Divpadsmit krēslu

XXXIX nodaĻa ZEMESTRĪCE

— Kā jūs domājat, muižniecības priekšniek, — Ostaps jau­tāja, kad koncesionari tuvojās Cionas ciematam, — kādā veidā šai panīkušajā apvidū divu verstu augstumā varētu kaut ko no­pelnīt?

Ipolits Matvejevičs klusēja. Vienīgā nodarbošanās, ar kura» palīdzību viņš spētu sadabūt sev iztikās līdzek|us, bija ubago­šana, taču šeit, kalnu spirālēs un dzegās, nebija kam lūgt.

Starp citu, arī šeit ubagoja, taču tā bija pavisam cita ubago­šana — alpiska: ikvienu ciematiem garām braucošu autobusu vai vieglo mašīnu sagaidīja bērni, kas garām aizslīdošās auditorijas priekšā izpildīja dažas tūres no lezginkas; pēc tam tie visi skrēja pakaļ mašīnai un sauca:

— Dod naudu! Naudu dod!

Pasažieri meta pieckapeiku gabalus un aizbrauca, pacelda­mies Krusta kalnu pārkāpē.

— Droša lieta, — Ostaps sacīja, — kapitali ieguldījumi nav vajadzīgi, ienākumi nelieli, taču mūsu stāvoklī ļoti vērtīgi.

Otrā dienā ap pulksten diviem Ipolits Matvejevičs lielā kom­binatora uzraudzībā garāmbraucošo pasažieru priekšā izpildīja savu pirmo deju. Sī deja vairāk gan līdzinājās mazurkai, taču pasažieri, Kaukāzā kalnu mežonīgā skaistuma apstulboti, to no­turēja par lezginku un apbalvoja izpildītāju ar trīs pieckapeikām. Nākošās mašīnas priekšā, kas bija autobuss un brauca no Tiflisas uz Vladikaukazu, dejoja un lēkāja pats techniskais direktors.

— Dod naudu! Naudu dod! — viņš dusmīgi iekliedzās.

Smejošie pasažieri bagātīgi apveltīja viņa lēkāšanu. Ostaps

ceļa putekļos salasīja trīsdesmit kapeikas. Bet pēkšņi Cionas bērni apbēra savus konkurentus ar akmeņu krusu. Glābdamies no ap­šaudes, ceļinieki ātrā solī devās uz tuvāko aulu, kur nopelnīto naudu iztērēja par sieru un čureku.

Šādās nodarbībās koncesionari vadīja savas dienas. Pārnak­šņoja viņi kalniešu sakļās. Ceturtajā dienā viņi pa līkloču šoseju nonāca Kaišauras ielejā. Seit svelmēja karsta saule un kompan­jonu kauli, kas pamatīgi bija izsalušies Krusta kalnu pārkāpē, ātri atsila.

Darjala klintis, kalnu pārkāpes nemīlīgumu un aukstumu no­mainīja zaļumi un visdziļākās ielejas mājīgums. Ceļinieki soļoja virs Aragvas, nokāpa ielejā, kuru apdzīvoja cilvēki un kurā bija mājlopu un ēdamā pārpilnība. Seit jau varēja šo to izlūgties, šo to nopelnīt vai vienkārši nozagt. Tas bija Aizkaukazs.

Atguvuši labo omu, koncesionari soļoja mundrāk.

Pasanauros, tveicīgā, bagātā ciematā ar divām viesnīcām un dažiem veikaliem, draugi izlūdzās čureku un apgūlās krūmos ie­pretim viesnīcai «Francija», kuru daiļoja dārzs un divi ķēdēs pie­sieti lācēni. Viņi baudīja siltumu, garšīgu maizi un pelnīto at­pūtu.

Taču drīz viņu atpūtu iztraucēja automobiļu sirēnu gaudas, jaunu riepu skrapsti uz cietās šosejas un jautri izsaucieni. Draugi pašķīra krūmus. Pie «Francijas» cits pēc cita piebrauca trīs viena tipa jauni automobiļi. Automobiļi klusu apstājās. No pirmās ma­šīnas izlēca Persickis. Viņam sekoja «Tiesa un sadzīve», kārto­dams pieputējušos matus. No visām trim mašīnām bira ārā laik­raksta «Darbgalds» automobiļu kluba biedri.

