Atēnu Taīda

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA KEOSAS PARAŽA

Kad Kleofrads bija sācis veidot Taīdas, bet Ehefils — Erldas tēlu, Taīdas dzīve Ekbatanās sāka plūst vienveidīgā gultnē. Abām nācās celties augšā līdz ar pirmajiem rītausmas stariem. Tēlniekiem, tāpat kā pašam LIsipam, patika rīta stundas, kad saule tikko sāka celties aiz austrumu pakalniem, mākoņi virs gigantiskās granīta kalnu grēdas rietumos metās sārti un Hēlija varenais spēks tos kliedēja. Ehefils nesteidzās, strādāja lēnām un Erldu pārlieku nenogurdināja. Toties Kleofrads, kā svēta neprāta pārņemts, pūlējās nevaldāmi. Viņa izraudzītā poza bija ļoti apgrūtinoša pat fiziski tik labi attīstītai sievietei kā Taīda.

Līsips, kurš abiem tēlniekiem bija nodalījis daļu verandas, dažu labu reizi ieradās atpestīt savu draudzeni.

No Ptolemaja pienāca apbrīnojami maz ziņu. Viņš vairs nerakstīja garas vēstules un tikai divas reizes bija licis par sevi mutiski pastāstīt saslimušiem vai ievainotiem karaspēka priekšniekiem, kas atgriezās Persijas galvaspilsētā. Viss norisinājās sekmīgi. Abas vienības, kurās bija sadalīta armija,— Hēfaistiona un Aleksandra vienība — pa dažādiem ceļiem bija pārvarējušas baismīgi augstās, ledū kaltās kalnu pārejas, kur nebija iespējams sasildīties un cilvēki cieta no miegainas pusnemaņas. Tagad karapulki kāpa lejup uz ilgoto Indas upi.

Reiz Līsips ieveda Taīdu savās istabās. Tur aiz rūpīgi nomaskētām durvīm atradās apsīda ar augstu, spraugai līdzīgu logu, kas Taīdai atsauca atmiņā Nēitas templi Memfisā. Šaurs dienas vidus saules stars krita uz tīra, balta marmora plāksnes, atstarodams pret Līsipu gaismas stabiņu. Skarbā nopietnība sejā un šī gaisma ap tēlnieka galvu darīja viņu līdzīgu priesterim, kas kalpo slepenai zinātnei.

— Mūsu lielais un dievišķais skolotājs Orfejs ir atklājis ovomantiju jeb zīlēšanu ar olu. Dzeltenumā un baltumā dažreiz izdodas izdibināt olā ietverto putna nākotni. To, kas tam pēc piedzimšanas būs jāpārdzīvo savā mūžā. Protams, pareģot var tikai izredzētie, kas prot saskatīt zīmes un tad tās izskaidrot ar daudzpakāpju matemātisku aprēķinu palīdzību. Dažādiem putniem ir dažāds dzīves uzdevums. Tam, ko es gribu uzzināt, vajadzīga ilgi dzīvojoša un augstu lidojoša putna — vislabāk grifa ola. Te tā ir,— tēlnieks no aitu vilnas izņēma lielu pelēku olu,— tai palīgā ņemsim otru — kalnu kraukļa olu!— Līsips ar asu dunci veikli pāršķēla grifa olu gareniski un ļāva tās saturam izplūst uz marmora plāksnes. Kraukļa olu viņš izlēja no čaulas uz melni lakotas plāksnītes. Vērīgi ielūkodamies gan vienā, gan otrā un salīdzinādams, viņš kaut ko čukstēja un uz marmora plāksnes malām savilka neizprotamas zīmes. Neuzdrīkstēdamās pakustēties, Taīda, neko nesaprazdama, vēroja notiekošo.

Pēdīgi Līsips ņēmās kaut ko aplēst un apsvērt. Taīda, izbaudīdama atpūtu pēc grūtajiem seansiem pie nesaudzīgā Kleofrada, nemaz nepamanīja, ka saules stars ir pavirzījies pa kreisi, noslīdēdams no plāksnes. Līsips spēji piecēlās, slaucīdams sviedrus no lielās pakailās pieres.

— Indijas karagājienu gaida neveiksme!

— Kas noticis? Vai tur visi aizgājuši bojā?—Taīda atguvās, bet uzreiz neaptvēra tēlnieka teikto vārdu jēgu.

— Par to nav un nevar būt nekādu norādījumu. Likteņa gaita ir nelabvēlīga, un plašumi, ko viņi cer pārvarēt, īstenībā nav pārvarami.

— Bet Aleksandram taču ir kartes, prasmīgi ģeogrāfi, slepeni izlūki, ceļveži — viss, ko vien viņam spēja dot grieķu zinātne un lielā Aristoteļa padomi.

_ — Aristotelis ir izrādījies akls un kurls ne tikai pret Āzijas seno gudrību, bet ari pret pašu grieķu zinībām. Tā tiešām notiek vienmēr, kad slavens cilvēks, kas savā ceļā guvis panākumus, aizmirst, ka ir tikai māceklis, kurš iet pa vienu no daudzajiem izziņas ceļiem. Aizmirst, ka ir nepieciešams palikt redzīgam, saglabājot atmiņā senos un salīdzinot tos ar jaunajiem atklājumiem.

— Ko tad viņš, piemēram, ir aizmirsis?

— Dēmokritu un Milētas Anaksimandru, pītagoriešus, Platonu, kuri saskaņā ar mūsu orfiķu leģendām mācīja, ka Zeme ir puslode vai pat lode. Tāpēc visi pēc Hekataja kartes izdarītie attālumu aprēķini plakanai Zemei ir nepareizi. Knidas Eidokss, kurš dzīvoja Ēģiptē, pēc Kanopusa zvaigznes aplēsis, ka Gajas lodes apkārtmērs ir 330 tūkstoši stadiju. Šie prātnieki rakstīja, ka attālumi līdz zvaigznēm ir cilvēka prātam neaptverami lieli, ka pastāv tumšas zvaigznes un ir daudz mūsu Gajai līdzīgu apdzīvotu zemju. Ka bez zināmajām planētām ir vēl citas, tālas, un mēs ar savām acīm tās nevaram redzēt, tāpat kā ne ikviens redz lavai dievietei veltītās Rīta planētas ragus.

Taīda bažīgi atskatījās, it kā baidītos sev aiz muguras ieraudzīt kādu saniknotu Olimpa iemītnieku.

— Kā tad Dēmokrits varēja kaut ko uzzināt par planētām, ko viņš nevarēja redzēt?

— Domājams, no skolotājiem, kam bija senlaiku zināšanas. Kādā Babilonas templī man rādīja nelielu torni ar vara kupolu, kas griezās uz resnas ass. Kupolā bija ierīkots logs no lieliski nopulēta, izliekta caurspīdīgā kalnu kristāla gabala. Šo apaļo logu, kura diametrs ir trīs pēdas, kopš senseniem laikiem vēl haldieši saukuši par Pasaules Aci. Tajā priesteri pie nakts debesīm vislielākajai planētai blakus saskatīja četras sīkas zvaigznītes un vēl tālāk par drūmo Hronu ieraudzīja zaļganu planētu. To redzēju arī es…

— Vai Aristotelis par to nekā nezināja?

— Nevaru tev pateikt: neuzskatīja par vērā ņemamu vai nezināja. Pirmais gadījums būtu sliktāks, jo filozofam tā būtu noziedzība! Ka Zeme ir lode — to viņš raksta pats, tomēr Aleksandru ir atstājis neziņā.

— Un ko tad vēl nezina Aleksandra skolotājs?

— Tu uzdod jautājumu, kas nav pieļaujams orfiķim, kurš tic pasaules un izziņas bezgalīgumam!

— Piedod, skolotāj! Esmu neizglītota un vienmer cenšos smelt no tavu zināšanu avota.

— Aristotelim vajadzēja zināt,— Līsips kļuva pielaidīgāks,— ka feniķieši pirms vairākiem gadsimtiem pēc faraona Neho pavēles veikuši kuģojumu ap LIbijas krastiem; paveikdami šo varoņdarbu divarpus gados, viņi pierādīja, ka LIbija ir sala, kuras milzīgie apmēri pārspēj jebkuru iztēli. Viņi neatrada pasaules malu, dievus vai garus, tikai saule sāka pie debesim izturēties dīvaini. Pusdienlaikā tā pacēlās tieši virs galvas, tālāk ēna atkal krita slīpi, lai gan jūrasbraucēji vēl arvien kuģoja uz dienvidiem. Vēlāk saule sāka lēkt nevis kreisajā, bet labajā pusē.

— Nesaprotu, ko tas varētu nozīmēt?

— Vispirms to, ka viņi bija apbraukuši apkārt Lībijai un, visu laiku kuģodami gar krastiem, bija pagriezušies uz ziemeļiem. Bet saules dienas vidus punkta mainīšanās pie debesīm, viņiem kuģojot vispirms uz dienvidiem, pēc tam uz ziemeļiem, apliecina tikai to, ko jau sen zināja orfiķi un Indijas un Babilonas priesteri, kuri par pasaules simbolu bija izraudzījušies riteni.

— Bet arī Hekataja kartēs Zeme izskatās kā ritenis!

— Kā plakans ritenis. Orfiķiem jau sen ir zināms, ka šis ritenis ir sfēra, bet indieši jau sen Zemi uzskata par lodi.

— Ja jau tā, tad Aleksandrs cenšas sasniegt pasaules robežas, nepazīdams tās patieso uzbūvi un izmērus. Tad jau Aristotelis…

— Tūkstošiem šķietamu praviešu ir pievīluši tūkstošiem valdnieku, būdami pārliecināti par savu nožēlojamo zināšanu patiesumu.

— Tādi ir jānogalina!

— Vai tu esi tik asinskārīga?!

— Tu zini, ka neesmu! Tie, kas sludina aplamas zināšanas, nezinādami patiesību, atnes briesmīgu postu, ja tiem seko tādi vareni iekarotāji un valdnieki kā Aleksandrs.

— Pagaidām Aristotelis nav atnesis Aleksandram nelaimi. Pat gluži otrādi. Pārliecinājis viņu, ka pasaules robeža nav tālu, filozofs mudināja valdnieku visiem spēkiem lauzties uz šo mērķi. Aleksandram no bakhantiskās mātes ir iedzimta sava daļa neprāta. Tā izpaužas viņa dievišķajā spēkā un karavadoņa mākā.

— Bet kad patiesība nāks gaismā? Vai Aleksandrs viņam piedos zināšanu trūkumu ģeogrāfijā?

— Daļēji tas jau ir atklājies. Ne velti Aleksandrs ir pagriezies uz Indiju pa Dionlsa ceļu. Varbūt viņš ir uzzinājis par Vidusimpērijas pastāvēšanu?

— Tu man gribēji parādīt cilvēku no turienes!

— Labi! Rit! Bet tagad ej pie Kleofrada, vai ari viņš sadauzīs visu manu ēģiptiešu statuetlšu kolekciju. Es tās nepiesardzīgi atstāju darbnīcā.

Atēnu tēlnieks, Taīdu gaidīdams, patiesi šaudījās pa verandu kā leopards. Taīda tika sodīta — vajadzēja pozēt līdz vakaram. Erida, jau sen atbrīvojusies, bija pārgaidījusies viņu LIsipa dārzā.

— Saki, kundze,— pa ceļam uz mājām ieprasījās Erīda,— kas tev liek paklausīgi kalpot par modeli, nogurstot vairāk nekā jebkurā citā darbā un zaudējot tik daudz laika? Vai varbūt viņi dod daudz naudas? Es neticu, ka Kleofrads būtu bagāts.

— Redzi, Erīda, katram cilvēkam ir savi pienākumi, atbilstoši tam, cik bagātīgi liktenis viņu apveltījis. Jo lielākas ir spējas, jo lielākiem jābūt pienākumiem. Valdniekam jārūpējas par saviem padotajiem, par savas zemes uzplaukumu, māksliniekam — jārada kaut kas tāds, kas sagādātu prieku cilvēkiem, dzejniekam…

— Es visu sapratu,— Erīda pārtrauca,— mani mācīja: ja reiz man ir dots lielāks daiļums nekā draudzenēm, tad man arī jākalpo vairāk un grūtāk.

— Tu pati atbildēji uz savu jautājumu. Afrodīte mūs abas bagātīgi apveltījusi, un mums ir jākalpo cilvēkiem, citādi dievišķā velte izzudīs, pirms būsim izpildījušas visu, kas mums lemts. Ir krietni daudz tēlnieku un gleznotāju, kuri labprāt mums maksātu sauju zelta par katru pozētu stundu, tomēr es, nesaņemdama ne obola, būšu paklausīgs modelis Kleof radam. Un tu?

