VIENPADSMITĀ NODAĻA. PERSEPOLES LIKTENIS

Sūzas, kas bija celtas uz pakalniem ar Atēnu Akropolei līdzīgu augstu centrālo daļu, Taīdai lika atcerēties dzimteni. Kaut jel vienu dienu varētu paelpot svētīto Hellādas gaisu, uzkāpt pa tempļa marmora kāpnēm, paslēpties no saules Atēnu portikos, kur dvesmo jūras skaidrā elpa! Vēl vairāk pagātni atgādināja svētki un lāpu skrējiens, ko Aleksandrs atļāva, kaut arī nepacietīgi tiecās doties tālāk uz dienvidiem, uz Persepoli, kur atradās Persijas valsts galvenā kase. Aleksandram bija katrā ziņā jānonāk līdz Persepolei, pirms Dārijs pagūst sapulcināt un atvest pie šīs pilsētas karaspēku. Un karavadonis rādīja nenogurdināmibas paraugu, gan seglos sēdēdams, gan soļodams kājām — šad tad viņš nokāpa no zirga, lai nosoļotu pāris parasangu kopā ar kājniekiem.

Kad kreisajā pusē, auslrumos, parādījās sniegiem klātas kalnu virsotnes, bet ielejas sāka ieskaut stāvākas un izrobotas nogāzes, maķedonieši uzdūrās niknai persiešu karaspēka pretestībai. Kalnu pārejā, ko sauca par Parsas Vārtiem un ko no abām pusēm apņēma stāvas nogāzes, ceļu aizšķērsoja uz ātru roku celta, tomēr stipra mūra siena, ko aizsargāja liela persiešu vienība. Maķedonieši vairākas reizes mēģināja tikt tai pāri, taču viņus atsita, un viņi cieta krietni lielus zaudējumus.

Tad Aleksandrs nosūtīja Filotu un Koinu ar daļu karaspēka pa apakšējo ceļu, lai tie ieņem pārcelšanās vietu un ierīko tiltus pār Araksas upi — pēdējo lielāko šķērsli ceļā uz Persepoli. Bet pats, draudzīgi piepalīdzot vietējām kalnu ciltīm, kuras viņš neaiztika un pat piedeva tām pirmo uzbrukumu maķedoniešiem, pa kalnu takām ar hetairiem, tesāliešu jātniekiem, agriāņiem un Krētas loka šāvējiem nokļuva aizmugurē vienībai, kas apsargāja Parsas Vārtus. Saņēmuši triecienu no divām pusēm, persieši bēga. Ceļš uz upi bija atbrīvots.

Taīda kopā ar diviem tesāliešu jātnieku simtiem bija nokļuvusi Filota vienības avangardā, šī vienība bez apstājas ātri. virzījās pa paugurainu, saules izdedzinātu apvidu, savā ceļā nevienu nesastapdama.

Nākošās dienas rītā, mazliet savējos apsteiguši, Taīda un divi simtnieki, kas viņu pavadīja, uzjāja liela, nolaidena pakalna virsotnē. Priekšā atklājās plašs līdzenums, tā robežas pagaisa pirmsausmas krēslā; uzpūta vējš, uzvēdīja vēsums. Taīda palaida vaļā pavadu un pagrieza seju pret austrumiem, noskatīdamās uz debesmalu, kas pamazām kļuva gaišāka. Un piepeši viņas pavadoņi nozuda kā vēja aizpūsti. Tie bija pagriezušies atpakaļ un ar kaujas saucieniem aicināja šurp savu vienību, kas lēnām tuvojās pakalnam. Taīda uzreiz vēl nesaprata trauksmes cēloni, uzreiz nepamanīja puskailo jātnieku lavīnu, kas trakos auļos drāzās pretī pa krēslaino ieleju. To pelēkās kontūras vēja locītās garās, sausās zāles klaidā šķita kā viļņi upē.

Hetēras vīrišķīgajā sirdī iezagās bailes. Rēgainā orda, kas klusēdama traucās pretī maķedoniešiem, šķita kā šejienes priesteru — zintnieku atdzīvināti atnācēji no tālās Aīda pazemes!

Draudīgajai straumei pretī metās Aleksandra jātnieki. Mežonīgs kauciens pacēlās pret debesim un lika Taīdai atjēgties. Un it kā atbilde uz auriem aiz kalniem izšāvās rītausmas stari, apspīdēdami gluži reālu cīņas ainu. Tesālieši metās virsū no kreisās puses, atgriezdami ordu no kalniem, no labās puses uzbruka agriāņi, bet vidusdaļai pretī metās kājnieki ar gigantiskiem — četrpadsmit olektis gariem — šķēpiem. Kauja, kā jau visas jņtnieku kaujas, beidzās ļoti ātri. Uzbrucēji vai, pareizāk sakot, tie, kas no viņiem bija palikuši dzīvi, ar niknuma un šausmu saucieniem cirtās atpakaļ. Maķedonieši ieguva daudz lielisku, kaut ari slikti iejātu Nisajas zirgu.

Līdz pašai Araksas upei vienība vairs ceļā neviena nesastapa. Tilti tika celti ārkārtīgā cītībā. Visi zināja, ka Aleksandrs ieradīsies nekavējoties, tiklidz būs ticis galā ar persiešu vienību uz kalnu pārejas.

Aizkavēšanās izrādījās ilgāka, nekā Filots un Koins bija gaidījuši. Tilti bija gatavi, bet Aleksandrs ar karaspēku vēl nerādījās. Kā noskaidrojās, kauja uz kalnu ceļa bija pārvērtusies masveida slaktiņā. Nežēlīgo ienaidnieku trenkti, persieši gāzās lejā no stāvām kraujām akmeņiem piebirušās upju gultnēs. Daži tīšām metās lejā no klintim, labāk paši izvēlēdamies nāvi nekā verdzību vai mokpilnu galu no zobeniem un šķēpiem.

Maķedoniešu karaspēka priekšējās vienības ar Aleksandru priekšgalā nonāca pie upes tikai ap pusnakti.

Aleksandrs nebija gaidījis, ka persieši tik sīvi pretosies, un bija neganti nikns. Tomēr, ieraudzījis, ka viss ir sagatavots, lai varētu celties pāri upei, ka pie tiltiem deg lāpas, bet priekšējā vienība stāv viņā krastā, pavēles gaidīdama, Aleksandrs pierima. Viņš lika hetairiem, tesāliešiem un agriāņiem nekavējoties celties pāri uz otru krastu. Bet pats uz uzticamā Būkefala (viņš uz tā nebija jājis kaujā pie kalnu pārejas, bet izmantojis vieglāku, pie stāvajiem kalniem pieradušāku zirgu) uzjāja Araksas augstajā krastā, lai pasekotu, kā noris pārcelšanās un kā nostājas vienības. Aleksandra uzmanību piesaistīja kāds apmetni ievīstījies maza auguma jātnieks uz garastaina zirga ar kuplām krēpēm; tas, tāpat kā valdnieks, vientuļš un nekustīgs vēroja pāri tiltiem ejošos karavīrus. Aleksandrs, vienmēr būdams ziņkārīgs, piejāja pie jātnieka un valdonīgi noprasīja:

— Kas tu esi?

. Jātnieks atmeta apmetni, atsegdams ap galvu savītās melnās bizes,— tā bija sieviete. Aleksandrs pārsteigts ielūkojās ciešāk tumsā vāji saskatāmajā sejā, cenzdamies uzminēt, kāda sieviete gan varēja atrasties šeit, piectūkstoš stadiju no Babilonas un trīstūkstoš — no Sūzām?

— Tu mani nepazīsti, valdniek?

— Taīda!—aiz pārsteiguma gluži apstulbis, izsaucās Aleksandrs.— Kā! Es taču pavēlēju visām sievietēm palikt Babilonā!

— Visām sievietēm, bet ne man, es esmu tava viešņa, valdniekļ Vai tev aizmirsies, ka esi mani trīsreiz aicinājis: Atēnās, Ēģiptē un Tirā?

Aleksandrs cieta klusu. Viņu sapratusi, atēniete piebilda:

— Nedomā par mani Jauni. Es nevēlos izmantot mūsu tikšanos Eifratā un neskrienu tev pakaļ, lai izlūgtos kādu laipnību.

— Kāpēc tad esi devusies tik grūtā un bīstamā ceļā?

— Piedod, valdniek! Man gribējās, lai kaut viena grieķu sieviete ieietu Pērsijas sirdī kopā ar uzvarošajiem karavīriem, nevis vilkdamās kopā ar vezumniekiem starp kara laupījumu, pārtikas krājumiem un vergiem. Man ir lielisks zirgs, tu zini, ka es labi protu jāt. Saproti mani: esmu šeit tikai ar tādu mērķi!

Neredzēdama Aleksandra seju, Taīda juta maināmies viņa noskaņojumu. Viņai likās, ka valdnieks smaida.

— Nu tad, viešņa,— viņš teica gluži citādā tonī,—jāsim, ir laiks!

Būkefals un Boanergoss nokāpa lejā pa nogāzi. Līdz rītausmai Taīda jāja lidzās Aleksandram, kurš Būkefalu palaida platos rikšos, neņemdams vērā savu karavīru nogurumu,— tie zināja, ka dievišķais karavadonis nepadodas cilvēciskam vājumam.

Sākot no upes, kalni kļuva zemāki un dienvidaustrumos pārgāja plašā līdzenumā. Zem maķedoniešu zirgu kājām gūlās leģendārā Parsa. Leofors—tā grieķi sauca ērto ceļu, kas bija piemērots smagiem vezumiem un veda uz senloloto Persepoli, Persijas valdnieku pašu lielāko bagātību krātuvi, Ahaimenldu dinastijas svēto kronēšanas un valdnieka viesu pieņemšanas vietu.

