Stāsti, noveles, humoreskas

DZĪVOT NEPRATĒJI

Neatceros vairs, cik man bija gadu, kad tēvs ar māli sāka runāt par savas mājiņas celšanu. Ilgus gadus viņi bija krājuši naudu, un arī tagad mums bieži trūka daudzu nepieciešamu lielu. Toreiz mani naudas lietas neinteresēja, un tā vēl tagad nezinu, cik viņi pelnīja, bet laikam taču lauksaimniecības skolas apkalpotāja alga nebija tāda, kur varētu ietaupīt, neatraujot sev vienu otru kumosu vai drēbes gabalu. Māte bieži mazgāja skolotajiem veļu un uzkopa direktora istabas. Šad tad viņa pārnesa kādu apvalkātu drēbes gabalu, no kura tad šuva man kleitu vai mēteli. Bērnībā man nekad netika pirktas jaunas drēbes vai kurpes, iztiku ar tām, kas skolotāju un direktoru bērniem bija kļuvušas par mazām vai nederīgām, un tad māte tas dabūja par pakalpojumiem. Tas bija smalkas drānas, par kurām citi kalpotāju bērni mani pat apskauda. Bet es nejutos tajās priecīga, jo bieži gadījās, ka skolotāju bērni, rotaļādamies par kaut ko noskaitušies, rādīja uz mani pirkstiem: «Tev pašai pat savas kleitas nav! Tā ir mana kleita! Tā ir manas mātes kleita!»

Biju nogājusi dažus gadus lauksaimniecības skolas pamatklasēs, kad dzirdēju tēvu stāstām, ka tuvējās pilsētas pamatskolas pārzinis viņu aicinot uz savu skolu par apkalpotāju. Tagad vecāki katru dienu un vēl ilgi vakaros gudroja un sprieda — iet vai neiet. Dzirdēju, ka sīki aprēķināja katru santīmu, ko jaunajā vietā varētu iegūt vairāk nekā vecajā. Pieminēja pat to, ka arī pilsētas pamatskolas pārzinim esot meita apmēram manos gados, kuras apvalkātās drēbes māte varētu dabūt par veļas mazgāšanu. Beidzot tēvs bija noskaidrojis, ka jaunajā vietā pēc daudzu gadu nokalpošanas dabūjot pensiju, turpretim lauksaimniecības skolu uzturot kāda biedrība, un tur kalpotājiem pensijas neesot paredzētas. Māte ļoti sapriecājās par pensiju, un tā mēs vasarā pārcēlāmies uz netālo provinces pilsētiņu. Man bija ļoti grūti šķirties no savas bērnības draudzenēm, mēs zvērējām mūžīgu uzticību un solījāmies bieži jo bieži apciemoties.

Pamatskola atradās netālu no stacijas pilsētas galvenajā ielā. Mums ierādīja dzīvokli vecā koka namelī pašā ielas malā. Kara laikos tur bija mitināti karaspēka zirgi, laikam tāpēc siltās dienās, no āra ienākot istabā, degunā sitās kāda savāda, nekur nejusta smaka. Bieži klīdu pa apkārtējām pļavām un mežiem, meklēju smaržīgas puķes vai lauzu bērzu meijas un nesu istabā, lai ziedu un lapu smarža pārspētu nepatīkamos izgarojumus, kas līda no grīdas šķirbām. Māte mani arvien rāja par tādu apkārtslaistīsanos un sadeva lielu kaudzi zeķu, apsolīdama laist laukā tikai tad, kad tās būšot salāpītas. Vispirms man bija jālāpa tēva rupjās zeķes, tad māte iedeva savas, un, kad biju kaut cik ievingrinājusies, dabūju vairākus pārus, kas varēja derēt manai kājai. Māte piekodināja, lai tās salāpot sevišķi glīti, tās būšot manas skolas zeķes. Droši vien šis zeķes viņa bija dabujusi no skolas pārziņa meitas Laimas.

Tēvs nopirka zemes gabaliņu pilsētas nomalē. Mājas celšanu uzdeva mātes māsasvīram, kas bija būvuzņēmējs. Nu mēs bieži pa vakariem gājām apskatīt, kā paveicies amatniekiem. Redzēju, ka lielāks par mājiņu auga manu vecāku prieks. Apstaigājām atmataino zemes gabaliņu, un, acīm mirdzot, māte skaidroja tēvam, kur jāstāda ābelītes, ķirši, kur jāierīko puķu, zemeņu un sakņu dobes.

Kādā dienā tēvs ienāca istabā drusku uztraukts. Skolas pārzinis lūdzis izpalīdzēt, aizdot uz īsu laiku dažus simtus latu. Esot gaidāma pilsētas valdes revīzija, viņam neesot vairs laika visus papīrus izskatīt un saskaņot, esot vienam otram devis avansus, un tāpēc drošības dēļ vajagot klāt liekas naudas. Māte uztraucās un mēģināja izgudrot dažādus iemeslus, lai neapvainojot tiktu vaļā no naudas došanas. Tēvs viņu mierināja un centās ieskaidrot, ka naudu nedot nav nekāda iemesla, pie Bitēna tā būšot vēl lielākā drošībā nekā pie pašiem. Un pēc pāris dienām to dabūšot atpakaļ.

— Bet ja nu neatdod? — šaubījās māte. — Ja Bilēnam gadās iztrūkums? Tu zini, ka sestdien svainis prasīs naudu un par materiāliem arī jāmaksā.

Atdos, — mierināja tēvs, — līdz sestdienai atdos. Šodien tikai pirmdiena.

Beidzot arī māte piekrita, ka nauda jādod, izņēma gultas maisā paslēpto sainīti un atskaitīja pieci simti latu. — Tad vairs paliek tikai trīs simti, un māja vēl nav zem jumta.

Neraizējies, māt, gan dievs gādās, — tāds arvien bija tēva iemīļotais teiciens brīžos, kad viņš pats nezināja cita padoma.

Otrā dienā skolā tiešām ieradās revidenti. Mātei bija jāiet Bitēna kundzei palīgā pusdienas gatavot, mani vairākas reizes sūtīja uz veikaliem pēc dažādiem gardumiem. Vakarā Bitēns ar amata vīriem aizgāja uz krogu.

Kad revīzija bija garām, Bitēns ienāca mūsu istabiņā, parunājās par šo to un, prom iedams, piebilda, lai naudu drusciņ pagaidot, atdošot, kad būšot saņēmis algu. Pēc viņa aiziešanas māte ļoti uztraucās, raudādama pārmeta vīram, ka nu pazaudēšot pēdējos grūtā krājuma grašus.

Māt, māt, kā tu runā? — lēni norāja tēvs. — Bitēns taču ir goda vīrs, tas svešus sviedrus neņems.

Sestdien māte atkal rakājās gultas maisā un īgni pukojās uz tēvu.

