Stāsti, noveles, humoreskas

MUHAMEDŽANA EZELIS

Muhamedžana dārgākā manta bija skaists, paša audzēts ēzelis. Tas tikai bija ēzelis — garām ausim, izturīgu muguru, stingriem nagiem, kas neaplūza, pat kāpelējot pa visasākajām akmeņu šķembām nokaisītām pakalnēm. Ja viņam trūka dažu ēzeļiem piemītošu īpašību, tad tās bija stulbums un ietiepība: Muhamedžana ēzelis bija gudrs kā zirgs un paklausīgs kā suns.

— Ko mēs iesāktu, ja mums nebūtu tāda ēzeļa? — Muhamedžans bieži teica savai sievai. — Kā es aizdabūtu uz pilsētu mūsu vīna maisus, un kā es atgādātu no turienes sāli un miltus?

— Jā, tas tev nebūtu vis viegli, — sieva piekrita.

— Labs ēzelis, skaists ēzelis. Tāda ēzeļa nav nevienam manam radam, nevienam kaimiņam, nevienam paziņam. Tāda ēzeļa nav visā mūsu hana valstībā. Tāda ēzeļa nav pašam hanam.

Ar apslēptu prieku Muhamedžans klausījās Abasa stāstu, kā Abdurahmana ēzelis saniķojies kalnu pārejas viskraujākajā vietā un nolingojis bezdibenī divas muciņas visdārgākā vīna. Ne mazāku prieku viņam sagādāja Abdurahmana stāsts par Abasa ēzeli, kurš saniķojies uz laipām pār šauru, bet dziļu upīti un iespēris sāls maisu un miltu maisu ūdenī.

— Oi boi, kas tie viņiem par ēzeļiem! — viņš liekulīgā nožēlā purināja galvu un klusībā slavēja allahu, kas viņu apbalvojis ar vislabāko ēzeli pasaulē.

Reiz Muhamedžans noklausījās kaimiņu sarunu:

— Rūtu man tāds ēzelis kā Muhamedžanam, es drīz vien kļūtu stāvus bagāts, — teica Abdurahmans.

— Mūsu laikos brīnumi vairs nenoliek. Tagad tu nevari pateikt: «Ēzelīt, stiepies!» — un paklāt tam palagu zem astes, kur birdināt zelta gabalus, — atbildēja Abass.

— Taisni tā es teiktu — «ēzelīt, stiepies!» — un nauda man birtu tieši makā, — apgalvoja Abdurahmans.

— Ja tev zināmi tādi burvju vārdi, tu varētu tos pateikt Muhamedžanam. Varbūt viņš tev vēlāk par tiem šo to atmestu, — ieteica Abass.

— Varbūt jā un varbūt ne, — Abdurahmans neticīgi iesmējās. — Tāda bagātnieka es vēl neesmu redzējis, kas atcerētos draugus un radus, no kuriem saņēmis palīdzību tad, kad vēl bi jis nabags.

Muhamedžans dzirdēja šo sarunu, un nu viņam vairs nekur nebija miera.

— Ezelīt, stiepies! Ezelīl, stiepies! — viņš murmināja rītos un vakaros, izvezdams ēzeli no būdas un ielaizdams pārnakšņot.

Bet reiz ēzelis it kā pats pateica savam saimniekam burvju vārdu, kas drīz vien to padarīja par bagātāko vīru tālā apkaimē.

Tā bija karsta un sausa vasara. Upes izžuva un vilkās pa gultnes dibenu kā slinkas glodenes. Avoti pārstāja burbuļot, un retie ūdens pilieni, ko tie jaudāja izspiest, nokaitušajās smiltīs izkusa ātrāk nekā asaras uz jaunas un skaistas atraitnes vaiga.

Muhamedžans atgriezās no pilsētas, kur bija pārdevis pēdējo vīnu. Šoreiz viņš neveda mājās miltu maisus, bet pats sēdēja uz ēzeļa muguras, jo saules svelme viņu bija nogurdinājusi līdz nespēkam.

Kā tas gadījās, kā ne, vai nu Muhamedžans bija aizsnaudies, vai pārāk paļāvies uz ēzeli, bet šoreiz viņa gudrais un paklausīgais lopiņš savu saimnieku bija aiznesis augšup kalnos. Kad Muhamedžans attapās, viņš gribēja ēzeli pagriezt atpakaļ, bet tas palika atspēries stāvam, izstiepa galvu pret vēju un raidīja gaisos tādu ilgu pilnu zviedzienu, it kā tepat pavisam tuvu atrastos visu ēzeļu paradīze un viņš nobeigsies, ja saimnieks neļaus kaut ar vienu aci uz to palūkoties.

