Atēnu Taīda

PIEKTĀ NODAĻA NĒITAS tempļa mūza

Agri atgriezusies no tempļa, Taīda gulēja uz vēdera savā platajā gultā, nolikusi galvu uz rokām un slaistīdama gaisā papēžus, kamēr Klonarija ierīvēja viņai muguru ar riekstu eļļu, bet aizvainotā Hēsione klusēdama rosījās kaktā, pielāgodama augumam tikko nopirkto linaudekla apģērbu — linostoliju.

Hēgesihora, kā allaž, nevis ienāca, bet iebrāzās, izplatīdama rožu eļļas un saldo Arābijas sveķu smaržu.

— Tu atkal esot skrējusi uz Nēitas templi,— viņa izaicinoši apvaicājās draudzenei,— vai tas drīz beigsies? Es nevaru vien sagaidīt atbraucam maķedoniešus — tie pratis tevi saņemt rokās.

— Vai tad spartieši neprata?— Taīda paķircinājās.

— Šodien Memfisas grieķu mākslinieki un dzejnieki rīko simpoziju,— neņemdama vērā draudzenes zobošanos, pavēstīja Hēgesihora,— pamēģini tikai uz to neierasties.

— Kas tad būs?

— Tad es tevi neapskaudīšu. Viņi dziesmās un zīmējumos prot tā apsmiet, ka tas ilgi neaizmirstas.

Taīda kļuva nopietna.

Tev taisnība. Es iešu.

Prātīga valoda! Un vajadzēs dejot, tāpēc labi krietni jāatpūšas!

Hēgesihora izstiepās Taīdai līdzās, ar mājienu paaicinādama klāt Hēsioni. Tā atplaukusi aizmeta prom linu apģērba gabalu un, uzlējusi spartietei krietni eļļas, ņēmās to cītīgi masēt.

Draudzenes pārņēma miegains atslābums, un viņas aizmiga, abas apsegtas ar vienu mīkstās Kapadokijas aitu vilnas segu.

Simpozijs plašajā mājā ar lielu dārzu, kura piederēja bagātākajam grieķu tirgotājam Memfisā, bija sapulcināļis sliktajam gadalaikam nepieredzēti lielu viesu skaitu. Augstprātīgie persiešu aristokrāti, kas vēl nesen grieķus bija nicinājuši, vēlāk, pēc Aleksandra iebrukuma un kaujas pie Grānikas upes, bija no tiem vairījušies, tagad, kad viņu valdnieku valdnieks bija pie īsas cietis smagu sakāvi, sāka meklēt ietekmīgu grieķu sabiedrību. HrisosI iras un Argiropezas («Zeltpotītes» un «Sudrabkājes»), kā Taīdu un Hēgesihoru bija iesaukuši viņu cienītāji dzejnieki, parādīšanās izraisīja sajūsmas saucienus. Abas draudzenes ieradās spartiešu karaspēka priekšnieku pavadībā ar pašu stratēģu Eositeju priekšgalā.

Stikla krāteros ar brīnumainiem daudzkrāsainu joslu līkločiem dzērienu pasniedzēji jauca kopā ar ūdeni Augšeģiptes vīna dārzu biezo, violeto vīnu un koši sārto vīnu, ko caur Naukrati veda no Sīrijas. Skanēja paklusa mūzika, kurā saplūda kopā grieķu dubulto flautu skumjās balsis ar ēģiptiešu flautu spalgajām vaimanām, noslēpumainā, it kā no tālienes aicinošā sistra zvanīšana, kitāras, liras un lielās arfas stīgu zumzēšana. Sad tad šai mūzikā visas reizē iekļāvās arī ēģiptiešu mandolīnas ar garajiem grifiem un zvaniņiem, kuras pārmāca tamburīnu piesitieni. Pakļaudamies prasmīgam vadītājam, visi daudzbalsīgie instrumenti kopā veidoja skumīgu, ritmisku kori, kurā brīžiem iešalcās gan skanīgas, jūsmas pilnas augstās notis, gan paskarbi šķindieni, un, šādai mūzikai skanot, tik jauki un izjusti dejoja Grieķijas, Ēģiptes un Feniķijas dejotājas.

Abas slavenās hetēras ieradās vienādos caurspīdīgos sudrabaini baltos hitonos, tikai ar atšķirīgām rotām, kas īpaši izcēla gan Taīdas melnīgsnējumu, gan Hēgesihoras dievišķi zeltainos matus. Kaklarota no ugunīgi sarkana granāta (piropa), kas simbolizēja pavasara ekvinokciju, ieskāva atēnietes slaido kaklu, bet abpus viņas ieapaļaji līksmajai sejai zaigoja gari, no lieliem ametistiem dai nāti auskari — amuleti pret noreibumu. Hēgesihora līdzīgi auskari bija no jūras akmens—berila, bet plat ēģiptiešu kaklarota no lazurīta un baltā Sīrijas ahāta jahalema vēstīja drīzu vasaras iestāšanos tam, kur saprata dārgakmeņu valodu.

Pēc grieķu paraduma simpozijs sākās ar vieglām vakar ņām, kam sekoja dejas, dziedātāju, dzejnieku un stāstītā ju uzstāšanās, vēlāk, skurbumam un uzdzīvei pakāpenisk pieaugot, cienījamas hetēras un mākslu pratējas pamet iekarsušo vīriešu sabiedrību. Taču līdz mēra un skaistuma izjūtas zaudēšanai vēl bija tālu. Viesi aizrautīgi klausījās un skatījās, aizmirsdami tukšot savus kausus Grieķi uzskatīja, ka ir pārāki par barbariem, proti, visiem svešzemniekiem, arī tāpēc, ka vairījās no pārmērīgas ēšanas. Mežonīgi un muļķīgi grieķiem šķita sīrieši) un persiešu paradumi — visu laiku kaut ko ēst vai dzerti kraukšķināt riekstus vai sēkliņas, neķītri jokot un tērgāta apskaut tuvumā pagadījušās sievietes, nevis gremdēties rāmās pārdomās, iedziļināties sevī, priecīgi tīksmināties par skaistumu.

Zvaniņiem un sistriem skanot, lēni un plūstoši ritēji zvaigžņu deja, ko dejoja ēģiptiešu meitenes: ar sarkaj niem vainadziņiem kuplcirtu matos, garās krokās krītoj šos smalka linaudekla tērpos ģērbušās, tievas kā zāles stiebriņi, saspringtas un cienīgas tās sekoja cita citaij Viņu virkne pagriezās pa labi, saules virzienā, «strofā», attēlojot zvaigžņu kustību. Virkni pārtraukdamas, pal kreisi «antistrofā» krietni ātrākā solī virzījās meitenes,: kuru vienīgais ietērps bija daudzkrāsainu stikla pērlīšu1 jostiņa. Dejotājas baltajos tērpos noliecās, ar izstieptām rokām skardamas grīdu, bet starp viņām virs galvas paceltām, kopā sakļautām rokām, izlocīdamies kā čūskas, vijās tumsnējie augumi. Rūpīgi un godbijīgi tika dejotas senās ēģiptiešu dejas — nevienas neglītas, asas vai liekas kustības, nekas netraucēja šo vijīgo un lokano jauno augumu jaukumu. Grieķi sastinga mēmā un godbijīgā sajūsmā.

Bet, kad, stīgām brāzmaini dūcot un tamburīniem šķindot, pēc ēģiptietēm laukā iztraucās auletrīdas Šeit: pie flautas skāņām dejojošās. unlik а griezties, locīties un grozīt gurnus kā apokīnā — heliru iemīļotajā erotiskās bezbailības un drosmes dejā, grieķus iekvēlināja Erota spēks. Sāka skanēt sajūsmas saicieni, augstāk tika cilāti kausi ar vīnu, kas par godu Afrodītei tika izšļākts uz grīdas.

— Grieķietes šeit dejo lieliski,— Eositejs izsaucās, taču es gaidu tavu uzstāšanos!— Un viņš valdonīgi apskāva Hēgesihoru.

Viņa paklausīgi pieglaudās drauga plecam, iebilzdama:

— Pirmā dejos Taīda. Un tu maldies, ja domā, ka aliletrīdas dejo labi. Skaties, līdz pilnībai izkoptas kustības viņu dejā bieži mijas ar rupjām, neglītām pozām, dejas veidojums ir juceklīgs, pārlieku saraibināts. Šī nav visaugstākā māksla kā ēģiptiešu dejā. Tās dejoja pārāk par katru uzslavu.

— Nezinu,— Eositejs norūca,— man laikam deja nepatīk, ja tajā nav Erota.

— Arī tajās ir Erots, tikai ne tādā veidā, kādu saproti tu,— Taīda iejaucās.

Dzīrotāju priekšā iznāca vairāki dažādi ģērbušies jaunekļi un pieauguši vīri. Sākās dzejnieku priekšnesumi. Eositejs atlaidās uz zviļņa un ar plaukstu aizsedza acis. Taīda un Hēgesihora piecēlās no savām vietām un apsēdās galda ārmalā. Dzejnieki piederēja pie kikliķiem, kas savus darbus veltī Homēra teiksmu pasaulei. Viņi sastājās puslokā un divu liru pavadījumā korī noskandēja poēmu par Nausikaju. Sekodami Mitilēnes Lesham, dzejnieki stingri ievēroja heksametriskās formas melodiskumu un aizrāva klausītājus ar spēku, kāds piemita dzejojumiem par Odiseja varoņdarbiem, kas katram autohtonam — dzimtam grieķim tuvi kopš bērnības. Tiklīdz apklusa ritmiskās deklamācijas pēdējie vārdi, uz priekšu panācās līķsms jauns cilvēks pelēkzilā ģērbā un melnās sandalēs ar augstu, «sievišķīgu» siksnu pinumu uz potītēm. Izrādījās, ka tas ir rapsods, citiem vārdiem, improvizējošs dziedonis, kurš pats atskaņo dziesmas pavadījumu uz kitāras.