— Atpūta! — iesaucās Persickis. — Saimniek! Piecpadsmit šašlikus!

«Francijā» sakustējās nomiegojušies stāvi un atskanēja auna blēšana, kuru aiz kājām vilka uz virtuvi.

— Jūs nepazīstat šo jauno cilvēku? — Ostaps jautāja. — Tas ir «Skrjabina» reportieris, viens no mūsu transparenta kritiķiem. Tomēr ar kādu šiku viņi piebrauca! Ko tas nozīmē?

Ostaps piegāja pie šašliku ēdējiem un ļoti eleganti sasveici­nājās ar Persicki.

— Bonžur! — sacīja reportieris. — Kur es jūs esmu redzējis, dārgais biedri? Ak jā! Atceros. «Skrjabina» mākslinieks! Vai nav tiesa?

Ostaps piespieda roku pie sirds un godbijīgi paklanījās.

— Paga, paga, — Persickis turpināja. Viņam bija ļoti laba reportiera atmiņa. — Vai tas nebijāt jūs, kam Maskavā, Sverd- lova laukumā, uzskrēja virsū ormaņa zirgs?

— Kā tad, kā tad! Un vēl — pēc jūsu trāpīga izteiciena es it kā tiku cauri ar vieglām izbailēm.

— Bet ko jūs šeit darāt, darbojaties mākslas laukā?

— Nē, esmu ekskursants.

— Kājām?

— Kājām. Speciālisti apgalvo, ka ceļojums pa Gruzijas Kara ceļu automobilī esot vienkārši muļķība.

— Ne vienmēr muļķība, mans dārgais, ne vienmēr! Lūk, mēs, piemēram, nebraucam nemaz tik muļķīgi. Mašīnas, kā redzat, pa­šiem savas, pasvītroju — pašu, kolektiva īpašums. Tieš i satiksme Maskava—Tiflisa. Benzins nodeg par grasi. Ērts un ātrs trans­porta līdzeklis. Mīkstas atsperes. Eiropa!

— Kur jūs to visu rāvāt? — Ostaps skaudīgi jautāja. — Simt tūkstošu vinnējāt?

— Simt ne simt, bet piecdesmit vinnējām.

— Uz acīti?

— Uz obligāciju, kas piederēja automobilistu klubam.

— Jā, — sacīja Ostaps, — un par to naudu jūs nopirkāt auto­mobiļus?

— Kā redzat!

— Jā-ā. Varbūt jums vajadzīgs vecākais? Es pazīstu kādu jaunu cilvēku. Nedzērājs.

— Kāds vecākais?

— Nu, tāds . .. Vispārēja vadība, lietišķi padomi, apmācība ar uzskates līdzekļu palīdzību pēc kompleksās metodes… Ko?

— Es jūs saprotu. Nē, nevajag.

— Nevajag?

— Nē. Par nožēlošanu. Un mākslinieks arī nav vajadzīgs.

— Tādā gadījumā iedodiet desmit rubļus.

— Avdotin, — Persickis pasauca. — Esi tik labs un izsniedz šim pilsonim uz mana rēķina trīs rubļus. Paraksta nevajag. Sī persona norēķiniem nav pakļauta.

— Tas ir šausmīgi maz, — Ostaps iebilda, — bet es pieņemu. Es saprotu, cik grūts ir jūsu stāvoklis. Protams, ja jūs būtu vin­nējis simt tūkstošu, tad droši vien man aizdotu veselus piecus rubļus. Bet jūs taču esat vinnējuši tikai piecdesmit tūkstošus rubļu nulle nulle kapeikas. Tomēr pateicos!

Benders godbijīgi pacēla cepuri. Persickis godbijīgi pacēla cepuri. Benders dziļi paklanījās. Persickis atbildēja ar ārkārtīgi laipnu paklanišanos. Benders atvadoties pamāja ar roku. Persic­kis, sēdēdams pie stūres, ari pamāja ar roku. Taču Persickis jautru biedru sabiedrībā lieliskā automobilī devās pretim mirdzo­šām tālēm, bet lielais kombinators palika uz putekļainā ceļa ar savu tūļīgo kompanjonu.

