Atēnu Taīda

ČETRPADSMITĀ NODAĻA ERIDU[53] gudrĪba

Siltā Babilonas ziema beidzās. Draudēja drīzās vasaras svelme, bet no Aleksandra vēl arvien nebija ziņu. Līsips nolēma doties uz Eridu. Tēlnieks jokodams sacīja, ka Eriale un Erīda devušās uz Eridu kopā ar Erīdfilu. Četri draugi kuģoja lejup pa Eifratu. Hēsione palika mājās gaidīt Nearhu, kaut arī zvērēja, ka tā būšot pēdējā reize vai arī viņa Nearhu pametīšot uz visiem laikiem. Dienvidos upe sazarojās daudzās attekās, sengultnēs un caurtecēs, izveidodama milzīgu pustūkstoš stadiju garu purvu — vienu vienīgu niedru un grīšļu jūru. Tikai ļoti pieredzējuši stūrmaņi spēja šajā labirintā atrast galveno gultni, kas novirzījās uz rietumiem, kur staignie māli un solončaki apsargāja Sīrijas tuksnešainās stepes austrumu malu. Viņi trīs dienās nokuģoja ap piecdesmit parasangu jeb pusotra tūkstoša stadiju, ne uz brīdi nepiestādami krastā. Tālāk Eifrata tecēja platā gultnē, virzīdamās uz austrumiem. Vēl pēc divdesmit pieciem parasangiem upe sāka no ziemeļiem liekt loku ap akmeņainu paaugstinātu līdzenumu, kur kādreiz bija atradušās Mesopotāmijas vissenākās pilsētas. Purvi un solončaki stiepās gar kreiso krastu, pret ziemeļaustrumiem un austrumiem. Nebeidzamie rāmā ūdens, purvu un niedrāju plašumi, kur mājoja mežacūkas, aizsniedza Tigras gultni un stiepās vēl apmēram tūkstoš stadiju tālāk.

Piektajā kuģošanas dienā pret vakaru viņi upes labajā krastā piestāja pie senas, pa pusei sagruvušas piestātnes ar milzīgu akmens bluķu kāpnēm. No šejienes plats, karstos putekļos grimstošs ceļš viņus noveda vispirms pie neatminami senu laiku pilsētas drupām, bet tad gar tām tālāk uz dienvidrietumiem — pie nelielas pilsētiņas plakanā pakalnā. Grandiozu celtņu drupas, nožēlojami jaunlaiku mājokļi un liela iebraucamā vieta ieskāva trīs lieliskus tempļus. Divi no tiem, patiesībā viens, kas bija labāk saglabājies, Taīdai atgādināja Ķibeles svētnīcas galveno celtni un tai līdzīgās Babilonas un Sūzu celtnes. Trešais templis, acīm redzami vairākkārt atjaunots, atšķīrās ar īpatnēju arhitektūru. Tā pamatus balstīja platforma ar noapaļotiem stūriem un ķieģeļu apšuvumu. Tās centrā platas kāpnes veda uz triju kolonnu veidotu portiku zem smaga piramīdveidīga jumta. Aiz šīs telpas slējās milzīgi augsts apaļš tornis ar vairākiem slīpi nošķeltiem izvirzījumiem.

Tempļa priesteri un kalpotāji, par viesu ierašanos brīdināti, ekbataniešus sagaidīja uz platformas, ar cieņu un pazemību tiem klanīdamies. Vairums no viņiem bija tumšādaini, līdzīgi Taīdai pazīstamajiem indiešiem, kas bija ieradušies Ekbatanās.

Pēc apsveicināšanās ceremonijas viesus aizveda uz sānu piebūvi, kas acīmredzot bija iekārtota atpūtai un naktsguļai, pasniedza riekstus, dateles, medu, miežu plācemšus un pienu. Ceļotāji nomazgājušies ieturēja maltīti. Ienāca gara auguma priesteris baltās drēbēs, ar kuplu bārdu līdz pašām acīm un apsēdās uz sola, tomēr vairīdamies pieskarties svešzemniekiem. Taīda ieraudzīja, ka Lisips gaisa uzvelk kādu zīmi un ar acīm norāda uz viņu. Priesteris piecēlās, acīmredzot satraukts, un tad Lisips vēlreiz uzvilka gaisā ovālu. Priesteris aicinādams pamāja un veda Taīdu ar Līsipu pa augstu un šauru gaiteni uz telpu, kas atradās torni. Pa ceļam viņiem pievienojās vēl divi priesteri: viens melnādains, plecīgs, redzams, ārkārtīgi spēcīgs, bet otrs ģērbies babiloniešu krāsainajās drēbēs, ar strupi apgrieztu šauru bārdu un kupliem sprogainiem matiem. Izrādījās, ka šis pēdējais ir tulks. Apmainījušies ar kaut kādām ziņām (Taīda saprata, ka iesvētītiem orfiķiem drīkst izpaust tempļa noslēpumus), abi priesteri izteica gatavību ar savām zināšanām pakalpot grieķiem.

