Atēnu Taīda

SEPTĪTĀ NODAĻA HĒSIONES atmoda

Taīda piecas dienas nodzīvoja ieslēgusies. Viņa gulēja, uz mutes izstiepusies guļamistabas pustumsā, un ļāva ienākt vienīgi Hēsionei, kura centās piespiest savu kundzi kaut mazliet ieēst. Draudzīgās jūtas pret tēbieti, kas pamazītēm bija pieņēmušās spēkā, lai gan Ilēsione tīšuprāt centās izturēties kā kalpone, tagad, šajās sūrajās dienās, pieauga vēl vairāk un izvērtās par īstu pieķeršanos. Grūti bija neiemīlēt drosmīgo, skaidro un skaisto Boiotijas meitu.

Tikai sestās dienas vakarā Taīda izgāja no mājām, lai aizstaigātu līdz Nēitas templim. Tur viņa apbēdināta uzzināja, ka Dēlas filozofs un viņa audzēknis dzejnieks jau pirms jaunā mēness iestāšanās aizbraukuši uz Grieķiju. Arī spartieši bija aizbraukuši. Memfisa, ko bija satraukusi triju cilvēku nogalināšana, to ātri aizmirsa: jaunie notikumi, kas bija saistīti ar Aleksandra tuvošanos, vienlīdz interesēja tiklab grieķus, ka ēģiptiešus.

Taīda noīrēja Hēsionei zirgu, un tagad abas gandrīz katru dienu devās tālos izjājienos. Taīda dresēja Salmāhu. Hēsione nebija domājusi, ka iespējami tādi triki un tik lieliska jātnieces un zirga savstarpēja saprašanās. Taīdai iepatikās jāt lejup pa neticami kraujo nogāzi Nīlas krastu smilšainajās krantīs. Salmāha šļūca lejup, pavilkusi pakaļkājas zem ķermeņa, bet jātniece atmetās atpakaļ, ar pakausi skardama zirga krustus; Taīdas ceļgali sakļāvās uz zirga augstā skausta. Šķita, vēl mirklis, un zirgs apmetis kūleni un lidos lejup, salauzdams jātniecei kaulus. Uzklausīdama Hēsiones lūgumus, Taīda izraudzījās piemērotu, līdzenu klajumiņu un gatavojās dejām. Hēsione piesēja savu zirgu, nostājās laukumiņa malā un sāka dziedāt gari stieptu tesāliešu meldiju, pavadīdama to ar neliela tamburīna piesitieniem. Sākumā Salmāha negribēja klausīi, kamēr pēc vairākām dienām apjēdza, ko no viņas grib. Ritma izjūta visiem šķirnes zirgiem ir iedzimta, tā izveidojusies gadu miljonos, piemērojoties pareizam skrējienam. Bez stingra ritma zirgam nav iespējams ilgstoši noturēties rikšos. Laba rikšotāja pakavu klaudzieniem jā būt tikpat vienmērīgiem kā pilienu pakšieniem klepsidrā — ūdens pulkstenī. Vienmērīgs ritms skrējienā nepieciešams arī cilvēkam. Tas nepieciešams visur, kur dzīvai būtnei vajadzīga ilgstoša saspringtība un īpaša izturība.

Drīz vien Salmāha, Hēsiones tamburīnam šķindot, dejoja kā īsta māksliniece, un nav jau brīnums — viņu taču vadīja pati Grieķijas «ceturtā Harita». Arhaisko, sievietes deju zirga mugurā — hipogimnēsi, kā stāsta teiksma, radījušas amazones. Leģendārās sievietes no Termodontas upes krastiem to dejojušas Temiskiras līdzenumā — Melnās jūras Paflagonijas piekrastē. Tas vienmēr noticis pilnmēness laikā, augstu stāvošā mēness spožajā gaismā, Eļļotijvi dienās — Artemīdai par godu rīkotos svētkos. Tagad hipogimnēse gandrīz pilnīgi izzudusi, tikai retumis drosmīgas tesālietes, profesionālas akrobātes uz zirgiem, to uejo Atikā vai Spartā pēc bagātu svinību rīkotāju īpaša uzaicinājuma. Sajās nodarbībās Taīda nesekmīgi pūlējās atrast aizmiršanos un aizpildīt dzīves tukšumu, kas ar katru dienu nevis mazinājās, bet, gluži pretēji,kļuva arvien jūtamāks. Grieķi netic prieka pilnai aizkapa dzīvei, ar ko dzīves trūcību aizstāj citām ticībām piederīgās tautas, kas gaida atmaksu un sastapšanos ar zaudētajiem tuviniekiem tur — viņpus nāves sliekšņa. Cieņa, ar kādu Grieķijas dēli un meitas sagaida savu mūža galu, pamatojas uz izjūtu, ka iztukšots pilns kauss paša dzīves un kvēlas mīlestības uz zemi un jūru, cilvēka ķermeni un kaislību, skaistumu un prātu.

Spartiešu neparastā drosme un fiziskā pilnība, krētiešu apbrīnojami smalkās saiknes ar jūru, atēniešu atjautība, uzņēmība un nemitīgās alkas pēc jaunā ir atspoguļotas parunās un izdaudzinātas visā oikumenē.

Bet Taīdai nu vairs nebija ne dzīves pilnības, ne prieka izjūtas. Viņas senākā draiskulība bija apdzisuši, atdodama savu vietu skumjām pārdomām par tālāko dzīves ceļu. Ari Hēsionei bija pienākusi reize pārdomāt, kā sadziedēt savas kundzes un draudzenes dvēseles brūci. Viņa pat sāka nožēlot Taīdas noslēpumainā skolotāja aizbraukšanu, kaut senāk bija pret to jutusi lielu greizsirdību. Dēlas filozofs būtu paātrinājis kundzes «izārstēšanos» no likteņa un dievu neredzamā ieroča smagā ievainojuma. Hēsione ar sievietes nojausmu paredzēja šo Taīdas neizbēgamo atdzimšanu. Jaunajā ķermeni bija pārlieku daudz spēka, pārāk daudz dzīvas intereses par visu uz pasaules viņa bija mantojusi no saviem Atēnu senčiem.

Lielās upes ūdeņi nokritās, Nīla kļuva dzidra un gausa kā ziemu. Taīda sadalīja savu laiku starp jājieniem uz Salmāhas un braucieniem šaurā, vieglā laivā. Tajā viņas vizinājās trijatā — mājas saimniece, «No čūskas dzimusi» un Klonarija. Nevienam no pielūdzējiem, kas kļuva aizvien uzstājīgāki, hetēra neatbildēja. Hēsione pilnīgi noraidīja visu vīrišķo, un vienīgi Klonarija bija iemīlējusies pavecākā grieķu tirgotājā. Viņš piedāvājās meiteni no Taīdas izpirkt, tomēr verdzene pati atteicās, baidīdamās pamest Taīdas māju, kur jutās drošībā un bija pieradusi pie laipnas izturēšanās. Taīda ataicināja tirgotāju un paziņoja, ka atdos Klonariju bez izpirkuma maksas, bet ar noteikumu, ka jānosledz laulības. Tirgotājs solījās padomāt. Viņš bija atraitnis, taču starp Rodas pilsētu, no kurienes nāca Klonarija, un viņa dzimto Lidiju nepastāvēja epigāmija. Tomēr nekas nevarēja kavēt īpaša līguma noslēgšanu par Klonarijas «pieņemšanu», un Taīda nolēma to pieprasīt. No mājas vajadzēja šķirties. Tās īpašnieks tīkoja palielināt jau tāpat pārlieku augsto īres.maksu. Vienīgi stāvokļa nenoteiktība Ēģiptē pirms pašas Aleksandra ierašanās kavēja mājas saimnieku Taīdas vietā sameklēt bagātākus īrniekus.