Pēc tam mēs retāk gājām apskatīt savu mājiņu. Izrādījās arī, ka tā iznākusi ne tik liela, kā sākumā domāts. Tēvs nevarēja saprast, kā tas varējis notikt, materiālus pircis, cik svainis prasījis, un pat vairāk, nekā bijis aprēķināts, bet viss bija mazāks — pati māja īsāka, logi šaurāki. griesti zemāki.

Tēvam tas bija nesaprotams brīnums, bet māte noteikti un skaļi iesaucās: — Zaglis! Viņš ir zaglis! Sev viņš cēla reizē māju un jau ir ar ķieģeļiem apšuvis. Kungs, pasargi, vairs saviem radiem nevar uzticēties! Kā vilki visi rauj vai aci no pieres ārā. Bitēnam atdāvināji naudu, šim le uz pirkstiem neskatījies. Nestaigāt man vairs savus sliekšņus.

No las dienas māte nekad vairs nesmējās un nesmaidīja. Es nesapratu, ka var raizēties tādu nieku dēļ un neredzēt, ka dzīvot ir skaisti arī mūsu smirdīgajā būdā, ja tikai sanesam tanī puķes vai priežu zarus. Agrāk man vienmēr gribējās būt mātes tuvumā, labi likās pie viņas arī tad, kad tā bija nopietna vai piekususi, un tās stundas, kad māte bija kur izgājusi, es arvien lamāju par vēžiem, tik gausi tās vilkās, liet nu pieķēru sevi tādās kauna pilnās jūtās, ko nekad neesmu varējusi sev piedot: es slepus ausijos, vai māte netaisās iziet, un, kad aiz viņas noklaudzēja istabas durvis, prieks lika man palēkties gaisā. Mātes sevi iegrimušo acu tuvumā es jutos tik nospiesta, ka pat elpu neievilku līdz galam. Ja kādreiz aizmirsos un iedungojos jautru dziesmiņu, māte paskatījās uz mani pārsteigta un reiz pat vaicāja: — Kā tu vari būt tik priecīga?

— Bet, māmiņ, — es iedrošinājos jautāt pretī, — kāpēc tu esi tik bēdīga?

— Ak, tu vēl esi muļķa bērns, tu nesaproti, cik daudz pasaulē netaisnības.

Es tiešām nevarēju to saprast. Cilvēki man likās labi, sevišķi tie, kas bija jautri un smaidīgi. Arī Bitēns man nelikās ļauns, es spēlējos ar viņa bērniem Oļģertu un Laimu, viņi veda mani savās skaistajās istabās, kur bija daifdz rotaļlietu. Mēs bijām labi draugi. Laimai neveicās zīmēšanā, es palīdzēju viņai un vēlāk uzzīmēju visu uzdoto arī viņas burtnīcā. Oļģertam nepatika domraksti, viņš sauca tos par meiteņu rokdarbiem, un es jutos lepna, ka varēju būt noderīga skolas pārziņa bērniem.

No tā laika, kad Bitēns no mums aizņēmās naudu, bija pagājuši daži gadi, bet viņš parādu vēl nebija atdevis. Tēvs vairākas reizes saņēmies un ierunājies, ka vajadzētu naudas, bet pārzinis izlicies nesaprotam. Vēlāk pat piedraudējis tēvu atlaist, ja tik bieži pieminēšot to sīkumu.

Novēroju, ka māte stipri izdila. Viņa arī daudz strādāja, slaucīja un izmazgāja visas klases, tīrīja ielu un vēl apkopa pārziņa dzīvokli. Sākumā labprāt gāja Bitēna sievai palīgā, cerēdama nopelnīt lieku grasi, bet, kad bija pagājis pusgads un māte apjautājusies, vai varētu dabūt kādu drusciņu par darbu, pārziņa kundze brīnījusies, kā viņa to domājot, tās taču arī esot skolas telpas, kur viņi dzīvojot. Un vai tad tie apavi un drēbes neesot neko vērti, ar kuriem mani ģērbjot? No pārsteiguma māte neko nejaudājusi atbildēt, un tā arī palicis, ka par to pašu apkalpotāja algu jāuzkopj arī pārziņa dzīvoklis. Tēvs skaldīja un nesa malku, kurināja krāsnis, man māte lika apkopt savu dzīvokli un darīt citus mājas darbus. Tikai tagad saprotu, kāpēc viņa mani tik ļoti spieda mācīties cept un vārīt, mazgāt un lāpīt veļu. Toreiz domāju, ka māte ir netaisna un mantkārīga, likdama man darīt visus mājas darbus, lai pati varētu vairāk nopelnīt. Tikai tagad saprotu, ka jau toreiz viņa bija atvadījusies no dzīves, bet vēl kavējās aiziet, negribēdama atstāt mani pilnīgi nesagatavotu. Un tad pienāca tā šausmīgā diena, kuru vienmēr esmu centusies izslēgt no savas apziņas. Vēl tagad mani moka kauns un pārmetumi par bērna patmīlību, kas dažreiz liekas vienīgā vaininiece mātes nāvē. Bija manas četrpadsmitās dzimšanas dienas rīts, māte mani noskūpstīja, piespiesti pasmaidīja un teica: — Nu tu esi liela meita, no šīs dienas es saimniekošanu nododu tavās rokās. Man gribas atpūsties. — Viņa atslēdza skapi, norādīja, kur liekama tēva veļa, kur mana. Noglaudīja savu pelēko līgavas kleitu, nocēla no plaukta groziņu ar plīvuru un sakaltušu miršu vainagu. — Kad būšu mirusi, tu saģērb mani šais drēbēs, — viņa piebilda. Bet es biju tik ļoti aizņemta ar savām domām, — manai dzimšanas dienai par godu draudzenes bija nolēmušas sarīkot sirojumu uz Meža ezeru un vizināšanos laiviņas. Es domāju tikai par to, kā mīlīgāk un pārliecinošāk palūgt mātei atļauju iet līdzi jautrajām draudzenēm. Tāpēc es ļoti satrūkos, kad māte teica:

— Šodien aiziesim uz mūsu mājiņu un iestādīsim pirmo ābelīti. Es nopirkšu to kā dāvanu tavā dzimšanas dienā, tad tu mani ilgāk pieminēsi.

— Māmiņ, — es bailīgi iesāku, — Laima aicina mani līdzi uz Meža ezeru. Citas meitenes arī ies.

— Mīlulīt, — mātes balss drusku drebēja, — paliec šodien pie manis. Šodien vien. Aiziesim uz mūsu mājiņu.

Bet man tik ļoti nepatika iet mātei līdzi. Es dusmojos, ka atkal sāksies sen dzirdētas sarunas par to. kas vēl vajadzīgs, lai māju dabūtu gatavu, cik gadu vēl jāstrādā, kamēr varēs tikt pensijā un kopt zemeņu un sakņu dobes. Atkal diena paies īgna un garlaicīga. Mani pārņēma dusmas. «Galu galā,» es domāju, «šī diena taču ir mana diena, vai man nebūs tiesības vienreiz gadā no sirds papriecāties ar citiem bērniem.» Skaistā diena rūpju nomāktās mātes sabiedrībā man likās tik rūgta, ka asaras saskrēja acīs.

