Stāsti, noveles, humoreskas

ALTRUISTS

Augusts Kaķītis noplēsa divus pārus pazoļu, kamēr sameklēja inteliģenta bezdarbnieka vietu statistiskajā pārvaldē. Viņš bija rūpīgs un smalks grāmatvedis, bet tā nu šajos bezdarba gados bija izgadījies, ka viņa zināšanas un darbs visur kļuvis lieks. Labi vēl, ka bija tādas bezdarbnieku nokalpināšanas iestādes, kur citādi lai spruktu. Astoņdesmit latu mēnesī tomēr bija vairāk nekā nekas, un, ja ņem vērā, ka sieva prot taupīgi saimniekot un bērnu viņiem vēl nav, tad izlikt var. Kur tad valsts arī lai ņem, ko visus pabarot, nav viegli, pavisam nav, kad saskaita tos bezdarbnieku tūkstošus, kas šogad reģistrēti. Viņš taču to lietu zina vislabāk, jo kārto tieši bezdarba statistiku.

Aiz pateicības, ka valsts devusi darbu, Augusts strādāja divu cilvēku vietā. Ko nevarēja veikt parastajā laikā, to viņš pabeidza ārpus darba stundām.

— Par virsstundām maksāt mēs nedrīkstam, — paziņoja nodaļas priekšnieks, reiz vēlu pēc darba beigām atrazdams Kaķīti skaitļos ierakušos.

— Es, priekšnieka kungs, to arī neprasu, — Kaķītis, godbijīgi piecēlies un pazemīgi smaidīdams, atbildēja. — Es to tāpat, darba labā.

Nu, nu, strādājiet, strādājiet, — priekšnieks uzsita grāmatvedim uz pleca.

— Altruists! — aiz muguras ņirgājās darba biedri, bet Kaķītim acīs teica:

— Ko tad jūs ar tādu strādāšanu panākat? Noņemat vienam cilvēkam maizi. Ja jūs nedarītu divu darbu, priekšnieks būtu spiests pieņemt jums palīgu.

Kaķītis sarka un taisnojās pret citiem un sevi, bet atmest virsstundu strādāšanu nespēja. Varbūt, ja būtu pazinis kādu, kas izmisis meklē darbu, viņš rīkotos citādi, bet tagad viņa acu priekšā bezdarbnieki bija dažādās ailēs un rubrikās ierakstīti cipari, kam pretim stāvēja citi skaitļi — tie, ko valsts izdod bezdarbnieku nodarbināšanai pie ielu bruģēšanas, viršu plūkšanas, vecīšiem un bērniem par zupu, dzīvokļu pabalstiem un apavu lāpīšanai. Sie skaitļi viņa acis bija daudz konkrētāki par pirmajiem, jo, tos rakstīdams, viņš dzīvi iztēlojās un domās aprēķināja, ko par tiem varētu uzcelt vai iegādāt. Piemēram, sen jau runāja un sprieda, ka vajadzētu jauna tilta pār Daugavu, bet neiznāca un neiznāca līdzekļu. Un Kaķītis, uz brīdi pārtraucis tiešo darbu, skaitīja un rēķināja, cik valsts atlicinātu gadā, ja nebūtu jārūpējas par piecdesmit tūkstošiem bezdarbnieku un jāizdod vairāki desmiti tūkstoši latu viņu nodarbināšanai.

Kad uz jaunu gadu izdalīja gratifikācijas it kā labākajiem darbiniekiem, Kaķītis tādu nedabūja. To saņēma Lerhes jaunkundze, Iekšrīgas dzelzs tirgotāja meita, kurat tēvs, žēlodamies par grūtiem laikiem, bija samazinajis kabatas naudu, to saņēma Kveldes kundze, Iekšlietu ministrijas atbildīga ierēdņa sieva, kas strādāja, lai aizdzītu bezbērnu mājas garlaicību, saņēma vēl kāds un kāda, kas darba stundas bija pavadījuši, stāstot anekdotes un nakts piedzīvojumus bāros vai arī lakotos nadziņus vīlējot un modes pārrunājot.

Bet Augusts Kaķītis nebūt nejutās, ka viņam būtu nodarīta pārestība.