Hēsione bažīgi vēroja, kā no prāvās lādītes cita pēc citas nozuda kundzes rotaslietas. Pat visbagātākajos sava mūža periodos Taīda salīdzinājumā ar citu izcilu hetēru milzīgo izšķērdību dzīvoja pieticīgi. Hēgesihoras nāve bija atņēmusi pusi viņas sirds, bet Menedēma bojāeja — laupījusi mīlestību un drošu atbalstu. Taīda — kā auļojumā pēkšņi paklupis zirgs — bija izlaidusi no acīm ceļu un nu riņķoja gausi ritošu dienu lokā, zaudējusi jelkādas yblmes, neredzēdama jēgu savai turpmākajai dzīvei šeit, Ēģiptē, un nezinādama, kurp doties, lai ātrāk aizpildītu savu dvēseles tukšumu. Vienīgi straujie jājieni un sarežģītie triki ar Salmāhu uz laiku atkal atmodināja agrāko Taīdu ar kvēlojošiem vaigiem un draisko, bet vienlaikus nopietno acu spožumu — tajā pašā apgarota cienīguma un meitenīgas nebēdnības apvienojumā, kas viņai piešķīra neatvairāmu pievilcību.

Pianepsiona mēneša «mirušo» jeb «drūmajās» dienās (katra meneša trīs pēdējās dienas) Taīda sevišķi asi sajuta, ka agrākais miers ir zudis uz mūžu. Nekad vairs neatgriezīsies tā bezrūpīgā un mierīgā dzīve ar neizbēgamu vēl labākas, vēl jaukākas dzīves gaidīšanu, tā dievišķā pārliecība par savu skaistumu, veselības, laimīga likteņa apziņa, kāda mēdz būt tikai jaunības plaukumā. Taīdai bija tikai divdesmit trīs gadi — grieķu sievietei un pat dejotājai tas bija pilnīga uzplaukuma vecums. Taču viņai likās, ka jaunība paiet un līdz ar jaunību zūd arī viņas agrākais skaistums. Vēlmju apsīkumā Taīda ar bažām saskatīja gaidāmā vecuma rēgu. Kaut nebūtu aizbraucis Dēlas prātnieks! Cik ļoti viņai pašlaik bija vajadzīgs draugs un padomdevējs! Viņa ātrāk atrastu sevī spēkus un atdzimtu jaunai dzīvei.

Taīda, atstājusi māju Hēsiones uzraudzībā, atkal vientulīgi noslēdzās Nēitas templī. Priesteri viņu uzņēma labvēlīgi, acīmredzot Dēlas filozofa brīdināti. Hetēra bija noskatījusi sev bibliotēkas istabu pilona augšstāvā un starp grieķu grāmatām uzmeklēja Platona darbu «Gorgijs». Taīda atcerējās Dēlas skolotāja ironisko smīnu, kad viņa bija nicīgi izteikusies par Platonu. Toreiz viņa vēl nenojauta, ka izdarījusi kļūdu, un apņēmās izdevīgā gadījumā lielo filozofu pārlasīt. Un patiesi, viņa dialogos Taīda pamanīja agrāk neizprastas dziļas rūpes par Atēnu iedzīvotājiem, cenšanos pacelt Atikas grieķus tādā līmenī, lai ikviens no tiem atbilstu Jaunavas pilsētas garam. Viņa juta savam pašreizējam noskaņojumam tuvās prātnieka skumjas par Atēnu pagātni, no kuras pēc kara ar Spartu bija palicis pāri tikai tukšs bijušā krāšņuma trauks. Tur, kur agrāk viņa bija saskatījusi vienīgi apnicīgas pamācības, atklājās stingra ticība tam, ka tikai augsta morāle un sirsnīgas cilvēku savstarpējās attiecības spētu radīt īstu pirmvalsti. Pēc Platona domām, pats galvenais uzdevums ir padarīt cilvēkus labākus. Valdnieki, kas grieķus bija iegrūduši beztiesiskumā, kas savus pavalstniekus bija mācījuši tikai uz ļaunumu un nodevību, iemantoja vienīgi apkaunojumu un nopulgojumu. Interesanti, pēc kā tiecas Aleksandrs? Uz kurieni viņš tālāk virzīs savu graujošo armiju? Kur viņš liks lietā savu vareno prātu un dievu nebeidzamo labvēlību? Bet kāda gan Taīdai par to daļa? Kurp viņa dosies pati, un ko viņai dos piedzīvojumu un ceļojumu kāre? Ir laiks pamest Memfisu, kaut vai tāpēc, lai pierimtu Hēgesihoras un Menedēma zaudējuma sāpes. Pēdējās dienās pie viņas uzstājīgi cenšas piekļūt kāds Stemloss, ļoti bagāta Memfisas tirgotāja vienīgais dēls. Tikko pārsniedzis elēba vecumu, viņš diezin vai ir vecāks par pašu Taīdu. Jūtas kā zēns dievietes priekšā. Taču varenais Menedēms jau arī bieži vien izturējās kā zēns! Lādzīgs, paļāvīgs, bezbailīgs! Vai tiešām vajadzēs pieņemt.Stemlosa priekšlikumu? Ai nē, neviena nevajag!

Lasīdama Platona septīto vēstuli, Taīda skaidri juta, ka prātnieks, kā viņš pats izsakās, noliec galvu senās un svētās orfiķu reliģijas priekšā. Un tomēr agrākā nepatika pret Platona mācību saglabājās. Tieši tādēļ, ka viņa mācībā bija pazemots cilvēka fiziskais, dabiskais pamats; iesīkstējušā vergtura sensenās prāta un jūtu važas viņai bija pretīgas, jo viņa bija ieguvusi krietni plašāku skatījumu uz pasauli un cilvēkiem. Vairākas dienas Taīda, templi neatstādama, nodevās pārdomām un lasīja, līdz vairāk nespēja un atteicās no mēģinājumiem uzminēt savu nākotni. Ar atvieglojumu un gandrīz vai agrāko nebēdnīgo veselības un spēka sajūtu viņa izdzirdēja kalpotāja saucienu, kas vēstīja, ka «daiļa sārtā hitonā ģērbusies meitene lūdz, lai Taīda iznāk pie iekšējā pagalma vārtiem».

«Daiļā meitene» izrādījās Hēsione, ģērbusies spilgtās drēbēs, kas skarbajai tēbietei nebija raksturīgi. Hēsione bija līdz nepazīšanai pārvērtusies un kļuvusi ļoti skaista, kopš viņa no vergu tirgus nonāca Taīdas mājā.

Hēsione pamanīja savas saimnieces izbrīnu un ļoti piesarka.

— Visiem Memfisas iedzīvotājiem pavēlēts ieģērbties savās labākajās drēbēs.

— Ko? Vai ieradies Aleksandrs?

— Jā!

Taīda sasita plaukstas, aicinādama zēnu, kas viņu apkalpoja.

— Pasaki cienījamiem priesteriem, ka es pateicos viņiem par viesmīlību. Man jādodas prom. Bet es drīz atgriezīšos…

Taīda nespēja ne iedomāties, cik ļoti viņa maldās. Tikai pēc deviņiem gadiem, jau kļuvusi par Ēģiptes valdnieci, viņa atkal spers kāju pār Nēitas tempļa slieksni.

Jau sen Memfisas ielās nebija redzēts tik daudz ļaužu. Taīda un Hēsione tikai ar pūlēm spēja cauri satrauktajiem cilvēku pūļiem izlauzties uz savām mājām. Šodien ēģiptiešus, kas parasti uz ielām bija atturīgi un pieklājīgi— šajā ziņā tie atgādināja spartiešus—, nevarēja ne pazīt. Neviens negrieza ceļu veciem cilvēkiem un sievietēm, grūstījās kā atēnieši agorā. Taīda, neviena nepazīta, saņēma pat apvainojošas piezīmes par savām drēbēm, kas nebija ne jaunas, ne spilgtas. Viņa neatbildēja, noliekusi galvu un ar lakatu aizsegusi seju.