— Ehefils man piedāvāja, bet es atteicos, es saprotu, ka kalpoju Varenajai Mātei un par to, kā tu zini, nedrīkst ņemt naudu. Kaut reizēm man gribas, lai man būtu daudz naudas!

— Kāpēc gan?— Taīda brīnījās.

— Lai tev uzdāvinātu kaut ko dārgu un skaistu!

— Tu jau sen to esi izdarījusi, uzdāvinādama man sevi.

— Nebūt ne. Tu mani — sodītu — nopirki vai, pareizāk sakot, iemainīji.

— Vai tad tu, Visaugstākās Dievietes, Zemes un Auglības Valdnieces priesteriene, nesaproti? Kā es tevi atradu un iemantoju — tas ir gadijums. Tā varēja nopirkt jebkuru verdzeni. Taču tu nekļuvi par verdzeni, bet biji gluži citāda, neatkārtojama, tāda, kas nelīdzinās nekam citam. Tad arī es tevi iemantoju no jauna un tu — mani.

— Esmu laimīga, ka tu to saproti, Taīda!— pirmo reizi visos kopā nodzīvotajos gados Erīda nosauca atēnieti vārdā.

Brīžiem Kleofrads bija tikai cilvēks: īstens atēnietis, sabiedrisks, jautrs, kārs uz jaunām ziņām. Tāds viņš, bez šaubām, izrādījās dienā, kad tika uzņemts viesis no tālajiem Austrumiem, dzeltensejains, ar vēl greizākām un šaurākām acīm nekā Āzijas austrumu tālieņu iedzīvotājiem. Viņa seja ar smalkajiem vaibstiem atgādināja no bārbeles koka darinātu masku. Apdilušās un izbalējušās drēbes bija šūtas no īpaša bieza un blīva auduma, serika jeb zīda, kas Mazāzijas un Feniķijas krastos bija ārkārtīgi reti sastopams un dārgs. Vaļīgā blūze kūļājās uz izģindušā auguma, bet platās bikses, kaut arī bija barbara apģērba piederums, stipri atšķīrās np skitu biksēm, kas cieši piegūla augumam. Dziļās grumbas sejā liecināja gan par ceļotāja vecumu, gan nogurumu no neskaitāmajām ceļojuma grūtībām. Tumšās acis raudzījās vērīgi, asi un gudri, to redzīgais skatiens likās mazliet nepatīkams. Sarežģīto vārdu ar neierastām intonācijām Taīda neiegaumēja. Viesis diezgan brīvi sarunājās vecajā persiešu valodā, jocīgi paceldams balsi un norīdams skaņu «ro». Līsipa draugs, izglītots persietis, viegli tika galā ar tulka pienākumiem, un Līsips ar Taīdu paši arī jau bija iemanījušies saprast persiešu valodu.

Ceļotājs apgalvoja, ka esot pagājuši astoņi gadi, kopš viņš atstājis dzimto zemi, šajā laikā pārvarēdams drausmīgus tālumus — kalnus, stepes, tuksnešus un mežus, ko apdzīvojušas dažādas tautas. Pēcviņa apiēsumiem, viņš bija nogājis, nobraucis un nokuģojis trīs reizes lielāku attālumu nekā Aleksandra noietais ceļš no Ekbatanam līdz Aleksandrijai Eshatei.

Taīda un Līsips saskatījās.

— Ja es pareizi sapratu cienījamo ceļotāju, viņš apgalvo, ka aiz Aleksandrijas Eshates apdzīvotā sauszeme stiepjas daudz tālāk nekā Hekataja kartē, pēc kuras līdz Tamara zemesragam, kur milzīga sniegotu kalnu siena sasniedz Austrumu okeānu, ir tikai divdesmittūkstoš stadiju, un tie paši nav apdzīvoti.

Viesa sejā pavīdēja apvaldīts smaids.

— Mana Debesu valsts, Vidus valsts, kā mēs to vēl saucam, atrodas pēc jūsu mēriem divdesmittūkstoš stadijus tālāk uz austrumiem nekā Smilšu upe. Mūsu, tās iedzīvotāju, ir vairāk, nekā man gadījies redzēt visā ceļā, ieskaitot Persiju.

— Un kas jums ir zināms par Austrumu okeānu?

— Mūsu impērija sniedzas līdz tā krastiem, un mani tautieši tā ūdeņos zvejo zivis. Mēs nezinām, cik liels ir okeāns un kas atrodas aiz tā, bet līdz tā krastiem no šejienes ir apmēram sešdesmittūkstoš stadiju.

Līsips, pārsteigumu neslēpdams, pavēra muti, bet Taīda juta saltas tirpas pārskrienam pār muguru. Tikai vakar Līsips bija stāstījis par Lībijas kolosālajiem plašumiem, kas pletās uz dienvidiem, bet šodien dīvainais, dzeltensejainais cilvēks ar neapšaubāmu patiesīgumu runā par neiedomājami milzīgo apdzīvoto sauszemi — mikumeni. Dionīsa ceļojums uz Indiju, kas kopš bērnības bija uztverts kā veikums, kāds pa spēkam tikai visvarenam dievam, izrādījās nieks, salīdzinot ar ceļojumu, ko bija veicis šis pavecais cilvēks, vidēja auguma, smalkiem kauliem un dzeltenu, grumbu izvagotu seju, atnācējs no zemēm, kas atradās tālu aiz iedomātajiem dievu mājokļiem.

Un Taīdas sirdi pārņēma skaudrs žēlums pret Aleksandru, kurš ar pārcilvēcīgu varonību lauzās cauri ienaidnieku pūļiem, vēl arvien atrazdamies no mērķa divreiz tālāk, nekā bija nogājis līdz šim. Lielā filozofa skolnieks nenojauta, ka viņu vada akls nejēga. Varbūt Līsipa ovomantija bija Taīdai iedvesusi pārliecibu, ka arī Indijā oikumenes robežas izrādīsies daudz tālāk par tām, kas norādītas grieķu kartēs.

Kļūst skaidrs, ka pasaule ir daudz sarežģītāka un daudz lielāka, nekā domāja Aleksandra cīņu biedri un viņa filozofi. Kā lai to dara zināmu Aleksandram, kurš nevēlējās uzklausīt pat savus slepenos izlūkus, kuri bija uzzinājuši par lielo tuksnesi un garajām kalnu grēdām, kas atradās uz austrumiem aiz Pasaules Jumta. Ja nebijis kaujās tik neganto skitu, viņš būtu devies tālāk uz austrumiem, aiz Aleksandrijaš Eshates. Aiz Nāves Līgavas, kas paņēma Leontisku! Nedrīkst Aleksandram atņemt sapni — pirmajam no mirstīgajiem sasniegt pasaules malu. Bet kur tad tā ir? Miljoniem dzeltenādaino Debesu impērijas iedzīvotāju pie Austrumu okeāna, spriežot pēc ceļotāja ar neizrunājamo vārdu, ir apguvuši barbariem nepieredzēti augstas zināšanas un mākslas.

Tā domāja atēniete, noraudzīdamās viesī, kurš, tievos pirkstus sakrustojis, atpūtās dziļā persiešu sēdeklī. Viņš labprāt bija pieņēmis uzaicinājumu apmesties Līsipa mājā pirms došanās uz Babilonu, kur cerēja iepazīties ar prātnieku un magu galvaspilsētu rietumu Āzijā un pēc tam satikties ar Aleksandru.

Nedaudzajās dienās, kamēr ceļotājs viesojās pie Līsipa, Taīda uzzināja daudz ko tādu, ko savā dzimtenē būtu uzskatījusi par pasaku. Debesu impērija bija radusies tikpat tālā senatnē kā Ēģipte, Krēta un Mesopotāmija. Ceļotājs pieminēja precīzu kalendāru, kāds ticis aprēķināts divtūkstoš gadu pirms Partenona uzcelšanas. Viņš apgalvoja, ka valsts izveidojusies vēl divtūkstoš gadus pirms šī kalendāra ieviešanas. Viņš stāstīja par prasmīgiem amatniekiem un māksliniekiem, par astronomiem, kas sastādījuši debesu kartes, par mehāniķiem, kas radījuši sarežģītas ūdensņemšanas ierīces, neparastus, augstus tiltus, tempļu torņus no dzelzs, porcelāna un bronzas, par pilīm pakalnos, kas uzbērti ar cilvēku rokam, par mākslīgiem ezeriem, ko izrakuši tūkstošiem vergu.

Debesu valsts prātnieki esot izdomājuši mašīnu zemestrīču paredzēšanai un to vietu noskaidrošanai, kur tās mēdz notikt. Ceļotājs spilgti aprakstīja ar cilvēku pūliņiem izdaiļoto dabu, kalnus, kuru virsotnēs paceļas tempļi, uz kuriem ved platas kāpnes ar tūkstošiem pakāpienu, gar kuriem sastādīti nu jau gadsimtiem veci koki; ceļus no ziliem, ar gaišzilu glazūru klātiem ķieģeļiem, kas ved uz svētām vietām; vienāda augstuma un vecuma baltmizas dižpriežu alejas, kas stiepjas simtiem stadiju tālu.

Debesu valsts dēls stāstīja par lietpratīgiem ārstiem, kas dziedina ar zelta adatiņām, ko iedur slimajā vietā. Grieķiem šķita neticams stāstījums par diviem stikla un metāla spoguļiem, kas atrodoties imperatora pilī. Ar to palīdzību ārstam it kā esot iespējams redzēt cilvēkam cauri un ķermeņa iekšienē atrast slimības skartās vietas. Taīda, kas ceļotāja cieņu bija izpelnījusies ar neremdināmu ziņkāri un saprātīgiem jautājumiem, par dāvanu saņēma brīnišķīgas zelta krāsas zīda drāniņā ietītu mazu porcelāna tasīti ar neparastu, zilu meldru un lidojošu putnu zīmējumu.

Atēniete neskopojās, greizacainajam prātniekam pretī uzdāvinādama melna porcelāna trauciņu, kādu viņš nekad nebija redzējis, kaut bija izstaigājis daudzas zemes. Gādīgas sievietes attapībā Taīda piespieda ceļotāju pieņemt ciedrkoka šķirstiņu ar zelta statēriem [48] , kas bija tikko kalti, pēc Līsipa modeļa atveidojot Aleksandra profilu. Prātnieks, nepārprotami būdams naudas grūtībās un acīmredzot cerēdams uz Aleksandra palīdzību, bija ļoti aizkustināts. Sekodams Taīdas paraugam, arī Līsips iedeva viņam krietnu summu ceļojuma pabeigšanai. Nu dzeltensejainais varēja mierīgi doties uz Babilonu un gaidīt Aleksandru kaut divus trīs gadus.

Tad viņš atnesa Taīdai brīnišķīgi darinātus auskarus, acīmredzot pēdējo dārglietu, kas tam bija saglabājusies tālā ceļojuma laikā. Sie dzidrā, bāli zaļā un neparasti cietā akmens auskari sastāvēja no apļiem un miniatūrām lodītēm — cita citā iekšā un katra izslīpēta no viena vesela gabala, saglabājot akmens monolītumu. Ar zelta āķīšiem piekarināti ausīm, auskari liegi un klusi sanēja — kā tālu vēju atbalss sausā niedolā. Lodītēs ieslēgtās mazītiņās rozetītes no slīpētiem dārgakmens gabaliņiem — tālajā impērijā tādus sauc par «tīģera aci»— pa lodīšu izgriezumu vietām staroja kā noslēpumaina mēness gaisma. Dzeltensejaino cilvēku rotkaļu māksla pārspēja visu, ko grieķi līdz šim bija redzējuši, un lika noticēt ceļotāja stāstiem. Atēniete ilgu laiku tīksminājās par darinājumu no nedzirdēti tālās zemes, baidīdamās bieži lietot tādu retumu.

Dzeltensejainais pārsteidza Līsipu un Taīdu ar leģendu par pirmo būtņu rašanos no olas, ko Debesu Dievs Tjaņs no debesīm nometis Lielajos Ūdeņos uz zemes. Sī leģenda bija ļoti līdzīga orfiķu mācībai par visa pirmsākumu.