— Vai redzējāt šo mirdzumu? — Ostaps jautāja Ipolitam Matvejevičam.

— Aizkaukaza rūpniecības preču tirdzniecības uzņēmums vai privatbiedrība «Motors»? — lietišķi apvaicājās Vorobjaņinovs, kas dažās ceļojuma dienās bija lieliski iepazinies ar visiem auto­transporta veidiem. — Es jau grasījos padejot viņu priekšā.

— Jūs drīz kļūsiet galīgs stulbenis, mans nabaga draugs. Kas par tirdzniecības uzņēmumu? Sie ļaudis, dzirdiet, Kisa, vin-nē- ju-ši piecdesmit tūkstošus rubļu! Jūs pats redzējāt, Kisīt, cik viņi jautri un cik daudz sapirkušies dažādas mechaniskas drazas! Kad mēs dabūsim savu naudu, mēs to iztērēsim daudz racionalāk. Vai ne?

Un draugi, sapņodami par to, ko viņi nopirks, kad kļūs ba­gāti, atstāja Pasanaurus. Ipolits Matvejevičs dzīvi iztēlojās, kā viņš nopirks jaunas zeķes un aizbrauks uz ārzemēm. Ostapa sapņi bija plašāki. Viņa projekti bija grandiozi: viņš vai nu aiz­sprostos Zilo Nilu, vai arī ierīkos savrupu spēļu namu Rīgā ar filiālēm visā Limitrofijā.

Trešajā dienā pirms pusdienām, pagājuši garām garlaicīga­jām un putekļainajām vietām: Ananurai, Dušetai un Cilkanai, ceļinieki tuvojās Mchetai — Gruzijas senajai galvaspilsētai. Seit Kura pagriezās uz Tiflisu.

Vakarā ceļinieki pagāja garām ZAIIES — Zemo Avčalas hidro­elektrostacijai. Stikls, ūdens un elektrība mirdzēja dažādās krā­sās. Tas viss atspoguļojās un vizēja straujajos Kuras ūdeņos.

Šeit koncesionari sadraudzējās ar kādu zemnieku, kas viņus savā arbā ieveda Tiflisā ap pulksten vienpadsmitiem vakarā, tieši tai laikā, kad vakara dzestrums aicināt aicina doties ārā die­nas tveicē izmocītos Gruzijas galvaspilsētas iedzīvotājus.

— Pilsētele nav slikta, — Ostaps sacīja, iznākdams Solās Rustaveli prospektā, — jūs zināt, Kisa …

Pēkšņi Ostaps, nepabeidzis teikumu, metās pakaļ kādam pil­sonim, pēc desmit soļiem panāca un sāka ar viņu dzīvi sarunāties.

Ostaps drīz atgriezās un ar pirkstu iebakstīja Ipolitam Matve­jevičam sānos.

— Vai zināt, kas tas ir? — viņš ātri čukstēja. — Tas ir «Odesas kliņģeru artelis — Maskavas barankas», pilscnis Kisļar­skis. Iesim pie viņa. Tagad jūs atkal esat, lai arī cik paradoksali tas izklausītos, domu gigants un krievu demokrātijās lēvs. Tikai neaizmirstiet piepūst vaigus un kustināt ūsas. Tās, starp citu, ir jau krietni ataugušas. Ak, velns parāvis! Kāda laime! Fortūna! Ja es no viņa tūdaļ neizplēsīšu piecsimt rubļu, tad piespļaujiet man acis! Iesim! Iesim!

Patiešām, netālu no koncesionariem stāvēja Kisļarskis, no bailēm zils kā vājpiens, ģērbies čičunča auduma uzvalkā un plat­mali galvā.

— Jūs, liekas, esat pazīstami, — Ostaps čukstus sacīja, — lūk, domu gigants un krievu demokrātijās tēvs, ķeizaram tuvu stāvoša persona. Neskaties uz viņa uzvalku! Tas nepieciešams konspirācijai. Nekavējoties aizvediet mūs kādā drošākā vieta. Mums vajag aprunāties.

