Atēnu Taīda

TREŠĀ NODAĻA. BĒGŠANA UZ DIENVIDIEM

Stāvēdama uz vieglā kuģa klāja, Taīda domāja par nepazīstamo. Vai tiešām tad, kad dzīvības spēks tautā un valstī kļūst vājāks, arī skaistums tajā sāk panīkt un tā meklētāji dodas prom uz citām zemēm? Tā noticis ar Krētu, ar Ēģipti. Vai tiešām būtu pienākusi Grieķijas kārta? Sirds sažņaudzas, tikai atceroties vien brīnišķīgo Jaunavas pilsētu. Kas gan, salīdzinājumā ar to, ir Korinta, Argosa, nupat sagrautās Tēbas?…

Pa šūpojošos klāju neveikli soļus sperdama, pie Taīdas pienāca Klonarija.

— Vai negribas ēst, kundze?

— Vēl ne.

— Stūrmanis teica, ka drīz būšot Hēraklejas pilsēta. Paskat, visa Ehīna jau redzama pie apvāršņa.

— Kur Hēsione?

— «No čūskas dzimusi» guļ — tāpat ka viņas ciltsmāte.

Taīda iesmējās un noglāstīja meitenei vaigu.

— Neesi greizsirdīga, pamodini «No čūskas dzimušo».

Hēsione, žigli iešļākusi sev sejā jūras ūdeni, ieradās pie savas saimnieces. Taīda apvaicājās tēbietei par viņas turpmākajiem nodomiem. Kaut arī Hēsione lūdzās, lai viņu ņem līdzi, hetērai šķita, ka meitene izdara kļūdu, pamezdama Atiku, kur būtu vairāk iespēju uzmeklēt tēvu. Vislielākais vergu tirgus Grieķijā bija Atēnās. Uz tā paaugstinājumiem ik dienas pārdeva vairākus simtus cilvēku. No tirgotājiem, kas bija saistīti ar visām Grieķijas pilsētām un valstīm ap Vidusjūru, bija cerības uzzināt kaut ko par filozofu Astiohu. Hēsione atzinās, ka pēc Hēgesihoras nakts apmeklējuma arī viņa bijusi pie gaišreģa. Tas pieprasījis kādu priekšmetu, kas piederējis viņas tēvam. Tēbiete baiļodamās iedevusi viņam mazu, tievā ķēdītē iekarinātu gemmu, ko viņa slēpa savā matu cirtā. Zaļganajā «jūras akmeni» berilā veikls akmeņkalis bija darinājis viņas tēva attēlu; tēvs to meitai bija uzdāvinājis pirms trim gadiem. Gaišreģis īsu bridi paturēja gemmu savos dīvainajos pirkstos ar kvadrātveida paliem, nopūties un nesatricināmā pārliecībā paziņojis, filozofs ir miris un, domājams, tāds pats liktenis piemeklējis arī Hēsiones brāli jau Tēbu pilsētā.

Tagad man esi palikusi tikai tu, kundze,— Hēsione Idea, neatlaidīgi uzrunādama Taīdu šajā vārdā, kaut arī hetēra viņai bija to aizliegusi,— kā gan lai es nebraucu tev līdzi un nedalos ar tevi liktenī? Neatstum mani, jā? — Meitene piespiedās Taīdas ceļgaliem.

— Acīmredzot tā ir likteņa griba!— Taīda piekrita.

Bet es neesmu ne aristokrāta sieva, ne meita, neesmu

no valdnieku dzimtas, esmu tikai hetēra, likteņa rotaļlieta, kas pilnībā atkarīga no gadījuma.

— Es tevi nekad nepametīšu, kundze, lai notiktu kas notikdams!

Taīda šķelmīgi un zinīgi paraudzījās tēbietē, mazliet pabāzusi starp lūpām mēles galiņu, un meitene pietvīka.

— Jā, jā! No Erota varas baidās pat Afrodīte, ko tad lai iesākam mēs, mirstīgās?

— Es ienīstu vīriešus,— Hēsione ar riebumu izsaucās, — bet, ja kādu iemīlēšu… nonāvēšu viņu un pati sevi!

— Tu esi daudz bērnišķīgāka, nekā es domāju, vērodama tavu ķermeni,— hetēra gausi sacīja, piemiegdama acis, lai labāk saredzētu skatienam pavērušos Hēraklejas ostu.

Pareizi aplēsuši kuģošanas ilgumu, krastā jau stāvēja gaidītāji. Taīda ieraudzīja Hēgesihoru, ko ielenca grupa karavīru, kuru varenie augumi bija samanāmi iztālēm. Tajā pašā dienā kuģis, kas Hēgesihoru bija aizvedis no Atēnām un stāvēja Hēraklejā, gaidīdams Taīdu, devās triju dienu braucienā uz Gitiju, netālu no Eirotas upes grīvaš, dziļi Lakonijas līcī, kur spartiešu kuģi tika gatavoti ceļam. Ja turpinātu pūst eiriklidons, ceļā pāietu ne vairāk par divām dienām, taču šajā gada laikā ziemeļaustrumu vēji nebija noturīgi.

Hēgesihoras draugs atradās Gitijā, pulcinādams kopā savu lielo vienību. Kuģi komandēja viņa hekatontarhs — simtnieks, kurš Taīdai nepatika, jo ar pārāk neslēptiem skatieniem pūlējās izurbties cauri viņas himatijam. Bet

Hēgesihora ar šo karavīru apgājās, kā vien viņai ienāca prātā, nelikdamās zinis, ka hekatontarhu atklāti dievināja mazākie priekšnieki un vienkāršie šķēpneši, kas te bija par airētājiem, kā arī Vecais vienacainais stūrmanis, kura vienīgā — apaļā acs, gluži kā ciklopam, paguva ievērot visu, kas notika apkārt. Vismazākā kļūme aira vēzienā, nereizē pagriezta stūre, no kā tikko manāmi palēninās kuģa gaita,— tas viss izraisīja skarbu uzkliedzienu, kam sekoja dzēlīgs joks. Karavīri veco stūrmani bija iesaukuši par Feniķieti, tomēr izturējās pret viņu godbijīgi.

Lakonijas līča ūdeņi, gludi kā Gulbja meitas gaišzilais spogulis, ko tai dāvinājusi pati Afrodīte, šķita palēninām kuģa gaitu gluži kā biezs dzēriens. Pusceļā, iepretim Ciprešu zemesragam, jūra kļuva zaļa kā zāle. Līdz šejienei atplūda Eirotas — lielas upes ūdeņi, tās augštecē, divsimt četrdesmit sladijus no ostas, atradās Lakedaimonijas galvaspilsēta Sparta. Kreisajā pusē slējās stāvā, klinšainā un mežonīgā Tāigeta kalnu grēda, visā Grieķijā pazīstamā vieta, kurp atnesa jaundzimušos, kuriem lietpratēji no vecajo vidus bija atraduši kādus trūkumus augumā vai veselībā. Tuvojās Smēnas grīva ar Lajas ostu, kurā blīvajās daudzi nelieli kuģi. Karavīru kuģis pabrauca tai garām, apliecot loku ap platu zemesragu, aiz kura atradās Lakedaimonijas galvenā osta Giiija.

Kuģis piestāja dienvidu līcī, tur, kur zemesraga stāvā nogāze aizliecās uz ziemeļiem, noslēgdama ostas iekšdaļu. Dziļais ūdens vizēja kā tumšs spogulis, kaut arī lietus mākoņus nesošais nots — dienvidu vējš — ar joni brāzās no piekrastes kalnu grēdas, triekdamies prefliča pretējo malu. Kuģa klājs izrādījās olektis četras zemāks par piestātni, un piestātnes malas nodeldētie baļķi atradās kuģa pakaļgalā stāvošās Taīdas un Hēgesihoras galvu augstumā. Abas hetēras, kas bija ģērbušās spilgtos hitonos: Taīda zeltaini dzeltenā, bet spartiete — melnā kā nakts, kas apbrīnojami izcēla viņas matu zeltaino rudumu,— uzreiz tika pamanītas. Ar saucienu «Eleleu!», «Eleleu!» pie viņām pieskrēja vairāki karavīri un visiem pa priekšu bārdainais milzis Eositejs, kurš pastiepa Hēgesihorai pretī abas rokas. Viņa noraidīja Eositeja palīdzību un norādīja viņam uz kuģa priekšgalu, kur zem niedru nojumes mīņājās četri zirgi. Kad kareivji un divi zirgupuiši sāka uzmanīgi vest laukā apkārt šķielējošos un ausis smailējošos ērzeļus, spartieši sastinga ne mazākā sajūsmā kā abu sieviešu priekšā. Dīseles zirgu pāris bija tas retās spalvas krāsas, ko atēnieši sauc par leukofaēs — žilbinoši balts, bet piejūga pāris — leukopirri —zeltaini ruds — tāpat kā viņu saimnieces mati. Baltās un zeltainās krāsas savienojums tika uzskatīts par īpaši laimīgu kopš tā laika, kad no senās Krētas tika pārņemta māksla izgatavot hrīselefantas dievu statujas.