Žēlsirdības un zināšanu māte Guaņ Iņa, savā varenībā līdzīga Debesu un Pērkona vīrišķajām dievībām, ļoti atgādināja Krētas un Mazāzijas Vareno Māti. Pašās beigās ceļotājs Taīdu apbēdināja ar savu pārliecību, ka pasaulē visam ir divi pirmsākumi — Jan un Jiņ. Viss gaišais — ar dienu un debesīm sakarā esošais — ir saistīts ar vīrišķo pirmsākumu Jan, viss tumšais — ar nakti un zemi sakarā esošais — ar sievišķo Jiņ. Jiņ ir jābūt stingrā Jan pakļautībā. Tad dzīve virzīsies pretī gaismai un debesīm. Sašutusi Taīda dzeltensejainajam pareģoja, ka viņa impēlija vienmēr atradīsies zemākā garīgās attīstības līmenī nekā tās zemes, kur sievišķais pirmsākums tiek atzīts par labvēlīgu un radošu. Turklāt karavīri zemēs, kurās cilvēku dzimuma sievišķā puse ir apspiesta, nekad nav izcēlušies ar varonību un vīrišķību karā un cīņā ar ienaidniekiem. Sievietes paverdzināšanai neizbēgami seko verdzisku dvēseļu veidošanās arī vīriešos.

Līsips uzbudinātajai atēnietei atgādināja dažus Lielās sievišķās dievietes Ķibeles vārdus, piemēram, Zemes Dzīļu Pavēlniece, Zemes Valdniece, kas sakrita ar Jiņ aspektu. Uz to Taīda dusmīgi atbildēja, ka Varenajai Mātei esot daudz veidolu, taču svarīgi neesot tie, bet gan sekas, kādas rada vīriešu veidotā sabiedriskā iekārta, un tas, ar ko viņi mēģina pierādīt savu virskundzību. Atēnietei par pārsteigumu, dzeltensejainais piepeši saduga. Viņa šauro acu dzalkstīgās uguntiņas skumjās apdzisa. Par spīti valsts varenībai, meistaru mākai, tautas darba mīlestībai, Debesu valsti, kā izrādās, plosīja brāļu kari un bieži kareivīgo klejotāju cilšu uzbrukumi no ārpuses.

No tautas dzīves tālu stāvošo valdnieku nežēlība un vienaldzība pret pastāvīgajām nelaimēm — neražu, plūdiem vai sausumu — padarot dzīvi neizturamu. Viņa tautieši jau sen būtu sadumpojušies, gāzuši ļaunos valdniekus un iznīdējuši nežēlīgos likumus, ja tiem būtu vairāk drosmes, kaut vai tik daudz, cik visvājākajam Aleksandra armijas karavīram. Vai pavisam nedaudz vīrišķības, lai gluži vienkārši dotos prom no valsts, kur viņi dzīvo sablīvētībā, ciezdami trūkumu un netaisnību tieši tāpēc, ka cilvēku ir pārmērīgi daudz.

Grieķi saprata, ka teiksmainā impērija, kaut arī tai ir tik lepns nosaukums, nav ne par matu labāka par visām neskaitāmajām valstīm, kur zeļ tirānija. Taīdu galigi satrieca vēl kāds ceļotāja atklājums. Doties uz rietumiem viņu pamudinājusi leģenda par laimes zemi, ko apdzīvojot Gudrības Drakoni un kas atrodoties kaut kur Āzijas centrā, augstu jo augstu kalnu ielenkumā. Viņš krustām šķērsām izstaigājis Centrālo Āziju, visus tās akmeņainos tuksnešus un ieradies te, Mesopotāmijā, kur rietumu leģendas norādīja citas neaptumšotas laimes zemes atrašanās vietu. Izrādijās, ka arī te nekā tamlīdzīga nav. Tīrā pasaka, ko izdomājuši ebreju gudrie, lai aizvestu savu tautu no vergu dzīves Ēģiptē un vadītu uz austrumiem.

Kaut arī viņš nav atradis paradīzi, toties ir iepazinis gudrību, kas stipri atšķiras no visa viņa tautas domāšanas veida,— tā sevi mierināja dzeltensejainais.

Taīda nelabprāt šķirās no ceļotāja. Viņš atteicās zīmēt jelkādas kartes un noteikt attālumus, iekams nebūs saticies ar Aleksandru.

Un atēnietes neatvairāmais valdzinājums atkal uzveica ceļotāja atturību. Viņš Taīdai kā noslēpumu pastāstīja, ka paradīzes un Gudrības Drakonu vietā esot sastapis laipnus, lādzīgus cilvēkus, kas dzīvojot mūra celtnēs uz ļoti augstu kalnu terasēm, pie Debesu valsts vislielākās upes — Zilās upes iztekām. Sie cilvēki sevi uzskatot par lielā indiešu prātnieka sekotājiem, un tas mācījis vienmēr iet pa vidusceļu starp divām galējībām, starp labo un ļauno, starp gaismu un ēnu, jo pasaulē viss ar laiku mainās. Tas, kas ir labs, kļūst slikts, un — pretēji — ļaunais pārtop labajā. Viņš gribējis palikt par mācekli pie šiem gudrajiem, bet tie viņu sūtījuši tālāk uz rietumiem, turp, kur neko nezina par Austrumu varenajām valstīm, bet esot parādījies cilvēks, kam varētu būt pa spēkam savienot Austrumus ar Rietumiem, apvienojot abu gudrības virsotnes. Viņam esot jāredz šis cilvēks, lielais karavadonis Aleksandrs, jāpastāsta viņam par ceļiem un zemēm, kas atrodas aiz Pasaules Jumta, ja vien viņš izrādītos tik gudrs un tālredzīgs, kā esot dzirdējuši vidusceļa atzinēji!

— Bet ja ne?— LIsips ātri noprasīja.

— Tad neatklāt neko,— ceļotājs vienaldzīgi atbildēja.

— Runāt var piespiest ar spēku,— tēlnieks neatlaidās.

Dzeltensejainais nicinoši pasmīnēja.

— Ceļš ir garš, attālumi milzīgi, kalnos un tuksnešos nav ūdens, plosās briesmīgas vētras. Neliela nepareizība norādījumos atklāsies tikai pēc gadiem, bet aizvedis tūkstošiem stadiju sānis, pretī bojāejai.— Un ceļotājs piepeši nosmēja spiedzīgus, saraustītus smiekliņus.

Ekbatanās piepeši ieradās milzīga karavāna, ko Aleksandrs bija atsūtījis jau no ārkārtīgi augstās Paropamiza kalnu grēdas viņas puses. Ledū zaigojošo, par Olimpu divreiz augstāko vai pat vēl grandiozāko virsotņu pakājē, visiem par lielām gavilēm, maķedoniešu armija vai, pareizāk sakot, tā armijas daļa, ko vadīja pats Aleksandrs un Ptolemajs, uzgāja ar efejām apaugušus pakalnus. Starp tiem atradās pilsēta Niša. Tiklab efejas, kā pilsētas nosaukums, pēc Aleksandra domām, pierādīja, ka sava Indijas ceļojuma beigās te apstājies dievs Dionīss. Šī npvidus iedzīvotāji, nevis tumši, bet ar gaišu kaparbrūnu nebija līdzīgi citām ciltīm un, bez šaubam, bija alnākuši no rietumiem. Maķedoniešus pārsteidza arī daudzie lielisko lopu ganāmpulki, it īpaši vērši — ar gariem ragiem, milzīgi un plankumoti. Šo vēršu karavānu valdnieks nekavējoties nosūtīja uz rietumiem, uz Maķedoniju. Karavāna ieradās Ekbatanās, saglabājusi trīs ceturtdaļas no visiem dzīvniekiem. Sirdij pamirstot, Taīda skrēja skatīties vēršus, kuri viņu satrauca vairāk nekā Ptolemajā vēstule. Taīda tikai ar pūlēm spēja atrauties no lielisko vēršu aplūkošanas. Tie divus mēnešus atpūtīsies Likbatanu kalnu ganībās, pirms tiks dzīti tālāk uz Tiru un kuģos nogādāti Aleksandra dzimtenē.

Vērši bija līdzīgi slavenajiem Krēlas vēršiem, kurus izmantoja svētajām spēlēm. Atnācēji no rietumiem — saskaņā ar indiešu tēlnieka leģendu — varēja būt krētieši. l.īsips atzina šāda izskaidrojuma ticamību. Sākums mīļiem par Dionīsu meklējams tālā senatnē, tikpat tālā kā Krēta. Lielais mākslinieks vēl piebilda, ka varbūt arī pats Dionīsa ceļojums uz Indiju īstenībā nav bijis nekas cits kā izglābušos Krētas iedzīvotāju pārceļošana. Atēniete sajūsmā par interesanto domu sāka lēkāt un noskūpstīja Līsipu.

Taīda brauca uz mājām lasīt Ptolemaja vēstuli. Viņa vēstījumos no Sogdianes un Baktrijas bija jaušams uzbudinājums un nogurums. Šī pēdējā vēstule turpretī atgādināja agrāko Ptolenraju. Rožainus sapņus nesapņodams, bet dzīvodams turpmāko lielo darbu priekšnojautā, šis karavadonis, kurš bija izvirzījies par Aleksandra galveno padomnieku, gaidīja drīzas karagājiena beigas.

Patiešām, pēc svinībām Nīsā un zibenīgās kalnu cietokšņa Aornas ieņemšanas Viņi bija pagājuši garām trejgalvainajam Mēra kalnam, kam, pēc ģeogrāfu un ceļvežu aplēsumiem, vajadzēja atrasties ļoti tuvu oikumenes robežām, un nokāpuši Svatā. Tur ieradās ziņnesis no Hēfaistiona, kurš savus jātnieku un kājnieku spēkus, kā arī vezumniekus Kralera vadībā bija aizvedis līdz Indas krastam. Hēfaistions, kā jau parasti, bija ķēries pie peldoša tilta būves pāri upei, kas šeit nebija pārāk plata un, pēc Aristoteļa un Aleksandra uzskatiem, tecēja uz Austrumu okeānu. Nearhs ar agriāņu jātniekiem steidzās turp, savācis kopā visus feniķiešus, joniešus un kipriešus, kas pieprata kuģu būves māku, lai uzbūvētu kuģus, kuros doties uz austrumiem.

Aleksandra plāns bija vienkāršs: pārcēlusies pāri Indai, armija noies vēl divus trīs tūkstošus stadiju pa neapdzīvotu sauszemi līdz okeāna krastam, bet Nearha flote tikmēr būs gatava visa karaspēka pārvešanai pa okeānu uz rietumiem, uz Nīlu un Aleksandriju Vidusjūras krastā. «Gaidi mūs tagad nevis no austrumiem, bet no rietumiem,» Ptolemajs rakstīja, «mēs ar kuģiem ieradīsimies Tirā un tad caur Damasku pa valdnieku ceļu nonāksim Babilonā. Tam būs nepieciešams ne vairāk kā pusgads, kaut arī pa ceļam iespējamas uzkavēšanās. Astoņus mēnešus pēc manas vēstules saņemšanas ar Afrodītes svētību dodies mani sagaidīt Babilonā. Tās būs Āzijas karagājienu beigas, galīgas un uz visiem laikiem. Pēc tam mes karosim vienīgi ap Vidusjūru, iekarojot Lībiju, Kartagu, itāļu pilsētas — visu līdz Hērakla Stabiem!

Kopā ar mums kuģot uz Ēģipti ir ar mieru arī persiešu aristokrātijas jaunās jātnieku vienības un lieliskie jātnieki loka šāvēji no Sogdianes un Baktrijas. Mums ir izdevies saformēt jātniekus, kas nav sliktāki par drošsirdīgajiem tesāliešiem. Tavu pielūdzēju — sudraba vairogu nesēju rindas kaujās ar skitiem un baktriešiem ir kļuvušas tik retas, ka tie tagad pārgājuši Aleksandra apsardzes vienībās, iekļaudamies Agēmā [49] un hetairos… tikai kājnieki — falanga, kas sastāv no veterāniem, nav mainījusies, taču armija, kas pieaugusi līdz simttūkstoš vīriem, pa pusei sastāv no jātniekiem, un ir stipri samazinājusies senāk kaujās vissvarīgākās daļas — kājnieku nozīme. Nesatricināmais vairogu un garo šķēpu žogs, kas spēja sadragāt visdrošsirdīgākā ienaidnieka rindas, šeit, bezgalīgajos līdzenumos vai kalnu ieleju labirintos, bija pakļauts vēja ātrumā zirgos auļojošo loka šāvēju bultām…

Aleksandrs pusotra jada laikā spēja pārkārtot armiju, piemērojot to karam Āzijā.