Mātei sāpīgi sarāvās seja. Viņa kļuva bāla, acis ierāvās dziļi zem plakstiņiem. — Nu labi, tad iesim katra savu ceļu. — viņa klusi noteica. Ar pusaudža nežēlību es izskrēju no istabas un jautro biedreņu barā aizmirsu māti un viņas dīvaino nospiestību.

Kad krēslā pārnācu mājās, tēvs sēdēja pie galda un lasīja. Nobažījies viņš pacēla acis.

— Kur tad jūs abas šodien tā pastaigājaties?

— Kā — abas? Vai māte nav mājās? — Es sāku uztraukties.

Gājām uz mūsu māju. Visu ceļu tēvs kaut ko runāja; man likās, viņam bija bailes. Arī man kļuva baigi. Sauss vējš asiem grūdieniem purināja ceļmalas krūmus, aukstā vienaldzībā zemi apspīdēja mēness, kura smīnīgo seju reizēm pārskrēja ātri, melni mākoņi.

Ārpusē māti neredzējām. Tēvs atvēra durvis un sauca. Dīvaini skanēja viņa balss tukšajās istabās. Māte neatsaucās. Drebēdami mēs kāpām bēniņos. Un tad — to skatu es nevaru aizdzīt no savām acīm — pie sijas karājās māte. Tālākais likās kā murgs. Tēva drebošās rokas, meklējot nazi, līķa smagais kritiens uz smiltīm, policijas iztaujāšana, bēres.

Tagad sākās manas darba dienas. Rudenī gan pieņēma skolai otru apkalpotāju, bet man bija jāpalīdz tēvam, jāapkopj savs dzīvoklis, jāgatavo ēdiens, jāmazgā veļa un jāmācās. Varbūt bija labi, ka neatlika neviena brīva brīža, tā drīzāk izklīda drūmās domas par mātes nāvi. Dažreiz, kad vakarā nogurusi iekritu gultā, man pat ienāca prātā, ka māte bijusi netaisna, tā aizbēgdama no dzīves un uzkraudama maniem nenobriedušajiem pleciem apnicīgās dienas smago slogu.

Kad nākošajā pavasarī pabeidzu pamatskolu, bija jādomā, ko darīt tālāk. Man gribējās tikt ģimnāzijā, bet Bitēns ar kundzi ieteica mācīties amatu. Tēvs bija samulsis un nespēja teikt izšķirošo vārdu. Es nolēmu cīnīties un iekļuvu ģimnāzijā. Jutos laimīga, ka varu mācīties, kaut gan mani skolas gadi bija pilni nepasakāmu grūtumu. Nevarēju kā citas meitenes, mājās pārgājusi, nodoties grāmatām. Tēvs savu algu atdeva man, piekodinādams dzīvot tā, lai iznāktu visām dienām. Aprēķināju. cik drīkstu izdot pārtikai, lai atliktu kādam zeķu pārim un veļas gabalam. Priecājos; ka neaugu vairs lielākā un skolas kleita man būs derīga vēlākajos gados tikpat labi kā pirmajā. Pastāvīgu iztrūkumu manos aprēķinos radīja skolotāju vārda un dzimšanas dienas. Turīgo vecāku bērni skolā ieviesa parašu skolotājiem šādās dienās dāvināt puķes, grāmatas vai citas lietas. Un man bija kauns teikt citām meitenēm, cik grūti atlicināt katru nedēļu puslatu. Man bija kauns no savas nabadzības. Jau tā dabas zinātņu skolotājs, no kura sastādītās grāmatas mācījāmies šo priekšmetu, bieži mani zoboja par to, ka biju nopirkusi lietotu grāmatu. — Nu, cik tad nopelnīji uz veco grabažu? — viņš jautāja, ar pirkstu galiem nicīgi pagrūzdams manu grāmatu. lЈs nosarku un nespēju neko atbildēt. — Iznāca kāda brošiņa vai gredzentiņš? — viņš smīnēja. Man nebija nevienas greznuma lietas, tāpēc ar mokām valdīju sarūgtinājuma asaras par netaisno zobošanos. Citā reizē šis pats skolotājs klasē ilgi un plaši ru nāja par cilvēkiem bez daiļuma izjūtas. Dabā katrai puķītei, tauriņam, putnam un kukainītim esot vēlēšanās būt skaistam, tikai dažiem cilvēkiem esot vienalga, vai grāmata, kas tam jācilā katru dienu, esot jauna un tīra vai nezināmu roku apsmulēta un saburzīta. Tādiem cilvēkiem neesot cienības pret kultūru. Savā klasē mēs bijām trīs meitenes «bez daiļuma izjūtas». Mazā, jautrā Rita gan bija noskaidrojusi, ka skolotājs lietotas grāmatas neieredz tāpēc, ka gribot ātrāk likt pie jauna izdevuma, lai saņemtu honorāru.

Biju pabeigusi ģimnāzijā trīs klases un priecājos, ka pēc gada varēšu skolu beigt un meklēt darbu. Bet tad mums paziņoja, ka ģimnāzijas kurss pārvērsts piecgadīgā. Tas mani smagi satrieca. Jau labu laiku ar bažām biju vērojusi, ka tēvs stipri pārvēršas. Viņa sīkais augums dīvaini saliecās, it kā arvien uz muguras nestu smagu nastu. Viņš kļuva ļoti izklaidīgs. Pārzinis sūdzējās, ka vecais, kā viņš sauca tēvu, daždien vienu krāsni izkurinot divreiz, citu neiekurinot nemaz. Es drebēju, ka tikai viņu neatlaiž. Par laimi, skolas otra apkalpotāja

Marta bija mums labvēlīga, viņa uzņēmās turēt bēdu, lai tēvs padarītu savus darbus laikā un pareizi. Skolas apkalpotājiem pārmaiņus vajadzēja dežurēt līdz pusnaktij, jo klasēs pa vakariem vingrinājās koris un orķestris. Tēvu māca nesaprotama miega slimība; krēslai iestājoties, viņš sāka snauduļot un, kā likās, pat staigādams nebija pilnīgi nomodā. Reiz aizvedu viņu pie ārsta. Tas runāja par pārpūlēšanos, uztraukumiem, nepietiekošu barību. Zāles maz varot līdzēt, varbūt dzīves veida maiņa. Jautāju tēvam, vai nevajadzētu mēģināt iekārtoties citādi, varbūt atstāt man skolu un sākt pelnīt. Bet viņš nemaz nevarēja saprast, ka bulu iespējams nepalikt savā darbā. Jāatzīstas, ka man ļoti negribējās aiziet no skolas. Nomocīt vēl divus gadus, un tad jā. tad, toreiz man likās, — sāksies dzīve, īsta, skaista dzīve.

