Stāsti, noveles, humoreskas

DZEJNIEKA SIENĀŽA LIELĀ MĪLA

Veltīju rakstniecei Ijai Melderei

Nemaz nemēģiniet liegties, it kā jums nepatiktu dzejnieka Sienāža brīnišķīgā dzeja! Tik un tā neviens jums neticēs. Labāk atzīsimies godīgi, ka diez vai mēs paši būtu pamanījuši saulaino vasaras novakaru glāstošo jaukumu, ja Sienāzis to neslavinātu savos izjustajos, meistarīgi sacerētajos dzejoļos. Vai mēs zinātu, kādai jābūt īstai, lielai mīlestībai, ja to mums nebūtu atklājis dzejnieks Sienāzis? Ja Sienāža dzejoļi būtu iznākuši krājumos, tie neietilptu pat divdesmit sējumos, tik daudz viņam to bija.

Bet Sienāzis nerūpējās par savas slavas iemūžināšanu. Viņš tikai sacerēja dzejoļus un pats skandēja, pakāpies pļavmalas alkšņa zarā. Ne jau bez nolūka viņš tos skandēja. Ak, bet jūs taču nezināt, ka Sienāzis bija kaisli iemīlējies Zaļajā Vardē, kas dzīvoja tuvajā linu mārkā. Nu, nu, nesāciet smieties: iemīlēties var ne tikai vardē, bet arī ēzelī un pat čūskā, jo mīlestība var visu — tā var nesaredzēt ēzeļa garās ausis un piedzejot čūskai balerīnas grāciju un dūjas maigumu.

Un tā Sienāzis iemīlējās Zaļajā Vardē. Neteiksim, ka no pirmā acu uzmetiena. Kā jau dažkārt mēdz būt, tas sākās ar ķircināšanos. Kad Sienāzis noskandēja pirmo sacerētā jaunā dze joļa rindu:

— Vai ir vēl kāds, kas dzejot māk tā? — un apklusa, lai izdomātu atskaņu nākošajai, Zaļā Varde pabāza galvu no aļģēm aizaugušā mārka un nokvakšķināja:

— Daudz skaistāk skan man kua-kvāk-kvā!

Sienāzis, protams, nevarēja palikt parādā un dziedāja tālāk:

— Kad mana dziesma skanēt sāk tā…

Bet Zaļajai Vardei jau bija gatava atbildes rinda:

— Tai jāapklust, kad atskan kua-kvāk-kvā!

Un tā viņi ķircinājās vienu dienu, otru, līdz Sienāzis juta, ka ir iemīlējies — bezgalīgi, neatvairāmi, mūžīgi.

— Cik viņa asprātīga! — Sienāzis jūsmoja. — Un cik skaista! Un kā viņa pratusi man pieskaņoties — mans zaļais kamzolis un viņas zaļā kleita. Es esmu iemīlējies, es mīlu viņu, es viņu mīlēšu mūžīgi.

Un Sienāzis sāka sacerēt poēmu par mīlestību. Viņš cēlās agri no rīta, izberzēja no acīm miegu un prātoja un gudroja, kā skaistāk izteikt savas vienreizējās jūtas, nu tādas jūtas, kādas vēl neviens visā pasaidē nav izjutis.

Līdz dienvidum viņš jau bija izkalis vairākas rindas un, palūkojies, vai saule noslaucījusi rasu no lapām, iznāca uz savas mājas balkona un sāka skandēt:

— Vai ir vēl kāds, kas mīlēt māk tā?

Bel Zaļā Varde laikam šo brīdi jau bija gaidījusi. Viņa sēdēja uz lēpju lapas un savā skaļajā balsī, kas Sienāzim likās ļoti muzikāla, iekvakšķējās:

— Vai tu ko teici? Kua-kvāk-kvā!

— Tu mazā šķelme! — Sienāzis padraudēja Vardei ar garo radziņu un turpināja:

— Man krūtīs sirds kad pukstēt sāk tā…

— Tad zeme norīb! Kua-kvāk-kvā! — skaļi iesmiedamās, Varde ar slaidu lēcienu ienira ūdenī.

Sienāzis nopūtās un gaidīja atkal parādāmies savu mīļo, lai skandētu tālāk poēmu par mīlestību:

— Tad vesels orķestris skan…

— Kua-kvāk-kvā! — reizē iekurcās visas linu mārka iemītnieces — Zaļās Vardes māsas un māsīcas, kurām viņa jau bija pačukstējusi Sienāža noslēpumu.

Var jau ķircināties, var. Sākumā katrs iemīlējies, pat dzejnieks, par to tikai jūsmos, jo mīļotās jaukie jociņi viņam liksies pārāki pat par Bernarda Sova asprātībām.