Memfisieši jūsmīgi sagaidīja Aleksandru un jau gribēja viņam par godu sarīkot tautas svētkus. Taču varenais uzvarētājs nozuda tikpat piepeši, kā bija ieradies, tiklīdz bija pieņēmis padevības zīmes no satrapa un priesteriem un uzklausījis viņu ziņojumu par faraona gāšanu.

Taīda nevēlējās satikties ar Aleksandru, un liktenis bija viņai labvēlīgs. Otrajā dienā pēc Taīdas atgriešanās vēlu vakarā viņu uzmeklēja Nearhs. Atēniete jūrasbraucēju tūliņ pazina, kaut arī viņš bija manāmi pārvērties, valodā bija uzradušies valdonīgi un skarbi toņi. Viņa bārda, par spīti Aleksandra karavadoņu modei, izaicinoši slējās gaisā. Krētietis it kā nemaz nebija pārsteigts, sastopoties ar seno paziņu, pagājās pretī viņu saņemt izskrējušajai Taīdai, cieši saņēma to aiz rokas un izrunāja vienu vienīgu vārdu: «Hēgesihora?»

Hetērai iedrebējās lūpas, acīs saskrēja asaras. Elpu aizturējusi, viņa nolieca galvu. Tā abi klusēdami stāvēja viens otram pretī. Nearha pirksti grozīja mīkstā zelta sprādzes, kas apņēma hetēras rokas. Beidzot Taīda atguvās, pasauca Hēsioni…

— Apsēdies, iedzer vīnu.

Nearhs paklausīgi, ar viņam neraksturīgu gausumu atslīga smagajā, griezumiem rotātajā krēslā un automātiski ielēja sev neatšķaidītu vīnu.

Samulsusī Hēsione, acis nodūrusi, atnesa šķirstiņu ar Hēgesihoras dārglietām, kas tā ari bija palikušas pie Taīdas.

Ieraudzījis savu dāvanu, krētietis nodrebēja. Taīda satvēra aiz rokas Hēsioni, kura jau taisījās aiziet, un pabīdīja viņu uz Nearha pusi.

— Lūk, Hēgesihoras pēdējo brīžu aculieciniece! Stāsti!

Meitene izplūda asarās, noslīga uz paklāja, tomēr ātri

saņēmās un itin sakarīgi pastāstīja Nearham visu, ko viņš gribēja zināt.

No gados jaunā flotes pavēlnieka plakstiņu apakšas noritēja dažas asariņas. Krētietis palika nekustīgi sēžam, tikai uz krēsla roku balsta nolaistā roka pa brīdim iedrebējās, bet smalkie pirksti žņaudzīja kokā grieztā lauvas kaklu. Pakļaudamās piepešam jūtu uzbangojumam, Hēsione paslējās augšup no paklāja un piekļāva vaigu Nearha rokai. Viņš roku neatvilka, bet, izstiepis otru roku, sāka glāstīt tēbietes matus, pa pusei pagriezies pret Taīdu, kura papildināja Hēsiones stāstu.

— Un mans Menedēms devās pavadīt Hēgesihoru Aīda pazemē…— Taīda izplūda asarās.

— Un nolādētais Eositejs arī ir tur! Ak, spartieši!— pieceldamies dobji izsaucās Nearhs naida un draudu pilnā balsī.

— Hēgesihora ari bija lakedaimoniete!— Taīda klusi iebilda, un krētietim nebija ko atbildēt.

— Rīt, gaismai austot, es upurēšu viņas piemiņai. Es ielūdzu tevi,— Nearhs, brīdi klusējis, sacīja.— Un arī tevi,— viņš pievērsās Hēsionei.— Atsūtīšu ratus vai nestuves…

— Labi,— Taīda atbildēja abu vietā,— bet tu aizmirsi šo te.— Viņa sniedza Hēgesihoras šķirstiņu.

Nearhs pakāpās soli atpakaļ, ar roku atstumdams kārbiņu.

— Nē, nevajag. Atdodu tai, kura Hēgesihoru aizveda prom no slepkavām,— tavai draudzenei.

Saviļņotā Hēsione aiz satraukuma kļuva koši sarkana.

— Ko tu dari, nauarh? Vai gan var tādus dārgumus dāvināt nabadzīgai meitenei, es taču neesmu verdzene vienīgi aiz kundzes labsirdības? Es nevaru to pieņemt!

— Ņem vien! Piemiņai no briesmīgā brīža, ko pārdzīvoji kopā ar manu mīļoto zeltmati. Bet par tavām labajām īpašībām atļauj spriest man!

Hēsione uzmeta nedrošu skatienu Taīdai. Hetēra pamirkšķināja ar acīm: sak, jāņem,— un tēbiete zemu paklanījās, saņemdama šķirstiņu no viņas rokām, krētieša drūmā skatiena pavadīta.

Pie sliekšņa Nearhs apstājās.

— Man vēl jāpavēsta tev Ptolcmaja vārdi. Viņš tevi meklēja pašā pirmajā dienā, bet pašlaik ir kopā ar Aleksandru aizkuģojis līdz jūrai. Viņš nav tevi aizmirsis. Ja vēlies redzēt viņu, Aleksandru un Hēfaistionu, tad brauc man līdzi. Es gaidu sūtni no Varoņu Līča, un man jāpievienojas Aleksandram. Mūsu dievišķais karavadonis un draugs grib dibināt jaunu pilsētu — varbūt kādreiz tā kļūs par viņa valsts galvaspilsētu. Ir piemērota vieta tur, kur pirms tūkstoš gadiem atradusies krētiešu osta.

— Kur tad tas ir?—Taīda ieinteresējās.

Piekrastē. No šejienes jākuģo uz Naukrati un tālāk uz Kanopu, tad gar jūras krastu uz rietumiem. Taču tev šī vieta ir zināma no Homēra: jūras veča Pretēja mājoklis.

— «Brāzmainā jūrā starp viļņiem, jo tuvu pie Ēģiptes krasta, visiem ir redzama sala, ko ļaudis mēdz dēvēt par Faru,»—Taīda uzreiz atcerējās un rečitatīvā nodziedāja.

— Ja, Fara. Un ši Homēra apdziedātā vieta Aleksandram īpaši patīk. Tu jau zini, kā viņam patīk Homērs. Vai braucam?

Taīda samulsa.

— Vai tev ir liels kuģis?

Nearhs pirmoreiz šajā vakarā pasmaidīja.

— Mans vislielākais kuģis stāv Tirā, laukumā galvenā tempļa priekšā. Par zirni uzvarai. Tapat kā visu Aleksandra mehāniķu priekšnieka Dēiāda aplenkuma mašīna par zīmi uzvarai ir uzstādīta Gazas templī.

Taīda sajūsmā sasita plaukstas.

— Kāpēc tev jāzina, cik liels mans kuģis?— krētietis turpināja.— Es tev došu atsevišķu kuģi, divus, trīs, cik vien gribēsi.

Laikam pirmoreiz atēniete izjuta, cik varens ir gados tik jaunais maķedoniešu valdnieks un viņa tikpat jaunie cīņu biedri.

— Tātad tu esi ar mieru doties uz Faru? Bet kam tev vajadzīgs liels kuģis? Te tev mantu ir mazāk nekā Atēnās.— Un Nearhs pārlaida acis Taīdas vienkāršās mājas pieticīgajai iekārtai.

— Man jāņem līdzi mans zirgs,—Taīda kautrēdamās atbildēja,— uz ilgu laiku es no tā nevaru šķirties.

— Saprotu. Tik vien tās nelaimes? Un kas vēl?

— Bez manis vēl zirgupuisis un divas sievietes.

Nearhs lepni sacīja:

— Tavā rīcībā būs vesels kuģis ar pieredzējušiem jūrniekiem. Es savu vēstnesi gaidu pēc divām dienām. Tad dosimies ceļā uz Ešmunu un Mazo Hermopoli garām Naukratei. Tur taču tu esi bijusi?