It. kā vēlēdamies to pierādīt, viņi ieveda Līsipu un Taīdu garā jo garā gaiteni, pie kura sienas spīdēja vertikālās rindās stingri nostieptas dažāda garuma sudraba stigas. Garais priesteris gāja, pieskardamies te vienai, te otrai stigu grupai,— tās atbildēja, ar tīkamu, ilgu nopūtu, kas atbalsojās mūra ejā.

— Tās skan katrā cilvēkā, cauri gadsimtiem savienodamas paaudzes,— priesteris paskaidroja,— un aizskan nākotnes nezināmajās tālēs. Ja saprotat šo simbolu, tad nav vajadzības izskaidrot nākamo.— Priesteris norādīja uz dziļajiem grāvjiem, kas šķērsoja gaiteni un kam pāri veda laipas ar zvēru vai teiksmainu briesmoņu attēliem. Taīda nodomāja, ka šāda — ar tumsonību un zināšanu trūkumu radīta plaisa paaudžu starpā spēj cilvēku padarīt līdzīgu zvēram. Viņa nekautrējās pavaicāt indietim. Priesteris sāka laipni smaidīt.

— Pirmie lietus pilieni vēl nepadzirda zemi, tomēr vēsta drīzu auglīga lietus gāzi,— teica otrs tumšādainais priesteris,— un ari jūs esat tādi pilieni. Iesim parunāties uz netraucējamā miera vietu.

Apaļā pazemā zālē uz kvadrātveidīgu puskolonnu izciļņiem dega neparastas lāpas, kas nedūmoja un neradīja kvēpus. Uz mašām bija izsvaidīti lieli mīkstas, plānas ādas spilveni. Te atradās vēl divi nelieli astoņstūru galdi un cieti melna koka ķebļi, uz kuriem apsēdās abi priesteri.

Taīda starp kolonnām ievēroja izkrāsotus dzīvnieku attēlus: tīģerus, degunradžus, savvaļas vēršus. Visbiežāk gadījās ziloņu attēli — šie milzīgie dzīvnieki Mesopotāmijā bija pazīstami, tos reizēm atveda uz Babilonu, taču tie nekad netika attēloti turienes tempļos, pilīs vai vārtos, līdzīgos Ištaras vārtiem. Kā zilgana migla zālē gūlās smagi, aromātiski dūmi no diviem bronzas kvēpināmo zāļu traukiem.

— Par ko jūs vēlētos runāt?— apvaicājās tumšādainais priesteris, kas nepārprotami ieņēma augstāku stāvokli nekā varenais, gara auguma indietis.

— Vairāku mūsu draudzības gadu laikā mana skolniece dažu labu reizi ir man uzdevusi jautājumus, uz kuriem neesmu varējis atbildēt. Varbūt jūs, kas esat apguvuši tūkstošgadīgu gudrību, atradīsiet par iespējamu dot skaidrību mums abiem,— dižais mākslinieks vienkārši sacīja.

