināt.

Pēc piecām minūtēm kā pērkons no skaidrām debesīm at­skanēja:

— Mats! — šļupstēja līdz nāvei pārbiedētais tumšmatis. — Biedri lielmeistar, jums ir mats.

Ostaps izanalizēja stāvokli, apkaunojoši nosauca «dāmu» par «karalieni» un pārspilēti augstā stilā apsveica tumšmati ar uz­varu. Amatieru rindas pāršalca dobjš troksnis.

«Laiks mukt,» Ostaps nodomāja, mierīgi staigādams starp galdiņiem un pavirši pārbīdīdams figūras.

— Jūs nepareizi nolikāt zirgu, biedri lielmeistar, — lišķīgi ieteicās vienacis. — Zirgs tā neiet.

— Pardon, pardon, atvainojos, — lielmeistars atbildēja, — pēc lekcijas es jūtos mazliet noguris.

Nākamajās desmit minūtēs lielmeistars zaudēja vēl desmit partijas.

«Kartona ražotāju» kluba telpās atskanēja izbrīnās pilni iz­saucieni. Brieda konflikts. Ostaps zaudēja piecpadsmit partijas pēc kārtas un drīz pēc tam vēl trīs. Palika tikai vienacis. Parti­jas sākumā viņš aiz bailēm bija pielaidis daudz kļūdu un tagad ar lielām grūtībām tuvojās galīgai uzvarai. Ostaps, klātesoša­jiem nemanot, nozaga no galdiņa melno torni un paslēpa kabatā.

Pūlis cieši ieslēdza spēlētājus.

— Nupat vēl šai vietā stāvēja mans tornis, — apskatījies iekliedzās vienacis, — bet tagad tā vairs nav!

— Nav, tātad nav arī bijis! — Ostaps parupji atbildēja.

— Kā tad nebija? Es skaidri atceros!

— Protams, nebija!

— Kur tad tas varēja palikt? Jūs to nositāt?

— Nositu.

— Kad? Kādā gājienā?

— Ko jūs man jaucat galvu ar savu torni? Ja padodaties, tad tā ari sakiet!

— Piedodiet, biedri, man visi gājieni pierakstīti!

— Kantoris raksta, — Ostaps sacīja.

— Tas ir neciešami! — bļāva vienacis. — Atdodiet manu torni!

— Padodieties, padodieties, ko jūs te spēlējat kaķi un peli!

— Atdodiet torni!

No šiem vārdiem lielmeistars saprata, ka vilcināšanās nozīme maukt sev cilpu kaklā, sagrāba saujā dažas figūras un iemeta tās vienacainajam pretiniekam sejā.

— Biedri! — iespiedzās vienacis. — Skatieties šurp! Nabaga amatieri sit!

Vasjuku šachisti apstulba.

Nezaudēdams dārgo laiku, Ostaps drāza ar šacha galdiņu pa lampu un, tumsā sizdams pa nezin kam piederošiem žokļiem un pierēm, izskrēja uz ielas. Vasjuka amatieri, cits citu grūstī­dami, metās Ostapam pakaļ.

Spīdēja mēness. Ostaps traucās pa sidrabaino ielu viegli kā eņģelis, atraudamies no grēcīgās zemes. Ņemot vērā to, ka Vas­juku pilsēta netika pārvērsta par kosmosa centru, skriet va­jadzēja nevis starp pilīm, bet gan starp koka mājiņām ar ārējiem slēģiem.

Viņam dzinās pakaļ šacha amatieri:

-— Turiet lielmeistaru! — rēca vienacis.

— Blēdis! — piebalsoja pārējie.

— Jefiņi! — atcirta lielmeistars, paātrinādams soli.

— Palīgā! — kliedza aizvainotie šachisti.

Ostaps drāzās lejā pa kāpnēm, kas veda uz piestātni. Viņam bija jānoskrien četrsimt pakāpienu. Sestajā laukumiņā viņu jau gaidīja divi amatieri, kas bija atskrējuši šurp taisni pa nogāzes taciņu. Ostaps atskatījās. No augšas kā suņu bars gāzās lejā aiz­kaitināto Filidora aizsardzības cienītāju grupa. Atkāpšanās vairs nebija iespējama. Tāpēc Ostaps skrēja uz priekšu.

— Es jūs miltos samalšu, sātani tādi! — viņš uzbļāva droš­sirdīgajiem izlūkiem, mezdamies lejup no piektā laukumiņa.

Pārbiedētie drosminieki iebrēcās, pārvēlās pāri margām un ieripoja tumsā starp pauguriem un uzkalniem. Ceļš bija brīvs.

— Turiet lielmeistaru! —- atskanēja no augšas.

Vajātāji skrēja, ar kājām klaudzinādami koka kāpnes kā ar ripojošām biljarda bumbām.

Izskrējis krastā, Ostaps nogriezās pa labi. ar acīm meklēdams laivu ar viņam uzticīgo administratoru.

