Stāsti, noveles, humoreskas

NEĪSTAIS LEPNUMS

Kad Benita Liepa beidza spēlēt un piecēlās no klavierēm, iestājās pēkšņs klusums. Likās, visi bija ierauti skaņu viesulī, aiznesti citādā pasaulē un uzreiz nevarēja atmosties šīs zemes atmosfērā.

Pirmā, kā jau pienākas, attapās mājasmāte. Viņa tuvojās Liepai un pateicās, sirsnīgi spiezdama tās roku. Pēc tam sakustējās arī citi un atskanēja saucieni: «Tas bija lieliski!», «Brīnišķīgi!», «Tā jau ir īsta māksliniece!».

Tikai viens viesis — agronoms Verners Valters nekustīgi palika savā vietā, iespiedis seju rokās.

— Mīļā Benita, jūs taču esat pilnīgi apbūrusi Valtera kungu! — iesmējās mājasmāte, attāla Benitas radiniece.

Valters dzirdēja pieminam savu vārdu, pacēla galvu un nesaprotošu skatu, it kā nepazīdams, uzlūkoja apkārtējos. Tad pārvilka ar plaukstu pār seju. pasmaidīja un atvainodamies teica:

— Tur, Rēzeknē, tik reti dabū dzirdēt labu muziķu, tā pēc arī es pilnīgi aizmirsos.

Benita nosarka par šo netiešo uzslavu. Kaut gan pret komplimentiem viņa nebija jūtīga, bet šoreiz viņai bija tik labi, ka tās spēle patikusi agronomam ar nopietno seju un naivajām acīm.

Izdevīgā mirklī Valters iesāka sarunu ar Benitu:

— Es nevaru pateikties par jūsu spēli.

— Vai tad es to prasu? — atbildēja Benita.

— Nē. Bet jums taču jājautā, — kāpēc? Tāpēc, ka jūs nospēlējāt mums priekšā savu dvēseli. Citi varbūt to nesaprata, bet man šķita, ka tie vētrainie akordi bija jūsu protests pret dzīves nepilnību, ilgu sauciens pēc lielākas skaidrības.

— Es bēgšu no jums, jo jūs esat gaišreģis.

— Jūs maldāties, es neesmu gaišreģis, bet, ņemot salīdzinājumu no mūzikas, ar jūsu dvēseli vienādi noskaņota stiga. Jūs skanējāt pirmā, es sāku skanēt līdzi un sapratu, kādas jūtas varēja radīt tādas vibrācijas.

Benitu lūdza spēlēt kādu deju. Jaunais agronoms nedejoja, bet uzmanīgi klausījās katrā piesitienā.

Benita paskatījās pulkstenī un pēkšņi pārtrauca spēli, kaut gan visi vēl labprāt būtu dejojuši. Pulkstenis bija septiņi. Pusdeviņos viņai bija jātiek bārā spēlēt. Līdz tam laikam vēl jāpārģērbjas.

— Kā, jūs jau projām? — brīnījās mājasmāte, nezi nādama aiziešanas iemeslu. Vispār Benita it kā kaunējās no savas darba vietas un pēc iespējas to noklusēja.

— Jā… — viņa apmulsa, nevarēdama uzreiz izgudrot ticamu un neapstrīdamu aiziešanas iemeslu. — Es apsolījos mātei, ka būšu mājā septiņos. Viņa izgāja bez atslēgas, — Benita paskaidroja un sarka, jo melot nācās grūti.

Valters piesolījās pavadīt. Pie vārtiem viņš lūdza Benitas adresi un atļauju viņai rakstīt, jo viņam tanī pašā vakarā bija jāaizbrauc uz Rēzekni.

Sākās vēstuļu apmaiņa, un pēc dažiem mēnešiem Valters ieradās mazajā dzīvoklītī, kur Benita mitinājās kopā ar savu māti. Kamēr māte gatavoja pusdienu, Benita no sēdās pie pianīno. Kad viņa beidza, Vernera acis mirdzēja kā aprīļa debess. Kā klusu draudzīgas mīlas un laimes solījumu viņš bija saklausījis kautrajos akordos. Arī Benitas acīs bija saulains mulsums.

