Stāsti, noveles, humoreskas

INTRIGANTS

Viņš bija laipns un pieklājīgs pret visiem — kā pret skolas direktoru, tā arī pret apkalpotāju un kurinātāju. Tik tiešām, ja jums būtu gadījies ar viņu satikties, jūs teiktu: «Lūk, priekšzīme, kādam vajag būt padomju iestādes darbiniekam!»

Protams, īsu brīdi satiekoties, jūs nevarētu novērot, ka N. skolas darbvedis Alfrēds Kazbuks sasveicinādamies savu galvu noliec uz zemi tieši proporcionāli apsveicināmās personas dienesta un svarīguma pakāpei. No rīta, direktoram ienākot, viņš pieceļas un ļoti lēni, katrā kustībā ielikdams jūsmīgu cieņu, palokās tam līdz krūtīm. Tikpat zemu locīdamies, viņš sveicina direktora sieVu un apstājies gaida, lai tā pirmā sniedz roku. Pasniegto roku viņš pāris sekundu — ne pārāk ilgi, ne pārāk strupi — patur saujā un tad, it kā citādi nevarētu, noliecas un viegli, tikko manāmi ar lūpām pieskaras viņas pirkstiem. Atliecies viņš paraugās direktora sievai acīs ar drusku vainīgu smaidu, sak, dariet ko gribat, nosodiet mani, bet es nu reiz esmu tā audzināts.

Skolotājus Kazbuks sveicina ar ne gluži tik zemu locīšanos. Pie tam viņš ļoti ievēro, kurš skolotājs pedagoģiskās padomes sedē paslavēts, kurš kritizēts. Paslavēto fizikas skolotāju viņš otrā rītā sagaida ar visai sejai pār lijušu smaidu un uzsitienu uz pleca: — Pelnīti, pelnīti, draugs! Redzi, kā pie padomju varas prot novērtēt labu darba darītāju. Tagad, brālīt, darbs ir goda un slavas lieta.

Ar asi nokritizēto vēstures skolotāju sasveicinoties, Kazbuks rada līdzjūtīgu, pat satriektu seju, bet nesaka tai neviena vārda, kamēr citi ir klāt. Toties vienatnē sastopot, viņš nosodoši groza galvu un runā it kā pie sevis: — Tas nu tomēr… Lai nu kā, bet tas jau… Var jau katrs kļūdīties, tie paši lielie tiesātāji, vai tiem negadās kļūmes? Bet pret kolēģiem — tad kā ar āmuru pret pieri. Es atzīstu kritiku, un kritika ir mūsu dzīves sastāvdaļa, bet tā jau vairs nebija kritika, tā jau vienkārši cilvēka noēšana.

Un, ļāvis kādu brītiņu savu vārdu balzamam iedarboties uz kritikas sistajām brūcēm, Kazbuks slepus paskatās visapkārt un čukst nelaimīgajai pie auss: — Es jums kā draugam… bet, protams, pilnīgi diskrēti… iet tādas runas, ka jums kāds rokoties apakšā. Es nesaukšu vārdā, tāpēc ka nevaru par to galvot, bet tādas runas iet. Kādam radiniekam vajadzīga vietiņa galvaspilsētā.

Skolotāja ieiet stundā samulsusi un izklaidīga, bet Kazbuks steidzas pastāstīt skolotājam Kalnam, kurš tajā brīdī nāk augšā pa kāpnēm un redzējis abus sarunājamies:

— Traka lieta, kā vēl neprot mūsu ļaudis kritiku cienīt. Kā vēl apvainojas, ka necieš neviena asāka vārdiņa.

Un Kazbuks nogroza galvu un aiziet, atstādams Kalnu pārliecībā, ka vēstures skolotāja ir tā, kas apvainojusies par kritiku.

Kazbuks allaž pirmais atsaucas dažādiem sabiedriskiem pasākumiem. Kad direktors darbinieku sapulcēs pastāsta par skolotāju iesaistīšanos lektoru grupā, Kazbuks jau teikuma vidū sāk sajūsmināts locīt galvu, it kā direktors izteiktu skaļi viņa senlololas ilgas.

— Padomājiet, kādu svētīgu darbu ierosinājis biedrs direktors, — viņš steidzas pirmais ņemt vārdu. — Kultūru masām! Cik skaisti biedra direktora ierosinājums sasauca ar apgaismotāju laikmetu! — Kazbuks jūsmo. Viņš domā, ka direktors novērš seju aiz pieklājīgas kautrības, un nepamana stāvo rieviņu, kas uz brīdi ievelkas ta pierē.