Rapsods pienāca pie Taīdas, noliecās, pieskardamies viņas ceļgaliem, un cienīgi izslējās. No mugurpuses viņam pienāca klāt melnā hitonā ģērbies lirinieks ar vecmodīgu, biezu bārdu. Pēc jaunekļa mājiena viņš uzsita pa stīgām. Zālē, kas bija celta, ievērojot akustikas likumus, ieskanējās rapsoda spēcīgā balss. Poēma — Taīdas daiļuma cildinājums — viesos izraisīja līksmu satraukumu. Daži mēģināja rapsodam piebalsot, bet kikliķl atkal sastājās ditirambiskā lokā un skandēja piedziedājumu. Katrs jauns epitets improvizētās himnas panta beigās, desmitiem spēcīgu balsu pārtverts, nodārdēja visā zālē. Iekvēlinošā, Kairkrūte, Apaļgurne, Savaldzinātāja, Lieliskākā baudījuma sniedzēja, Kairace…

Eositejs klausījās un rauca pieri, ik pa brīdim paraudzīdamies Hēgesihorā. Spartiete smējās un sajūsmināta plaukšķināja. .

— Taīdas mati,— dzejnieks turpināja,—tās ir desmit sloksnes zilganmelna tērauda Agamemnona bruņās! O, burvīguma pilnā!

— O, mana Hrīsokoma Hēgesihorā!— Eositejs varenā basā viņu pārtrauca.— Ar baltiem zirgiem traucošā! O, daiļplece mīļotā! Mans dzīves prieks!

Abu balsis pārskanēja aplausu vētra, smiekli un atzi nīgi izsaucieni. Apjukušais rapsods sastinga ar pavērtu muti. Taīda, smiedamās un pastiepdama abas rokas dzej niekam un pavadītājam, pielēca kājās un noskūpstīja gan vienu, gan otru. Bārdainais lirinieks aizturēja viņas roku savējā, ar acīm norādīdams uz Dēlas filozofa gredzenu,

— Rītvakar tu būsi Nēitas templī.

— Kā tu to zini?

— Es tevi pavadīšu. Kad un kur lai ierodos?

— Vēlāk. Tagad man jādejo visiem.

— Nē, nav jādejo!—bārdainais spēlmanis valdonīgi noteica.

— Tu runā niekus! Kā tad es varu? Man jāpateicas par rapsodiju, jāapliecina dzejniekiem un viesiem, ka viņi nav dziedājuši velti. Tik un tā mani piespiedīs…

— Es varu tevi no tā atbrīvot. Neviens nelūgs un nespiedīs!

— Gribētos gan redzēt, kā tas izdarāms.

— Tad izej laukā — it kā pārģērbties, pastāvi dārzā. Apģērbu vari nemainīt, neviens negribēs, lai tu dejo. Es tevi pasaukšu…

Uzstājīgie saucieni «Taīda, Taīda!» pieņēmās spēkā. Degdama ziņkārē, atēniete izskrēja laukā pa sānu eju, kuru aizsedza smags aizkars. Nepaklausīdama bārdaiņa padomam, viņa nenokāpa vis tos četrus pakāpienus, kas veda dārzā, bet palika stāvam pie aizkara, lai, mazliet atvilkusi blīvo audumu, pavērotu, kas notiks.

Bārdainis atdeva liru un deva zīmi piesteigušajiem palīgiem.

— Kamēr Taīda gatavojas, es jums parādīšu austrumzemju brīnumus,— viņš skaļi pavēstīja.

Netālu no galdiem tika noliktas divas stikla lodes. Apaļi spoguļi atstaroja uz tām spožo gaismekļu staru kāļus. Iekvēlojušās zeltītā gaismā, lodes sāka griezties — bārdaiņa palīgi tās ar siksniņām iekustināja. Citi palīgi, viegli uzsizdami pa metāla spoguļiem, radīja ilgas, vienmērīgi vibrējošas, it kā no tālienes nākošas zvanu skaņas. Bārdainis izpleta rokas, un tūliņ viņa palīgi labajā un kreisajā pusē nolika divus milzīgus kvēpināmos traukus. Viņš pievērsa viesiem savas spožās, caururbīgās acis un sacīja:

— Kurš grib ieraudzīt laimes dievi Tihi un izlūgties, lai tā izpilda viņa vēlēšanās, tas lai neatraudamies skatās uz vienu no lodēm un spoguļu skanēšanas ritmā atkārto dievietes vārdu.

Drīz vien visa zāle korī sauca: «Tihe, Tihe!» Lodes sāka griezties ātrāk. Bārdainis piepeši iebāza abas rokas savā ādas jostā un uzbēra uz oglēm divas saujas kvēpināmo zāļu. Vieglas gaisa strāvas nesti, zālē ātri izplātījās asi smaržojoši dūmi. Bārdainis pakāpās atpakaļ, pārlaida acis dzīrotāju pūlim un izsaucās:

— Lūk, jūsu priekšā ir Tihe sudrabā austās drēbēs, ar žuburotu zelta kroni rūsganajos matos! Vai redzat viņu?

— Redzam!

Varenais balsu koris norādīja, ka dīvainajā rotaļā piedalās visi viesi.

— Nu, ko tad mēs gribam: Taīdas deju vai Tihes labvēlību?

— Tihe, Tihe!— tikpat vienoti ieaurojās viesi, stiepdami rokas pretī kaut kam Taīdai neredzamam.

Bārdainis atkal uzbēra uz oglēm kvēpināmās zāles, izdarīja dažus dīvainus žestus — un cilvēki sastinga. Tad viņš spēji pagriezās un iznāca aiz aizkariem. Taīda tikko paguva atlēkt nost. Bārdainis strupi sacīja:

— Ejam.

— Bet tie tur?—Taīda klusi pavaicāja noslēpumainajam cilvēkam.

— Drīz atjēgsies. Un tie, kas stāvēja attālāk, apliecinās, ka tevi visi noraidīja, saukdami pēc Tihes.

— Vai viņa tiem patiešām parādījās?

— Viņi redzēja to, ko es liku.

— Kur tu apguvi māku tā pakļaut sev pūli?

— Setepsa jau sen pazina Ēģipte, bet es esmu bijis Indijā, kur šo māku pieprot vēl labāk.

— Kas tu tāds esi?

— Tā cilvēka draugs, kurš rīt pēc saulrieta tevi gaidīsi! Iesim, es tevi aizvedīšu mājās. Nav labi Taīdai nakt“ staigāt apkārt vienai.

— No kā gan man būtu jābaidās kopā ar cilvēku, к tik labi prot pavēlēt citiem?

— Tā nepavisam nav, taču pagaidām tu to nesapratīs Mana vara slēpjas vienigi attīstītā gribasspēkā, bet t var likt lietā tikai piemērotā un sagatavotā brīdī.

— Nu es saprotu. Tava burvestība ir tikai mum nezināma māka. Bet es biju iedomājusies, ka tu esi nākt murgu dievietes Hekates dēls.

Bārdainis īsi iesmējās. Viņš klusēdams pavadīja Taīd līdz viņas mājai un, sarunājis tikšanos, nozuda. Kalpones gulēja, izņemot Hēsioni, kas ar šuvekli rokās bija apsēdusies pie gaismekļa un gaidīja kundzi. Viņa bija domājusi ka Taīda ieradīsies rītausmā, ar lāpām un trokšņain pūļa pavadīta. Nakts klusumā izdzirdusi viņas balsi, Hēsione satraukta un apjukusi izsteidzās uz lieveņa. Taīda nomierināja savu brīvprātīgo verdzeni, padzērās medus dzērienu un atlaidās guļvietā. Pasaukusi Hēsioni pie sevis, viņa paziņoja, ka uz desmit dienām aizbrauks, un deva tēbietei rīkojumus savas prombūtnes laikam. Meitene lūdzās, lai ņemot viņu līdzi, un, kad Taīda atteica, Hēsione krita izmisumā.

— Tu mani atstum, kundze, tu aizej no manis. Man nav neviena paša visā pasaulē, izņemot tevi, un nu es tev neesmu vajadzīga. Ko lai iesāku, ja mīlu tevi vairāk par dzīvību? Es padarīšu sev galu!…

Līdz šim Hēsione bija reti kad raudājusi. Atturīga, paskarba — viņa noteikti atteicās piedalīties dejās vai simpozijos, noraidīja vīriešu tīkojumus pēc viņas.

Taīda lika Hēsionei apgulties viņai blakus, glāstīja meitenes galvu un vaigus un, kad šņuksti aprima, izskaidroja tēbietei iemeslu, kāpēc viņa nebija varējusi to ņemt līdzi iepriekšējā reizē un nevar šoreiz. Hēsione nomierinājās un apsēdās guļvietā, noraudzīdamās savā kundzē ar sajūsmu un tādām kā bailēm.

— Nebaidies, es nekļūšu citāda,— Taīda sāka smieties,— un tu būsi atkal kopā ar mani tāpat kā līdz šim. Bet ne jau vienmēr — pienāks tava reize, uzradīsies tas, kuram tu iesi līdzi, kurp vien viņš gribēs. Iepazīsi vīrieša mīlestības saldumu un sūrmi.