No.piestātnes nolaida laipas. Viens no dīseles ērzeļiem, kuru veda pirmo, pēkšņi atteicās spert kāju uz līganā dēļa un izlēca tieši uz piestātnes. No spēcīgā grūdiena kuģis sasvērās, un otrs baltais zirgs, kurš sekoja savam pāriniekam, nespēja izlēkt no kuģa, bet, ar priekškājām ieķēries piestātnes malā, palika stāvam uz pakaļkājām. Kuģis sāka slīdēt nost no piestātnes. Sprauga starp piestātnes malu un kuģa bortu kļuva arvien platāka. Hēgesihora pamanīja, kā, pūloties noturēties, zirgam saspringa visi muskuli, pietūka lielā dzīsla vēdera sānos. Spartiete metās pie zirga, taču viņai priekšā aizsteidzās no piestātnes nolēcis karavīrs. Kuģis salīgojās, zirga nagi sāka slīdēt nost no baļķa, taču karavīrs ar apbrīnojamu drosmi un spēku pagrūda ērzeli aiz krustiem, burtiski, izmezdams to uz piestātnes. Viņš nevarēja izvairīties no ērzeļa pakaļkāju trieciena un nogāzās uz zvalstīgā klāja, tomēr tūliņ neskarts piecēlās kājās.

— Slava Menedēmam!— izsaucās spartiešu vadonis, bet Hēgesihora spēkavīru apbalvoja ar dedzīgu skūpstu.

— Ha, ha! Pieraugi, Eositej, nepalaidvējā savu hrīsokomu!

— Nē, tas nenotiks!

Lakedaimoniešu vadonis nolēca uz kuģa, satvēra Hēgesihorū un vienā acumirkli bija atkal uz piestātnes. Pa kuģa kāpnēm veda augšā zeltainos ērzeļus, bet Taīda palika stāvam kuģa pakaļgalā, smiedamās par draudzenes pūlēm atbrīvoties no varenā vira apskāvieniem. Varonis Menedēms stāvēja uz klāja, gluži sastindzis aiz sajūsmas par melnmataino atēnieti, kuras kaparkrāsas iedegumu un pelēkās acis izcēla dzeltenais hitons. Spartietis bija ģēr_ bies tikai epoksīdā — īsā uz viena pleca nostiprinātā hitonā. Ka viņš ir karavīrs, par to liecināja vienīgi plata josta. Spēkojoties ap zirgu, hitons bija noslīdējis no pleca, atsedzot spartieti līdz jostasvietai. Taīda viņu ar interesi aplūkoja, piepeši atcerējusies Polikleita Šķēpneša skulptū

Apdarinātas ar zeltu un ziloņkaulu.

ru, kuras modelis arī bija lakoniešu jauneklis. Menedēmam bija tikpat spēcīgs viduklis, kakls un kājas kā slavenajai statujai. Varen platās, izliektās krūtis kā stipras plāksnes sedza krūšu muskuļi, ar apakšmalu gandrīz vai aizsniedzot mazliet izvirzīto pareizas formas ribu loku. Zemāk vēdera muskuļi bija tik spēcīgi, ka vidukli sašaurinājuma nebija un virs gurniem veidojās izciļņi. Tādas vēdera muskuļu bruņas varēja droši izturēt satracināta zirga pakaļkāju spērienu. Visšaurākā vieta augumā bija gurnu augšdaļa, lai gari gūžu muskuļi virs ceļgaliem un it īpaši apakšstilbu muskuļi zem ceļgaliem bija plati izcēlušies.

Taīda ieskatījās samulsušajam atlētam sejā. Viņš nosar ka tā, ka mazās ausis un bērnišķīgi apaļie vaigi pārvērtās vienā vienīgā košsarkanā plankumā.

— Nu, Menedēm,— Hēgesihora paķircinājās,— tev gan laikam Taīdu nepacelt. Viņa ir piectūkstoš vēršu cenā.

Spartiete norādīja uz cenu, kādu Filopators bija minējis uz Kerameika sienas. Senās Atēnu sudraba monētas ar vērša attēlu, kādas bija licis kalt vēl Tēsējs, kādreiz bija bijušas vērša vērtībā un tādēļ ari tika iedēvētas par vēršiem Līgavas izpirkšanai senajās zemkopju Atēnās vienmēr tika doti vērši, tāpēc meiteni ģimenē sauca par «vēršus ienesošo». Pati lielākā izpirkuma maksa bija simt vēršu, un tāpēc Taīdas «izpirkuma» brīnumainā cena karavīru pulciņā izraisīja pārsteiguma murdoņu.

Menedēms pat kādu soli atkāpās, bet Taīda, skanīgi iesmējusies, uzsauca:

— Ķer taču mani!

Karavīrs instinktīvi pacēla rokas, un meitene no kuģa pakaļgala lēca. Menedēma veikli satverta, viņa ērti apsēdās uz platā pleca, bet tad Hēsione, iebrēkdamās: «Neatstāj mani, kundze, te pie karavīriem!»—saķēra atēnietes kāju.

— Paņem ari viņu, Menedēm,— visiem smejot, sacīja. Taīda, un atlēts bez piepūles iznesa abas meitenes uz piestātnes.

Visu nākošo dienu, kaut ari lāgiem uzbrāzās lietus ar vēju, Hēgesihora un Eositejs braukāja apkārt, ļaudami izskrieties izsukātajiem un izpeldinātajiem zirgiem. Tiklīdz laiks noskaidrojās un saule nožāvēja slidenos dubļus, spartiete aicināja Taīdu aizbraukt uz Lakedaimonijas galvaspilsētu. Ceļš pa Eirotas līdzenumu kopš seniem laikiem tika daudzināts kā ērts ātrai braukšanai ar zirgiem. Divsimt četrdesmit stadiji, sadalīti divos posmos,

Hēgesihoras rikšotājiem nebija nekāds tālais skrējiens. Kati, kuros brauca Eositejs un Menedēms, visu laiku ai palika no trakā četrjūga. Viss ceļa gabals līdz galvaspilMlai Taīdai pazibēja garām ļoti ātri, un, brauciena pārņemtā—riskantos pagriezienos vajadzēja cieši turēi ies —, viņa gandrīz nemaz nepievērsa uzmanību apkārInei. Spartā viņa nekad agrāk nebija bijusi. Jo tuvāk pilsētai viņi piebrauca, jo vairāk cilvēku sveicināja I legesihoru. Sākumā Taīda domāja, ka izsaucieni un roku mājieni domāti Eositejam, stratēgam un valdnieka Aglda ladiniekam, taču cilvēki ar tikpat lielu jūsmu skrēja viņām klāt ari tad, kad karavīru rati bija palikuši tālu aiz muguras. Viņas iebrauca varenu ozolu birzi, kur koku lapotnes savijās kopā tik blīvi, ka mežā valdīja puskrēsla. Sausā zeme, ko klāja biezs lapu slānis, kas, šķiet, bija krājies simtiem gadu, atgādināja tuksnesi. Izbraukušas cauri ozolājam, viņas uzšāva zirgiem un aizauļoja līdz pašai pilsētai. Hēgesihora apstājās tikai pie Dioskūru statujas, kur sākās taisna iela vai aleja, kas saucās par DromosuSkrējienu. Spartas jaunekļi te pastāvīgi sacentās skriešanā. Garāmgājēji pārsteigti vēroja lielisko zirgu vilktos ratus ar divām daiļām sievietēm. Taču, ja Atēnās šādā reizē saskrietu tūkstošiem cilvēku liels pūlis, tad Spartā atbraucējas ielenca tikai daži desmiti karavīru un efēbu, kurus bija apbūris meiteņu un zirgu skaistums. Un tomēr, kad ceļabiedri viņas panāca un visi kopā izbrauca uz platās alejas, ko apēnoja milzīgas platānas, izsaucieni un sveicieni atjaunojās ar īpašu spēku.

Eositejs apturēja pajūgu pie nelielas svētnīcas, kas bija uzcelta pie pašas Platānu birzs — tā dēvēja šo aleju. Hēgesihora izkāpa no ratiem. Nometusies ceļos, viņa ziedoja vīnu un aizdedzināja gabaliņu smaržīgo lavsonijas krūma sveķu. Menedēms Taīdai paskaidroja, ka šī svētnīca veltīta Spartas valdnieka Arhidēma meitas Kiniskas piemiņai — viņa pirmā no Grieķijas sievietēm Olimpiskajās spēlēs guvusi uzvaru tetripu sacīkstēs — ļoti bīstamā sacensībā, kas prasa lielisku māku četrjūga vadīšanā.

— Vai tad viņa bija Aglda māsa? Svētnīca izskatās sena,—Taīda neizpratnē pavaicāja.

Spartietis pasmaidīja bērnišķīgu, mazliet naivu smaidu.

— Tas nav mūsu valdnieka tēvs, bet cits Arhidems, senlaiku valdnieks. Tas bija ļoti sen. . .