Rītausmā vairāku stundu jājiena attālumā no Persepoles maķedonieši uz ceļa ieraudzīja milzīgu ļaužu pūli. Pavecāki cilvēki ar zaļiem zariem — miera un cieņas apliecinājuma zīmi — rokās nāca viņiem pretī. Tie bija grieķi, kas kādreiz saņemti gūstā vai ar viltu aizvesti darbos uz Persijas galvaspilsētu. Šie prasmīgie amatnieki un mākslinieki visi bez izņēmuma bija nežēlīgi un ar nolūku sakropļoti: citam nocirsta kājas pēda, citam kreisās rokas delna, vēl citiem nogriezts deguns vai ausis. Cilvēki bija sakropļoti ar aprēķinu, lai tie varētu veikt savu ierasto darbu, bet nevarētu bēgt uz dzimteni tik nožēlojamā vai atbaidošā izskatā.

Aleksandram acis sariesās sašutuma asaras. Bet, kad kroplie cilvēki, nokrituši ceļos viņa priekšā, sāka lūgt palīdzību, Aleksandrs nokāpa no zirga. Pasaucis pie sevis vairākus pūļa vadoņus, kam nebija deguna, viņš sacīja,

ka palīdzēs tiem atgriezties mājās. Vadoņi apspriedās un, atkal pienākuši pie Aleksandra, kurš pacietīgi gaidīja, sāka lūgt, lai viņiem atļauj neatgriezties dzimtenē, kur viņus izsmies un žēlos, bet gan apmesties kaut kur visiem kopā pēc pašu izvēles. Aleksandrs viņu lēmumu atzina par saprātīgu, lika viņiem iet preti Parmeniona galvenajiem pajūgiem un tālāk uz Sūzām, kur katrs saņems trīs tūkstošus drahmu, piecas drēbju kārtas, divus vēršu aizjūgus, piecdesmit aitas un piecdesmit mērus kviešu. Laimigi klaigādami un valdnieku slavēdami, kroplie cilvēki devās tālāk. Aleksandrs traucās uz visnīstamāko Āzijas pilsētu, kā viņš nosauca Persepoli.

Pie Aleksandra un Taīdas, kura jāja mazliet iepakaļ, visa redzētā satriekta, piejāja satrauktais Ptolemajs.

— Es viņus saskaitiju,— viņš teica,— ap tūkstoš cilvēku! Sakropļot tādu milzumu cilvēku, lielisku meistaru, kāpēc gan? Kā viņi to spēja?

— Un kā persieši spēja sagraut brīnišķās Atēnas — tempļus, kolonādes, strūklakas. Kāpēc gan?—savukārt iejautājās Taīda.

Aleksandrs iesāņus paskatījās uz Ptolemaju.

— Kā uz to atbildēs mans labākais zemju un valstu . vērotājs?

— Ļoti vienkārši, lielo valdniek!

Hetērai nepaslidēja garām nepamanīts neierastais titulējums.

— Ļoti vienkārši,— Ptolemajs atkārtoja,— viss skaistais dara stipru tautas dvēseli. Satriecot to, izpostot un izārdot, mēs iedragājam pamatus tam, kas cilvēkiem liek cīnīties un atdot dzīvibu par dzimteni. Piegānītā, izbradātā vietā neizplauks mīlestība uz savu tautu, uz savu pagātni, kareiviska vīrišķība un pilsoniska varonība. Aizmirsusi savu slaveno pagātni, tauta pārvēršas skrandaiņu pūlī, kas tīko vienīgi piepildīt vēderu!

— Lieliski, draugs!— Aleksandrs izsaucās.— Vai tu tam nepiekrīti?—viņš griezās pie hetēras.

— Ptolemajam, kā allaž, taisnība, tomēr ne visur. Kserkss graudams un dedzinādams izstaigāja visu Atiku un nodedzināja arī Akropoli. Nākošajā gadā viņa satraps Mardonijs ieradās Atēnās un nodedzināja to, kas bija palicis pēc Kserksa. Ptolemajam taisnība — Mardonijs dedzināja un grāva pirmām kārtām tempļus, kolonādes un skulptūru un gleznu galerijas. Taču mani tautasbrāļi neko nesāka atjaunot: sagāztās sienas, apkvēpušās kolonnas,

sadauzītās statujas, pat ugunsgrēku apdeguļi palika neskarti līdz tam brīdim, kamēr persieši bija padzīti no Grieķijas. Melnās rētas uz mūsu brīnišķīgās zemes stiprināja tautas naidu un niknumu cīņās pret aziātiskajiem iekarotājiem. Un kaujā pie Plataju pilsētas viņi tos sakāva — pēc ilgiem trīsdesmit gadiem! Un tad radās Perikls, Aspasija, Feidijs un tika radīts Partenons!

— Tu gribi teikt, ka ne tikai pats skaistums, bet arī tā apgānīšanas skats dara tautu garā stipru? — Aleksandrs ieprasījās.

— Tieši tā, valdniek!—Taīda atbildēja.— Bet tikai tad, ja tauta, kas radījusi savas zemes skaistumu, uzkrājusi daiļumu, saprot, ko tā zaudējusi!

Aleksandrs kļuva gluži kluss.

Zirgi, it kā nojauzdami, ka ceļš drīz būs galā, sasparojās un sāka strauji skriet pa ceļu, kas veda lejup biezā mežā. Veco ozolu resnums norādīja, ka mežs kopš senseniem laikiem ticis saudzēts un aizsargājis Persepoles līdzenumu no ziemeļu vējiem. Kad mežs beidzās, priekšā, lēzenā līdzenumā, parādījās jau iztālēm pamanāmie Persepoles piļu baltie kolosi. Celtas uz augstām platformām, šīs pilis it kā peldēja virs zemes daudzo sīko pilsētas celtņu vidū. Pat no liela tāluma bija redzams, kā saulē zaigoja sudraba jumti. Ceļš veda vēl zemāk. Pa labi un pa kreisi sākās iekopti lauki, kurus rūpīgi apūdeņoja ar kalnu strautu ūdeni. Miermīlīgi zemkopji, droši vien valdnieka saimniecību vergi, ara zemi ar vareniem melniem vēršiem, kam bija uz iekšu liekti ragi un apātiskas, gausas kustības.

Kājnieki un loka šāvēji laidās skriešus, cenzdamies neatpalikt no jātniekiem. Karaspēks izvērsās plašā frontē. Sadalījušies nelielās vienībās, maķedonieši virzījās cauri veselam apūdeņošanas kanālu, dārzu .un nabadzīgu pilsētas nomales māju labirintam — iedzīvotāji bija vai nu aizbēguši, maķedoniešus ieraugot, vai arī noslēpušies, kur pagadījās. Tātad Persepoles pēkšņās ieņemšanas plāns izdevās. Neviens no persiešiem pat nenojauta, ka tuvojas lieli maķedoniešu spēki. Tāpēc Aleksandrs nesāka plānot nekādu kauju un cīņas kārtību, visu iniciatīvu atstādams vienību priekšniekiem un pat simtniekiem. Viņš pats ar visizturīgākajiem hetairiem un tesāliešiem aizauļoja uz pilsētas centru, uz dārgumu krātuvi, lai neļautu tās sargiem neko pasākt, lai noslēptu sudrabu, zeltu, dārgakmeņus, purpura krāsas un smaržvielas.

Kamēr kājnieki ķiršu un persiku dārzos uzsāka kauju ar steigā saskrējušajiem karavīriem no vājās persiešu pilsētas apsardzes, tikmēr dubļu, sviedru un putekļu klātie jātnieki auļoja pie pilīm, kas stāvēja uz augstām platformām.

Vieglas, baltas, šauru rieviņu izvagotas un savas četrdesmit olektis augstas kolonnas slējās kā vesels mežs, apslēpdamas Persijas valdnieku noslēpumaino mājokli. Kāpnes, kas veda uz Kserksa vārtiem pils platformas ziemeļu stūrī, aizstāvēja loka šāvēji un daži desmiti «Nemirstīgo» no atlasītās valdnieka apsardzes mirdzošās, apzeltītās bruņās. Lielākā daļa šīs apsardzes drosmīgo karavīru bija krituši pie Gaugamēlām, daļa bija aizgājusi kopā ar Dāriju uz ziemeļiem. Persepolē palikušo bija pārāk maz, lai izrādītu pretestību maķedoniešu visizmeklētāko jātnieku neatturamajam triecienam. Izauļojuši cauri neaizslēgtajiem Kserksa vārtiem ar to milzīgajiem spārnoto vēršu tēliem, maķedonieši un tesālieši uz putās notriektiem zirgiem cauri divpadsmit apaļu kolonnu veidotam portikam iedrāzās apadanā — Pieņemšanu Zālē, kvadrātveida telpā, kuras katra siena bija divsimt olektis gara un augsto jumtu balstīja masīvas četršķautņu kolonnas, kas taisnās rindās stāvēja pa visu grīdas laukumu, kā tas bija ari visās citas Persepoles piļu gigantiskajās zālēs.

No zirga nokāpis, Aleksandrs palika vēsajā apadanā, bet Ptolemajs, Hēfaistions uri Filots savu karavīru priekšgalā, pārbaidītos pils kalpotājus iztrenkādami, steidzās meklēt slaveno valdnieku dārgumu krātuvi. Persijas valdnieku bagātību glabātuves atradās aiz «Simtkolonnu» un «Deviņdesmit deviņu Kolonnu» zālēm pils platformas austrumu stūra juceklīgajos gaiteņos. Pēdējā īsā pretošanās notika šaurajā ejā starp bagātību krātuvi un Dienvidu pili. Pa to laiku Kratera vienība, kas bija izcili cīnījusies, ieņemot Parsas Vārtus, bija paguvusi ieņemt sardzes telpas, kas atradās līdzās dārgumu krātuvei aiz Simtkolonnu troņa zāles. Pēc īsa brīža tika sameklēti un uz apadanu atvesti arī valdnieka mantziņi; ceļos tupēdami, tie sniedza Aleksandram sarežģītas atslēgas, ar kurām bija atveramas istabas ar valsts kasi. Durvis tūliņ tika aizzīmogotas un pielikta droša sardze.