Benitu jau no viņu iepazīšanās dienas mocīja jautājums — kā Valters skatās uz viņas darba vietu? Par laimi gadījums nāca palīgā. Pastaigājoties viņi sastapa Benitas kolēģi bārā, kura pasmaidīja, sveicinot darba biedreni.

Valters bija pamanījis šo smaidu un jautāja, kas lā bijusi par dāmu. Dabūjis zināt, ka tā kāda spēlētāja no bāra, viņš gandrīz apstājās un iesaucās:

— Un jūs pazīstaties ar tādām?

Benitai iedzēla vārds «tāda». Viņa juta, ka tagad jā atzīstas, ka arī viņa pieder pie meitenēm, kuras viņš apzīmē kā «tādas». Bet pēkšņi viņu pārņēma bailes, ka patiesības skarbums varētu iedragāt viņu jauno, trauslo mīlu. Viņa skatīja naivo uzticību Vernera acis un nevarēja izteikt neko citu kā attiecība uz savu biedreni:

— Bet viņa ir godīga meitene.

— Godīga? — iesmējās Verners. — Cik jūs vēl nepiedzīvojusi! Godīgai meitenei gan nav ne jausmas, kā iz skatās bārā. Jūs nezināt, ka bāra gaiss ir inde, kas ieēdas garā un miesā un morāliski nokauj cilvēku. Es vēl tagad nevaru sev piedot, ka pēc augstskolas beigšanas ļāvos no biedriem pierunāties un pāris nakšu pazaudēju cilvēka seju.

Bet tu taču man to piedosi? — pēc brītiņa viņš griezās pie Benitas ar smaidu, kurā staroja nepārprotama draudzība un vēl siltākas jūtas, kas attaisnoja pēkšņo pāreju uz «tu».

Ko bija teikt Benitai? Godīgā pašapziņa protestēja, ka jaunā laime tiek dibināta uz neizteiktiem meliem, bet bailes to pazaudēt slēdza viņas muti.

Viņu mīla bija kautrīgi atturīga, bet viņiem abiem likās, ka tāda tā ir daudz skaistāka.

Reizēm tomēr Benitu grauza mīļotā cilvēka vienaldzība par viņas ikdienas dzīvi. Kādreiz Valters bija izteicies, ka ikdiena un materiālie sīkumi varot izpostīt mīlas po ēziju. Tāpēc Benita centās, lai kāds nieks — nodriskātas kurpes vai apdilis apģērbs neatgādinātu viņam šos sīkumus. Katrreiz, kad Valters iebrauca Rīgā, Benitai bija kaut kas jauns — kurpes, lakatiņš vai cits kaut kas. Viņš priecājās par viņas labo gaumi, bet nekad nejautāja, kur viņa ņem līdzekļus. Viņam pat neienāca prātā tads jautājums.

Bet, tā rūpējoties par savu apģērbu, Benitai no algas pāri nekas nepalika. Gan bārā viņa gāja ļoti vienkārši ģērbusies, un laikam tāpēc kādā dienā saņēma ar eks presi atsūtītu zelta rokas pulksteni un vēstulīti:

Benita uztraucās. Kas varēja viņai sūtīt tadas lietas? Varbūt tomēr Verners? Rokraksts nebija Vernera. Varbūt incognito? Nē, viņš pats bija kādreiz leicis, ka tikmēr, kamēr viņa nebūšot tā sieva, tas viņai neko nedāvināšot, lai viņu mīla būtu neatkarīga un neiespaidota.