— Zināšanas, tāpat kā manta, nav jāizdāļā, kā pagadās,— vecākais priesteris atbildēja.— Līdzīgi bagātībai vai militārajam spēkam — arī zināšanas, nonākušas nesaprātīga cilvēka rokās, kalpo muļķīgai vienas tautas izcelšanai un citu noniecināšanai. Turklāt, un tas ir ļoti svarīgi, tādi diži atklājumi kā tas, ka Saule ir lode, ap kuru kustas planētas, un pati Zeme nebūt nav plakana, bet arī ir lode un karājas izplatījumā, var sagraut ticību tiem dieviem, ko radījusi tikai cilvēka iztēle. Gudrajam zināšanas nesagraus ticību pasaules dižumam un tās likumu lietderībai, likumu, kurus tik lieliski izjūt dzejnieki un mākslinieki. Nejēga zaudēs vispār jebkādu ticību un iekritīs bezjēdzīgas, dzīvnieciskas eksistēšanas melnajā bezdibenī. Par laimi, nejēgu trulums glābj nepiesardzīgos īstenības atklājējus — viņiem gluži vienkāršu netic vai arī viņus izsmej, kā tas notika ar jūsu filozofu Anaksagoru, kurš pirmais Grieķijā mācīja, ka Saule ir nokaitēta lode. So «smieklīgo maldu» dēļ pat viņa izcilā doma par «nūs» — pasaules saprātu, kas saskan ar mūsu filozofiju, neatstāja uz grieķiem necik jūtamu iespaidu^ Vēl agrāk jums bija domu milzis Anaksimandrs, kurš macīja, ka cilvēks garas dzīvnieku paaudžu ķēdes attīstības rezultātā radies no pirmatnējām zivjveidīgām būtnēm. Viņš izprata arī kosmosa un apdzīvojamo pasauļu bezgalību. Bija ārsts Alkmaions, Pitagora skolnieks, kurš divus gadsimtus pirms mūsu dienām atklāja, ka smadzenes ir jūtu uztveres un saprāta orgāns. Viņš uzzināja arī, ka planētas riņķo pa orbītām, un tāpat tika apsmiets. Taču orfiķu mācība, indiska savā garā, ir aizgūta vai nu no mums, indiešiem, vai ari no mūsu kopējiem senčiem, un jūs gudrības apgūstat brīvi, bez trulas augstprātības.

— Tu pieminēji izsmiešanu,— Taīda nedroši iesāka,— mums ir dievs Moms, Nakts un Tartara bezdibeņa radījums, kurš visu noliedz un par visu smejas, traucēdams pat Olimpa dievu mieru. Šeit es redzēju tautas, kurām visa senā, dižā un skaistā apsmiešana un sagraušana ir viņu esamības pamats. Viņi apsmej arī Erotu, izdomājot zemiskas ākstības un dievišķo kaisli pazemojot līdz lopiskai iekārei. Viņu acīs es, piemēram, esmu tikai netikle, kas nomētājama ar akmeņiem.

— Esmu vienis pratis ar tevi, ka tumsonīga apsmiešana ir kaitīga,— garais indietis atbildēja,— tomēr mēs domājam, ka par cēloni šādai apsmiešanai nav dievs, kas par to gādā. Mazās tautas, kas dzīvo starp varenajām Ēģiptes un Mesopotāmijas valstīm, vienmēr cietušas pazemojumus. Par pazemošanu cilvēks, ja tam nav spēka, atmaksā ar pazemotāja izsmiešanu. Mazo tautu piederīgajiem dzīve ir nedroša un paskrien ātri, tām nav nekā pastāvīga — un stingra ticība un filozofija nepagūst izveidoties.

— Es tam vēl pievienošu līdzību ar pērtiķiem,— vecākais priesteris piebilda,— mūsu zemē to ir ļoti daudz, un daži tiek uzskatīti par svētiem! Pērtiķi ir visdīkdienīgākie no visiem dzīvniekiem. Dzīvodami drošībā kokos, mežos, kas pārpilni augļu, pērtiķi netērē laiku un pūles pārtikas sagādāšanai kā citi dzīvnieki — tīģeris, kurš neatlaidīgi dzenas pakaļ laupījumam, zilonis vai vērsis, kas ir spiesti ilgu laiku ēst zāli, lai piebarotu savu milzīgo augumu. Tāpēc tie prot cienīt laiku un neiznieko to tukši. Kamēr dīkclicnīgie pērtiķi, ātri paēduši, meklē izklaidēšanos nekrietnībās. Ar riekstu iesviest tīģerim pa aci, uzķēzīt zilonim uz galvas un tad ņirgāties par tiem, kratīties smieklos, sēžot drošībā augstu kokos! Viņi jūt savu niecību un nevajadzīgumu un atriebjas par to visiem cienījamiem dzīvniekiem.

Grieķi jau gribēja sākt smieties, taču indietis runāja nopietni, un Līsips ar Taīdu samulsuši aprāvās.

Jau sen bija iestājies vakars, tomēr saruna turpinājās, līdz viņi pēc pusnakts izšķīrās. Taīda saprata, ka te jāpaciemojas vairākas dienas. Viņa nojauta, ka citas iespējas uzzināt šis tālās zemes senseno gudrību vairs nebūs.

