Stāsti, noveles, humoreskas

PAR MIRUŠIEM TIKAI LABU

Pulksten deviņos no lita ministrijas grāmatvedībā bija ieradušies visi darbinieki, izņemot rēķinvedi Irēnu Līdaku.

Pagāja piecas minūtes, desmit, piecpadsmit, bet Irēna nerādījās.

— Būs vai saslimusi? — galda biedrene Mikla Rubene bažīgi ieteicās. — Irēna taču nekad nenokavējas.

— Varbūt apsaldējusies? Vakar viņa taisījās pēc darba aizbraukt uz jūru nopeldēties, — zināja uzskaitvede Ligita Kande.

Kad pusē vienpadsmitos Irēna vēl nebija ieradusies, darbinieki nolēma, ka vietējās komitejas pārstāvim Kļāvām jāaiziet uz Līdakas dzīvokli un jāpārbauda, kas un kā, varbūt viņai mājās nav neviena, ko aizsūtīt pēc ārsta un zālēm.

Iezvanījās telefons. Galvenais grāmatvedis nocēla klausuli.

— Hallo! Ko? Irēnu Līdaku? Nē, viņa nav darbā ieradusies. Kas prasa? Ak no mājām? Tātad mājās viņas nav? Ko? Arī nakti nebija mājas? Nē, mēs neviens nekā nezinām.

Visi saspringti gaidīja sarunas beigas. Grāmatvedis vilcinājās nolikt klausuli, bet tad pēkšņi nometa to uz aparāta tik strauji, it kā būtu apdedzinājis roku. Darbiniekiem viņš varēja paziņot tikai to, ko viņi jau bija sapratuši no dzirdētās sarunas.

— Varbūt nelaimes gadījums? Jāzvana uz miliciju, — kāds ieteicās.

— Uz slimnīcām…

— Uz morgu…

Sākās zvanīšanās.

Līdz divpadsmitiem bija apzvanītas visas iestādes, kurām varētu būt kādas ziņas par pazudušiem cilvēkiem. Atbilde visur viena: tāda pilsone nav ievietota nevienā slimnīcā, bet morgā nav nogādāts neviens līķis.

— Irēnīte būs noslīkusi, — šausmās ieplestām acīm nočukstēja Ligita.

Milda Rubene skaļi iešņukstējās: — Cik briesmīgi, ka tieši tiem jaukākajiem cilvēkiem uzglūn liktenis. Es ne varu iedomāties, kā mēs varēsim te strādāt bez mūsu saulainās Irēnītes!

— Tiešām pareizs apzīmējums, — kāds piekrita. — Viņa vienmēr bija tik laipna, tik smaidīga, pret visiem korekta.

— Un izpalīdzīga. Nekad viņa neteica — tas nav mans darbs, lai dara cits…

— Mūsu deju pulciņam tas ir neaizpildāms robs, — sūkstījās Irēnas partneris dejas mākslā.

Viņa vienmēr pamanīja, ja man kādreiz aptrūka naudas un es negribēju iet pusdienot, — atcerējās Ligita. — Un kā viņa mācēja tik smalkjūtīgi ielūgt pie sevis pusdienās. Atnāc, viņa saka, — mana tante būs priecīga, ka vēl kāds pratīs novērtēt viņas kulinārijas mākslu.

— Un atcerieties, Irēna vienmēr bija pirmā, kas atsaucās, kad vajadzēja samest naudu kāzu dāvanai vai bēru vainagam. — arī grāmatvedim sāka raisīties atmiņas.

— Tagad nu mums būs jāmet viņai kapu vainagam, — Milda atkal iešņukstējās.

Ligita iedomājās, ka patlaban viņai, kā parasti, aptrūcis naudas. Vajadzēs aizņemties, jo šādā gadījumā nevar kaut kā nevērīgi pamest desmit divdesmit kapeiku un pateikt — «vairak man nav».