Ekspreši arvien biežāk sāka piezvanīt pie Liepu dzīvokļa durvīm. Benita drīz ievēroja, ka dāvinātājs labi pārzina viņas tualetes trūkumus un atsūta arvien to, kas viņai ļoti nepieciešams. Tātad sūtītājam vajadzēja būt kādam pastāvīgam bāra apmeklētājam. Lepnums viņai neatļāva pieņemt dāvanas no sveša sūtītāja. Arvien viņa gribēja aizsūtīt visu atpakaļ, bet ekspreši laikam bija brīdināti un nozuda, ne vārda neteikdami. Valkāt viņa no dāvinātajām lietām neko nevalkāja.

Beidzot viņai modās arī pirmās aizdomas. Viņa ievēroja, ka kāds bāra apmeklētājs tai neatlaidīgi seko acīm.

Svešais mēģināja Benitai tuvoties. Kādā rītā tas lūdza atļauju pavadīt viņu mājup. Benita noraidīja, un tas godbijīgi atkāpās. Viņš neņēma ļaunā arī lālakos noraidījumus, bet cītīgi sūtīja Benitai puķes ar savas padevības apliecinājumiem.

Un tad kādā dienā bāra vadītājs paziņoja Liepai un viņas kolēģei, ka pēc divām nedēļām bārā ievedis džesa muziķu un tāpēc viņām jāmeklē nodarbošanās citur vai jāpaliek bārā par bārdāmām.

Sākumā Benita par aiziešanu nenoskuma. Vēl viņai bija divas nedēļas laika, un pa to laiku kaut kur darbu atradīs. Bet garastāvoklis sadrūma, kad pēc nedēļas jauns darbs nebija atrasts un avansa veidā izņemtā alga bija sarukusi līdz dažiem latiem.

Ja viņas līgavainim nebutu bijis aizspriedumu pret ma teriālu lietu sajaukšanu ar mīlas poēziju, viņa vienkārši izstāstītu tam savas bēdas. Bet tagad to neatļāva viņas lepnums un arī bailes, vai Vernera mīla izturēs pārbaudījumu, kad tas piepeši dabūs zināt, ka viņa visu laiku to il kā krāpusi, nestāstīdama par nodarbošanos bārā.

Mazs rūgtums viņā modās pret līgavaini. Kāzas viņš bija noteicis pēc gada, kad būšot iekrājis naudu mēbelēm. Bet kā lai viņa izcīnās šo gadu — bez noteikta darba, bez ietaupījuma?

Svētdienā atbrauca Verners un acis vien ieplēta, ieraugot līgavas iekritušās acis un sagurušo seju.

— Tu laikam par daudz vingrinies pie klavierēm, maz izej laukā! — viņš maigi bārās.

Benitai gribējās smieties: «Drīz jau vairs nebūs kla vieru!» — bet viņa savaldījās.

Verners vedināja iziet pastaigāties. Benita labprāt tam piekrita, jo cerēja tādējādi novilcināt pusdienas laiku. Taupības dēļ viņas pašas ar māti jau pāris dienu pārtika no maizes un kafijas.

Ejot gar konditorejām un kafejnīcām, pirmo reizi viņu pazīšanās laikā Benitai ienāca prātā, kaut līgavainis uzaicinātu viņu uz tasi kafijas un pāris kūkām. Bet tad viņa pati sevi aprāja par tik sīkumainām domām.

Šādas sīkumainas domas kļuva arvien uzmācīgākas, jo vairāk tāpēc, ka Benita sāka līgavaini salīdzināt ar svešo pielūdzēju. Arī trūkums kļuva jūtamāks. Viņa gribēja pelnīties ar klavieru stundām, bet tādu muzikālu bezdarbnieku bija pārāk daudz. Nācās pārdot pianīno.

Kad Verners atbraucis jautāja, kur palicis viņas mūzikas instruments, Benita nespēja pateikt, ka trūkuma dēļ tas pārdots. Viņa paskaidroja, ka izīrējusi to kādai savai radiniecei.

— Kā tu varēji izīrēt savu dvēseli? — viņš īgni pārmeta.