Kisļarskis, atbraucis Kaukazā, lai atpūstos no Stargorodas pārdzīvojumiem, jutās pavisam sadudzis.

Murminādams visādus niekus par kliņģeru un baranku tirdz­niecības panīkšanu, Kisļarskis iesēdināja baigos paziņas ekipāžā ar sudrabotiem spieķiem un kāpsli un aizveda viņus pie Dāvida kalna. Sajā restorānu kalna virsotnē viņi nokļuva, braucot pa gaisa dzelzceļu. Tiflisa ar tūkstošiem uguņu lēnām nogrima pa­zemē. Sazvērnieki devās tieši pie zvaigznēm.

Restorānā galdi bija izvietoti zālē. Dobji bubināja kaukaziešu orķestris, un maza meitenite, vecāku līksmo skatienu pavadīta, starp galdiem jautri dejoja lezginku.

— Prasiet, lai mums kaut ko atnes, — Benders pamācīja.

Pēc pieredzes bagātā Kisļarska pavēles tika pasniegts vīns,

dārzeņi un sāļais gruzinu siers.

— Un arī kādu pamatīgāku ēdienu, — Ostaps sacīja. — Ja jūs zinātu, dārgais Kisļarska kungs, ko mums ar Ipolitu Matve- jeviču nācās pārdzīvot, jūs pabrīnītos par mūsu vīrišķību.

«Sākas!» Kisļarskis izmisis domāja. «Atkal sākas manas mo­cības. Un kāpēc es neaizbraucu uz Krimu? Es taču noteikti gri­bēju braukt uz Krimu! Un Uenrieta arī ieteica!»

Tomēr viņš pazemīgi pasūtīja divus šašlikus un pievērsa Ostapam savu iztapīgo seju.

— Tātad, — Ostaps sacīja, skatīdamies apkārt un balsi paze­minādams, — pāris vārdos. Mums seko jau divus mēnešus, un droši vien rītā konspirativā dzīvoklī būs ierīkots slēpnis. Nāksies atšaudīties.

Kisļarskis kļuva balts kā krīts.

— Mēs esam priecīgi, — Ostaps turpināja, — šai nemierpil­najā brīdī satiekot dzimtenei uzticīgu cīnītāju.

— Hm … jā! — caur zobiem lepni novilka Ipolits Matveje­vičs, atcerēdamies, ar kādu izsalkuša cilvēka degsmi viņš bija de­jojis lezginku netālu no Cionas.

— Jā, — Ostaps čukstēja. — Ar jūsu palīdzību mēs ceram satriekt ienaidnieku. Es jums iedošu parabellumu.

— Nevajag, — Kisļarskis stingri sacija.

Nākamajā mirklī noskaidrojās, ka biržas komitejas priekšsē­dētājs nevarēs piedalīties rītdienas kaujā. Viņš ļoti nožēlojot, bet nevarēšot. Viņam kara būšanas esot svešas. Tāpēc jau ari viņu ievēlējuši par biržas komitejas priekšsēdētāju. Viņš esot pilnīgā izmisumā, bet, lai glābtu krievu demokrātijās tēva dzīvību (viņš pats esot vecs oktobrists), viņš esot ar mieru sniegt iespējamo finansialo palīdzību.

— Jūs esat uzticams dzimtenes draugs, — Ostaps svinīgi sa­cīja, smaržojošam šašlikam piedzerdams klāt saldenu kipiani. — Piecsimt rubļu var glābt domu gigantu.

— Sakiet, lūdzu, — žēlabaini jautāja Kisļarskis, — bet div­simt rubļu nevarētu glābt domu gigantu?

Ostaps aiz prieka nenocietās un zem galda ar kāju piegrūda Ipolitam Matvejevičam.

— Es domāju, — Ipolits Matvejevičs ieteicās, — ka tirgoša­nās te ir nevietā!

Un tūlīt saņēma dunku gurnos, kas nozīmēja:

«Bravo, Kisa, bravo, redz, ko nozīmē skola!»

