Melnais zelts

Septiņdesmit otrā nodaļa

Juzdamies iztukšots un nomākts, Hauks atgriezās pie Naomi, kura gaidīja parka stūri, izskatīdamās galīgi bāla.

Viņš papurināja galvu.

- Man ļoti žēl. - Hauks notrauca no drēbēm putekļus un palūkojās uz. savām rokām, kurās bija dziļi iespiedušās sarkanas švīkas pēc viņa mēģinājuma noturēties pie busiņa.

Naomi acis sariesās pašpārmetuma un neticības asaras, un viņa sakoda zobus.

- Mēs viņus pazaudējām, Taj.

- Ne gluži. Es redzēju numura zīmes. HZ-36PAB. Mēs varam viņus atrast. - Londona varēja lepoties ar modernāko ielu videonovērošanas sistēmu pasaulē. Tas deva cerības stariņu. Kāda kamera varēja viņus nofiksēt.

Piepeši viņi izdzirdēja visapkārt sirēnu gaudošanu. Viņiem līdzās nobremzēja policijas automašīnas. Bruņoti policisti metās uz viņu pusi, pacēluši ieročus.

- Briest nepatikšanas, - Hauks noteica.

Viņi abi pacēla rokas. Naomi bija sažņaugusi plaukstā apliecību, kas liecināja, ka viņa ir Savienoto Valstu valdības aģente.

- Metieties ceļos! - bruņots policists iekliedza viņai sejā, nomērķējis uz abiem mašīnpistoli. - Paceliet rokas gaisā!

- Mēs esam Savienoto Valstu valdības aģenti, - Naomi paziņoja un pietupās, pastiepdama uz priekšu savu apliecību. Hauks darīja to pašu. Policisti kliedza uz viņiem tā, it kā viņi būtu teroristi, un viņš to saprata. Visapkārt zibēja bākugunis. Uz ietves bija izveidojies skatītāju pulciņš. - Mēs vajājam aizdomās turamos, kas nolaupīja valdības liecinieku...

- Paceliet rokas!

Bija vajadzīgas desmit minūtes un divi telefona zvani augstākstāvošām instancēm, līdz viņi beidzot tika atbrīvoti.

Naomi izvilka mobilo telefonu un izmisīgi zvanīja savai kontaktpersonai no izlūkdienesta. Viņš teica, ka melnais mersedess jau ir izsludināts meklēšanā. Ar desmit minušu nokavēšanos viņa tam nosauca numurus.

Tad Naomi piezvanīja savam priekšniekam Valsts finanšu departamentā. Vašingtonā bija četri no rīta. Likās, ka viņš gaida. Naomi izmisīgi atglauda matus un, nervozi soļodama pa ietvi, pārstāstīja sliktās ziņas. Hauks gandrīz sadzirdēja, kā viņš kliedz klausulē. Viņš labi sajuta Naomi vilšanos.

- Kā gan viņi varēja to uzzināt, Rob? Kā?

Visbeidzot Naomi noteica, ka turpināšot viņu informēt.

Viņi pabeidza sarunu, un kādu brīdi Naomi spēja tikai nekustīgi stāvēt, saprotot situācijas bezcerīgumu. Л1 Baširs bija aizvests. Viņš bija vienīgais reālais pavediens. Bez viņa vairs nebija nekā... Nekā, lai apsūdzētu Hasani. Visa sajūsma par to, kas vēl pirms dažām minūtēm bija izskatījies ka misijas pabeigšana, nu bija pārvērtusies ciešanās un pašpārmetumos.

- Varbūt kameras viņus nofiksēs, - Hauks sacīja, aplikdams roku Naomi ap pleciem un cenzdamies viņu nomierināt.

Viņa izraisījās no apskāviena, triekdama plaukstu pret tuvējo laternas stabu. Nolūkodamās uz policijas automašīnu starmešiem, uz sanākušo cilvēku pūli, uz garo maģistrāli, kas veda ārā no parka, viņa niknumā papurināja galvu.

- Viņi ir prom, Taj...