Spartieši acīmredzot Hēgesihoru atzina par savas varones pēcnieci, viņi nesa tai puķes un cits caur citu aicināja uz savām mājām. Eositejs visus ielūgumus noraidija un aizveda savas daiļās ceļabiedres uz lielu māju ar plašu dārzu. Liels skaits dažāda vecuma vergu izsteidzās saņemt zirgus, bet spartietis savu iemīļoto un viņas draudzeni ieveda visai pieticīgi iekārtotās istabās. Kad meitenes bija palikušas mājas sieviešu pusē, kas nebūt nebija tik stingri norobežota no vīriešu puses kā Atēnās, Taīda draudzenei ieprasījās:

— Saki — kāpēc tu nepaliec te, Spartā, kur esi savējā, kur tu tautai patīc?

— Pagaidām man ir mans četrjūgs, skaistums un jaunība. Bet kas būs vēlāk? Spartieši ir nabadzīgi — redzi, pat valdnieka radinieks dodas par algotni uz svešu zemi. Tādēļ jau es esmu hetēra Atēnās. Mani tautieši, šķiet, ir aizrāvušies ar fizisko pilnību un kareivisko audzināšanu, bet tagad ar to nepietiek, lai pasaulē gūtu panākumus. §enatnē bija citādi.

— Tu gribi teikt, ka lakonieši izglitību un prāta attīstību apmainījuši pret fizisko pilnību?

— Vēl sliktāk. Viņi savu jūtu un saprāta pasauli atdeva, lai kļūtu pārāki par visiem karos, un tūdaļ nonāca nežēlīgas oligarhijas varā. Nepārtrauktos karos viņi nesa nāvi un postu citām tautām, nevēlēdamies nevienam un nekur piekāpties. Un tagad manu tautiešu Spartā ir daudz mazāk nekā Atikā atēniešu. Un spartietes atdodas pat saviem vergiem, lai tikai rastos vairāk zēnu, kuru dzimst ļoti maz.

— Nu es saprotu, kāpēc tu negribi palikt šeit, piedod manu nezināšanu.— Taīda apskāva Hēgesihoru, un tā aizkustināta piekļāvās draudzenei tāpat kā Hēsione.

Spartieši negribēja tik ātri laist prom savas apburošās viešņas, dienu no dienas pierunādami tās atlikt aizbraukšanu. Beidzot Taīda kategoriski paziņoja, ka viņas ļaudis izklīdīšot un viņai pienācis laiks sakārtot uz ātru roku ceļā līdzpaņemtās mantas.

Atpakaļceļš vilkās daudz ilgāk. Taīda gribēja labi apskatīt viņai nepazīstamo zemi. Tāpēc Hēgesihora un Eositejs aizjoņoja četrjūgā, bet Menedēms kļuva par Taīdas pajūga vadītāju. Viņi brauca nesteigdamies, reizēm nogriezdamies no galvenā ceļa, lai apskatītu kādu leģendāru vietu vai senu templi. Taīdu pārsteidza daudzie Afrodītes, nimfu un Artemīdas tempļi. Apmēros nelielie tempļi slēpās svētajās birzis, ar kurām visa Lakedaimonija bija gluži kā nosēta. Sievišķo dievibu pielūgšana Spartā atbilda tam augstajam stāvoklim, kādu ieņēma turienes sievietes — viņas visur brīvi brauca un gāja bez pavadoņiem, vienas pašas devās tālos izbraucienos. Hetcru nepārsteidza meiteņu piedalīšanās vingrošanā, atlētikas sacensībās un sabiedriskās svinībās kopā ar jaunekļiem— par to yiņa bija daudz dzirdējusi. Svētkos te sapulcējās ne tikai kaili jaunekļi, kas rādija savus sasniegumus, bet ari meitenes, kas garām sajūsmināto skatītāju pūlim lepni soļoja uz templi, lai tur upurētu un dejotu svētās dejas.

Visas Korintas augstākās skolas hetēras sevi uzskatīja par deju lietpratējām un mācīja jaunās skolnieces — auletrīdas [17] . aristokla seno sacerējumu par dejām viņas mācījās no galvas. Bet dejas, ko tieši uz ielām lieliski dejoja daudzi cilvēki kopā, Taīda pirmo reizi mūžā ieraudzīja Lakonijas galvaspilsētā. Par godu Artemīdai, kas šeit tika uzskatīta par nevainojamas veselības dievi, pilnīgi kailas meitenes un jaunekļi dejoja «Kariatīdu» — ļoti cēlu un majestātisku deju — vai ari «Tīrības un skaidrības» deju. Vecāki cilvēki — kaili vīrieši un sievietes dejoja «Hormosu», rokās saķērušies, tie griezās apli, atveidodami kaklarotu.

Hetēru gluži apbāra bērnu deja ar ūdens kausiem. Viņai kaklā sakāpa sajūsmas asaras, skatoties uz brīnumskaisto spartiešu bērnu rindām—tie bija veselības pilni un apbrīnojami valdīja par sevi. Tas viss Taīdas atmiņā atdzīvināja senās Krētas paražas un nostāstus par Krētas Artemīdas Briiomartīdas svētkiem.

Senās reliģijas ietekme ar sievišķo dievību virskundzību šeit bija jūtama daudz spēcīgāk nekā Atikā. Tā kā Spartā bija mazāk cilvēku, tad zemes iznāca vairāk un lakonieši varēja atvēlēt vietu pļavām un birzīm. Patiesi, Taīda ceļā bija redzējusi daudz vairāk ganāmpulku nekā tikpat garā ceļa gabalā no Atēnām līdz Sūnijam — Atikas galējam zemesragam, kur virs briesmīgas kraujas pie krasta klints paceļas jaunais Zilacainās Jaunavas templis.

Menedēms un Taīda Gitijā nokļuva tikai pēc saulrieta un tika sagaidīti ar ilga mūža un daudzu bērnu vēlējumiem, kādus mēdz izteikt laulību svinībās. Menedēmu tas nezin kāpēc sadusmoja, viņš jau grasījās pamest jautro ciņu biedru pulciņu, kad pēkšņi ieradās maza auguma mesēnietis un paziņoja, ka rītdienas medībām viss sagatavots. Visi karaspēka priekšnieki, sākot ar pašu stratēģu Eositeju un beidzot ar pēdējo dekarhu [18] , uzgavilēja.

Plašajos meldrajos starp Eirotas upi un Helu bija apmeties milzīgu mežacūku bars. To nakts uzbrukumi bija nodarījuši lielus postījumus apkārtējiem tīrumiem un pat svētajai birzij, ko badīgie dzīvnieki bija viscaur izrakņājuši. Meldrājos mežacūku medības ir sevišķi bīstamas. Mednieks ap sevi neko citu neredz — kā vien šaurās taciņas, ko dzīvnieki iemīdījuši uz visām pusēm. Kuru katru bridi meldrus var pašķirt satracināts mežakuilis ar ilkņiem, gariem un asiem kā dunči, vai saniknota mežacūka. Dzīvnieki kustas zibenīgā ātrumā. Apmulsušais mednieks bieži vien nepagūst ne atjēgties, kad jau guļ gar zemi ar ilkņu trieciena sadragātām kājām. Kuilis vēl nav tik ļoti negants: devis triecienu, tas aizskrien tālāk. Ar cūku ir ļaunāk — nogāzusi mednieku zemē, tā mīda viņu ar asajiem nagiem un plosa ar zobiem, izrauda ma tādus miesas un ādas gabalus, ka ievainojumi nesadzīst gadiem ilgi. Toties ārkārtīgais sasprindzinājums, gaidot zvēru, un īsā, negantā cīņa ar to ļoti vilina drošuļus, kas tīko pārbaudīt savu vīrišķību.

Karavīri sāka tik aizrautīgi apspriest, rītdienas medību plānu, ka abas hetēras jutās aizmirstas. Hēgesihora , pasteidzās atgādināt par sevi. Eositejs pārtrauca apspriešanos, mazliet padomāja un piepeši izlēma:

— Lai mūsu viešņas ari piedalās medībās. Ja reiz kopā, tad kopā — gan uz Ēģipti, gan uz Eirotas meldrāju!

Menedēms viņu tik dedzīgi atbalstīja, ka vecākie karavīri neviļus iesmējās.

— Tas nav iespējams, kungs,— mesēnietis iebilda,

— mūsu vainas dēļ skaistules aizies bojā, ar to viss beigsies!

— Pagaidi!— Eositejs pacēla roku.— Tu saki, ka te,— viņš rādija uz zemes uzzīmētajā apvidus plānā,

— ir sena Eirotas svētnīca. Tā droši vien atrodas pakalnā.

— Tas ir pavisam neliels pauguriņš, no svētnīcas palikuši tikai nedaudzi akmeņi un kolonnas,— mednieks sacija.

— Jo labak. Bet te jabut klajumiņam: pakalna taču

meldri neaug?

Mesēnietis apstiprinoši pamāja, un karavīru priekšnieks tūliņ deva rīkojumu mainīt zvēru dzīšanas virzienu. Galvenie mednieki noslēpsies meldru saaudzes malā pie klajumipa, bet abas hetēras paslēpsies tempļa drupās. Otra grupa karavīru pavadīs dzinējus — gadījumam, ja zvēri tiem uzbruktu. Neliels vairogs un šķēps — tas arī būs viss drošuļu apbruņojums, pieredzējušākie tam vēl pievienos garus dunčus.