— Nemūžam! Es viņus neieredzu!

— Lai tā būtu, kamēr tu netiksi izdziedināta no kara pārdzīvojumiem. Mīlestība paņems savu tiesu. Tu esi vesela, skaista un drosmīga, nevar būt, ka tu izbēgsi no Afrodītes tikliem!

— Ēs mīlēšu vienīgi tevi, kundze!

Taīda smiedamās viņu noskūpstīja.

— Es neesmu tribāde, ar dubultas mīlestības jūtām dieviete mani nav apveltījusi. Un ari tevi ne. Tāpēc vīrieša mīlestības Erots mums abām ir neizbēgams. Sievietes tas katrā ziņā atšķirs vienu no otras, un liktenis aizvedis katru uz savu pusi. Esi uzto gatava! Taču mūsu abu vārdi nozīmē lsīdas kalpones. Varbūt mums patiesi ir lemts palikt kopā?

Hēsione noslīga uz grīdas, spītīgi raukdama uzacis, tomēr laimīga apziņā, ka Taīda viņu neatraida. Bet Taīda, garas dienas iespaidu nogurdinātā, gandrīz vai acumirklī aizmiga.

Krēslas stundā Taīda un vakardienas dzejnieks un brīnumdaris sēdēja uz Nēitas tempļa pakāpieniem pie tumšās upes, gaidīdami uzlecam Debesu Sargu.

Bārdainais dzejnieks sacīja, ka Dēlas filozofs aizliedzis izpaust viņa vārdu. Viņš esot dižens prātnieks, kaut ari pazīstams tikai tiem, kas iepazinuši orfiķu, pltagoriešu un himnosofistu mācību. Viņš vairākus gadus nodzīvojis LIbijas tuksneša rietumos, kur atklājis pamestas un sabrukušas senkrētiešu svētnīcas. Tieši no turienes pa visām grieķu zemēm izplatījies trejādās dievietes Hekates — Krētas un LIbijas čūskdieves kults. Viņas daiļās priesterienespavedinātājas jeb lamijas Grieķijā pārvērtušās par briesmīgiem nakts dēmoniem. Par dēmonu kļuvusi ari pūces izskata dieviete, kas SIrijā pārvērtās par Liliti — pirmā cilvēka pirmo sievu. Sīriešu mēness dieve ari tikusi attēlota ar čūskas ķermeni, bet Ēģiptē reizēm ar lauvas galvu. Nēita īstenībā esot tā pati trejseju čūska — LIbijas dieviete. Atikas galvenā dieviete — Gudrā Atēna — dzimusi LIbijā, Tritona ezera krastos kā trejseju čūskdieve. Senajās reliģijās visur galvenā esot trejseju Mīlas dieviete, tādēļ ari esot trīs Mūzas, trīs Nimfas. Vēlākajos mītos to katrā ziņā uzvarot kāds vīrišķais dievs vai Persejam līdzīgs varonis.

Dēlas filozofs apgalvo, ka seno reliģiju dievietes un dievi, pāriedami pie jaunām tautām, arvien pārvēršoties ļaunos dēmonos. Esot jānomelno agrākais, lai apliecinātu jauno. Cilvēki diemžēl tādi esot…

Varenā Dieviete Māte jeb Ana, kas sevi apvienojusi Gudrības, Milestības un Auglības seju, tagad esot pagriezusi pret cilvēkiem sava vaiga pretējo pusi: kļuvusi par Ļaunuma, Iznīcības un Nāves dievieti. Tomēr jūtu atmiņa esot spēcīgāka par visu, senās ticības pastāvīgiuzpeldot virspus jauno ticību sloga. Anas tēli esot sadalījušies, kļuvuši par Grieķijas dievietēm: UrAna par Afrodīti, DiAna par Artemīdu, AtAna par Atēnu. Mēness dieve Artemīda, vissenākā no visām, ir saglabājusi savu trejsejaino veidolu un kļuvusi par Hekati — ļaunu burvestību un nakts murgu dievieti, nakts dēmonu barvedi, bet viņas brālis Apollons Nonāvētājs ir kļuvis par gaišo saules dievu un dziedinātāju…

— Un tu nebaidies par dieviem runāt tā, it kā tie būtu cilvēki?—satraukti ieprasījās Taīda, kas līdz šim bija klausījusies bārdainajā vīrā, viņu nepārtraucot.

— Dēlas skolotājs jau tev teica… turklāt es esmu dzejnieks, bet visi dzejnieki pielūdz sievišķo dievieti. Bez tās dzejnieks nevar iztikt, tas pievēršas tikai viņai. Un viņai ir jāpakļaujas dzejnieka vārdu patiesībai. Jo dzejnieks meklē īstenību, izzina lietas, kas neinteresē ne Mūzu, ne Mīlestību. Viņa ir dieviete, taču ari sieviete — tāpat kā tu!

— Tu man stāsti tā, it kā es…

— Tāpēc jau viņš ir dzejnieks!— viņiem aiz muguras atskanēja vārga, taču skaidra balss.

Abi pielēca kājās, noliekdamies Dēlas priestera priekšā.

— Jūs esat pat aizmirsuši, ka Niktūrs jau atspoguļojas upes ūdeni.

Bārdainis, tūliņ zaudējis cienīgumu, nomurmināja kādus atvainošanās vārdus, taču priesteris, dodams zīmi, viņu apklusināja:

— Dzejniekam vienmēr jāatrodas priekšgalā, tāda ir viņa būtība. Ja kaut kas vēl ir varens, bet jau pārsniedzis briedumu, sācis atmirt — tas jāsagrauj, un dzejnieks kļūst par postītāju, vērš pret to izsmiekla triecienu. Ja kaut kas lietderīgs vēl ir vārgs, nav ieguvis spēku vai pat ticis iznicināts — tas jārada no jauna, jāieplūdina tajā spēks. Te nu dzejnieks kļūst par sapņotāju, cildinātāju un radītāju! Tādēļ tam vienmēr ir divas sejas, vēl labāk, ja trīs, tāpat kā Mūzai. Bet par ļaunu nāks dzejniekam pašam un cilvēkiem, ja viņam bus tikai viena seja. Tad dzejnieks būs ļaunuma un posta sējējs.

— Uzdrošinos tev iebilst, Dēlas prātniek,— bārdainis pacēla galvu,— kālab tu runā tikai par dzejnieku? Vai gan filozofi nav likpat lielā mērā atbildīgi par saviem vārdiem?

— Es nerunāju par mēru, kas ir visiem vienāds. Tu zini, ka vārda un skaņas maģija ir daudzkārt spēcīgāka par sofistu kluso balsi. Dzejnieka vara pār cilvēkiem ir daudz lielākā, tālab jau…

— Es sapratu, skolotāj, un atkal noliecu galvu tavas gudrības priekšā. Netērē vairāk vārdu.

— Nē, es redzu, tu vēl neesi ieguvis visu dzejnieka dziļo spēku, kaut ari esi iesvētīts ar Piecām Lotosa Ziedlapiņām. Dzejas jēdziens radies no vārda «ciņa» saknes, taču dzejnieks ar savu otro dabu vēl noteikti cenšas izšķirt karotājus..Viņš ir samierinātājs, kā tas bijis jau izsenis. Kāpēc tā?

Bārdainis samulsis izpleta pirkstus, ar šo žestu atklādams, ka ir no Mitilēnes, un priesteris pasmaidīja.

Tad klausies ari tu, Taīda, jo tas tev palidzēs daudz ko izprast. Kad bija ieviesušies vīrišķie dievi, kas no ziemeļiem ieradās kopā ar ahajiem, danajiem un aioliešiem — ciltīm, kas sev pakļava «Jūras Tautu» pelasgus,— pirms piecpadsmit gadsimtiem nemierīgais, pašpārliecinātais vīrišķais gars nomainīja to kārtību un mieru, kas bija raksturīgs sieviešu virskundzības laikam. Varonīgi karotāji nomainīja lieliskās mīlas un nāves pavēlnieces. Priesteri pieteica karu sievišķajam pirmsākumam. Bet dzejnieks kalpo Varenajai Dievietei un tāpēc ir sabiedrotais sievietei, kura, kaut ari pali nav dzejniece, tomēr ir Mūza.

Jaunās tautas nošķir Sauli no Mēness, vīrišķo dievību no AnathiIštaras, piešķirot Saules dievam nedalītu varenību, uzskatot vīrišķo dievu par visa pastāvošā sākumu un beigām… Tu tikko Taīdai pareizi sacīji, ka vecās reliģijas dievi jaunajā reliģijā kļūst par ļauniem dēmoniem. Gribu vēl piebilst, ka dievietes kā ļaunu burvestību pavēlnieces arvien vairāk tiek atstumtas pie malas. Tā tas notiek gan austrumos, gan rietumos, gan ari Grieķijā. Reizē ar dievietēm atkāpjas ari dzeja, mazinās dzejnieku skaits un apsīkst viņu spēks. Es nojaušu, ka tālā nākotnē tas atnesis nelaimi.

— Kāpēc nelaimi, vai drīkstu tev jautāt, tēvs?— ierunājās Taīda, kas līdz šim bija stāvējusi klusēdama.