Ir izvirzījušies jauni karavadoņi, to vidū Seleiks — augumā milzīgs un spēkā pārāks par Melno Kleitu, taču jautras dabas un daudz gudrāks par nelaimīgo Lanīkes brāli.»

Ptolemajs rakstīja: jo dziļāk viņi virzoties iekšā Indijā, jo augstāki kļūstot kalni, jo vairāk sniega un ledāju gadoties grūti veicamos pārgājienos, jo straujākas kļūstot ar milzīgiem akmeņiem piebirušās upes. Pieaugošajās ceļa grūtībās Aleksandrs saskatot pārgājiena drīzo beigu pazīmi. Tieši tā vajadzēja būt aizžogotām Pasaule robežām, kas vienkāršiem mirstīgajiem nav pieejamas. Aiz šiem šķēršļiem dzīvo pusdievi — dārzos, kur aug koki ar Mūžīgās Gudrības augļiem, pie Dzīvības Ūdeņiem, kuru klēpī atdusas saule. Sie ūdeņi devuši nemirstību dieviem vai titāniem. Un vai tikai pasaules pēdējo robežu apdzīvotāji paši nav titāni?

Aristotelis ar īpašiem ziņnešiem bija atsūtījis skolniekam savas jaunās pārdomas. Grūtā pārgājiena laikā uz Paropamizu un Baktrijas augstienēm Aleksandram nebijis laika tās izlasīt. Tagad viņš pārdomājis lielā filozofa rakstīto un dalījies savās šaubās ar Ptolemaju. Agrāk Aristotelis visādi atbalstīja karavadoņa tiekšanos uz austrumiem, pretī Hēlija ratiem, bet pēdējos darbos viņš Aleksandru brīdināja, lai nešaubīgi netic senajiem mītiem, kurus tik ļoti cienīja Olimpiādas dēls. Aristotelis rakstīja, ka diezin vai Aleksandrs sastapšot pārdabiskas būtnes, jo neviens nopietns ceļotājs neesot sastapis dieviem līdzīgus cilvēkus vai cilvēkiem līdzīgus dievus visā zināmajā oikumenē.

Aleksandrs tikai vīpsnājis. Viņam Nīsā uzietās Dionīsa pēdas likušās pārliecinošākas par vecā prātnieka sofistiskajiem spriedelējumiem…

Ptolemajs vēlreiz atgādināja Taīdai, ka satikšanās notiks Babilonā, un lūdza karstā klimata dēļ nevest uz turieni dēlu. Viņš solīja pastāstīt daudz interesanta par zemēm, ko nekad nav redzējuši pat mītu varoņi.

Jau tagad viņš bija nonācis tālāk nekā Dionīss, bet argonauti, kuģodami uz Kolhidu, pēc Nearha aprēķina, bija veikuši trīsreiz īsāku ceļu, nekā armija bija nogājusi pa sauszemi, pārvarot daudzkārt lielākas grūtības un pieveicot skaitliski daudz lielāku ienaidnieku.

Ptolemajs rakstīja no Svatas ielejas, kur «pār zemu, tumšsārtiem ziediem pilnu koku birzīm rīta miglas zaigo rasas pērlīšu miljonos. Strauja upe veļ smaragdzaļus ūdeņus pār violetiem akmeņiem, koši zilas puķes ieskauj krastus kā plata apmale, kas sniedzas līdz lēzenām nogāzēm, tās apaugušas ar gluži neticamu apmēru kokiem, kādu nav nekur Grieķijā un kurus iespējams salīdzināt

vienīgi ar Feniķijas un Kilikijas ciedriem. Taču tie aug platumā, bet šie koki — garumā, izsliedami savas tumšzaļās galotnes pusstadija augstumā. Ari šeit, tāpat kā iepriekš, egles un priedes ir gandrīz tādas pašas kā Maķedonijā, un sirds pēkšņi sažņaudzās aiz ilgām pēc dzimtajiem kalniem.» Taīdu pārņēma asa nožēla, ka viņa nepiedalās tik neparastā ceļojumā, taču viņa drīz nomierinājās, aptvērusi, cik grūti Ptolemajam būtu viņu pasaudzēt pārgājienā, kas ir smags pat rūdītiem, ar izcilu spēku apveltītiem vīriešiem. Un vairs nav viņas uzticamo tesāliešu un jaukā Leontiska, kurš vienmēr bija gatavs steigties palīgā…

Ptolemajs raksta par Roksanu, kas pavada valdnieku. Bet tā taču ir dižā karavadoņa — dievišķā Aleksandra sieva! Viņai kalpo visa armija, un, ja viņai no valdnieka būs bērns, tad katrs karavīrs atdos savu dzīvību, lai pasargātu neuzvaramā Āzijas valdnieka mantinieku!

Bet kas tad bija Taīda? Hetēra, kuras mīlestības Aleksandrs gan alkst, gan vairās, visu priekšā to noraidot. Ptolemaja sieva, taču pēc cik daudzām šī daiļuma kolekcionētāja mīļākajām? Pat vēstules jautrais tonis liek domāt, ka Ptolemajs Baktrijā un Indas upes ielejās ir atradis daiļas meitenes, kā arī savācis krietnu guvumu dārgakmeņu. Zināms, no pēdējā šis tas atlēks arī viņai, acīmredzot kā izpirkuma maksa par pirmo…

Nē, Ptolemajs zina, cik maz tas Taīdu satrauc, reizēm viņu pat moka šī vienaldzības pazīme. Tomēr viņam tā sagādā ari ērtības…

Dionīsa vērši vēl nebija atkopušies Ekbatanu ganībās, kad ieradās Hēsione, kas neko nezināja par Nearhu un kāri pārlasīja Ptolemaja vēstuli. Bija skaidrs, ka Krētas jūrnieks atkal nonācis savā stūrmaņa, karšu sastādītāja un kuģu būvētāja stihijā. «No čūskas dzimusī» jau bija atžirgusi no grūtās kopdzīves ar nemierīgo jūrasbraucēju un savā sārtajā Babilonas ģērbā atkal bija tikpat skaista kā senāk. Taīda viņu aicināja līdzi pie Līsipa, taču Hēsione labāk gribēja rīta stundās, kad tēlnieki nodevās savam darbam, palikt mājās un noņemties ar Leontisku. Atēnietei par nepatiku, viņas dēlēnam nu bija uzradusies vēl viena dievinātāja, kam pašai bērnu nebija. Nearhs bērnus negribēja, uzskatīdams, ka viņš nespēj tiem būt atspaids: pārāk nedrošs ir jūrnieka liktenis! Uz Hēsiones jautājumu, ko Nearhs domā par viņu, Hēsioni, jūrnieks ar skopu smaidu atbildējis, ka viņa esot gana gudra, skaista un bagāta, lai vira bojāejas gadījumā pati parūpētos par sevi. Hēsione bija .mēģinājusi krētietim ieskaidrot, ka bez materiālās nodrošinātības tai no viņa vajadzīgs vēl daudz kas cits, tieši no viņa un ne no viena cita pasaulē. Flotes priekšnieks tēbietei teicis, ka viņa esot pilnīgi brīva, tomēr viņš būšot priecīgs, ja tā gaidīšot viņu atgriežamies, jo viņš, sev pašam par pārsteigumu, nekur neesot atradis par Hēsioni labāku sievieti.

— Bet meklējis tiki?—Hēsione pavaicājusi.

— Mēs neviens neatsakāmies no gadījuma.— Jūrasbraucējs paraustījis plecus.

Tēbiete bija pamazām sapratusi, ka sapņi par ilgoto Okeānu viņas sirds izredzēto apsēduši tāpat kā tā bērnības draugu Aleksandru. Aleksandrs bez Nearha nejutās labi un arvien centās atrast viņam nodarbošanos savā tuvumā, dēvēdams viņu par savas armijas galveno stūrmani. Galu galā Hēsione tik ilgi palika viena pati lielajā mājā, ka jau sāka prātot par šķiršanos no sava slavenā, neaizsniedzamos tālumos aizklīdušā vira.

«No čūskas dzimusi» apvaicājās, kā Taīda spēj samierināties ar vēl jo ilgāko Ptolemaja prombūtni. Draudzene, tāpat kā agrāk, atbildēja, ka viņai Ptolemajs nav vajadzīgs tā, kā Hēsionei vajadzīgs Nearhs.

— Tagad es viņu gaidu ar lielu nepacietību,— Taīda sacīja,— dēla dēļ. Kamēr tu un citas tev līdzīgās vēl nav viņu galīgi samaitājušas, Leontiskam jāšķiras no mātes mājām.

— Tu skumsi pēc viņa!— Hēsione izsaucās.

— Ne vairāk un ne mazāk kā ikviena grieķu māte, bet, lai skumjas mazinātu, apgādāšu sev meitenīti. Tā paliks pie manis astoņpadsmit gadus, līdz tam laikam arī es būšu beigusi savus klejojumus un nodošos mājas dzīvei.

— Ptolemaja mājas dzīvei?

— Diezin vai. Jo vecāks būs viņš (un, protams, ari es), jo jaunākas kļūs viņa mīļākās. Un būs grūti sev blakus paciest spožo jaunību, kad man vairs nebūs atlicis nekā, ar ko stāties tai līdzās, vienīgi slavenais vārds un stāvoklis. Bet, kad palicis vairs tikai vārds un stāvoklis, tad agrākajai dzīvei ir beigas. Laiks uzsākt citu…

— Kādu?

— Kā lai es to zinu? Pavaicā man to pēc… piecpadsmit gadiem.

Hēsione iesmiedamās piekrita, nenojauzdama, ka liktenis abām gatavo gluži atšķirīgus un neparastus ceļus, kas viņas drīz vien izšķirs, turklāt uz visiem laikiem.

Draudzenes devās izjājienos ar saviem agrākajiem zirgiem, bet Erīdai iegādājās partiešu ērzeli, melnu kā nakts un bez neviena lāsumiņa. Par lielisku jātnieci kļuvusī Erida prata Valdīt spēcīgo zirgu. Vakaros viņas jāja augšā kalnos pa nogāzēm, kas bija noaugušas ar vībotnēm un timiānu un kur slējās vēja nogludinātas klinšu šķautnes un paretam pletās blīva, tumša akmens terases. Palaidušas zirgus ganīties, visas trīs sievietes izraudzījās lielu, plakanu akmeni un atlaidās uz tā guļus, izjūtot saulē sasilušās klints glāstīgo siltumu. Dzestrajā vējā, kas strāvoja pa akmeņaino ieleju, no augšas plūstošais, sveķu smaržas piesātinātais meža aromāts sajaucās ar svaigo un spēcīgo zāļu smaržu. Milzīgā sniegotā virsotne rietumos jau agri aizgūla priekšā saulei, un akmens siltais glāsts bija īsti tīkams. Dažreiz pie krēslainajām debesīm jau paguva iedegties vāras zvaigznītes un vairākkārt iebrēcās tuksneša ūpis, iekams jātnieces atgriezās pilsētā.

Katra draudzene šajās klusajās vakarēšanas reizēs kalnos izturējās citādi. Erida apsēdās, ar rokām apņēmusi ceļgalus un uz tiem atbalstījusi zodu, un noraudzījās kalnu grēdas robotajās klintīs vai tālās stepes ņirbīgajā pērļainajā dūmakā. Hēsione pievirzījās pie pašas pāri ielejai izvirzītās klintsraga malas un, uz vēdera gulēdama, uzmanīgi aplūkoja kalnu āžus, vēroja, kā aizas dibenā strautā mutuļo ūdens, gaidīja, kad parādīsies murkšķi, kas, izslējušies pie savām alām kā celmi, sasvilpās ar kaimiņiem. Taīda apgūlās uz muguras, rokas plaši atmetusi un vienu celi saliekusi, un raudzījās debesīs, kur peldēja reti, gausi mākoņi un lāgiem parādījās varenie grifi. Debesīs lūkodamās, viņa iegrima sastingumā, un Hēsione, iesānis vērodama Taīdu, kuru uzskatīja par paraugsievu, jutās pārsteigta par izteiksmes mainīšanos viņas sejā, augumam paliekot pilnīgi nekustīgam. Tas viņai atgādināja ēģiptiešu noslēpumaino māku — piešķirt mainīgu izteiksmi pat statujām no cieta, pulēta akmens.