Bet arī mīļotajai meičai vajadzētu zināt to robežu, kuru pārkāpjot mīlētāja sirdī pie saldo jūtu vīna sāk iepilēt pa rūgtai vērmeļu lāsei.

Ai, ai, ai, kā šo robežu nezināja Zaļā Varde! Varbūt viņa bija pārāk pašpārliecināta par savu daiļumu, varbūt salepojās ar savu asprātību, kas sākumā tā patika Sienāzim, bet varbūt arī nebija tik gudra, lai saprastu, ka nevar vienus un tos pašus jociņus atkārtot katru dienu.

Un tā reiz Sienāzis, uoskandējis visjūsmīgāko vietu poēmā:

— Nav visā pasaulē, kas mīlēt māk tā… — atkal tika pārtraukts ar Zaļās Vardes «kua-kvāk-kvā».

Bet šoreiz viņš nepadraudēja tai ar radziņu, nesauca to par šķelmi, viņš pat neuzsmaidīja savai mīļotajai, nē! Pavisam pikti viņš pārlēca uz citas lapas un visu dienu saīdzis klusēja.

Nu taču Zaļajai Vardei vajadzēja saprast, ka Sienāža pacietība var izsīkt, vajadzēja rimties viņu ķircināt. Varbūt dzīves pieredze viņu izmācīs un citreiz viņa būs gudrāka un neizdarīs vairs tādu kļūdu kā otrā dienā pēc šīs mēmās ķildas, kad Sienāzis, pa nakti nomierinājies un visu piedevis, uzsauca sirsnīgu labrītu un noskandēja poēmas jauno rindu:

— Vai ir vēl kāds, kas piedot māk tā?

Un vai jūs varat iedomāties, ko šī vieglprāte izdarīja? Viņa izgrūda atbildi:

— Nav otra tāda muļķa, kua-kvāk-kvā!

Dārgais lasītāj, ko tu darītu, ja iecerētā tevi nosauktu par muļķi? Ja tev būtu kaut cik pašcieņas, tu apcirstos uz papēža un neatvadījies ātrā gaitā aizietu. Ja šāda saruna būtu notikusi istabā, tu varbūt pat ar lielu troksni aizsistu durvis.

Nu, lūk, Sienāzim, kurš apzinājās savu dzejnieka talantu un vietu pasaules literatūrā, izšķirošajā brīdī pietika spēka apspiest maigās, bet stiprās jūtas un aizlēkt no linu mārka apkaimes. Viņš lēca un lēca, līdz tālāk vairs nebija kur lēkt, jo priekšā atradās plata upe. Tā kā arī te auga alkšņi, viņš nolēma apmesties to zaros un uzsāki jaunu dzīvi.

Sienāzis apņēmās nekad vairs nepaļaut savu sirdi tādām jūtām kā mīlestība. Viņš pat dzirdēt negribēja par mīlestību.

Bet, kā par spīti, viņam bija gadījies apmesties Lakstīgalas mītnes tuvumā. Un, kad pienāca vakars, Lakstīgala sāka dziedāt. Par ko? Par mīlestību!

Viņa dziedāja, ka mīlot upi, kas nerimdamās plūst uz jūru, mīlot ievu, kura pavasaros kaisa upē baltas ziedlapiņas, mīlot mēnesnīcu, kura katru nakti uzceļ tillu pār upi un katru ritu to nojauc.

— Viņai ir ļoti laba balss. — Sienāzim sāka patiki Lakstīgalas dziedāšana.

— Jā, tas ir pavisam kas cits nekā Zaļās Vardes kurkstēšana, — pēc brītiņa viņš salīdzināja.

— Viņa ir lieliska! Kāda izsmalcinātība, kāda nianšu bagātība! Un cik neuzkrītoši viņa prot ģērbties! Viscaur pelēkā — jā, tāda gaumes izjula liecina par iedzimtu dižciltību. Nu, bez šaubām, viņa taču nav kaut kāda linu mārka babuļniece…

Ar šādu domu Sienāzis aizmiga, bet rītā pamodies juta, ka ir iemīlējies. Iemīlējies neglābjami, neatvairāmi, mūžīgi.

Protams, to vajadzēja darīt zināmu Lakstīgalai un ne jau kaut kā pateikt, bet tā, kā visi dzejnieki mēdz pavēstīt savas mīlas jūtas līgavām — liriskā veltījumā.

Un Sienāzis sacerēja jaunu poēmu par mīlestību:

«Kas ir vēl daiļāks pasaulē par tevi?

Uz tevi raugoties, es redzu sevi.»

Tā kā Sienāzis bija neprātīgi iemīlējies, viņš nespēja vairāk sacerēt un visu dienu sisināja šīs divas rindiņas.

