Atēnu Taīda

PADOMJU FANTASTISKĀS LITERATŪRAS KLASIĶIS

Ne tikai padomju, bet ari pasaules fantastiskajā literatūrā Ivanam Jefremovam (1907—1972) ir īpaša vieta.

Dažkārt par pazīstamu literatūras, mākslas vai zinātnes darbinieku sabiedrībā pastāv atšķirīgi viedokļi. Vienu no tiem šis cilvēks ir iemantojis, ja tā var izteikties, publikā, kuras lielākā daļa neko tuvāk nezina par šī cilvēka darbu. Otrs viedoklis ir tā paša aroda speciālistu, lietpratēju un meistaru vidū. Sie viedokļi var būt diametrāli pretēji, var sakrist vai nu daļēji, vai arī pilnīgi. Pilnīga sakritība gadās reti. Attiecībā uz I. Jefremovu abi viedokļi sakrīt.

Tas var izklausīties dīvaini, tāpēc ka par viņu (mēs te runājam par I. Jefremovu kā par rakstnieku fantastu, nevis par viņu kā par profesoru, zinātņu doktoru, paleontologu, daudzu zinātnisku darbu autoru) nevar teikt, ka viņš būtu pats lielākais šīs literatūras nozares pārstāvis, cilvēks ar pašu bagātāko un izkoptāko fantāziju, meistars pašu aizraujošāko sižetu radīšanā utt. Tā tas ir tāpēc, ka, runājot pat tikai par mūsu zemes fantastisko literatūru vien, A. un B. Strugacki pārspēj viņu ar savu valodu un stilu, tēliem un raksturiem; S. Sņegovs ir pārāks ar savu spožo fantāziju, vēl kāds cits — ar vēl kaut ko citu. . . Un tomēr — tieši Ivans Jefremovs ir fantastiskās literatūras klasiķis. Viena no monumentālākajām figūrām tajā. Un atkal — ne vien padomju, bet pasaules fantastiskās literatūras mērogā. To apliecina kaut vai tā noturīgā, nezūdošā interese par viņa darbiem, kāda pastāv visās zemēs, kur lasa fantastiku, ieskaitot arī ASV un Angliju, kur fantastiskajai literatūrai ir senas tradīcijas. Citiem vārdiem sakot, rodas sava veida Jefremova fenomens, ja vēlaties— Jef remova paradokss. Un tam, kā jebkuram paradoksam, gribas rast izskaidrojumu.

I. Jefremova parādīšanās un viņa starptautiskā popularitāte — bet varbūt vajadzētu bez liekas kautrēšanās sacīt: slava — izskatās mazliet atšķirīga, atkarībā no tā, vai to vērtē no mūsu pašu, padomju, literatūras vai no visas pasaules literatūras pozīcijām.

Vispirms, gluži dabiski, mēģināsim I. Jefremova popularitāti vērtēt no mūsu literatūras pozīcijām.

Jefremovs nav padomju fantastiskās literatūras aizsācējs. Tāpat kā Puškins nebija krievu dzejas aizsācējs, kā latviešu literatūras aizsācējs nebija Rainis. Taču Jelremovs bija reformators, bija tās robežas iezīmētājs, no kuras padomju literatūrā sākās jauna, mūsdienīga fantastiskā literatūra.

Mūsdienīga. . . šai gadījumā tas nav hronoloģisks jēdziens. Jefremova vairs nav starp dzīvajiem, bet vēl šodien ir daudz fantastiskās literatūras rakstnieku, kurus bez šaubīšanās var nosaukt par ne mūsdienīgiem vai veclaicīgiem. Viņu fantastika nav likusi laukā no ietvariem, kādi pastāvēja pirms «Andromedas miglāja» parādīšanās. Tas mūsdienīgais, kas ienāca fantastikā ar Jefremovu, ir principiāli jauna attieksme pret fantastiku vispār.