Galīgi pārgurušie maķedoniešu karavīri iekārtojās atpūtā turpat piļu zālēs, nodevuši zirgus pils kalpotāju aprūpībā. Nogurums bija tik liels, ka nebija spēka pat laupīšanai. Aleksandrs arī šeit, tāpat kā Sūzās, negribēja aiztikt vietējos iedzīvotājus, kaut ari Persepole nebija padevusies un nebija jau laikus izsūtijusi parlamentārus. Par attaisnojumu tam noderēja maķedoniešu pēkšņā ierašanās — kaut ko tādu uzsākt jau izrādījās par vēlu.

Leontisks un Kraters apjāja laukumus un galvenās ielas, izlikdami sardzi — šāda piesardzība nebija lieka, jo pilsētā varēja noslēpties palielas ienaidnieka karavīru vienības. Visur — uz ielām un dārzos, koku ēnā un gar sienām redzēja guļam maķedoniešus, kā nu kurš varēja,— uz iedzīvotājiem atņemta paklāja, segas vai mašas.

Taīda, kas bija kādu laiku gaidījusi ārpilsētas dārzā kopā ar nelielu apsardzi, šajā miega valstibā nokļuva jau pavakarē. Viņa, kā bija norunāts, piejāja pie rietumu kāpnēm, kur pils kalpi ciligi mazgāja nost asinis, kas bija bagātīgi plūdušas pār baltajiem pakāpieniem. Kritušo pils aizstāvju līķi jau bija novākti, tomēr pirmsrieta bezvējā vēl biezēja stipra asiņu smaka. Pirmo nakti Persepolē Taīda pavadīja aizbēguša galminieka bagātajā namā, starp jau iepriekš baiļu pārņemtajiem vergiem un verdzenēm, kas trīcēdami centās izpildīt katru nogurušās, no iedeguma un putekļiem gluži melnās svešzemnieces vēlēšanos — viņiem tā šķita barga, kaut bija skaista un neliela auguma. Droši vien viņu bailes vēl lielākas padarīja Leontiska un Ptolemaja izteiksmīgie žesti, kaut gan abi, nometinājuši te Taīdu, tūliņ nozuda. Bet varbūt vergi vēl vairāk baidījās no jātnieku vienibas, kas atradās tepat blakus un dārzā bija apmetusies atpūtā, bet savus zirgus novietojusi ne tikai tukšajos staļļos, bet arī mājā. Atvadījusies no maķedoniešu karaspēka priekšniekiem, Taīda sāka justies vientuļa kopā ar veselu baru kalpu, ko saimnieki bija pametuši likteņa varā, bet tie bija pēc labākās sirdsapziņas saglabājuši saimnieku mantu. Vispirms viņa lika sagatavot vannu. Un, kad viņai ar zīmēm parādīja, ka vanna ir gatava un var iet, viņa devās lielajā, apaļajā telpā, aizbāzusi dunci aiz īsā hitoniņa jostas. Tur viņu saņēma veca verdzene, grieķiete no Jonijas, kas sāka runāt Taīdai saprotamā dialektā. Satraukta, ka pēc ilgiem gadiem sastapusi pirmo brīvo grieķu sievieti, kas atsteigusies uz Persijas sirdi kopā ar briesmīgo iekarotāju neuzvaramo karaspēku, viņa sāka tīri mātišķi rūpēties par Taīdu. Pēc vannas vecā grieķiete rūpigi ieberzēja visu hetēras augumu, bet raupjus kļuvušos, ar noberzumiem klātos ceļgalus iezieda ar kādu brūnu, asi smaižo|ošu maisījumu. Viņa pavēstīja, ka tās esot dārgas zāles, dārgākās par sudrabu. Tās gatavotas no augiem, ko vācot klajos kalnos aiz Persepoles, kur tos uz kailām klintīm varot atrast veselām lāmām.

— Varbūt tā ir degošā zaļā eļļa?— Taīda ieprasījās.

— Nē, kundze. Degošās eļļas ir, cik uziet, gan austrumos, gan ziemeļos, arī Hirkanijas jūras krastos. Bet šis augs ir. reti sastopama Gajas velte, kam piemīt spējas izdziedēt visas kaites, sevišķi ievainojumus. Gan redzēsi, rit visi tavi noberzumi būs sadzijuši.

— Paldies tev! Sagatavo rītdienai šo maisījumu ievainojumu dziedināšanai maniem draugiem,— Taīda sacīja. Cīniņā pie vārtiem vieglus ievainojumus bija dabūjuši Ptolemajs un vecais lohags.

Verdzene pamāja ar galvu, ka ir ar mieru, tīstīdama Taīdu retā audumā, lai tā pēc ierīvēšanas neapaukstētos, un pasauca divas kalpones, kas ar ziloņkaula ķemmēm sāka sukāt atēnietes melnos, pēc mazgāšanas spīdīgos matus. Bet Taīda vairs nekā nejuta. Viņa cieši gulēja, galvu atmetusi un mazliet pavērusi nelielo muti ar bērnišķīgo augšlūpu.

Tiklīdz matu sukātājas savu darbu beidza, vecā verdzene grieķieti apsedza maigi kā pašas meitu.

Nākošajā dienā Aleksandrs, tīrs un svaigs kā jauns Hellādas dievs, zeltītās bruņās tērpies, pils troņa zālē, kur vēl pavisam nesen bija rīkojies nelaimīgais «valdnieku valdnieks», pieņēma Parsas kšatru jeb satrapu, kā teica grieķi, un viņa tuvākos augstmaņus. Persieši atnesa pilsētā atrodamo vērtīgo mantu sarakstus un pateicās par to, ka lielais iekarotājs nav ļāvis Persepoli izlaupīt. Aleksandrs noslēpumaini pasmaidīja, saskatīdamies ar saviem karavadoņiem. Viņi zināja, ka atturēt karavīrus no leģendārās galvaspilsētas izlaupīšanas bija spējis tikai briesmīgais nogurums, kas tos bija pārmācis pie paša mērķa. Kad nu tagad kaujas azarts bija pārgājis, ieviest kārtību bija viegli, un Aleksandrs patiesi izdeva pavēli pilsētā neko neaiztikt.

Šajā pēdējā izrāvienā maķedonieši bija it kā aizlūzuši un apātiski noskatījās uz piļu neredzēto greznibu un priesteru un galminieku dzīvojamo māju bagātību. Vecie veterāni, daudzo pārgājienu un briesmīgo kauju nogurdināti, raudāja aiz laimes, vērodami savu dievišķo vadoni persiešu valdnieka tronī. Karš ir galā, karagājiena mērķis sasniegts! Žēl kritušo biedru, kas nepieredzēja lielo slavas brīdi.

Aleksandrs uzskatīja, ka, ieguvis Āziju, viņš var doties uz austrumiem līdz pasaules malai, tomēr savus plānus pagaidām neatklāja pat vistuvākajiem draugiem. Bija gaidāma neizbēgamā Dārija vajāšana, jo, iekams persiešu valdnieks nebūs iznīcināts, Aleksandrs nevarēja ieņemt valdnieka vietu, kaut arī tauta bija dziļi padevīga. Vienmēr būtu jābaidās no pēkšņa trieciena, ja Dārijam izdotos savākt pietiekami lielu karaspēku. Jiklīdz ziemeļu kalnos iestāsies pavasaris, būs klāt laiks sākt vajāšanu un pie viena pārcelt rezidenci uz Ekbatanām.

Ekbatanas, kas atradās augstāk kalnos, piectūkstoš stadiju uz ziemeļiem no Persepoles, bija Ahaimenīdu vēsā vasaras galvaspilsēta un vienlaikus arī nocietināta pilsēta, kas nepavisam neatgādināja augstprātīgi uz visām pusēm atvērto Persepoli. Aleksandrs nolēma pārvest uz turieni dārgumus no trim valdnieku dārgumu krātuvēm — no Sūzām, Persepoles un Babilonas. Uz turieni viņš lika pagriezt arī Parmeniona gigantisko vezumnieku rindu, jo bija iecerējis Ekbatanas un Babilonu padarīt par savām divām galvaspilsētām un pirmo arī par sagatavošanās nometni karagājienam uz austrumiem.

Negaidot ieradās Erīda, kas bija aizsteigusies priekšā pat kājnieku palīgvienībām, Taīdai viņa atveda vēstuli no Hēsiones, kura bija devusies nevis uz Persepoli, bet uz Ekbatanām kopā ar Nearhu, kas tur bija nolēmis gaidit Aleksandru un atpūsties no lielajiem flotes sagatavošanas darbiem. Nearhs solījās sameklēt māju arī Taīdai. Ptolemajs uzstājīgi ieteica atēnietei apmesties Ekbatanās uz visu austrumu karagājiena laiku. Hetēra nesteidzās, viņa vēl nebija īsti atkopusies no briesmigās auļošanas uz Persepoli.

Melnā priesteriene atjāja uz Salmāhas un tagad pavadīja Taīdū viņas pastaigās pa pilsētu kopā ar diviem veciem draugiem — Likofontu un lohagu, kurš atkal bija iecelts par skaistās atēnietes sargu. Za-Aštu, kas nelabprāt bija šķīrusies no jaunā tesālieša, Hēsione bija aizvedusi uz Ekbatanām, lai tur iekārtotu Taīdai mitekli.

Atēniete kopā ar viņiem ilgu laiku klaiņoja pa piļu milzīgajām zālēm, kāpnēm un portāliem, brīnīdamās par to, cik maz izmīdīti pakāpieni, cik maz nodeldētas kvadrātveida kolonnu, durvju un logu aiļu asās šķautnes. Persepoles pilis, milzīgās pieņemšanu un troņa sanāksmju zāles apmeklēja neliels skaits cilvēku, un tās izskatījās pavisam jaunas, lai gan vissenākās pilis bija celtas gandrīz pirms diviem gadsimtiem. Te, Žēlsirdības kalnu pakājē, Persijas valdnieki bija uzcēluši īpašu pilsētu. Nevis par godu dieviem vai par slavu savai zemei, bet vienīgi sevis pašu slavināšanai.

