Stāsti, noveles, humoreskas

LIELSKAUĢIS

Viņš pats vēl bija pavisam mazs, kad visi viņu sāka saukt par lielu — par lielu skauģi. Tagad viņa īstais vārds jau sen aizmirsis, toties slavena kļuvusi viņa palama — Lielskauģis.

Jau bērns būdams, Lielskauģis nevarēja paciest, ka jel kas drīkstētu būt par viņu lielāks. Lai izskatītos par citiem garāks, viņš mīlēja staigāt uz koka kājām. Ganos iedams, viņš mērījās pie jaunaudzes kociņiem un visiem, kas bija par viņu garāki, nocirta galotnes.

Sunim, kas uzticīgi palīdzēja ganu gaitās, Lielskauģis nenoslieca pat maizes garozu. Vēl vairāk — pusdienās un vakaros viņš izgāza putru, ko māte ielēja suņa ķipītī. Ja kaķene atnesa kaķēniem peles, Lielskauģis tās atņēma un iesvieda akā.

Viņš bija skaudīgs pat uz savu ēnu, kas vakaros izstiepās par viņu desmitkārt garāka. Viņš mēģināja to samīdīt kājām, bet ēna prata tik veikli paskriet uz priekšu, ka Lielskauģis raudāja aiz dusmām, kamēr izgudroja citu atriebības veidu — viņš kapāja to ar rīksti.

Bet, tāpat kā ēna uz vakaru kļūst garāka, tā, Lielskauģim pieaugot, auga viņa skaudība. Viņš nevarēja paciest, ka citam kaut kas varētu būt labāks nekā viņam. Ja kaimiņos kādam sazēla kupla kviešu druva, tad Lielskauģis to nobradāja. Ja ļaudis uzslavēja kādas meitas rožu dārzu, tad Lielskauģis tās izrāva ar saknēm. Nedod dies kādam ar tīrām drēbēm parādīties Lielskauģa mājas tuvumā — tādam lika uzgāzta samazgu šalts no spaiņa, ko Lielskauģis vienmēr glabāja pa rokai.

Reiz kāds ieteicās, ka Lielskauģa tēvs gan bijis goda vīrs, bet nez kur viņam tāds dēls gadījies. Tiklīdz

Lielskauģis to izdzirda, viņš steidzās uz kapsētu un apgānīja tēva kapu.

Lai izvairītos no Lielskauģa postījumiem, cilvēki sāka viņam glaimot un lišķēt. Tie sauca viņu par lielkungu, klanījās viņa priekšā, apgalvodami, ka jūtoties laimīgi, ja dižais Lielskauģis tos pagodinot ar kādu šļakatu no sava neizsmeļamā samazgu spaiņa. Lielskauģis krekstēja aiz labpatikas un iecēla šos lišķus par saviem kvekšķiem, ko uzrīdīja tiem, kas nesauca viņu par lielkungu.

Liels bija tikai posts, ko nodarīja Lielskauģis. Tāpēc atvieglojuma nopūta pārvēlās pār visu pagastu, kad no mutes mutē gāja vēsts:

— Lielskauģis miris!

Kad zārks bija nolaists kapā un pirmās smilšu saujas nolidojušas tam pakaļ, zārka vāks pēkšņi atsprāga vaļā, un, nikni uz bēriniekiem bļaudams, Lielskauģis izlēca no kapa.

Par ko viņš tā noskaitās, ka pat kapā tam nebija miera? Ai, nelaimīgie cilvēki, kas darināja viņam zārku! Tie nezināja, ka līdzās Lielskauģa kapa bedrei kāds mironis guļ greznākā zārkā. Vai tad Lielskauģis, pat miris būdams, varēja paciest, ka citam labāks zārks nekā viņam?

Ja jūs redzat, ka apkārtnē kāds nobradā visus ziedus, ja pēkšņi saņemat samazgu šalti aiz apkakles, tad zināt — tas ir viņš, Lielskauģis.