— Cilvēka vienotā būtība tiek sašķelta divi daļās. Dzejnieks domātājs sastopams aizvien retāk. Arvien lielāku pārsvaru gūst saprāts — Nūs jeb Fronēma, kas raksturīgāks vīriešiem, aizstājot atmiņu — Mnēmi, Aistēsi un Tlmosu — jūtas, sirdi un dvēseli. Un vīrieši, zaudēdami poētisko spēku, kļūst līdzīgi pltagoriešu skaitļotājiem vai sīriešu un rietumtautu atriebīgajām un apdomīgajām dievībām. Vīrieši piesaka karu sieviešu virsvadībai un līdz ar to zaudē garīgās saites ar pasauli un dieviem. Norēķinādamies ar dievību, viņi gluži kā naudu skaita savus nopelnus un grēkus un šķīstīšanās vietā saņem liktenīgu vainas un bezspēcības apziņu.

— Kad tas viss sākās, tēvs? Kāpēc tā notika?

— Ļoti sen! Kad cilvēks zaudēja ticību sev un sāka paļauties uz paša izgudrotajiem rīkiem, arvien vairāk attālinādamies no dabas un ļaudams izsīkt saviem iekšē; jiem spēkiem. Sieviete dzīvoja citādāk un vairāk saglabāja sevi, kļūdama stiprāka par vīrieti garā, mīlestībā un savas būtības izpratnē. Tā domā orfiķi… Bet gana runāts par to, nakts iestājusies, ir laiks iet…

Satraukums Taīdas elpu darīja ātrāku. Cauri nelielam pagalmiņam viņa vīriešiem nopakaļ devās uz mūra pilonu virs galerijas, kura aizstiepās pār pakalna nogāzi. Kādu brīdi visi gāja klusēdami, tumsā piesardzīgi sperdami soļus. Tad Taīda dzirdēja, ka bārdainais dzejnieks ieprasījās Dēlas filozofam:

— Vai tavi vārdi jāsaprot tā, ka mēs, grieķi, par spīti savām milzīgajām zināšanām un izcilajai mākslai, tīšuprāt vairāmies radīt jaunus ieročus un mašīnas, lai nebūtu jāšķiras no Erota jūtām, skaistuma un dzejas?

— Manuprāt, tā ir, lai gan mēs to varbūt nemaz neapzināmies.

— Vai tas ir gudri?

Ja visa pasaule tiecas dzejniēku nošķirt savrup no

filozofa, jutās no saprata, visvarenam dievam soģim

tiecas pretim visgudram un tiecas no dzīvās dabas uz pilsētām, mūru un mašīnu aizsardzībā, tad grieķu ceļš novedis pie bojāejas.

— Tomēr tā būs cildena bojāeja! Mūs slavinās gadsimtiem ilgi!

— Tev taisnība. Nākamajos gadu tūkstošos Grieķija, par spīti visiem mūsu trūkumiem un kļūdām, paliks brīnumskaists sapnis visiem nozīmīgiem cilvēkiem! Mēs esam klāt!

Filozofs apstājās un pagriezās pret Taīdu. Hetēra sastinga. Viņš uzmundrinoši pasmaidīja un paņēma Taīdu pie rokas, kaut ko pačukstēdams dzejniekam. Tas nozuda sanu ejā, bet filozofs ieveda Taīdu ļoti augstā apaļā telpā, ko apgaismoja kūpošas aromātiska koka lāpas. Viņš pamāja ar roku — un tūliņ sāka rībēt neredzamas bungas. Tās rībēja skaļi, tempam arvien pieaugot, un drīz dārdošās skaņu kaskādes, līdamaš pār Taīdu, lika viņai nodrebēt pie visām miesām, aizraudamas ar savu ritmu un varenumu. Filozofs pieliecās pie atēnietes un, balsi paceldams, pavēlēja:

— Novelc visas drānas. Noauj arī sandales.

Taīda nedomādama paklausīja. Filozofs atzinīgi noglāstīja viņai matus, lika izņemt no tiem ķemmi un atraisīt lentes.

— Tevī var manīt Varenās Dievietes asinis. Nostājies apļa centrā.

Taīda nostājās centrā, vēl arvien drebēdama no bungu rīboņas, bet Dēlas prātnieks nozuda. Piepeši, it kā no sienām iznirušas, parādījās deviņas sievietes ar sarkanu ziedu vainagiem vaļējos matos, kailas tāpat kā Taīda, ne ēģiptietes, bet arī ne grieķietes — Taīda nepazina šo tautu. Viena no tām, gados vecākā, spēcīga, platām krūtīm, ar veselu sīksprogainu matu gūzmu un tumšas bronzas krāsas ādu, pieskrēja pie Taīdas. Pārejās lokā sastājās apkārt.

— Dari tāpat kā mēs!— vecākā lika labā grieķu valodā, satvērusi atēnieti aiz rokas.

Sievietes sāka soļot, augstu cilādamas ceļgalus un turēdamas cita citu aiz vaļējiem matiem. Viņu gaita paātrinājās, pārvērtās skrējienā. Palaidušas vaļā matus, viņas sagriezās kā vilciņš, sastinga, tad, izlocīdamās igdismā — mežonīgā Trojas dievietes dejā, sāka neganti grozīt gurnus; pēc tam atkal joņoja — atmestām galvām un izplestām rokām, it kā gatavotos apskaut visu oikumeni. Bungu rīboņa bija pārvērtusies nepārtrauktā rēkoņā, dejotājas izdarīja sarežģītas kustības, palaikam ar izkaltušām mutēm piesmakušās balsīs kaut ko izkliegdamas. Sievietes cita pēc citas krita uz grīdas un dejojošajām pa kāju apakšu aizvēlās pie sienas. Taīda, pilnīgi nodevusies mežonīgajam rituālam, nemanīja, ka bija palikusi divatā ar vecāko dejotāju. Astoņas pārējās pagurumā vārtījās uz grīdas. Vecākā turpināja deju, sviedriem noplūdusi un ar izbrīnu vērodama Taīdu, kas no viņas neatpalika — tikai kvēloja karstā sasārtumā. Negaidot dejotāja apstājās, augstu pacēlusi rokas. Arī mūzika, ja tā varēja nosaukt šo neiedomājamo dārdoņu; tikpat piepeši apklusa. Vecākā zemu paklanījās Taīdai un spalgi iekliedzās. Uz grīdas guļošās dejotājas visas reizē piecēlās. Atēniete palika viena pati, vēl aizvien satraukumā drebēdama.

Kaut kur no augšas atskanēja Dēlas filozofa balss:

— Atgūsties, ej pa labi.

Taīda pamanīja izeju no apaļās zāles, tā bija šaura kā sprauga, un devās turp, viegli grīļodamās kā miglā. Aiz muguras, smagi noklaudzēdamas, aizcirtās durvis, kļuva pilnīgi tumšs. Taīda izstiepa rokas un piesardzīgi paspēra vairākus soļus. Piepeši no augšas viņai pāri nolija milziga sāļa ūdens šalts, kas smaržoja pēc jūras. Pārsteigtā atēniete pakāpās atpakaļ, taču atcerējās aizdarītās durvis un gāja atkal tālāk. Eja pagriezās taisnā leņķī vienreiz, tad otrreiz. Pēc otrā pagrieziena kaktā paspīdēja tikko manāma gaismiņa. Slapja no galvas līdz kājām, tomēr vēl nealvēsusi, Taīda ar atvieglojuma sajūtu jau grasījās doties uz priekšu — bet pēkšņi apstājās, bailēs sastingusi. Viņa atradās augstā, neapjumtā zālē, kas līdzīgi akai pacēlās pretī zvaigžņotajām nakts debesīm. Visu grīdas platību aizņēma ar ūdeni pildits baseins. Vienīgi tur, kur stāvēja Taīda, bija šaurs īstu jūras oļu uzbērums, kas lēzeni veda ūdenī. Viļņi klusi šļakstījās pār oļiem, nezin no kurienes vilka vējš, plandīdams un mēģinādams nodzēst vienīgās lāpas liesmu, kas meta sarkanus atspulgus melnajā ūdenī. Taīdai vairākkārt noklabēja zobi, viņa salīgi noraustīja plecus, pūlēdamās apvaldīt drebuļus, taču nomācošā neizprotamo un neapzināto baiļu sajūta neatkāpās.

— Nebaidies, mana meita! Es esmu pie tevis.— Dēlas filozofs parādījās baseina pretējā pusē un sāka lēni iet tam apkārt pa granītā darināto malu.

— Pēc rituāla tevi vēl vajadzētu piekalt pie klints, lai tevi aprij jūras nezvērs. Taču tu jau esi bijusi pakļauta daudz briesmīgākai pārbaudei Labirintā, un mēs nolēmām šo rituāla daļu atcelt. Es te nokaisīšu triju svēto koku ogles — ozola, riekstkoka un vītola, tos izmanto bēru sārtos, un tie nozīmē varu, gudrību un pievilcību. Uz šīm oglēm tu ari pārgulēsi kā nāves gultā. Ņem,—

Filozofs no nišas sienā paņēma klēpi melnas aitu vilnas un pasniedza Taīdai,— tu šeit vientulībā, uz mutes gulēdama, pavadīsi nakti līdz pirmajām rītausmas pazīmēm. Kad sāks aust gaisma, ej atpakaļ galerijā, pagriezies pa kreisi, uz gaismekļa spīduma pusi, un ieej tumšā alā, kur tev jāpavada diena. Kad dzirdēsi zvanām, nāc atkal atpakaļ uz oļiem — līdz nākošajai rītausmai. Šoreiz guli uz muguras, vēro debesis un atkārto seno Gajas himnu. Tā būs vēl divas naktis. Es atnākšu tev pakaļ. Vajadzēs gavēt. Dzeramais ūdens ir alā — amforā pie guļvietas. Haire!