Debesīs raudzīdamās, Taīda varēja piepeši pasmaidīt, bet jau nākošajā acumirklī pārvērsties dziļu skumju iemiesojumā vai arī ar draudīgu nepiekāpību sejā paust izaicinājumu liktenim, tikko jaušami kustinādama lūpas, plakstiņus, uzacis un nāsis taisnajā, kā akmenī kaltajā deguna ar krētiešiem raksturīgo iedobiti starp uzacīm, kas darīja maigāku klasiskā grieķu tipa smagnējo virsdeguni.

Reiz, kad Hesionei šķita, ka Taīda ir skumjākā un domīgāka nekā parasti, tēbiete uzdrīkstējās ieprasīties:

— Tu vēl arvien viņu mīli?

— Kuru?— galvu nepagriezdama, atjautāja Taīda.

— Aleksandru, vai tad viņš nav tava vislielākā mīlestība?

— Līsips man reiz teica, ka prasmīgs tēlnieks ar vienām un tām pašām līnijām spēj atveidot miesu, varenu un smagu kā klintsbluķis, un arī piešķirt savam daiļdarbam neikdienišķu iekšējās uguns un vēlmju spēku. Vienā un tajā paša tēlā… gandrīz vienā un tajā pašā.

— Es tevi īsti nesapratu, purvos un kuģu būvētāju vidū dzīvodama, esmu kļuvusi par tīro mežoni.

Atēniete joprojām palika nopietna.

— Ja cilvēks grib būt līdzīgs dieviem, tad arī viņa mīlestībai jābūt tikpat brīvai kā dievu mīlestībai,— Taīda runāja tālāk,— bet nevis kā neuzveicamam spēkam, kas mūs nomāc un plosa. Taču dīvaini: jo spēcīgāk tā pārņem savus upurus un jo vājāki tie ir tās priekšā, nonākuši pilnīgā savu jūtu verdzībā,— jo vairāk dzejnieki cildina šos nožēlojamos cilvēkus, kas ir gatavi uz jebkādiem pazemojumiem un zemisku rīcību, meliem, slepkavību, zādzību, zvēresta laušanu… Kāpēc tā? Vai tad to vēlas gaismnese un sudrabkāje Afrodīte?

— Es saprotu. Tev nav nekādu cerību?

— Zinu to jau sen. Tagad uzzināji arī tu. Kāpēc tad raudāt, stāvot zem zvaigznes, ko tikpat nav iespējams paņemt no debesīm? Tā ies tai nosprausto ceļu. Un man jāiet savs.

Viņas piedalījās simpozijos, ko persieši, sekojot mākslinieku paraugam, bija ļoti iecienījuši. Tikai Erida strikti atteicās tajos piedalīties — viņai derdzās skatīties uz cilvēkiem, kas pārlieku daudz ēda un dzēra.

Arī Taīda atzinās Hēsionei, ka jūt riebumu pret rīmām, viņa kopš bērnības bijusi ļoti jūtīga pret visāda veida rupjības izpausmēm, bet tagad viņai tā kļuvusi pavisam neciešama. Muļķīgi smiekli, dumji joki, nesātīga ēšana un dzeršana, alkatīgi skatieni, kas senāk bija slīdējuši viņai pāri neaizskardami, tagad kaitināja. Atēniete nosprieda, ka tuvojas vecums. Vīna skurbuma izraisītas aizrautīgas sarunas, dzejas ekspromti un mīlas dejas sāka likties aušības. Bet bija laiks, kad gan viņa, gan zeltmatainā spartiete tika dēvētas par simpoziju valdniecēm.

— Tas nav vecums, mana daiļā draudzene,—; uz atēnietes jautājumu atbildēja Līsips, viegli iekniebdams viņas gludajā vaigā,— sauc to par viedigumu vai briedumu, ja pirmais vārds tev liktos pārāk cienīgs. Ar katru gadu tev arvien tālākas kļūs jaunības izpriecas. Plašāks kļūs tavu interešu loks, augstākas — prasības pret sevi un citiem. Katrā ziņā vispirms pret sevi, tikai tad pret pārējiem, citādi tu pārvērtīsies augstprātīgā aristokrātē ar tukšu sirdi un seklu prātu… Un nomirsi… Ne jau fiziski! Ar tādu veselību, kāda ir tev, var nodzīvot ilgi. Tu mirsi garīgi, un pa zemes virsu staigās vienīgi Taīdas ārējais veidols, kas patiesībā būs līķis.Diezin vai tev ir priekšstats par to, cik daudz tādu dzīvu miroņu mīda Gajas vaigu. Tiem nav sirdsapziņas, goda, cieņas un krietnuma — visa tā, kas ir pamatā cilvēka dvēselei un ko tiecas izraisīt, vairot un ieaudzināt mākslinieki, filozofi un dzejnieki. Sie dzīvie miroņi traucē dzīvot īsteni dzīvajiem, ārēji neatšķirdamies no tiem. Tikai viņi ir alkatīgi savās tukšajās un gaužām ikdienišķajās vēlmēs: ēšanā, dzeršanā, sievietēs, varā pār citiem. Un viņi to sagrābjas kā vien varēdami… Vai tu pazīsti Hekates līdzgaitnieces?

— Lamijas, mormo [50] , vai kā vēl tās sauc? Tās, kas staigā naktis kopā ar viņu un dzer krustcelēs satikto cilvēku asinis? Vampīri?

— Tā ir vienkāršās tautas simbolika. Bet slepenajās zinībās dzīvās asinis sūcošie Tartara izdzimumi ir tie paši mirušie alkatīgie cilvēki, kas gatavi raust un raust visu, ko vien iespējams: no pilsētvalsts, no kopienas, no cilvēkiem — svešiem un savējiem. Tie ir viņi, kas līdz nāvei izdzen vergus smagā darbā, lai tikai iegūtu vairāk zelta, sudraba, māju, zirgu, jaunu vergu. Un, jo vairāk tādi iegūst, jo alkatīgāki kļūst, dzerdami tiem pakļauto cilvēku darba sviedrus.

— Tu runā briesmīgus vārdus, skolotāji—Taīda pat salīgi noskurinājās.— Tagad man neviļus būs jāvēro katrs cilvēks…

— Tad mani vārdi ir sasnieguši mērķi.

— Ko tad lai iesāk ar šiem dzīvajiem miroņiem?

— Tos, protams, vajadzētu nogalināt, atņemot tiem neīsto dzīvo veidolu,— padomājis sacija LIsips.— Visa nelaime ir tā, ka pazīt tos spēj tikai reti cilvēki, kas savā sirdi sasnieguši tādus augstumus, ka nogalināt vairs nav spējīgi. Man šķiet, ka galīgā izrēķināšanās ar vampīriem ir attālākas nākotnes jautājums; kad iestāsies homonoja— cilvēku vienlīdzība prāta ziņā, šo reto cilvēku skaits daudzkārt pieaugs.

Taīda — apbēdināta un domīga — devās uz darbnīcu. Kleofrads viņu gaidīja pie mālā veidotā modeļa. Pēdējās dienās tēlnieks bija sācis novilcināt darba pabeigšanu, agri viņu atlaida vai pēkšņi apstājās darbā, aizmirsdams savu modeli un domādams par kaut ko citu. Ari šodien viņš Taīdai nedeva ierasto, nepacietīgo zirni, lai stājas uz smagā koka kluča, bet apturēja, izstiepis roku.

— Saki — vai tu mīli naudu, atēniet?—Kleofrads ievaicājās skarbā kautrībā.

— Kāpēc tu man uzdevi šādu jautājumu?— Taīda nobrīnījās un saskuma.

— Pagaidi, es neprotu rimāt, protu tikai strādāt ar rokām.

— Ne tikai ar rokām, ari ar galvu un sirdi,— Taīda iebilda,— tāpēc pasaki — kālab esi sācis runāt par naudu?

— Redzi, tu esi bagāta kā Frlne, taču Frīne bija neprātīgi izšķērdīga, kamēr tu, kaut ari esi turīga un Aleksandra karaspēka izcilākais karavadonis ir tavs virs, dzīvo pieticīgi.

— Nu tu runā saprotamāk,— Taīda atviegloti nopūtās,— mana atbilde ir tāda: nauda nav mērķis, bet iespēja. Ja pret naudu izturas kā pret spēku, kas sniedz dažādas iespējas, tad cilvēks naudu ciena, taču tā viņu nepaverdzina. Tāpēc es nicinu skopus cilvēkus, tomēr man tikpat pretīga ir bezjēdzīga izšķērdība. Nauda iemiesots ļoti liels cilvēku darbs, un šķiesties ar to ir tas pats, kas izniekot maizi. Tā cilvēks var izraisīt dievu dusmas un pats sevi iztukšot, nomirt, kā saka LIsips.

Kleofrads, uzacis raukdams, klausījās un piepeši sadūšojās.

— Es tev pateikšu. Esmu iecerējis izliet statuju no sudraba, bet esmu tā savācis par maz, un man nav laika gaidīt, kamēr sakrāšu vēl. Flekatombaionā man paliks sešdesmit gadu!

— Kāpēc tu gribi izmantot tik dārgu metālu?

— Es tev varētu atbildēt kā jauneklis: vai gan tu neesi tā cienīga? Bet es teikšu ko citu — šis ir labākais darbs un labākais modelis manā mūžā. Piepildītos sapnis — godam nobeigt savu dzīves ceļu! Lūgt Līsipam? Es jau tāpat esmu viņam daudz pateicības parādā. Turklāt šis atlētu un jātnieku karavīru veidotājs atzīst tikai bronzu un, bail pat teikt, izmanto Telmēsas kausējumu [51] .

— Cik sudraba tev vajag?

— Es neizmantoju tīru metālu, bet tikai sakausējumā ar četrpadsmit daļām sarkanā Kipras vara. Tāds sudrabs nepārklājas ar plankumiem, nepārvelkas, kā mēs sakām, ar putekļu rasu un saglabā pulējumu tāpat kā tumšais Ēģiptes akmens. Statujai man vajag divpadsmit talantus tīra sudraba, bet savācis esmu nedaudz vairāk par četriem ar pusi. Trūkst milzīgi daudz!

— Un vajadzīgi vēl septiņi ar pusi talantu? Labi, rīt es pavēlēšu savākt un parīt atsūtīšu katram gadījumam astoņus talantus.

Kleofrads sastinga, ilgi noraudzījās savā modelī, tad saņēma viņas seju plaukstās un noskūpstīja uz pieres.

— Tu nemaz nezini savas labdarības patieso vērtību. Tā nav tikai milzīga bagātība vien, tā… Pēc hekatombaiona tu sapratīsi. Pēc atliešanas, kad sāksies kaldināšana, tev vajadzēs vēl pozēt. Tas gandrīz vai ir pats galvenais tēlnieka darba posms,— viņš beidza savā parastajā aprauti lietišķajā tonī,— tikai ātri padarāms. Un es pats ļoti steidzos.

Pēdējo Kleofrada vārdu jēgu Taīda nesaprata. Atēnu tēlnieks un Ehefils savu darbu pabeidza gandrīz vienlaicīgi, jaunais jonietis dienas desmit ātrāk. Kleofrads aicināja Taīdu un Erīdu atnākt pavēlāk vakarā uz Līsipa māju, lai kopā pavadītu līdz rītam atlikušās nakts stundas. Lai abām tik vēlā laikā nekas neatgadītos, daži draugi ieradās viņas pavadīt. Dilstošais mēness spilgti apgaismoja ielas slīpētos gaišpelēkos akmeņus, piešķirot tiem zilganu vizmu kā debesu ceļam starp tumšajām sienām un dārza šalcošajām lapotnēm.

Pie durvīm abas sagaidīja Ehefils un Kleofrads gaišās svētku drēbēs. Viņi savām pozētājām uzlika galvā vainagus no smaržīgām dzeltenām puķēm, kas mēness gaismā blāvi mirdzēja, it kā pašas izstarodamas gaismu. Katrs paņēma savu modeli pie rokas un veda līdzi neapgaismotās mājas tumsā, atstājot pavadoņus dārzā. Pie izejas uz mēness gaismas pielijušo verandu ar pilnīgi vaļā atvilktiem aizkariem Kleofrads lika Taīdai aizvērt acis. Aiz pleciem pieturēdams, viņš aizvadīja atēnieti vajadzīgajā vietā un tad atļāva skatīties. Ehefils tāpat aizveda Erīdu.