Taīdai atmiņā pavīdēja drūmi līdzenumi ar neskaitāmiem sāļūdens ezeriem, smilšu grēdām un nebeidzamām niedru saaudzēm — visa šī drūmā Deltas barjera, kas Ēģiptišķir no jūras mirdzošās zilgmes.

Uzskatīdams atēnietes klusēšanu par svārstīšanos, Nearhs sacīja:

— Ptolemajs lūdza, lai es iedodot tev tik daudz dareiku, cik tu vēlēsies. Es rīt atsūtīšu.

Taīda domīgi papurināja galvu.

— Nē, nevajag. Es vēl neesmu Ptolemaju redzējusi. Un arī viņš mani.

Nearhs pasmaidīja.

— Velti tu šaubies. Ptolemajs būs tev pie kājām to pašu brīdi, kad tevi ieraudzīs!

— Es šaubos par sevi. Tomēr es aizņemšos no tevis trīs simti dareiku.

— Protams, ijem, es atvedu daudz naudas…

Tiklīdz bija apklususi Nearha apsardzes ieroču šķinda, Hēsione steigšus metās pie Taīdas un pa savam paradumam noslīga uz grīdas, apskaudama viņas ceļgalus.

— Kundze, ja tu mani mīli, tad tu pieņemsi šo karalisko dāvanu.— Viņa norādīja uz Hēgesihoras šķirstiņu.

— Es tevi mīlu, «No čūskas dzimusī»,— Taīda maigi atbildēja,— taču neņemšu to, kas atdots tev. Pēc likteņa un dievu gribas tas pieder tev.

— Man nav kur glabāt dārglietas!

— Pagaidām noglabā pie manis. Starp citu, tev pienācis laiks iekārtot pašai savu istabu. Gribi, es tev atdošu mazo istabiņu?

— Ak, kundze, es gribētu gulēt uz paklāja pie tavas gultas!

— Ja tu mani tā uzrunāsi, es tevi ikreiz sitīšu.— Un Taīda patiesi viņai iecirta spēcīgu pliķi.—Mums nevajag gulēt abām vienā istabā. Es nojaušu, ka tu drīz pamodīsies…

Piemiņai veltītās upurēšanas skumīgā ceremonija grieķu sērīgo dziesmu pavadījumā nevilkās ilgi. Visi aizgāja, pat Taīda, bet Nearhs vēl ilgi palika Hēgesihoras sadedzināšanas vietā.

Pie Taīdas krētietis atkal ieradās tikai pēc divām dienām.

— Ieradies ziņnesis no Aleksandra,— Nearhs tūliņ iesāka,— un tagad mēs varam nesteigties uz Faras salu. Tur jau ir nodibināta Aleksandrija, bet pats varenais stratēgs kopā ar Ptolemaju, Hēfaistionu un citiem tuvākajiem paligiem dodas uz Lībijas tuksnesi, uz oāzi, kur atrodas slavenais Ammona orākuls un viņa svētais ozols.

— Vai tas ir tālu?

— Vairāk nekā trīstūkstoš stadiju pa tuksnesi.

— Un trīstūkstoš atpakaj? Tad jau ceļā paies vesels mēnesis!

— Aleksandram mazāk.

— Kāpēc tad vispār jākuģo uz Faru?

— Tev jau nav vajadzības to darit. Bet man Aleksandrs liek nolūkot vietu ostai. Es braukšu. Uz neilgu laiku.

— Vai ņemsi mani līdzi? Uz sava kuģa? Bez zirga, tikai mani un Hēsioni?

— Labprāt. Bet kam tev tas vajadzīgs?

— Gribu apskatīt Faru. Man gribējās satikties ar jūru, bet nebūt ne ar Ptolemaju. Zirgs paliks šeit un tāpat verdzene.

Klonarija bija izstāstijusi savam tirgotājam par drizo aizbraukšanu, un viņš pasteidzās meiteni «paņemt» pie sevis un parakstīt laulibu noteikumus. Tirgotāja saimniecībā uz laiku atradīsies vieta arī Salmāhai.

Flotes priekšnieka ātrgaitas kuģis nesa Taīdu un Flēsioni lejup pa Nīlas rietumu atzarojumu. Nearhs kuģoja ar isti militāru steigu, nekur neuzkavēdamies, apstādamies vienīgi, lai uzņemtu svaigu pārtiku. Ceļa lielāko daļu Taīda pavadīja uz klāja, kopā ar krētieti sēdēdama zem kuģa pakaļgala nojumes un pret paaso vēju tīdamās gaišzilā persiešu smalkvilnas apmetnī, ko Nearhs bija vedis Hēgesihorai. Hēsione turpat sēdēja savā iemīļotajā pozā, pavilkusi kājas sev apakšā, uz mīkstiem trim kārtām saliktiem paklājiem — tālaika Atēnās tā bija neredzēta greznība, un arī Ēģiptē tādu varēja atļauties vienīgi augstmaņi un visaugstākās kārtas priesteri. Trīs vergi — divi liela auguma mīsieši un kalsna, nikna feniķiete — turējās attālāk nost, gatavi izpildīt jebkuru Taīdas pavēli.

Nearhs stāstīja par visu, ko Aleksandra karagājienā uzskatīja par ievērības cienīgu. Pēc dabas būdams drīzāk pētnieks un jūrasbraucējs nekā karavīrs, viņš labāk nekā kaujas atcerējās tās vietas Jonijas un Feniķijas piekrastē, kas viņu bija pārsteigušas ar savas dabas skaistumu un varenumu. Jomas ar baltām smilšakmens krantīm, gluži kā marmora kausus, kas pilni zila kristāldzidra ūdens; dziļus līčus starp sarkaniem kalniem, ar noslēpumaini melnējošām zemūdens klintīm, ko klāj milzīgi sūkļi vai asinssarkani koraļļi; Kilikijas šaurās kalnu ielejas, kas aizaugušas ar milzīgām platānām; sešdesmit olektis augstas cipreses, kādas Grieķijā nav sastopamas; Krētai un Grieķijai tik ļoti līdzīgus kalnus un ielejas, kas tomēr ir krietni plašākas un mazāk apdzīvotas, ar lieliem pirmatnīgiem priežu un ciedru mežiem, kas ir gaiši un tīri un kam cauri pūš kalnu vējš. Uz zemākiem pakalniem kā tādi dievu dārzi pletās vīģu koku birzis ar kuplām, zaļiem mākoņiem līdzīgām koku lapotnēm; gluži vai titānu stādītas kastaņu, varenu riekstkoku un granātkoku rindas. Vēl zemāk, pašā pakrastē, mandeļkoku saaudzes, gigantiski ēdamo riekstu, aromātisko miršu un lauru krūmi, pistācijas un Jāņa maizes koki ar melnām pākstīm, saldām kā dateles. Visa šī cilvēku maz skartā pārtikas bagātība pat nelielā attālumā no pilsētām varēja uzturēt lielu daudzumu iedzīvotāju, padarīt viņu dzīvi daudzkārt vieglāku nekā Peloponēsas vai Krētas krastos, ja vien nebijis pastāvīgo pirātu uzbrukumu. Taču pilsētvalstīm bija nepieciešami aizvien jauni un jauni vergi celtniecībai un saimniekošanai, un Āzijas piekrastēs cilvēku palika arvien mazāk, jo tās izlaupīja «dzīvo darbarīku» mednieki.

Nearhs stāstīja par pilsētām. Citos ar prieku atvēra vārtus maķedoniešu uzvarētājiem. Citas izmisīgi aizstāvējās un par to tika izlaupītas, piemēram, Milēta, Halikarnāsa, Tira un Gaza.