Kad kolēģi viņu pazoboja, ka par centību nekā nav saņēmis, Augusts izbrīnījies atbildēja:

— Tie cilvēki, kas saņēma gratifikāciju, būtu varējuši bez šā darba arī iztikt. Ja viņi tomēr strādā, tad ar savu darbu nāk valstij palīgā. Man darbs ir nepieciešams, un es esmu pateicīgs, ka saņemu to pašu algu.

— Jums loģikas aparāts ierīkots savādāk nekā citiem, — dzēlīgi piezīmēja kāda darba biedrene.

— Mans loģikas aparāts pilnīgi saskan, lūk, ar šiem neapstrīdamajiem skaitļiem, — Kaķītis parādīja loksni ar virsrakstu «Bezdarbs Latvijā».

— Tur vajadzēja likt virsrakstu «Latvijas kauns», atcirta spitigā kolēģe un iziedama aizsita durvis.

Kādā dienā Kaķītis saņēma zīmīti no namsaimnieka Gaiļa, kas viņu līidza atnākt uz pārrunām par kādu svarīgu lietu. Izrādījās, ka Gailis sadomājis izdot žurnālu, — piemērotu tautas vidējām aprindām, — kā pats izteicās. Viņam vajadzētu viena uzticama cilvēka, grāmatveža vai darbveža, — nosaukums galu galā neesot svarīgs. Viņš ļoti lūdzot Kaķīti pārnākt pie viņa. Algu maksāšot to pašu — nē, viņš nemaz nedomājot, ka Kaķīša kungam kaut kā jāupurējas viņa labā, kaut gan iesākums žurnāla izdošanai būšot grūts, ļoti grūts, kur tagad tāda konkurence. Bet tā nu viņš reiz esot sadomājis. Viņš pats esot liels grāmatu cienītājs un tāpēc saprotot, ka jādod tautai piemērota lasāmviela, tāpat jāatbalstot viens otrs jaunais talants, kam grūti izlauzties cauri aizspriedumu un konkurences mūriem. Gailis runāja ilgi un skaisti, uzsvērdams, cik ļoti noderīgs viņam šajā pašaizliedzīgajā pasākumā būtu tāds uzticams un sapratīgs cilvēks kā Kaķīša kungs. Bez viņa žurnāls gandrīz nevarētu ieraudzīt dienas gaismu.

Kaķītim kļuva žēl namsaimnieka Gaiļa. Virs, kas sasniedzis stabilu turību, varētu dzīvot klusu, mierīgu dzīvi, bet, lūk, viņš domā arī par citiem, par taulu, par rakstniecības uzplaukumu. Neērti atteikties, liegt palīdzību tādam ideālam cilvēkam. Bet kā lai aiziet no statistiskās pārvaldes, vai priekšnieks nebūs dusmīgs? Viņš solījās aprunāties vecaja darba vietā un, ja tur nebūšot iebildumu, lad varēšot pārnākt pie Gaiļa.

Priekšniekam nebija ne mazāko iebildumu. Viņš pat nevarēja apslēpt savu prieku, teikdams, ka žēl esot laist prom tādu čaklu darbinieku, bet tā nu reiz esot, ka zivs meklējot, kur dziļāk, cilvēks — kur labāk. Bez šaubām, Kaķītim viņš pieklājības pēc neminēja, ka tikko bija zvanījis Finansu ministrijas galvenais grāmatvedis un lūdzis, vai nevarētu dot vietu viņa sievai, kurai nervu ārsti iesakot sabiedrību kā vienīgo līdzekli pret melanholiju. Priekšnieks bija pat tik laipns, ka atlaida Kaķīti bez divu nedēļu iepriekšēja uzteikuma.

Tā Kaķītis pārgāja strādāt Gaiļa jaundibināmā žurnāla grāmatvedībā, ekspedīcijā un pat redakcijā. Viņi bija tikai divi darbinieki, ja neskaita pašu izdevēju, kas neko nestrādāja, tikai grozījās pa patukšajām telpām un skaidroja. kurp jāiet pēc atļaujas, kad jāatver tekošs rēķins bankā un pasta, pie kādiem autoriem jāgriežas pēc rakstiem. Redaktors bija jaunais, neatzītais dzejnieks Bangpūtis Ezervilnis, vīrs vidējos gados, gari noaudzētiem, pelēkiem matiem. Tie bija pieradināti, cilvēkiem ienākot. nokrist uz acīm, lai dzejnieks ar enerģisku galvas vēcienu varētu tos pasviest atpakaļ pāri pakausim, kas bija atbrīvojies no matu audzelības un spīdināja balto ādu.