Kisļarskis pirmo reizi mūžā dzirdēja domu giganta balsi. Tas viņu tik ļoti pārsteidza, ka viņš nekavējoties iedeva Ostapam piecsimt rubļu. Kisļarskis samaksāja rēķinu un, atstājis draugus pie galdiņa, aizgāja, atrunādamies ar galvas sāpēm. Pēc pusstun­das viņš nosūtīja sievai uz Stargorodu telegramu: Braucu kā isteici uz Krimu drošības pēc sagatavo groziņu

Ilgstošās grūtības, kuras Ostaps Benders bija pārcietis, pra­sīja tūlītēju kompensāciju. Tāpēc tanī pašā vakarā lielais kom­binators restorankalnā piedzērās kā mārks un gandrīz izkrita no gaisa dzelzceļa vagona, braucot uz viesnīcu. Otrā dienā viņš pie­pildīja savu senseno sapni. Nopirka brīnišķīgi pelēku lāsainu uz­valku. Sai uzvalkā bija karsti, taču viņš, sviedrus liedams, stai­gāja, tanī ietērpies. Vorobjaņinovam Tiflisas kooperativa gatavo apģērbu veikalā nopirka baltu piķē uzvalku un jūrnieku cepuri ar nezināma jachtkluba zeltotu nozīmi. Sai tērpā. Ipolits Matvejevičs izskatījās pēc tirdzniecības flotes admiraļa amatiera. Viņa au­gums braši saslējās. Gaita kļuva stingra.

— Ah! — Benders iesaucās. — Augsta klase! Ja es būtu sie­viete, tad tādam vīrišķīgam skaistulim kā jūs es nolaistu astoņus procentus no parastās cenas. Ah! Ah! Tādā izskatā mēs varam apgrozīties sabiedrībā. Vai jūs protat grozīties sabiedribā, Kisa?

— Biedri Bender, — Vorobjaņinovs kala vienu un to pašu,— kā tad būs ar krēslu? Jāuzzina, ko dara teātris.

— Ho-ho! — Ostaps iebilda, dejodams ar krēslu viesnīcas «Orients» lielajā mauru stilā iekārtotajā numurā. — Nemāciet mani dzīvot. Es tagad esmu dusmīgs. Man ir nauda. Tomēr esmu augstsirdīgs. Dodu jums divdesmit rubļus un trīs dienas pilsētas izlaupīšanai! Es rīkojos tāpat kā Suvorovs! Izlaupiet pilsētu, Kisa! Līksmojiet!

Un Ostaps, gūžas gorīdams, ātrā tempā sāka dziedāt:

Kad vakarzvani skanēt sāk, Tad prātā man daudz domu nāk.

Draugi nepārtraukti žūpoja veselu nedēļu. Vorobjaņinova ad- miraļa uzvalks pārklājās ar daudzkrāsainiem vīna traipiem, bet Ostapa uzvalkā tie saplūda vienā lielā, varavīkšņainā plankumā.

— Sveicināts! — astotās dienas rītā sacīja Ostaps, kuram pēc paģirām bija ienācis prātā palasīt «Austrumu Blāzmu». — Klau­sieties jūs, žūpa, ko gudri cilvēki raksta avīzēs! Klausieties!

TEĀTRU CHRONIKA

Vakar, 3. septembrī, pabeidzis viesizrādes Tiflisā, Mas-, kavas Kolumba teātris aizbrauca viesizrādēs uz Jaltu. Teātris nodomājis palikt Krimā līdz Maskavas ziemas se­zonas sākumam.

— Ahā! Ko es jums teicu! — Vorobjaņinovs iesaucās.

— Ko jūs man teicāt! — atcirta Ostaps.

Tomēr viņš apmulsa. Šī nolaidība bija ļoti nepatīkama. Varēja taču dārglietu medību kursu nobeigt Tiflisā, bet tagad vajadzēja vēl dzīties uz Krimas pussalu. Ostaps tūlīt ķērās pie lietas. Tika nopirktas biļetes līdz Batumi un pasūtītas vietas uz tvaikoņa «Pestels» otrajā klasē, kuģis atgāja no Batumi uz Odesu 7. sep­tembrī pulksten 23 pēc Maskavas laika.