Ikreiz, kad tika runāts par ieņemtām pilsētām un kaujām, Nearhs stāstīja par Aleksandru. Tuvāko draugu un, protams, uzticīgo biedru — hetairu (no dižciltīgām dzimtām cēlušos maķedoniešu jātnieku izcilākās daļas) acu priekšā bērnības rotaļu un jaunības piedzīvojumu biedrs, nežēlastībā kritušais valdnieka dēls no nepieredzējuša karavīra bija izvērties par dievišķu karavadoni. Aleksandrs bija paveicis to, par ko nebija varējis sapņot neviens no grieķiem, pat ne viņa tēvs Filips, kurš jau sen prātoja par karu ar Persiju. Pretēji politikā pieredzējušu viru padomiem Aleksandrs noraidīja sava tēva viltīgos paņēmienus un vienmēr rīkojās tieši, turēja doto vārdu un precīzi izpildīja solījumus. Sava spējā zibenīgi pieņemt lēmumus viņš pārspēja pat Temistoklu. No iecerētā viņš neatkāpās un rīkojās ar tādu pārliecību par uzvaru, ka viņa karavadoņiem tas šķita dievišķa prāta asums. Pirmajā lielajā kaujā pie Grānikas upes vecākie priekšnieki viņam vēl varēja pārmest nepiesardzību. Bet pēc gigantiskās kaujas pie īsas, kur Aleksandrs ar trīsdesmit pieciem tūkstošiem tcsāliešu jātnieku un maķedoniešu satrieca vairākus simtus tūkstošus Dārija karavīru, ciezdams niecīgus zaudējumus, viņa tuvākie padomdevēji saka pret Aleksandru izturēties ar baijpilnu godbijību. Agrāko vienkāršību un pat familiaritāti attiecībās ar viņu nomainīja pielūgsme. Aleksandra paradums piepeši mesties iekšā kaujas visbīstamākajās vietās darīja viņu līdzīgu Ahillejam, kuru viņš uzskatīja par savu senci. Un viņš cīnījās ar tādu pašu niknumu: īsā laikā dabūja divus smagus ievainojumus — gurnā un plecā, no kuriem izveseļojās tik ātri, kā tas ar cilvēkiem nemēdz notikt.

— Viņu laikam gan aplenc daiļākās Jonijas, Sīrijas un Ēģiptes sievietes?—Taīda ieprasījās.

Nearhs labsirdīgi nosmējās.

— Tu būsi pārsteigta! Iedomājies, Aleksandram nevienas nav, ja neskaita kādu neizskatīgu atraitni, kuru viņš pieņēma savā teltī pēc tam, kad vecākie karaspēka priekšnieki viņam deva padomu apgādāt sev mīļāko, lai kareivjos nerastos neizpratne… Desmitiem tūkstošu jaunu sieviešu pārdotas verdzībā — ņem, kuru gribi. Kaujā pie īsas viņa rokās nonāca visa Dārija manta un ģimene, ieskaitot māti, sievu un divas meitas. Dārija sievu Stateiru uzskatīja par Āzijas izcilāko skaistuli, un arī valdnieka meitas ir skaistas.

— Un viņš to nepaņēma?

— Nē. Un neļāva arī nevienam no galma augstmaņiem, teikdams, ka šīs sievietes būs ķīlnieces.

Taīda no māla bļodas paņēma sauju Kārijas mandeļu — Grieķijā ierastā garduma, pēc kura Ēģiptē bija noilgojusies.

— Vai tad viņam sievietes gluži vienaldzīgas?—viņa apvaicājās.

— To gan es neteiktu. Kad Ptolemajs viņam ieminējās, ka valdnieka ģimenes persietes ir ļoti skaistas, Alek

sandrs gandrīz vai nikni atbildēja: «Jā — un manām

acīm tās ir mokas!» Nē, viņš izjūt sievietes skaistumu un loka ceļus tā priekšā!

— Kāpēc tad viņš vairās no sievietēm?

— Man šķiet, Aleksandrs nav gluži parasts cilvēks. Viņam ir vienaldzīgs ēdiens un dzēriens. Esmu ievērojis, cikļoti viņam riebj biedru rijība, kad pēc katras uzvaras tie riko dzīres. Viņš nav alkatīgs, kaut nevienam cilvēkam Grieķijā vēl nav piederējušas tādas bagātības. Viņa iemīļotās nodarbošanās ir — naktīs lasīt, bet dienā dalīties domās ar ceļa izlūkotajiem un tērzēt ar filozofiem.

— Un ko tad atraitne?

— Viņa nemīl Aleksandru un baidās no viņa, noslēgdamās telts dziļākajā nodalījumā kā tāda pele.

Nu bija pienākusi Taīdas reize smieties.

— Un kā tad tu pats viņu izproti, būdams tuvākais draugs? Vai varbūt ir vēl tuvāki? Ptolemajs? Hēfaistions?

— Droši vien Hēfaistions un tieši tādēļ, ka ir pilnīgs pretstats Aleksandram. Ptolemajam pašam sava galva uz pleciem, bet viņa lēmumu atjautību un ātrumu Aleksandrs vērtē augstu. Es pazīstu jūru, bet viņam tā ir sveša. Mēs, viņa tuvākie draugi, pēdējā laikā esam tā kā attālinājušies no viņa Aleksandra lēmumi ir gaužām negaidīti, viņa rīcība bieži ir neizskaidrojama.

— Piemēram?

— Reizēm Aleksandrs izturas kā gudrs valdnieks, ir žēlsirdīgs pret uzvarētajiem, ciena citu paražas un tempļus, ir labu nodomu pilns pret iekaroto pilsētu iedzīvotājiem. Bet citreiz izturas ka mežonīgs, neapvaldīts barbars. Līdz pamatiem noposta pilsētas, rīko asiņainus slaktiņus. Maķedonieši jau Tēbās pierādīja, uz ko tie spējīgi.

— Ai jā!— Hēsionei izlauzās pār lūpām.

Nearhs viņā cieši paraudzījās un turpināja:

— Tāds pats liktenis piemeklēja Milētu un Halik.arnāsu, nemaz nerunājot par Gāzu. Pretošanās padara Aleksandru gluži traku, viņš tad ar pretiniekiem izrēķinās kā mežonis, aizmirsdams visus savus skaistos vārdus par Āzijas un Grieķijas cilvēku vienlīdzību. Man gan liekas, ka vīrišķība un drosme pelna vismaz cieņu. Vīrišķība taču piemīt krietnākajiem cilvēkiem. Kā gan var nogalināt vīrišķīgos un drosmīgos, atstājot dzīvus vienīgi garā un miesā vārgos? Neviens labs lopkopis tā nerīkotos ar dzīvniekiem, bet te ir runa par cilvēkiem.

— Sī mežonība nodara vēl vienu ļaunumu,— pēkšņi, tumši piesarkusi, ierunājās Hēsione,— starp cilvēkiem, ko gluži kā lopus sit un pārdod, ir arī vienreizīgas personības: mākslinieki, ārsti, filozofi, dziedātāji, aktieri. Katra polisa (pilsētvalsts) ir slavena ar saviem meistariem, ar sasniegumiem skaistuma radīšanā, zināšanās un arodos. Vai nu tev jāstāsta, ka tas viss prasa gadsimtiem ilgu pakāpenisku pilnveidošanos, pat. tūkstošiem gadus ilgu, kā tas bija Ēģiptē, Grieķijā, bojā gājušajā Krētā. Iznīcinādami šādu saliņai līdzīgu pilsētu ar visiem tās mākslas un zinību kopējiem, mēs aplaupām paši sevi un visu oikumeni, zaudējam gadsimtos radušos gudrību un skaistumu…

Nearhs uzrauca uzacis, padomāja un tad sāka enerģiski māt ar galvu, izteikdams piekrišanu.

— Saki — vai tu esi mēģinājis par to runāt ar Aleksandru?— Taīda ieprasījās.

— Esmu. Sākumā viņš manī klausījās, zinādams, ka es vispār runāju reti un tikai par kaut ko svarīgu.

— Bet vēlāk?

