Stāsti, noveles, humoreskas

GLUŽI KA GOGOĻA STĀSTĀ

Viņi dzīvoja Pārdaugavā, paši savās mājās: Ludvigs Pusķieģelis ielas labajā, bet Rūdolfs Putraspods kreisajā pusē. Tas nekas, ka abiem kādreizējie varas vīri bija iedevuši neparastus uzvārdus. Savstarpējās attiecībās viņi tos nekad nelietoja, saucās vienkārši par Ludi un Rūdi, kā jau ilggadīgi kaimiņi un labi draugi. Ja kaimiņu attiecības visbiežāk sabojā nevienāds materiālais stāvoklis, pareizāk sakot, — skaudība no mazturīgākā un nicīgums no turīgākā puses, tad šoreiz laimīgi bija sagadījies, ka abiem bija vienāda lieluma zemes gabali, abiem vienstāva mājeles un abi saņēma vienādas pensijas. Un, tā kā starp viņu mājiņām atradās iela, tad arī viena vistas nevarēja ielīst otra dārzā un izkašāt burkānus vai kāpostus un tā sabojāt kaimiņu draudzību.

Kā Pusķieģelis, tā Putraspods… nē, runāsim labāk par Ludi un Rūdi. Kā Ludis, tā Rūdis bija kaislīgi dārzkopji. Viņu dārziņos auga gan retu šķirņu ābeles, tādas kā Dzeltenais Rihards un Ničnera zemeņābele. gan sviesta bumbieres un olu plūmes, gan dažādu šķirņu avenes un zemenes, nemaz nerunājot par Muromas gurķiem, tomātiem Majaks, agrajiem kāpostiem Zelta hektārs un tādiem niekiem kā dilles, selerijas un pētersīļi. Tā kā savus ražojumus uz tirgu viņi nenesa, tad nebija arī pamata jel kādai konkurencei vai ražošanas noslēpumiem. Viņi kopīgi abonēja žurnālu «Dārzs un Drava» un pārrunāja šķirņu un mēslošanas jautājumus. Ja Rūdis veikalā uzgāja jaunās Siguldā ražotās pilnmēslojuma tabletes, viņš atnesa tās arī Ludim, bet Ludis savukārt no kāda brauciena uz Kalsnavu pārveda arī Rūdim aronijas jeb melnā pīlādža krūmiņus.

Kamēr pilsētas nomalēs vēl drīkstēja turēt govis, abi dārzkopji ņēma mēslus no vienas kūts un maksāja par tiem vienādu cenu. Katrs dārzkopis saprot, kāda nozīme ir kūtsmēsliem jeb, kā tagad saka, organiskajam mēslojumam, sevišķi tādā smilšainā zemē kā Rīgā. Tāpēc lēmumu par govju turēšanas aizliegumu pilsētā kā Rūdis, tā Ludis uzņēma ar skaļu sašutumu, kaut arī ne vienam, ne otram no mājlopiem nebija vairāk par piecām vistām.

Šis jautājums jo sāpīgāks kļuva, kad abi draugi sadomāja ierīkot savos dārziņos nelielas lecektis agro dēstu audzēšanai, lai tie nebūtu jāpērk tirgū. Te, protams, vislabāk būtu noderējuši zirgu mēsli, bet kur tos ņemt, ja paši zirgi jau sen izsvītroti no privātīpašuma sarakstiem?

Kādu rītu, kad Rūdis patlaban slaucīja ietvi gar sava gruntsgabala malu, bet Ludis stāvēja aiz savas sētas un stāstīja draugam, ka nupat vēršoties vaļā roze, kas saucas «Frau Kari Družki», ielas galā noskanēja pakavu klaboņa. Un tur jau parādījās viņš pats, lielais vezumnieks, kas vilka ar pudeļu kastēm piekrautus gumijriteņu ratus. Tieši pret Luda mājas vārtiņiem, kā šoferi saka, savā labajā pusē. zirgs pacēla asti un izbirdināja uz ielas zirgābolus. Abi draugi partrauca sarunas un noraudzījās atstātajā netīrībā kā sen neredzētā brīnumā.

«Vai tu re,» iedomājās Ludis, «tieši kā manai lecektij!»

Viņš aizgāja pēc slotas un liekšķeres, bet Rūdis, kam slota bija rokā un liekšķere pa tvērienam, vienā mirklī bija pāri ielai, nākošajā mirklī uzgrāba atstāto mantu uz liekšķeres un tikpat veikli nozuda sava dārza dziļumā.

Iznācis uz ielas, Ludis aiz pārsteiguma vai sastinga. Brīnums gan, nupat bija un vairs nav! Viņš jau gribēja uzsaukt Rūdim, vai tas nav redzējis, kurš te būtu ielau zies viņa teritorijā, bet arī Rūdis bija pazudis. Un tad Ludim kā pa galvu iesita atzinums, ka Rūdis — draugs Rūdis ir bijis tas, kas viņu aplaupījis.

«Nu, puisi, tā tev tā lieta neies cauri!» viņš izlēma un, šķērsojis ielu, atvēra Rūda vārtiņus. Kā tad, tur jau tas līkājās pie savas jaunās lecekts, laikam mēģinādams noslēpt laupījumu ar zemes kārtu.

— Klausies, draugs, — Ludis, dusmas apvaldījis, iesāka. — Es gan neesmu tevi lūdzis slaucīt manu ielas daļu.

Rūdis lā kā samulsa, bet tad, sapratis, ka liegties nebūtu nozīmes, pārlaida sejai platu smaidu un mēģināja izlīdzēties ar joku:

— Tu taču zini, draugs, — kas pirmais brauc, tas pirmais maļ.

— Te nav runa par pirmo vai pēdējo, — uz smaidu neatbildēdams, teica Ludis. — Es savu ielas daļu varu slaucīt kaut vai vakarā, tur nevienam nav ko maisīties. Tā ka tu man tos s… atdod ar labu.

— Ej sūdzi tiesā! — Rūdis atcirta.

— Un sūdzēšu arī! — Ludis errīgi norūca.

— Bet kur tev būs liecinieki? — Rūdis ņirdza.

Ludis atkal apjuka, tik negaidīts nāca drauga jautājums.

— Klausies, kaimiņ, runāsim kā vīri, — attapies viņš mierīgi uzsāka. — Atdod vismaz pusi, otru pusi vari paturēt.

— Nākošreiz ņem visus, — Rūdis strupi noteica un noliecās pie gurķu dobes, pie tam pagriezdams pret Ludi sava ķermeņa resnāko daļu.

— Ak tu man esi šitāds brālis! — Pusķieģelis sašutis iesSucās. — Nu tad aizrijies ar tiem bumbuļiem, tu s… pods tāds! — viņš pielika Rūda uzvārda beigu daļai priekšā to vārdu, kas apzīmēja viņam nolaupīto mantu.

— Lasies, puss… , no manas mājas, — strauji atliecies taisns, atkliedza Putraspods (Luda uzvārdu viņš nobeidza ar to pašu vārdu, ar kuru Ludis bija iesācis viņa uzvārdu).

Kopš tās dienas viņi vairs nesveicinās. Ar dārzkopību nodarboties viņiem vairs nav vaļas, jo tie katru dienu raksta viens par otru sūdzības.