Benitā pamodās rūgta spītība. «Vienalga, ja viņš ir tik akls un nevar saprast, ka vairāk par materiāliem sīkumiem mīlas poēziju nonāvē bads, tad lai nevaino mani, ja piepeši kā pret sienu atduras vaigu vaigā ar dzīves īstenību.»

No stacijas nākot, kur viņa bija pavadījusi savu līgavaini. Benita, kā parasti, sastapa savu svešo pielūdzēju. kas visur prata viņu atrast. Pirmo reizi uz tā sveicienu viņa pasmaidīja. Tas deva svešajam drosmi, un nākošajā mirklī viņi bija pazīstami. Augusts Kazimirs lūdza Liepas jaunkundzi ieiet kopā ar viņu kafejnīcā. Benita vēroja, ka te, tāpat kā bārā, kur viņa kādreiz spēlēja, svešais bija pastāvīgs viesis. Bet viņai bija vienalga, lai tas būtu beidzamais kroga brālis, patlaban viņai likās, ka tas tomēr labāk ir sapratis un varēs saprast, cik ļoti trūkums var izmocīt cilvēku. Benita smējās iz misušus smieklus un bija jautra līdz pārgalvībai. No kafejnīcas viņi pārgāja uz bāru, Benita dzēra un, kā jau nepieradusi, ātri reiba. Viņai gribējās noreibt, lai nedzirdētu žultainos smieklus dvēseles dziļumos: «Tagad es dzeru bēres savai mīlestībai!»

Benita nezināja, cik ilgi viņi bija dzēruši. Viņa pamo dās tikai otrā dienā blakus svešajam Kazimiram. Pēkšņa riebumā viņa atcerējās iepriekšējo nakti. Kauns, dusmas, žēlums savijās mocošā jūtu režģī. Viņa vēlreiz paskatījās uz svešo vīrieti, kas gulēja mierīgi aizmidzis. Naida uz liesmojumā viņa pietrūkās un, cik vien bija spēka, iecirta tam sejā pliķi. Kazimirs pamodās un, sāpes savaldījis, zobgalīgi paskatījās Benitā.

— Kāpēc mans vakarējais mīlīgais kaķītis sāk skrā pēties?

— Jūs, suns, es prasu gandarījumu!

— Lūdzu, — neuztraukdamies atbildēja vīrietis, — kļūstiet mana sieva.

Benitu vēl vairāk sakaitināja mierīgais tonis un pārliecība, ka tas tiešām tā būs. Beidzamos spēkus saņēmusi, viņa iekliedzās:

— Lūk, mana atbilde! — un iespļāva svešajam Kazimiram sejā.

Tas mierīgi noslaucījās un, cieši skatīdamies dusmu pārņemtajā Benitā, teica:

— Mīļais bērns, nevajag piespļaut bļodu, no kuras pēc pašai būs jāēd.

— Ko tas nozīmē?

— Tas nozīmē, ka jūs tomēr būsiet mana sieva. Un jūs pati atnāksiet un teiksiet, ka esat ar mieru. Es redzu, jūs domājat, ka ir vēl cita izeja — pašnāvība. Bet jums nevajag aizmirst savu veco māti, kurai tādā gadījumā paliks tikai ubaga tarba.

Benita viņam vairs neatbildēja. Mēteli un cepuri uz rāvusi, viņa aizcirta durvis.

*

Pirmajās dienas Benita nemaz nedrīkstēja domāt par riebīgās nakts notikumiem. Bet rūpes par nākotni spieda atgriezties pie tiem. Arī mīla uz Verneru nebija mirusi, tikai savā rūgtajā apmulsumā viņa bija šo dārgo orhi deju kā kāpostu lapu pasviedusi cūkām.

Benitai nebija nevienas draudzenes, kurai varētu izstāstīt par notikušo un prasīt padomu. Tāpēc kādā galīgā izmisuma brīdī viņa aizrakstīja Verneram Valteram un apsūdzēja sevi bargāk, nekā to būtu darījis nelokāms soģis.