— Kārtējos tīri ahillejiskos niknuma uzplūdos visu aizmirsa. Viņš līdzīgs nevis Filipam, bet gan vairāk savai mātei Olimpiādai.

— Kāda tad viņa bija?

— Kāpēc bija? Olimpiada ir dzīva — viņai ir mazliet pāri par četrdesmit gadiem, un viņa vēl arvien ir tikpat skaista — tas ir īpašs, mazliet mežonīgs skaistums. Vai tu zini, ka viņa ir senas valdnieku dzimtas atvase no kalnainās Timfajas, bārene, veltīta Dionīsam, kļuvusi par.viņa priesterieni un, protams, par menādu [37] .

— Tātad Olimpiādu mēdz pārņemt nevaldāma ekstāze? Un Aleksandrs ir šo īpašību mantojis. Tagad es labāk saprotu viņa neizskaidrojamo izturēšanos.

— Laikam tā ir! Viņu pārņem nevaldāms niknums, saduroties ar pretestību, vienalga, vai tā ir sadursme ar ienaidnieku vai strīds ar draugiem. Pretošanos viņš mēģina pārvarēt ar spēju trakulīgu uzbrukumu, netaupīdams ne savu, ne citu dzīvības, nerēķinādamies ar cilvēkā cieņu, par ko mierīgos brīžos mēdz tik daudz runāt, iebilzdams savam skolotājam Aristotelim.

— Tā mēdz būt ar likteņa dieves Tihes mīluļiem, kuriem viss veicas,— Taīda domīgi sacija.

Sarunu biedri ilgi klusēja, ieklausīdamies ūdens guldzoņā zem stūres airiem.

Kuģis brauca ar burām. Nemainīgais austrumu vējš ceļojumu paātrināja. No tālienes bija dzirdami dzinēju gaudulīgie saucieni un ēzeļu brēcieni. Cik tālu vien acs varēja saskatīt, stiepās meldrājs, kas vējā viļņojās kā brūngani zaļa jūra. Tuvāk atteku un vecupju krastiem auga niedres ar kuplām skarām, kas plīvoja vienā ritmā ar straumi.

— Un to par visām skaistāko, Dārija sievu, tu esi redzējis?— hetēra piepeši ieprasījās.

— Redzēju. Viņa ir ļoti skaista.

— Skaistāka par mani? Un… Hēgesihoru?

— Nepavisam. Gara, tieva. Zem platām, melnām uzacīm drūmas, melnas acis. Mute liela, lūpas plānas, vaigi mazliet iekrituši, kakls garš, kājas — tās viņu ciešajā apģērbā grūti saskatīt. Vēl melnas bizes — tievas kā čūskas —, tāda ir viņas āriene. Manā vērtējumā daudz nepievilcīgāka nekā tu vai…— Nearha skatiens apstājās pie tēbietes, kuras sejai pārlija karsts sārtums,— Hēsione.

«No čūskas dzimusi» noslēpa seju plaukstās, bet Taīda līksmi pielēca kājās, apskāva Nearhu un noskūpstīja zem acs, Tai izvairītos no durstīgās bārdas.

— Tu esi pelnījis balvu. Es tev dejošu. Pasauc muzikanti. Šķiet, ka te ir flautiste, bet ar kitāru tiks galā Hēsione.

Nearhs un visi ceļabiedri bija sajūsmināti par negaidīto priekšnesumu, jo grieķiem, feniķiešiem un ēģiptiešiem dzīvē nav lielāka baudījuma par skaistu sieviešu de ām.

…Klusās «ziemas gaidu» dienas beidzās, iestājoties ziemas saulgriežiem, tomēr laiks palika rāms ari tad, kad Nearha kuģis izbrauca no Nīlas atzarojuma un gar jūras krastu pagriezās uz rietumiem, neatslābstošā austrumu vēja dzīts. Divi prasmīgi stūrmaņi neatgāja no stūres airiem. Šajā platajā dzeltenīgā ūdens joslā, ko saduļķoja uzplūstošās krasta bangas, sēkļi nemitīgi mainlja vietu. Šķidrajās smiltis ar Nīlas dūņu piemaisījumu kuģa dibens varēja tā uzsēsties uz sēkļa, ka nekādas airētāju pūles un buru spēks nejaudātu izkustināt iestrēgušo kuģi. Tādēļ stūrmaņi nakti neuzdrīkstējās braukt un kuģis apstājās nelielos līčos.

Taīda un Hēsione atradās Af.rodites aizbildnībā: dieviete gādāja, lai kuģošana būtu viegla un ātra. Drīz vien kuģis izpeldēja skaidrā ūdeni, kur vairs nebija Nīlas nesto smilšu, un tuvojās iztālēm redzamajai baltajai putu svītrai aiz Faras salas. Pie nērijas starp Mareotīdas ezeru un platu jūrasšaurumu, tur, kur vēl tikai pirms mēneša bija atradies nožēlojams zvejnieku ciemats Rakote, bija sabraukuši astoņi kuģi ar kokmateriāliem un akmeņiem. Šajā rīta stunda no virtuvēm karavīru nometnē un no vergu būdām cēlās gaisā biezi dūmi; vēja satverti, tie pa tuksnešaino Libijas piekrasti aizstiepās uz rietumiem.

Aleksandra arhitekts Demokrāts jau bija daudz ko paveicis. Nākošās pilsētas vietā bija izrakti grāvīši un vidēja zemē sadzītu mietiņu rindas — tie iezīmēja ceļamo ēku, tempļu, ielu un laukumu kontūras.

Pilsētas priekšnieks, pavecāks maķedonietis ar rētu izvagotu seju, Nearhu sagaidīja ar lielu godu. Pie mūra, kas vēl smaržoja pēc neizžuvušiem kaļķiem, tika uzstādītas divas no Pamfllijas kalnu kazu smalkās vilnas austas teltis. Gultu, spilvenu un aizkaru netrūka uz flotes komandiera kuģa. Viņa visvarenajā aizgādnībā Taīda un Hēsione grezni iekārtojās.

Tikšanās ar jūru Taīdā uzvandīja aizgājušo gadu atmiņas. Mazliet skumīga viņa atkal pārdzīvoja savas īsās, bet iespaidiem bagātās dzīves neaizmirstamos mirkļus, kuros nekad nebija trūcis sirdij mīļo jūras šalku, plato viļņu vālu šļakstišanās un mūžam mainīgo putu svēdru līkloču. Te bija salasījušās neskaitāmas kaijas, to līganais lidojums un spalgie, satraucošie ķērcieni uzdzina domas par Aiaiji — raudu salu, Kirkes mājokli vientulīgajā Jonijas jūrā.

Lai izkliedētu negaidot uzvēdījušās skumjas, Taīda palūdza Nearham laivu un airētājus. Krētietis piedāvājās pavadīt savas viešņas, un viņi pa līci aizīrās uz leģendāro jūras veča Proteja mitekli. Saule jau bija pāri pusdienlaikam, un vējš piepeši norima. No augstumiem uzvēdīja karstums, uz aprimstošā ūdens sāka lēni šūpoties ziboši mirguļi. Laiva tuvojās zemajai, smilšainajai un pilnīgi tukšajai salai. Pat kaijas bija apklusušas. Nearhs pagrieza laivu pa kreisi, uz Faras salas rietumu galu. Laivas priekšgals atdūrās smilšainā krasta slīpumā. Nearhs, iekāpis ūdeni, izcēla abas sievietes krastā. Pavēlējis airētājiem gaidīt, viņš veda Taīdu un Hēsioni pa karstumu dvesmojošiem, ar sausiem ērkšķiem apaugušiem smilšu pauguriem. Aiz uzkalniem plata krasta bangu noblietēta smilšu josla jūras pusē bija norobežota ar taisnu mūra sienu. Gigantiski akmens bluķi, vēl krietni prāvāki nekā Atēnu Pelasgikā, te bija salaisti kopā ar tādu rūpību, ka atgādināja ēģiptiešu vai krētiešu celtnes.

