Melnais zelts

Sešdesmitā nodaļa

Hauks novērsās no Tibo, palūkodamies uz augšā novietoto televizoru,. Tika pārraidīts Eiropas futbola mačs. Viņš atkal ienira alus dzērēju barā, kuri skaļi uzgavilēja katru reizi, kad sākās uzbrukums. 1 lauks pamāja bārmenim un norādīja uz vietējo alu.

Bridi pa brīdi viņš paraudzījās cauri burzmai uz vietu, kur sēdēja serbs. Tibo bija pasūtījis maltīti. Viņš ātri izēda šķīvi, kas, kā šķiet, bija piekrauts ar štovētiem kāpostiem un desiņām, un likās, ka uzmanība, kas agrāk bija pievērsta Haukam, tagad tika pilnībā veltīta vakariņām. Hauks ieskatījās pulkstenī. Līdz šim laikam Naomi jau būtu vajadzējis tikt galā ar uzdevumu. Viņam vajadzēja to pārbaudīt. Hauks katrā laikā varēja novērot Tibo no ielas pretējās puses. Viņš atkal iejuka iedzērušo futbola fanu pūlī.

Pēc kāda brīža viņš redzēja, ka Tibo palūkojas uz savu mobilo telefonu un pamāj, lai viņam atnestu rēķinu. Pienāca jauna viesmīle, un serbs nometa uz paplātes dažas naudaszīmes, pie reizes paflirtējot ar meiteni, kura neizskatījās vecāka par koledžas studenti. Tad Tibo paķēra no krēsla savu ādas jaku un sāka spraukties cauri pūlim. Viņš nonāca visai tuvu Haukam, kurš pagriezās, iedzerdams malku alus. Apsarmojušajā spoguli viņš redzēja, ka Tibo ne reizes ne-palūkojas viņa virzienā.

Hauks uzelpoja. Droši vien tās bija tikai viņa iedomas.

Viņš nogaidīja apmēram pusminūti, nometa uz letes dažas banknotes, lai samaksātu par alu, un devās atpakaļ uz sētas puses ieeju, pa kuru bija ienācis. Hauks kādu bridi pagaidīja un tad apgāja ēkai apkārt, nonākot pie fasādes. Pie tās grozījās pāris vietējo, kuri smēķēja un skaļi sarunājās. Hauks paraudzījās uz ielu un redzēja, ka Tibo melnais Audi vēl aizvien ir novietots ietves mala.

Taču pats Tibo nekur nebija redzams.

Hauks pārvilka cepuri pāri acīm un iedomājās, vai nevajadzētu piezvanīt Naomi. Aiz bāra bija šķērsieliņa, kas, kā šķiet, veda līdz upes laipai. Tas, ka Tibo vairs neatradās viņa redzeslokā, lika Haukam sajusties nervozam. Varbūt viņš bija šķērsojis ielu. Varbūt aizgājis satikties ar kādu. Hauks paraudzījās apkārt un viņu neredzēja. Viņš pārgāja šķērsielai otrā pusē un palūkojās tur.

Neviena nebija.

Tad viņa pakausi ķēra trieciens.

Hauks saļima. Domas apmiglojās. Acis kļuva stiklainas, un pēc mirkļa viņš attapās, ka ir nokritis uz ceļiem. Viņš saprata, ka kaut kas nogājis pilnīgi greizi, un pēc mirkļa sajuta otru triecienu pa sāniem.

Viņam aizrāvās elpa. Piere pieskārās zemei.

- Pie joda, kas tu tāds esi? - noprasīja kāda balss ar izteiktu akcentu. Angļu valodā. Par spīti smadzenēs valdošajai miglai, tas satrauca Hauku vēl vairāk. Viņam mugurā bija iedūries ceļgals, un uzbrucējs uzvilka viņu augšā aiz apkakles. - Es tevi pazīstu. Esmu tevi redzējis jau agrāk. Kas tu esi? Tu neesi šejienietis.