Erīda sēdēja savā ierastajā pozā, kājas pavilkusi zem sevis, un gaidīja Taīdu. Atēniete gurdi atkrita spilvenos un iegrima miegā — sapņos viņai rādījās nepazīstami fantastiski dievi.

Nākošajās dienās Taīda uzzināja par divpadsmit Nidan jeb Esamības Pamatiem. Katrs no tiem tika uzskatīts par iepriekšējā Pamata sekām un nākošā cēloni. Varenā Daba jeb — Sākti, radošais spēks, ļoti maz atšķīrās no Varenās Mātes pirmshellēnisma laika ticējumos, kur virsvaldība bija sievišķajai dievībai. Sestā zodiaka zīme Kanja jeb Jaunava, kas pārstāv Sākti — Dabas spēku vai Mahamāju — Vareno Ilūziju, norāda, ka sākotnējiem spēkiem ir jāatbilst skaitlim seši un jāatrodas šādā secībā:

1. Parašakti — visaugstākais siltuma un gaismas spēks, kas rada visu zemes virsū.

2. Džnanišakti — saprāta jeb gudro zināšanu spēks, tas ir divpusējs: Smriti jeb atmiņa — gigantisks spēks, spējīgs atdzīvināt agrākos priekšstatus un nākamībā sagaidāmo,— un otra puse: gaišredzība — nojausma caur Maiji aizsegu Laikā, kas ir vienots visos savos trijos aspektos — pagātnē, tagadnē un nākotnē — un daudz sarežģītāks par to, ko cilvēks jūt savas sirds pukstos.

3. Iččhašakti — gribasspēks, strāvojumu sasprindzināšana ķermeni, lai varētu izpildīt vēlēšanās.

4. Krijašakti jeb domas spēks; domas, kas ir materiāla un spēj izraisīt darbību pati ar savu enerģiju.

5. Kundalinišakti — visas Dabas dzīvības princips. Sis spēks kustas, izlocīdamies kā čūska, savienodams divus lielos pievilkšanas un atstumšanas pretmetus, kālab tiek saukts vēl ari par čūsku. Kundalini dzīvē līdzsvaro iekšējo un ārējo. Sl spēka attīstības gaita cilvēkā piešķir tam Kami — Erota spēku un noved pie iemiesošanās jaunā veidā.

6. Mantrikašakti jeb runas un mūzikas, zīmju un burtu spēks.

No visa šī mātišķo spēku uzskaitījuma grieķiem visvairāk patika Kundalinišakti, jēdziens, kas bija tuvs viņiem abiem, māksliniekiem un dzejniekiem savā garā, kas bija radniecīgs ari Efesas Herakllta, Anaksagora un Antifonta dialektikai. LIsips piezīmēja, ka ebreju tautību gudrajiem filozofiem čūska ir ļaunuma spēks, kas pazudinājis pirmo cilvēku laimīgo dzīvi.

Abi indieši pasmaidīja, un vecākais teica:

— Mūsu svētā grāmata Aitareja dēvē jūsu Zemi jeb (laju par Sarporādžini, čūsku valdnieci, par māti visam, kas kustas, jo čūska pretspēku sacensībā ir kustības .nnbols. Pēc mūsu leģendām, senāk ir pastāvējusi čūskveidigo cilvēku jeb Nāgu rase, skaitā ne vairāk par tūkstoš ( ilvēkiem. Tagad pastāv jauna cilvēku suga, piektā pēc kārtās, kuras simboli ir Vērsis un Govs. Vērsis ir svēts pie pirns Rietumos, govs — svēta pie mums. No Nāgiem mana tauta ir mantojusi spēju valdīt pār Indijas briesmīgi indīgajām čūskām. Te, mūsu templī, ir priesteriene Naga, kas izpilda svētās čūskas skūpsta rituālu. Neviens mirstīgais pat no augstākās kastas nespēj izpildīt šo liluālu un palikt dzīvs!

Taīda, ziņkārē iedegusies, panāca, ka vecākais priesteris apsolīja viņai parādīt šausminošo rituālu.