Gigantiskie spārnotie vērši ar cilvēku sejām, ar apaļīgiem, izvelbtiem vaigiem, kādi mēdz būt bērniem, tika uzskatīti, par veselības un spēka pārpilno valdnieku portretiem. Lieliskie lauvu bareljefi, kas atradās uz ziemeļu kāpņu pamatnes, cildināja valdnieku vīrišķību medībās. Bez spārnotajiem vēršiem un lauvām bareljefi attēloja vienīgi sīkos solīšos ejošu garās, neērtās drēbēs ģērbtu karavīru rindas, gūstekņus, meslu maksātājus, dažreiz ar ratiem un kamieļiem, vienmuļīgā virknē velkamies, lai kristu ceļos tronī sēdošā «valdnieku valdnieka» priekšā. Taīda mēģināja saskaitīt šīs figūras vienpus kāpnēm, nonāca līdz simt piecdesmit un meta mieru. Gigantiskajās piļu telpās pārsteidza pārliekais kolonnu daudzums: troņa zālēs piecdesmit, deviņdesmit un simt kolonnas — gluži kā mežs, kurā cilvēki maldījās, zaudēdami pareizo virzienu. Vai tas bija darīts tīšām vai aiz neprasmes citādi atbalstīt jumtu, Taīda nezināja. Viņai, Hellādas meitai, kas pieradusi pie gaismas bagātības, pie plašajiem Atēnu tempļiem un sabiedriskajām celtnēm, likās, ka pieņemšanu zāles izskatītos daudz grandiozākas, ja tās nebūtu tik ļoti pieblīvētas ar kolonnām. Ēģiptes tempjos smagie akmens stabi kalpoja citam mērķim, radīdami noslēpumainību, pustumsu un atšķirtību no pasaules, ko nevarēja teikt par baltajām, savas četrdesmit olektis augstajām Persepoles pilīm. Un Taīda izdarīja vēl vienu atklājumu: starp milzīgi daudzajām skulptūrām nebija neviena sievietes tēla. Tas, ka tīšuprāt nebija rādīta vesela puse cilvēku dzimuma, atēnietei šķita izaicinoši. Tāpat kā visām valstīm, kur Taīda bija sastapusies ar sievietes apspiestību, arī persiešu valstij vajadzēja iegrimt tumsonībā un savairot gļēvuļus. Hetērai kļuva saprotamākas nelielās Aleksandra armijas apbrīnojamās uzvaras. Pār šādu zemi nenovēršami bija jānāk dieviešu — likteņu lēmēju, auglības, prieka un veselības devēju — dusmām. Gan kaut kur ziemeļos klīstošais persiešu valdnieks, gan viņa varenākie augstmaņi tagad visā bardzībā dabūja izbaudīt sodu par vīriešu pārlieko cildināšanu.

Persepole nebija pilsēta tādā nozīmē, kādā šo vārdu lietoja grieķi, maķedonieši, feniķieši. Tā nebija ari svētnīcu atrašanās vieta, Līdzīgi Delfiem, Efesai vai Hierapolei.

Persepole bija tā vieta, kur Ahaimenīdu valdnieki risināja valsts jautājumus un pieņēma pagodinājumus. Tādēļ ap balto piļu platformām atradās vienīgi galminieku mājas un telpas atbraucējiem, no dienvidpuses platā puslokā apjoztas ar amatnieku, dārznieku un citu kalpojošo vergu būdām, bet no ziemeļpuses — ar zirgustaļļiem un augļudārziem. Dīvaino pilsētu — lielisku un neaizsargātu, augstprātīgu un žilbinošu —, ko bija pametuši persiešu augstmaņi un bagātnieki, ātri piepildīja tauta. Ziņkārīgie, laimes meklētāji, algotā karaspēka atliekas, tālu dienvidu un austrumu zemju sūtņi sabrauca šurp sazin no kurienes, vēlēdamies skatīt vaigā vareno un dievišķo uzvarētāju, jauno Aleksandru, skaistu kā grieķu dievs.

Maķedoniešu valdnieks šādam cilvēku pieplūdumam šķēršļus necēla. Arī viņa armijas galvenie spēki bija sapulcējušies te, gatavodamies svētkiem, ko Aleksandrs bija apsolījis sarīkot, pirms sāksies gājiens uz ziemeļiem.

Taīda gandrīz nemaz nedabūja redzēt Ptolemaju un Leontisku. Aizņemtiem no rītausmas līdz vēlai naktij, Aleksandra paligiem nebija laika atpūtai vai izpriecām. Laiku pa laikam Taīdas mājā ieradās šurp sūtīti cilvēki ar kādu dāvanu — retu juvelierizstrādājumu, grieztu ziloņkaula šķirstiņu, pērļu krellēm vai diadēmu. Reiz Ptolemajs atsūtīja skumīgu verdzeni no Edomas, lielisku maizes cepēju, un reizē ar viņu veselu maisu zelta. Verdzeni Taīda pieņēma, bet zeltu atdeva lohagam, lai izdala tesāliešu jātniekiem. Ptolemajs noskaitās un nedeva par sevi nekādu ziņu, līdz ieradās īpašā Aleksandra uzdevumā. Valdnieks aicināja atēnieti pie sevis kādā steidzamā darīšanā. Vy^š pieņema Taīdu un Ptolemaju ļ dienvidu terasē, ko apņēma blīvs baltsārti ziedošu mandeļkoku loks. Pēc celšanās pāri Araksai Taīda nebija Aleksandru redzējusi un atklāja, ka viņš ir pārvērties. Bija nozudis acu nedabīgais spīdums, tās, kā parasti, bija dziļas un cieši raudzījās tālē. N6 pārcilvēcīgas saspringtības izģindusī seja atkal bija ieguvusi ziedošu sārtumu un svaigu ādas gludumu, bet kustības bija kļuvušas mazliet kūtras — kā paēdušam lauvam. Aleksandrs līksmi apsveica hetēru, apsēdināja sev līdzās un lika atnest gardumus, ko vietējie meistari bija pagatavojuši no riekstiem, datelēm, medus un bifeļa taukiem. Atēniete uzlika pirkstus uz valdnieka platās delnas un vaicājoši pasmaidīja. Aleksandrs klusēja.

— Vai mirstu aiz ziņkārības!— hetēra piepeši izsaucās.— Kāpēc tev manis ievajadzējies? Pasaki, nemoki!

Valdnieks nometa nopietnības masku. Šajā brīdī Aleksandrs Ptolemajam atgādināja tos senos bērnības laikus, kad abi kopā bija draiskojušies.

— Tu jau zini manu sapni par amazoņu valdnieci. Ēģiptē taču tu pati pacenties to satriekt!

— Es neko negribēju satriekt!—Taīda sašuta.— Es tikai gribēju pateikt patiesību.

— Zinu! Reizēm gribas redzēt sapni piepildāmies kaut vai teiksmā, dziesmā vai teātra uzvedumā…

— Sāku saprast,— Taīda gausi sacija.

— Vienīgi tu — jātniece, aktrise, daiļa kā dieve — spēj izpildit manu vēlēšanos…

— Redzēt savā priekšā amazoņu valdnieci? Teātra uzvedumā? Kāpēc gan?

—Tu uzminēji! Tikai tā nebūs teātra izrāde, nē! Tu kopā ar mani jāsi cauri cilvēku pūļiem, kas sapulcējušies uz svētkiem. Paklīdīs baumas, ka amazoņu valdniece ieradusies pie manis, lai kļūtu par manu sievu un pavalstnieci. Radīsies leģenda, kurai visi noticēs. Simttūkstoš aculiecinieku iznēsās šo vēsti pa visu Āziju.

— Un tālāk? Kur tad paliks «valdniece»?

— Dosies uz savu valstību pie Termodontas upes. Bet tu, Taīda, atnāksi kā dzīru viešņa pie manis uz pili.

Hetēra iespurcās.

— Esmu ar mieru. Bet kur lai ņemu sev pavadones — amazones?

— Sameklē divas, vairāk nevajag. Tu taču jāsi man līdzās.

— Labi, es ņemšu tikai vienu, savu Erīdu, viņa būs mana «karaspēka priekšniece». Viņas bargā seja pārliecinās kuru katru.

— Pateicos tev! Ptolemaj, liec., lai labākie meistari izgatavo Taīdai zelta bruņucepuri…

— Bet Erīdai — sudraba. Un apaļus vairogus ar čūskas un vanaga attēlu. Un lokus ar bultu makiem un bultām. Un īsus pīķus. Arī mazus zobenus ar zelta rokturiem. Un vēl — labu leoparda ādu!

— Vai dzirdēji, Ptolemaj?—gauži apmierinātais Aleksandrs noprasīja.

— Protams! Bet ko lai dara ar bruņām? Tās tik ātri j neizgatavos. Un sameklēt sievietes augumam piemērotas neizdosies. Ja bruņas nebūs īsti pēc mēra, izskatīsies tikai pēc maskas.

— Nekas!— Taīda teica.— Mēs jāsim kā īstas amazones — kailas, tikai ar zobena jostu un bultu maka siksnām.

— Lieliski!—Aleksandrs izsaucās, apskaudams un skūpstīdams Taīdu…

Atēniete kopā ar Erīdu un veselu simtu tesāliešu jātnieku — nākamās «amazoņu valdnieces» goda eskortu — devās uz valdnieku peldu vietu pie kāda no lielajiem ezeriem desmit parasangus uz dienvidiem no Persepoles. Tur ietecēja straujā Araksa. Pavasara ūdeņu atnestās duļķes bija paguvušas nosēsties, un ezeru gaišzilais spogulis atkal bija pilnīgi tīrs un dzidrs. Nelielās pils baltās celtnes, krasta verandas, kāpnes, kaš veda lejā pie ūdens, un attālie krasti, kas tinās pusdienlaika tveices izgarojumu zilajā dūmakā, bija pilnīgi tukši. Sī vieta varēja būt dievietes vai dieva mājoklis. Te, gluži kā dzimtajā Grieķijā, cilvēka radītās celtnes saplūda kopā ar apkārtējo dabu, kļuva par tās neatņemamu sastāvdaļu. Ēģiptes, Babilonas un Persijas piļu un tempju cēlāji tiecās norobežoties no dabas. Sīs celtnes bija izņēmums. Pie klusā ezera Taīda pirmoreiz pēc vairākiem gadiem izbaudīja rimtumu un mieru, atplaukdama tīrajā kalnu gaisā, saules mirdzumā, tikko dzirdamajos viļņu šļakstos un kuplo priežu šalkoņā.

