Stāsti, noveles, humoreskas

LABĀKAIS NOVĒLĒJUMS

Jauns un skaists bija princis Haijams, kad viņu kronēja par valdnieku. Tajā dienā viņš rīkoja plašas dzīres, un, kad viņš nosēdās uz troņa, vezīri un galminieki soļoja viņam garām un vēlēja laimes.

— Ak skaistais valdniek, — roku pie sirds piespiedis, teica galma dzejnieks, — es novēlu tev tik karstu mīlestību ar daiļāko sievieti pasaulē, lai nevienu nakti pat segas nevajadzētu.

— Ak cēlais valdniek, — galvu noliekdams, ierunājās galma filozofs, — es tev novēlu tādu gudrību, ko neviens cits nebūtu spējīgs saprast.

— Ak augstais valdniek, — teica lielvezīrs, palocīdamies tik zemu, cik atļāva ar zelta jostu apspīlētais, resnais vēders, — es novēlu tev tādu bagātību, lai skauģi nevienu nakti nevarētu mierīgi gulēt.

Un tā viņi visi, vezīri un galminieki, sacentās glaimīgu novēlējumu izgudrošanā.

Vispēdējais pie Haijama troņa apstājās galma nerrs.

— Nesenais princi, pašreizējais valdniek, nākošais mironi, — savu cepurīti trīs reizes ap galvu gaisā pavicinājis, viņš iesāka, — mani priekšteči — vezīri un galminieki — tev novēlēja tādu laimi, kas tikai jaunībā sagādā apmierinājumu un baudu. Es tev novēlēšu kaut ko tādu. kas noderēs vecumdienās, jo jaunība aizskrien žigli kā bezdeliga, bet vecums velkas gausi kā gliemezis. Es tev novēlu to labāko, ko liktenis var piešķirt cilvēkam, — ātru un vieglu nāvi.

— Viņš vēl valdniekam nāvi!

— Vai! Vai! Nelaimīgais! Kā nu tu glābsies? — cits caur citu sauca apjukušie galminieki.

Un valdnieka Haijama pirmā pavēle bija: nocirst nerram galvu.

Nerrs iesmējās:

— Daudzi karaļi un augstmaņi ir visu mūžu nodzīvojuši bez galvas un tomēr pratuši nabagam novilkt pēdējo kreklu un iedzīvoties mantā un varā. Bet, tā kā es savu maizīti pelnīju ar galvu, tad bez tās, protams, nevarēšu iztikt. Tikai piemini vienu — tu mirdams nevarēsi nomirt, iekams nebūsi atnācis pie manas kapa vietas un trīsreiz paklanījies.

Valdnieka miesassargi aizveda nerru un nodeva bendem. Pēc tam šo lāga vīru neviens vairs nav redzējis.

Dzīres turpinājās, un dzīve ritēja uz priekšu arī bez nerra. Bel kas gan ir valdnieku dzīve, ja ne vienas vienīgas dzīres? Tā arī tagad — tikko Haijama kronēšanas svētkos bija izdzerti pēdējie kausi vīna un pa logiem tautai izsviesti apkrimsti kauli, kad pa zemi atkal sāka sirot nodokļu vācēji: Haijams bija ieraudzījis skaistāko sievieti pasaulē un tik karsti iemīlējies, ka steigšus rīkoja kāzas.

Haijama mīlas laime ilga piecus gadus. Pa šo laiku viņa harēms bija pieaudzis līdz trīssimt sievām, bet mīļākā par visām bija un palika daiļā Helara, un viņas dāvātais dēls Hasans tika pasludināts par troņa mantinieku. Bet mīlestība nu reiz ir tāds putns, ko nevar noturēt pat harēma sprostā, un tā valdnieks Haijams kādā naktī pārsteidza Helaru jaunā pāža apskāvienos. Un Haijams no valdnieka pārvērtās par parastu vīrieti, kas nespēj saprast, kā viņa sieva drīkst iemīlēt citu. Viņš pavēlēja tiem abiem — Helarai un pāžam — nocirst galvu.