Taīda, drebuļu kratīta, daļu vilnas izklāja uz oļiem un, uzreiz nevarēdama iekārtoties šajā neparastajā guļvietā, centās arī apsegties ar vilnas kumšķiem. Tikko dzirdamā viļņu čala uzdzina miegu…

Viņa pamodās no aukstuma, juzdama sāpes, jo oļi spieda augumu. Oda pēc aitām, melnais ūdens baseinā šķita netīrs. Taīdas mati bija sapinkājušies un salipuši no sāļās ūdens šalts. Taīda pacēla galvu un pamanīja, ka debesis zaudējušas samtaino melnumu un sāk kļūt pelēkas. Atcerējusies Dēlas filozofa nosacījumu, viņa savāca vilnu kaudzē, rūpīgi saberzēja notirpušo augumu un devās pazemē. Viņu mocīja izsalkums, mute bija gluži sausa, viņai šķita, ka ir ļoti netīra. Taīda bija neziņā. Vai patiesi iesvētīšanas pārbaudījums sastāv no šādām tik vienkāršām neērtībām? Kam viņa tiek iesvētīta? Piepeši atēniete atcerējās, ka filozofs viņai par to nekā netika teicis. Un viņa nebija neko pavaicājusi pilna bērnišķīgas uzticēšanās dīvainajam sirmgalvim. Ja jau viņš uzskata par nepieciešamu Taīdu iesvētīt, tad tas arī jādara! Taču neērtības naktī, pēc kuras nekas nenotika, viņu noskaņoja skeptiski. Viņa bija tikai gulējusi, tiesa gan, gulējusi nelādzīgā guļvietā, drūmā, nejēdzīgā akā. Kāpēc? Kas viņa bija mainījies?

Sev par pārsteigumu, atēniete pazemē atrada trauku, kurā nomazgāties, un visu tualetei nepieciešamo. Nomazgājusies un ar pūlēm izsukājusi biezos matus, Taīda padzērās un, kaut arī bija izsalkusi, sāka justies daudz labāk. Gaismeklis izdega un nodzisa. Iestājās pilnīga tumsa. Taīda aiztaustījās līdz guļvietai, kas bija pārsegta ar mīkstu audumu, un ilgi gulēja, dziļās domās iegrimusi, līdz viņu pārmāca miegs. Pamodusies no vara plātnes šķindiena, viņa devās uz baseinu, izklāja labi ērti vilnu un apgūlās uz čirkstošajiem oļiem, pievērsusi skatienu ar spožām zvaigznēm piebārstītajām debesīm.

Jau dienā izgulējusies, viņa visu nakti neaizvēra acu, nenovērsdama skatienu no zvaigznēm. Nemanot viņu parņēma dīvaina izjūta, it kā viņa lidotu augšup. Pati zeme kopā ar viņu tiecās pretī debesīm, kas bija gatavas saņemt to savos skāvienos. «Priecājies, dievu māte, tu zvaigžņoto debesu sieva!» viņai iešāvās prātā pa jaunam izprastie senās himnas vārdi. Taīdai likās, ka viņa ir saplūdusi kopā ar dāsno, plašo Gāju, kas gaida savienošanos ar melno, zvaigžņu mirdzuma pilno bezgalību. Kuru katru brīdi atēnietes priekšā vajadzēja atklāties varenajam pasaules noslēpumam. Taīda izpleta rokas, viss viņas augums saspringa, no lūpām izlauzās mokošas nepacietības vaids. Taču nakts melnā sega joprojām pletās viņai pāri kā neizmērojams bezdibenis, debess spīdekļu noslēpumainais mirdzums nenāca tuvāk. Saviļņojuma spējais noplakums atēnieti nevis apbēdināja, bet aizvainoja. Viņa ieraudzīja sevi no malas: nožēlojamu, mazu, kailu, akas dibenā, augsto un gludo mūra sienu bezizejas lokā. Viņas iedoma par saplūšanu ar Gāju bija pārdroša svētuma zaimošana, neaizsniedzamais tāpat palika neaizsniedzams, nākotne nesolīja nekā dižena un gaiša. Taīdu sagrāba vēlēšanās pielēkt kājās un skriet prom — kā aplamniecei, kas ielauzusies aizliegtā pasaulē un beidzot sapratusi savu niecību. Kaul kas — varbūt tā bija vecā filozofa griba — vel viņu noturēja uz vietas.

Pamazām Taīda pakļāvās zvaigžņotās nakts mieram, un pirmītējo apmulsumu nomainīja pašpaļāvība. Tomēr, kad viņa ieradās alā, lai iegrimtu nemierīgā miegā, satraukums atgriezās, to pastiprināja izsalkums un neizpratne, kāpēc viņai liek visu to darīt.

Trešā nakts vienatnē ar zvaigznēm simboliskās jūras krastā sākās citādi. Pēc divām tumsā pavadītām dienām zvaigznes šķita neparasti spožas. Kāda no tām piesaistīja Taīdas uzmanību. Tās asais stars caur acīm iēkļuva sirdī, un pa visu augumu kā zila uguns izlija brīnumains spēks. Pievērsusi skatienu zvaigznei un koncentrējusies, Taīda atcerējās rituāla deju maģiskos izsaucienus, kas palīdz spēkus un jūtas sakopot vienā veselumā, un sāka atkārtot: «Gaja — Taīda, Gaja —Taīda…» Juceklīgais domu plūdums kļuva gausāks, zeme Taīdai apakšā salīgojās, un viņu tikpat kā kuģi naksnīgā jūrā nemanāmi, līgani sāka nest uz priekšu.

Beidzot Taīda bija izpratusi viņas pārbaudīšanas mērķi un jēgu. Zināms, tur, Vidusjūras salās, cilvēks, nakts klusumā atstāts vienatnē ar jūru, saplūstot ar viļņu nebeidzamajiem šļakstiem, vieglāk nonāca līdz pirmatnīgai saliedētībai ar Gajas dabiskajiem spēkiem.

Nožēlojamā simbolika Taīdai neļāva ātri izraisīt sevī dziļas jūtas, iekļauties laika plūdumā līdzīgi Ahelojai Argirodīnei [30] , kas veļ savus sudrabainos viļņus no nākotnes nezināmības uz pagātnes tumsību pazemē. Tomēr, ja vēlēšanās no paša sākuma bijusi dedzīga un stipra, koncentrēt ību un gara pacilātību varēja sasniegt arī te, kur viss drīzāk līdzinājās teātra dekorācijai.

Pagāja it kā pavisam īsa nakts, un daudzkrāsainās zvaigznes kļuva saltākas, sudrabodamās drīzās rītausmas gaidās. Pakļaudamās piepešai vēlmei, Taīda piecēlās un, izstiepusies visā augumā, metās iekšā melnā ūdens dziļumos. Viņu pārņēma apbrīnojams siltums, ūdens, kas sākumā bija licies sastāvējies un netīrs, izrādījās tikpat svaigs kā jūrā. Tikko jūtama straume maigi glāstīja, nomierinādama sakairināto ādu. Taīda pagriezās uz muguras un atkal pievērsa skatienu debesīm. Austrumpusē pār tuksnesi cēlās rītausma, bet Taīda nezināja, vai viņai atkal jādodas alas tumsā vai ari jāgaida zīme šeit. Viņas neziņu izkliedēja pazīstamais sitiens pa vara plāksni. Uz oļu uzbēruma parādījās vecais filozofs.

— Nāc pie manis, meita! Ir laiks sākt rituālu.

Gandrīz reizē ar viņa vārdiem brāzmaina skaidras dienas ausma uzvijās krēslaino debesu augstumos, atspīdēja no akas gludās sienas, un Taīda sevi ieraudzīja tumši pulēta granīta baseina kristāldzidrajā ūdenī. Apsviedusies uz vēdera, viņa ātri aizpeldēja līdz oļu uzbērumam. Apžilbusi pēc ilgās uzturēšanās alā un nakšu krēslībā, viņa izkāpa no ūdens un apsedzās ar slapjajām, sprogainajām matu cirtām.

Filozofam aiz muguras parādījās bārdainais dzejnieks ar melnu akmeni rokā.

— Tevi simboliski vajag ķert zibens spērienam, un tam tevi jāšķīsta — viņš tev iesitīs ar akmeni, kas nokritis no debesīm. Atmet matus atpakaļ un noliec galvu.

Taīda nekurnēdama paklausīja — tik ļoti bija nostiprinājusies viņas uzticība vecajam filozofam.

Sitiens nesekoja. Skaļi nopūties, dzejnieks atkāpās, ar brīvo roku aizsegdams seju.

— Kas tev notika, mitilēnieti?—sirmgalvis pacēla balsi.

— Es nevaru, tēvs, šis Gajas radošo spēku veidojums ir tik brīnišķīgs. Paraugies uz viņas pilnību, man iešāvās prātā, ka paliks rēta, un man nolaidās roka.

— Saprotu tavas jūtas, taču rituāls jāizpilda. Apdomā, kur rēta būs vismazāk redzama.

Redzēdams dzejnieka vilcināšanos, filozofs paņēma akmeni pats.

— Aizliec rokas aiz galvas,— viņš strupi lika Taīdai un ar akmens aso šķautni deva spēju triecienu pa augšdelma iekšpusi virs paduses. Taīda klusi iekliedzās, sāka tecēt asinis. Priesteris savāca mazliet asiņu un iejauca baseina ūdenī. Nosaitēdams atēnietei roku ar linaudekla lenti, viņš apmierināts sacīja:

— Redzi, par šo rētu zinās tikai viņa un vēl mēs abi.