Abām sievietēm iepatikās kvadrātveida lapene. Uz ūdeni veda kāpnes ar augstām margām, kas sievietes pilnīgi noslēpa svešām acīm. Taīda ilgu laiku gulēja uz marmora plātnēm pie paša ūdens, lai kaparkrāsas iedegums kļūtu pilnīgi vienmērīgs, bet Erīda sēdēja līdzās uz pakāpiena, domīgi lūkodamās ūdenī un klausīdamās vējā. Kad karstums sāka mazināties, vieglā balta koka laivā atīrās vecs kalps, vergs no tālās Kadūsijas.

Viņš atveda svaigus augļus un vizināja Taīdu pa ezeru. Vecais kadūsietis kādreiz bija kalpojis pie grieķu algotņa un iemācījies runāt koinē valodā. Vienkāršiem un pārliecinošiem vārdiem viņš stāstīja leģendas par ezeriem, par daiļajām peri — uguns, mīlas un gudrības nimfām, kas mājojot apkārtējos kalnos, par drūmajiem un ļaunajiem džiniem — vīrišķām tuksnešainu aizu dievībām, kas kalpoja šīm nimfām.

Laiva lēni slīdēja pa dzidro ūdeni, ritmiski šļakstēja airi. Vecajam vīram klusi stāstot, Taīda sapņoja vaļējām acīm. Gaisīgas, ugunīgi uzzibsnošas bezrūpīgas skaistules vieglos tērpos slīdēja pār ūdeni, savā lidojumā kairi izvīdamās, un vilināja uz kailu, vēja appūstu klinšu terasēm, kas līdzīgi sienai apsargāja tuksneša garu aizliegtos mājokļus. Un Taīdai gribējās kļūt par tādu peri — ne īsti cilvēku, ne dievieti, brīvu no satraukumiem, kaislībām, naida un sāncensības, kas mēdz pārņemt tiklab cilvēkus, kā arī Olimpa dievus. Atmozdamās no sapņiem. Taīda skumji un ar smaidu aptaustīja savu tvirto, gludo, īsta zemes bērna ķermeni un nopūtusies metās ezera saltajās dzīlēs, kas ugunīgajām skaistulēm nebija pieejamas.

Sešas dienas aizritēja ātri, pienāca svētku priekšvakars. Apspriedusies ar tesāliešiem, atēniete nolēma pilsētā ierasties vakarā. Ar saucieniem un svilpieniem, klaudzinādami pa vairogiem, ieročiem un zirglietām žvadzot, zirgiem zviedzot un kājām dipot, nevaldāmais jātnieku bars, lāpām plīvojot, iebrāzās pilsētā un aizauļoja uz ziemeļaustrumu nomali, kur jau iepriekš bija sagatavota plaša māja. Baumas par amazoņu valdnieces ierašanos pilsētā izplatījās acumirklī. Simtiem cilvēku, ko bija satraucis trokšņainais jājiens, stāstīja par šo notikumu. Noturējuši tesāliešus par amazonēm, viņi bija saskaitījuši gandrīz vai tūkstoš negantu jātnieču ar metamajiem nažiem zobos.

Un tad sākās sengaidītie svētki. Tos atklāja pats dievišķais «valdnieku valdnieka» uzvarētājs, Āzijas jaunais valdnieks Aleksandrs, kurš slaveno karavadoņu pavadībā izjāja tautas pārpildītajā laukumā piļu dienvidpusē. Spožā saule rotājās uz milzīgā un skaistā maķedonieša zelta bruņām un uz lauvas galvai līdzīgās bruņucepures. Zelta pavada spilgti izcēlās uz varenā kaujas zirga Būkefala melnās spalvas — zirgs bija tikpat slavens kā jātnieks.

Goda vietā — pa kreisi no Aleksandra — jāja amazoņu valdniece, arī ar zelta ieročiem. Ļaudis, elpu aizturējuši, noraudzījās Aleksandrā un viņa pavadonē, skaistā kā dieviete. Amazone pilnīgā, nicināmā kailumā sēdēja neredzēti skaistā zirgā — zeltaini raudā ar garu melnu asti un krēpēm, kurās bija ievīti zelta pavedieni. Nelielais un lokanais aidinieks līdzās milzīgajam Būkefalam atgādināja ķirzaku. Amazoņu valdnieces kaparkrāsas augumu apjoza zelta kvadrātiņu josta ar īsu zobenu, muguru sedza leoparda āda, uz kuras atradās loks un bultu maks, kam abās pusēs Vizēja garas, zeltainas bizes, kas krita lejup no žilbinoši spožās bruņucepures pakauša aizsega. Valdnieces seju apņēma bieza bruņucepures siksna, kas kopā ar zemo cepures nagu sejai piešķīra kareivīgu un stingru izteiksmi. Uz kreisās rokas virs elkoņa locītavas amazone turēja vairogu ar Kirkes zelta vanaga attēlu vidū.

Soli aiz valdnieces uz tumšpelēkas ķēves jāja cita — tumšādaina amazone ar sudraba bruņucepuri un ieročiem. Viņas vairoga centrā vijās sudraba čūska, bet no bruņucepures apakšas kvēloja mežonīgas, zilas acis, vērīgas un ļaunas. Tumšādainā amazone labajā rokā turēja īsu apsudrabotu šķēpu. Viņas zirgs cilāja kājas kā dejā, pielupās, mētāja ar sudraba dzīpariem izrotāto asti.

Aleksandrs ar karavadoņiem un amazonēm caur tautas pūļiem lēni jāja uz Persepoles dienvidu nomali. Tur līdzenā stepes gabalā bija uzcelti sēdekļi un nojumes, nolīdzināts laukums, kur sacensties atlētiem, ierīkota skatuve aktieriem un dejotājām. Likās apbrīnojami, cik ātri te bija sabraukuši burvju mākslinieki, slaveni mūziķi un akrobāti…

Divu lielu ielu krustojumā dižciltīgie persieši izcēlās ar savu raibo apģērbu un to, ka viņu vidū nebija sieviešu. Turīgās pilsētnieces, ietinušās plānās sedzenēs, spiedās pie māju sienām un žogiem, pat verdzenes vīriešiem pa priekšu līda gandrīz vai zirgiem zem kājām. Persiešu augstmaņi sajūsmināti aplūkoja lieliskos zirgus un diženos jātniekus valdnieka pavadoņu pulkā.

— Skaties!— izsaucās garš, kareivīga izskata vīrs, uzrunādams draugu, kura sejas vaibsti liecināja par indiešu asins piejaukumu.— Es uzskatīju, ka leģenda par amazonēm ir blēņas kaut vai tāpēc, ka tām vajadzētu būt tikpat līkkājainām kā masagetu sievietes — no jāšanas kopš bērnu dienām.

— Bet tagad tu saprati, ka amazones zirgā sēž…

— Pavisam citādi!

— Jā, viņu kājas nenokaras gar zirga sāniem, bet, ceļgalos stipri saliektas, guļ tam uz muguras, un papēži pagriezti pret zirga mugurkaulu…

Pusindietis, elpu aizturējis, ar skatienu pavadīja amazoņu valdnieci, kas kopā ar Aleksandru virzījās prom uz citu kvartālu, kur ielas bija vēl platākas un pilnākas cilvēku.

— En aristera! (No kreisās!)

Cilvēki nodrebēja no tumšādainās amazones spalgā brēciena. Valdniece acumirkli aizsedzās ar vairogu. Skaļi noklaudzēja smags, ar spēku mests nazis. Melnās amazones zirgs spēji rāvās pa kreisi, pašķirdams pūli. Pirms kāds paguva dunča sviedēju notvert, tas jau gulēja zemē ar bedrītē virs kreisā atslēgas kaula dziļi ietriektu šķēpu — tas bija nāvējošs dūriens. Taīda pazina Ķibeles templi iemantoto prasmi.

Vēl acumirklis—un satracinātie hetairi ielauzās pūlī, ar zirgiem mididami visus, kas nepaguva izvairīties. Viņi apmeta virvi ap skatītāju pulciņu nogalinātā tuvumā un dzina tos šķērsielā. Divus, kuri mēģināja virvei pārlēkt pāri, uz vietas .nodūra. Valdnieces sejā nepavīdēja ne mazākās bailes. Viņa bezrūpīgi uzsmaidīja Aleksandram. Valdnieks pateica dažus vārdus Ptolemajam, kurš pagrieza zirgu un aizauļoja pakaļ hetairieiņ.

Svinīgais gājiens neaizkavējās ne mirkli. Aiz pilsētas robežām karavīru daudzrindu godasardze sagaidīja valdnieku ar pērkondimdošiem saucieniem. Sudraba vairogu nesēji pirmajās rindās sāka sist pa saviem šķindošajiem vairogiem. Ierībējās bungas. Melnās amazones zirgs piepeši sāka dejot, ritmiski cilādams kājas un klanīdamies pa labi un pa kreisi. Tad zem zirgu kājām sāka lidot zilu, sārtu un dzeltenu puķu klēpji. Abas amazones apmētāja ar ziediem, bet tās smiedamās aizsedzās ar vairogiem pret smaržīgajiem pušķiem, izraisīdamas vēl lielāku sajūsmu.

Ptolemajs Aleksandru panāca jau netālu no improvizētā teātra celtnēm.