Viņi aizgāja, rokās sadevušies, ticēdami, ka vismaz pēc nāves varēs būt kopā un mūžīgi mīlēt viens otru. Tikai pie durvīm Helara atskatījās un lūdza:

— Vai es drīkstu izteikt savu pēdējo vēlēšanos?

Haijams to augstsirdīgi atļāva.

— Es vēlētos, kaut tu mani atcerētos savā pēdējā stundā.

Pēc Helaras nāves Haijams kļuva drūms kā akmens sfinksa. Un, kaut arī viņa harēms papildinājās ar divsimt jaunām sievām, nevienu no tām iemīlēt viņš nespēja.

Vīlies mīlestībā, Haijams sāka nodoties zinātnei. Viņš radīja jaunu filozofisku mācību un nosauca to par haijamismu. Austrumu gudrie, kuriem viņš lasīja priekšā savu rokrakstu, vienā balsī apliecināja, ka tādus gudrības dziļumus vēl neviens visā pasaulē neesot aizsniedzis. Tie sarakstīja biezus sējumus ar haijanlisma izskaidrojumu, bet, kad Haijams tos izlasīja, viņš pats vairs no savas mācības nesaprata ne burta. Viņa dvēselē kā lipīgas dēles iezīdās šaubas, un, lai tās nokratītu, viņš izdomāja viltību — ar pieņemtu vārdu nosūtīja savas mācības apcerējumu kādas tālas valsts zinātnes templim. Kad pienāca atbilde, Hai jams izlasīja nežēlīgo patiesību, kas nekad nebūtu nākusi gaismā, ja atbildes devēji būtu zinājuši, ka filozofisko apcerējumu rakstījis bagātas valsts valdnieks. Vēstulē bija pateikts, ka tādus murgojumus varot uzrakstīt tikai plānprātiņš vai ārprātīgais.

Vīlies filozofijā un cilvēka prāla spējās, Haijams nāca pie atziņas, ka tikai bagātiba padara valdnieku pārāku par citiem. Viņš kļuva skops pret saviem vezīriem un galminiekiem, spieda savas piecsimt sievas aust tepiķus no agra rīta līdz vēlai naktij, bet pavalstniekiem novilka pēdējo kreklu. Zelts un dārgakmeņi vairs neietilpa pils pagraba velvēs, bija jārok arvien jaunas un jaunas alas, kur glabāt saraustos dārgumus. Un Hai jama slava izplatījās pa visu pasauli. Dzejnieki par viņu sacerēja suminošas odas, bet valdnieki zemu jo zemu locīja viņa priekšā galvas, kaut arī naktīs nevarēja gulēt aiz skaudības par Haijama bagātību. Un kā viņi priecājās un smējās, kad kādā naktī Haijama lielvezīrs bija iztukšojis sava valdnieka pagrabus un alas, ielādējis zeltu un dārgakmeņus visātrākajos kuģos un aizlaidies pāri jūrai.

Un dīvaini, ka līdz ar bagātību Haijams zaudēja arī galminieku cieņu, pavalstnieku bailes un sava mīļotā dēla godbijību. Hasans gāza tēvu no troņa un pasludināja sevi par valdnieku. Ieslodzīts viskrēslainākajā pils kambarī, ilaijams neredzēja, kā vezīri un galminieki novēlēja jaunajam valdniekam laimi mīlestībā, gudribu un bagātību.

Nabags un nicināts Haijams tagad kvernēja savā cietumā. Neviens rīts tam neatnesa prieku par jaunu dienu, neviens vakars nesolīja atspirdzinošu atpūtu. Kā arvien, nesaukts un negaidīts pie viņa ieradās nelūgtais viesis — vecums un tam līdzi visi neskaitāmie radi — sāpes un slimības. Tie lauzīja viņa rokas un kājas, salieca augumu, piekala pie gultas. Tie izdzēsa viņa acu gaismu, nolaupīja dzirdi un mēli padarīja stīvu. Tie rūca pa viņa galvu kā vilciņi un knaibīja miesu kā nokaitētām knaiblēm. Miegs aizlaidās no viņa kā nenotverams tauriņš, un tā Haijama dzīve kļuva neciešams jūgs. Neviena no viņa daudzajām sievām neienāca slimnieka islaba, lai uzpurinātu spilvenus vai pasniegtu ūdens malku.