Tīdamās gaišos sausu meldru krāsas himationos, Hēgesihora un Taīda centās ērtāk nogulties uz platajām, masīvajām pārseguma plātnēm, kas vēl bija saglabājušās uz sešām zemajām Eirotas svētnīcas kolonnām. Viņām tika stingri piekodināts necelties augšā un nekustēties, kad dzinēji trenks mežacūkas uz upi, un abas draudzenes centās jau laikus atrast ērtu stāvokli. Klajumiņš bija pārredzams kā uz delnas. Skaidri saskatāmi bija Eositejs, Menedēms un vēl divi mednieki — tie bija noslēpušies aiz sausu meldru pudurīšiem augstā meldrāja malā, uz rietumiem no klajumiņa. Lai apliecinātu, ka viņi nicina briesmas, lakedaimonieši bija bez apģērba — kā kara vingrinājumos un bija atļāvušies aplikt tikai kaujas bruņas ap kājām. Hetēras saprata, ka ikviens no viņiem riskē ar ļoti daudz ko. Aiziešana no dzīves profesionālam karavīram nelikās nekas šausmīgs — katram grieķim bija ieaudzināta saprātīga un mierīga attieksme pret nāvi. Kapu pieminekļi Atikā, Lakonijā un Boiotijā pauda pārdomu pilnas atvadas, gaišas un skumīgas atmiņas par aizgājušajiem, bez protesta, izmisuma vai bailēm. Toties spartiešu karavīram daudz ļaunāks par nāvi bija sakropļojums, kas tam atņēma iespēju cīnīties savu ciltsbrāļu rindās, bet brīvs lakedaimonietis neko vairāk nevēlējās.

Nobrikšķēja meldri, un klajumiņā parādījās milzīgs mežakuilis. Draudzenes sastinga, pieplakušas akmenim. Dzīvnieks ošņāja gaisu, grozīdamies šurp un turp. Nekustīgais kakls mežakuilim neļāva grozīt galvu, un šī zvēriem piemītošā īpatnība izglābusi dzīvību dažam labam medniekam.

Aiz meldriem apauguša ciņa lēni izslējās Menedēms. Nolaidis kreiso roku tā, ka vairogs aizsedza vēdera lejas daļu un gurnus, viņš paklusi iesvilpās. Kuilis acumirklī pagriezās un saņēma dziļu šķēpa dūrienu labajos sānos; ar skaļu brīkšķi lūstot šķēpa kātam, dzīvnieks metās atlētam virsū. Ilkņi dobji noklaudzēja pret vairogu, un Menedēms nenoturējās kājās. Paklupis spartietis kūleniski iegāzās paseklā bedrē. Izgrūzdams kaujas saucienu, zvēram virsū metās Eositejs. Kuilis pagrieza pret viņu kreisos sānus un viss bija galā. Samulsušais Menedēms sāka savam priekšniekam pārmest šo iejaukšanos. Daudz interesantāk būtu bijis zvēru nobeigt pašam!

Taču pēc neilga laika, tikko dzinēji sāka celt troksni, no meldriem piepeši izlēkšoja vismaz desmit prāvas mežacūkas uzreiz. Zvēri notrieca no kājām divus karavīrus, kas stāvēja klajuma labajā stūri, aizdrāzās uz upi, pagriezās un bruka virsū Eositejam ar Menedēmu. Menedēms cīnījās ar satracinātu cūku, bet Eositeju uzreiz nogāza pie zemes sevišķi liels kuilis. Sirmie sari uz varenā кгипЬга izslējās stāvus, pār klabošajiem vai pēdu garajiem ilkņiem šķīda siekalas un putas. Eositejs, pazaudējis vairogu, ko no rokām bija izsitis zvēra dotais trieciens, nometa šķēpu, cieši piespiedās pie zemes un stingri sažņaudza rokā garu persiešu nazi. Kuilis ar asu snuķa grūdienu centās Eositeju pamest gaisā, lai varētu tikt klāt ar ilkņiem, uzlika spartietim uz muguras savu milzīgo galvu un, saliecis priekškājas, pūlējās aizķert ar ilkņiem. Bet Eositejs pavirzījās nost un saspringti vēroja nezvēru, nekādi nespēdams dot tam nāvējošu dūrienu. Hēgesihora un Taīda, elpu aizturējušas, sekoja šai cīņai, aizmirsušas Menedēmu, kurš atvairīja vecās, daudzus cīniņus pieredzējušās cūkas uzbrukumus. Piepeši Hēgesihora ieķērās Taīdai plecā: kuilis grūda Eositeju uz ciņainās zemes paugura pusi, vēl mazliet, un stratēgam vairs nebūs kur atvirzīties, un tad. . .

—Aīīīī!—Taīda izgrūda griezīgu «raganas» spiedzienu.

Kuilis spēji metās sānis, lai ieraudzītu jauno pretinieku. Ar šo mirkli Eositejam pietika, lai satvertu kuili aiz pakaļkājas un ietriektu tam sānos nazi. Kuilis izrāvās un metās uz Taīdu — vienigi Hērakls vai Tēsējs būtu varējuši noturēt tādu milzeni. Slavenajai dejotājai piemita amazones reakcija, viņa paguva atrauties atpakaļ un novelties akmens plāksnes pretējā pusē. Kuilis ar visu savu smagumu uztriecās virsū akmenim, izdzīdams raibajos ķērpjos dziļu, ar asinīm notašķītu vagu. Eositejs, pacēlis šķēpu, pielēca klāt zvēram, kurš no ievainojuma 1<ш bija zaudējis spēku un ļāva, lai tam dod vēl vienu ilurienu, kas cīniņu noveda galā. Kreisajā pusē atskanēja uzvaras sauciens — tur Eositeja un Menedēma biedri beidzot bija pieveikuši savus zvērus, arī Menedēms bija nogalinājis cūku. Spartieši sapulcējās, slaucīdami sviedtus un dubļus un slavēdami Taīdu, kas, krītot uz akmeņiem, bija ieguvusi divus pamatīgus zilumus. Dzinēji jau bija pagājuši garām meldrājam klajumiņa priekšā, un dzīvnieki nu tika dzīli uz ziemeļiem, kur stāvēja jaunākie karaspēka priekšnieki. Četri mednieki, kas bija medījuši mežacūkas klajumā, nolēma doties uz Eirotu, lai pēc i miņa nomazgātos un izpeldētos, kamēr kalpi apstrādās medījumus un pagatavos gaļu vakara dzīrēm. Eositejs uzsēdināja Taīdu uz sava platē, pamatīgi saskrambātā pleca un nesa uz upi, pa jokam greizsirdīgās Hēgesihoras un patiešām sadrūmušā Menedēma pavadīts.

— Pieraugi, Eositej, vai esi ari brīdinājis mūsu skaistules par Eirotas bīstamajām īpašībām!— Menedēms no mugurpuses uzsauca priekšniekam, kurš ar savu daiļo nastu plecā spēra platus soļus. Hellēņiem palika nest viņu dievinātās sievietes — tas bija cieņas un tieksmju cēluma apliecinājums. Stratēgs neatbildēja un, tikai nolaidis Taīdu zemē pie paša krasta, sacīja:

— Hēgesihora zina, ka Eirota tek no zemes apakšas. Tās augštecē, Arkādijā pie Fenejas, kur atrodas «Deviņas Virsotnes», ir kadas pilsētas drupas, tā bija nosaukta par godu pelasga Likāona, Kallisto dēla, sievai. Zem deviņgalvainā Aroanija kalna ir ārkārtīgi dziļa aiza, kurā pat vasaru neizkūst sniegs. No aizas uz klinti nelielā ūdenskritumā krīt Stiksas strauts. Tā ūdens ir nāvējošs visam dzīvajam, tas saēd dzelzi, bronzu, svinu, alvu un sudrabu, pat zeltu. Melnais Stiksas ūdens plūst starp melnām klintīm, bet tur, kur klintis nāves krāsās — melnā un sarkanā iezīmējas vertikālas joslas, ūdens kļūst spilgti zils. Stiksa ietek Kritā, bet tā mūsu upē un, sajaucoties ar to, kļūst nekaitīga. Bet ir tādas dienas, tās zina vienīgi gaišreģi, kad Stiksas strauta straume nesajaucas ar Eirotas ūdeņiem. Stāsta, ka to varot redzēt — tā laistoties līdzīgi varavīksnei vecā stiklā. Cilvēku, kurš kādu bridi atrodas šaja straumē, sagaida aorija — priekšlaicīga nāve. Lūk, kāpēc peldēšanās mūsu upē dažreiz var atnest nelaimi.

— Bet kā tad jūs visi? Vai tiešām baidāties?

— Zvēru pie Argkāvja [19] , mēs par to pat nedomājam,— piesteidzies sacīja Menedēms,— mūs visus gaida agra nāve.