— Melnādainajai ir pārāk trāpīga un aša roka!— viņš saīdzis sacīja, griezdamies pie valdnieka.

— Vai tomēr izdevās uzzināt uzbrukuma iemeslu?— Aleksandrs vaicāja, galvu atpakaļ nepagriezis.— Kāpēc un kam ievajadzējies nogalināt skaistumu, kas karā ir nekaitīgs un nemodina atriebību?

— Sls tuksnešu malās dzīvojošās tautas nicina sievietes, neizjūt skaistumu, un, iedegušies par kādu ideju, to pārstāvji spēj izdarīt jebkuru slepkavību, nebaidīdamies no sekām un tomēr uzbrukdami paslepus.

— Ko tad viņiem nodarījusi amazoņu valdniece?

— Stāsta, ka naža metējs esot radinieks kādai skaistulei, kura bijusi izraudzīta tev par sievu…

— Man pašam nevaicājot,— Aleksandrs iesmējās.

— Stāsta, viņiem esot zināma kāda īpaša maģija. Neviens nespējot turēties pretī viņu sieviešu valdzinājumam.

Aleksandrs nicīgi sacīja:

— Un tomēr, ieraudzījuši lielisko amazoņu valdnieci, nolēma to nogalināt, kaut vai samaksājot par to ar savu dzīvību?

— Viņi dzīvo nožēlojamu dzīvi un neciena neko, vienīgi kalpošanu saviem dieviem,— Ptolemajs sacīja, šoreiz izskatīdamies mazliet samulsis.

— Liec, lai nogalina visus, kas viņam palīdzējuši, bet viņa skaistuli atdot par sievu kādam no hetairu zirgupuišiem!

Aleksandrs nokāpa no zirga un satvēra rokās «amazoņu valdnieci», kas nolēca no Boanergosa. Saņēmis aiz rokas, viņš to veda uz pašu augšējo solu rindu zem. nojumes ņo dārga purpura auduma, kas bija ņemts no Austrumu pils noliktavām…

Saule nogrima aiz kalniem, kad Aleksandrs svētkus atstāja. Viņi jāja visi rindā: Taīda, vēl arvien kā amazoņu valdniece, Ptolemajs, Hēfaistions un Kraters. Pārējie karavadoņi sekoja dažus soļus aiz viņiem, bet gar malām divkāršā ķēdē jāja bruņās ģērbtu hetairu sardze.

Hēfaistions pusbalsī kaut ko stāstīja Krateram, tas viņā vērīgi klausījās un piepeši sāka smieties. Taīda iesānis paskatījās, brīnīdamās par vienmēr nopietnā Kratera negaidīto jautrību.

— Viņi atceras priekšnesumu beigas,— Ptolemajs paskaidroja.

Jā, arī Taīdai bija palikusi prātā beigās dejotā brīnumainā deja ar čūsku. Slaidā, tievā, neparasti lokanā nūbiete un babiloniete — ar bālu ādu un kuplām formām; radās iespaids, ka melnā, lokanā auguma gredzeni patiešām vijas ap baltādaino meiteni. Melnā «čūska», šķiet, te izslējās savam «upurim» aiz muguras, noliekot galvu tam uz pleca, te pacēlās no zemes, izslīdēdama babilonietei starp kājām.

— Tu runā par deju ar čūsku?— Taīda ieprasījās.

— Nebūt ne. Vai tad Kraters spēj saprast tik smalku mākslu? Nē, viņš atceras babiloniešu akrobātu grupu, kas tēloja mīlestības pantomīmu.

— Kas tad tur bija tik labs?— hetēra brīnījās.— Attēloja riebeklības! Tiesa gan, meitenes bija ļoti skaistas, bet vīrieši…

— Bet cik viņiem izsmalcinātas pozas! Kaut kas tāds neienāktu prātā pat Kotito priesteriem!

— Vai tu arī esi sajūsmā par šo uzvedumu?— Taīda iejautājās.

— Tu mani vāji pazīsti! Vai varbūt izliecies?

Taīda viltīgi samiedza acis, sakārtodama uz muguras ķēdīti, kas savienoja viņas «liekās» bizes.

— Neviens vīrietis uz to nevar skatīties savādāk kā vien ar sašutumu! Tikai ar einuhiem ir citādi!— Ptolemajs noskaitās.

— Dīvaini, kāpēc tā? Es, piemēram, esmu sašutusi par to, ka svēto kalpošanu Afrodītei un Ķibelei, noslēpumu, ko Zina vienīgi dieviete un tie divi, kas līdz šim noslēpumam pacēlušies, izliek apskatīšanai visiem, ka cilvēks tiek pazemots līdz lopa stāvoklim un kalpo viszemāko dziņu izraisīšanai, skaistuma apsmiešanai. Tā ir nekrietna dievu novēlējuma pārkāpšana!—Taīda sašutusi izsaucās.

— To es labi saprotu. Bet es vēl piedevām jūtu, ka esmuapzagts,— Ptolemajs pasmaidīja.

— Ā, tev gribējās būt šo akrobātu vietā!—Taīda aptvēra.

— Patiešām! Ne jau uz skatuves, protams! Ja manu acu priekšā apskauj un glāsta skaistu sievieti, tas mani aizvaino. Šāds skats man ir nepanesams!

Aleksandrs ar interesi ieklausījās šajā sarunā, atzinīgi mādams ar galvu.

— Man gribas tev kaut ko jautāt,— viņš pievērsās Taīdai.

— Klausos tevī, valdniek!

Pēc Aleksandra dotās zīmes atēniete piejāja viņam cieši blakus.

— Vai tu gribētu pa īstam būt amazoņu valdniece?— Aleksandrs pusbalsī pavaicāja.

— Tevis dēļ — jā, sevis dēļ — nē! Tu nevari turpināt paša sadomāto pasaku.

— Laikam gan! Kā tu to zini?

— Pasaku pārvērst īstenībā var tikai ar sievietes starpniecību. Bet tu nevarēji būt kopā ar mani ilgāk par vienu dienu.

— Tu paņēmi savā varā mani visu un tikpat nevaldāmi kā es pats.

— Ķibeles priesteriene teica, ka Skaistums un Nāve neesot šķirami. Toreiz es viņu nesapratu, bet tagad…

— Ko tagad?

— Tagad dižā Aleksandra skūpsti no tās Eifratas nakts man paliks atmiņā uz mūžu. Es jāju kopā ar tevi, uz mirkli ir piepildījusies leģenda par tavu mīlestību… ne jau uz mani, bet uz amazoņu valdnieci! Bet valdnieces vairs nav!—Un Taīda raidīja Boanergosu uz priekšu tumsā, nepievērsdama uzmanību Ptolemaja brīdinošajiem saucieniem…

Mājās triju lampionu apgaismojumā verdzene steigšus sukāja Taīdai matus. No rīta tos bija vajadzējis uzbužināt augstu zem bruņucepures, lai Taīdu varētu pārvērst par gaišmatainu amazoni. Sapinkāto sprogaino matu biezoknis tikko ļāvās gludenajām ziloņkaula ķemmēm. Atēniete nepacietīgi piecirta kāju, pa aizkara spraugu vērodama apgaismoto pils platformu. Aleksandra viesi jau bija sapulcējušies. Pēdējā nakts pirms karavadoņu došanās ceļā uz ziemeļiem!

Tomēr, kad ieradās Leontisks, lai hetēru pavadītu uz dzīrēm, Taīda jau bija pilnīgi saposusies. Tesālietis pārsteigts noskatījās viņas vienkāršajā meitenīgajā apģērbā. īsā, sniegbaltā un caurspīdīgā eksomīda nenoslēpa nevienu auguma līniju, atsedzot kreiso plecu, krūti un spēcīgās kājas sudrabotās sandalēs ar augstu nosaitējumu. Melnos matus Taīda bija sapinusi divās resnās bizēs, kas krita lejup līdz pacelēm. Nebija nekādu citu rotu, tikai vienkārši zelta apļu auskari un uz pieres šaura diadēma ar prāviem zibošiem zeltainas krāsas topāziem.

Krasais pretstats starp «amazoņu valdnieci» un pašreizējo Taīdu Leontiskam likās tik spēcīgs, ka, atēnieti aplūkodams, karavīrs sastinga. Viņa sniedzās Leontiskam drusku pāri plecam, un tomēr viņš netika vaļā no sajūtas, ka raugās hetērā no lejas uz augšu.

Erīda nepiekāpīgi pavadīja savu saimnieci un noslēpās kaut kur platformas nišā ar ciešu apņemšanos sagaidīt rītausmu un dzīru beigas.

Bez saviem draugiem — karavadoņiem, izmeklētiem hetairiem, vēsturniekiem un filozofiem — Aleksandrs bija ieaicinājis uz dzīrēm vēl arī astoņus persiešu augstākos aristokrātus.

Dīvainā kārtā neviena sieviete, izņemot Taīdu, nebija aicināta te, Kserksa troņa zālē, kur pie galda pulcējās visa uzvarošās armijas vadība.

Zem agrās dienvidu nakts zvaigznēm platforma ar balto piļu kolosiem tumsā slējās kā trīsdesmit olektis augsta klints. Caur roboto terases iežogojumu no bronzas kausos degošās eļļas šaudīgajām mēlēm lauzās platas gaismas strēles.

