Melnais zelts

Sešdesmit otrā nodaļa

Hauks joņoja cauri pilsētai uz Tibo fermas pusi, lai aizvestu no turienes Naomi. Viņu mocīja vesels birums jautājumu.

Kas bija tie divi vīrieši, kuri bija iejaukušies un viņu izglābuši? Tikai pāris iereibušu vietējo? Viens bija viņu uzrunājis angļu valodā. Vai Hauks bija vispirms kaut ko pateicis? Lai kas ari viņi bija, abi bija parādījušies īstajā brīdī. Un viņi bija neapšaubāmi paglābuši Hauka ādu.

Un ko bija atradusi Naomi? Vai viņa bija atklājusi kādu jaunu ķēdes posmu - virs Tibo? Daļēji Hauks nožēloja, ka ir atstājis uz brīvām kājām nelieti, kurš noorganizējis četru cilvēku slepkavības. Nemaz nerunājot par to, ko viņš bija paveicis Bosnijā. Tikpat labi Tibo varēja viņam sekot. Iespējams, šobrīd viņš jau sēdās automašīnā.

Tomēr galvenokārt Hauks domāja par to, cik ļoti viņam paveicies, paliekot dzīvam.

Viņš nobrauca citkārt divdesmit minūtes ilgo ceļa gabalu līdz. Sebesevai nepilnās piecpadsmit. Hauks atrada pagriezienu un vadīja fordu pa pauguraino, pamesto ceļu, cauri mežiņam, kur šajā laikā valdīja pilnīga tumsa, garām stāvajai nogāzei, kas veda uz Tibo fermu. Viņš izdzēsa starmešus gadījumam, ja serbs viņam sekotu. Tad piebrauca pie koku skupsnas, kur viņi pirmīt bija paslēpuši automašīnu.

Naomi iznāca no tumsas.

Hauks atviegloti nopūtās.

Naomi atvēra pasažiera puses durvis un iekāpa iekšā. Viņas seja bija saspringta un gandrīz balta no raizēm, taču, ieraugot Hauku pie stūres, sārtums vaigos sāka atgriezties.

- Vai viss kārtībā? - viņš apjautājās. Hauks pasniedzās un saspieda Naomi delmu.

- Jā. - Viņa pamāja. - Un tev?

- Jā, - viņš nopūzdamies noteica. - Tagad jā.

Haukam gandrīz vai gribējās pasniegties un apskaut viņu - viņi abi bija izgājuši cauri ellei. Un ar visu savu šaubīšanos viņš redzēja, ka Naomi jūt to pašu.

Tomēr viņš tikai apjautājās:

- Vai tu kaut ko atradi?

Viņa palūkojās uz Hauku, iepletusi acis.

- Jā. Pietiekoši daudz, lai varētu viņu sasaistīt ar Ha-sani.

- Nu tad labāk taisīsimies prom no šejienes. - Hauks ieslēdza pirmo pārnesumu. - Tibo mani dabūja rokās. Tu negribēsi zināt visus sīkumus. Es tev to pastāstīšu pa ceļam. Man laimējās izsprukt cauri sveikā. Taču tagad viņš zina, ka mēs esam viņam uz pēdām.

- Tādā gadījumā man ir jāatgriežas mājā, - Naomi noteica, uzlikdama plaukstu Haukam uz delma, lai viņu apturētu. - Man ir jāpaņem viņa dators.

Hauks papurināja galvu.

- Nekāda gadījumā. Varbūt viņš jau tagad mums seko. Mums nav laika.

Viņš apgrieza automašīnu, uzmanīdamies, lai nenoslīdētu no kraujas, un brauca uz ceļa pusi ar izslēgtiem starmešiem, klusībā lūgdamies, kaut nu viņi neuzskrietu virsū Tibo, kurš varbūt bija devies atpakaļ uz māju.

- Iedod man ieroci, - Hauks sacīja.

- Ko? - Naomi pavilcinājās, it kā tā būtu kārtējā aizplīvurotā necieņas izrādīšana.

- Es negribu strīdēties. - Hauka tonī jautās satraukums. - Ludzu, iedod man ieroci.

Kādu brīdi Naomi nikni viņu uzlūkoja, tad izvilka ieroci no maksts un novietoja to glāžu turētājā starp viņiem. Hauks to paņēma, pie reizes pārbaudīdams drošinātāju. Viņš novietoja pistoli sev līdzās uz vadītāja sēdekļa. Hauks brauca pa akmeņaino ceļu uzmanīgi, baidīdamies, ka Tibo var uzrasties kuru katru mirkli. Viņam par atvieglojumu fords nonāca pie krustcelēm, kas veda uz Novi Pazaru, tā arī nesatiekoties ar Tibo.

Hauks nogriezās pa kreisi uz pilsētas pusi. Viņš bija sācis justies mazliet labāk.

Pirmo reizi pēdējās stundas laikā viņa sirdsdarbība normalizējās.

- Man prieks, ka tev nekas nekaiš, - viņš noteica. Hauks palūkojās uz Naomi un šķelmīgi viņai pamirkšķināja. - Esmu dzirdējis, ka šejienes vecās dāmas var būt visai sīkstas.