Pēc dažu dienu sasprindzinātas gaidīšanas viņa lasīja nežēlīgu atbildi:

«Ja ir kāds neģēlīgāks noziegums par slepkavību, tad tas ir Jūsējais. Var cilvēks zaudēt mantu, var noslepkavot visus viņa tuviniekus, var pašu padarīt par kropli, viņš tomēr vēl var dzīvot un ticēt dzīvei. Bet, ja mīlēts cilvēks ir otram izpostījis ticību mīlas un dzīves svētu mam, jā, kas tad atliek vairāk par pārliecību, ka pasaule ir netīrumu purvs un cilvēki riebīgi rāpuļi, kas ar baudu vāļājas šai purvā…»

Kad Benila izlasīja sarūgtinājumā rakstītās rindas, viņa pati sev likās netīrāka un riebīgāka par katru rāpuli. Uztraukumā viņa gribēja skriet un nāvē izbeigt vi sasivmokas. Bet, satverot durvju rokturi, ta iedomājās savu veco māti un ienīstā cilvēka vārdus par ubaga tarbu. Nespēkā viņa atkrita krēslā un raudāja.

Dienas gāja dzēlīgas un ļaunas, kā inkvizīcijas moku kambaros. Pēc dažām nedēļām Benila juta, ka atrodas mātes stāvoklī. No klavieru naudas varēja dzīvot dažus mēnešus, bet ko lai iesāk pēc tam, ievērojot viņas stāvokli.

Benita bija pagurusi, cīnoties ar sevi pašu un trūkumu. Visas jūtas likās mirušas. Un aukstais saprāts teica — vai nav vienalga, ka kurais sagādā sev eksistenci. Es pārlikšu pati un apgādāšu savu māti, kļūdama neģēļa Ka zimira sieva.

Viņa saģērbās, atsvaidzināja seju ar pūderi un devās uz Kazimira dzīvokli. Durvis atvēra viņš pats.

Pēdējo reizi Benitas lepnums saslējās, kad Kazimirs bez apsveicinājuma uzvaroši teica:

— Es zināju, ka jiis nāksiet.

Viņa vēsi un mierīgi atbildēja:

— Esmu ar mieru kļūt jūsu sieva.

Pēc apprecēšanās Kazimirs sirsnīgi nolūdzās Benitu, ka tik rupjā veida ieguvis viņu par savu sievu.

— Man tomēr nebija cita ceļa, — viņš atzinās. — Es zināju, ka tu mani nekad nemīlēsi, un tomēr visu laiku, kamēr tu spēlēji bārā, mani mocīja gandrīz slimīga mānijā iegūt tevi. Tā pastiprinājās, kad tu tik lepni noraidīji manu mīlestību, kā nu es pratu to parādīt.

Likās, ka Kazimira mīla tiešām bijusi tikai manija. Pusgadu pēc apprecēšanās tas turpināja savas kroga gaitas, un Benita viņu diezgan reti pirms pusnakts sagaidīja mājā. Bet, tā kā viņas un mātes eksistencei viņš deva pietiekoši daudz līdzekļu, tai nebija nekādu iebildumu pret šādu vīra dzīvi. Klusībā Benita sev atzinās, ka viņai pat patīkami, ja vīrs tikai pret rītu pārnāk mājā. pieceļas, kad viņa izgājusi pastaigāties, un tūlīt pēc pusdienas aiziet darbā.

Stipri cieta Benitas māte. Viņa nezināja, kāpēc meita izšķīrusies ar Verneru Valteru, bet redzēja, ka viņa nav laimīga un drīzāk nicina un ienīst nekā mīl savu vīru.