Tā kā pirmajā laikā grāmatvedības ierakstu nebija daudz, Kaķītis vairāk tikai cilpoja apkārt ar Ezerviļņa vēstulēm rakstniekiem un rakstītājiem. Pie daudziem viņš nostaigāja četras un piecas reizes, bet nedabūja ne rindiņas. Dažs aizbildinājās ar nevaļu, dažs teicās apskatīties, kāds būšot jaunā žurnāla virziens, dažs atklāti pazobojās par redaktoru, kurš taču viens pats varot piepildīt visas loksnes.

Tā arī notika, ka Ezervilnim vajadzēja gandrīz vienam pašam piepildīt žurnāla slejas. Viņam palīgā nāca Gaiļa kundze, kas jaunības gados bija rakstījusi aizkustinošus mīlestības dzejoļus un pat stāstus par nepiepildītu mīlestību ar traģiskām beigām. Lai izskatītos, ka līdzstrādnieku saraksts ir plašs, viņi katram darbiņam lika citādu parakstu, un pirmā numura lasītāji tajā atrada Barigpūša Ezerviļņa, Ingunas, Kurbada Sārtoņa, Dzirkstītos Irisas, Lolitas Brīnumpuķes un Tālivalža Ineša vārdus. Pirmo numuru izpirka gandrīz bez atlikuma, lā ka pēdējos pāris simtus Gailis neļāva nest uz kiosku, jo tiem pēc kāda laika būšot milzīga retu grāmatu vērtība.

Ielīksmots par lielajiem panākumiem, redaktors pirmo algas un honorāru izmaksu bija nodzēris vienā naktī. Nākošajā dienā viņš kaulēja no Gaiļa avansu paģiru lāpīšanai, bet tas aizbildinājās, ka naudu ieguldījis papīrā tālākajiem numuriem, un nedeva. Kaķītis gan pabrīnījās, ka izdevējs rēķinus kārtot nav sūtījis viņu, un gaidīja tos iegrāmatošanai, bet Gailis vilcinājās iesniegt.

Tad Ezervilnis lūdza kolēģi Kaķīti aizdot līdz nākošajai izmaksai tikai desmit latiņu. Dzejnieks un redaktors izskatījās tik nelaimīgs un slims, garie mati nemaz vairs negribēja segt puskailo pakausi un nekārtīgās šķipsnās nokarājās uz acīm, ka Kaķītim sirds pielija ar maigu žēlumu un viņš atdarīja savu maku un izvilka desmit latu. Sievai bija apsolītas jaunas kurpes, bet viņa jau varēs pagaidīt tās pāris nedēļas.. Kad vecajām salabo nodilušos papēžus, vēl kādu laiciņu var nostaigāt.

Ar otro numuru vairs tik labi neveicās. Cik reižu Kaķītis apstaigāja kioskus, lūkodams iekasēt naudu, bet kiosknieki tikai pamāja uz lielajām žurnāla kaudzēm: — Redziet. tur viņi stāv. Nepērk. — Izdevējs algu tomēr izmaksāja. No rīcības kapitāla, — viņš gan piebilda.

Ezervilnis šajā reizē nevarēja Kaķītim aizņemtos desmit latus atdot. Lieta tā. ka viņš bija pasūtījis jaunu uzvalku — pēc mēra, jo pats izdevējs teicis, ka no redaktora ārienes ļaudis spriedīšot par žurnāla solīdumu. Kaķītis apskatīja Ezerviļņa diendienā nodzīto un krogos nolaistīto Marijas ielas fasona uzvalku, un tiešām — tas nebija tāds, kādu valkātu labi nostādīta žurnāla galvenais redaktors. Tāds varēja gan izskatīties no nabagu mājas paņemts atbildīgais redaktors, kādi bija daudziem laikrakstiem un pelnījās ar cietumā sēdēšanu par redakcijas grēkiem. Skaidrs, ka žurnāla gods prasa, lai Ezervilnim Initu kārtīgs uzvalks, tāpēc Kaķītis neko neiebilda, kad nevarēja aizdevumu saņemt atpakaļ. Taisni otrādi — viņš aizdeva Bangpūtim vēl desmit latu, lai tas varētu iegādāties arī atbilstošu virskreklu un kaklasaiti. Sieva nu gan drusku savilks pieri, kad viņš atkal nepārnesīs mājās visu algu. bet viņai taču jāsaprot, ka firmas gods un va jadzības jāuzskata augstākas par personīgām. — Ja Gailim būs vairāk naudas, tad arī mums klāsies labāk, — viņš nobeidza savus paskaidrojumus sievai.