Daudz kas no indiešu stāstītā Taīdai un Līsipam palika neizprotams. Milzīgi ilgais laiks, kādu viņi lēsa kopš pasaules radīšanas, pašos pamatos bija pretrunā ar ēģiptiešu, feniķiešu, ebreju un pītagoriešu prātnieku aprēķiniem. Visīsākais šis laiks bija ebrejiem — seši tūkstoši gadu. Pēc indiešu ziņām, pirmie īstie cilvēki uz Zemes parādījušies pirms astoņpadsmit miljoniem sešsimt sešpadsmit tūkstošiem piecsimt sešpadsmit gadiem. Ar šādu biedējošu precizitāti indieši bija aplēsuši bargā un tumšā nedienu perioda ilgumu cilvēces vēsturē, kas bija sācies pēc lielās kaujas Indijā, kad pirms divtūkstoš septiņsimt septiņdesmit gadiem bija aizgājis bojā cilvēces zieds. Šim laikmetam jeb, kā viņi to sauca, Kālījugai vajadzēja turpināties vēl četrsimt divdesmit deviņus tūkstošus gadu.

— Citi prātnieki to lēš daudz īsāku,— garais indietis sacīja,— tikai nedaudz ilgāku par piectūkstoš gadiem.

Līsips un Taīda saskatījās. Tik milzīga atšķirība bija pretrunā ar iepriekšminēto kolosālo skaitļu precizitāti. Ievērojuši grieķu izbrīnu, indieši stāstīja tālāk par precīzajiem aplēsumiem, ko izdarījuši viņu matemātiķi. «Saules zinātnes» grāmatā laikam ir īpašs — grieķiem nepazīstams iedalījums. Viena stunda ir pielīdzināta divdesmit četrām grieķu minūtēm, bet minūte jeb vikala — divdesmit četrām sekundēm. Tālāk laiks secīgi sadalās sešdesmit iedaļās, un šis sadalījums nonāk līdz kaštai: cilvēka prātam neiedomājami īsam mirklim sekundes vienas trīssimtmiljonās daļas ilgumā. Uz Līsipa jautājumu, kāpēc izdomāti lielumi, kurus nav iespējams ne izmērīt, ne iedomāties, indietis atbildēja, ka cilvēka prātam esot divas apziņas pakāpes. Augstākajā pakāpē, ko dēvē par «buddhi», cilvēks esot spējīgs aptvert tik niecīgus lielumus un izzināt pasaules uzbūvi no vissīkākajām daļiņām, centrspēkiem, mūžīgiem un nesatricināmi izturīgiem, lai gan tie ir tikai enerģijas punkti.

Grieķi uzzināja par lielo dziednieku Dživaki, kas dzīvojis pirms trīssimt gadiem un kam piederējis akmens, kas apgaismojis orgānus ķermeņa iekšienē, kā arī par kādu citu ārstu, kurš pratis cilvēkus pasargāt no saslimšanas ar bakām, ierīvējot tiem mazā brūcītē šo slimību pārcietuša cilvēka asinis.

— Kāpēc tad tagad ārsti visur neizmanto šo līdzekli,— Taīda izsaucās,— un jūs paši par viņiem runājat kā par kaut ko pusaizmirstu?

Vecākais priesteris noraudzījās viņā ilgi, ne vārda nebilzdams, kamēr jaunākais sašutis izsaucās:

— Tā nedrīkst runāt, daiļā iesvētītā! Tas viss un vēl daudz kas cits ir noslēpums, ko glabā senās grāmatas. Ja tas ir aizmirsts, tad tā ir labpaticis dieviem un Karmai. Kad mēs, augstākās kastas priesteri, uzzinām, ka svēto grāmatu lasīšanu ir noklausījies zemākas kastas cilvēks, mēs ielejam tam ausīs izkausētu svinu!

— Kā tad jūs tādā gadījumā gādājat par zināšanu izplatīšanu?— Taīda ieprasījās ne gluži bez dzēlīguma.— Es tikko dzirdēju stāstu par tumsonības postu.

— Mēs rūpējamies nevis par zināšanu izplatīšanu, bet par zināšanu saglabāšanu to cilvēku vidū, kam pienākas tās iegūt!— garais priesteris atbildēja.

— Vienas kastas vidū? Bet kā tad pārējās — lai paliek bez zināšanām?

— Jā. Un lai izpilda, kas tām paredzēts. Ja viņi to labi, izpildīs, tad nākošajā dzīvē piedzims citā — augstākā kastā.

— Šaurā lokā glabātas zināšanas neglābjami kļūs vājākas un aizmirsīsies,— Līsips iejaucās,— kastu šaurie loki ir labi dzīvnieku šķirņu ieaudzēšanai, bet ne cilvēkiem. Spartieši pūlējās izveidot karavīru šķirni, guva pat izcilus panākumus, taču dzīvē viss mainās ātrāk, nekā cilvēki domā. Un kari noveda lakedaimoniešus pie bojāejas robežas.