Viņu priekšā, stāvēdama uz vienas kājas pirkstgaliem un otru vieglā skrējienā atmetusi atpakaļ, kaila slējās Af rodīte Anadiomene ar Taīdas augumu un galvu, veidota no putām līdzīga poraina sudraba. Augšup pavērstā seja un pret debesīm izstieptās rokas reizē pauda tiekšanos augšup un maigu, mīlestības pilnu vēlēšanos apskaut visu pasauli.

Mēness gaismas vizmojums uz pulētā sudraba ķermeņa piešķīra dievietes tēlam burvīgu dzidrumu. No putām dzimusi, no zvaigžņu gaismas izausta, viņa Kipras krastā kāpj laukā no jūras, lai mirstīgo skatienus pievērstu zvaigznēm un viņu mīļoto skaistumam, atraujot tos no Gajas ikdienišķajām rūpēm un Ķibeles pazemju tumšās varas. Taīdai tik raksturīgais un skulptūrā daudzkārt pastiprinātais garīgās un miesīgās skaidrības oreols ieskāva dievietes tēlu maigā, no iekšienes starojošā mirdzumā. Nekad vēl Taīda, grieķiete, kuru kopš pirmajiem soļiem dzīvē ielenkušas cilvēku, dievu un dieviešu, hetēru un varoņu skulptūras, bez kurām neviens nespēj iedomāties Grieķiju, nebija redzējusi statuju, kas sniegtu tik spēcīgu valdzinājumu…

Un tai līdzās, pussoli iepakaļ, Artemīda Aksiopoina, izlieta no ļoti tumšas, gandrīz melnas bronzas, bija izstiepusi uz priekšu kreiso roku, it kā sev priekšā vilkdama vaļā neredzamu aizkaru, bet labā roka pacelta pie pakauša, kur matu mezglā noslēpts duncis. Mēness mirgojums nepielūdzamajā sejā izcēla visa auguma neatturamo tiecību, kā tas arī piederējās dievietei Atmaksātāj ai.

Taīda, nespēdama pārvarēt saviļņojumu, iešņukstējās. Šī klusā skaņa labāk par visām uzslavām Kleof radam apliecināja, ka viņa iecere un veikums guvuši panākumus. Tikai tagad atēniete pamanīja Līsipu, kas netālu no viņas sēdēja atzveltnī, acis piemiedzis un rokas salicis. Dižais tēlnieks klusēja, vērodams abas sievietes, un beidzot apmierināts pamāja ar galvu.

— Varat priecāties, Kleof rad un Ehcfil! Šeit, tūkstošiem stadiju prom no dzimtenes, Grieķijai par slavu ir radušies divi lieliski darbi. Tu, atēniet, esi aizēnojis visu, ko radīji agrāk. Un tu, skolniek, tagad esi nostājies līdzās pašiem ievērojamākiem māksliniekiem. Mani iepriecē tas, ka abas dieviešu statujas nav vis kāda jaunieveduma untums, nav izdabāšana savas paaudzes pārejošajai gaumei, bet ir sākotnējā skaistuma paraugi, kas tik grūti padodas māksliniekiem un ir tik vajadzīgi pareizai dzīves izpratnei. Apsēdīsimies un paklusēsim, rītausmu gaidīdami…

Abu statuju vērošanā iegrimusī Taīda nepamanīja, kā norietēja mēness. Pirmsausmas krēslā skulptūru aprises mainījās. Artemīda it kā atkāpās ēnā, Afrodīle — izkusa gaisā. Neticami pēkšņi aiz kalna virsotnes iekvēlojās Eosas acis — spožā kalnu rītablāzma. Un notika vēl viens brīnums. Koši sārtā gaisma sāka rotāties uz Afrodītes pulētā sudraba auguma. Dieviete zaudēja mēnesnīcas nakts zvaigžņoto bezmiesību un godbijīgo skatītāju acu priekšā parādījās savā gaismas nesējas gandrīz fiziski sajūtamajā varenumā. Sacenzdamās ar viņu skaidro un spēcīgo ķermeņa līniju spēkā un daiļumā, Artemīda Atmaksātāja vairs neatgādināja draudīgu melnu ēnu. Viņa stāvēja kā cīnītāja, kas tiecas uz mērķi bez niknuma un dusmām. Katra iezīme šajā skulptūrā, ko Ehefils bija darinājis skaudrāk nekā Kleofrads savējo, pauda nenovēršamību. Augšup kāpjošās Afrodītes spēks izpaudās vienotā veselumā ar likteņa iemiesojumu sarkani melnajā tēlā. Abas esamības puses — sapņa skaistums un nepielūdzamā atbildība par padarīto — reizē nostājās acu priekšā, tik ļoti pārsteigdamas, ka Līsips, galvu papurinājis, teica, ka dievietes nedrīkst atrasties līdzās, citādi tās izraisīs mulsumu un jūtu sašķeltību.

Taīda klusēdama noņēma savu vainagu, uzlika to Kleofradam galvā un pazemīgi noslīga tēlnieka priekšā ceļos. Aizkustinātais atēnietis, Taīdu skūpstīdams, piecēla viņu kājās. Erīda sekoja draudzenes piemēram, tomēr nelocīja ceļus sava gados krietni jaunākā tēlnieka priekšā, bet, cieši apskāvusi, noskūpstīja viņu uz lūpām. Skūpsts bija ilgs. Atēniete pirmoreiz ieraudzīja nepieejamā priesterienē sievieti un saprata, ka ne jau velti augstākās svētlaimes meklētāji riskēja un atdeva savas dzīvības Dievu Mātes templī. Kad pienāca Taīdas reize noskūpstīt Ehefilu, tēlnieks tik tikko atbildēja uz viņas lūpu pieskārienu, apvaldīdams nopūtu un sirdij neprātīgi dauzoties.

LIsips ierosināja «Mūzu pateicības ceremoniju», kā viņš nosauca Taīdas un Erīdas rīcību, turpināt pie galda, kur jau bija sagatavots melnais Hijas vīns ar rožu ziedlapiņu aromātu, retums pat «hellēņu mākslas slavas» mājā, un oinohoja [52] ar tikko izkusuša kalnu sniega ūdeni. Visi pacēla dārgus stikla traukus, slavinādami abus tēlniekus un vēlēdami veselību un prieku Kleofradam un Ehefilam, kā arī meistaru meistaram Līsipam. Tie atbildēja, cildinādami savus modeļus.

— Aizvakar kāds no Grieķijas ieradies mākslinieks man stāstīja par jauno jonieša Apella gleznu, kas uzgleznota Kosas salas templī,— Līsips sacīja.— Arī Afrodīte Anadiomene. Glezna jau kļuvusi slavena. Pēc stāstījuma ir grūti par to spriest. Gleznu ar skulptūru iespējams salīdzināt vienīgi pēc tā, cik spēcīgi tās iedarbojas uz cilvēku jūtām.

— Varbūt tāpēc, ka esmu skulptors,— Kleof rads sacīja,— man šķiet, ka tavs Aleksandra portrets ir dziļāks un spēcīgāks par Apella darināto valdnieka portretu gleznā. Bet agrāk, pagājušajā gadsimtā, Atēnu Apollodors un Efesas Parrasijs ar kontūrām vien prata pārspēt skaistumā daudzas skulptūras. Mūsu dižais gleznotājs Nīkijs ir daudz palīdzējis Prāksitelam, pārklādams marmoru ar karstām vaska krāsām un piešķirdams tām brīnišķīgu līdzību ar dzīvu ķermeni. Tev patīk bronza, un tev nav vajadzīgs Nīkijs, tomēr jāatzīst, ka, strādājot ar marmoru, gleznotāja un skulptora kopīgais darbs patiešām ir noderīgs!

— Nīkija gleznas pašas par sevi ir labas,— Līsips sacīja,— viņa Andromeda ir īsta grieķiete ar tajā apvienoto pirmsnāves drošsirdību un jaunavīgo vēlēšanos dzīvot, lai gan, spriežot pēc mīta, viņa, tāpat kā Erīda, ir etiopiešu valdnieka meita. Sī sudrabā veidotā Anadiomene varbūt ir spēcīgāka gan meistarības, gan lieliskā modeļa ziņā. Kas attiecas uz Artemīdas skulptūru — tādas Grieķijā vēl nav bijis, pat ne Efesas svētnīcā, kur jau četrus gadsimtus labākie meistari sacentušies Artemīdas tēla radīšanā. Tur ir septiņdesmit viņas statujas! Protams, agrākos laikos neprata strādāt tā kā mūsdienās…

— Esmu redzējis lielisku Artemīdu Leras salā,—

Kleofrads piebilda,— man šķiet, pēc idejas tā līdzinās Ehefila darbam, kaut veidota gadsimtu agrāk.

— Kāda tā ir?— Erīda ievaicājās ar vieglu greizsirdības pieskaņu balsī.

— Ne tāda kā tu! Tā ir meitene, kas vēl nav iepazinusi vīrieti, tomēr jau izplaukusi pirmajā sievietes skaistuma uzziedā, kad jūtu kvēle ir tik liela, ka neremdināmas vēlmes ik brīdi draud pārplēst krūtis. Viņa stāv, tāpat paliekusies uz priekšu un izstiepusi roku kā tava Artemīda, tikai viņas priekšā ir milzīgs Krētas vērsis. Sis briesmonis, vēl stūrgalvīgi negribēdams atzit, ka ir uzveikts, ar priekškājām sāk ļimt ceļos.

— Senā leģendā Krētas vērsi uzveic sieva, sieviete,— Taīda stāstīja,— kā man gribētos redzēt šādu skulptūru.

— Vispirms tu ieraudzīsi kauju pie Grānikas,— Līsips iesmējās, ar teikto atgādinādams grandiozo skulptūru grupu ar divdesmit piecām jātnieku figūrām, ko viņš nekā nespēja pabeigt— par nepatiku Aleksandram, kurš šo darbu gribēja uzstādīt Trojas Aleksandrijā.

— Es ilgi šaubījos, vai manu Artemīdu, Erīdu, neveidot ar dunci rokā,— Ehefils domīgi sacīja.

— Un esi rīkojies pareizi, dunci nerādīdams. Mūza var būt bruņota ar šķēpu, bet tikai lai aizstāvētos, nevis lai uzbruktu,— Līsips piebilda.

— Aksiopoina, tāpat kā Ķibeles melnā priesteriene, uzbrūk, lai sodītu,— Taīda iebilda,— vai zini, skolotāj, ka tikai te, Persijā, kur, tāpat kā Ēģiptē, mākslinieku atzīst vienīgi kā valdnieku cildināšanas meistaru, es izpratu skaistuma patieso nozīmi. Bez tā nav garīga pacēluma. Cilvēki ir jāpaceļ pāri ikdienas dzīves ierastajam līmenim. Mākslinieks, radīdams skaistumu, sniedz mierinājumu kapakmenī, poetizē pagātni piemineklī, dara cildenu dvēseli un sirdi ar dievu, sieviešu un varoņu tēliem. Skaistumu nedrīkst izkropļot. Citādi tas vairs nedos spēku un mierinājumu, dvēseles stiprumu. Skaistums ir pārejošs, pārlieku īsa ir saskarsme ar to, tādēļ mēs, pārdzīvodami zaudējumu, dziļāk izprotam un novērtējam sastapto, neatlaidīgāk meklējam dzīvē skaisto. Tieši tādēļ dziesmu, gleznu un kapakmeņu skumjas ir skaistas.

— Tu pārspēji pati sevi, Taīda!— Līsips izsaucās. — Pati gudrība runā ar lavu muti. Māksla nevar radīt neko pretīgu un ķengājošu! Tad tā vairs nav māksla mūsu grieķiskajā izpratnē. Māksla vai nu svin uzvaru

dailes mirdzumā, vai arī skumst par tās zaudējumu. Un tikai tā!

Tie četri, kas lielā skulptora mājā sagaidīja rītausmu, šos viņa vārdus iegaumēja uz visiem laikiem.

Taīdai bija žēl, ka nav klāt Hēsiones, tomēr padomājusi viņa saprata, ka šajos mazajos svētkos vajadzēja būt klāt vienīgi māksliniekiem, viņu modeļiem un visa darba galvenajam iedvesmotājam. Hēsione statuins ieraudzīja nākošajā dienā un aiz sajūsmas un dīvaina nemiera apraudājās. Viņa palika domīga un tikai naktī, likdamās gulēt Taīdas istabā (tā draudzenes darīja, kad gribējās no sirds izrunāties), tēbiete spēja tikt skaidrībā par savu noskaņojumu.