Tie tomēr bija grūti gadi. Mācībās man vajadzēja turēties starp pirmajiem, lai nezaudētu skolas naudas atlaidumu. Un tad vēl nebeidzamie mājas darbi, bažas par tēvu un dežurēšanas. Šīs vakaru dežūras pēdējā skolas gadā man izvērtās par ļoti gaidītām, jo saistījās ar manu pirmo mīlestību. Nezinu, kā tas notika, visu laiku ar pārziņā bērniem biju rotaļājusies kā ar biedriem, katru dienu ar viņiem satikos. Atceros, kādā dienā, no skolas pārnākot, dzirdēju tēvu istabā runājam. Domāju, ka atnākusi Marta vai kāds viesis, bet, kad atvēru durvis, istabā bija tikai tēvs. Jautāju, ko viņš viens pats runā.

— Kā — viens pats? — viņš brīnījās. — Vai tu neredzi, ka māte atnākusi? Viņa nāk katru dienu, un tad mēs runājamies.

Domāju, ka tēvam drudzis un viņš murgo, bet, kad pieliku roku pie viņa pieres, tā bija vēsa kā parasti. Es sastingu no bailēm, nezināju, ko darīt, kam prasīt padomu. Vienu mirkli man gribējās skriet pēc ārsta, bet tad iešāvās prātā, ka tēvu varētu ieslodzīt trako namā un viņš nekad vairs no turienes netiktu ārā. Es nevarētu pabeigt skolu un tālāk arī vairs nevarēju izdomāt. Man gribējās laiku kā slinku zirgu ar pātagu patriekt uz priekšu, lai drīzāk būtu pavasaris, eksāmeni, abitūrija, lai pārzinis nepagūtu ievērot tēva slimību un viņu atlaist.

Noguldīju tēvu gultā un sasedzu, pagatavoju pusdienu. Slimnieks atkal ieslīga parastajā snaudā. Sāku nomierināties, varbūt viņš pirmīt runāja miegā, varbūt sapņos redzēja māti. Paņēmu savas skolas grāmatas un aizgāju dežurēt. Man bija jāuzraksta domraksts. Divas stundas sēdēju un grauzu zīmuli, bet neko nevarēju izdomāt. Nebiju paradusi atkārtot skolotāju teiktos vārdus, šoreiz pat neatcerējos tos. Pulkstenis jau rādīja deviņi, bet manā burtnīcā vairāk par virsrakstu nebija uzrakstīts. Lēni atvērās durvis, un klasē ienāca Oļģerts.

— Ei, Oļa, ko tu gremzdo zīmuli? — viņš jautri uzsauca.

Izstāstīju viņam savas bēdas ar rakstu darbu.

Oho! Tik vien tās nelaimes. Šoreiz es tev varu palīdzēt. Man par šo tematu ielika piecnieku.

— Piecnieku? — es brīnījos, jo Oļģerts nekad nebija varējis uzrakstīt labu domrakstu.

— Tēvs uzrakstīja! — viņš smējās un aizskrēja, lai atnestu savu burtnīcu.

Nekad nebiju norakstījusi no citiem uzdevumus, bet šoreiz to darīju bez sevišķiem sirdsapziņas pārmetumiem, pat nepārgrozīdama neviena teikuma. Ļāvu pat, lai Oļģerts to nodiktē. Vienmuļais darbs, pēcpusdienas uztraukumi un vēlā vakara stunda uzmāca nogurumu. Pieceļoties man noreiba galva, un es sagrīļojos.

— Kas tad nu? — bažīgi iejautājās Oļģerts, saķerdams mani abām rokām. — Tik bāla! Vai neesi slima?

Bet es jau biju attapusies un atraisījos.

Oļģerts pavadīja mani pāri pagalmam, un atvadoties mana gurdā roka brītiņu palika atpūšamies viņa spēcīgajā saujā. Gultā iekritusi, es acumirklī aizmigu cietā jaunības miegā.

Rīts nāca ar jaunu steigu, un man pat prātā neienāca mazais gadījums ar Oļģertu. Tikai latviešu valodas stundā, kad nodevām burtnīcas, atcerējos vakar vakaru. Atcerējos savu nogurumu un Oļģerta nobažījušos seju atvadīšanās brīdī, kad rokas it kā kavējās šķirties, un man likās tik labi būt vājai un just stiprāku sevi atbalstām. Siltā maigumā garā noglāstīju Oļģerta rokas.

Kādu laiku Oļģerts it kā vairījās mani satikt. Kad nākamajā dienā atkal dežurēju, katri soļi aiz durvīm vai durvju vēršanās mani satrauca. Bet, kad pulkstenis bija vienpadsmit un Oļģerts nebija ienācis, noskumusi noslēdzu klases un gāju mājā. īsais ceļš pāri pagalmam likās tik garš, es pati tik nogurusi un vientuļa.

Bet nākošajā reizē Oļģerts ienāca pie manis. Visu nakti pēc tam nevarēju aizmigt, rādama sevi par muļķīgo izturēšanos. Biju izdomājusi tik daudz, ko satiekoties varētu viņam teikt, bet nu, kad bija izdevība runāt, sarku un stostījos, slepenībā lamādama sevi par muļķi un zosi. Arī Oļģerts bija neveikls un ātri aizgāja. «Ko tad viņš citu varēja darīt, klausīties tavu stostīšanos? Šovakar viņš aizgāja un citreiz vairs nenāks,» es spīdzināju sevi, jo bargākais sods man likās nesastapt Oļģertu. Bet viņš nāca. un mēs atradām arī, par ko runāt, tā ka dažu labu reizi Oļģerts nodežurēja līdz ar mani.

Tās bija spārnotas dienas. Tās nesa mani pāri drūmajai dzīvei, padarīdamas vieglu ikdienas smagumu. Tēvs sabruka arvien vairāk, katru vakarpusi viņš runājās ar sevi, saukdams vārdā māti un savas jaunības paziņas, it kā sarunātos ar tiem. Bet jaunā mīla bija pārņēmusi visu manu būtību, bija izslēgusi no tās visu pārējo pa sauli. Kā transā manas domas virpuļoja šaurā lokā, kurā biju tikai es un Oļģerts. Pat stundās mana uzmanība bija izklaidēta, skolotāja tēls atvirzījās tālā miglā, viņa balss un stāstījums slīdēja man pāri.

Kādreiz, kad Oļģerts atkal bija pie manis un mēs smiedamies pārrunājām savus dienas notikumus, ienāca vecais Bitēns. Stingru skatienu viņš pārtrauca mūsu sarunu.

— Man liekas, Oļģert, — viņš nokrekšķinājies teica, — tu sāc aizmirst, ka desmitos tev jābūt gultā.

Pārzinis ļoti rūpējās par savu bērnu veselību un bija noteicis tiem stingru dzīves kārtību. Oļģerts samulsis aizgāja.

Kopš tā laika Bitens manos dežūras vakaros bieži apstaigāja klases. Oļģerts ieskrēja tikai uz īsiem brītiņiem un runādamies arvien klausījās, vai koridorā nestaigā tēvs.