— Kādēļ tad jūs biedējat mūs?—spartiešiem pārmeta Taīda, raisīdama vaļa lentes mezglu zem smagās matu pīnes uz pakauša. Melnie matu viļņi aizvēlās pār pleciem un muguru. Gluži kā par atbildi Hēgesihora palaida vaļā savas zeltainās cirtas, un Eositejs sajūsmā uzsita sev pa gurnjem.

— Skaties, Menedēm, cik viņas ir jaukas abas līdzās. Zeltmate un melnmate, viņām vienmēr jābūt kopā.

— Mēs jau ari būsim kopā!—Hēgesihora izsaucās.

Taīda lēni papurināja galvu.

— Nezinu. Neesmu vēl ar Eositeju sarunājusi maksu par manu braucienu uz Ēģipti. Man nav tik daudz sudraba, kā Atēnās baumo. Mana māja tur maksāja krietni daudz.

— Kāpēc tad tu apmeties Pelargika tuvumā!— Hēgesihora izsaucās.— Es jau sen tev sacīju. .

— Kā tu teici?— Taīda neviļus iesmējās.

— Pelargika tuvumā — Stārķu nogāzes tuvumā. Tā lakedaimonieši pa jokam dēvē jūsu Pelasgiku Akropolē. Nu, iesim gar straumi uz augšu. Es tur redzu vītolu birzi.

Hetēras īpaši cienīja vītolus kā kokus, kas veltīti varenām un nāvējošām dievēm — Hekatei, Hērai, Kirkei un Persefonei. Vītoliem bija ievērojama loma Dievietes Mātes mēnesnīcas nakts burvestību rituālos.

Veco koku stumbri, noliekušies zemu pār ūdeni, savus zarus peldināja straujajos, gaišajos viļņos, kas gluži ka ar aizkaru norobežoja dziļo līci. Taīda, cieši sapinusi matus, peldēja uz otru krastu, atstādama aiz muguras draudzeni, kas sliktāk peldēja un uz ūdens bija piesardzīgāka. Baltas ūdensrozes ar savām lapām pilnīgi pārklāja dziļo atvaru pie krasta, pār kuru lija pusdienlaika saule. Taīdai kopš bērnības bija mīļas ūdensrožu vietas: šķita, ka tās tumšajā un dziļajā ūdeni glabā kādu noslēpumu — vai nu daiļo upes nimfu mājokli, vai skaistu, dārgu vāzi, vai varbūt perlamutrā zaigojošu gliemežvāku. Taīda bija ātri iemācījusies nirt. Kā viņai patika laisties dziļumā, zem ūdensrozēm, un tīksmināties par saulstaru kūlīšiem, kas ielauzās krēslainajā ūdeni! Tad piepeši iznirt žilbinošā velmē starp peldošajām lapām un ziediem, kam pāri lokus met spāres ar varavīksnes krāsās spīgojošajiem spārniem!. . .

Arī tagad Taīda, gluži kā bērnībā, iznira starp ūdensrozēm. Ar kāju sataustījusi apglumējušu bemberainu stumbru upes dibenā, viņa nostājās uz tā, plaši iepletusi rokas pāri lapām, un raudzījās apkārt. Valdīja klusums. Vienīgi straumes urdzēšana ap akmeņiem un zariem traucēja pēdējā vasaras mēneša — boēdromiona tveicīgo klusumu. Izskalotajā krastā melnēja bišķērāju ligzdas. Skaistie zeltaini zaļie putni mazuļus jau sen bija izperējuši un iemācījuši lidot. Smailknābjainie, greznie un ašie bišķērāji rindā sēdēja uz sausa zara, pēc nakts vēsuma sildīdamies saulē. «Drīz, pavisam drīz tie lidos prom uz dienvidiem, uz Libiju, no kurienes ik gadus ierodas,» Taīda nodomāja, «bet vēl agrāk turp došos es.» Viņa atskatījās uz kluso, saidē zibošo 1 īci, veco vītolu metālisko, zaļo lapotni un ieraudzīja divus zivju dzeņus. Putnu īso spārnu košzilais raibums ņirbēja virs nolauzta koka. Bērnībā Taīda bija dzīvojusi pie nelielas upes. Viņai uzvēdīja mīļas atmiņas, kas pāršalca kā skumīgs prieks un aiztraucās tālumā. Gaišā un rūgtā dzīves pieredze! Viņa bija iepazinusi neaptverami plašo jūru, tās varu un diženumu, tāpat arī cilvēku dzīves jūru Tomēr jauno heteru tā nebiedēja. Pilna spēka un pašpaļāvības viņa tiecās tālāk uz Ēģipti, kas grieķiem vienmēr bijusi gudrības un noslēpumu zeme. . .

Attekā, kas atgādināja krēslainu koku gatvi, kur zaru rokas no pretējiem krastiem savijušās kopā, viņa Hēgesihoru uzreiz neatrada. Spartiete bija ērti iekārtojusies virs ūdens uz resna stumbra līkuma, ļaudama saviem krāšņajiem matiem krist abpus kokam kā zeltainam zīda lakatam. Viņas baltā āda, kas sargājama no iedeguma, lāsmoja pienaina opāla spīdumā, kāds raksturīgs vienīgi īstām zelt mātēm — hriseīdām. Taīda, kas, par spīti Atikas modei, bija melnīgsnēja, uzrausās uz koka un ēnā ar saviem zilganmelnajiem krētietes matiem izskatījās pēc saulē iedegušas dienvidzemju iedzīvotājas.

— Pietiek laiskoties, vai dzirdi, mūs sauc.— Saliekusi pirkstus kā plēsoņas nagus, Taīda draudoši lavījās klāt draudzenes pēdām.

— Es nebaidos,— spartiete sacīja, ar kāju pagrūzdama Taīdu, kura nenoturējās uz stumbra un tūliņ ievēlās ūdenī. Arī Hēgesihora novēlās no koka un ar sašutuma pilnu brēcienu:—Mati! Velti tos žāvēju!—ar visu galvu iegremdējās dziļajā atvarā.

Abas hetēras draudzīgi izpeldēja krastā, saģērbās un sāka viena otrai sukāt matus.

Peldēšanās, kas Taīdai bija atsaukusi atmiņā bērnību, uzdzina skumjas. Lai kā vilina tālas zemes, atstāt dzimteni uz ilgu laiku vienmēr ir bēdīgi. Un atēniete ieprasījās draudzenei:

— Saki — vai tev negribētos atgriezties Atēnās tūliņ, bez vilcināšanās?

Hēgesihora pārsteigta zobgalīgi piemiedza vienu aci.

— Kas tev ienācis prātā? Mani saķers, tiklīdz tur parādīšos…

— Mēs varētu piestāt pie Freato un izsaukt tiesu uz turieni.— Taīda atgādināja spartietei atēniešu seno paradumu. Katrs izraidītais vai bēglis varēja ar kuģi piestāt krastā pie Pīrejas, tur, kur atradās aka, un no kuģa borta attaisnoties tiesas priekšā par apvainojumiem, kādi celti pret viņu. Šī vieta tika uzskatīta par svētu, un pat tad, ja izraidītais tika atzīts par vainīgu, viņam nedraudēja vajāšana, kamēr viņš atradās uz sava kuģa.

— Es neticu ši paraduma svētumam. Tavi tautieši pēdējā gadsimtā pēc Perikla kļuvuši nodevīgi,— Hēgesihora atbildēja.— Es nudien nedomāju atgriezties. Un tev nav ko baidīties—mani spartieši aizvedīs tevi tur, kur tu gribi,nokļūt…

Taīdas bažas, ka viņai nepietiks sudraba, ar ko samaksāt par braucienu, izrādījās veltīgas. Eositejs — ne gluži bez Hēgesihoras līdzdalības — atļāva viņai ņemt līdzi visus kalpus un apsolīja viņu aizgādāt nevis līdz Naukratei, bet tieši līdz Memfisai, kur bijušajā Tiras karaspēka nometnē vajadzēja apmesties spartiešu algotņu vienībai.

Taīda labi panesa jūras viļņošanos. Uz visiem laikiem viņai prātā palika aizejošā boēdromiona mēneša devītā diena, kad stratēģa un nauarha [20] eositeja kuģis piebrauca cieši klāt Krētas krastiem. Neiebraukdami Kitēras salā, viņi kuģoja tieši pa Jonijas jūru, izmantodami pēdējās rāmās nedēļas pirms rudens iestāšanās un noturīgo rietumu vēju. Lakedaimonieši vienmēr bijuši lieliski jūrasbraucēji, un viņu kuģu parādīšanās iedvesusi šausmas visiem Krētas jūras pirātiem, lai to būtu cik būdams. Kuģi pabrauca tuvu garām Krētas rietumu galam, aplieca loku ap Salto zemesragu jeb Auna pieri salas dienvidrietumos, Un meža biezokņos, kā vēsti nostāsti, .vēl mājoja senie dēmoni. Meži klāja visu salu, uņ šķita, ka tā sastāv vienīgi no kalniem, gandrīz melniem tālumā un gaišiem, ,ii baltojošām kaļķakmens kraujām piekrastē.

