Melnais zelts

Divdesmit otrā nodaļa

Pulkstenis bija divi naktī, un Džeimss Donovans bija nobijies.

Nedēļām ilgi viņš šajā laikā bija aizmiedzis acis un ieklausījies sievas vienmērīgajos elpas vilcienos. Viņš bija apraudzījis Zakiju, abu četrgadīgo puiku, kurš gulēja savā istabā. Viņš bija iegājis tiešsaistē, pārbaudījis savas pozīcijas. Alt-A hipotekārās parādzīmes zaudēja vērtību. Apjomi mazinājās. Drīz vien viņš to vairs nespēja izturēt. Sajuta bija tāda, it kā viņš gatavotos pārsprāgt.

Tad viņš piesēja suni saitē un izgāja ārā nakts melnumā, lai paelpotu svaigu gaisu.

Viņš bija izdarījis kaut ko ārkārtīgi nepareizu. Nu viņš vairs nezināja, kā to labot.

Šonakt jaka nespēja viņu pasargāt no skarba vēja, kas pūta no Istriveras puses. Remi, viņa baltais klēpja sunītis, paraudzījās augšup uz saimnieku ar skatienu, kas liecināja, ka dzīvnieks grib atgriezties mājā. Džeimss vēl nebija tam gatavs.

Viņš nezināja, ko iesākt.

Pirmais čeks, kuru viņš pieņēma, bija par vienu miljonu un sešsimt tūkstošiem dolāru. Summa tika noguldīta kontā Kaimanu salās, kuru viņš bija atvēris uz dēla vārda. Džeimss bija gaidījis, kad nauda atradīsies viņa rīcībā. Nākamā čeka summa jau sasniedza divus miljonus un trīssimt tūkstošus. Nauda, kas varēja mainīt visu dzīvi. Ņemot vērā to, kas notika tirgū, šādu naudu viņš nemūžam nebūtu varējis nopelnīt. Katrā ziņā ne tagad, kad hipotekārie vērtspapīri bija zaudējuši jebkādu vērtību un firma runāja par to, ka šogad netikšot izmaksātas prēmijas. Un nākamgad arī ne. Kad akciju vērtība noslīdēja līdz sešiem procentiem.

Viņi bija gatavi samaksāt piecus miljonus! Ka viņš varēja atteikties no tādas drošības naudas?

Sākumā viss likās vienkārši. Tāpat kā ar visu, kas likās drošs, bija viegli iekrist šajās lamatās, attaisnot to. Grūti bija izkļūt no tā visa laukā.

Tas bija licies saprātīgi. Ģimenes dēļ. Viņa draugi un paziņas, kursabiedri - viņi visi tik daudz pelnīja pat sliktā gadā. Pirka mājas Hemptonā. Kļuva par privātu lidmašīnu līdzīpašniekiem. īrēja villas Kārību salās. Ierīkoja plašus vīna pagrabus.

Kāpēc lai tas nebūtu viņš?

Turklāt firma bija praktiski izjukusi. Ne ar vienu nerēķinājās. Viņš bija tikai neliela skrūvīte tajā visā.

Taču tad viss mainījās. Tas puisis no Griničas, kurš strādāja Wertheimer Graut. Viņš mainīja pilnīgi visu. Katru reizi, kad Džeimss par viņu iedomājās, uz pieres izspiedās lipīgi sviedri.

Viņi bija nogalinājuši visu tā puiša ģimeni.

Džeimss turpināja pastaigu ar suni saitē. Viņš ievēroja melnu minibusu, kas bija novietots uz ielas netālu no viņa mājas. Logi bija aptumšoti, tomēr caur tiem viņš saskatīja seju. To pašu seju, kuru bija redzējis jau agrāk un kura viņu vēroja.

Vai viņš juka prāta? Vai nebija redzējis šo pašu automašīnu jau vakar? Atgriežoties mājās no darba. Iekšā sēdēja tas pats vīrietis. Vai viņš tur nebija atradies arī iepriekšējā dienā, kad viņi ar Lesliju bija izgājuši kaut ko iekost? Džeimss bija apjautājies šveicaram. Neesmu to agrāk te manī-/is. Manijs tikai iesmējās un noteica: "Varbūt atvizinājis kādu lielu bosu uz divsimt divdesmit piekto numuru, Dono-vana kungs."

Jā, kādu lielu bosu, Manij. Džeimss prātoja, vai puisis no Wertheimer Grant arī bija pamanījis, ka viņam kāds seko.

Vai varbūt viņš to visu bija tikai iedomājies. Pats sevi uzskrūvēja. Viņš pavilka suņa pavadu. Nāc, nokārto savas darīšanas. Sajūta bija tāda, it kā viņš būtu salietojies amfeta-mīnu. It kā smadzenes būtu gatavas uzsprāgt.

Džeimss zināja, patiešām zināja, ka jau ir par vēlu. Par veļu, lai kaut ko vērstu par labu. Tu esi savu gultu saklājis, Džimbo. Tu gribēji sēdēt uz diviem krēsliem. Tagad tikai atlika to izdzīvot līdz galam.

Ja viņa izdarīto atklatu, tad Džeimsu uz vietas atlaistu. Varbūt pat pret viņu ierosinātu lietu. Viņš nonāktu cietuma. Mazākais, kas viņam draudēja, bija mūža aizliegums strādāt savā profesijā. Un ko citu viņš prata? Ak kungs, viņam bija tikai trīsdesmit divi gadi.

Nē, labāka iespēja bija izdarit visu līdz galam. Paņemt atlikušo naudu. Nelaime tikai tāda, ka notikušais ar Glas-mena kungu bija viņu izbiedējis.

Viņš atkal pameta skatienu uz ielas malā novietoto mi-nibusu.

Džeimss ievilka Remī mājas vestibilā. Karloss, nakts uzraugs, mazgāja grīdas, šonedēļ viņš to redzēja jau trešo reizi. Viņš droši vien brīnās...

Augšstāvā Džeimss atbrīvoja suni no pavadas, novilka savu jaku un noklikšķināja uz Bloomberg lapas. Aplūkoja nakts depozītu likmes Āzijā. Atkal lejupslīdoša tendence. Kursu diapazons bija gluži kā duncis, kas tika iedurts viņam sirdi. Džeimss paņēma no ledusskapja Dove batoniņu un devās atpakaļ. Palūkojās uz guļošo Zaķu. Nu jau pulkstenis bija pari trijiem. Pēc divām stundām viņam vajadzēja celties un noslēpt savus darījumus.

Kā viņš bija ļāvis tā sagraut savu dzīvi?

Guļamistabā gaisma bija iedegta. Viņa sieva Leslija sēdēja gultā un noskatījās, kā viņš ienāk. Viņa bija ievērojusi izmaiņas vīra uzvedībā jau pirms vairākām nedēļām. Noslēgšanos. Attālināšanos no viņas. Nevēlēšanos spēlēties ar Zaķu.

Džeimss svīda. Viņa seja bija tukša. Viņš vairs nespēja noturēties. Džeimss apsēdās, un Leslija satraukti pievirzījās viņam tuvāk un saņēma aiz rokas. Džeimss nezināja, ko citu iesākt, tāpēc cieši satvēra viņējo.

Vai varēja viņai pateikt?

Vai viņš kādreiz spēs atzīties izdarītajā?

- Kas ar tevi notiek, Džimij?