Kādu laiku turpinājās šādas īsas sastapšanās, bet tad Oļģerts atzinās, ka tēvs viņam noliedzis ar mani tikties. Mēs norunājām apmainīties vēstulēm kādā slepenā spraugā. Ap Ziemas svētkiem skolotāju apspriedes laikā Oļģerts, domādams, ka tēvs aizņemts sēdē, ienāca pie manis. Nebijām ilgi runājušies, tāpēc smējāmies un aušojāmies ka bērni, kad aiz durvīm izdzirdam Bitēna soļus. Acumirkli Oļģerts nodzēsa gaismu un garšļaukus nokrita zemē aiz soliem. Pārzinis vēra durvis, uzdedza elektrību un, ironiski smīnēdams, jautāja:

— Ko tad jaunkundze šovakar tumsā? Un viena pati?

Biju tik apmulsusi, ka nespēju atbildēt.

Bitēns salika rokas uz muguras un sāka apstaigāt klasi. Pirmajā mirklī gribēju skriet ārā, lai neredzētu to pazemojumu, ko Oļģertam nāksies piedzīvot, kad viņu ieraudzīs tēvs. Bet manas kājas bija paralizētas kā vabolei, kuru satrauc spēja pieskaršanās, un es paliku savā vietā. Bitēns brīdi pastaigājās pa klasi, redzēja arī guļošo Oļģertu, bet, ne vārda neteicis, aizgāja.

Otrā dienā mani aicināja pie Bitēna kundzes. Vēsi un lietišķi viņa lūdza likt mierā viņas dēlu. Viņam esot nolemta augstāka karjera, kuru es varētu tikai sabojāt. Vispirms viņam jastudējot, un, kad viņš būšot augstskolu beidzis, es varot būt pārliecināta, ka viņš atradīšot sievu no citādām aprindām, nekā es cēlusies. Tāda bērnišķīga niekošanās varot tikai traucēt viņa augšupgājienu, un, ja arī es butu iemīlējusies viņas dēlā, man vajagot prast viņa dēļ atteikties.

Mūsu mīlestība bija tīra, kā tikko plaukuši ziedi, un Oļģerta mātes aprēķina pilnie vārdi man šķita kā samazgu spainis, ko uzlej šiem ziediem. Asaras valdīdama, teicu, ka esmu ar mieru atteikties no satikšanās ar Oļģertu, ja arī viņš tā vēlas.

— Viņš vēlēsies to, ko es vēlēšos, — sarunu pabeidza Bitēna kundze, sevišķi uzsvērdama vārdiņu «es».

Tā mana dzīvē atlika tikai darbs un rūpes. Tēvs bija pavisam slims. Viņš tikko jaudāja sanest malku, kurināšanu viņam vairs nevarēja uzticēt, tāpēc es cēlos rītos agri un aizkurināju krāsnis visās klasēs. Marta apņēmās tās uzmanīt. Kādreiz, no skolas pārnākot, atradu tēvu sēžam pie galda ar putras bļodiņu rokā un spoguli priekšā.

— Ēd, Pēter, nu ēd nu, ēd, — viņš smaidīdams grūda karoti spogulī, notraipīdams stiklu, galdu, savas drēbes. Tumsa bija pārņēmusi viņa prātu, viņš vairs neatšķīra sevi no attēla spogulī.

Pavasarim tuvojoties, sāku apklausīties par darba izredzēm. Manai klases biedrenei Mirdzai, bagāta tirgotāja meitai, bija apsolīta ierēdnes vieta šejienes miertiesā. Saimnieka meita Lilija pēc skolas beigšanas varēja stāties darbā apriņķa pārvaldē. Arī citām nākotne bija skaidra: dažas gaidīja darbs, citas posās uz augstskolu, konservatoriju. Augstskola man likās svētnīca, kas tādiem nabagiem kā man aizslēgta septiņiem zieģeļiem. Augstākā balva par mokās iegūto izglītību man likās darbs, tiesība strādāt un pelnīt. Aizgāju uz vienu otru iestādi pieteikties, bet visur dabūju atbildi, ka neesot nevienas brīvas vietas.

Nākotne, kas, skolu sākot, likās gaiša, cerību apspīdēta, tagad manā priekšā pavērās kā draudošs bezdibenis, un es nevarēju saskatīt nevienas laipas, kas vestu tam pāri mani un ārprātīgo tēvu.

Pienāca abitūrijas diena. Bija atbraucis valdības pārstāvis, dāvināja mums grāmatas, ar glumu patosu runāja par liekulīgo 15. maiju, kas esot vienojis tautu un sagādājis darbu katram pēc viņa spējām. Viņa vārdi man izklausījās kā rupji zaimi. Man nebija nekādu izredžu uz darbu, bija jāatstāj arī smacīgās telpas, kur lidz šim ar tēviP bijām mitinājušies, pat kalpones vietu dabūt man nebūtu iespējams, jo kas ņemtu man līdzi ārprātīgo tēvu. Iedomājos savu māti un sapratu, cik daudz drosmes vajadzīgs, lai dzīvotu. Un likās, ka arī man nav cita ceļa kā tas, ko staigājusi māte. Varbūt tie bija eksāmenu un vājā uztura pārmocītie nervi, kas tēloja šis izmisuma pilnās nākotnes ainas.

«Māmiņ,» bez vārdiem es runāju ar sevi, «es paņemšu tēvu pie rokas, un mēs iesim pie tevis.»

Bet man pēkšņi kļuva tik žēl nedzīvotās dzīves, ka spējas raudas sāka raustīt manu ķermeni. Nelīdzēja nekāda piespiešanās, kaut gan sakodu savu roku līdz asinīm, šņukstēšana kļuva skaļa, un es arī vairs necentos to apslāpēt. Man bija vienalga, ko domā biedrenes, skolotāji, augstais pārstāvis. Laikam manas raudas bija pārtraukušas viņa domu gaitu, brīdi telpā iestājās klusums, tad ru nāšana turpinājās citādā toni.

— Savādu skatu man nākas piedzīvot šinī svinīgajā dienā, — pēc neveikla pārtraukuma iesaka runātājs. — Šī taču ir mūsu lielākā prieka diena, es redzu, ka daudzas acis mirdz līdz šim padarītā un turpmāk darāmā darba priekā. Tāpēc esmu pārsteigts, ka viena no jums, kas ģimnāziju beidz ar ļoti labām sekmēm, tik izmisusi raud. Es nesaprotu, kā var kāds raudāt šinī laikā, šinī līksmības laikā, kas nācis pār mūsu tautu.

Laikam kāda meitene bija pateikusi skolotājam manas neveiksmes, darbu meklējot, tas pasniedza runātājam zīmīti. Pēdējais sarauca pieri un turpināja:

— Kā var bažīties par darbu tagad, kur par visiem rūpējas vadonis? Vai mūsu zemē vairs ir jel viens bezdarbnieks? Mīļā jaunatne, es jums teikšu, jūs dzīvojat laimīgā laikā, jo nav tāda mūsu tautas locekļa, par kuru nebūtu nomodā vadoņa acs.

