Stāsti, noveles, humoreskas

GADĀS ARĪ TĀ

Juris un Ēriks bija draugi kopš bērnu dienām. Viņu tēvu mājas atradās viena no otras tikai sauciena attālumā — tur jau pat negribot jāsadraudzējas diviem viena vecuma puikām. Sākumā kopīga rušināšanās pa smiltiņām, tad putnu ligzdiņu meklēšana bērzu birztalā, skolas gaitas septiņi gadi no vietas — vai tad brīnums, ka arī turpmāk abi draugi negribēja šķirties, un, tā kā Juris katrā ziņā gribēja tālāk mācīties lauksaimniecības tehnikumā, tad arī Ērikam likās, ka viņš neko citu nevēlas.

Tā viņi kā nešķirami draugi bija aizvadījuši savas gaitas līdz priekšpēdējam kursam un cerēja, ka viņiem kā labākajiem audzēkņiem nākamās darba vietas ierādīs tā, lai varētu arī turpmāk atrasties pēc iespējas tuvāk, nu tā, lai vismaz pa svētdienām varētu viens pie otra aizbraukt ar velosipēdu vai motociklu. Pat skolotāji dažreiz Juri un Ēriku, labsirdīgi jokodamies, uzrunāja par dvīņu brāļiem, un abi puiši par to nebūt nekaunējās.

Lai gan daži apgalvo, ka cilvēka dzīvē gadījumam neesot nekādas lomas, visu nosakot raksturi, griba, pienākumā apziņa un citas labas (vai arī sliktas) īpašības, tomēr Jura un Ērika dzīvē gadījās kaut kas tāds, ko viņi ilgu laiku nevarēja novērst ne ar gribas spēku, ne pienākuma apziņu, ne ar savām stiprajām draudzības jūtām. Varbūt to nevar nosaukt par gadījumu, bet sagadīšanos, ka viņiem abiem sāka patikt kursa biedrene Lauma, gudra, sprigana meitene. Un tac! bez iepriekšēja nolūka sākās notikumi, kas uz laiku iedragāja abu puišu draudzību.

Reiz biškopības stundā Jurim vajadzēja stāstīt par bišu ienaidu iekiem.

— Bites lielākais ienaidnieks ir…

— Biškopis, — Ēriks pie sevis noteica.

— … biškopis, — Juris mehāniski atkārtoja.

Visa klase sāka smieties. Sevišķi skaļi iesmējās Lauma, nebūt nedomādama Juri izsmiet, bet gluži vienkārši izmantodama tiesību stundas vidū drusku izklaidēties, jo pat skolotājs bija pasmaidījis par Jura jocīgo pārteikšanos. Un, ja skolotājs smaidīja, tad taču audzēkņiem nepārmetīs tādu mazu smiekliņu.

Citreiz Juris pats būtu pavīpsnājis par sīko starpgadījumu un pārtraukumā labsirdīgi iedunkojis Ēriku. Bet, kā jau zināms, iemīlējušies jaunekļi kļūst ļoti jūtīgi un visu, kas viņu personu kaut kā pazemina iemīļotās acīs, uztver pārspīlēti, pat slimīgi. Diemžēl Juris nebija izņēmums. Viņš nosarka, spītīgi pagrieza muguru uz Ērika pusi un ledaini aukstā balsī pateica klasei:

— Kad būsiet pietiekoši uzjautrinājušies, tad varbūt atļausiet man turpināt?

Skolotājs pamāja klasei ar roku, un acumirklī visi apklusa. Juris turpināja stāstījumu. Bija skaidrs, ka vielu viņš zināja labi, un skolotājs viņu pat uzslavēja.

Zvanam atskanot, neviens vairs neatcerējās «bišu ienaidnieku», tikai Juris pats izgāja no klases sadrūmis un starpbrīdi pavadīja laboratorijā.

Citreiz Ēriks būtu uzmeklējis Juri, uzsitis tam uz pleca un, vārdus gari vilkdams, pateicis:

«Ej nu. vecais puika, ko tu lauzies kā jaunkundze!»

Tagad viņš, gan saprazdams, ka draugs aizvainojies, nemēģināja konfliktu izlīdzināt, bet sevī taisnojās:

«Es taču viņam neteicu priekšā. Vai es vainīgs, ka viņš atkārto, ko citi saka?»

Juris, sirds dziļumos tam neticēdams, turpretim centās sev iestāstīt, ka Ēriks tīšām pateicis priekšā nelaimīgo «biškopi», lai padarītu viņu smieklīgu Laumas acīs.

Vēsums draugu starpā ieilga, jo arvien gadījās tā, ka Lauma te palūdza Juri iemācīt viņai zirgu jūgt, te atkal griezās pie Ērika, lai tas viņu ņem pārī pie ābeļu stādīšanas. Viņa bija draudzīga ar visiem zēniem un meitenēm, un, ja kāds teiktu, ka «dvīņu brāļi» sapūtusies viņas dēļ, Lauma būtu smējusies līdz asarām. Bet neviens to neteica, jo nezināja, pat nenojauta, ka draugu strīdus ābols skraida apkārt pelēkos bruncīšos, baltus zobus zibinādams, skandina jautrus smieklus, skolas sarīkojumos dejo «Litenieti» un» «Gatves deju» un ir labākā riteņbraucēja rajonā.