Naktī no desmitā uz vienpadsmito septembri, kad «Pestels* spēcīgas vētras dēļ neiegriezās Anapā, bet devās atklātā jūrā un uzņēma kursu tieši uz Jaltu, Ipolits Matvejevičs redzēja sapni.

Sapnī viņš redzēja, ka, tērpies admiraļa uzvalkā, viņš stāv savas Stargorodas mājas balkonā un zina, ka apakšā stāvošais pūlis no viņa kaut ko gaida. Liels ceļamais krāns nolaida pie viņa kājām melni dābolainu cūku.

Atnāca sētnieks Tichons angļu uzvalkā un, saķēris cūku aiz pakaļkājām, sacīja:

— Fik, kaut tevi jupis! Vai tad «Nimfa» spēj dol bārkstis!

Ipolita Matvejeviča rokās gadījās duncis. Viņš iegrūda to cū­kai sānos, un no lielās, platās brūces izbira un ripoja pa cementa grīdu briljanti. Tie lēkāja un grabēja arvien skaļāk. Pēdīgi to graboņa kļuva nepanesama un baiga.

Ipolits Matvejevičs pamodās no spēcīga viļņa trieciena pa iluminatoru.

Jaltā viņi iebrauca pilnīgi rāmā bezvēja laikā, saulainā, mo­koši tveicīgā rītā. Atguvies no jūras slimības, muižniecības va­donis dižojās kuģa priekšgalā līdzās zvanam, kuru greznoja slavu ligatura. Dzīvespriecīgā Jalta gar pašu krastmalu bija nostādī­jusi savus mikroskopiskos veikaliņus un peldošos restorānus. Pie­stātnē stāvēja ekipāžās ar samta sēdekļiem zem robotiem audekla saulessargiem, «Krimas ceļi» un biedrības «Krimas šoferis» auto­mobiļi un autobusi. Brūnas jo brūnas meitenes grozīja izplestos saulessargus un māja ar lakatiņiem.

Draugi pirmie izkāpa svelmainajā krastmalā. Ieraugot konce- sionarus, no sagaidītaju un ziņkārīgo pūļa izspraucās pilsonis či- čunča uzvalkā un ātri devās prom no ostas teritorijas. Bet bija jau par vēlu. Lielā kombinatora mednieka acs ātri pazina pilsoni čičunča uzvalkā.

— Pagaidiet, Vorobjaņinov! — Ostaps uzsauca.

Un viņš metās uz priekšu tik ātri, ka desmit soļus no izejas panāca čičunča vīru. Ostaps acumirklī atgriezās ar simt rubļiem rokās.

— Vairāk nedod. Starp citu, es sevišķi arī nespiedu, jo tad viņam nebūs ar ko atgriezties mājās.

Un tiešām Kisļarskis tūlit automobilī aizmuka uz Sevastopoli, bet no turienes trešajā klasē uz Stargorodu.

Visu dienu koncesionari pavadija viesnīcā, kaili sēdēdami uz grīdas un ik mirkli skriedami vannas istabā zem dušas. Taču ūdens tecēja silts kā pretīga tēja. No tveices nekur nebija glābiņa. Likās, ka Jalta tūlīt izkusis un ietecēs jūrā.

Ap pulksten astoņiem vakarā, nolādēdami visus krēslus uz pa­saules, kompanjoni uzspīlēja kājās karstos puszābakus un devās uz teātri.

Izrādīja «Precības». Tveices izmocītais Stepans, stāvēdams uz rokām, gandrīz vai pakrita. Agafja Tichonovna skrēja pa stiepli, sasvīdušajās rokās turēdama saulessargu ar uzrakstu: «Es vclos iegūt Podkoļesinu.» Sai mirklī, tāpat kā visu dienu, viņa vēlējās tikai vienu: aukstu ūdeni ar ledu. Publikai ari gribējās dzert. Tādēļ vai varbūt arī tāpēc, ka Stepans, kas rija karstu olu kul­teni, radīja pretīgumu, izrāde publikai nepatika.