Tagad paaugstinājumā kāpa pilsētas galva un svinīgi paziņoja, ka esot nolēmis dot nelaimīgajai abiturientei darbu viņam padotajā iestādē — pilsētas valdē. Valdības pārstāvis sāka aplaudēt, tam piebiedrojās skolotāji, skolnieces, vecāki. Manas raudas pārvērtās prieka asarās.

Nākošajā dienā aizgāju uz pilsētas valdi un pieteicos sekretāram. Divas stundas sēdēju koridorā, kamēr nokārtoja pieņemšanu. Beidzot mani iesauca kabinetā un paziņoja, ka varot sākt strādāt par trīsdesmit latiem mēnesī. Pirmajā mirklī ļoti samulsu, manās smadzenēs uzpeldēja mūsu saimniecības rēķini, kurus tik rūpīgi rakstīju visus ģimnāzijas gadus. Tomēr trīsdesmit latu bija vairāk nekā nekas, tāpēc piekritu visiem noteikumiem. Man ierādīja darbu, un tā sākās manas patstāvīga cilvēka gailas.

Sākumā darbs mani ļoti uztrauca. Vakarpusē piere un acis bija karstas, ausīs džinkstēja. Pusdienas laikā cili dzēra tēju un ēda sviestmaizes un kūkas, bet es neiedrošinājos vilkt ārā no somas savu sauso rupjmaizes gabaliņu, man likās, ka visi smīnēs vai līdzjūtīgi nopūtīsies. Jau tā es jutu savu pārtikušo darba biedreņu acis, taustot manu lēto apģērbu, un man tik ļoti negribējās, ka arī manai maizei pieskartos viņu nicīgie skatieni.

Arvien, kad laiks tuvojās mājās ejamai stundai, vecākās kolēģes iedeva man veselu žūksni paziņojumu, kas jāuzraksta tajā pašā dienā. Daudzreiz es nostrādāju līdz vēlam vakaram. Tikai vēlāk sapratu, ka šādi man bija jāatstrādā tas laiks, ko kolēģes nokavēja, pārrunādamas pilsētas jaunākos nolikumus un modes jautājumus.

Tēvs grima aizvien dziļākā tumsā. Gandrīz nekas nebija palicis pāri no tā, ko saucam par cilvēku. Slimnīcā viņu neuzņēma, jo viņš nevienu neapdraudot. Arī kādreiz cerēto pensiju viņš nesaņēma, jo pārāk īsu laiku esot strādājis pilsētas dienestā. Mājiņu pārņēma kāds mūsu radinieks, kuram tevs agrak to bija iznomājis ar norunu, ka rentes vietā tas pabeigs mājiņas celšanu un iekops zemi. Vēlāk radinieks uzstādīja tādu pretrēķinu par izdotām summām, ka aizbildņi ieteica slēgt ar viņu līgumu, it kā māja būtu tam pārdota un nauda saņemta. Tā aizgāja manu vecāku mūža darbs, laupījums un badošanās. Labi, ka tēvs vairs neko nesaprata.

Domas par tēvu nomāca mani arī darba laikā. Mūsu istabiņa atradās bēniņos, trešajā stāvā, un promesot mani mocīja bailes, ka tēvs varētu savā neprātā atvērt logu un nogāzties uz akmeņiem. Uz darbu ejot, man vajadzēja viņu vienu pašu ieslēgt virtuvē. Ugunsgrēka sirēnas kaucieni dūrās manā sirdī kā neasi urbji. Man likās, ka uguns pārņēmusi mūsu dzīvokli un tajā dūmos un liesmās smok mans tēvs. Nepasakāmi priecājos par savu kolēģu ziņkārību. kuras mudinātas tās katrreiz, sirēnai atskanot, steidzās piezvanīt ugunsdzēsēju centrālei un tā paglāba mani no neziņas un mocošās fantāzijas drausmīgās iztēles.

Tā pagāja vasara un nemanot bija pienācis drēgnais rudens ar tumšiem vakariem. Krēslā atnācu uz darbu un tumsā pārgāju mājā. Kādā vakarā biju nostrādājusi līdz septiņiem, jo manām kolēģēm — policijas priekšnieka kundzei Liepai, turīgākā šejienes namsaimnieka meitai Ripulei un tirgotāja Blumberga meitai todien bija pienākušās jaunākās modes lapas. Pašlaik vilku mugurā mēteli, kad ienāca pilsētas valdes nama sētnieks Briedis. Lielām acīm viņš paskatījās manī un jautāja, vai es katru dienu strādājot tik ilgas virsstundas. Sākām runāt par darbu; viņš rāja mani, ka tā paļaujoties slinko dāmu izkalpinājumiem. Lai uzstādot pilsētas valdei prasību par virsstundām. Teicu, ka to gan neiedrošinos darīt, jo baidos no atlaišanas. Briedis noslēdza durvis un pavadīja mani mājup. Laikam biju pārāk nogurusi, tāpēc maz izplatu viņa vārdus par netaisnību, ko nabaga ļaudis pacieš pārāk pazemīgi.

Otrā dienā manas kolēģes nicīgi sačukstējās, vērsdamas pret mani pētījošus skatienus. Beidzot policijas priekšnieka kundze pasauca mani koridorā un sirsnīgi brīdināja neielaisties sarunās ar sētnieku Briedi. Droši vien es nezinot. kas tas par cilvēku. No augstskolas viņš esot izsviests politikas dēļ. tad kādu laiku strādājis mūsu pilsētas valdē kā ierēdnis, bet pēc 15. maija pazemināts par sētnieku. Esot lādas aizdomas, ka Briedis pinas ar komunistiem.

— Mūsu galva ir humora cienītājs, viņam patīk palielīties. ka mums ielu slauka studējis cilvēks, — vīpsnāja Liepas kundze. Bet lai es piesargoties ar tādu cilvēku draudzēties. Ēna, kas kritusi uz viņu, kritīšot arī uz mani.

Nokaunējusies es atsāku pārtraukto darbu, bet nevarēju vairs domas pie tā piesaistīt. Komunists — mans vakarvakara sarunu biedrs bija komunists. Līdz šim es par komunistiem biju dzirdējusi visbriesmīgākās lietas. Vēstures un reliģijas skolotāji mūs šausmināja dažādiem briesmu stāstiem par Krieviju un brīdināja sargāties no šejienes komunistu tīkliem.

Vakarā, kad Briedis nāca durvis slēgt, es ātri izslīdēju pa vārtiem un skriešus devos mājup.

