Stāsti, noveles, humoreskas

VALDĪBAS VĒSTULE

Kolhoza pastniece ienāca kantori. Rēķinvede Ausma pacēla acis no pārskata, ko patlaban gatavoja, un, viegli pasmaidīdama, jautāja:

— Nu, ko labu atnesi, Dzeguzīt?

— Ko nu kuram, citam labu, citam varbūt sliktu, — pastniece zīmīgi uzsvēra vārdus «labu» un «sliktu».

— Tā, kuram tad sliktu? — Ausma neticīgi noprasīja.

— Es jau nu nezinu, kas tur iekša, bet ārpusē bija uzspiesti visādi štempeļi un numuri. Valdības vēstule, — Dzeguze noslēpumaini pavēstīja.

— Kam tad tā vēstule ir? Priekšsēdētājam? — Ausma sāka šķirot atnesto pastu.

— Tad nē jau. Lapiņu Paulim. Es iedevu priekšsēdētājam. Teicu, ka izskatās kā izsaukums uz tiesu. Bet šis vaļā neplēsa, sacīja — gan jau vēlāk — un iebāza kabatā, — Dzeguze gluži vai apvainojusies nobēra.

— Par ko gan Lapiņu Pauli sauktu pie tiesas? Mūsu labākais traktorists. Vienīgi v.arbūt kā liecinieku? — Ausma neticīgi papurināja galvu.

Kantorī ienāca dārzniecības strādniece Irma, un pastniece arī tai izstāstīja par aizdomīgo vēstuli.

— Jā, cilvēkam jau iekšā ielīst nevar, — Irma dziļdomīgi iesāka. — Re, Jāņu naktī aizdegās teļu kūts tur, Brikšņu mājās, bet dedzinātājs tā i nav noķerts.

— Nu, vai zināt, Lapiņu Paulis taču to nededzināja, — Ausma kā izbijusies iesaucās.

— Es jau neko, es to nesaku, es tikai saku, ka neviens nevar zināt, kāds velns kuram sirdī dzīvo. Sevišķi tie klusie, tādi kā Paulis, es tiem nekad neticu, — Irma sparīgi atmeta ar roku.

Pavērās durvis, un galvu pabāza zirgkopis Stopiņš.

— Nāc, nāc iekšā un paklausies, kādi brīnumi mūsu kolhozā, — Irma uzsauca, it kā baidīdamās, ka Stopiņš var aiziet, neienācis iekšā.

— Kādi tad brīnumi? Vai tev. kāds gurķis izaudzis ķirbja lielumā? — Stopiņš iesmējās.

— Ko nu par gurķiem runāt. Bet kūts dedzinātājs rokā gan. Sēdēs kā zepers! — Irma gandarīti uzsita plaukstu uz galda.

— Fī-ī-ī! — Stopiņš iesvilpās. — Man jau sen bija aizdomas. bet ko tad es drīkstu runāt.

— Jā, Lapiņu Paulim tā pirmrindnieka slava nu ir kaput! Bilde arī no goda dēļa nost! — Irma neslēptā priekā paziņoja.

— Lapiņu Paulis? — Stopiņš apmulsis ieplēta acis. — Nū, tas nu gan nevar…

— Par ko tad viņu pie tiesas sauc? — Irma meta pretim pierādījumu.

— Pie tiesas? — Stopiņš pārjautāja un samulsa vēl vairāk. — Es gan uz vienu citu domāju… Jā. Mjā. Bet ja nu pie tiesas?…

— Kā jums nav kauna tā aprunāt cilvēku! — Ausma sašutusi apsauca lielo viszinātāju.

— Lai jau kaunas, kam vairāk jākaunas, — Irma nozīmīgi uzsvēra, ar to likdama Ausmai saprast, ka bērns neprecētai meitai nav nekāds gods.

Zvanīja telefons, un Ausma aizskrēja meklēt agronomu. Pa to laiku Irma paspēja diezgan skaļi pačukstēt Dzeguzei, ka diez diez vai Ausmai tas puika neesot no Lapiņu Paula.

— Bet viņa taču atnāca uz kolhozu ar visu puiku, — sarunā iejaucās Stopiņš.

— Atskrēja šim pakaļ, kā citādi, — Irmai nekad netrūka pretpierādījumu.

Kad ienāca brigadieris Leja, Stopiņš pavilka to sāņus sapīpēt un, ierāvis dažus dūmus, aplinkus iesāka:

— Klausies, kā tur bija ar to kūts degšanu? Saka, dedzinātājs esot zināms un būšot tiesa?

— Puisis pats atzinās, — brigadieris atbildēja. — Bet vai nu tur taisni ar tiesu…

— Bet kāpēc tad pavēste atsūtīta? — Stopiņš kaut kā nesaprata.

— Neesmu dzirdējis. Mēs ar priekšsēdētāju runājām, ka tur ko tiesā dot nav. Nostrostēsim puisi tapat, lai nemētājas ar cigaretēm. Viņš, nabags, pats nelaimīgs…

Sarunu partrauca agronoms, kas ienaca ar skaļu labrītu visiem un pacēla telefona klausuli.

— Kas zvana? Priekšsēdētājs? Ko atsaukt uz kantori? Ak Pauli Lapiņu! Viņš pašlaik remontē kukurūzas kombainu. Ko pateikt? Ak tā, ka lieta steidzama. Labi.