Koncesionari bija apmierināti, jo viņu krēsls kopā ar trim jauniem grezniem rokoko stila atzveltnes krēsliem stāvēja savā vietā.

Paslēpušies kādā ložā, draugi pacietīgi gaidīja bezgalīgi ga­rās izrādes beigas. Publika beidzot izklīda, un aktieri aizskrēja atvēsināties. Teātrī neviena nepalika, izņemot koncesijas uzņē­muma biedrus — paju īpašniekus. Visa dzīvā radība bija izskrē­jusi uz ielas zem spirdzinošā lietus, kas beidzot gaza ka ar spaiņiem.

— Sekojiet man, Kisa, — Ostaps nokomandēja. — Ja kas gā­dās, mes esam teatra izeju neatraduši provincieši.

Viņi aizlavījās līdz skatuvei un, švirkstinādami sērkociņus un tomēr uzgruzdamies hidrauliskajai spiedei, pārmeklēja visu skatuvi.

Lielais kombinators uzskrēja pa kāpnēm augšā butaforiju telpas.

— Nāciet šurp! — viņš sauca.

Un Vorobjaņinovs, rokas vicinādams, devās augšā.

— Vai redzat? — Ostaps jautāja, uzraudams sērkociņu.

Tumsā pavīdēja Gambsa krēsla stūris un saulessarga maliņa

ar uzrakstu: «… vēlos .. .»

— Lūk! Lūk, kur mūsu nākotne, tagadne un pagātne. Raujiet sērkociņus, Kisa. Es to tūlīt uzšķērdīšu.

Un Ostaps iebāza roku kabatā pēc instrumenta.

— Nu-u, — viņš sacīja, izstiepis roku pret krēslu, — vēl vienu sērkociņu, muižniecības priekšniek.

Uzliesmoja sērkociņš, un zili brīnumi — krēsls pats palēca sānis un pārsteigto koncesionaru acu priekšā pēkšņi izkrita cauri grīdai.

— Debestiņ! — iekliedzās Ipolits Matvejevičs, atsprāgdams pie sienas, kaut gan viņam nebija ne mazākās vēlēšanās to darīt.

Šķindēdami izbira stikli, un saulessargs ar uzrakstu «Es vē­los iegūt Podkoļesinu», viesuļa ķerts, izlidoja pa logu uz jūru. Ostaps gulēja uz grīdas, viegli piespiests ar finiera plāksnēm.

Pulkstenis rādīja divpadsmit un četrpadsmit minūtes. Tas bija 1927. gada Krimas zemestrīces pirmais spēcīgais grūdiens.

Deviņas balles stiprais grūdiens, kas visai pussalai sagādāja neaprakstāmu postu, no koncesionaru rokām izrāva dārglietas.

—- Biedri Bender! Ko tas nozīmē? — šausmās kliedza Ipolits Matvejevičs.

Ostaps vairs nevaldīja pār sevi: zemestrīce bija izjaukusi viņa nodomus. Tas bija vienīgais tāda veida gadījums visā viņa ba­gātīgajā praksē.

— Ko tas nozīmē? — Vorobjaņinovs brēca.

No ielas atskanēja kliedzieni, zvanīšana un soļu dipoņa.

— Tas nozīmē, ka mums nekavējoties jāmūk ārā, kamēr vē! siena nav uzgāzusies virsū. Ātrāk! Ātrāk! Dodiet roku, aitasgalva.

Un viņi metās uz izeju. Par lielu izbrīnu pie durvīm, kas veda no skatuves uz šķērsielu, augšpēdus gulēja pilnīgi vesels un ne­bojāts Garnbsa krēsls. Iesmilkstējies kā suns, Ipolits Matvejevičs to krampjaini sagrāba.

— Dodiet platknaibles! — viņš uzsauca Ostapam.

— Kraupainais idiots! — dvesa Ostaps. — Tūlīt iegrūs griesti, bet viņš te rīkojas kā prātā jucis! Ātrāk brīvā gaisā!