Pie nākošās algas izmaksas, kas notika ar mazu nokavēšanos. Ezervilnim vajadzēja kopā ar draugiem iesvētīt jauno uzvalku. To nedrīkstēja izdarīt kaut kādā ostas krodziņā. bet tikai «Alhambrā». Tā bija noteicis izdevējs, kas arī pats piedalījās mazajās vakariņās un beigās izsauca pat šampanieša pudeli. Otrā dienā kā redaktors, tā izdevējs sūrsti jās par paģirām. Ezervilnis sēdēja nabadzības aizvainota mūzas dēla pozā, bet Gailis no paša rīta lika Kaķītim apskriet visus Rīgas kioskus un vismaz pāris latu sagrabināt. Kaķītis izvandīja Anniņmuižu, aizbrauca uz

Smerli, bet visi kiosknieki bija kā norunājuši vienu un to l>ašu atbildi: — Jūsu žurnālu tik maz pērk, ka labāk laidieties dibenā un nesaldējiet rokas.

Kaķītim bija tik nepatīkami atgriezties tukšām rokām, tik žēl skatīties divās nelaimīgās sejās, ka viņš, redakcijas durvis verot, izdomāja mazu viltību, kā izlīdzēt maizes devējam un darba biedram: viņš sataisīja priecīgu seju un paziņoja, ka desmit latu izdevies sagūstīt, bet īstenībā izņēma no kabatas savas algas atlikumu.

— Augustiņ! — iesaucās Ezervilnis un, apkritis Kaķītim ap kaklu, piegrūda viņa vaigam siekalām notecējušas lupas. — Tu esi mans labākais draugs. Pēc nāves es tevi Parnasā iecelšu par savu dzēriena devēju. — Gailis savu atzinību izteica apvaldītāk — ar laipnu smaidu un uzsitienu uz pleca. — Es jau paredzēju, ka bez jums tas žurnāls neies, — viņš vēl piebilda, un abi paģirainie pazuda aiz durvīm, atstādami Kaķīti aiz sajūsmas valgām acīm. Ir taču tik patīkami darīt citiem prieku, ja par to saņem atzinību.

Žurnālam gāja grūti. Ezerviļņa un Gaiļa kundzes stāsti un dzejas, lai arī parakstīti ar dažādiem vārdiem, tāpat viena otra diletanta ražojumi lasītājus nespēja iekustināt uz žurnāla pirkšanu. Ezervilnis izgudroja jaunu paņēmienu — viltot rakstnieku vārdus, samainot tikai vienu burtu vai pieliekot citu vārdu priekšā. Pircējus tas nedabūja iekārdināt, jo. nākamajā numurā tādi viltojumi bija jāpārtrauc, — redaktors krogā saņēma atklātu pļauku no kāda jauna, pašlaik atzīt sākta dzejnieka, kam konkurences žurnāls bija solījies pārtraukt drukāšanu, ja tas, kaut arī ar sagrozītu vārdu, došot savus dzejoļus Gaiļa izdev umam. Tad Gaiļa kundze nāca ar citu padomu: viņa došot katram numuram rakstu ar nosaukumu «Kas jāzina jaunlaulātajiem?». Tādi raksti sevišķi valdzinot pusaudžus. Un tie varot kļūt par galvenajiem žurnāla noņēmējiem. Lai ieinteresētu jaunos lasītājus, Kaķītim vajadzēja pirmo Gaiļa kundzes atsvaidzināto numuru uz ielas piedāvāt vidusskolniekiem, kad tie patlaban plūst no skolas uz māju. Kad jau kāds būs nopircis un izlasījis, gan pačukstēs citiem. Tādas lietas ātri apskrien Rīgu.