— Kas tas ir? Kas te dzīvojis senos laikos?—Taīda pusbalsī ievaicājās Nearham.

Nearhs neatbildējis pieveda atēnieti pie sienas malas un parādīja zemestrīces izsvaidītos bluķus, kas gulēja dzidrajā ūdenī. Uz bluķu gludās virsmas bija saskatāms kvadrātu veidots zīmējums, ko veidoja dziļas, taisnas vadziņas. Daļa kvadrātu bija iekalta dziļāk, daļa atstāta vienā limenī ar akmens virsmu. Tā radās tumšu un gaišu kvadrātu tīklveida zīmējums.

Taīda tūliņ atcerējās, kur viņa kaut ko līdzīgu jau redzējusi.

— Krēta, vai ne?—viņa iesaucās, acīm iemirdzoties.

Nearhs atbildēja ar platu apmierinātu smaidu.

— Tur dziļāk ir drupas. Skaties: tāda kā kolonna.

— Es gribu to aplūkot,— Taīda sacīja,— ūdens nav auksts, kaut arī ir ziema. Nav jau tā kā pie mums Grieķijā.

— Šejieniešus gan nepiedabūtu apmērcēties! — Nearhs jautri noteica un piepeši kļuva drūms.

Taīda uzminēja: bija atcerējies Hēgesihoru. Viņa jūrniekam maigi noglāstīja roku.

— Es ieniršu.— Un viņa aizskrēja uz krastu.

Hēsione aizsteidzās viņai pakaļ, taču viņas abas apdzina Nearhs.

— Ja jau tā, tad pirmais eju es. Āēo!…— viņš izsaucās, izpūzdams gaisu no plaušām, kā to dara sūkļu zvejnieki.

Nometis drēbes, krētietis ienira ūdenī, bet Taīda viņam sekoja un pārsteigta ieraudzīja sev blakus arī Hēsioni. Taīda zināja, ka tēbiete tīri labi peld, taču neuzskatīja, ka viņa spēj arī ko vairāk. Nobažījusies viņa deva Hēsionei zīmi, lai nirst laukā, taču meitene spītīgi papurināja galvu un nolaidās vēl dziļāk krēslainajā ēnā, kurp Nearhs viņas aicināja, mādams ar roku. Uz ļoti liela akmens bluķa slīpās plaknes gaismas joslā bija skaidri saskatāms liels astoņkāja attēls ar dīvainiem taustekļu izliekumiem. Kolonna, kas bija nogāzusies ar plato kapiteli uz leju, apakšdaļā izrādījās sašaurināta kā krētiešu kolonnas. Tās apskatīšanai nirējiem nepietika elpas. Taīda šāvās augšup. Hēsione piepeši sāka atpalikt.

Viņas roku kustības kļuva gausākas. Palīgā metās Nearhs, spēcīgi pagrūzdams tēbieti uz augšu un piesteigdamies tieši īstajā laikā, lai viņu satvertu virs ūdens. Atguvusies Hēsione vainas apziņā nolaida acis un vairs nemēģināja sacensties ar tādiem peldētājiem kā Nearhs un Taīda. Bet tie nira, lidz jutās nosaluši. Izkāpusi no ūdens uz saulē sasilušas akmens plātnes, Taīda šodien jau otro reizi nobrīnījās. Hēsione nesteidzās saģērbties, bet bezrūpīgi žāvēja matus, nezin kāpēc nekautrēdamās no Nearha, kurš lēkāja un stāvēja uz rokām, lai sasildītos, un pamazītēm aplūkoja savas ceļa biedrenes, kā pieklājīgam gimnofilam arī piederas.

Taīdas izaicinošais iedegums, kas kādreiz bija pārsteidzis Atēnu daiļavas, Ēģiptē bija pabālējis, viņas kaparkrāsas āda bija kļuvusi gaišāka. Saules viegli apzeltītā Hēsione izskatījās jauka pat līdzās slavenajai hetērai. Viņas kājas, kas bija tikpat spēcīgas kā Taīdai, varētu likties pat pārlieku spēcīgas, ja vien tās nebūtu tik brīnišķīgi veidotas. Mati bija vējā savēlušies un ietvēra galvu kuplā ērkulī, kas tievajam, meitenīgajam kaklam šķita par smagu. Hēsione patiešām bija galvu pieliekusi sānis. Dziļās ēnas, kurās slēpās viņas lielās acis, meitenes sejai piešķīra gurdu skumju izteiksmi. Vienu roku viņa bija atspiedusi pret gurna stāvo izliekumu, bet ar otru vijīgi un glāstoši bez steigas trausa nost ādai pielipušās smiltis. Neliela krastmalas vēja pūsma uzmeta matus Hēsionei uz pieres, un viņa, aiz aukstuma nodrebējusi, strauji izslēja galvu. Piepeši samulsusi un apsegusies ar matiem, viņa aizskrēja augsto sausās zāles skupsnu apšaubāmajā aizsegā.

Nearhā pret traģisma apdvesto, maigo un dedzīgo Hēsioni modās dīvainas žēluma un ilgu pilnas jūtas. šī meitene, kurā bija jaušama smalka, gaiša dvēsele, kaut kādā ziņā šķita radniecīga viņam pašam — kopš bērnības trimdiniekam un ķīlniekam. Pēc acu mirdzuma Taīda uzminēja, ko krētietis pārdzīvo, un, ātri ģērbdamās, klusi sacīja:

— Nesteidzies, jūrasbraucēj, un viņa būs tev laba draudzene.

— Es nesteigšos. Saprotu, ka viņu vajag atmodināt. Bet vai tu Hēsioni atdosi?

— Kā tad es varu neatdot? Viņa nav verdzene, bet brīva, izglītota sieviete. Es viņu mīlu un priecāšos par viņas laimi. Tikai pieraugi arī tu pats. Viens nepareizs solis, un… te tev nav darīšana ar parastu likteni, un šo meiteni nevar iegūt tā kā citas.

— Vai tu man palīdzēsi?

— Pirmām kārtām es tev nestāšos ceļā.

Nearhs pievilka Taīdu sev klāt un noskūpstīja uz kailā pleca.

— Nesteidzies ar pateicībām,— Taīda iesmējās un — kaut ko atcerējusies — vieglītēm atstūma Nearhu.

Piesaukusi klāt Hēsioni, Taīda ar spēju kustību atlieca aproci, kas apņēma meitenes kreiso roku,— verdzenes zīmi — un, norāvusi to, iemeta jūrā. Tēbiete nepaguva neko pateikt, bet Nearhs trīsreiz sasita plaukstas, pauzdams atzinību.

Viņi pārbrauca pāri līcim, stūrēdami uz augsto stabu, kas iezīmēja būvējamā viļņlauža vietu, un līča rietumu galā atrada vēl citas krētiešu celtņu paliekas.

Nearhs sacīja, ka viņu atkal un atkal pārsteidzot Aleksandra pareizā nojauta. Osta, kas pirms tūkstošiem gadu tik pamatīgi izbūvēta, protams, bijusi svarīga kuģu apstāšanās vieta Krēlas varenās jūras valsts tirdzniecības ceļos. Bet tagad tā kalpos arī Filipa dēla valstij.

Taīda ciemojās jaunceļamajā Aleksandrijā, kamēr iestājās jauns mēness, peldēdamās jūrā pat vējainās dienās. Ieradās daļa tās maķedoniešu vienības, kas Aleksandru bija pavadījusi uz Ammona oāzi. Visus pārsteigdams, valdnieks no oāzes devies taisnā ceļā uz Memfisu— pa grūtu un bīstamu ceļu cauri Lībijas tuksnesim. Kopā ar viņu palikuši Ptolemajs, Hēfaistions un Aleksandra aukles brālis Kleits, pēc iesaukas Melnais, neiedomājami stiprs gigants. Gājiens uz Ammona svētnīcu ziemas laikā nemaz neesot bijis tik grūts — ūdeni viņi atraduši katrā lielā ieplakā. Ceļš uz austrumiem, uz Memfisu, esot krietni bīstamāks un grūtāks. Milzīgi smilšu kalni vējā putot un pārvietojoties, kā nebeidzamas grēdas atkal un atkal šķērsodami visu četrus tūkstošus stadiju garo ceļu.