— Platknaibles! — rēca prātu zaudējušais Ipolits Matvejevičs.

— Nu, velns ar jums! Lauziet kaut sprandu šeit ar visu savu krēslu! Bet man dzīvība dārgāka par visu!

Ar šiem vārdiem Ostaps metās uz durvīm. Ipolits Matvejevičs ierējās un, paķēris krēslu, skrēja pakaļ Ostapam.

Tiklīdz viņi bija nokļuvuši šķērsielā, zeme briesmīgi sagrīļo­jās, no teatra jumta bira dakstiņi un tai vietā, kur nupat bija stā­vējuši koncesionari, jau mētājās hidrauliskās spiedes lūžņi.

— Nu, tagad dodiet šurp krēslu, — Benders aukstasinīgi sa­cīja. — Jums, es redzu, jau apnicis to turēt!

— Nedošu! — iespiedzās Ipolits Matvejevičs.

— Ko tas nozīmē? Dumpis uz kuģa? Atdodiet krēslu! Dzirdat?

— Tas ir mans krēsls! — Vorobjaņinovs klaigāja kā ūpis, pārkliegdams vaidus, raudas un brīkšķus, kas atskanēja no vi­sām pusēm.

— Tādā gadījumā saņemiet honorāru, vecais lupatlāci!

Un Ostaps ar savu dzelžaino plaukstu iegāza Vorobjaņino­vam pa kaklu.

Sai mirklī pa šķērsielu viņiem garām pabrauca ugunsdzēsēji ar lāpām, un to drebošajā gaismā Ipolits Matvejevičs ieraudzīja Bendera sejā tik šausmīgu izteiksmi, ka nekavējoties paklausīja un atdeva krēslu.

— Nu, tagad viss kārtībā, -— Ostaps sacīja, atviegloti uzelpo­dams, — dumpis apspiests. Bet tagad ņemiet krēslu un sekojiet man! Jūs atbildat par to, lai mēbele būtu vesela. Kaut arī bfitu piecdesmit balles stiprs grūdiens, krēsls jāsaglabā neskarts! Sapratāt?

— Sapratu.

Koncesionari visu nakti klīda pa ielām kopā ar panikā kritu­šiem ļaužu pūļiem, tāpat kā visi pārējie neuzdrošinādamies iet iekšā atstātajās mājās un gaidīdami jaunus grūdienus.

Rītausmā, kad bailes bija mazliet rimušās, Ostaps izvēlējās kādu vietiņu, kur tuvumā nebija ne sienu, kas varētu sabrukt, ne cilvēku, kas varētu traucēt, un ķērās pie krēsla uzšķēršanas.

Uzšķēršanas rezultāti pārsteidza abus konceslonarus. Krēslā nekā nebija. Ipolits Matvejevičs, neizturējis visus dienas un nakts pārdzīvojumus, iesmējās sīkiem žurkas smiekliņiem.

Sai mirklī atskanēja trešais grāviens, zeme plaši atvērās un aprija pirmā apakšzemes grūdiena paglābto, bet cilvēku roku pil­nīgi sakropļoto Gambsa krēslu, kura puķītes cauri putekļu māko­ņiem uzsmaidīja lecošajai saulei.

Ipolits Matvejevičs nometās četrrāpus un, pagriezis izmocīto seju pret duļķaini purpursarkano saules disku, sāka gaudot. Viņā klausoties, lielais kombinators krita ģībonī. Atguvies viņš sev līdzās ieraudzīja Vorobjaņinova violetiem rugājiem apaugušo zodu. Ipolits Matvejevičs gulēja nesamaņā.

— Galu galā, — Ostaps sacīja tāda cilvēka balsī, kas atve­seļojas pēc tifa, — tagad mums ir palikušas simt iespējas no simta. Pēdējais krēsls (pie vārda «krēsls» Ipolits Matvejevičs at­guva samaņu) nozuda Oktobra stacijas preču pagalmā un tātad nebūt nav izkritis zemei cauri. Kālab jānokar deguns? Sēde tur­pinās.

Kaut kur dārdēdami gāzās ķieģeļi. Stiepti kauca sirēna.