Agrākajai fantastiskajai literatūrai par objektu noderēja mūsu šodienas ierastā reālā pasaule, kuras nelielā, dažkārt pavisam sīkā novadā notika vairāk vai mazāk lokālas, vairāk vai mazāk nozīmīgas fantastiskas izmaiņas, visbiežāk zinātniska vai tehniska rakstura: tas bija atklājums vai izgudro jums, kas noveda pie zināmām — un atkal vairāk vai mazāk nozīmīgām — sekām. Ja tās bija pozitīvas — atklājums (izgudrojums) tika atbalstīts un veicināts, ja negatīvas — pret to vērsās un, kā jau pienākas,— guva uzvaru. Pozitīvā atklājuma vai izgudrojuma autors visbiežāk bija kolektīva atbalstīta personība vai viss kolektīvs kopā, negatīvā — kāda patoloģiska personība. Es šeit, protams, sniedzu stipri vispārinātu shēmu, īstenībā pastāvēja (un pastāv) krietni daudz tās variāciju.

Ko tad izdarīja Jefremovs?

Viņš savā fantastiskajā literatūrā izgāja ārpus reālās pasaules robežām, taču izgāja nevis teiksmainā pasaulē (kā tas jau daudzkārt bijis arī agrāk), bet reālas nākotnes pasaulē. Un tas bija kaut kas principiāli jauns un ārkārtīgi svarīgs.

Viņš sprauda sev kolosālu mērķi: parādīt nevis atsevišķas nākotnes iezīmes kas radušās to pašu atsevišķo iilklujumu un izgudro jumu rezultātā, bet parādīt visu ļauno pasauli visā tās daudzveidībā, ar visām pretrunām, nu kurām nav brīva neviena sabiedriskā iekārta pasaulē, lai removs sev sprauda šādu mērķi un to arī sasniedza.

Pasaules bezgalīgais plašums atsevišķu tās ainu vietā, nākotnes vēsture atsevišķu epizožu vietā — lūk, ko mūsu tantastikā ienesa Ivans Jefremovs.

taču ne tikai to vien. Neviens pasaules attēlo jums, lai nk senus laikus tas rādītu, nevar būt pār liecinošs, ja tajā trūkst sociālās lilozofijas, sociālās analīzes. Jo nākotnes vesture, tāpat kā pagātnes vēsture, pirmām un galvenēm kārtām ir sabiedrības vēsture, nevis tikai nākotnes zinātnes un tehnikas vēsture. Tā ir sabicdribas sociālās uzbūves un šīs uzbūves pārkārto jumu vēsture. Un tieši Jefremovs padomju lantastiskajā literatūrā ieviesa drosmīgas, plašas un dziļas sociālās analīzes un sociālās fantastikas elementus, kam pamatā ir mūsu pasaules uzskats un mūsu filozofija.

īsāk varētu teikt tā: viņš izmainīja mūsu fantastiskās literatūras vērienu. No filozofiskuma centimetriem un metriem viņš pārgāja uz filozofiskuma kilometriem.

Lūk, kāpēc Jefremovs ir mūsu padomju fantastiskās literatūras klasiķis. Viņš pirmais uzskatāmi un pārliecinoši parādīja arī to, ko šī literatūra spēj un ar ko tai pirmām kārtām vajadzētu nodarboties.

Tā tas ir no mūsu, padomju, literatūras viedokļa. Bet no ārzemju literatūras viedokļa?

No šī viedokļa viss izskatās mazliet citādi. Ārzemju fantastisko literatūru ar vēriena plašumu grūti pārsteigt: arī agrāk tai bija galaktiski un metagalakliski mērogi. Pat sociālās problēmas Rietumu fantastikai vairs nav svešas. Bet Ivans Jefremovs arī ārzemju fantastiskās literatūras skatījumā ir īpaši izcils rakstnieks.

Tas ir tādēļ, ka, mēģinādami ielūkoties nākotnē, pat paši lielākie, pat progresīvie Rietumu fantastiskās literatūras meistari un lielmeistari arī nākotnē saskatīja pretrunu pasauli — tikai pretrunas bija vēl jo asākas, saskatīja kara pasauli — tikai kari bija vēl jo postošāki, sociālu netaisnību pasauli — tikai netaisnības izpaudās vēl spilgtāk, personību pasauli — tās bija vēl vairāk vienādotas un nomāktas, monopolu pasauli — tie bija vēl jo varenāki.