Gausi vilkās dienas, bet vēl gausāk gadi.

— Nāve, ak nāve, esi jel tu žēlīga un atbrīvo mani no mokām! — tā Haijams lūdzas visgrūtākajos brīžos. Bet kaulainā sieva nebija valdniekam padota un, izkapti švīkstinādama, pagāja garām.

Lai aizmirstu sāpes, Haijams atkal un atkal sauca atmiņā savas dzīves jaukākos brīžus. Kā spoguli viņš redzēja sevi jaunu un staltu, apbrīnotu un visvarenu. Svinīga bija tā stunda, kad viņš pirmo reizi nosēdās uz troņa un veziri un galminieki viņam vēlēja laimes — mīlestību, gudrību un bagātību. Un tikai vecais nerrs viņam novēlēja ātru un v ieglu nāvi.

— Ak vecais nerr, tu gudrākais no gudrajiem, tikai tagad es saprotu, cik dziļa patiesība slēpās tavos vārdos, kad tu teici, ka labākais, ko liktenis var piešķirt cilvēkam, ir ātra un viegla nāve… — nopūtās Haijams.

Un sāpes uz bridi atkāpās no viņa gultas. Acis atkal kļuva redzīgas, ausis atguva dzirdi un mēle valodu. Haijams lika atsaukt veco bendi un lūdza to aizvest viņu pie nerra kapa vietas.

Tāls bija ceļš uz nabagu kapiem. Haijamam nogura kājas, un, kad viņš vairs nevarēja paiet, bende sameklēja lūžņos izmestu ķerru un stūma savu bijušo maizestēvu pa smilšainajām ielām. Aiz kapu vaļņa auga viens vienīgs ērkšķu krūms, un pie tā bende apstājās un izcēla Haijamu no ķerras.

— Te guļ tavs vecais nerrs, kuram pēc tavas pavēles es nocirtu galvu, — sviedrus slaucīdams, teica bende. — Pirms nāves soda viņš lūdza iestādīt uz sava kapa šo ērkšķu krūmu, lai tu zinātu atrast viņa dusas vietu.

Trīs reizes noliecis galvu, Haijams saļima līdzās nerra kapam un gulēja, stīvām acīm raudzīdamies debesu zilumā. Kā tālu atblāzmu, kā dziestošu mēness staru viņš atcerējās savu jaunību. Līdzīgi žiglai bezdelīgai tā bija aizsteigusies, aiznesdama uz saviem spārniem prieku, veselību, spēku un laimi.

— Laime? Pasaulē ir tik maz laimes, ka mums vajadzētu būt pateicīgiem par katru mirkli, kad gribējies uzsaukt laikam: «Apstājies, neskrien tik ātri!» Šādus mirkļus man dāvāja vienīgi Helara, gaišā, brīnišķīgā Helara. Un kā es viņai atmaksāju par saņemto laimi? Vai es jel reizi iedomājos, cik bieži viņai savas jaunās dienas un naktis bija jādala ar vientulību, kamēr es dzīroju ar draugiem un apskāvu citas sievas? Helara! Helara labā un mī]otā, es zinu, ka velti ir tagad lūgties tavu piedošanu, jo vienīgi nāve var izdzēst manu grēku pret tevi…

Platos spārnus smagi vēcinādama, pār nabagu kapiem nolaidās tumsa. Tā aizklāja debesu zilumu, tālo atmiņu blāzmu un gaišo Helaras tēlu.

Haijams vairs nejuta, ka bende viņam aizspieda acis.