— Diez kas priekšsēdētājam aizdedzies, ka steidzīgi ievajadzējies Lapiņu Paulis? — agronoms nopukojās un palūdza Stopiņu aiziet uz mašīnu šķūni pasaukt traktoristu.

— Aizdedzies bija Jāņos, tagad būs tā liela dzēšana, — Irma atkal tika pie vārda.

— Daiļā dārzniec, es puķu valodu nesaprotu, — agronoms ātri nobēra un iesaka sarunu ar brigadieri.

Ko jūs gaidāt, kāpēc neejat darbā? — pēkšņi attapies, viņš noprasīja Irmai.

— Sacīt, es arī esmu saimnieks kolhozā, — Irma lepni saknieba lūpas. — Mana daļa tāpat bija kūtī iebūvēta. Un, ja vajadzēs, es savu vārdu pateikšu tiesā.

— Klausieties, vai jūs neesat dabūjusi saules dūrienu? — agronoms sāka uztraukties.

Norūca mašīna, apstajās, un kantorī ienāca priekšsēdētājs.

— Tas ir labi, ka cilvēki sanākuši, — viņš priecājās. — Būs Lapiņu Paulim svinīgāks brītiņš.

— Tad nu sakuriniet gan viņam tādu pirti, lai ģībst, — Irma mēģināja kūdīt priekšsēdētāju.

— Puisim būs liels pārdzīvojums. Viņš tāds lēns un…

— Lēna cūka dziļu sakni rok! — Irma neļāva priekšsēdētājam teikumu nobeigt.

Vērās durvis, un tajās parādījās vispirms Stopiņš, apjucis un acis nodūris, laikam apzinādamies, ka izpaudis Paulim to, ko nedrīkstēja. Bet viņš taču bija gribējis tikai labu — lai cilvēks sagatavojas, lai nesatrūkstas kā no pērkona spēriena skaidrā dienā.

Aiz Stopiņa slieksnim pāri kapa traktorists Lapiņš noķepētā virsvalkā, melnām rokām, pārsteigumā ieplestām acīm uz visiem pavērdamies.

Aiz Pau|a kantorī ieslīdēja Ausma. Labi, ka uz viņu neviens neskatījās, tad būtu sievām ko runāt par viņas saraudātām acīm, kaut gan pagalmā vējš bija iepīitis aci smilšu graudiņu, un viņa ilgi noņēmās, kamēr dabūja to ārā.

— Tā. Tagad nostājies te, mums visiem priekšā. Te tev vēstule. Bet, ja tu man uztici to nolasīt, tad dod atpakaļ. — priekšsēdētājs pabīdīja Pauli pie galda, izņēma tam vēstuli no rokas, atplēsa un sāka lasīt:

— «Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs, Latvijas PSR Ministru Padome sirsnīgi apsveic Jūs gaišajos, priecīgajos svētkos — 20. gadadienā kopš padomju varas at jaunošanās Latvijā…

… Vēlam Jums neizsīkstošu radošu enerģiju, jaunas sekmes darbā, labu veselību un laimi personīgajā dzīvē.»

— Bet kā tad tā? — klusumā griezīgi ieskanējās Irmas jautājums. — Ja jau tā, tad tur vairāk nav ko runāt, — skaļi aizcirzdama durvis, Irma pazuda no kantora.

Agronoms paskatījās uz Ausmu un pielika pirkstu pie deniņiem.

— Ļauj man arī paspiest tavu sastrādāto roku, tu, mūsu kolhoza lepnums, — priekšsēdētājs sirsnīgi kratīja traktorista roku un aizsteidzās.

Liekas, tikai tagad Paulis sāka aptvert vēstules jēgu. Viņš turēja to rokā un lasīja adresi, it kā pārbaudīdams, vai tikai nav noticis kāds pārpratums.

— Bet kāpēc tu, Stopiņ, mani tā mānīji? Teici, ka tiesas pavēste pienākusi par kūts dedzināšanu? — viņš pārmetoši pavaicāja zirgkopim.

— Edz, brigadieris sacīja, ka tu esot atzinies, — Stopiņš taisnojās.

— Es? — Leja neizpratnē pastiepās uz pirkstgaliem. — Es taču runāju par slaucējas Kandeles puiku, kas bija ielīdis kūtī pīpēt mācīties!

— Bet kas tad īsti sarunāja tādas neglītas lietas par mūsu Pauli? — agronoms nez kāpēc griezās pie Ausmas.

— Kas cits kā Irma, — no kakta atsaucās pastniece Dzeguze un, paķērusi savu somu, izlavījās ārā.

— Es tiešām brīnījos, ko tu esi Irmai nodarījis, ka viņa par vari gribēja no tevis iztaisīt dedzinātāju! — Ausma paraustīja plecus.

— Pavisam nieku, — Paulis iesmējās. — Es tikai uzaru un apsēju ar kukurūzu to pushektāriņu, ko Irma bija iecerējusi pievienot savam piemājas gabalam, lai apstādītu ar agrajiem kartupeļiem. Izčibēja šis te, — viņš pacēla roku un paberzēja īkšķi pret vidējo pirkstu.