Citiem vārdiem sakot, nākotnes pasauli visā tās neaptveramajā plašumā un gluži ārkārtējā zinātniski tehniskā varenībā Rietumu fantastiskās literatūras meistari attēloja gauži pesimistiskos toņos. Un, gluži dabiski, šo viņu viedokli uztvēra ari fantastikas lasītāju miljoni.

Negaidīts, gandrīz neticams atklājums viņiem izrādījās tas, ka nākotni iespējams saskatīt, attēlot un apdziedāt no pārliecinoša optimisma pozīcijām, nevis bezrūpīga, bet loģiski, filozofiski un mākslinieciski motivēta optimisma pozīcijām. Ka nākotne var un lai vajag ainoties nevis kā drūmam, bet gan kā gaišam laikmetam, nevis kā cilvēces norietam, bet kā tās uzplaukumam.

Tieši to viņi — tiklab lasītāji, kā rakstnieki — atklāja Jefremova darbos. Un tas, kas mums, padomju lasītājiem un rakstniekiem, šķita pats par sevi saprotams, Rietumos radīja vārda pilnā nozīmē sensāciju.

Tā nu arī Rietumu pieredzes bagātajai un plaši sazarotajai fantastikai Jelremovs izrādījās jaunu horizontu, jaunu šīs literatūras iespēju atklājējs. Tieši tāpēc viņš ir joti izcils rakstnieks arī pasaules fantastiskās literatūras mērogā.

. . .Profesionāļi labprāt atceras, kā viss iesākās. Redakcijā ieradās cilvēks vidējos gados, vienkārši ģērbies, nekā ievērības cienīga. Atnesa diezgan biezu manuskriptu. Sacīja, ka vēlētos, lai kāds to izlasa.

Viņam apsolīja, ka izlasīs. Ar laiku. Nav tādas redakcijas, kur izturētos labvēlīgi pret tā saucamo pašplūsmi. Vēl jo vairāk Maskavā, kur dzīvo daudz cilvēku un tātad arī daudz graiomānu.

Pēc kāda laiciņa cilvēks ieradās atkal. Manuskripts nebija izlasīts. Cilvēks, kā liekas, apvainojās. Un aizgāja—lai gaidītu tālāk.

Galu galā manuskripts tomēr nonāca pie recenzenta. Drīz vien recenzents atdrāzās uz redakciju, aizgūtnēm saukdams: «Tas tik ir. . . Tas tik ir. . .»

Recenzents bija nopietns cilvēks. Manuskriptu izlasīja arī redakcijā. Sāka meklēt autoru. Nāk prātā, ka uzreiz vis neatrada: zinātņu doktors bija kārtējā ekspedīcijā Gobi tuksnesī vai kur citur.

Tā sākās jaunā, mūsdienīgā padomju fantastiskā literatūra, ko pie mums mīl un lasa miljoniem cilvēku.

Runājot par Jefremovu, man vispirms nāk prātā «Andromedas miglājs»— darbs ar dziļu sabiedrības sociālās uzbūves analīzi, augsta smaile ne vien rakstnieka daiļradē, bet padomju fantastiskajā literatūrā vispār. Sis darbs met spožu gaismas staru cilvēces nākotnē. Taču savā daiļradē kopumā I. Jeiremovs ne vien izgaismoja nākotnes tāles, bet arī pievērsās tālas pagātnes notikumiem. Arī tā ir zinātniskā fantastika, kas balstās uz <1/i/iem pētī jumiem un lasītājam vēstī par Seno Grieķiju, T.ģipti un Austrumu zemēm. Rakstniekam īpaši tuva bija sengrieķu tēma, kuru atrodam gan «Andromedas miglāja», gan romānā «Žiletes asmens», gan diloģijā «Baurdžeda ceļojums» un «Oikumenes malā», gan vēsturiskajā romānā «Atēnu Taīda». Tas ir I. Jefremova pēdējais darbs, un tam izsmeļošu priekšvārdu devis pats autors.

Vislabāko priekšstatu par jebkuru rakstnieku sniedz viņa grāmatas. Lasiet tās!

V. Mihailovs