Vietējās komitejas loceklis Kļava izgāja kāpnēs smēķēt. Šovakar draugam dzimšanas diena, bet viņš neies. Pirmkārt — būtu netaktiski līksmoties, kad tavs darba biedrs tikko aizmidzis nāves miegā. Otrkārt — jāgatavo kapa runa. No šī pienākuma viņš vaļā netiks, jo pēc vecā pensionāra Kociņa bērēm, kur viņš bija teicis atvadu runu, visi to slavēja un atzina, ka viņam jākļūst par jauno tradīciju ieviesēju. Runa tad runa, bet neviens nezināja, cik daudz laika un enerģijas bija ielikts tās pamatā. Arī tagad — jāsameklē Irēnas autobiogrāfijā, jāizprasa vēl darba biedriem par viņas labajām īpašībām, jāpalasa tautas dziesmas un mūsdienu dzejnieku grāmatas. Pašā nobeigumā, mezdams tris. saujas smilšu, viņš teiks: «Ardievu, mūsu saule! Tu norietēji pārāk agri, bet tevis izstarotais siltums mūs sildīs visu mūžu.»

Kāds straujiem soļiem nāca augšā pa kāpnēm. Kļava ātri nometa papirosu atkritumu traukā un steidzās uz durvīm, bet viņu apstādināja skaļš uzsauciens:

— Labdien!

Kļava pagriezās un ka apdullis, acis blisinādams, vērās labdienas devējā.

— Kāpēc tik dusmīgi, Klāviņ? Šoreiz es tiešām pret savu gribu iekļuvu šausmīgi muļķīgā situācijā. Bet nu man jāsteidzas atvainoties priekšniekam, — Irēna apmulsusi nobēra un ātri iespurdza istabā. Kļava viņai tikpat ātri sekoja.

Ja Irēna būtu ienākusi istabā bāla. tinusies līķautā, viņas darba biedrus tas nebūtu pārsteidzis tik ļoti ka patlaban dzīvā, sārtā, vainīgi smaidošā Irēna.

— Kā? Tu? — Rubene noprasīja, un viņas balsī izskanēja vilšanās.

— Irēna? — kāds neticīgi iesaucās.

— Tas nu tomēr par traku! — norūca Kļava.

Irēnai pretim vērās dusmīgas sejas, pat draudzeņu acis mirgoja ledains aukstums. Viņa, protams, nezināja, ka šīs pašas draudzenes tikko bija par viņu raudājušas, ka darba biedri tikko bija viņai veltījuši siltus, cildinošus vārdus. Viņa apzinājās tikai savu vainu — darba kavējumu un kolēģu vēso izturēšanos uzņēma kā pelnītu pārmetumu. Tāpēc viņa steidzās pie galvenā grāmatveža, lai ātrāk sāktu atvainošanos.

— Tā, tā, kas tad īsti jūs turēja gūstā visu nakti un vēl pusi dienas? — grāmatvedis tēvišķīgi noprasīja.

Vienkārši nejēdzība, neparedzēts gadījums, — Irēna iesāka.

— Laikam interesanta iepazīšanās pludmalē! — Ligita ironiski iesaucās.

Irēna pagriezās pret viņu izbrīnījusies.

— Nē, es nemaz jūrmalā nebiju. Satiku savas skolas biedrenes brāli no laukiem. Viņš bija iebraucis ar «Moskviču», lai aizvestu mani pie māsas. Viņai vakar palika divdesmit gadu.

Tātad uz ballīti! — iesaucās Milda Rubene.

— Nekāda balle nebija. Jubilāre jau pieci gadi guļ uz gultas ar kaulu tuberkulozi. Gribējās viņu drusku iepriecināt. Grāmatas aizvedu, skaņu plates, — Irēna skaidroja.

— Un, nevienu nebrīdinot, nodzīvojāt līdz rītam un tikai tad attapāties, ka jūs kaut kur skaitāties arī darbā, — griezīgi ironizēja Kļava.