Kāpdama augšup pa plato balto kāpņu simt pakāpieniem, Taīda juta, kā viņā aug ar skumjām jaukts pārgalvīgs satraukums — gluži kā pirms svētās dejas sākšanas. Zvaigžņoto bezmēness debesu atblāzmā viņa ieraudzīja austrumu pamales kalnu grēdu. It kā aizkars noslīdēja viņas gara acu priekšā. Viņa pārcēlās uz saules zelta un priežu pārbagāto Grieķiju, dzirdēja skaidro strautu urdzēšanu un šļakstīšanos kraujajās apsūnojušajās aizās; skatīja kailo dieviešu, dievu un varoņu baltās, sārtās un bronzas krāsas statujas, skulptūrās sastingušus mežonīgus pakaļkājās uzrautu zirgu četrjūgus, spilgtās fresku un gleznu krāsas portikos, pinakotēkās un dzīvojamās mājās. Pagājās basām kājām pa lejup uz debeszilo jūru vedošo akmeņaino taciņu siltajiem putekļiem. Gluži kā bērnībā mātes apkampienos, Taīda metās viļņos, kas pretī smaržpilnajiem, krāsu bagātajiem krastiem nesa gan Tetīdas pavadones, liegās jūras meitas — nereīdas, gan trakulīgos Poseidona zirgus, kas vēja auros un bangu dārdos purināja savas putu krēpes.

— Taīda, atmosties!—Leontisks maigi pieskārās viņas kailajam plecam.

Atēniete atgriezās Persepoles piļu platformā, Kserksa paviljona milzīgo spārnoto vēršu paēnā.

Nodrebēdama viņa saprata, ka nostāvējusi te vairākas minūtes, iekams pacietīgais tesālietis uzdrīkstējies atgādināt, ka visi sapulcējušies Kserksa Simtkolonnu zālē…

Taīda izgāja cauri vārtiem ar četrām kolonnām un trim ieejām divdesmit piecu olekšu augstumā, paiedama garām labās puses izejai uz apadanu un Dārija pilīm. Pa taciņu gar ārsienu viņa devās uz platformas ziemeļaustrumu daļu, kur atradās Kserksa pilis un dārgumu krātuve. Te viņai nebija jābaidās, ka uz nevainojami tīrā baltā ģērba varētu uzkrist kvēpi no milzīgajiem liesmojošajiem kausiem. Nakts bija rāma, melno dūmu mutuļi kāpa taisni uz augšu, un sodrēji apkārt nelidoja, ķeontisks pa spīguļojošu kaļķakmens plākšņu celiņu devās pa labi, cauri nepabeigtam četru kolonnu paviljonam laukumiņā, kas atradās Kserksa troņa zāles priekšā. Arī plato portiku ar sešpadsmit tievām kolonnām apgaismoja kausi. Tajos dega aitu tauki, kas neoda un neradīja kvēpus, un persieši tosizmantoja iekšējo telpu gais.mekļiem.

Taīda iegāja milzīgās zāles maigajā pusgaismā un apstājās pie vienas no simt kolonnām, kuras, kaut arī proporcionāli slaidas, zālē bija sablīvētas kā palmu stumbri birzī. Zāles spoži apgaismoto rietumu stūri, kur bija novietoti galdi, piepildīja trokšņains kalpu un muzikantu pūlis, aiz kuriem Taīda uzreiz neieraudzīja dzīrotājus. Starp kolonnām bija novietojies pulciņš meiteņu, kas spēlēja flautas. Citi muzikanti bija iekārtojušies galdu rindas galā, pie malējām kolonnām, aiz kurām vidēja caurvēja plandītie smagie aizkari pie augstajiem trisviru logiem. Taīda dziļi nopūtās un, galvu pacēlusi, iznāca daudzo pie sienām piestiprināto lampionu un lāpu gaismā. Kad viņu ieraudzīja Aleksandra apskurbušie cīņu biedri, apsveikuma saucieni un aplausi nošalca kā vētra. Taīda kādu brīdi stāvēja nekustīga, it kā aicinādama visus patīksmināties par viņu, tomēr viņā nebija tās augstprātīgās dižmanības, kas no otra cilvēka vienmēr prasa pazemošanos un savas niecības apzināšanos. Atēniete nostājās dzīrotāju priekšā cildenā iekšēja miera un pašcieņas apziņā, kas ļauj nebaidīties nopēluma un nenomākt samulsumu ar augstprātību.

Aleksandra viesi bija sieviešu pieejamības pārsātināti un izlutināti. Neskaitāmās gūsteknes, verdzenes, flautas spēlētājas un nogalināto persiešu atraitnes — jebkura vecuma, tautības, ādas krāsas, jebkurai gaumei atbilstošas — neglābjami samaitāja attieksmi pret sievieti kā pret dārgumu, kāda tika ieaudzināta Grieķijā un ko bija pārņēmuši arī maķedonieši. Bet pazīstamā hetēra Taīda bija daudzkārt nepieejamāka par visām sievietēm, kas atradās ap maķedoniešu armiju. Stāvēdama lampionu priekšā, caur plāniņo hi toņu pilnībā izgaismota, viņa smaidīdama piekārtoja nepakļāvīgos matus un tad bez steigas devās uz Kserksa troņa pakāji—tronī sēdēja diženais karavadonis Aleksandrs.

Viņas gaitā sievietes skaistuma triumfs un tīksme par pašas lokanumu apvienojās ar tādu auguma līnijas staltumu, ko dzejnieks apdziedājis himnā Kallirojai [45] .

Slaidās līnijas aizlocījās no pleciem līdz pēdām, it kā plūzdamas lejup pa viņas tvirto, kā no pulēta akmens veidoto augumu, un «plūstot dziedāja» kā viļņi Kallirojas avotā.

Persieši, kuri nekad nebija Taīdu redzējuši, tūliņ saprata, ka viņu priekšā ir dārgums, ko izauklējusi Grieķija, kurā neskaitāmas paaudzes, palikdamas uzticīgas veselīgam dzīves veidam un grūtajam zemkopja darbam nabadzīgajās jūras piekrastēs un dzīvodamas ciešā kopībā ar cilvēkiem tuvo dabu, ir radījušas lielisku cilvēka veidolu. Viņi nezināja, ka Taīdā rit arī vēl senākas, tikpat veselīgas un spēcīgas asinis, mantotas no jūras salā Krētā dzīvojušās tautas, kas bijusi Indijas pirmtautu radiniece un eksistējusi vienā laikā ar tām.

Taīda apsēdās Aleksandram pie kājām, līdzās Ptolemajam. Dzīres, ko bija pārtraukusi viņas ierašanās, atkal turpinājās. Ziņnesis tikko bija atnesis vēsti, ka Sūzās, Pasargadās un Persepolē iegūtā valsts kase veiksmīgi nogādāta Ekbatanās. Pēc iepriekšējiem aplēsumiem Aleksandra rīcībā bija nonākuši vairāk nekā simt piecdesmit tūkstoši talantu. Par tādu bagātību nevarēja sapņot pat visa Grieķija. Ja šo bagātību pārvestu uz Grieķijas valstiņām, Maķedoniju, Joniju, tā padarītu niecīgas visas vērtības un izputinātu visus mantīgos. Aleksandrs nolēma laupījumu glabāt aiz Ekbatanu septiņiem mūriem.

Vēl viena priecīga vēsts: slepenie izlūki ziņoja, ka Dārijam nav izdevies savākt lielu karaspēku. Divi tūkstoši algotņu un trīs četri tūkstoši vieglās kavalērijas neradīja draudus uzvarošajai armijai. Galīgi uzveikt ienaidnieku un iznīcināt bijušo «valdnieku valdnieku» tagad bija samērā viegls uzdevums.

Nedzirdēto uzvaru apskurbināti, sajūsmināti par milzīgo laupījumu, lielo daudzumu vergu un padevībā atvērtajiem zemes plašumiem, gan maķedoniešu armijas jaunie karavīri, gan padzīvojušie veterāni bez mitas cilāja kausus, slavinādami lielo Aleksandru, dižodamies ar uzvarām un nobirdinādami pa kādai asarai par kritušajiem biedriem.

Bet divdesmit sešus gadus vecais varonis, Ēģiptes, Feniķijas, Sīrijas, Mazāzijas un Lielās Āzijas pavēlnieks, apreibis no slavas, panākumiem, vīna un vēl vairāk no varenajām iecerēm, ar mīlestību noskatījās savos trokšņainajos biedros, nolicis varenās rokas uz Grieķijas briesmīgā izlaupītāja troņa rokubalstiem, kas bija darināti no zelta un zilas emaljas. Ar bezrūpīgu smaidu noliecies pie Taīdas, viņš pusbalsī apvaicājās, kāpēc viņa atnākusi vienkāršā apģērbā.

— Vai tad tu nesaprati? Es tikko apglabāju…

— Kuru tad? Ko tu runā!

— Amazoņu valdnieci un viņas mīlestību,— atēniete tikko dzirdami nočukstēja.

Aleksandrs sadrūma, atgāzās pret troņa atzveltni. Ptolemajs nodomāja, ka valdnieks ir sadusmots, un, gribēdams sarunu pārtraukt, sāka Taīdu skaļi lūgt, lai tā padejo.

— Te nav kur dejot. Es labāk padziedāšu,— hetēra atbildēja.

— Dziedi, dziedi, Taīda dziedās!— sāka saukt no visam pusēm.

Troksnis apklusa, stipri apreibušos nomierināja blakus sēdošie. Taīda paņēma no muzikanta septiņstigu kitaru ar zvārgulīšiem un uzsvērtā heksametrā sāka dziedāt seno himnu par persiešu karu, par nodedzinātajām Atēnām un kaujas zvērestu nekalpot nekam citam kā vien atriebei, līdz pēdējais persietis būs iemests jūrā. Brāzmaino meldiju Taīda noskandēja ar tik nevaldāmu temperamentu, ka daudzi pielēca no savām vietām, takti sizdami kājas un triekdami pret kolonnām dārgos kausus. Drīz vien visa zāle dārdēja kaujas dziesmā. Pats Aleksandrs piecēlās no troņa, lai dziedātu līdzi. Pēc pēdējā aicināju1 ma mūžam atcerēties ienaidnieku un it īpaši satrapa Mardonija ļaundarības Taīda pasvieda kitaru muzikantiem un apsēdās, ar plaukstām aizsegdama seju. Aleksandrs viņu aiz elkoņa pacēla savas sejas augstumā. Skūpstīdams Taīdu, viņš griezās pie viesiem:

— Kādu balvu piešķirsim daiļajai Taīdai?