Haukam šie vārdi atgādināja tālīnu atbalsi, kas dun viņa notrulinātajā galvā. Nemaz nerunājot par sāpēm, kas bija iecirtušās sānos. Viņš pieslējās augšā no zemes, cenzdamies atgūt skaidru domāšanu, jo labi apzinājās, ka viņa atbilde, iespējams, ir dzīvības vai nāves jautājums.

Ka gan Tibo viņu atrada? Kur viņš bija kļūdījies?

Serbs atvēzējās un iesita Haukam vēlreiz, šoreiz pa vēderu. Hauks saliecās un atkal pakrita, jūtot, ka aizraujas elpa. Tibo piespieda viņu pie ķieģeļu sienas.

- Kas tu esi? - viņš atkal noprasīja. Tibo notrieca Hauku zemē, pirms viņš bija pilnībā nācis pie sajēgas. Haukam sānos iedūrās pistoles stobrs. Serbs to paņēma, nicinoši iesmiedamies, tad atvilka mēlīti un piespieda stobru Haukam pie galvas. - Es neaizmirstu sejas. Zinu, ka esmu tevi redzējis. Kur? Kurš tevi ir atsūtījis? Tev ir trīs sekundes laika, lai mani apgaismotu, vai arī es izšķaidīšu tavas smadzenes pa visu pagalmu.

- Es esmu izmeklētājs, - Hauks ierunājās par spīti sāpēm paribē, lai ari nespēja izspiest no sevis neko vairāk par čukstu.

- Izmeklētājs? Kā labā tu strādā?

Hauks palūkojās sev aiz muguras. Neviens nebija manāms. Tibo bija viņu uzreiz uzrunājis angliski. Bez kādas izlikšanās, ka viņš varētu but vietējais. Nu Hauks saprata, kādu kļūdu bija pieļāvis Ņujorkā. Restorānā, kura viņš sekoja Tibo. Tad viņš tika pamanīts pirmoreiz. Tad, nevis tagad.

Un viņš zināja, ka labāk būs pateikt ko tādu, kas ļautu iegūt laiku. Turklāt ātri.

- No Savienotajām Valstīm. - Hauks ievilka elpu. - Es izmeklēju Marka Glasmena nāvi.

- Amerikānis? - Tibo apgrieza viņu otrādi un ar ņirdzīgu grimasi ielūkojās tieši Haukam sejā. - Kā tu mani sameklēji? - Viņš piespieda ieroča stobru ciešāk pie Hauka deniņiem. - Šeit, Serbijā, mēs neesam pārlieku ceremoniāli, Izmeklētāja kungs. Kā tu zināji, ka es esmu te?

Hauks zināja, ka viņam kaut kas ir jāizdomā. Tibo bija atvaļināts militārists. Viņš bija apmācīts tādās lietās. Ja viņš bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem bija nošāvis dučiem nevainīgu cilvēku kraujas malā, jādomā, ka viņam tie neradīsies arī tagad lai nospiestu mēlīti, tāpēc Haukam nācās riskēt ar izdzīvošanu.

- Pēc banku dokumentiem, - Hauks noelsās, cīnīdamies pēc elpas. Viņš ieskatījās serbam tieši acīs. - Jūs nosūtījāt turp naudu.

Atbilde, šķiet, viņu pārsteidza. Hauks lūkojās serba zibošajās acīs, juzdams, ka viņa ceļgali ir kļuvuši mīksti.

- Banku dokumenti, ko? - Tibo vēlreiz iespēra Haukam pa ribām. Hauks noelsās un norīstījās, juzdams, kā paribē kaut kas saplok.