Bezgala cieta arī Benita pati. Rūgts lepnums un spītība cīnījās ar nežēlīgi samīto mīlu. Un, jo tālāki kļuva bijušie notikumi, jo lielāka viņai likās pašas vaina. Kāpēc viņa bija paļāvusies gļēvajam kaunam par savu nabadzību? Vai toreiz, noklausoties Vernera paļās par viņas kolēģi no bāra, īsti lepna sieviete nebūtu saslējusies: «Tad zini, Verner Valter, arī es esmu nabaga meitene, tāda pati kā lā. kas mani sveicināja. Es spēlēju barā, tāpat kā viņa. jo mums abām jāgādā par savām vecajām mātēm, un viņa ir tikpat godīga kā es.» Pārdomājot šādus vārdus un izprotot to patiesību, tas nevarētu aiziet no viņas. Bet, ja aizietu, vai tas nenozīmētu, ka viņi dzīvo divās pārāk dažādās pasaulēs un nekad nevarēs sadzīvot vienā?

Kad Benitai piedzima dēls, viņa kļuva vienaldzīga ka pret vīru, tā pret Verneru Valteru. Par pirmo viņa varēja domāt bez naida, par olro bez sāpīgas spīts un nožēlošanas. Visas viņas jūtas un domas tinās un vijās ap mazo šūpulī gulētāju.

Benita zināja, ka, tiklīdz tas bus paaudzies, viņa atgūs brīvību, sameklēs darbu un audzinās savu dēlu, lai to neietekmētu viņa tēva katru dienu mājās līdzņemtā kroga elpa.

*

Tā pagāja pāris gadu. Kādā nakti Kazimirs pārnāca mājā atkal piedzēries. Parasti viņš tādās reizēs tikai ņurdēja un, kur krita, tur arī nakti pārgulēja. Šoreiz viņš lamājās tik skaļi, ka pamodās bērns un sāka raudat. Benita paņēma to klēpi mierināt un lūdza vīru izturēties klusāk.

— Jā, es lai ciešu klusu, bet krogā dzērāji var skaļi tavu godu skalot no glāzes glāzē! — kliedza Kazimirs.

Benitai kļuva karsti. Viņa nojauta, ka te ir kaut kāda sakarība ar Verneru Valteru.

— Runā, stāsti, — viņa teica, savaldīdama uztraukumu. Kazimirs stāstīja, ka pēc darba vakarā aizgājis uz bāru, kur agrāk spēlēja Benila. Pie blakus galdiņa dzēruši daži iebraucēji, starp kuriem skaļākais bijis agronoms Valters. Kad bijis stipri pilnā, tas pacēlis glāzi un uzsaucis: «Draugi, tagad dzersim bēres manai jaunībai un mīlestībai, kuru tik nežēlīgi sabradāja netīrākās, melīgākās kājas pasaulē — manas bijušās līgavas kājas!» Pēc tam viņš, griezīgi smiedamies, stāstījis draugiem, cik karsti un šķīsti mīlējis Benitu Liepu, cik tīra un patiesa tā viņam likusies un kādas riebīgas īstenības priekšā viņa to nostādījusi.

«Un tagad, tagad, draugi,» beigās uzsaucis Valters, «es ar prieku slīgstu dziļāk un dziļāk šinī kroga peklē, pret kuru agrāk izjutu šausmīgu riebumu. Tagad es ņirgājos par savu naivumu, jo zinu. ka dzīve ir netīra cūka, bet mīla — spļaujamais trauks!»

Benita sakoda zobus. Tie bija netaisni vārdi. Viņa gan jutās vainīga pie Valtera sapostītās dzīves, bet tā nebija gribēta krāpšana. Viņš pats bija spiedis viņu iet šo ceļu. jau iepriekš nosodīdams viņas eksistences iegūšanas veidu. Un tad uznāca tas nespēka brīdis, kad gribējās kādam izkliegt savu nabadzību, saceļoties pret Valtera aklo atrautību no dzīves. Veikli un neatlaidīgi Kazimirs bija vilcis ap viņu savus tiklus, līdz uzvarējis.