— Nu, ej, ej, manu ēzelīt, parādi, kas tevi tā aicina turp, — Muhamedžans piekāpās.

Ēzelis iegriezās dzelkšņainiem krūmiem apaugušā nogāzē un, lielā steigā spraukdamies tiem cauri, nonāca pie stāvas klints.

— Ak svētais allah! — iesaucās Muhamedžans. — Ūdens!

No klints spraugas gāzās dzidra ūdens straume, kas klints pakājē pazuda akmeņos, laikam ieplūzdama kādā pazemes upē.

Muhamedžans nokāpa no ēzeļa muguras, un tad viņi abi — saimnieks un viņa ēzelis dzēra, dzēra, dzēra. Pēc tam cilvēks mazgāja seju vēsajā straumē un, novilcis svītraino halātu, atveldzēja sasvīdušo miesu, kas sen nebija jutusi ūdens šļakatu glāstus. Atspirdzinājies pats, Muhamedžans aplaistīja arī ēzeli, piepildīja tukšos vīna maisus ar ūdeni un devās mājup.

Viņš smējās un dziedāja aiz prieka, iedomādamies, cik pateicīga būs sieva par diviem maisiem tīra avota ūdens. Viņš atcerējās saules svelmē un putekļos izmocītās sievietes, kas pilsētā stāvēja garās rindās pie ūdens pārdevēju divričiem un maisiem, lai par dārgu naudu nopirktu krūzi netīra, sasiluša ūdens.

— Ūdens! Ūdens! — Muhamedžans pēkšņi iesita ar plaukstu sev pa pieri. — Ūdens ir tas burvju vārds, ko zina Abdurahmans!

Un Muhamedžans, nokļuvis krustcelēs, nepagriezās vis uz māju pusi, bet devās atpakaļ uz pilsētu. Viņš nonāca tur pusdienas laikā, kad ūdens cenas bija pakāpušās tikpat augstu kā saule debesu jumolā.

Tagad Muhamedžans zināja, kā ūdens straumi, kas virda no klints un ieplūda pazemes upē, pārvērst naudas straumē un iepludināt savā makā. Viņš lika ēzelim trīs reizes dienā mērot trīs stundas garo ceļu uz pilsētu, un ēzelis pacietīgi stiepa ūdens maisus turp, bet atpakaļ Muhamedžanu no rīta, viņa vecāko dēlu pusdienas laikā, bet jaunāko dēlu vakarā.

Ik rītus un vakarus Muhamedžans lūdza allahu, lai tas nesūta lietu iztvīkušajiem laukiem un izžuvušajām upēm, un allahs uzklausīja viņa lūgšanas, bet neuzklausīja pārgurušā ēzeļa nopūtas.

Tas arī vairs nebija staltais un spēcīgais ēzelis, kas tagad gausi vilkās pa smilšaino ceļu uz pilsētu un atpakaļ. Viņa mugura bija ieliekusies, apluzušie nagi asiņoja, ausis nokārās uz leju. Par ēzeļa nopelnīto naudu Muhamedžans nopirka ādas pletni, un tā arvien biežāk šmīkstēja pa ēzeļa gurniem.

Un tā pienāca rīts, kad ēzelis vairs nespēja piecelties. Nelīdzēja ne kārdināšana ar maizes gabalu, ne pletnes cirtieni, ne Muhamedžana un viņa dēlu kājas spērieni. Lūdzošām acīm ēzelis raudzījās savā saimniekā un žēli īdēja.

Muhamedžanu pārņēma nevaldāmas dusmas.

— Šī ēzeļa dēļ man vēl būs jāzaudē visas dienas peļņa! Un varbūt arī rīt un parīt viņš gribēs gulēt un mani aplaupīt? Un vispār — vai tik bagātam vīram kā man pieklājas jāt uz tāda plukatas, kam ieliekusies mugura un noļckušas ausis? Tas ir izsmiekls, nevis ēzelis. Es taču šī pēdīgā draņķa vietā varu nopirkt trīs kamieļus, un tad mēs, trīs vīrieši, varēsim visi trīsreiz dienā vest mucām ūdeni uz pilsētu.

Un, paņēmis smagu mietu, Muhamedžans iegāza ar to ēzelim pa pieri.