Pienāca Ziemas svētki. Darba vietā dedzināja eglīti. Mani norīkoja apkalpotājām palīgā pie sviestmaižu gatavošanas un iznēsāšanas, un tā es strādāju, kamēr citi dejoja un runājās. Bi ju izslāpusi pēc cilvēkiem, jo, darbā un mājā pastāvīgi aizņemta, nebiju satikusi nevienu no savām senajām draudzenēm. Man gribējās smieties kā bērnībā, aizmirst tēvu. kas mājā sēdēja tumsā un runājās ar mirušo māti. Bet es nevarēju atrast garīgo saskari ar saviem priecīgajiem kolēģiem, es nepratu atvērt vārtus uz viņu pasauli. un viņi it kā nevēlējās ienākt manā. Ja es mēģināju piedalīties sarunās, mana balss pazuda starp citām neievērota. Par maniem jokiem neviens nesmējās; likās, ka neviens tos nebūtu dzirdējis. Un piepeši man nāsīs iesitās neizvēdināmā smaka mūsu agrākajā skolas kalpotāja dzīvoklī. Nabadzības smaka, kas, likās, ies man līdzi visur, kur vien es iešu. Manas drēbes, miesa un gars šķita tās piesātināti. Es sarāvos kā ezis savās adatās un apklusu, bet arī to neviens neievēroja, tāpat kā manu runāšanu un smieklus. Man pašai likās, ka citu acīs esmu tikai gaiss, sasmacis nabadzības gaiss, kas, garām ejot, jāpacieš, kā pacieš mēslu kastes smaku sētās vai kanalizācijas atvērtņu izgarojumus ielās.

Šis atzinums man uzmāca drūmu vientulības sajūtu. Katram cilvēkam sava dzīve liekas kaut kas nozīmīgs, vienreizējs, tam negribas būt sīkam vagulītim uz ceļa, ko nejauši var samīt kāda nevērīga kāja vai ratu ritenis. Un arī man gribējās justies iekļautai sabiedrībā, nebūt tikai gaisam ar nabadzības smaku, bet es biju izstumta no savas apkārtnes un nebiju atradusi cilvēkus, starp kuriem justos līdzvērtīga.

Nostrādājusies un nomākta kādu vakaru izgāju uz ielas. Mana galva negribēja turēties uz augšu, acis bez domām vērās akmeņos, kas likās vienaldzīgi kā pali dzīve. Jautrs labvakars pārtrauca manu bezdonngo gaitu. Sveicinātājs bija Briedis. Viņš sāka soļot man līdzās un jautāja, vai es arvien vēl strādājot divus darba laikus. Saņēmu drosmi un ieskatījos viņa sejā. Stingras, bet sirsnīgas acis raudzījās manī taisni un atklāti. Vai tāds skatiens varētu būt briesmonim? Un man aizmirsās skolotāju un kolēģu brīdinājumi, es nenoraidīju Brieža piedāvājumu pavadīt mani līdz mājai. Pēc ilgiem gadiem biju sastapusi cilvēku, kas jautāja par manu dzīvi, es stāstīju un jutu, ka man kļūst vieglāk, it kā tas otrs būtu daļu mana smaguma uzvēlis saviem pleciem.

Šķiroties Briedis aicināja aiziet otrā dienā pie viņa māsas. Būšot vēl daži cilvēki, parunāšoties, padziedāšot.

Austra Briede bija atlaista skolotāja. Tagad viņa dzīvoja mazā mājelē pašā pilsētas malā un pelnījās ar valodu stundām. Viņas dzīvoklī ieejot, jutos ka pierastā, bet aizmirstā dzimtenē atgriezusies. Bija sanākuši pieci cilvēki, un, tā kā visiem nepietika krēslu, sēdējām uz gultas un tukšām preču kastēm. Mani pārsteidza šo cilvēku brīvās runas, no kurām sākumā gan neko nesapratu. Jutos pulciņa uzticības siltuma apņemta, jutu, ka te neesmu tikai gaiss, bet tāds pats cilvēks kā viņi. Sanākušie runāja par kādu grāmatu, kuru visi bija izlasījuši. Man bija kauns, ka pēc skolas beigšanas neko neesmu lasījusi. Zināju tikai to, ko skolā biju mācījusies par Poruku, Sau lieti un citiem. Austra man piesolīja savas grāmatas. Pirmajā mirklī ļoti nopriecājos, bet tad iedomājos, ka man taču nav laika lasit. Vakaros vajadzēja gatavot ēdienu un pabarot tēvu, kas pats vairs neprata paēst, vajadzēja apkopt māju, mazgāt drēbes un pusnaktī nemaņā iekrist gultā ar smagu bēdu, ka tikai rītā neaizgulētos un nenokavētu darbu. Atliku grāmatas atpakaļ plauktā un noraušu no acīm nodevīgās asaras. Briedis pastāstīja citiem par manām darba gaitām.

— Kāpēc jūs strādājat tik daudz? — rājās Austra. — Neņemiet pretim to darbu, kas jādara citiem. Mācieties sevi aizstāvēt. Ja neprotestēsiet, neviens jums neprasīs, vai spējat nest to, ko jums uzkrauj.

īsais brīdis ar cilvēkiem bija mani iedrošinājis. Kad otrā dienā kolēģes pirms promiešanas man pienesa savus nepadarītos darbus, pateicu, ka pulkstenis drīz būs pusčetri un tāpēc nepaspēšu šodien tos paveikt.

— Kā, bet tas taču jāpadara šodien! — uztraucās Liepas kundze. — Jūs esat praktikante, un jums jāmācās visi darbi.

— Esmu padarījusi visu, kas man šodien darāms.

— Tā ir nekaunība! — uztrauktā dāma nošņāca un ieskrēja pie sekretāra. Bet tas bija jau aizgājis un sūdzēšanās jāatliek uz otru dienu. Pusčetros es gāju mājā, pirmo reizi tik agri visā savā strādāšanas laikā. Mani locekļi drebēja no uztraukuma, es pati brīnījos par savu pārdrošību, šaubījos, vai esmu darījusi pareizi, vai rīt mani neatlaidīs no darba par nepaklausību.

Otrā dienā kolēģes ar mani nemaz nerunāja. Jau priekšpusdienā sekretārs ieaicināja mani savā kabinetā un paziņoja, ka par nepadošanos darba disciplīnai es skaitoties atlaista. Saņēmu atlikušo algu un, savas istabas dāmu uzvarā mirdzošo skatienu pavadīta, izgāju uz ielas.

Nezinu, vai kāds, kas pats nav piedzīvojis līdzīgu gadījumu, var iedomāties, ko nozīmē divdesmit gadu vecumā iziet uz ielas bez darba, bez vecāku vai radu atbalsta, nesot sev līdzi rūpes un atbildību par ārprātīga tēva apgādāšanu. Pirmajā mirklī bija tā, it kā ar smagu veseri būtu iesists pa galvu, neviena sakarīga doma neiekrita prātā. Māja bija auksta kā ledus pagrabs, nesaprātīgais tēvs bija atvēris logu un pats neapsedzies gultā aizmidzis. Sasedzu tēvu un sakopu virtuvi, bet tad arī mani spēki bija galā. Iekritu gultā un ļāvos izinisušai raudu lēkmei.