Tas bija grūtākais pārbaudījums Kaķīša darba gailās. Laikam no uztraukuma rokas svīda, bet grāmatvedim., kas pirmo reizi pildīja kolportiera pienākumu, žurnāla burtnīcas likās netīri lipīgas un bija pretīgi tādas pasniegt jaunajiem lasītājiem. Bet, iedomājoties, cik grūti klājas izdevējam, cik bieži tas grābsta ar pirkstiem tukšās kases sīknaudas nodalījumā un neko neatrod, Kaķītis norija nepatīkamo sajūtu. Norija, nevis izspļāva.

Kādu laiku žurnālam tiešām gāja labāk, bet Ingunas pamācībām reiz bija jāizsīkst. Nepalīdzēja arī tulkotie džungļu un dēku romāni, jo vairākas izdevniecības tādus laida klajā veselām sērijām. Naudas nepietika pat papīram, iespiešanai un ekspedēšanai. Kase mūžīgi stāvēja tukša, un, kad Gailis, atnākdams kantorī, velti pa to grābstījās. Kaķītim likās, ka tas grābstās pa viņa sirdi. Viņam bija pat tāda neskaidra vainas apziņa, it kā izdevējam būtu tiesība tieši viņam pārmest žurnāla neveiksmes. Kārtējas algas izmaksas sen vairs nenotika, redaktors un grāmatvedis saņēma katru dienu pa latam, pa diviem, un tos pašus pavadīja izdevēja nopūta. Tādos apstākļos Ezervilnim nebija ko domāt par parāda nolīdzināšanu Kaķītim, pēdējais to pārāk labi saprata, lai atgādinātu.

Vienreiz veselu nedēļu kasē neienāca ne santīma. Ezervilnis sēdēja drūms kā lietus pielijuši sila priede, un pat viņa mati aizmirsa nokrist pāri pierei, kad gadījās iemaldīties kādam apmeklētājam. Gailis bija kļuvis nerunīgs, tikai reizēm izgrūda pa vārdam, ka nebijis vērts pērles mest cūkām priekšā. Ar visu šo šļuru nu esot nogājis tik tālu, ka rīt nebūšot naudas pusdienām. Šī piezīme tik dziļi sasāpināja Kaķīša sirdi, ka viņš, mājās pārgājis, izkaulēja sievai piecus latus no bērna pūriņa naudas, ko tie bija sākuši krāt. kad uzzināja, ka viņu priekiem un bēdām gaidāms turpinātājs jeb, kā mēdz sacīt, mantinieks. Visu ceļu uz māju viņš bija domājis, cik vajadzētu Gailim pusdienām. Viņi ar sievu iztika ar vienu latu dienā, vairāk neiznāca, un galu galā vai nu tik svarīgi, ko cilvēks ēd iekšā. Bet Gaiļu ģimene droši vien nebija pieradusi ēst trīsreiz nedēļā kartupeli, siļķi un etiķi. Mazāk par pieci lati nez vai viņu pusdienas maksā, ja pierēķina konjaciņu, ko Gailis mīlēja iedzert ar aukstajiem uzkožamiem pirms cepeša.

Vislabākajā garastāvoklī, aizmirsis sievas asarainos pārmetumus par nedzimušā bērna aplaupīšanu, Kaķītis otrā rītā, īsi pirms principāla ierašanās, iemeta kasē pieclatu gabalu. Viņa upuri bagātīgi atalgoja izdevēja prieks, kad tā pirksti satvēra apaļo ripuļi un, pasvieduši gaisā, novietoja vestes kabatā. Ezervilnis žēli noskatījās pakaļ pieclatniekam, kad las kopā ar savu jauno īpašnieku izslīdēja pa durvīm. Tuvojoties pusdienas laikam, Bangpūtis izmeklēja visas sava uzvalka kabatas, bet, neko vērtīgu tajās neatradis, trīsreiz nopūtās, vairākas reizes pārstaigāja kantori no vienas sienas līdz otrai un griezās pie Kaķīša, vai tas gadījumā nebūtu bagāts ar piecdesmit santīmiem. Vismaz alus desu ar kāpostiem varētu kādā ēdienu veikalā pasūtīt. Kaķītis nespēja atteikt, jo piecdesmit santīmi viņam kabatā bija kopā ar ārsta recepti, ko sieva bija iedevusi zāļu izņemšanai. Un tā puslats pārceļoja pie Ezerviļņa, bet recepte palika pie Kaķīša. Redaktors aizgāja paēst desiņas ar skābiem kāpostiem, bet grāmatvedis, viens palicis, iztina no papīra sausas maizes gabaliņu. Pavalga vietā pusdienas papildināja līksma sajūta, ka šodien viņš varējis izpalīdzēt diviem cilvēkiem.