Ipolits Matvejevičs idiliski sēdēja laiviņā. Ostaps atkrita uz sola un sāka enerģiski irties prom no krasta. Pēc brītiņa uz laivu sāka lidot akmeņi. Viens no tiem trāpīja Ipolitu Matvejeviču. Un virs vulkāniskā augonīša viņam izauga tumši zils puns. Ipolits Matvejevičs ierāva galvu plecos un sāka pinkšķēt.

— Esat gan lupata! Man gandrīz vai galvu norāva, un es nesaku nekā: esmu mundrs un priecīgs. Un, ja vēl ņemam vērā piecdesmit rubļu tīras peļņas, tad par vienu ragu jūsu pierē tas ir diezgan pieklājīgs honorārs.

Pa to laiku vajātāji, kas tikai tagad aptvēra, ka plāns par Vasjuku pārvēršanu Jaunmaskavā ir sabrucis un ka lielmeistars aizved no pilsētas piecdesmit tīrus vasjukiešu rubļus, sakāpa lielā laivā un klaigādami izairēja upes vidū. Laivā drūzmējās ap trīsdesmit cilvēku. Visiem personīgi gribējās piedalīties lielmeis­tara sodīšanā. Ekspediciju vadīja vienacis. Viņa vienīgā acs nakts tumsā spīdēja kā bāka.

— Turiet lielmeistaru! — brēca pārpildītajā laivā.

— Pilnu gaitu, Kisa! Ja viņi mūs panāks, negarantēju jūsu pensneja neaizskaramību.

Abas laivas peldēja lejup pa straumi. Attālums starp tām k)uva aizvien mazāks. Ostaps bija galīgi nomocījies.

— Nekur neaizmuksiet, nelieši! — kliedza no lielās laivas.

Ostaps neatbildēja: nebija laika. Airi rāvās ārā no ūdens.

Ūdens mutujoja zem trakojošiem airiem un lija laivā.

— Piespied! — Ostaps čukstēja pats sev.

Ipolits Matvejevičs pūlējās, cik spēja. Lielā laiva triumfēja. Tās augstais korpuss no kreisās puses jau aizpeldēja garām kon- cesionaru laiviņai, lai piespiestu lielmeistaru pie krasta. Konce- sionarus gaidīja bēdīgs liktenis. Prieks lielajā laivā bija tik ne­apvaldīts, ka visi šachisti pārgāja uz labo bortu, lai brīdī, kad laiviņu panāks, ar jo lielāku spēku pārsvaru mestos virsū nozie­dzīgajam lielmeistaram.

— Sargājiet pensneju, Kisa! — Ostaps izmisis kliedza, no­mezdams airus. — Tagad sāksies!

— Kungi! — pēkšņi Ipolits Matvejevičs iesaucās gai]a bal- stiņā. — Vai patiešām jūs gribat mūs piekaut?

— Un kā vēl! — nodārdināja vasjukiešu amatieri, grasīda­mies lēkt laiviņā.

Bet šai mirklī notika atgadījums, kas ārkārtīgi aizvainoja vi­sas pasaules godīgos šachistus. Laiva pēkšņi sasvērās uz sāniem un ar labo bortu iesmēla ūdeni.

— Uzmanīgāk! — iespiedzās vienacainais kapteinis.

Bet bija jau par vēlu. Pie vasjukiešu drednauta labā borta bija sadrūzmējies pārāk daudz amatieru. Pārmainījusi smaguma centru, laiva nesvārstījās un apgāzās pilnīgā saskaņā ar fizikas likumiem.

Vispārējas vaimanas iztraucēja upes mieru.

— Aūū! — stiepti vaimanāja šachisti.

Ūdenī ķepurojās veseli trīsdesmit amatieri. Viņi ātri iznira virs ūdens un cits pēc cita pieķērās apgāztajai laivai. Pēdējais pietauvojās vienacis.

— Jefiņi! — Ostaps sajūsmā kliedza. — Ko tad jūs nesitat savu lielmeistaru? Jūs, ja es nemaldos, gribējāt mani piekaut?

Ostaps apmeta loku ap katastrofā cietušajiem.

— Jūs taču saprotat, vasjukiešu individi, ka es jūs varētu pa vienam vien noslīcināt, bet es jums dāvinu dzīvību. Dzīvojiet, pilsoņi! Tikai, dieva dēļ, nespēlējiet šachu! Jūs taču vienkārši ne­protat spelct! Ek jūs, jefiņi, jefiņi! .. . Brauksim tālāk, Ipolit Matvejevič. Ardievu, vienacainie amatieri! Baidos, ka Vasjuki tomēr nekļūs par kosmosa centru. Es nedomāju, ka šacha meistari gribēs braukt pie tādiem muļķiem kā jūs, pat ja es viņus lūgtu. Palieciet sveiki, aizrautīgie šacha cienītāji! Lai dzīvo «Četru zirgu klubs»!