Galvu noliecis, dzejnieks pasniedza Taīdai kausu kazas

piena ar medu — dzērienu, ar kādu Krētas salas alā Zevu bija dzirdījusi dievišķā kaza Amalteja. Taīda apdomīgi izdzēra to līdz dibenam un juta, kā izsalkums norimst.

— Šis dzēriens nozīmē atdzimšanu dzīvei,— filozofs sacīja.

Dzejnieks uzlika Taīdai galvā vainagu no spēcīgi smaržojošām baltām puķēm ar piecām ziedlapiņām un pasniedza gaišzilu ģērbu, gar kura apakšmalu parasto bārkšu vietā vijās kāšveida krustu raksts, kas atēnietei šķita baismīgs. Dēlas filozofs, kā vienmēr, uzminēja viņas domas.

— Tā ir ugunīgā riteņa zīme, kas pie mums atnākusi no Indijas. Redzi, kāšu gali ir atliekti pretēji saules griešanās virzienam. Ritenis var velties tikai saules griešanās virzienā un iezīmē labestību un labvēlību. Bet, ja tu ieraudzīsi līdzīgus krustu riteņus ar kāšiem, kas atliekti saules griešanās virzienā, tā ka ritenis var velties tikai pretēji saules gaitai,— zini, ka tev darīšana ar cilvēkiem, kas izraudzījušies ļaunuma un posta ceļu.

— Tāpat kā melnā burvestību deja, ko naktī pretēji saules gaitai dejo ap to, kam grib kaitēt?—Taīda pavaicāja, un filozofs apstiprinoši pamāja.

— Te ir trīs Trejseju dievietes — mūzas krāsas,— dzejnieks teica, apsiedams Taīdai auduma jostu ar gareniskām baltām, zilām un sarkanām svītrām. Viņš pēc ēģiptiešu paražas zemu paklanījās atēnietei, ar plaukstu pieskardamies savam labajam ceļgalam, un klusēdams izgāja laukā.

Dēlas filozofs veda Taīdu no pazemes cauri žilbinošas gaismas pielijušam pagalmiņam uz augšējo stāvu pilonā virs vārtiem.

Turpmākās septiņas dienas un naktis aizņēma dīvaini koncentrēšanās un atslābināšanās vingrinājumi, darbošanās un svētlaimīgas atpūtas brīži, kas mijās ar prātnieka vēstījumiem par daudz ko tādu, kas labu izglītību guvušajai Taīdai nebija nācis ne prātā. Šķiet, ar viņu bija notikušas lielas pārmaiņas — uz labu vai uz Jaunu, to viņa vēl nespēja novērtēt. Katrā ziņā no Nēitas tempļa izies gluži cita Taīda, daudz mierīgāka, viedīgāka. Viņa nekad nevienam nestāstīja par šīm skarbajām dienām un neparastajām jūtam, kas uzšāvās kā liesma, aprīdamas bērnišķīgās ticibas nodriskātās drānas. Par ciešanām, ko sagādā šķietami svarīgo panākumu sniegtā valdzinājuma zudums, par jaunu cerību un mērķu pakāpenisku nostiprināšanos viņa būtu varējusi pastāstīt vienīgi meitai, kas būtu līdzīga viņai. Dzīve vairs nelikās sarežģīts līkumains ceļš, kas neskaitāmos lokos aizvijas no gaismas uz tumsu, no birzīm uz upītēm, no pakalniem līdz jūras krastam. Un visur gaida vēl nepiedzīvotais, jaunais, vilinošais…

Dzīves ceļu tagad Taīda iedomājās taisnu kā bultas lidojumu, kas šķeļ dzīves līdzenumu,— sākumā platu un skaidru, tālāk aizvien šaurāku, miglaināku un galu galā aiz horizonta izzūdošu. Taču apbrīnojami vienveidīgu visa savā garuma, it kā vaļēja, no abām pusēm vienādu kolonnu ieskauta galerija stieptos prom tālumā — līdz pašām Taīdas mūža beigām…

«Zinošā», kā slepus tika dēvēta Persefone, bija ielauzusies sirdi, kur līdz šim bija nedalīti valdījusi Afrodīte un viņas draiskais dēls. Šīs jaunajai, veselīgajai sievietei neparastās jūtas atēnieti nepameta visu laiku, kamēr viņa uzturējās Nēitas templi, un dīvainā kārtā palīdzēja asāk uztvert Dēlas filozofa pamācības. Vecais vīrs viņu iepazīstināja ar orfiķu mācību, kuras nosaukums radies no tā, ka orfiķi uzskatīja par iespējamu iznākšanu no Aīda pazemes valstības, tāpat kā Orfejs no tās izveda savu Eiridiki.

Šī mācība, kas pagājušo gadsimtu dzīlēs radusies, saplūstot kopā Krētas un Indijas gudrībai, apvienoja sevī t.cību iespējai iemiesoties jaunā veidolā un dzīves un likteņa loku nebeidzainības noliegumu. Varenais princips «viss plūst, mainās un paiet», kas atspoguļojas Krētas varenās dievietes KibelesRejas vārdā, bija atdūries pret jautājumu — vai nāks atgriešanās pie agrākā?

— Jā, vienmēr nāks!—atbildēja Slrijas gudrie un Pitagors — slavenais orf iķu skolnieks, pelasgs no Samas salas, kurš orfiķus novirzīja sānis no senās gudrības, Ursalimas prātnieku ietekmē nodevies skaitļu un zīmju rotaļai.

— Nenāks,— apgalvoja vecās orfiķu skolas filozofi.— Nevis Ritenis, kas mūžīgi rit loku pēc loka, bet Spirāle — lūk, mainīgo lietu patiesais plūdums, un tas sniedz glābiņu no Riteņa.

«Dievi nav radījuši Visumu, tas radies no dabiskiem pasaules fiziskajiem spēkiem,» — tā mācīja orfiķi. «Kosmoss — tā vispirms ir kārtība. No Haosa, Hrona (Laika) un Ētera (debess izplatījuma) ir izveidojusies Visuma ola. Ola sāka plesties plašumā, viena tās puse izveidoja debesis, otra — zemi, bet starp tām radās Bioss — dzīvība. »

Apmierinādami sava laika domājošo cilvēku vajadzības, orfiķi, zināms, nenojauta, ka pēc divdesmit sešiem gadsimtiem gigantiski pieaugušās cilvēces dižākie prāti pieņems gandrīz tādu pašu Kosmosa izcelšanās koncepciju, vienīgi atņemdami Zemei galveno vietu Visumā.

Divpadsmit gadsimtus pirms Taīdas radās mīts par Samsonu — spēkavīru, kam atņemta acu gaisma un kas piekalts pie dzirnavām un nosodīts mūžīgi griezt dzirnavu ratu. Riņķojošo debesu velvi kopš senseniem laikiem cilvēki salīdzinājuši ar dzirnavām. Kā lai tiek vaļā no Riteņa, no dzīves un likteņa apļu nebeidzamības?

Orfiķi šo problēmu atrisināja pēc sava prāta. Līdz pat mūsu dienām var atrast viņu pamācības uz zelta medaljoniem, ko viņi uzkarināja kaklā saviem mirušajiem. Kad mirušā cilvēka slāpju mocītā dvēsele aizlīgoja pa pazemes valstību cauri balto liliju — asfodelu laukiem, tai vajadzēja atcerēties, ka nedrīkst dzert no Lētes upes. Tās ūdens, ko tumšu darīja krastus aizēnojošās slaidās cipreses, lika aizmirst pagājušo dzīvi. Dvēsele tad kļuva par nevarīgu materiālu jaunas dzimšanas, iznīkšanas un nāves ciklam, kas bezgalīgi atkārtojas. Turpretī, padzerdamās no Persefones svētā avota, kas apslēpts birzī, dvēsele, saglabādama atmiņu un zināšanas, atbrīvojas no mūžam riņķojošā Riteņa un kļūst par valdnieci mirušajiem.

Līdzās mācībai par iespēju iemiesoties jaunā veidolā, kas nākusi no Āzijas, orfiķi saglabāja ari senas vietējās ieražas.

— No tevis,— Dēlas filozofs sacīja,—orfiķu zinātnieki prasa, lai tu atcerētos, ka cilvēka gara nākotne ir viņa paša rokās un nebūt neatrodas vienīgi dievu un likteņa varā, kā tic visi no Ēģiptes līdz Kartāgai. Šai ceļā nedrīkst piekāpties vai novirzīties, citādi — gluži kā ūdens malku no Lētes — tu iedzersi ļaunuma, skaudības un alkatības indi, kas tevī pavērs tālos Ereba bezdibeņus. Mēs, Jonijas orfiķi, mācām, ka krietnuma ceļā visi cilvēki ir vienādi un zināšanu līdztiesīgi. Piedzimstot cilvēku atšķirība ir milzīga. To pārvarēt, visus apvienot, tāpat kā pārvarēt tautu atšķirības, iespējams tikai vienā ceļā — zināšanu ceļā. Taču jāraugās, kurp ved ceļš, kas apvieno tautas. Posts, ja tas neved uz labu, un vēl jo ļaunāk, ja kāda tauta sevi uzskata pārāku par visām citām, uzskata sevi par dievu izredzētu, kas aicināta valdīt pār citām tautām. Tāda tauta liks citām ciest, iemantodama vispārēju naidu un patērēdama visus spēkus, lai sasniegtu mērķus, kas ir sīki dzīves plašuma priekšā. Mēs, grieķi, ne pārlieku sen nostājāmies uz šī mežonības un ļaunuma ceļa, jau agrāk uz tā bija nonākuši ēģiptieši un Sīrijas iedzīvotāji, bet tagad rietumos briest vēl jo ļaunākā Romas kundzība… Tā sasniegs drausmīgu varu. Un šī vara būs nežēlīgāka par visām citām, jo romieši ir citādi nekā grieķi: viņi ir tumsonīgi, tiecas pēc iekarojumiem un pārtikušas dzīves ar asiņainām izrādēm.