Pēkšņas dusmas modās viņai pret šo riebīgo zirnekli, pie kura kā pie akmens bija sasitušās divas trauslas dzīves. Patlaban Benita nebija spējīga saprast, ka ne akmens vainīgs, ja stāv tur, kur zaudē līdzsvaru divi zemes pievilkšanas spēkam padoti ķermeņi. Visus šos gadus viņas dvēselē bija krājies savaldīts rūgtums, kuru tā centās gainīt un slāpēt. Tagad tas izlauzās uz āru kā tanī pirmajā krišanas naktī.

— Tu, suns, — viņa atkliedza vīram, — un tu vēl vari runāt par manu godu vai negodu. Cik vispār manā dzīvē bijis negoda — un par tādu es saucu šos gadus, kopš esmu tava sieva, — tam par iemeslu esi bijis tu!

Kazimira seja sāpīgi sarāvās. Pirmo reizi viņš nometa vienaldzīgo un valdonīgo masku.

— Piedod, Benila, bet arī tu esi netaisna. Kādreiz es domāju, ka tu būsi mana glābēja. Tik gaiša un nosvērta tu man likies kā neviena sieviete, bet es pats biju pagrimis cilvēks. Kad es ne ar dāvanām, ne ziediem nespēju saistīt tavu uzmanību, sapratu, ka tu mīli citu. Kad redzēju tevi kopā ar to agronomu, manī sacēlās pret viņu neklusināms naids. Zināju, ka lavu mīlu neiegūšu, bet man gribējās viņam iedzelt. Un, kad tu, atgriezdamās no viņa pavadīšanas, rūgtas spītības pilna ienāci man līdzi kafejnīcā un vēlāk bārā, es piedzirdīju tevi līdz nesamaņai un saistīju pie sevis ar bērnu. Drusku cerēju, ka tu iemīlēsi mani kā sava bērna tēvu. Benita, es atzīstu, esmu neģēlis, bet arī tu neesi nekā darījusi, lai padarītu mani par cilvēku, — Kazimirs raudādams sabruka uz dīvāna.

Tanī naktī Benita vairs neaizmiga. Viņa domāja, ka abi šie cilvēki — mīlētais Verners un ienīstais Kazimirs — vainoja viņu savās klizmās. Kā bērni viņi gribēja priecāties par brīnišķīgu puķi, nejautādami, kur puķe lai smeļ spēkus acis priecinošo ziedu dzīšanai. Verners Valters jutās satriekts un piekrāpts, atklādams, ka puķes saknes sniedzas netīrā zemē. Augusts Kazimirs rupju roku bija norāvis trauslo ziedu un dusmojās, ka viņa pirkstos tas saburzīts vairs nesmaržoja…

Otrā dienā Benita sāka meklēt darbu. Pēc mēneša viņai izdevās to atrast kādā kažokādu veikalā. Alga nebija liela, bet, taupīgi dzīvojot, varēja iztikt. Viņa iesniedza šķiršanās prasību.

Kad visas formalitātes bija nokārtotas, Benitas dienas ritēja vienmuļas un klusas, bet taisni miers bija tas, ko viņa visvairāk alka.

*

Tā bija aizritējuši divi gadi. Kādā dienā Benita redzēja gar veikala logu aizejam Valteru.

«Gribētos zināt, vai viņš vēl arvien mani ienīst tikpat stipri?» domāja Benita. Viņai pašai sen bija zudis rūgtums pret abiem vīriešiem, kas bija ielauzušies viņas dzīvē. Darbu pabeigusi, Benita iegriezās kādā veikalā nopirkt dēlam augļus. Pie kases stāvot, viņa juta, ka tās sejā ieurbjas ciešs acu skats. Pagriezusies viņa ieraudzīja Verneru Valteru. Tas godbijīgi sveicināja.

Benita palocīja galvu un gribēja iet.

— Kāpēc jūs nesniedzat man roku, kundze?

— Tāpēc, ka nezinu, vai jūs to saņemsiet, — mierīgi atbildēja Benita.

Valters nosarka. — Atļaujiet jūs pavadīt, — viņš lūdza un piemetināja: — Ceru, ka jūsu vīrs nebūs greizsirdīgs.