Kādā dienā Kaķīti uz ielas sastapa vecs paziņa, lielākas firmas darbvedis. Tas nopriecājās par negaidīto sastapšanos un piedāvāja pārnākt pie viņiem par grāmatvedi, jo nupat vakar savu veco grāmatvedi aizvadījuši uz mūža mājām. Alga būšot simt latu mēnesī, pie gadī juma, ja preces labi apgrozījušās, principāls nežēlojot uz svētkiem dažus desmit latus gratifikācijai. Vārdu sakot, šajos laikos kaut ko labāku sagaidīt būtu tikpat kā aklai vistai uzknābt graudu. Kaķītis kļuva domīgs un solījās todien pat aprunāties ar Gaili, vai nevar viņu laist uz jauno vietu. Bet, tuvojoties kantorim, viņš kļuva domīgs. Vai neizskatīsies tā, ka žurkas bēg no grimstoša kuģa? Gailis to uztvertu ka neuzticību viņa labi domātajam pasākumam, un lāga vīru tas ļoti sāpinātu. Drošības pēc viņš sievai par jauno darba piedāvājumu neko nestāstīja, bet, tajā dienā Gaili nesastapis, apņēmās aprunāties ar to rīt.

No aprunāšanās tomēr nekas neiznāca. Gailim bija smagas paģiras, un, velti izgrābstījies pa tukšo kasi, tas aizgāja īgns, kaut ko nesaprotamu norūkdams par darbiniekiem, kas visu tikai gaida no izdevēja, bet paši neko nespēj izdomāt. Runāt par aiziešanu Kaķītim pietrūka drosmes, un, kad draugs piezvanīja, viņš atteica, ka šoreiz laikam nekas neiznākšot. — Žēl, žēl, — tas novilka, — gribēju tevi reiz dabūt uz kājām, bet ja nu tu esi tāds altruists… — Viņš gan domāja: —… muļķis.

Kādu laiku žurnāls cīnījās ar nabadzību, bet tad laikam bija sācis iet labāk. Kase un grāmatas gan to nerādīja, bet izdevēja seja bija noskaidrojusies. Viņš mīklaini izteicās, ka gaidāmas pārmaiņas uz labo pusi, reizēm uzsita saviem darbiniekiem uz pleca, lai nu vēl saraujot, drīz jau varēšot vieglāk atvilkt elpu.

Pārmaiņas noskaidrojās pēc dažiem mēnešiem. Gailis nodeva žurnālu kādai sieviešu apvienībai, palikdams pats par izdevniecības direktoru, bet Ezervilnis ar Ingunu par redaktoriem. Vienīgi Kaķītim pašlaik pietrūkstot darba jaunajā izdevniecībā, jo arī pārējie pajinieki gribot no savas puses dažas algotu darbinieku vietas. — Starp citu, mūsu starpā runājot, — Gailis pačukstēja Kaķītim, tā sieviešu vadone jūsu vietu rezervējusi savam māsasdēlam. Laikam domā mani kontrolēt. Nodzēries gnīda — tāds mani kontrolēšot, viņš nospļāvās un sniedza Kaķītim roku uz atvadīšanos. — Ak tā, jums laikam tur vēl kaut kas pienākas no algas? Pienāciet tā apmēram pēc mēneša, kad būs pārņemti visi aktīvi un pasīvi.

Kā pēkšņu spērienu dabūjis pa galvu, Kaķītis izgāja uz ielas. Deniņus dauzīja doma, ka kabatā nav ne santīma, bet šodien jāved sieva ar mazo dēlu mājā no slimnīcas.

«Tad tādi viņi… tad tādi…» smadzenēs plaiksnījās rūgtums, un pirmo reizi viņam pamodās žēlums pret sevi.