Eositeja kuģis iebrauca platajā, visiem dienvidu un lietumu vējiem atvērtajā Vidus līci. Virs tā bija izvietojums veselas trīs senās pilsētas, starp tām arī Faista —visvecākā, kura neatpaliek no Knosās un kuras pirmsākumi grimst aizgājušo laikmetu tumsā. Pirms došanās ceļā uz Brīnišķajām Ostām, kur vajadzēja apgādāt ūdeni ilgajam braucienam uz Ēģipti, kuģi piestāja pie Matalas. Te bija paredzēts uzturēties vairākas dienas.

Tumšie, apaļīgie, mežiem apaugušie kalnu nogāžu izciļņi slīga lejup līdz ūdenim, kur starp tiem iespiedās gaiši sirpjveida līči, kuros saulē zaigoja piekrastes putas un dzidrā ūdens līganie spoguļi. Atklātās jūras dzirkstošais zilums pie Krētas salas pārvērtās violetā, bet pašā piekrastē — zaļā viļņu joslā, kas jūras nesatricināmajā vienaldzībā šļācās pret baltajām kaļķakmens klintīm, kurās ūdens bija izskalojis melnas bedres un nelielas aliņas.

Plakankalnes miglainā zilgme aizsedza milzīgo, neiedomājami seno celtņu drupas. Zemestrīču sagrauto māju pamatu un no milzīgiem akmeņiem veidoto kāpņu plaisās tūja ieauguši ar rokām neaptverami tūkstošgadīgi olīvkoki. Varenas, augšdaļā paplašinatas kolonnas vēl balstīja portikus un lodžijas; drūmas un draudīgas melnēja ieejas sen pamestās pilīs. Augstu izslējušās platānas un cipreses aizēnoja sienu atliekas, uz kurām aiz nobrukušajām mūru atlūzām dažviet, kur vēl bija saglabājies griestu pārsegums, kas pasargāja iekštelpu apgleznojumus, vīdēja gan spilgtās, gan maigās krāsās zimētas cilvēku figūras.

Pie kādas labi saglabājušās celtnes Taīda, pakļaudamās neskaidrai dziņai, uzskrēja pa augšējā laukumiņa vēl nesabrukušajiem pakāpieniem. Tur starp ieplaisājušām kolonnām, uz kurām vietumis bija saglabājušies tumši plankumi — ugunsgrēka pēdas, zem pakāpjveidīgām jumta pārseguma plāksnēm atklājās apaļš baseins. Lieliski notēsti marmora bluķi ar zaļganu dzīslojumu veidoja dziļās ūdenstvertnes augšējo apli. Odens sūcās caur porainu kaļķakmeni, kas aizšķērsoja avota izteku, izfiltrējies ieguva īpašu dzidrumu un aiztecēja pa novadcauruli,

kas jau daudzus gadsimtus baseinā uzturēja noteiktu ūdens līmeni.. Debesu spilgtais zilums pa atveri jumta centrā iegaismoja svēto ūdeni gaiši zilu. Baseins bijis domāts priesteru un priesterieņu apmazgāšanās rituāliem, pirms tie tuvojās bargo dievu tēliem — Varenajai Mātei un Zemes Tricinātājam (Poseidonam), kurš ari bija pazudinājis Krētas valsti un dižo tautu.

Taīda šķita sajūtam savādu smaržu. Iespējams, ka baseina akmeņi vēl glabāja sevī dziedinošo zāļu un eļļu smaržu, ar kurām Krēta kādreiz bija slavena. Ūdenskrātuves sienas uz visiem laikiem bija uzsūkušas sevī tūkstošiem gadu šeit notikušo svēto rituālu aromātu… Taīda piepeši nometa drēbes un ienira tikko dzirdami urdzošajā ūdenī, it kā ieslīgdama savu tālo senču jūtu pasaulē. Hēgesihoras satrauktais sauciens lika viņai atgriezties īstenībā.

Spartieti māca neskaidras bailes, ko iedvesa diženās, neizprotamiem un nezināmiem mērķiem radīto celtņu drupas. Taīda apģērbās un steidzās draudzenei pretī.

Hēgesihora apstājās pie kāda attēla, kurā bija redzama sieviete gaišzilā tērpā, ar kuplām plīvojošām melnu matu cirtām, ūn paaicināja pie sevis ceļabiedrus.

Lielas acis, kas raugās atklāti un šķelmīgi, lepnu uzacu smalkā līnija, taisns, pagarš deguns ar zemāku virsdeguni nekā grieķiem, īpatnēja mutes forma, kurā apvienojas jutekliskums ar īsās augšlūpas aprišu bērnišķīgumu, mazliet izvirzīta sejas apakšdaļa…

Hēgesihora ar plaukstām apņēma draudzenes neparasti tievo vidukli, savilkdama hitona krokas, un spartieši sajūsmā sasita plaukstas: viņu priekšā Taīdas izskatā stāvēja ja ne māsa, tad vismaz radiniece uz pils sienas uzgleznotajai sievietei.

Taīdai sirdī iezagās dīvains satraukums. Pārāk varena bija aizmūžu pagātne, no kuras nāca šī Krētas sieviete, pārāk sen uz pazemes valsti bija devušies tie, kas cēluši šīs pilis, gleznojuši skaistuļu portretus, cīnījušies ar vēršiem un kuģojuši pa jūrām. Taīda steidza izkļūt saules gaismā, aicinādama sev līdzi pieklusušos ceļabiedrus un Hēgesihoru, kas jutās apmulsusi, it kā būtu skatījusi ko aizliegtu.

Krētas dienvidu piekrastē saule lēja pār zemi žilbinošu gaismu, tomēr gaisam nebija tā brīnumainā dzidruma, kāds ir Grieķijā. Tāles aizsedza zilgana dūmaka, un svelme šķita mokošāka un stiprāka nekā Atikas krastos.

Pa viegli paugurotu plakankalni no drupām aizstiepās akmens plātņu josla — plātnes bija iegrimušas zemē, pāraugušas ar garu, sausu zāli un pārklājušās ar ķērpi. Šī senā ceļa galā, tur, kur tas nozuda ieplakā, atradās milzīgs klints bluķis, bet uz tā izkalti gari vērša ragi, it kā viens no Poseidona pazemes vēršiem būtu sācis lauzims laukā no pazemes, atgādinādams cilvēkiem, ka viņi ir tikai īsmūžīgi Gajas apdzīvotāji un staigā pa nedrošu zemi, zem kuras mīt, briest un gatavo drausmīgus satricinu jumus neredzami, postoši spēki.

Ragi meta garas ēnas, kas stiepās pretī Taīdai, cenzdamās ietvert viņu starp saviem galiem. Tā droši vien Krētas svētie plankumainie vērši grieza ragus pretī meitenēm, kas izpildīja rituāla rotaļdeju. Hetēra starp « nu joslām ātri aizsoļoja līdz otra pakalna saules apmirdzētajai virsotnei, apstājās, paraudzījās apkārt un ar visu savu būtni aptvēra, ka viņas senču zeme ir mirušu, laika aizmēztu dvēseļu valstība, savas zināšanas, mākas, skaisluma izjūtu, ticību dieviem, dziesmas un dejas, mītus un pasakas senči aiznesuši sev līdzi uz tumšo Aīda valstību.

Viņi nav atstājuši neviena kapa pieminekļa — līdzīga grieķu pieminekļiem, kuros labākie tēlnieki atveidojuši dzīvu daiļumu, aizgājēju labās īpašības un cildenumu.

Uz tiem noraugoties, pēcnācēji centās būtlīdzīgi saviem senčiem vai tos pārspēt. Taīda nevarēja aizmirst brīnišķīgos Kerameika kapakmeņus, kas bija veltīti tikpat jaunām sievietēm kā viņa, piemēram, Hēgēso simtgadīgo pieminekli, kas saglabājis jaunas sievietes un viņas verdzenes veidolus. Bet te kapu lauki nebija redzami. Noslēgušies savā tolaik nevienam nepieejamā salā, krētieši savu garīgo bagātību nenodeva apkārtējām tautām.

Šie dieviem līdzīgie jūras bērni savu salu nosargāja ar stipru jūras kuģu spēku, nebaidīdamies no mežonīgo tautu uzbrukumiem. Nekādu nocietinājumu pēdas Taīda nemanīja, tādas nebija aprakstījuši arī ceļotāji. Lieliskās pilis pie pašām ostām, bagātās pilsētas un noliktavas, brīvi pieejamas no jūras un neaizsargātas no sauszemes, uzskatāmi apliecināja jūras tautas spēku.

Krētiešu neaptverami skaistā māksla nemaz neattēloja varoņdarbus kaujās. Uzvaras guvušu valdnieku, sodāmu upuru, sasietu un pazemotu gūstekņu tēlu pilīs un dievnamos nebija. ,

Tur bija daba — dzīvnieki, puķes, jūras viļņi, koki — un to vidū skaisti cilvēki, galvenokārt sievietes, upurēša

na dieviem un spēlēs ar vēršiem, dīvaini zvēri, neredzēt ne Grieķijā, ne feniķiešu piekrastēs. Krētiešu izcilā gau me un skaistuma izjūta pārsteidza grieķus, kuri sevi uzskatīja par vispārāko tautu oikumenē.