Bet, kad pienāca vakars, Lakstīgala atkal dziedāja par upi, par ievu, par mēnesnīcu.

«Varbūt es mīlu bezcerīgi?» Sienāzis bažījās, bet tūdaļ nolēma neizmist, jo viņš taču ir dzejnieks un zina, ka visas sirdis ir kā cietokšņi — tās nav neieņemamas. Ko neizdodas ieņemt ar sturmēšanu, tām jākrīt ar aplenkšanu. Un viņš diendienā sisināja savu poēmu, ko bija papildinājis ar divām jaunām rindām:

«Es esmu greizsirdīgs uz upi, mēnesi un ievu,

Es dzejot pārstāšu, ja nekļūsi tu man par sievu!»

Sienāzis tiešām izrādījās īsts zintnieks sarežģītajos dvēseles dzīves jautājumos: pēc nedēļas Lakstīgala piekrita laulībām, un Dzenis iekala viņu vārdus visstaltākās egles mizā.

Ak, cik saskanīgi viņi būtu nodzīvojuši līdz sirmam vecumam, nosvinējuši kapara, sudraba un, dies dotu, pat zelta kāzas, ja ne cilvēku ļaunās mēles, kas jau izjaukušas ne vienu vien laimīgu laulību pat saviem tuviniekiem.

Vajadzēja tad arī sākt vazāties uz upmalu diviem —

Viņam un Viņai. Vajadzēja nākt katru dienu un sēdēt pie upes līdz pusnaktij.

Nē, sākumā Sienāzis viņus nebūt nelādēja. Viņu pat pārsteidza šo divu milzīgās literārās zināšanas. Jo Viņa, ieklausījusies Sienāža sisināšanā, vaicāja:

— Tu dzirdi?

Bet Viņš atbildēja:

— O. tas jau lielais dzejnieks Sienāzis!

Viņa ielika galvu Viņam klēpī un, ilgi klusējusi, teica:

— Man liekas, tas dzied par mīlestību…

— Jā, par mīlestību… par mīlestību gan, — Viņš apstiprināja un ar lūpām aizspieda Viņai muti, tā ka tālāka Sienāža dzejas iztirzāšana kļuva neiespējama.

Viņš un Viņa bija arī mūzikas cienītāji, jo vakarā, kad sāka dziedāt Lakstīgala, viņi klausījās tās dziesmu tādā aizgrābtībā, ka uz dažām minūtēm pat aizmirsa skūpstīties.

Un tomēr Sienāzim bija jāpiedzīvo smaga vilšanās. Viņi taču neprata cienīt dzeju, jo pēc dažām dienām Viņa teica:

— Man sāk apnikt tā Sienāža sisināšana.

— Man vispār dzeja ātri apnīk, — Viņš atbildēja.

— Toties Lakstīgalas dziesma man sāk patikt arvien vairāk, — Viņa slavēja.

— Jā, tam vajag būt galīgam stulbenim, kam apnīk Lakstīgalas dziesma. — Viņš pastiprināja Viņas domu.

Cilvēki, cilvēki, vai jūs paši arī zināt, kādu skaudības indi iešļācāt Sienāža sirdī? Šķiet, ka pat Lakstīgala to nenojauta, jo pēc šīs noklausītās sarunas par stundu agrāk uzsāka koncertu un tad nu locīja mēli vai deviņos līkumos, un tikai trillināja un hahināja tādas koloratūras. par kurām pat vispārākā pasaules koloratūrdziedone būtu viņu apskaudusi.

Sienāzis pieveica zemiskās jūtas un apņēmās otrā dienā pārsteigt viņus ar jaunu tematiku un svaigām atskaņām. Bet viņi laikam bija kļuvuši kurli un atguva dzirdi tikai vakarā, lai klausītos Lakstīgalas dziesmu un slavinātu to ar īstu galma kritiķu paņēmieniem.

— Tu, siev, dzirdi! Nedziedi viņiem! — dusmās tūkdams. Sienāzis uzsauca Lakstīgalai.

Bet Lakstīgala pat neatbildēja, jo pašlaik viņai bija jāuzņem augstais «do» un jāatkārto vismaz sešas reizes.

— Lieliski! — iesaucās Viņa.

— Gribas vai aplaudēt! — Viņš piebalsoja.

— Siev, es tev saku, nedziedi tiem nejēgām! — Sienāzis kļuva nepacietīgs.

Ak Lakstīgala, kāpēc tu ncapklusi un nepadomāji, vai nepastāvīgās slavas dēļ ir vērts likt uz spēles ģimenes laimi un riskēt ar tādu zaudējumu kā dzejnieka Sienāža mīla? Vai tu to nenožēlosi, kamēr vien dzīvosi? Attopies, attopies, neprātīgā, jo kritiķi, kas tev patlaban glaimo, rīt var tevi nopaļāt vai, kas vēl ļaunāk, pilnīgi noklusēt. Bet es jau redzu ka mani brīdinājumi ir veltīgi, neba tu pirmā, kas neprot īstā brīdi noiet no skatuves.