Skola uzņēmusies tādu kā šefību pār tuvējo invalīdu namu. Skolotāji nolasa vecīšiem dažus referātus, pionieri aiziet ar deklamācijām, dejām, ludziņu izrādēm.

Reiz direktors pus pa jokam, pus nopietni iesakās, ka vajadzējis arī skolotājiem pašiem, varbūt pieaicinot talkā ģimenes locekļus, sagatavot kādu viencēlienu un nospēlēt invalīdiem. Kazbuks pielec kājās un sāk aplaudēt.

— Nu tas nu vienreiz ir ko vērts! Es sen par to domāju, bet neiedrošinājos izteikt, sak, te jau visi tik ļoti aizņemti, tik ļoti nodarbināti. Bet, kad biedrs direktors ierosina, es domāju, ka tad nu gan mēs laiku atradīsim. Kaut vai pastiepsim dienu garāku, ha-ha-ha!

Kazbuks pats piesolās par režisoru. Jaunībā viņš, lūk, izmēģinājies aktiera mākslā, bet toreiz bijuši citi laiki. Toreiz talantiem nav pašķirts ceļš tā kā tagad. Ak, ko tur runāt tik rūgtas lietas! Viens no mūsu labākajiem režisoriem vēl nupat teicis: «Kaut tu, Kazbuk, varējis dzīvi sākt no jauna, kāds spožs aktieris tad uznāktu uz skatuves!»

Kazbuks pats sameklēja ludziņu, pats dalīja lomas. Viņš izlūdzās direktoram atļauju apmeklēt viņa sievu, lai personīgi visa kolektīva vārdā aicinātu viņu neatteikties piedalīties svētīgajā pasākumā.

— Ja mēs būtu mainītās lomās, es, protams, būtu greizsirdīgs, ja jūs grasītos iet pie manas tikpat jaunās un skaistās sievas, ha-ha-ha! — Kazbuks vaibstīdamies smējās un noplātīja rokas, ar to likdams saprast, ka viņš nu gan direktoram nav sāncensis. Bet direktors atkal novērsās.

Ar direktora sievu Birutu Kazbukam notika šāda saruna.

Kazbuks: Cienītā direktora dzīves biedre, visa kolektīva vārdā lūdzos — glābiet mūs! Glābiet, glābiet, citādi mums jāatsakās no šīs skaistās ludziņas.

Biruta: Kas jums tik briesmīgs, vai kādai vecenes lomai trūkst tēlotājas?

Kazbuks: Vecenes! Ak, ja būtu kaul vai piecas veceņu lomas… (sekoja tik nozīmīgs žests, kas pilnīgi izteica, ka arī piecām veceņu lomām skolotāju pietiktu). Bet mums nav, kas tēlo komjaunieti Ausmu. Biruta: Jūs esat nokavējies. Jums vajadzēja man šo lomu piedāvāt pirms gadiem…

Kazbuks (pārtrauc): Nerunājiet, nerunājiet, man ausis jātur ciet. Nedzeniet mani izmisumā. Biruta: Jums taču skolā ir Ausma, kuru nevajadzēs ne grimēt, ne pārģērbt, — pionieru vadītāja Rita. Kazbuks (abām rokām atvēcinādamies): Ah, tad jau iesakiet, lai es griežos pie ēģiptiešu mūmijas. Es Ritu jau sen esmu vērojis un brīnījies, ka var cilvēks tā mūžīgi spēlēt tikai sevi. Nē, nē, tur cits nekas neiznāks kā tikai nepatikšanas. Loma nepadosies, būs jāatņem, tad atkal apvainošanās. Eb! — Kazbuks atmeta ar roku.

— Bet skolotāja Kriķe? Jauna un izteiksmīga, — ieteica Biruta.

— Kriķei mazs bērns mājā, tai jau tikai «aijā — žūžii», — Kazbuks nicīgi pašūpoja rokas, it kā uz tām gulētu bērns. — Nē, te nav ko minēt un meklēt. Es esmu, naktis negulēdams, izsvēris visas iespējamibas un atgriezies pie kandidatūras, kas man ienāca prātā jau pašā sākumā. Šī loma rakstīta tā, it kā autors būtu jūs pazinis. Es nezinu iemeslus, kāpēc jūs atsakāties, varbūt vīrs jums neatļauj (Starp citu, es viņa vietā darītu tāpat), bet, ja jūs atsakāties, tad es nesu to lugu atpakaļ un saku direktoram: «Laidiet mani vaļā, es nevaru bez aktieriem to uzvest, tāpat kā ģenerālis nevar karot bez kareivjiem.»