Viegli gleznojumi priecīgā noskaņā — pilni gaismas un tīru krāsu. Skulptūras, kas atveido sievietes, zvērus un mājdzīvniekus, brīnišķīgi no fajansa darināti gliemežvāki, un… nekādu spēkpilnu varoņu, kas atvēzējuši šķēpus vai slien gaisā smagus vairogus.

Vai gan vēl kaut kur pasaulē ir bijusi tāda zeme, kas visu savu mākslu veltījusi harmoniskam cilvēka un dabas saistījumam un pirmām kārtām sievietei? Varena, sena, gadu tūkstošiem pastāvējusi zeme? Vai gan krētieši nebūtu zinājuši dievu un likteņa vienkāršo likumu, ka Los nedrīkst izaicināt ar ilgstošu uzplaukumu, jo tam seko atriebe, pazemes dievību drausmā iejaukšanās? Tāpēc ari dievi viņus sodīja par to, ka Mīnoja bērni bija aizmirsuši, kādā pasaulē dzīvo. Sabruka lieliskās pilis, uz visiem laikiem neizlasītas palika rakstu zīmes, zaudēja savu nozīmi visizsmalcinātākā gleznojuma freskas… Un salā apmetās svešas ciltis, kas naidojās savā starpā un ar visām citām tautām un pret Krētas īstajiem iedzīvotājiem izturējās tāpat kā tālo ziemeļu mežu barbari pret grieķiem un viņu senčiem pelasgiem.

Spartieši soļoja nopakaļ domās iegrimušajai Taīdai, ar izbrīnu viņu vērodami un neuzdrīkstēdamies traucēt viņas pārdomas.

Vai tiešām arī Grieķijas radītais un apkopotais saulainais skaistums nozudīs ErebāSengrieķu mitoloģijā pazemes valstība.

, tāpat kā mirdzoša straume nozūd nezināma bezdibenī? Un Ēģipte, kurp tā tik strauji tiecas? Vai ari tā nekļūs par ēnu valstību, kas jaunā dzīvē ieplūdīs kā atmiņas par bijušo? Vai viņa nav rīkojusies vieglprātīgi, atstādama Grieķiju? Ceļš atpakaļ taču viņai nav noslēgts, Atēnās palika viņas māja un…

Taīda neizdomāja līdz galam. Bezrūpīgi sapurinājusi galvu, viņa laidās skriešus lejup pa taciņu, kas aizlocījās starp kalnu atradzēm, neklausīdamās pārsteigtajos ceļabiedros. Viņa apstājās, tikai ieraudzījusi līci ar kuģiem, kas vienmērīgi šūpojās. Drīz lielā jūra šķirs viņu no visa dārgā, kas palika Grieķijā. Vienīgais tuvais cilvēks viņai līdzās būs Hēgesihora — draudzene, ar kuru dalīti pus bērnišķie sapņi un vēlāko gadu vilšanas, biedrene ceļa uz panākumiem…

Stūrmanis pavēstīja, ka līdz Lībijas krastiem no šejienes esot četri tūkstoši stadiju. Un tad vēl tūkstoš stadiju jākuģo gar krastu līdz Naukratei. Pūšot labvēlīgam vējam, tas ir apmēram desmit dienu brauciens. Ar citiem kuģiem ēģiptieši viņus vedīšot pa kādu no Nīlas varenās deltas attekām. Līdz Memfisai pa upi uz augšu jākuģo vismaz tūkstoš stadiju.

Afrodīte Eiploja — jūrnieku aizstāve — bija pret Taīdu neparasti žēlsirdīga. Boēdromiona beigās laiks ļoti ieti bija tāds ka rāmajās ziemas gaidu dienās pirms ūdens ekvinokcijas. Kuģi bija nonākuši pašā jūras šalcošajā klaida vidū, kad bezvēju piepeši nomainīja tveicīgais, v.ijais nota vējš. Irdamies pret vēju, airētāji pavisam pagura, uu Eositejs tiem lika līdz vakaram atpūsties, taupīdams brīvo karavīru spēkus. Viņš ar nodomu nebija par airētājiem ņēmis vergus, lai kuģos varētu uzņemt visu prāvo karavīru vienību.

Pa zilo jūras virsmu, kas tālē izplūda gaišzilā dūmakā, vēlās slaidi, gausi viļņi, kas nekustigos kuģus šūpoja kā piles vēja viļņotā ezerā. No Lībijas krastiem plūda viegls, bet nerimtīgs, karsts vējš, kas šurp, jūras vidū, divtūkstoš stadiju attālumā, atnesa svelmējošo tuksneša elpu. Tikpat tālu kuģi atradās arī no Krētas krastiem.

Hēgesihora ar bailēm ielūkojās tumšzilajās ieplakās starp viļņiem, cenzdamās iedomāties baigo, neviena neizmērīto jūras dzīļu bezdibeni. Taīda palaikam uzmeta šķelmīgu skatienu draudzenei, kas bija nosvīdusi un zaudējusi savu parasto uzvaras dievietes izskatu. Uz klāja zem nojumes un tilpnē kūtri gulšņāja cilvēki. Izturīgākie vai nepacietīgākie stāvēja, atspiedušies pret kārklu pīteņiem virs bortiem, un mēģināja rast atveldzējumu Lībijas nota pūsmās, kuru vieglais spiediens kuģus tikko manāmi dzina atpakaļ uz ziemeļiem.

Eositejs, drūms un neapmierināts par aizkavēšanos, sēdēja atzveltnī kuģa pakaļgalā. Ap viņu uz niedru mašām dažādās pozās, nometuši apģērbus, bija atlaidušies viņa palīgi — gluži kā vienkārši karavīri.

Taīda paslepus paaicināja pie sevis Menedēmu.

— Vai vari man paturēt airi?—un viņa paskaidroja pārsteigtajam atlētam, ko vēlas darīt.

Menedēms ievilka milzīgo airi dziļāk duļļa caurumā, lai tā lāpstiņa atrastos perpendikulāri bortam. Visu uz klāja esošo cilvēku pārsteigto skatienu pavadīta, Taīda nometa apģērbu, turēdamās pie pītās sienas, pagāja gabaliņu pa kuģa ārmalas brusu, uzkāpa uz aira, brītiņu pastāvēja, pielāgodamās kuģa šūpām, un pēkšņi ar roku atgrūdās no borta. Ar feniķiešu virvesdejotājas veiklību Taīda nobalansēja uz aira, sīkiem solīšiem aizskrēja līdz tā galam un ielēca ūdenī, nozuzdama eļļaini spīdīgā viļņa tumšajos dziļumos.

— Viņa zaudējusi prātu!—Eositejs iesaucās, bet Hēsione ar izmisīgu brēcienu metās pie borta.

Taīdas melnā galva, ko cieši apņēma lemniešu matu sasukai tradicionālā lente, jau parādījās viļņa virsotnē Hetēra izslējās no ūdens, skaļi smiedamās un sūtīdama skūpstu spartiešiem, kas viņu vēroja. Eositejs, visu aizmirsis, pārsteigts pielēca kājās un kopā ar Hēgesihori piesteidzās pie borta.

— Ko tas īsti nozīmē? Vai tava melnmatainā atēnietei nav paša Poseidona meita? Bet acis taču viņai nav zilas!

— Nevajag mūsu, mirstīgo, vidū meklēt dievu pēctečus,— spartiete iesmējās,— tu redzēji viņas noslēpumaino līdzību ar tiem, kas pirms tūkstoš gadiem pametuši Krētas pilis? No mātes, kas bija krētiete, Taīdā atdzimuši viņas senči. Krētietis Nearhs man stāstīja, ka viņi nepavisam nebaidoties no jūras.

— Mēs, spartieši, arī pārzinām jūru labāk par visām citām tautām!

— Tomēr ne labāk par krētiešiem! Mēs cīnāmies ar jūru, bīstamies no tās, ja vien iespējams, izvairāmies no tās viltīgajām skavām, bet krētieši ir draugos ar jūras stihiju un vienmēr ir gatavi būt kopā ar to — kā priekos, tā bēdās. Viņi jūru izprot kā mīļoto, nevis pēta kā ienaidnieku.

— Un to visu tev atklājis Nearhs? Esmu tā kā dzirdējis, ka jūs esot apmainījušies ar Trejseju Dievietes Hekates zvērestu? Viņš tevi pameta kā nevajadzīgu rotaļlietu un aizbrauca jūrā, bet tu caurām naktīm krastā raudāji. Ja mēs sastapsimies…

Karavīru priekšnieks nepabeidza, sastapis hetēras satumsušo skatienu. Viņa, nāsis iepletusi, atmeta galvu un pēkšņi parāva galvas apsēju, ļaudama nokrist pār muguru zeltaino matu gūzmai. Tiklīdz viņa pieskārās hitona sprādzēm, Eositejs viņu apturēja.