Atgriezīsimies pie tevis,— vecais filozofs aprāva aizsākto domu,— par mūsu novirziena orfiķi nevar būt neviens, kurš neatkarīgi no mērķa aizmirst cenu, par kādu cilvēki visu ieguvuši. Es nerunāju par vienkāršiem priekšmetiem, kas darināmi ar amatnieka rokām, bet domāju par lielām celtnēm, tempļiem, pilsētām, ostām, kuģiem, par visu, kas prasa daudzu cilvēku pūliņus. Neviens — pat visskaistākais templis nedrīkst tevi valdzināt, ja tā pamatos likti tūkstošiem vergu kauli un mokas, nekāds diženums nav cieņas vērts, ja tā sasniegšanai nonāvēti, miruši badā vai zaudējuši brīvību cilvēki. Ne tikai cilvēki, bet arī dzīvnieki, jo ari to ciešanas dara smagus likteņa svaru kausus. Tādēļ daudzi orfiķi neēd gaļu…

— Tēvs, bet kāpēc dievi prasa asiņainus upurus?— Taīda ievaicājās un gluži saduga, pamanījusi skolotāja acis dusmu zibeņus.

Brīdi cietis klusu, viņš atbildēja skarbi un strupi, un viņa vārdi nemaz neatgādināja pirmītējo rāmo valodu:

— Mežonīgus upurus mežonīgiem dieviem nes slepkavas…

Taīda samulsa. Jau dažu labu reizi sarunās ar veco filozofu hetēru bija pārņēmusi sajūta, ka viņa laužas aizliegtā pasaulē, zaimojoši atvelk aizkaru, kas mirstīgos atdala no dieviem.

— Nerunāsim par to, kam tu vēl neesi sagatavota!

Un Dēlas filozofs atlaida Taīdu.

Nākošajās dienās viņš hetērai mācīja pareizi elpot un attīstīt īpašu ķermeņa lokanību, lai varētu ieņemt tādas pozas, kas palīdz koncentrēties un ātri atpūsties. Kopš bērnības fiziski vingrinājusies, lieliski attīstīta, atturīga ēšanā un dzeršanā, viņa izrādījās tik spējīga skolniece, ka vecais vīrs labpatikā sila sev pa ceļgalu, iedvesmodams atēnieti.

— Es tev varu tikai iemācīt paņēmienus. Tālāk, ja vien gribēsi un varēsi, iesi pati, jo tas ir ce|š daudzu gadu garumā!— viņš piebilda, pārbaudīdams, cik labi Taīda visu atceras.

Sestajā — pītagoriešu dzīvības cipara — dienā vecais vīrs sīkāk pastāstīja Taīdai par visu dievību pirmmāti — Vareno Dievieti. Rakstu mācītāji melo, pūlēdamies pierādīt, ka sākotnēji bijis vīrišķais dievs. Pirms tūkstošiem gadu visas tautas pielūgušas Vareno Dievieti, bet ģimenē un dzimtā vadošo vietu ieņēmušas sievietes. Kad par noteicēju kļuvis vīrietis, ceļi sākuši šķirties. Senās reliģijas tikušas noslaucītas no Gajas virsas vai ari kļuvušas pilnīgi naidīgas sievietei, pasludinādamas to par ļaunuma un visa nešķīstā cēloni.

Austrumos neizmērojami tālu no šejienes ir milzīgā Viduszeme, iznīcinātās Krētas valsts laikabiedre. Tur dzeltensejaini un greizacaini cilvēki uzskata vīrišķo pirmsākumu Jang par visa gaišā iemiesojumu, bet sievišķo pirmsākumu Jin — visa tumšā iemiesojumu debesīs un zemes virsū.

Svelmainajās Sīrijas ielejās dzīvo vismaz tikpat sena, gudra tauta, kas sākumā pielūgusi Reju Ķibeli — tāpat kā krētieši. Vēlāk dievietes sievišķais vārds pārvērties vīrišķā— par Jehovu. Vēl gluži nesen Augšēģiptē pastāvējis

Jehovas un divu dieviešu — viņa sievu: Ašimabethilas un Anathabethilas kults. Vēlāk sievas izzudušas, un dievs palicis viens pats. Austrumos varenās dievietes Aštpretas jeb Ištaras un Jehovas kopēja pielūgšana sašķēlās divās dažādās ticībās. Pirmā daudz ko pārņēma no sievietes pielūdzējiem krētiešiem, no krētiešu kolonijas Gazas un senās gudrības pilsētas Biblas. Slavenais Zālamana templis ir celts pēc Krētas piļu parauga ar DžubeilasBiblas celtnieku palīdzību.

Jehovas pielūdzēju ticība sievieti pasludināja par nešķistu ļaundari, kuras grēku dēļ cilvēki izdzīti no sākotnējās paradīzes. Sievietei draud nāve, ja viņa kaila parādīsies kaut vai vīram vai ari ieies dievnamā… Jo bezjēdzīgāka ir ticība, jo vairāk tai pieķeras neizglītoti cilvēki; jo tumšāka šo cilvēku dvēsele, jo viņi ir fanātiskāki. Nemitīgi kari, slaktiņi pašu tuvāko tautu starpā — tāds ir iznākums vīrieša uzkāpšanai dievu un valdnieku troņos. Viss poētiskais, kas saistīts ar Mūzu, izzūd, dzejnieki kļūst par slavas dziesmu dziedātājiem bargā dieva galmā, filozofi attaisno dieva rīcību, mehāniķi izgudro jaunus kaujas līdzekļus.

Bet, ja valdnieks kļūst par dzejnieku un pielūdz Mūzu daiļas mīļotās tēlā, tad mīļotā tiek nogalināta. Tā notika ar Kommagēnes valdnieku Zālamanu un Sulamlti. Sulamlte bija pelnījusi nāvi vēl ari tāpēc, ka viņa, pārkāpdama aizliegumu, nebija slēpusi savu kailumu.

— Bet pie mums, Grieķijā, tik daudzi dzejnieki un mākslinieki slavina sieviešu skaistumu,— Taīda ieminējās.

— Jā, pie mums sievišķās dievības nav tālu atkāpušās no vīrišķajām, un tā ir grieķu laime un mūžīgas skaudības avots visām citām tautām. Grieķijā sievietes nav nošķirtas no pasaules, tādēļ tām izglītības trūkums nav tik raksturīgs kā citu tautu sievietēm un viņu bērni neizaug par mežoņiem. Sievietes, kas visā savā skaistumā pozē māksliniekiem un skulptoriem, Grieķijā nevis nogalina, bet cildina, pārliecībā, ka atdot savu skaistumu cilvēkiem ir tāds pats gods kā meistaram to atveidot freskā vai marmora tēlā. Grieķi ir izpratuši Erota spēku un dzejas nozīmību jūtu audzināšanā. Mēs neesam spējuši izdarīt tā, lai sievietes visas tām piemītošās spējas apvienotu vienā būtnē, bet esam vismaz radījuši divējādas sievietes, divus sievietes svarīgākos veidolus: mājas pavarda sargātājas un draudzenes hetēras.

— Un kurš veidols ir nozīmīgāks?

— Abi ir vienādi. Un abus apvieno Varenā Dieviete Māte, Meža Zvēru un Augu Valdniece. Tomēr atceries, ka Varenā Dieviete pilsētās nedzīvo. Tās mājvieta ir pakalni un birzis, Stepes un kalni, kur mitinās zvēri. Un vēl — jūra, jo viņa ir arī jūras dieviete. Sīrijas pravieši jūru uzskatīja par visa grēcīgā pirmdzimteni, ar jūru ir saistīta Rahāba — pavedinātāja, babiloniešu dieves Tiamatas pēcnācēja. Tie sludināja: «Nebūs vairs jūras!» Arī ēģiptieši baidas no jūras…

— Cik dīvaini! Man šķiet, es nespētu bez jūras ilgi dzīvot,— Taīda sacīja,— taču mani nebaida ari pilsēta, ja tā atrodas jūras krastā.

— Vai tad tu nezini, kuram sievietes veidolam sekot?— filozofs pasmaidīja.— Nelauzi nemaz galvu! Pats liktenis tevi radījis par hetēru, kamēr vēl esi jauna. Kad būsi vecāka, k|ūsi par māti un daudz kas tevī mainīsies, bet tagad tu esi Kirke un tev jāpilda savs uzdevums.