Kazbuks tik traģiski nometa ludziņu uz grīdas, ka Birutai turpmākā liegšanās sāka likties kā koķetēšana. Viņa piekrita.

Tajā pašā dienā, saticis pionieru vadītāju Ritu, Kazbuks viņu apturēja, saņēma aiz elkoņa un skumīgi kratīja galvu.

— Ai, ai, ai, — viņš sāpīgi noklakšķināja ar mēli, — te, lūk, staigā īstā Ausma, ne pielikt, ne atņemt, bet ko tu darīsi. Vienai otrai padzīvojušai sievai mājā garlaicīgi, gribas uz skatuves izklaidēties. Ko tad es, viens mazāks, varu. Liek saprast, ka tā vajag… Bet tas lai paliek starp mums. Pateiksiet kādam, tāpat neviens neticēs, sacīs, ka jūs aiz skaudības…

Un Rita aizgāja, nosmīnēdama par pusmūža sievas aušīgo iedomu spēlēt jaunu meiteni. Un cik prātīgi Kazbuks pamācīja — neteikt nevienam. Protams, viņa neies pļāpāt un intrigas dzīt.

Tāpat klusēt apņēmās arī skolotāja Kriķe, kuru Kazbuks sastapa citā gaiteņa galā, un tikpat sērīgi apraudāja neiespēju redzēt tieši viņu tēlojam komjaunieti Ausmu.

Mēģinājumi noritēja bez starpgadījumiem, invalīdi noskatījās izrādi klusi, bez aplausu vētrām.

— Jūs redzējāt — viņi bija mēmi aiz sajūsmas! — priekškaram aizslīdot, Kazbuks teica Birutai un ar lūpām pieskārās viņas pirkstiem. — Un jūs vēl negribējāt man klausīt, jūs šķelme!

Ar to šis mazais starpgadījums būtu izbeidzies, ja netikusi izsludināta republikāniskā mākslinieciskās pašdarbības skate. Kazbuks bija pieteicis skolas darbinieku dramatisko kolektīvu un saņēma oficiālu paziņojumu, ka sagatavoto viencēlienu novērtēs skates komisija.

Šoreiz izrādi noskatījās arī direktors. Sievai parādoties uz skatuves, viņš vispirms nemierīgi sagrozījās krēslā, pēc tam sāka plakt arvien mazāks un šaurāks un vēl ilgi nevarēja izkustēties, kad priekškars jau bija aizvēries.

Un tomēr šoreiz direktors bija pirmais, kas apspriedē sāka runāt: — Man te nav daudz ko teikt. Režisors ir pārcenties, dodams manai sievai lomu, kuras tēlošanai mūsu kolektīvā ir piemērotākas dalībnieces.

Skates komisija viņam piekrita. Kazbuks visu laiku purināja galvu, līdz beigās dabūja vārdu:

— Mūsu jaunais kolektīvs te saņem bargu kritiku. Tā sakot, pirmās uguns kristības. Tas viss jau būtu labi, ja te nebūtu iejauktas dažas intrigas, kas laikam būs arī drusku ietekmējušas komisijas spriedumu.

— Izsakies skaidrāk! — direktors raidīja starpsaucienu.

— Lieta tāda, ka es vēl tagad palieku pie sava — lomu sadalījums ir pareizs. Es domāju, ka biedrene Biruta Dzelve Ausmas lomā ir ļoti laba. Bel tā jau bija — tiklīdz es sadalīju lomas, tā dažas aizvainotas primadonnas — es nesaukšu viņas vārdā — sāka čukstēt, ka biedrene Biruta Uzelve esot par vecu, galvenais, par vecu! Ja šīs aizvainotās būtu izteikušās atklāti, es viņām atgādinātu — arī jūs reiz būsiet vecas. Bet skatuves māksla nav dzīve, te viss jāsaprot simboliski, un biedrene Biruta Dzelve varēja būt mūžīgās jaunības simbols…

— Beidz nu murgot, — direktors nepacietīgi viņu pārtrauca.

Biruta, kas visu laiku bija uzmanīgi klausījusies runātājos, palūdza vārdu un iesāka:

— Ja nu runājam par simboliem, tad jūs, Kazbuk, pats esat īsts simbols.

Viņa uz brīdi apstājās un redzēja, ka režisors laimīgi smaida, laikam gaidīdams pretkomplimentu.

— Jūs, Kazbuk, esat intrigantu simbols, — Biruta mierīgi nobeidza.