— Šķirti vīri laikam greizsirdību nepazīst, — neveikli atbildēja Benita.

— Jūs šķirta? — gandrīz priecīgi pārjautāja Valters.

— Jau divi gadi.

— Benita — un man tu to neteici? — Valters pārgāja uz sirsnīgu toni.

— Kāda gan tam būtu bijusi nozīme?

— Nozīme? Un kāda vēl. Bet aiziesim kaut kur, apsēdīsimies, es nevaru runāt, kad man jācenšas pārkliegt ielas troksni.

Viņi iegāja Viesturdārzā un apsēdās uz kāda vientuļa sola.

— Benita, es runāšu bez kādiem ievadiem, — iesāka Valters. — Vai mēs nevarētu aizmirst visus tos notikumus, kamēr bijām šķirti, un atsāki dzīvi no tā laika, kad tu mani pēdējo reizi pavadīji uz staciju?

Benita tūlīt neatbildēja. Valters bailīgi centās izlasīt atbildi viņas acīs.

— Nē, Verner. Es tev neko vairs nepieminu ar ļaunu, bet viss pārdzīvotais savas pēdas tomēr ir atstājis. Bez tam man ir dēls, un tu varētu būt greizsirdīgs, ka es viņu mīlētu vairāk par tevi.

— Nē, Benita. Tu laikam domā, ka es vēl arvien esmu tikpat naivs kā toreiz. Ak, es daudz esmu mācījies, kopš atbrīvojos no sava iedomātā ideālisma čaulas. Cik bērnišķi es toreiz iedomājos mīlu, it kā mēs nebūtu dzīvi cilvēki, bet no vecām oleografijām izgrieztas figūras. Un, kad tādas figūras izrādījās nestabilas, es raudāju kā bērns un lādējos. Bet saki, — kāpēc tu man toreiz nestāstīji visu patiesību pašā sākumā?

— Tu tik un tā nebūtu to sapratis. Atceries savu sašutumu par manu pazīšanos ar spēlētāju no bāra? Un arī vēlāk — vai tu tiki kādreiz jautājis vai vismaz iedomājies, kur es varētu ņemt līdzekļus sev un vecajai mātei? Savā pārspīlētā ideālismā tu nebiji spējīgs saprast, ka cilvēks nedzīvo no mīlestības un mūzikas. Arī tev pašam labāk patika redzēt mani glīti ģērbušos un jautru, bet izsalkums un skrandas prātu nedara priecīgu. Līdzīgs tavam naivumam bija mans muļķīgais nabagu lepnums, kas mani spieda tēlot pārticību. Tagad es redzu, ka tas nav īstais lepnums, bet nu, diemžēl, ir par vēlu.

— Nekas nav par vēlu, — iesaucās Valters. — Kad nu mēs galu galā esam nākuši pie noskaidrojuma, ka mans naivums un tavs nevajadzīgais lepnums ir mūs izšķīruši, vai tagad, dzīves izmācīti, mēs nevarētu atkal iet kopā?

Benita klusēja. Dīvaini, Valtera priekšlikums viņai nesagādāja prieku. Viss — mīla, sāpes, rūgtums, apvainojumi likās tik sen pārdzīvoti un kā akmeņi nogrimuši dzelmē. Uzcelt tos viņai vairs nebija spēka.

— Nē, Verner, — viņa purināja galvu. — Tomēr ne. Es nespēju aizmirst lielo pazemojumu — savu pirmo laulību, kurā vainoju tevi tikpat kā sevi pašu. Un, ja nespēju aizmirst, tas nozīmē, ka nespēju piedot. Šķirsimies bez rūgtuma un naida un mēģināsim nesastapties.

Viņa cieši saspieda Valtera roku. Viņš nokāra galvu un padodamies klusēja.

Kad viņš atkal pacēla galvu, Benila bija nozudusi aiz ceļa līkuma.