— Ieraudzījusi tik harmoniskus un apgarotus mākslas darbus, es pēkšņi sāku just bailes par to likteni. Tikpat nedrošu kā mūsu pašu nākotne. Taču mēs dzīvojam tik īsu laiku, kamēr šīm dievietēm jāpastāv mūžīgi, izejot cauri nākamajiem gadsimtiem, kā mēs izejam cauri pretī plūstošai vēja dvesmai. Bet Kleofrads…

Hēsione apklusa.

— Ko Kleofrads?—satraukusies noprasīja Taīda.

— Izlēja tavu statuju nevis bronzā, bet sudrabā. Nevar apšaubīt šī materiāla lieliskumu. Taču sudrabs — tā ir vērtība pati par sevi, tā ir — nauda, maksa par zemi, māju, lopiem, vergiem. Tikai varena pilsēta vai valdnieks var atļauties divpadsmit talantus turēt neizmantotus. Un cik nav alkatīgu neliešu, turklāt tādu, kas netic mūsu dieviem? Tie nešaubīdamies Anadiomenei nocirtīs roku un kā nedzīvu metāla gabalu aiznesīs tirgotājam!

—1 Tu mani satrauci!— Taīda sacīja.— Es patiesi neesmu padomājusi par mainīgo likteni, kāds piemeklē ne vien cilvēkus, bet veselas valstis. Nedaudzajos Aleksandra karagājienu gados mēs abas esam vērojušas, kā sabrūk vecie pamati, tūkstošiem cilvēku zaudē savu vietu dzīvē. Likteņi, gaumes, noskaņojumi, attieksme pret pasauli, lietām un citam pret citu — tas viss ir nepastāvīgs, ātri mainās. Kādu padomu tu varētu dot?

— Nezinu. Ja Kleofrads statuju uzdāvinās vai pārdos kādam slavenam templim, prāts būs daudz mierīgāks nekā tad, ja to iegūs kāds skulptūru cienītājs, kaut vai tas būtu bagāts kā Mids.

— Es aprunāšos ar Kleofradu!—Taīda nolēma.

Šo nodomu atēnietei uzreiz izpildīt neizdevās. Tēlnieks Anadiomeni rādīja visiem, kas to vēlējās. Cilvēki devās

Līsipa dārzā, kur statuja bija novietota paviljonā, un ilgi vēroja, nespēdami no tās atraut acis. Tad Anadiomeni pārvietoja uz māju, bet Kleof rads kaut kur nozuda. Viņš atgriezās hekatombaionā, kad karsts bija kļuvis pat Ekbatanās un dienvidrietumu kalnu grēdas sniega cepure bija sarukusi šaurā, mākonītim līdzīgā josliņā.

— Es tevi lūdzu,— Taīda viņu uzbilda,— pasaki, ko tu gribi darīt ar Anadiomeni.

Kleof rads viņā ilgi noskatījās. Skumjš, gandrīz vai maigs smaids nenodzisa viņa parasti skarbajā, drūmajā sejā.

— Ja pasaulē viss būtu iekārtots saskaņā ar sapņiem un mītiem, tad lūgt vajadzētu man, nevis tev. Un — atšķirībā no Pigmaliona — bez sudraba dievietes manā priekšā ir arī dzīvā Taīda. Un viss ir pārāk vēlu…

— Kas ir pārāk vēlu?

— Gan Anadiomene, gan Taīda! Un tomēr es tevi lūdzu. Draugi man par godu rīko simpoziju. Katrā ziņā atnāc. Tad arī parunāsim par statuju. Tajā ir ne tikai tavs skaistums, bet arī sudrabs. Es nevaru ar to rīkoties viens pats.

— Kāpēc simpozijā un nevis tūlīt?

— Par agru!

— Ja tu gribi mani mocīt, uzdodams mīklas,— atēniete sacīja, mazliet sadusmojusies,— tad tas tev lieliski izdevies. Kad būs simpozijs?

— Septītajā. Atved arī Erīdu. Jūs jau vienmēr esat nešķiramas. Un Nearha draudzeni arī.

— Pirmās dekādes septītajā dienā? Tas taču ir parīt?

Kleofrads klusēdams pamāja ar galvu, pacēla roku un nozuda Līsipa lielās mājas dziļumos.

Simpozijs sākās pievakarē dārzā un pie šauriem galdiem milzīgu platānu ēnā bija sapulcinājis ap sešdesmit dažāda vecuma cilvēku, gandrīz tikai grieķus vien. Sievietes bija pavisam piecas: Taīda, Hēsione, Erīda un divi jauni Līsipa modeļi — abas jonietes, kurām šajā neprecēta vīra mājā bija namamāšu loma. Taīda labi pazina vienu no tām, maza auguma meiču, ar ļoti augstu kaklu, apaļu, nebēdnīgu seju un pastāvīgi smaidošām, apaļīgām lūpām. Atēnietei viņa ļoti atgādināja koru Delfos pie ieejas Apollona tempļa dārgumu krātuvē — šos dārgumus templim bija dāvinājuši Sifnas salas iedzīvotāji. Otra, pilnīgs pretstats pirmajai, liecināja par saimnieka gaumes plašo vērienu — liela, ar ļoti slipām acīm iegarenajā sejā, ar lūpām, kas izliektas kā pusmēness ar ragiem uz augšu. Pie Līsipa viņa bija parādījusies nesen un visiem iepatikusies ar savām gausajām, līganajām kustībām, vienkāršo ārieni un skaisto tumšas purpurkrāsas auduma apģērbu.

Taīda pati bija ģērbusies pārsteidzoši spilgtā dzeltenā eksomldā, Erlda gaišzilā — debesu krāsā, bet Hēsione ieradās dīvainā, krokotā Dienvidmesopotāmijas tērpā — pelēkā ar tumšzilu rotājumu. Šis valdzinošais piecnieks ieņēma vietas pa kreisi no namatēva, pa labi sēdēja Kleof rads un citi tēlnieki: Ehefils, Leptins, Diosfoss un Stemloss. Atkal tika pasniegts melnais Hijas salas vīns pārmaiņus ar sārto Knidas vīnu, atšķaidītu ar ledus ūdeni, un viesi kļuva trokšņaini. Oratoru daudzvārdība Taīdai likās mazliet neparasta. Tie uzstājās cits pēc cita, tostu vietā stāstīdami par Kleof rada darbiem, viņa varonību karā, par viņa radītajām skulptūrām, cildinādami bez liekiem glaimiem. Pēc Kleof rada lūguma jaunā pozētāja zemā, vibrējošā balsi dziedāja viņam dīvainas, skumjas dziesmas, bet Hēsione — himnu Dindimēnei.

— Es būtu varējis tevi lūgt, lai dziedi kaila,— Kleof rads sacīja, pateikdamies tēbietei,— bet lai par skaistuma himnām kļūst dejas, ko es izlūdzos no Taīdas un Erldas. Tas ir mans pēdējais lūgums.

— Kāpēc pēdējais, ak, Kleof rad?—ievaicājās atēniete, kas neko nenojauta.

— Tikai tu un tavas draudzenes vēl nezināt šī simpozija nozīmi. Pateikšu tev to ar Menandra dzejas rindām: « Keosas salā kāds paradums lielisks ir, Fanij: slikti nav jādzīvo tam, kurš nespēj dzīvot vairs labi!»

Taīda nodrebēja un kļuva bāla.

— Tu neesi no Keosas salas, Kleofrad. Tu esi atēnietis!

— No Keosas gan. Atika ir mana otrā dzimtene. Un vai tad no manas salas tālu līdz Sūnija zemesragam, kur virs stāvām, astoņsimt olektis augstām marmora kraujām pret debesim slejas slavenais templis ar septiņām kolonnām. Kopš bērnības tas man kļuvis par atiskās mākslas radītāju gara cildenuma simbolu. Bet, ieradies Sūnijā, es no turienes ieraudzīju Atēnas Promahas šķēpu un bruņucepures spalvu pušķi. Divdesmit olektis augstā bronzas

Sengrieķu val.— t kurš cīnās pirmajās rindas.

Jaunava uz milzīgas pamatnes stāvēja Akropolē starp Propilejiem un Erehteja templi. Es devos turp ar kuģi, sekodams viņas aicinājumam, ieraudzīju viņu — lepnu un spēcīgu, ar slaidu kaklu un augstām, stipri apaļīgām krūtīm. Tas bija sievietes tēls, kura priekšā es noliecu galvu uz visiem laikiem. Un tā es kļuvu par atēnieti.Tam visam vairs nav nozīmes. Nākotne saplūdīs kopā ar pagātni, un tādēļ — dejo man par prieku!

Taīda — paklausīga kā modelis — improvizēja sarežģītas dejas, kurās izpaudās augsta meistarība un sievietes ķermenis pārvērzdamies uzbūra sapni pēc sapņa, teiksmu pēc teiksmas. Beidzot Taīda galīgi pagura.

— Tevī noskatoties, es atcerējos, kādas tev Atēnās bija iesaukas. Ne tikai «ceturtā Harita», tevi vēl sauca arī par «Viesuli». Bet tagad lai tevi nomaina Erīda.

Pēc Kleofrada mājiena Erīda dejoja tāpat kā indiešu mākslinieka priekšā. Kad melnā priesteriene sastinga pēdējā kustībā un Ehefils uzmeta sakarsušajai dejotājai vieglu apmetni, Kleofrads piecēlās, turēdams rokā lielu zelta kausu.

— Man palika sešdesmit gadu, un es nevaru radīt neko lielāko par to, ko esmu jau radījis: savu pēdējo Anadiomeni. Nevaru mīlēt sievietes, dziedāt skaļas dziesmas. Priekšā gaida garīgi nabadzīga, nožēlojama dzīve, taču mēs, keosieši, kopš seniem laikiem esam aizlieguši cilvēkam kļūt tādam, jo tam jādzīvo tikai pilnvērtīga dzīve. Pateicos jums, draugi, ka esat ieradušies mani godināt manā pēdējā stundā. Priecājieties, priecājieties visi, arī tu, lieliskā Taīda: cik ļoti man būtu gribējies tevi mīlēt! Piedod, es nevaru! Ar statuju rīkosies Līsips, es to atdevu viņam. Un atļauj apskaut tevi, mans dievišķais draugs!

Asaras neslēpdams, Līsips apskāva draugu.

Kleofrads pakāpās atpakaļ un pacēla kausu. Tajā pašā mirklī visi pacēla arī savējos, līdz malām pilnus ar dzīvinošu vīnu, arī Taīda pacēla savu, tikai Hēsione ar šausmās ieplestām acīm palika stāvam kā sastingusi, un Erīda sajūsmināta sekoja katrai atēnieša kustībai.

Galvu atmetis, viņš vienā paņēmienā izdzēra indi, sagrīļojās un izslējās, atbalstīdamies uz Līsipa pleca. Kauss, tikko dzirdami iešķindēdamies, nokrita zemē. Pārējie viesi — visi kā viens — arī izdzēra un meta zemē savus kausus, sasizdami drumslās stiklu, fajansu, keramiku. Šīs lauskas vēlāk tiks sabērtas zem kapa pieminekļa.

— Haire! Vieglu ceļu pāri Upei! Mēs tevi neaizmirsīsim, Kleofrad!—no visām pusēm skanēja skaļi saucieni.

Tēlnieks ar pelēku seju, lūpām raustoties, vēl pēdējoreiz ar milzīgu piepūli saņēmās, plati pasmaidīja, raudzīdamies savā priekšā ar acīm, kas jau skatīja Aīda tumsas valstību, un atmuguriski nogāzās zemē.

Tajā pašā brīdī, vismaz Taīdai tā šķita, saule noslēpās aiz kalnu grēdas un klusi stāvošos cilvēkus ietina viegla vasaras krēsla.

Viesu vidū bija divi dziednieki. Tie Kleofradu izmeklēja un noguldīja uz nestuvēm. Galvā viņam uzlika vainagu kā sacensību uzvarētājam. Vai gan viņš ar saviem darbiem nebija dzīves ceļu nostaigājās kā uzvarētājs? Lāpu un mēness gaismā tēlnieku aiznesa uz grieķu un maķedoniešu kapsētu.

Augstu virs pilsētas, kokveidīgu paegļu audzē nelielie koki ar savu krēslaino, kā bronzā kalto skujotni apēnoja nedaudzos kapus. Atēnu tēlnieks bija lūdzis viņu guldīt zemes klēpi, nevis rīkot bēru sārtu. Kaps bija izrakts jau agrāk. Uz tā nolika pagaidu plāksni, kamēr aizgājušā draugi — tēlnieki izdomās un izgatavos pieminekli.