— Nesaprotu, kāpēc Aleksandrs nolēmis veikt šādu varoņdarbu, kas maz vien spēj vairot viņa slavu.

Nearhs paraustīja plecus.

— Bet es saprotu.

— Es gan ne. Paskaidro.

— Aleksandram jādodas Āzijas dziļumos pakaļ Dārijam, cauri svelmes pilniem tuksnešiem un stepēm. Viņš grib sevi pārbaudīt un norūdīt.

— Un ko tad teicis Ammona orākuls?

— Neviens neko nezina. Orākula priesteri un ozola sargātāji Aleksandru sagaidījuši ar lielu godu. No rīta viņš viens pats iegājis templī, bet pavadoņi viņu gaidījuši visu dienu un nakti. Rītausmā Aleksandrs atstājis Ammona mājokli, teikdams, ka esot no dieva uzzinājis visu, ko gribējis un ko bijis nepieciešams uzzināt.

— Ko tagad darīsim?

— Dosimies uz Memfisu. Šodien pat. Vai tu varbūt vēlies vēl padzīvot pie jūras?

— Nē! Esmu noilgojusies pēc Salmāhas.

Un atkal garām stiepās bezgalīgie Deltas līdzenumi, kas pēc tīrajiem jūras plašumiem šķita vēl drūmāki. Krētietis atkāl stāstīja par Aleksandra karagājieniem. Tikai tagad Taīda bieži devās uz priekšgala klāju, atstādama viņu divatā ar tēbieti. Viņa ievēroja, ka Nearham pievērstie Hēsiones skatieni kļūst maigāki un sapņaināki. Kādu vakaru Hēsione paklusām ieslīdēja abu kopējā kajītē, kur Taīda bija ienākusi jau agrāk un neaizmigusi gulēja. Saklausījusi, ka meitene valda smieklus, Taīda pavaicāja, kas noticis.

— Paskaties.— Hēsione pacēla lihna gaismā milzīgu jūras sūkli.

— Nearha dāvana,— Taīda uzminēja,— reta manta, īsti piemērota šai bļodai.

Viņu kajītes kaktā atradās milzīgs apsudrabots, apaļš un lēzens trauks, kur mazgāties, bet to panest bija pa spēkam tikai diviem spēcīgiem vergiem.

— Vai izmēģināsim?—Hēsione jautri ierosināja. Viņa izvēla trauku kā riteni un nogāza uz grīdas.

Rībiens noskanēja pa visu kuģi, un kajītē iesteidzās izbiedētais stūrmaņa palīgs. Sieviešu smaidu apburts, viņš tūliņ atsūtīja divus jūrniekus, kas trauku piepildīja ar ūdeni.

Taīda iemērca baseinā sūkli, kurš savilka sevi gandrīz visu ūdeni, lika Hēsionei iekāpt baseinā un, ar pūlēm pacēlusi sūkli, ļāva ūdenim līt pār tēbieti. No Hēsiones lūpām izlauzās jūsmīgs kliedziens, viņai aizrāvās elpa no veselas gāzmas aukstā ūdens.

— Pieraugi, lai Nearha mīlestība nepārplūdina tevi tāpat kā ūdens no šī sūkļa,— Taīda pajokoja, bet meitene sāka izmisīgi purināt galvu.

Taču ceturtajā brauciena dienā Hēsione uz klāja neizgāja un palika kajītē. Taīda no nauarha pieprasīja paskaidrojumu.

— Esmu viņu iemīlējis. Bet viņa… Baidos, ka Hēsione nekad neatkusīs. Kaut tikai es nebūtu visu sabojājis. Palīdzi kaut kā. Jums, prasmīgajām Afrodītes priesterienēm, tādas lietas būtu jāprot.

— Paļaujies uz mani,— Taīda viņu nomierināja.

— Kaut arī man šķiet savādi būt par vīrieša sabiedroto, tomēr esmupārliecināta, ka tu manai Hēsionei pāri nedarīsi.

— Vai par to rnaz vajag runāt?

.— Nevajag!—Un Taīda devās zem nojumes kajītē un , palika tur līdz pat naktij.

Pagāja vēl divas dienas. Kuģis bezmēness nakts tumsātuvojās Ešmunai. Taīda neaizmigusi gulēja kajītē, pārdomādama Nearha vārdus, ka Aleksandrs gribot doties uz pasaules malu austrumos. Un ko lai tagad iesāk viņa?

Piepeši kajītē iebrāzās Hēsione, ar joni nokrita uz paklāja gultas priekšā un, seju slēpdama, pāri zīda segai izstiepa rokas pret Taīdu.

Viņa ar spēku pievilka Hēsioni sev klāt, vairākas reizes noskūpstīja uz kvēlojošajiem vaigiem un, vieglītēm atbīdījusi no sevis, ar mēmu jautājumu ielūkojās meitenes kastaņbrūnajās acīs.

— Jā, jā, jā!—tēbiete kvēli nočukstēja.— Un viņš man aplika šo rokassprādzi un uzmauca pirkstā šo gredze f nu. Viņš pats tos nopircis Naukratē, nedomā, tie nav Hēgesihorai domātie!

— Un tu iesi pie viņa atkal?

— Ak nē!—tēbiete dedzīgi izsaucās, nosarka un pie bilda:— Es tikai nezinu, kas jādara, lai viņam būtu labi.

— Tev jānolaižas pie viņa kā dievietei pie dzejnieka, gatavai nodoties svētajam rituālam bez bailēm un bez nepacietības. Kalpot viņam kā Afrodītes priekšā jūras krastā, bez mēra un robežas. Ja tu to…

— Jā, jā! Es zinu: viņš ir lielā Aleksandra flotes pavēlnieks, bet es?! Un tomēr es esmu laimīga, bet vēlāk — lai notiek kas notikdams! Kurš gan spēj stāties pretī liktenim?

— Paši dievi to nespēj un neuzdrīkstas,— Taīda piekrita.— Tikai mums, mirstīgajiem, ir jābūt stipriem garā, lai neaizietu bojā.

— Un kas tad dod šo spēku?

— Ilgstoša sagatavošanās,. spēcīgs rūdījums, stingra audzināšana.

— Arī hetērām?

— Mums — it īpaši. Daudzas meitenes, ka Afrodīte bija apveltījusi bagātīgāk par citām, tikušas uz augšu, pieņemdamas pielūgsmi kā valdnieces, bet beigušas savu dzīvi kā nožēlojamas vīriešu un vīna verdzenes, kā nolauzti ziedi. Ikviena hetēra, kas kļuvusi slavena, aizies bojā, ja nebūs iepriekš garīgi norūdījusies,— te arī meklējama Korintas Afrodītes tempļa mācību jēga.

— Es nesaprotu.

— Drīz sapratīsi. Un, kad būsi aptvērusi, ka ar mīlestību vien nav iespējams kļūt slavenai, tad vēl nebūs par vēlu nodoties deju un jautras sarunu biedres un stāstītājas mākslu apgūšanai.

— Man ļoti gribētos kļūt tādai dejotājai kā tu!

— Kas zina, gan nākotne rādīs. Es Memfisā pazīstu kādu feniķieti, viņa tev iemācīs noslēpumus.

— Ak, man noslēpumi nav vajadzīgi. Es mīlu Nearhu un nekad nevienu citu nemīlēšu, vienīgi viņu.

Taīda pievērsa tēbietei ciešu skatienu.

— Gadās arī tā, tikai reti!