— Ai nē! — iesaucās Irēna. — Mēs izbraucām jau desmitos vakarā. Bet, kā nokļuvām lielajā mežā, tur, aiz Ķeguma, tā mašīna apstājās. Izrādījās, ka pārlūzusi galvas blīve. Es jau nezinu, bet šoferi saka, tā esot liela nelaime, paši uz vietas to nevarot salabot.

— Un tad jūs likāties mašīnā uz auss un aizgulējāties? — kāds mēģināja risināt stāstu tālāk.

— Nē, nē, — Irēna pamāja ar roku. — Es paliku mašīnā, bet draudzenes brālis gāja uz šoseju mēģināt apturēt kādu smago mašīnu, kas izvilktu «Moskviču» no meža. Viņš atgriezās tikai ap pieciem rītā pārsalis un noskaities. Neviens šoferis nebijis ar mieru braukt viņam līdzi mežā. Izrādās, baidījušies no ievilināšanas. Norunājām, ka es iešu uz šoseju un mēģināšu ar kādu mašīnu aizkļūt uz Rīgu un piezvanīt uz viņa darba vietu, lai glābj. Un vai jūs varat iedomāties, cik muļķīgi iznāca? Es taču apmaldījos! Ja jūs kādreiz esat bijuši tajā mežā sēņot, tad zināsiet, kā ceļi tur krustojas un mezglojas, tā ka pat dienā grūti noturēties uz pareizā. Ret rīta krēslā un vēl negulējuši…

— Cik aizkustinoši! Piesitās vadātājs… — kāds nopūtās.

— Gandrīz kā vadātājs, — nepamanījusi izsmieklu, Irēna piekrita. — Un tā es izkūlos no meža tikai ap deviņiem, tālu no galvenā ceļa, pie Tomes zivju audzētavas. Labi. ka direktors bija tik laipns un iesēdināja mašīnā, kas nāca uz Rīgu.

— Ret piezvanīt, piezvanīt no Tomes uz darba vietu — to jūs uzskatījāt par pārāk mazsvarīgu? — Kļava dzēlīgi iejautājās.

— Varbūt jūs neticēsiet, bet telefonu vakar bija saspēris zibens, — Irēna nelaimīgi nočukstēja.

— Jā, tad jums tiešām bijusi grūta nakts, — galvenais grāmatvedis līdzjūtīgi pašūpoja galvu. — Un gulējusi neesat nemaz? Vai tad jel maz varēsiet strādāt?

— Es strādāšu. Jūs tikai piedodiet man šo kavējumu. Tas tiešām nav aiz nolaidības, — Irēna lūdzās, un viņas skropstās pavīdēja valgums.

— Nu, ko, visādi var gadīties, — grāmatvedis noteica un jautājoši pavērās darba biedros.

Darbinieki saskatījās. Dažs labvēlīgi pasmaidīja, bet tie, kas pirms dažām stundām bija Irēnu apraudājuši un cildinājuši, tagad stāvēja sabozušies, it kā Irēna būtu viņus personīgi apvainojusi.

— Es domāju, ka tik vienkārši uz tādu smagu disciplīnas pārkāpumu skatīties tomēr nevar, — nervozi kārtodams papīrus, ierunājās Kļava.

— Es arī domāju, ka jāsasauc darbinieku kopsapulce un stingri… — Milda Rubene gribēja teikt savu vārdu, bet viņu pārtrauca galvenais grāmatvedis.

— Pagaidiet mazliet, mazdrusciņ. Nu, bet ko mēs teiktu, ja Irēna tiešām būtu noslīkusi?

Iestājās klusums. Likās, visi kaut ko pārdomāja, kaut ko atcerējās.

— Tad mēs… tad mēs… — Milda Rubene vairākkārt iesāka, bet nespēja izteikt.

— Pilnīgi pareizi, — galvenais grāmatvedis piekrītoši palocīja galvu. — Tad mēs par viņu runātu tikai labu.