Cits citu pārtraukdami, karavadoņi sāka piedāvāt dažādas veltes, sākot ar kausu zelta un beidzot ar kaujas ziloni. Taīda pacēla roku un skaļi teica Aleksandram:

— Tu zini, es nekad neprasu balvas un dāvanas. Ja tev tomēr gribas man ko dāvāt, tad atļauj teikt runu un neļaunojies, ja tev tā nebūs pa prātam.

— Runā! Runā! Taīda, runā!—kā vienā balsi sāka saukt karavīri.

Aleksandrs līksmi pamāja, iedzēra neatšķaidītu vīnu un atkal atsēdās troni. Leontisks un Hēfaistions atbrīvoja uz galda vietu, tomēr Taīda no tās atteicās.

— Cilvēkam nav jākāpj ar kājām tur, kur viņš ēd. Tas ir barbaru paradums! Pasniedziet man solu!

Pakalpīgas rokas vienā mirklī nolika viņai priekšā smagu, ar ziloņkaulu apdarinātu solu. Taīda uzlēca uz tā un sasita plaukstas, aicinādama viņu uzklausīt. To viņa būtu varējusi arī nedarīt. Visu acis bija kā piekaltas viņai.

Hetēra iesāka ar pateicības vārdiem Aleksandram par aicinājumu doties viņam līdzi, Ptolemajam un Leontiskam par palīdzību ceļā un par brīnišķīgo zirgu. Sis zirgs viņai devis iespēju ne vien nojāt desmittūkstoš stadiju cauri Sīrijas un Feniķijas zemēm līdz Babilonai, bet arī vienīgajai no grieķu sievietēm veikt piectūkstoš stadiju garo ceļu līdz Persepolei.

— Šī pilsēta,— Taīda turpināja,—ir Persijas sirds un dvēsele. Man par lielu pārsteigumu, te ir tikai bagātības un greznas pilis, bet nav ne tempļu, ne zinātnieku un filozofu pulka, ne teātru, ne gimnasiju. Nav radītas statujas un gleznas, kas cilvēku un dievišķu varoņu tēlos cildinātu dievu skaistumu un varoņdarbus. Te nav nekā, tikai augstprātīgi platpurnaini valdniekvērši, kas pieņem veltes, un verdziski pazemīgu pavalstnieku un gūstekņu procesijas. Kolonnu biezokņi četrdesmit olekšu augstumā uz trīsdesmit olekšu augstas platformas — tas viss tikai tādēļ, lai, pazemojot padotos, izceltu valdniekus. Vai tādēļ te pūlējās sakropļotie grieķi, jonieši, maķedonieši un trāķieši, kuru pūli mēs sastapām ceļā? Vai tādēļ Kserkss ar savu ļauno satrapu lēja asinis un sēja nāvf Grieķijā, divreiz nodedzināja manas dzimtās Atēnas, aizveda gūstā tūkstošiem un atkal tūkstošiem mūsu zemes mākslas meistaru? Esmu te viena pati kopā ar jums, varoņi uzvarētāji, kas satriekuši pīšļos nekrietnu valdnieku varenību. Es kalpoju skaistuma dievietei un zinu, ka nav ļaunāka nozieguma kā pacelt roku pret cilvēka radīto skaistumu. Vai gan skaistums var kalpot ļaunai varai? Vai skaistums pastāv bez labestības un gaismas?

Taīda izstiepa rokas uz priekšu, if kā jautādama visai zālei. Karavīru pūlis piekrītoši un draudīgi iedūcās. Hetēra piepeši iztaisnojās kā vaļā palaista stiegra.

— Rīt jūs dodaties uz ziemeļiem, atstājot neskartu jūsu satriektās despotijas mitekli! Vai patiesi vienīgi es nesu savā sirdī Atēnu ugunsgrēku? Bet gūstā aizvesto grieķu mocības, kas nav beigušās vēl līdz šim laikam, māšu asaras, kaut arī tās lijušas pirms astoņdesmit gadiem?! Vai patiesi dievišķajam Aleksandram sagādā prieku tas, ka viņš sēd Grieķijas izpostītajā tronī — gluži kā kalps, kas ielavījies kunga istabās?

Atēnietes augstā un skanīgā balsī teiktie vārdi trāpīja kā pātagas cirtiens. Aleksandrs kā dzelts pielēca kājās. Visi sastinga.

Aleksandrs cieta klusu, noraudzīdamies Taīdā, kas bija noliekusi galvu, kā sitienu gaidīdama.

— Ko tad tu gribi, atēniet?—valdnieka jautājums noskanēja kā lauvas rēciens, un rūdītie karavīri nodrebēj a.

Gribas piepūlē līdz pēdējai iespējai saspringusī Taīda apzinājās karavadoņa milzīgo varu pār cilvēkiem, viņa balss maģisko spēku, kas sev pakļāva plašos ļaužu pūļus.

Taīda pacēla pret Aleksandru lielās kvēlojošās acis un izstiepa roku.

— Uguni!—viņa skanīgi sauca, tā ka noskanēja visa zāle.

Aleksandrs sagrāba viņu ap vidukli, norāva no sola un pieveda pie sienas.

— Ņem!—Viņš satvēra lāpu un sniedza hetērai, pats paņemdams otru.

Taīda atkāpās, godbijīgi paklanīdamās.

— Man nav jābūt pirmajai! Sākt klājas tam, kura dievišķais prāts un spēks mūs šurp atvedis!

Aleksandrs pagriezās un aiz rokas veda Taīdu gar sienu. Divas lāpas acumirklī aizdedzināja logu aizkarus, piekarus un auklas, vieglos koka pinumus puķēm.

Aleksandra cīņu biedrus sagrāba postīšanas neprāts. Ar sajūsmas auriem un kaujas saucieniem karavīri ķēra lāpas un izklīda pa pilīm, aizdedzinādami visu, sadauzīdami lampionus, apgāzdami kausus ar degošajiem taukiem un eļļu.

Pēc nedaudz mirkļiem Kserksa zāle, tukšā dārgumu glabātava un sardzes telpas bija liesmās. Tika aizdedzināts arī apadans, no kurienes uguns pārsviedās (vai varbūt tika pārnesta) uz Dārija un Kserksa dzīvojamām pilīm platformas dienvidrietumu stūrī. Palikt uz platformas vairs ilgāk nebija iespējams. Aleksandrs, neatlaizdams Taīdas roku, pa žiemeļpuses kāpnēm noskrēja lejā pilsētas laukumā. Te, karavadoņu aplenkts, viņš stāvēja, kā apburts noraudzīdamies titāniskajās liesmās, kas vijās augšup satumsušajās debesīs. Jumtu un griestu sijas, gadu simteņiem nostāvējušas sausā karstumā, uzliesmoja, kā ar degošu, eļļu aplietas. Jumta seguma sudraba plāksnes kusa, sudrabs tecēja lejup uz kāpnēm un platformas plātnēm kā šķidra metāla strauti un sastingstot kā skanīgi nokaitēti plāceniši ielidoja pilsētas laukuma putekļos. Liesmas rūca un svilpa, pārskanot laukuma malā sapulcējušos iedzīvotāju vaimanas — nākt tuvāk cilvēki baidījās.

Zvaigžņotā debess, šķiet, bija apdzisuši. Neviens vel nekad nebija redzējis melnāku nakti par to, kas apņēma grandiozā ugunskura žilbinošo svelmi. Cilvēki noskatījās ugunsgrēkā ar māņticīgām šausmām, it kā to būtu izraisījušas nevis Aleksandra un mazās atēnietes rokas, bet gan Gajas virspusē izlauzušies pazemes valstības un tur nogrūsto titānu spēki. Pilsētas iedzīvotāji nokrita ceļos, jauzdami lielu nelaimi. Un patiesi: ne Aleksandrs, ne viņa karavadoņi necentās atturēt karavīrus, kuriem ugunsgrēks noderēja par signālu laupīšanai. Apstulbušo pilsētnieku pūlis sāka steigšus izklīst, cerot paglābt savu mantību no iekarsušajiem maķedoniešiem.

Ar ausis plosošu brikšķi cits pēc cita iebruka pārsegumi, uzsviezdami gaisā virpuļojošus dzirksteļu stabus.

Aleksandrs nodrebēja un atguvies palaida vaļā Taīdas roku, kas valdnieka spēcīgajā plaukstā bija notirpusi. Viņš pievērsa hetērai ciešu skatienu — tāpat kā pēc runas zālē — un piepeši izsaucās:

— Ej prom!

Taīda pacēla roku priekšā sejai kā aizsargādamās.

— Nē!— valdnieks teica vēl noteiktāk.— Pavisam ne. Es tevi pasaukšu.

— Nepasauksi!—Taīda atbildēja.

— Kā tu to vari zināt?

— Tu pazīsti savas vājības un uzveic tās, un tas tev dod spēku un varu pār cilvēkiem.

— Tātad mana vājība ir sievietes? Neviens man to nav sacījis!

— Nav jau brīnums. Nevis sievietēm, bet dievišķi neprātīgai tieksmei uz visu neaizsniedzami tālo pieder tava sirds. Nav pasaulē nekā netveramāka par sievietes skaistumu. Un tu novērsies no šis bezcerīgās cīņas, kurai lemti vienīgi dzejnieki un mākslinieki. Skaistums vienmēr attālinās tāpat kā horizonta līnija. Tu esi sev izvēlējies horizontu un dosies uz to.

— Bet kad būšu atgriezies?

— Tas zināms tikai Moirām [46] (likteņa dieves). Higiaine, lielais valdniek.

— Es tevi lūdzu, paliec pagaidām te. Tikai piesargies, neej laukā bez apsardzības. Vēsts par to, kura nodedzināja Persepoli, izplatīsies ātrāk un plašāk nekā teiksma par amazonēm!

Taīda neatbildējusi pagriezās un lēni devās prom tumsā. Dažus soļus aiz viņas skadri raudzīdamās apkārt, nedzirdamiem soļiem zagās Erida.

Загрузка...