Bija jau krēsla, kad pie durvīm kāds klauvēja. Nekad pie mums nebija neviens nācis, tāpēc nesaprašanā atvēru durvis. Aiz tām stāvēja Austra. Viņa necentās man parādīt līdzjūtību un nožēlu, bet vispirms braši sapurināja aiz pleciem.

— Meitenīt, kas tā raud par trīsdesmit latiem? — viņa jokoja, bet man par jaunu no acīm izsprāga asaru šalts. Tie trīsdesmit lati tomēr bija man un tēvam vienīgā dzīvotiespēja. Ar tiem mēs dzīvojām pusbadā, bet nu bija paredzams bads.

Austra tomēr neskatījās tik pesimistiski. Viņi visi, ko es toreiz sastapusi, meklēšot man darbu. Bet, kamēr darbs neesot atrasts, viņi kopīgi no savām algām atlicināšot vismaz tos trīsdesmit latus, ko es īstenībā viņu vainas dēļ esot pazaudējusi. Teicu, ka man būs kauns pieņemt pabalstu, jo viņi visi ir mazpelnītāji.

— Ak tu iedomīgais, patmīlīgais meiteni — Austra paraustīja mani aiz auss. — Mēs citi neesam kaunējušies pieņemt viens no otra atbalstu bezdarba dienās, tikai tu gribi būt patstāvīga un pārāka par mums. Nu saki pati — ja līdzīgi būtu gadījies ne tev, bet kādam citam?

Man bija jāatzīst, ka neuzskatītu par pazemošanos, ja kāds cits pieņemtu no manis pabalstu.

— Nu, lūk, — Austra izņēma no manām rokām pretošanās ieročus. — Tāpēc neiedomājies, ka tu esi savādāka nekā citi. Šoreiz mēs palīdzam tev, citreiz prasīsim pali dzību no tevis.

Naktī tēvs saslima. Viņu kratīja drudzis, brīžiem viņš nosvīda gluži slapjš. Pa atvērto logu bija ienākusi nāve un tagad kratīja un purināja vārgo miesu, lai izrautu no tās vēl atlikušo dzīvību.

Trešā dienā tēvs nomira. Mani jaunie draugi parūpējās par viņa apbedīšanu. Nevaru teikt, ka būtu skumusi par tēva nāvi. Nāve man likās atpestīšana no tām tumsas mokām, kādās viņš bija dzīvojis pēdējos gados. Raudāju par viņa bēdīgo dzīvi, kas viņu tik bezpalīdzīgi bija nostādījusi pretim saviem rupjajiem spēkiem.

Kaut gan man darbu meklēja pieci cilvēki un es pati, atradām to tikai pēc mēneša. Dabūju pārdevējas vietu apavu veikalā. Tagad vakaros varēju nodoties lasīšanai un justies līdzvērtīgāka mūsu pulciņa sanāksmēs. Zināju, ka Briedis un pārējie ir komunisti, bet man vairs tāpēc nebija no viņiem bailes. Migla nokrita no manām acīm. Tādi skolotāji kā Bitēns un mūsu dabas zinātņu skolotājs bija mūs krāpuši. Kā netīri meļi viņi bija izturējušies, un mēs tiem bijām uzticējušies kā saviem ceļa rādītājiem. Blēži un liekuļi viņi bija, taukie dzīvot pratēji, kas mierīgu sirdi varēja izraut nabaga cilvēkam mūža sviedros krātos grašus no rokām, ar alkainu naudas kari ņirgāties par nabadzību.

Bija atkal vasara. Norunājam svētdien iet uz Meža ezeru, bet rīta agrumā pie manis iesteidzās Briede ar ziņu, ka brālis apcietināts. Viņa laikam redzēja, kā satumsa mana seja, un, prom ejot, cieši saspieda manu roku:

— Tev jāaug mums līdzi stiprai un neievainojamai tā viņš lika pateikt.

Gāja dienas un nedēļas. Man likās savādi, ka varu staigāt pa ielām un laukiem, kamēr cilvēks, kam tagad piederēja manas labākas domas un siltākās jūtas, bija ieslodzīts būrī kā dzīvnieks, pazemots un vārdzināts. Man bija kauns skatīties uz sauli, kuru viņam liegts redzēt. Es laikam būtu ļāvusies sentimentālai rezignācijai, ja manās ausīs allaž neskanētu Austras atnestie vārdi: «Tev jāaug stiprai un neievainojamai.»

Austra gāja uz cietumu satikties ar brāli un pārnesa mums sveicienus kā sārtus ziedus. Rudenī, kad Sarkanā Armija novietojās savās bāzēs, mūsu cerību spārni sāka plīvot kā slepus uzvilkti karogi. Bet pavasarī apcietināja arī Austru.

Beidzot pienāca diena, silta jūnija diena, kad no visam darba vietām, no šaurajiem dzīvokļiem, pagrabiem un bēniņiem saplūda ielās milzīgais darba skudru bars. Augstu nesdami ātri sagatavotus sarkanus karogus un plakātus, mēs virzījāmies uz apriņķa cietuma pusi, gaiši un spēcīgi skanēja mūsu dziesma. Kāds cilvēks no ietves malas parāva mani aiz rokas. Oļģerts! Piedzērušās acis valbīdams, viņš šļupstēja:

— Oļa, vai tu arī starp tiem salašņām?

— Nē, starp tiem salašņām esi tu! — es atsmēju un ieslēdzos savā rindā. Oļģerts paskrēja gabaliņu līdzi un, trīcošām rokām draudīgi kratīdams spieķi, kaut ko kliedza. Tāds viņš izzuda no manām acīm — kā ceļmalā palicis, nevarīgās dusmās trīcošs vecā, grimstošā laikmeta simbols. Ar savu pacelto spieķi un lamāšanos tas nespēja aizkavēt mūsu gājienu.

Šai brīdī es vairs nejutu sevi kā atsevišķu būtni, likās, mēs esam viens vienīgs važas sarāvis milzis, mums ir viena sirds, kas izstrāvo asinis pa visu milzīgo ķermeni, mums ir viena galva, kuru pārņēmusi lielā brīvības doma. Šai brīdī es aptvēru, cik niecīgs, sīkai skudrai līdzīgs ir atsevišķs cilvēks un kāds varenums ir lielajā kopumā. Man gribējās raudāt, ka mani vecāki aizgāja no dzīves, cīņu zaudējuši, viņus saberza bagāto un vareno cilvēku netaisnību un nelietību lavīna, jo viņi bija vieni. Bet es nedabūju paļauties skumjai nožēlai, jau vērās cietuma vārti, un tad — tad es ieraudzīju divas siltas, sirsnīgas acis un zināju, ka sākusies jauna dzīve.

ANNA SAKSE

STĀSTI NOVELES HUMORESKAS

Noskanējis grāmatu Imants Ločmelis