Tibo uzrāva viņu augšā aiz apkakles un lika paiet tālāk pa šķērsielu, talak no galvenā ceļa. Viņš aizvilka to līdz upes margām, un Hauks izmisīgi centās atgūt elpu. Viņš dzirdēja, kā apakšā skalojas ūdens. Tibo pieturēja viņu pie pakauša un piespieda pie tā pistoli. Hauks gluži vai pārakmeņojās. Viņš palūkojās lejup. Netālu atradās dzirnavas un ūdenskritums. Iespējams, trīsdesmit pēdu tālāk. Hauks saprata, ka ūdens burbuļošana noslēps šāviena skaņu.

Viņš apzinājās, ka nespēs uzveikt savu pretinieku. Hauks bija bezpalīdzīgs, vēl aizvien vārgs pēc saņemtajiem sitieniem. Jebkāda pretošanās beigtos ar lodi pierē no viņa paša pistoles.

Tibo pagrūda viņu tuvāk malai.

- Kurš tevi atsūtīja, Izmeklētāja kungs? Kurš vēl zina, ka es esmu te?

- Neviens, - Hauks atbildēja, juzdams, kā ūdens šļakatas iesitas sejā.

- Nemelo. Es saožu melus, tāpat kā es saodu tevi. Vai esi gatavs izpeldēties? Varbūt tev izdosies pārpeldēt pāri krācēm, taču es to neieteiktu... ar lodi pakausī.

Hauks sajuta, ka pakrūte sažņaudzas baiļu kamols. Viņš zināja, ka viņa rīcībā ir tikai dažas sekundes, tāpēc viņa teiktajam vajadzēja būt pārliecinošam, lai iegutu mazliet laika.

- Franko Kostavičs, - Hauks iekliedzās un aizvēra acis, gaidīdams, ka tumsas āmurs izšķaidīs viņa smadzenes.

Tas nenotika.

Pagāja dažas sekundes. Tibo uzrāva viņu atpaka] kājās. Viņš apgrieza Hauku otrādi, iespiežot pistoli Haukam ribās. Viņa acis kvēloja apņēmība un dusmas.

- Kā tu zini šo vārdu?

- Es to noskaidroju. Dabuju tavu DNS paraugu. Es tev sekoju Ņujorkā. Restorānā Alto. - Hauks domāja: Kāda tam nozīme tagad, ja tā es iegūšu dažas sekundes? - Tur tu mani ieraudzīji pirmo reizi.

Kad šīs informācija nonāca līdz smadzenēm, Tibo pasmaidīja. Viņa sejā bija lasāma zināma padošanās liktenim un rezignācija. Viņš iespieda pistoli dziļāk Haukam sānos.

- Tad jau tu zināsi, ka man tas nenāksies grūtāk par pastaigu parkā. Vai tā jūs, amerikāņi, mēdzat teikt? Drošs sitiens. Pasaki man, kāpēc tu esi te! Pasaki man, kas lika tev mērot visu ceļu līdz Serbijai! Kā deļ tu esi gatavs mirt?

Hauku pārņēma bailes no neizbēgamā. Tomēr viņš nebaidījās sevis dēļ. Viņš baidījās par Naomi, kuru bija atstājis bezpalīdzīgu. Viņš klusībā lūdzās, kaut nu nebūtu iegrūdis viņu briesmās. Prātā uzausa vēl divas sejas. Viņš nodomāja, ka tās ir savādas atmiņas.

Džesija. Tik briesmīgi skumja sajūta. Vai viņa kādreiz uzzinās?

Un Eiprila. Viņas lepnā seja. Redzi, es biju tev līdzās, viņš nodomāja. Es turēju savu solījumu.

- Es esmu šeit, lai liktu tev samaksāt par to, ko tu esi izdarījis, - Hauks sacīja, atskatīdamies uz savu pretinieku. Pāri Tibo plecam Hauks ieraudzīja divus cilvēkus, kas bija iegriezušies sanieliņa. Viņš ieskatījās uzbrucēja acis un pasmaidīja.

- Varbūt kādā citā dzīvē, - serbs noteica, paceldams ieroci. - Taču šajā tavs darbs ir padarīts.

- Ne gluži, - Hauks atbildēja.