- Es dabūju to, ko meklēju, - Naomi noteica. - Tu esi tas, kurš, šķiet, bija iekūlies nepatikšanās. - Tad, redzēdama, ka šī piezīme nav viņu uzjautrinājusi, Naomi iejautājās: - Kas notika?

- Tibo atpazina mani no Ņujorkas. - Turpinādams lūkoties pēc Tibo mašīnas, Hauks izstāstīja Naomi, kā serbs bija viņu ievērojis bārā, kā bija gaidījis ārpuse un uzbrucis Haukam sānieliņā.

Un visu, kas bija noticis pēc tam.

Naomi acis šausmās iepletās. Tajās jautās arī zināmas bažas.

- Mans Dievs! Vai tev nekas nekaiš?

- Nē, domāju, ka viss ir kārtībā. - Patiesībā adrenalīna uzplūds bija beidzies, un nu Hauka ribas smeldza, bet pakausis atgādināja pulsējošu kamolu.

- Tev palaimējās palikt dzīvam.

Hauks ievilka elpu un koncentrējās uz ceļu, pabraukdams garām krustojumam.

- Es zinu.

Kādu bridi viņi brauca klusēdami. Naomi likās satriekta par viņa stāstu, par to, cik tuvu Hauks bija nonācis nāvei.

Visbeidzot viņa ierunājās:

- Es Tibo mantās atradu vizītkarti ar Hasani elektroniskā pasta adresi. Nezinu, kas slēpjas aiz šīm slepkavībām, taču ir skaidrs, ka Tibo bijis tikai izpildītājs. Tās bija daļa no kāda lielāka plāna. Es došu ziņu priekšniecībai, kad mēs atgriezīsimies. Tagad esmu pārliecināta, ka viņi vērsīsies pie pareizajām organizācijām, kas izdos orderi Tibo arestam. Iespējams, viņa datorā ir vēl vairāk informācijas. Mes zinām, ar kādu vārdu viņš ceļo un ar kādu automašīnu pārvietojas. Viņš tālu netiks... Un vēl, - Naomi piebilda, uzlūkodama viņu, - es priecājos, ka tev nekas nekaiš.

Viņš atbildēja uz šo skatienu un saskatīja Naomi acīs ko vairāk.

- Es tāpat.

Viņi bija nonākuši Novi Pazaras priekšpilsētā. Varbūt Tibo jau atkal bija sācis bēguļot. Viņš būtu varējis atgriezties mātes dzīvoklī, Hauks sprieda. Viņš būtu varējis nomainīt automašīnu pret viņējo. Ja tā, tad viņi jau zināja Marijas Ra-disovičas Opel numuru. Tibo nevarēja tikt tālu. Viņš bija ielenkts. Atlika tikai izlemt, vai arī stāties tiesas priekšā Savienotajās Valstīs par četru cilvēku slepkavību, vai atteikties no izdošanas un izciest sodu par kara noziegumiem šeit.

Tuvojoties pilsētai, Hauks ievēroja priekša zibam bākugunis. Ceļa malā bija sabraukušas vairākas policijas automašīnas.

Viņiem piebraucot tuvāk, Hauks samazināja ātrumu.

- Kas tur noticis?

- Varbūt kāds dzērājšoferis, - Naoini noteica. - Tu pats redzēji, ka šejienieši ar to aizraujas.

- Tiesa gan.

Hauks mēģināja saprast, kas īsti notiek. Kāda automašīna bija ieslīdējusi grāvī. Izskatījās, ka te sabraukusi puse Novi Pazaras policijas. Pelēkā formastērpā ģērbies policists stāvēja uz ceļa, regulēdams satiksmi. Hauks nožēloja, ka nevar atvērt logu un nozibināt savu apliecību tāpat kā mājās, lai apjautātos, kas ir noticis.

Naomi noteica:

- Izskatās nejauki.

Kad viņi pievirzījās tuvāk, Hauks pamanīja cietušās automašīnas krāsu. Melna. Tad viņš ieraudzīja mārku.

Audi.

Viņš pagriezās un ieskatījās Naomi izbiedētajās acīs.

Tā bija Tibo automašīna.

Hauks samazināja ātrumu tā, ka praktiski apstājās, un pamanīja vīrieša stāvu, kurš bija sakņupis pāri stūrei.

Biezi, melni mati. Melna ādas jaka.

Tas bija Tibo. Nekādu šaubu.

Naomi nočukstēja:

- Mans Dievs...

Nekādi automašīnas bojājumi nebija saskatāmi, taču asiņu straumīte plūda no nedzīvā serba deniņiem.

Tas neizskatījās pēc autoavārijas.

Braucot garām, Hauks ieraudzīja, ka uz Audi aizmugures vējstikla uzrakstīti divi vardi. Ar lieliem, platiem burtiem, kas atgādināja izsmērētas asinis. Hauks aptvēra, ka tās ir Tibo asinis. Parastos apstākļos viņš nesaprastu nevienu uzrakstu serbu valodā, taču šiem diviem vārdiem tulkojums nebija vajadzīgs.

Burti veidoja uzrakstu: DONJE VELKE.

Bosnijas pilsēta, kurā notikušajā slaktiņā Tibo bija apsūdzēts.