Melnais zelts

Piecdesmit piektā nodaļa

Dzīvojot fermā, Danijs Tibo jau bija gatavs sajukt prātā.

Viņš bija nometināts ģimenes vecajā lauku mājā uz nedēļu bez iespējām ar kādu sazināties un pat neuzdrošinājās rādīties pilsētā, lai ari nebija te manīts piecpadsmit gadu. Būtībā viņš atradās cietumā, tomēr apzinājās, ka tur ir jāpaliek, vismaz kādu laiku, kamēr viss aprims.

Viņš izgāja ārā uzsmēķēt un pārlaida skatienu miglainajai ielejai. Tā bija ideāla paslēptuve. Viņš atradās vienā no Eiropas attālākajiem kalnu reģioniem, un pēc brauciena cauri Eiropas Savienībai ar pasi, par kuru nevienam nebija ne mazākās jausmas, šeit viņu neviens nespētu atrast. Tibo jutās drošs, ka ir izbēdzis, vēl pirms kāds bija sapratis, ka viņš ir pazudis. Viņš bija sazinājies tikai ar māti, izmantojot privātu elektroniska pasta adresi. Franko Kostavičs bija nozudis pirms piecpadsmit gadiem. Un, ja tas nez kādā veidā uzpeldētu, ja kāds no agrākajiem paziņām atpazītu viņa seju un savilktu visu kopa, ģimenes vecajā ciematā kopā ar draugiem, kas domāja tāpat kā viņš, Kostavičs tiktu uzskatīts par kara varoni, nevis nodots.

Tomēr tā nebija policija vai Savienoto Valstu valdība, par ko viņš šobrīd raizējās visvairāk. Nē...

Pa ceļam uz šejieni, Vācijā, viņš bija apstājies un nosūtījis vīram, kurš viņu savervēja, vēstuli uz šim nolūkam paredzētu elektronisko adresi. Tibo rakstīja, ka viņa saņemtās naudas pēdas un viņu saziņas pierādījumi atrodas drošās rokās pie Šveices advokāta līdz ar norādījumiem nodot šos dokumentus Savienoto Valstu valdībai, ja Tibo nepiezvanīs un to neatgādinās ik pēc sešiem mēnešiem. Viņam nācās atzīt, ka plāns ir vienkāršs, taču iedarbīgs. Viņš vēlējās vienīgi brīvību apmaiņā pret paveikto. Viņa klusēšana bija garantēta.

Tibo zināja, ka galu galā viņš var patverties vietās, kur neviens nespēs viņu atrast, un izmantot jaunu identitāti, aiz kuras slēpties. Tieši tāpat, kā viņš to bija darījis jau agrāk. Viņa rīcībā bija nepieciešamie naudas līdzekļi. Viņš zināja, ka uzost viegli ievainojamus cilvēkus. Viņš sajuta to smaku instinktīvi, gluži kā dzinējsuns saož savvaļas truša smaku.

Tibo nožēloja tikai to, ka nevar izrēķināties ar Merilu. Likt viņai samaksāt par nodevību. Tas viņu padarīja vai traku. Viņa bija miesaskāra maita, un vienīgo uzjautrinājumu viņam šobrīd sagādāja apziņa, ka viņš ir tik veikli atbrīvojis agrāk dziļi apslēpētās sievietes dziņas, ka tagad viņai neizdosies gūt vieglu apmierinājumu ar kādu citu.

Diemžēl doma par Merilu uzvandīja virspusē viņa paša fiziskās vajadzības. Kādas perspektīvas bija šajā apkaimē? Netīras krogus meitas vai kalnu fermeru sievas. Tibo bija radis pie visiekārojamākajām sievietēm pasaulē. Varbūt viņam vajadzētu doties uz Novi Pazaru? Tur viņu neviens nepazina. Bija dažas vietas, kuras viņš varētu apmeklēt. Sievietēm viņš uzreiz likās pievilcīgs. Tibo zināja, ka viņš tām šķiet noslēpumains, un šo kārti viņš bija radis izspēlēt visu savu mūžu. Sieviešu izmantošana viņam allaž bija padevusies bez kādām grūtībām.

Stulbais bahreinietis bija to pateicis. Tas bija viņa rīks, kas iegrūda viņu nepatikšanās.

Jā, šeit viņš sāka zaudēt prātu. Tad lai ta būtu, Tibo nodomāja. Viņš palūkojās augšup uz kalniem. Sajūta bija tāda, itin kā viņu kāds novērotu, taču viņš zināja, ka tas nav iespējams. Šie kalni bija glabājuši noslēpumus gadsimtiem ilgi.

Viņš nodzēsa savu cigareti. Viņa noslēpums bija tikai viens no tiem.