Ko tu gribi darīt, neprātīgā?! Tu peldi sliktāk par Taīdu…

Un tomēr sekošu viņai, paļaudamās uz krētisko nojausmu, ja jau neviens no maniem drosmīgajiem tautiešiem nespēj pārvarēt savas bailes. Tenkot viņiem patīk labāk — tāpat kā atēniešiem!

Eositejs salēcās kā no pātagas cirtiena, uzmeta mīļotajai negantu skatienu un, ne vārda neteicis, metās pāri bortam. Spartieša milzīgais augums neveikli iegāzās ieplakā starp viļņiem, ūdenim dobji un skaļi noplīkšot. Taīda, iztālēm vērojusi draudzenes un priekšnieka vārdu pārmainu, kā bulta pašāvās zem viļņiem palīgā Eositejam. Viņa saprata, ka lakoniešu priekšnieks, kaut arī lielisks peldēlajs, tomēr neprot no augstuma lēkt viļņojošā jūrā un ir slipri sasities pret ūdeni. Viļņa apdullinātais un otrādi apsviestais Eositejs juta, ka viņu kāds no apakšas pagrūž. Izniris viņš atradās kāpjošas bangas galotnē, ievilka plaušās gaisu un atguvās, ieraudzījis līdzās Taīdas līksmo seju. Paša neveiklības sakaitināts un vēl vairāk aizskarts, atceroties lielisko peldētāju Nearhu, spartictis atstūma Atēnu hetēras pastiepto roku, galīgi atguvās un ar katru rokas vēzienu aizvien pārliecinošāk peldēja prom. Gan no Eositeja kuģa, gan no citiem kuģiem šalkojošajā, zilajā jūrā ar kaujas saucienu savam priekšniekam pakaļ sabira desmitiem augumu.

— Ķeriet viņu!— sauca karavīri, izkārtodamies tīklam līdzīgā ķēdē un aplenkdami Taīdu — kā tādu leģendāru jūras nereīdu. Atēniete, viegli slīdēdama pa ūdeni, aizpeldēja arvien tālāk, bet karavīri centās viņu panākt.

Eositejs, jūrā atvēsinājies, atkal kļuva par enerģisku nauarhu.

— Apturiet viņu! Negudrā meitene apslīcinās manus karavīrus!— viņš izsaucās, izsliedamies no ūdens un ar enerģiskiem žestiem pavēlēdams Taīdai griezties atpakaļ.

Viņa saprata un pagriezās atpakaļ — tieši savu vajātāju spartiešu puslokā. Tie apstājās nogaidīdami, lai ar sajūsmu ķertu bēgli ciet. Noskanēja gaviles, kad Taīda nonāca ciešā vajātāju lokā, no visām pusēm pēc viņas stiepās desmitiem roku, bet tad hetēra pēkšņi nozuda. Karavīri sāka šaudīties, nirdami uz visām pusēm, taču Taīda, ienirusi dziļāk par visiem, paguva zem ūdens nopeldēt

ceturtdaļstadiju un parādījās vajātājiem tālu aiz muguras. Kamēr tie apgriezās un uzņēma ātrumu, atēniete jar atradās pie kuģa un ieķērās viņai pamestajā virvē. Menedēms meiteni izvilka uz klāja, sagādādams «medniekiem» vilšanos. Daudzi peldētāji pašiem par jo lielāku kaunu, hetēru vajādami un cīnīdamies ar viļņiem, bija zaudējuši spēkus, tā ka viņus vajadzēja uz kuģiem uzvilkt vilkšus, Eositejs — aizelsies un noguris, bet ne dusmīgs — uzrāpās pa viņam pamestajām kāpnēm un vispirms piegāja pie atēnietes, kurai Hēsione jau bija aptinusi palagu un susināja matus ēģiptiešu dvielī.

— Tevi vajadzētu atstāt jūras vidū!— lakedaimonietis izsaucās.— Zvēru pie Poseidona, nākošreiz es viņam nesīšu šo upuri!

— Un tev nebūs bail no dumpja?—Hēgesihora ieprasijās, draudzeni aizstāvēdama.— Taču esmu pārliecināta, ka viņa tad jāšus uz delfīna izpeldētu krastā ātrāk parļ mums. Rau, tie jau ir klāt.— Spartiete norādīja uz baltajām putu grīstēm, kas pavadīja šur tur pazibošos,: strauji traucošos, melnos dzīvniekus, ko šurp bija atvilij nājusi viņu brāļu — cilvēku rotaļa.

— Kur viņa iemācījusies tā peldēt?— Eositejs norūca.— Un vēl soļot pa airi, viļņiem kuģi šūpojot: tas ir grūtāk nekā staigāt pa virvi!

— Korintas hetēru skolā mums visām mācīja līdzsvara mākslu — bez tās nevar dejot svēto trīsstūru deju. Bet peldēšanas mākslu tāpat vien iemācīties nevar, ir jāpiedzimst par nereīdu!…

Hēsione, saudzīgi masēdama Taīdai galvu, bikli viņu rāja, .pārmezdama likteņa izaicināšanu.

— Un kā gan tev, kundze, nav bail kailai stāvēt tāda karavīru pūļa priekšā. Viņi tevi tvarstīja kā delfīnu! — meitene sacīja, paraudzīdamās apkārt un itin kā baidīdamās no jauna uzbrukuma.

— .Ja ap tevi ir daudz patiesi drosmīgu un spēcīgu vīriešu, tad vari uzskatīt, ka atrodies pilnīgā drošībā,— hetēra smiedamās viņai atbildēja,— tie taču ir grieķi, vēl vairāk, tie ir spartieši. Atceries to, gan noderēs. Turklāt atceries, ka vīrieši parasti ir kautrīgāki par mums. Ja mēs sekojam paradumiem, tad izrādāmies krietni drosmīgākas, bet viņi samulst.

— Kāpēc tad tieši spartieši?

— Tāpēc, ka spartieši ir gimnofili — kailuma cienītāji, tāpat kā tesālieši, pretstatā gimnofobiem — jums, boiotie un maķedoniešiem. Šai ziņā spartieši atšķiras no maniem atēniešiem, tāpat kā Jonijā aiolieši atšķiras no īdiešiem.

Par aioliešiem esmu lasījusi. Tie pat mūsu Mūniliiona mēnesi sauc par Pornopionu [21] .

— Tomēr visi grieķi apģērbu neuzskata par labas uzvedības pazīmi. Bet spartieši un tesālieši ir pārņēmuši seno krētiešu paražas un likumus. Tiem kailiem ierasties svētkos un dzīrēs bija augstākās aristokrātijas privilēģija.

— Laikam tas ir pamatā leģendai par telhīniem — pavedinātājiem dēmoniem, kas vēl tagad dzīvo Krētā un .lonijas nomaļākajās vietās?

— Var jau būt… Taču iesim mūsu nodalījumā, man pēc peldes gribas atpūsties. Klonarija mani ierīvēs.

— Es, kundze, atļauj to man!

Taīda pamāja ar galvu un, palagā ietinusies, nozuda mazajā nodalījumiņā zem stūres klāja, kas bija ierādīts viņai, Hēgesihorai un viņu verdzenēm.

Ierīvējot Taīdu ar smaržīgu eļļu, Hēsione pavaicāja, atkal atgriezdamās pie temata, kas viņu satrauca:

— Bet kas ir ēģiptieši: gimnofili vai kas cits?

— Gimnofili, .vissenākie no visām tautām, bet vai tu esi dzirdējusi par Knidas Afrodīti?

— Par to, kuru atveidojis tavs tautietis Prāksitels?

— Viņš ir radījis divas Afrodītes statujas pēc viena un tā paša modeļa — hetēras Frīnes: vienu tērptu peplā, otru kailu. Viņš abas reizē izstādījis pārdošanai. Apģērbto nopirkuši stingrie Kosas salas valdītāji, bet pilnīgi kailo par tādu pašu cenu paņēmuši Knidas iedzīvotāji. Tā stāvējusi atklātā altārī, savu iedzelteni sārtā marmorā veidoto augumu spīdinādama, un stāsta, ka pati Afrodīte no Olimpa nolaidusies templī un izsaukusies: «Kad gan Prāksitels mani būtu redzējis kailu?!»

Statujas caurspīdīgā virskārta tai piešķīrusi īpašu mirdzumu, ieskaujot dievieti kā svētuma oreolā. Jau daudzus gadus kuģi, kas dodas uz Knidu, ir pārpilni ar dzejniekiem, māksliniekiem un karavadoņiem, ar amatniekiem un zemkopjiem. Knidas Afrodīte tiek godināta nesalīdzināmi vairāk par to, kas Kosā, tās attēls ir iekalts monētās. Kāds valdnieks esot par statuju piedāvājies atlaist visus salas parādus, tomēr knidieši atteikušies.

Slavā ar Prāksitelu dalījās viņa modelis — hetēra Frine. Pateicīgie grieķi viņas statuju, darinātu no bronzas un pārklātu ar zeltu, novietoja uz kāpnēm, kas veda uz Apollona svētnīcu Delfos. Tik liels ir dievišķi skaistā kailuma spēks, un tev nav jābaidās no gimņofiliem. Tieši viņi ir īsti cilvēki! ,