Jā, Lakstīgala neapklusa, un Sienāzis pirmo reizi izrīkojās kā īsts vīrietis. Viņš lamāja sievu visneglītākiem vārdiem, par kuriem katra sieviete apvainojas, kaut arī dažreiz tie būtu patiesi. Varbūt arī Lakstīgala būtu apvainojusies, bet viņa taču tos nedzirdēja, jo bija tā aizrāvusies, ka visādā ziņā gribēja augsto «do» izhahināt divpadsmit reizes parasto sešu vietā.

— Eh, ko tas Sienāzis tur murkšķ pa vidu! Viņš traucē Lakstīgalas koncertu, — Viņa īgni iekliedzās.

— Mīļā, ja tas tevi traucē, es uzrāpšos kokā un to noķeršu, — Viņš apņēmīgi noteica un pietrūkās augšā. — Tas Sienāzis man rīt noderēs uz makšķeres āķa. Tagad sapali tos kāri ņem, — Viņš vēl piebilda.

— Tā! Tad tik zemu jau noslīdējusi kultūra, ka dzejnieku Viņš grib apmainīt pret sapalu. Un tādiem mana sieva dzied! Tagad es redzu, ka viņa nekad nav mani mīlējusi. Viņu pievilcis tikai mans dzejnieka vārds, mana slava. Tad sveika, dziedi laimīga! — Sienāzis uzsauca un, nolēcis no alkšņa zara, veikli metās uz meža pusi.

Mežmalā gan smaržoja pēc vaivariņiem, bet Sienāzis šoreiz par to nebēdāja. Varbūt tā būs pat labāk — vaivariņu tvanā viņš apdulls un nejutīs skaudrās sāpes par savu apsmieto mīlu.

Rītā viņš pamodās vēlu. Smeldza galva, bet sirdssāpes bija rimušās. Tā kā vajadzētu atkal sākt dzejot, bet par ko lai dzejo mīlestības dziesminieks, ja nav ko mīlēt?

«Varbūt ķerties pie kopoto rakstu sastādīšanas?» viņš prātoja. «Bet nē, es taču vēl neesmu ne tik vecs, ne arī tik iespaidīgs sabiedrībā, lai man izdotu kopotos rakstus. Es vēl drīkstu cerēt tikai uz izlasi.»

Un Sienāzis sāka skandēt savus labākos dzejoļus, ko ievietot izlasē. Viņš skandēja un skandēja, līdz izdzirda tādu kā nopūtu, bet vēl pēc brītiņa tādu kā čukstu:

— Ak, cik skaisti.,.

Cik daudz apbrīnas un dievināšanas izskanēja vārgajā čukstā! Kam piederēja šī maigā, medaini saldā balstiņa?

Ahā, tur jau Sienāzis ieraudzīja to — mazu, brūnganu Ķirzaciņu, kas gulēja uz celma un lūkojās viņā pielūgsmē mirdzošām acīm.

— Vai tu tā esi, kam patīk mana dzeja? — Sienāzis viņai uzsmaidīja.

— Ak, cik skaisti… — Ķirzaciņa nočukstēja.

— Varbūt man vēl kaut ko nolasīt? — viņš jautāja.

— Lasi. Lūdzu, lūdzu!

Un Sienāzis lasīja Ķirzaciņai savus dzejoļus. Vienu dienu, otru dienu, jau diez kuro dienu, bet viņa nekad to nepārtrauca, varbūt tikai tik daudz, ka reizēm izdvesa:

— Ak, cik skaisti!

Un vēl Sienāzis redzēja, ka dažreiz viņa ar mazo ķepiņu izberzēja acis.

Nu sakiet — vai var neiemīlēties tik maiga, tik aizkustinoši jūtīgā radījumā? Nevar, — jūs teiksiet un būsiet jau uzminējuši, ka Sienāzis iemīlējās Ķirzaciņā, šoreiz tā galīgi, neatvairāmi, mūžīgi. Tā ir laimīgākā laulība, kādu es zinu rakstnieku aprindās. Sienāzis gan neko jaunu vairs nav uzrakstījis, bet tas jau nav svarīgi. Viņam ir tik daudz dzejoļu, ka viņš tos lasa un lasa priekšā savai Ķirzaciņai, bet viņa tikai nopūšas un izdveš:

— Ak, cik skaisti…

Un jūtīgākajās vielās ar mazo ķepiņu izberzē acis.

— Bet Sienāzis? — jūs jautāsiet.

Sienāzis vēl arvien ir laimīgs.