Skumjās ceremonijas dalībnieki tieši no kapsētas atgriezās Līsipa mājā uz pusnakts piemiņas dzīrēm. Jau tuvojās rītausma. Satriektā un nogurusī Taīda atcerējās pavisam citādu rītausmu, kad viņa bija tīksminājusies par tikko Aīda valstībā aizgājušā tēlnieka talanta spēku. Gluži kā uzminējis viņas domas, Līsips paaicināja Taīdu un Erīdu kopā ar Ehef ilu un dažiem draugiem savā darba istabā, kur dega alabastra gaismekļi.

— Tu no Kleofrada dzirdēji, ka viņš man atdevis Anadiomeni,— Līsips uzrunāja Taīdu.— Viņš man jau agrāk izstāstīja par tavu dāsno ziedojumu statujas pabeigšanai. Tā nu tu un es, mēs abi, esam Anadiomenes īpašnieki un Kleofrada mantinieki. Saki, ko tu gribētu: iegūt statuju sev, atstāt to pie manis vai uzticēt man tās pārdošanu. Statujas vērtība, nemaz nerunājot par materiālu, ir milzīga. Diezin vai es spēšu tev izmaksāt tavu daļu. Tu droši vien spēsi man atmaksāt manējo, tomēr, man šķiet, šāda statuja nav piemērota tev un vispār nevienam, kurš saprot, ka mākslas brīnums un dieviete nedrīkst piederēt kādam atsevišķam cilvēkam.

— Tev, kā vienmēr, ir taisnība, skolotāj. Atļauj man atteikties no manas, kā tu to nosauci, daļas un atstāt statuju pie tevis.

— Mana dāsnā Taīda!— LIsips gandarīts izsaucās. — Var gadīties, ka tava augstsirdība nebūs vajadzīga. Atzīstos tev, ka es reiz ar Aleksandru tiku runājis par Kleofrada nodomu atveidot tevi un…— Taīdai sāka strauji sisties sirds, viņa dziļi nopūtās.

— Un viņš sacīja,— LIsips nesatricināmā mierā turpināja,— ja, pēc manām domām, statuja būšot izdevusies, viņš būšot Kleofrada pirmais pircējs. Es toreiz ieprasījos, kāpēc tad viņš pats nepasūta tēlniekam šādu statuju. Bet viņš tā paraudzījās uz mani, it kā es būtu uzdevis nekautrīgu jautājumu. Domāju, tu neiebildīsi, ka es Anadiomeni pārdodu Aleksandram. Viņš to nosūtīs uz Grieķiju, varbūt uz Atēnām, varbūt uz Kitēras salu.

Taīda nolaida skropstas un klusēdama nolieca galvu, tad, vēl arvien acis nepaceldama, pavaicāja:

— Un ko Ehefils nolēmis darīt ar savu Aksiopoinu?

Jaunais tēlnieks stūrgalvīgi sacīja:

— Es Aksiopoinu paturēšu sev līdz tam laikam, kamēr Erida nebūs ar mieru kļūt mana!

Erida nikni un skaļi atbildēja:

— Par to nemēdz vienoties, visiem klātesot, kā ar netikli tirgū. Varenā Māte savam sakramentam prasa nakti. Tie, kas uzdrīkstas pārkāpt viņas likumus, pielīdzina sevi lopiem, kuri nezina, ka mīlestība ir svēta un tai vajadzīga dvēseles un miesas sagatavošana. Vai varbūt jūs, grieķi, esat aizmirsuši Zemes Dziļu MātesKibeles norādījumus?

Taīda pārsteigta paraudzījās melnajā priesterienē. Kas gan Eridai lika izplūst tādos vārdu plūdos? Uzminējusi viņa pasmaidīja, un viņas skumjajās acis pazibēja jautras uguntiņas.

— Ehefil, vai labāk tevi nesaukt par Eridfilu?! Ja tu nebūtu mākslinieks, es ar visiem spēkiem censtos tevi novērst no neprātīgās tieksmes, kas tev nozīmē bojāeju. Tomēr pat māksliniekam, Aksiopoinas radītājam, es saku: piesargies, piesargies un vēlreiz piesargies! Laimi tu neiegūsi, bet iepazīsi Erotu, kādu sastop par dzīvības cenu un tikai reti cilvēki.

— Ko tu runā, kundze?—Erida spēji pagriezās pret Taīdu.— Tu viņu pamudini?

— Kāpēc gan ne? Jau sen ir laiks nomest tumsas segu, kas tevi ietina Ķibeles templi. Vai nu tu to gribi, vai ne, bet daļa no tevis jau ir paņemta skulptūrā.

— Un tu mani aicini kalpot vīrietim?

— Gluži otrādi. Vīrietis kalpos tev. Skaties, viņš tikko spēj apvaldīt vēlēšanos pielūgsmē apskaut tavus cejus.

— Es nevaru lauzt solījumu un pamest tevi.

— Saprasties, tas jau ir tavā un viņa ziņā. Bet, ja to nevari, tad labāk nogalini viņu un atbrīvo no mokām!

— Tev taisnība, Taīdas kundze!— sākdams starot, izsaucās Ehefils.

— Nepriecājies,— Erida viņu skarbi pārtrauca,— nekas nav noticis.

— Notiks!— Taīda pārliecināti sacīja un lūdza piedošanu LIsipam, kurš ziņkāri vēroja šo «ģimenes scēnu».

Lai nu būtu kā būdams, bet pēc vairākām dienām Artemida Aksiopoina pameta LIsipa māju: skulptūru par milzu naudu nopirka nevis kaut kāds grieķis, bet viens no tiem indiešu māksliniekiem, kurš nesen bija ciemojies pie LIsipa. Viņš šo tēlu iegādājās kādai senai dīvainas ticības svētnīcai — Eridu templim, kas atradās Eif ratas lejtecē, pie Mesopotāmijas vissenākās pilsētas. Tempļa nosaukumā, kas skanēja gandrīz tāpat kā viņa mīļotās vārds, tēlnieks saskatīja īpaši laimīgu zīmi.

Kas bija noticis starp viņu un Eridu, uz visiem laikiem palika nakts tumsā tīts. Taīda, pēc dabas būdama vērīga, pamanīja, ka Erldas straujās kustības kļuvušas mazliet vijīgākas, bet zilajās acis reizēm izzuda saltais zilpelēkais spīdums.

Mēnešus divus pēc statujas pārdošanas Ehefils nelaimīgs ieradās pie Taīdas un lūdza paieties pa dārzu kopā ar viņu. Netālu no mūra sētas, kur strauts no baseina tecēja cauri nelielai bedrei, tēlnieks, nebēdādams par spodrajām drēbēm, metās ūdeni, kas viņam sniedzās līdz jostasvietai. Notupies ceļos, Ehefils iebāza abas rokas bedres dibenā un pacēla tās ar kopā saliktām saujām. Saulē iezaigojās lieli rubini, smaragdi, safīri, sardoniksi, zelta un sudraba sprādzes, jostas, ar tirkīziem rotāta zelta tase.

Aptvērusi, ko tas nozīmē, Taīda sāka smieties un deva jaunajam tēlniekam padomu savākt savas veltes maisā, aiznest mājās un vairs nemēģināt Erldai dāvināt nekādas dārglietas. Viņa neko nepieņems, ja nu vienīgi no Taīdas pašas.

— Kāpēc tad tā?

— Mūs saista dzīvība un nāve, esam viena otru izglābušas. Ja ļoti vēlies, dāvini viņai sandales ar sudraba siksniņām — tās ir vienīgais no apģērba un rotām, ko

viņa nespēj atraidīt. Un tā nav tikai ar tevi, bet ar katru, kurš gribēs viņai ko dāvināt.

Pēc Atēnu mākslinieka nāves sākās jauna olimpiāde. Laiks ātri virzījās pretī Ptolemaja noteiktajam termiņam. Ziemas naktis Ekbatanās kļuva gluži vēsas. Taīda augus vakarus pavadīja sarunās ar Līsipu un viņa zinīgajiem draugiem.

No Aleksandra un viņa cīņu biedriem nepienāca itin nekādas vēstis. Neieradās ne karavānas ar laupījumu, ne pajūgi ar slimajiem un ievainotajiem. Varbūt dižajam iekarotājam patiesi bija izdevies piepildīt savu sapni un aiz oikumenes robežām nonākt līdz ilgotajai pasaules malai?

Hēsione raizējās, bet Taīda sāka prātot par dzīvi bez Ptolemaja, ja viņš nevēlēsies atgriezties no Gudrības Dārziem, nobaudījis Dzīvības Odeni. Leontisks četru gadu vecumā jau droši jāja uz mazā zirdziņa, kas bija atvests no Ibērijas, no Putnu Jūras krastiem, un aizdambējuma izveidotajā ezerā sacentās peldēšanā ar māti. Taīdai ļoti negribējās šķirties no dēla. Tomēr vajadzēja izpildīt Ptolemaja lūgumu un atstāt viņu maķedoniešu veterāna Roika, viņa sievas un zēnu mīlošās sīriešu verdzenes drošajā uzraudzībā. Vēl neprazdams lasīt, Leontisks runāja trīs valodās — atiešu, maķedoniešu un aramiešu valodā.

Gamēliona mēnesi Taīda atstāja Ekbatanas. Kopā ar viņu sagaidīt savu labvēli un galveno pasūtītāju brauca Līsips, bet viņam līdzi devās Ehefils, it kā vēlēdamies redzēt savu Aksiopoinu, jo Līsips bija apsolījis braucienu uz Eridu templi. Viņš saņēma krietni daudz «viņam raidītu pūķa skatienu», kā Taīda dēvēja Erīdas nelaipnos acu zibšņus. Tēlnieks tos varonīgi pacieta.

Babilona viņus sagaidīja ar milzīgiem ļaužu pūļiem, m tirgus klaigām, gluži nedzirdētu valodu jucekli un visdīvaināko apģērbu sajaukumu. Dažādu zemju sūtņi gaidīja Aleksandru, bet no viņa vēl arvien nebija ziņu. Vēl ļaunāk, izplatījās baumas par viņa bojāeju, sākumā— Indas ūdeņos, vēlāk — augstos kalnos. Aleksandra vietval.dis Babilonā pavēlēja nekavējoties grābt ciet baumu izplatītājus un vest pie viņa uz nopratināšanu, lai, piedraudot ar pletnēm vai pat nāvi, izdibinātu šo ziņu pirmavotu. Pavedieni veda pie citzemju tirgotājiem vai politiķiem, kas tīkoja izraisīt jukas un šā vai tā gūt sev labumu.

Taīda, sapratusi, ka gaidīšana var ieilgt, nolēma atkal noīrēt māju Jaunajā Pilsētā, viņpus Eifratai, pie Lugalgiras vārtiem, kur bija dzīvojusi agrāk. Ārkārtīgi pārsteigta — viņa toreizējo māju tur neatrada. Bija saglabājusies tikai vecā koka piestātne un celiņš uz to. Mājas vietā bija uzcelts skaists paviljons, apdarināts ar sārtu, puscaurspidigu marmoru, ar koši zila un zeltaina akmens kolonnām abpus taisnstūra formas baseinam ar skaidru tekošu ūdeni. Tas viss piederēja pašam Aleksandram, un to apsargāja divi mežonīga izskata skiti, kuri bez kādām ceremonijām Taīdu aizdzina prom. Saniknotā Erida ierosināja abus nekavējoties turpat uz vietas nogalināt. Atēniete jutās aizkustināta, redzot pierādījumu tam, ka Aleksandrs visu atceras, un kategoriskā tonī pavēlēja Eridai neko neuzsākt. Galu galā visi ekbatanieši kopā apmetās pie Hēsiones — Ehefilam par lielu prieku. Pilsēta bija cilvēku pārpilna.

Taīda atrada Babilonā ari citus jaunumus. Milzīgais Dionisa teātris, par kuru viņa bija dzirdējusi no Hēsiones, vēl arvien nebija uzcelts līdz galam. Tam domātos materiālus no nojauktā Etemenanki torņa, kā pauda baumas, esot atpirkuši Marduka tempļa priesteri. Aleksandrs bija atļāvis šo templi atjaunot, neņemdams vērā vecā gaišreģa Aristandra padomu. Vecais vīrs bija pareģojis lielu nelaimi tieši pašam valdniekam, kad baigais templis būs atjaunots. Tomēr Aleksandrs, visur cenzdamies nostiprināt savu ietekmi ar dažādu reliģiju priesteru palīdzību, gaišreģi neuzklausīja.