Un tad atkal vajadzēja notikt kādam starpgadījumam, kas izlīgšanu attālināja uz ilgu laiku. Vismaz Juris to uzskatīja par gadījumu, Ēriks turpretim bija pārliecināts, ka tā ir ļaunprātība. Bet stāstīsim labāk, ka tas notika.

Skolā tika rikoti pavasara svētki. Pēc mākslinieciskās pašdarbības sākās dejas. Lauma sēdēja netālu no Jura un vēdinājās ar mutautiņu, jo tik jauka un jautra meitene taču nedabūja izlaist nevienu deju. Muziķi alkal uzsāka lēnu valsi. Jurim ļoti gribējās uzlūgt Laumu, bet trūka drosmes. Likās, ja dejos ar Laumu, visiem kļūs skaidrs, ka viņš tajā iemīlējies, un tad sāks birt piezīmes katrreiz, cik redzēs viņus kopā. Viņš cīnījās pret savu vēlēšanos, jo baidījās no zobgalībām, kas viņa tīrās jūtas aptraipītu kā… jā, te viņš nepaguva izdomāt pat salīdzinājumu, kad ieraudzīja pieceļamies Ēriku un nākam uz Laumas pusi. Tātad Ēriks dejos ar Laumu, viņa tam smaidīs un jautri pļāpās, mazliet atliekusi galvu atpakaļ, lai ieskatītos Ērikam acīs.

Viņš vēl varēja pasteigties un pirmais uzlūgt Laumu, bet apmulsums viņu turēja savos valgos, un dažas sekundes izšķīra visu. Ēriks jau atradās pie Jura krēsla stūra un būtu paspraucies garām, ja šajā mirklī Jurim nebūtu vajadzējis pastiept kāju. Ak, un Ēriks bija tāds lempis, ka klupa pāri kaut kam, laikam taču Jura kājai, un nostiepās visā garuma uz grīdas.

Nevar teikt, ka citi to būtu uzskatījuši par svarīgu notikumu. Varbūt kāds arī iesmējās, tas ļoti var būt, bet iespējams, ka Lauma šo kritienu pat neredzēja, jo tajā brīdī viņu kāds trešais bija uzlūdzis dejot. Ēriks piecēlās tik ātri, ka neviens nepaguva viņam palīdzēt. Muziķi spēlēja, pārīši šūpojās valsī, un Ēriks būtu varējis mierīgi palikt zālē līdz beigām, priecāties, dejot, pajokot ar draugiem par to, kā izmērījis grīdu. Bet Ērikam likās, ka šovakar visi par to vien runās, kā viņš gāzies, un neviena ineiča pagodināta nejutīsies, kad tāds «sprīžu metējs» to uzlūgs dejot. Ar vārdu sakot, Ēriks pazuda no sarīkojuma telpas un visu nakti nostaigāja pa mežu, reizēm ar sarūgtinājumu iedomādamies Juri.

— Kad jau, tad jau, — gaismai austot, viņš skarbi noteica un devās mājup. Nez vai viņš pats arī zināja, ko īsti šāda atziņa izsaka un kā tā izpaudīsies viņa un Jura turpmākajās attiecībās, bet laba un pareiza tā nebija.

To pierādīja kāds vēlāks notikums rudens pusē. Audzēkņi strādāja miežu laukā aiz nelielas upītes, pār kuru nebija tilta, bet tikai pārmests apaļš baļķēns bez margām. Jauniešiem tāda pāreja sagādāja lielu jautrību: puiši izrādīja savu žonglēšanas mākslu, meitenes tēloja bailes un spiedza. Protams, ne jau visas. Tām, kas klusu gāja pari, neviens vērību nepievērsa, bet «bailīgajām» katrs steidzās palīgā vai nu glābt, vai arī grasījās grūst upē, ko, protams, tomēr nedarīja.

Todien Juris tika aizkavēts skolā uz dažām stundām pie ābolu šķirošanas, bet bija norunāts, ka viņš atnesīs biedriem launagu.

Launagu gaidīdami, pļāvēji sanāca pie laipas. Zēni sāka bradāt pa upi, daži mazgāja rokas, bet Ēriks apsēdās uz vidu laipas un ar kājām kulstīja ūdeni. Viņš laikam arī mazgāja rokas un seju, laikam pat ar ziepēm, bet tas taču nav svarīgi. Katrs kulturāls cilvēks pirms ēšanas nomazgā rokas.

Ieraudzījuši Juri nākam ar maizes somu rokās, jaunieši nostājās pie upes garā rindā un skandēja:

Juris izplēta rokas un sāka žonglēt uz baļķa.

