Melnais zelts

Divdesmit pirmā nodaļa

Bija vajadzīgs kāds laiks, lai Dānijā Tibo tēls sāktu iezīmēties visā pilnībā.

Merila bija cerējusi, ka tā būs tikai veltīga laika šķiešana. Pārlieka piesardzība no viņas puses, kas remdinās bažas, bet galu galā ne pie kā nenovedīs.

Tā nenotika.

Hauks bungoja pa darba telefonu, prātodams, vai piezvanīt viņai.

Tibo bija melojis par to, kurā skolā mācījies. Viņš bija melojis par savu dienestu Holandes armijā un piedalīšanos miera uzturēšanas misijā Kosovā. Viņš bija ari melojis par savu saistību ar Beļģijas karalisko ģimeni. Patiesībā viņš pāris nedēļu bija saticies ar karalienes aušīgo māsīcu un varbūt kopā ar viņu piedalījies kādā ģimenes pasākumā, kur arī tapa uzņēmumi, kas šobrīd atradās viņa kabinetā pie sienas. Attiecības izjuka, ja neskaita obligātos tenku sleju momentuzņēmums ar viņiem abiem greznos klubos; Ričards Snells bija tos sameklējis internētā.

Lielākoties Tibo karjeru veidoja daži aizvien nopietnāki amati vairākās aizdomīgās bankās, kur viņš pārvaldīja bagātu klientu naudu un dibināja grūti izprotamus trasta fondus. Viņš bija pārņēmis savu vārdu un daļu pagātnes no vīrieša, kurš bija nogalināts pirms piecpadsmit gadiem Francijā.

Kurš gan tā varētu rīkoties, prātoja Hauks, ja ne cilvēks, kuram būtu kas svarīgs slēpjams?

Šo divu pēdējo nedēļu laikā Hauks bija noskaidrojis visu iespējamo par Tibo personīgo dzīvi. Viņš zināja, kur Tibo pasūta uzvalkus - pie Kilgour Sevilrovā. Viņš zināja, kur Tibo apmetas Dubaijā - septiņzvaigžņu viesnīcā Bnrj. Viņš zināja, kuros restorānos Tibo iegriežas, atrodoties Ņujorka, - Veritas, Daniel, Spartina. Tibo pats maksāja savus rēķinus. Nevienam nebija ne ķīlas tiesību, ne prasījumu pret viņu. Viņa elektroniskā pasta vēstules liecināja par ikdienišķiem biznesa un personiskiem kontaktiem. Nekā neparasta. Varbūt zināmas dīvainības sakās tad, ja runa bija par Merilu. Pat neizskatījās, ka viņam butu kāda cita mīļākā.

Un viņš nebija izdarījis nekādus noziegumus.

Vienīgais, ko Hauks atrada, bija apšaubāma pagātne, kas noteikti slēpa ko tādu, ko šis cilvēks bija papūlējies labi noslēpt. Pat no Merilas. Kāpēc lai Hauks tagad mēģinātu viņu iznīcināt? Viņš vairs nestrādāja policijā.

Mēs nenodarbojamies ar tādām lietām, viņš bija sacījis Fuli-jam. Nejaucamies cilvēku dzīvēs.

Šoreiz mēs to darām.

Hauks atvēra biezu mapi, kas bija pilna ar Dānijā fotogrāfijām. Dažas bija no Greenwich Magazine un atspoguļoja labdarības pasākumus. Dažas bija uzņemtas Palmbīčā. Dārza kluba balle. New York Post sestā lappuse. Tibo īpaši nevairījās no publicitātes.

1 lauks pārskatīja dažas lapas, kuras bija pārsūtījis draugs no avīzes Fairfield Style. Ģenerālprokuroram par godu sarīkotas viesības uz Rona Tilersona jahtas. "Merila Saimon-sa un finansists Danijs Tibo". Sestdienas polo mači Konjer-su fermā. Tibo piederēja vairāki zirgi. Viņi abi ar Merilu izskatījās laimīgi, iemīlējušies. Sadevušies rokās.

Tā bija viņas izvēle - ko iesākt ar to, ko viņi bija atraduši. Viņas gājiens.

Tas nebija gluži tāds darbs, kādam Hauks bija piekritis, mainot karjeru.

Viņš pacēla klausuli un uzgrieza Toma Fūlija numuru, lai pavēstītu priekšniekam saņemto informāciju. Lai Fūlijs izlemj, kā to darīt zināmu Merilai. Viņas bijušais virs vēl aizvien bija ļoti svarīga figūra. Haukam šī bija jauna darbības sfēra, un tas viss bija nepatīkami politizēts. Sekretāre no firmas Ņujorkas biroja lika viņam gaidīt.

Hauks atvēra mapi un salika tajā fotogrāfijas.

Viens attēls pašā apakšā piesaistīja viņa uzmanību.

Tas bija no Konjersu fermas polo sacensībām. Bariņš parasto klientu, ar kuriem Haukam bija iznākusi darīšana gadu gaita: vīrieši bleizeros un zaļās biksēs, sievietes dārgās vasaras kleitās un milzu cepurēs.

Tibo, ģērbies baltā lina bleizerā un baltā krekla ar vaļēju apkaklīti, bija nofotografēts sarunājoties ar kādu, kas likās neskaidri pazīstams. Melnas saulesbrilles, kamerai uzgriezta mugura, taču profils bija skaidri saskatāms. Tas bija fragments no lielāka uzņēmuma. Tie abi nemaz nezināja, ka tiek fotografēti.

Hauks jau grasījās nolikt mapi, kad piepeši saprata, kas ir vīrietis, ar kuru Tibo sarunājās.

Viņš nolika klausuli.

t

Tas nozīmēja, ka nākamais solis jautājumā par Dāniju Tibo vairs nebija Merilas Saimonsas ziņā.

Šo seju Hauks bija redzējis avīzēs un televīzijā. Bieži vien ziņās. Viņš pāršķīra lapu, jutekļiem saasinoties līdz kņudo-ņai vēderā, un meklēja datumu. Pērnā gada jūnijs.

Tolaik viņu abu saruna varēja likties nenozīmīga.

Taču tagad, kad Dova indekss bija nokrities par paris tūkstošiem punktu, kad viena no Volstrītas lielākajām firmām bija bankrotējusi, kad tuva draudzene bija brutāli nogalināta, Hauks stingi vērās aizmirstajā fotogrāfijā, juzdams, ka asinis sāk vārīties.

Vīrietis, kurš bija nofotografēts kopā ar Dāniju Tibo no aizmugures, bija Eiprilas Glasmenas vīrs Marks.

OTRĀ DAĻA