Uz Taīdas jautājumu — kāds ir šis uzdevums, Dēlas filozofs viņai paskaidroja, ka sievišķā dieviete Mūza, kaut arī neesot asinskāra, tomēr nepavisam neesot tik labsirdīga, kā iztēlojoties dzejnieki, kas tajā samīlējušies. Ikdienišķiem cilvēkiem pazīstams sakāmvārds, ka būt dzejniekam, mīlēt dzejnieku vai smieties par viņu — tas viss nesot vienādu postu. Krētas un Sīrijas senās mēness dieves bijušas rotātas ar čūskām, lai atgādinātu, ka to brīnumdaiļie tēli slēpj sevī Nāvi, bet lauvas sargājušas savus upurus pie dieviešu kājām. Tādas pašas ir arī viņu māsas: pūces izskata dieviete ar gudrībā kvēlošām acīm naktī lido,,vēstīdama nāvi tāpat kā «Nakts ķēve» Dēmetra, arī nežēlīgā piekūnu mātīte Kirke, bojāejas vēstnese, un Raudu salas valdniece Ea Vidusjūras ziemeļos. Mīlas burve Kirke vīriešus atkarībā no viņu nozīmīguma pārvērta par dzīvniekiem — cūkām, vilkiem vai lauvām. Artemīda Elate (Medniece) uzmana visu meža zvēru un cilvēku veselību, iznīcinādama vājos, slimos, plānprātīgos un neglītos.

Varenā dieviete Mūza ir kaila kā jau patiesības atklājēja, kas nav saistīta ne ar vietu, ne laiku. Viņa nevar būt pavarda sargātāja, viņa vienmēr būs tās pretstats. Sievietes nespēj diez cik ilgi izturēt viņas lomu.

— Es zinu,— bēdīgi un satraukti apliecināja Taīda, — cik daudzas menādas mīlas svētkos izdara pašnāvību.

— Esmu ar tevi aizvien vairāk apmierināts!—filozofs izsaucās.— Pie tevis teiktā vēl piebildīšu, ka sievieti, kas dzimusi, lai būtu par mūzu, bet ir spiesta būt par mājas saimnieci, vienmēr kārdina pašnāvība. Tava loma dzīvē и — būt par mākslinieku un dzejnieku mūzu, būt apburošai, žēlsirdīgai un maigai, bet nežēlīgai pret visu, kas apdraud Patiesību, Mīlestību un Skaistumu. Tev jābūt rosinošam aizsākumam, kas modina cilvēku dēlu labākās lieksmes, atturot viņus no negausīgas ēšanas, viņa dzeršanas un kautiņiem, no aplamas sāncensības, sīkas skaudības un zemiska verdziskuma. Ar dzejnieku un mākslinieku palīdzību tu, Mūza, nedrīksti pieļaut, ka zināšanu avots pārvēršas nedzīvā staignājā.

Brīdinu tevi, ka šis ceļš mirstīgai sievietei nav viegli ejams. Taču tas nebūs ilgs, jo to izturēt var vienīgi jaunas, spēkpilnas sievietes.

— Un kas tad tālāk? Nāve?

— Ja dievi tev piešķirs laimi mirt jaunai. Bet, ja ne, tad tu pievērsīsi pasaulei otru sievietes seju — kļūsi audzinātāja, mācīsi gudrībā bērnus, sēsi bērnu dvēselēs tās visa gaišā dzirkstelītes, kas vēlāk var kļūt par lāpām. Lai kur tu atrastos un lai kas ar tevi notiktu, atceries — tu esi Varenās Dievietes tēla nesēja. Zaudējot savu cieņu, tu pazemo visas sievietes — gan Mātes, gan Mūzas, ļauj dvēselēs, it īpaši vīriešu dvēselēs, svinēt uzvaru tumšajiem spēkiem, nevis tos uzveic. Tu esi cīnītāja. Tādēļ nemūžam nepazemojies vīrieša priekšā. Neļauj Erota spēkam darīt neko tev pretīgu, aizskarošu. Labāk Anterots nekā tāda mīlestība!

— Tēvs, tu teici — Anterots?

— Tu nobālēji? No kā tu izbijies?

— Kopš bērnības mums ir mācīts, ka visbriesmīgākā nelaime, no kuras baidās pati Afrodīte, ir mīlestiba bez pretmīlas. Tā nolemj cilvēku neciešamām mokām, pasaule viņam kļūst par Nesa drēbēm. Šādas mīlestības dievs Anterots izgudro arvien jaunus aizvainojumus un mocības. Un es nespēju pārvarēt šīs bērnudienu bailes.

— Tagad tev ir atklātas orfiķu un Trejseju dievietes zināšanas un tu uzveiksi šīs bailes. Vai esi redzējusi mūsu dzejniekam līdzīgus cilvēkus, kam piemīt spējas pakļaut citus savai gribai? Tādu nav mazums. Viņu vidū ir tirāni,

Ar nogalinātā kentaura Nesa asinīm saindētās drēbēs, ko Herakls uzvilka un vairs nekādi nespēja novilkt.

demagogi, stratēģi. Posts, ja tie kalpo ļauniem spēkiem, sējot ciešanas. Jāvairās no jebkādiem sakariem ar šādiem cilvēkiem, no kuriem dveš ļaunās, par melno dēvētās maģijas kaitīgā elpa. Tev jāzina, ka ir iespējams ietekmēt cilvēkus ar fiziskās mīlas, ar dzimumtieksmju palīdzību, ar skaistumu, mūziku, dejām. Pakļaujoties melnās maģijas mērķiem un zināšanām, skaista sieviete iegūst daudzkārt lielāku varu pār vīriešiem, bet vīrietis pār sievietēm. Un posts tiem, kas rāpos pie viņu kājām, nicināti un gatavi uz visu viena vārda vai skatiena dēļ. Tas, lūk, ir īstais Anterots! Dzīve un cilvēki ir bezgala daudzveidīgi. Taču tev piemīt spēks akli nepakļauties ne cilvēkiem, ne mīlai, ne viltus runu un rakstu mānīgajiem vārdiem. Kāpēc gan tev jābaidās no mīlestības bez pretmīlas? Tā tikai darīs stipru tavu gaitu, modinot apslēptus spēkus. Tādēļ jau es tevi mācīju!

— Bet kā ir ar Anterota draudīgajiem pavadoņiem — atriebi un izrēķināšanos?

— Kāpēc tev jāseko tiem? Nedrīkst pazemot un mocīt vīrieti, tāpat ari pazemoties pati. Ievēro saprātīgas izturēšanās smalko robežu, citādi tu nogrimsi līdz pazemojamās stāvoklim un jūs abi valstīsieties maziskas dzīves dubļos. Atceries tautas, kas sevi uzskata par izredzētām. Tās ir spiestas visas pārējās tautas nomākt vai nu ar ieroču spēku, vai turot tās badā, vai liedzot tām zināšanas. So nomācēju dvēselēs nemitīgi aug vainas apziņa — neizprotama, akla un tāpēc jo briesmīgāka. Tādēļ šīs tautas izmisīgi meklē sev dievības, kas tās atbrīvotu no vainas. Neatradušas tādu vīrišķo dievu pulkā, tās steidz pievērsties senajām sievišķajām dievībām. Bet citas uzkrāj sevī vainas apziņu un, kļūdamas ļaunas, pārvēršas citu tautu mocītājās un bendēs, sabradādamas cilvēka cieņu un skaistumu, novilkdamas citus dubļos, kuros slīgst pašas. Šādas tautas ir sevišķi bīstamas. Orfiķiem kādreiz bija nemetori—slepeni Zeva Metrona, Zeva Mērītāja priesteri, kuru pienākums bija savlaicīgi ar indes palīdzību iznīcināt tādus ļaunus cilvēkus. Taču jau sen vairs nav Zeva Mērītāja kulta, nav arī tā slepeno priesteru. Bet cilvēku mocītāju skaits oikumenē pieaug. Dažreiz man šķiet, ka Nakts meita Nemese [31] ir uz laiku aizmigusi, to apskurbinājis viņas narcišu vainags, kas sniedz aizmiršanos.

— Vai indes noslēpums tev ir zināms?

— Nē. Un, ja arī būtu, es tev to neatklātu. Tev ir cits uzdevums. Atšķirīgus ceļus apvienot nedrīkst. Tas novedis pie kļūdām.

— Tu pats man mācīji: orfiķi cilvēkus postā negrūž. Gribētos zināt katram gadījumam…

— Gadījuma nav! Visam ir nepieciešama Izpratne un Atklāšana — divas varenās Taisnīguma sastāvdaļas. Lai kas ari tev dzīvē atgadītos, nekad neej pa melno ceļu un centies ari citus no tā novērst. Tam tu esi pietiekami apbruņota! Vari doties mājās. Esmu noguris, mana meita. Higiaine!

Taīda nokrita ceļos skolotāja priekšā. Viņa bija pilna pateicības, un Dēlas filozofa sejā atspoguļojās miers, kad viņa noskūpstīja tam roku.

— Ja tu šeit esi iemācījusies būt vienkārša… nē, tu ar šo laimīgo likteņa velti esi piedzimusi! Es priecājos par tevi, daiļā Taīda!—Vecais vīrs ar pūlēm piecēlās no sēdekļa.

Skaudras skumjas, nojauta, ka uz ilgu laiku šķiras no iemīļotā audzinātāja, lika Taīdai nesteigties ar aiziešanu. Viņa devās uz galveno ieeju, taču atcerējās savu dīvaino un spilgto tērpu un apstājās. Nevar taču tādā iet pa ielu. Bet varbūt šis drēbes viņai iedotas tikai uz laiku? It kā atbildi nesdams, pāri pagalmiņam viņai pretī skrēja zēns — jau pazīstamais patukšā tempļa kalps. Zemu paklanījies, viņš veda Taīdu uz sānu priekštelpu, kur viņa bija ieradusies pirmajā reizē. Tur hetēra atrada savas drēbes un sandales. Zēns sacīja:

— Es pavadīšu tevi uz mājām.