— Turi somu, lai neiekrīt upē!

— Tu neatdod mūsu launagu zivīm!

— Varbūt viņš to jau apsolījis kādai nārai!

Jautru saucienu sagaidīts, Juris jau sasniedza laipas vidu, kad pēkšņi kāja sajuta zem sevis kaut ko glumu, slīdēja un… Juris, pāris reižu pagrābstījies gaisā, it kā mēģinādams pie tā pieturēties, iezvēlās ūdenī.

— Kungs, palīdzi, es grimstu! — noskanēja kāda spēcīga balss, un tai sekoja zemos un augstos toņos ieturētu smieklu šalts.

Juris ātri izķepurojās no ūdens un izbrida malā ar visu somu. Dažam atradās lieki svārki, dažam sausas peldbiksītes. Juris pārģērbās un sāka kopā ar biedriem ēst launagu. Tā bija jautrākā maltīte visā tehnikuma pastāvē

šanas laikā. Juri zoboja, attēloja viņa kustības un sejas izteiksmi kritiena brīdī, un tas bija tik jocīgi, ka Lauma aiz smiekliem pat paēst nedabūja.

Sāda uzmanība Jurim tomēr neglaimoja. Viņš piecēlās un gāja aplūkot laipu, lai atrastu kļūmīgo vietu, kur kāja pēkšņi bija sākusi slīdēt.

— Klausieties, kas tas par āpsi noziepējis laipu? — viņš iesaucās, uzgājis laipas vidū nenožuvušas ziepju putas.

Tagad arī citi pienāca apskatīt nelaimīgo vietu.

— Brālīši, te mēs visi vakarā būtu sagāzušies upē! — kāds iesvilpās.

— Tur pirmīt Ēriks berzās! — meitenes atcerējās.

Juris tālāk neklausījās. Tātad Ēriks. Njā. Nūjā. Labi.

To mēs vēl redzēsim.

Tehnikuma audzēkņi bija nodibinājuši arī savu mednieku pulciņu, kurā kaislīgākais mednieks bija Ēriks. Mednieki uzņēmās skolas augļu dārza aizsardzību pret zaķiem, pēc kārtas rītos dežurēdami dārza rīku noliktavā, no kuras varēja labi pārredzēt jauno ābeļdārzu, ko zaķi cienīja vairāk nekā veco.

Ērika dežūra iekrita tumšā kailsala naktī. Viņš piecēlās pirms ausmas, aizgāja uz savu posteni un sāka gaidīt. Laikam bija iesnaudies, vai citādi tik pēkšņi būtu iestājusies rīta krēsla. Ātrumā pārlaidis skatienu dārzam, viņš viss saspringa mednieka kaismē: pavisam tuvu pie kādas ābelītes bija pieslējies prāvs garausis. Ēriks ātri piesvieda bisi pie vaiga, notēmēja un izšāva. Zaķis apvēlās.

Ēriks nesteidzās to uzcelt. Viņš nebija maldījies. It kā tikai šāvienu gaidījuši, no kopmītes puses joza pārējie mednieki. Tagad Ēriks paņēma aiz ausīm savu upuri.

— Trakoti smags! — viņš lepni noteica.

— Parādi, parādi, iedod, — arī citi gribēja pasvārstīt rokā medījumu, ko Ēriks neliedza.

— Kur tik atri jau sastindzis? — viens nobrīnījās.

— Ko nu muldi, kā šis var būt sastindzis! — Ēriks atcirta.

— Nē, goda vārds, pilnīgi sastindzis! — otrs apliecināja.

Ēriks bija smagi piemuļķots — zaķis izrādījās ar lupatām un granti piebāzta zaķa āda ar sažuvušu galvu. Par šādu nerrošanos bija sašutuši visi mednieku pulciņa biedri. Šoreiz Ēriks neslēpa savas aizdomas, un tā laikam arī Lauma bija uzzinājusi par kādreizējo draugu sacensību vienam otra izsmiešanā.

Šis tomēr bija pēdējais tāda veida lādiņš, ar kādiem draugi gandrīz pusgadu apšaudījās. Tagad Juris ar Ēriku atkal ir draugi un apņēmušies tādi palikt, cik vien ilgi iespējams, pat līdz mūža galam.

Jūs varbūt gribēsiet zināt, kā notika izlīgums.

Tādas izlīgšanas ar asarām acīs un čukstiem — «Draugs! Mīļo Erik!», «Juri, piedod man, ja vari!» — nemaz nebija.

Talkā nāca gadījums. (Atkal gadījums — jūs nicīgi raucat pieres.) Juris uzcēla koridorā mazu zīmīli un, gribēdams pārliecināties, vai kāds nav pazaudējis kaut ko derīgu, atlocīja to un sāka lasīt:

Jurim visa seja sāka degt, kā ar paegļiem sapērta. Viņš gribēja zīmīti saplēst, bet ātri pārlika, uzmeklēja Ēriku un parādīja arī tam. Tā sākās izlīgums.