— Mums ir nevis viena, bet daudzas kastas visam, kas nepieciešams cilvēka dzīvei,— indietis iebilda.

— Man tomēr grieķu attieksme pret cilvēkiem šķiet

I onsekventāka. Jūs savās svētajās grāmatās un filozofu darbos cilvēkus pielīdzināt dieviem, bet patiesībā audzē|.H kā dzīvniekus, turēdami gara tumsībā,— Līsips cieši noteica.

Vai tad grieķi neatzīst dižciltīgu izcelšanos?— Vecakais priesteris sarauca pieri.

Atzīst gan. Tomēr pastāv kāda ļoti būtiska atšķirība. Mēs uzskatām, ka cildens cilvēks var piedzimt jebkurā ļaužu kārtā un viņš ir cienīgs baudīt gan zināšanas, gan mākslas, gan savu spēju robežās apgūt meistarību un likt to lietā. Ja tāds cilvēks atradīs sev tikpat labu pārinieku, tad no viņiem aizsāksies dižciltīgu pēcnācēju līnija, vienalga, vai tas būs Atēnu pilī, vai zemkopja mājā Halkidikes pussalā. Tiklab vienā, kā otrā vietā var i.isties gan labais, gan sliktais. Parasti uzskata, ka sevišķi kaisti cilvēki rodas pasaulē ar dievu vai dieviešu līdzdalību.

— Tomēr vergus jūs par cilvēkiem neuzskatāt un pazemojat līdz lopu stāvoklim!— indietis izsaucās.

Taīda gribēja iebilst. Līsips viņu atturēja, nemanot paspiezdams roku. Viņš piecēlās un, atstājis atēnieti vienu ar indiešiem, devās pa pazīstamo ceļu uz savu celli un ai griezās ar lielu violeta amaranta koka lādi ar zelta apkalumiem stūros. Uzmanīgi nolicis to uz astoņstūrainā galdiņa, tēlnieks atbīdīja aizšautni. Parādījās dīvains mehānisms — visdažādākā lieluma zobratu un sviru savienojums. Uz apsudrabotajām apmalēm bija uzzīmēti burti nn zīmes.

Indieši ieinteresēti noliecās pār lādīti.

— Pītagoriešu skolnieks Pontas Heraklīts, savos uzskatos tuvs Aristotelim, ir atklājis, ka Gajas lode līdzīgi vilciņam griežas pati ap sevi un ka tās ass attiecībā pret plakni, kurā kustas planētas un Saule, ir slīpa.

Šī mašīna domāta planētu kustības aprēķināšanai, bez kā nav iespējama ne nākotnes pareģošana, ne droša kuģošana jūrās. Te prāts sevi apliecinājis vienu reizi, radīdams mašīnu, bet tālāk darbojas tikai rokas un aprēķiniem dotās tabulas, kas uzzīmētas uz vāka. Cilvēks liek atbrīvots no ilgiem aplēsumiem un var nodoties lietderīgām pārdomām.

Pārsteigtie priesteri apklusa. Līsips izmantoja viņu apjukumu un sacīja:

— Mēs, grieķi, zināšanu meklētājus nevis nogalinām ar kausētu svinu, bet līdz galam atveram visiem mūsu

akadēmiju, filozofu skolu portikus un dārzus. Un esam panākuši jūs, kas prātot par pasauli esat sākuši dažu gadu tūkstošus agrāk.

— Tas ir tāpēc, ka jūsu ir maz un jūs esat spiesti saudzēt skolniekus, lai justos droši, ka zināšanu lāpa tiks nodota tālāk! Bet mūsu tauta ir ļoti liela! Ja mēs zināšanas izkliegsim uz laukuma, nejēgas tās nekavējoties sagrozīs un pavērsis pret īstajiem prātniekiem. Krijašakti un Kundalini gudrībās mēs atradām personiskā spēka noslēpumus un ļoti rūpīgi apsargājam tā apgūšanas un izmantošanas tehniku. Būs īsta nelaime, ja šis zināšanas nonāks tāda cilvēka rokās., kuram Karma [54] nav labvēlīga!

Un Taīda uzzināja par Karmas jeb atmaksas likumu, un tās priekšā grieķu taisnīgās atmaksas dieve Niktes (Nakts) meita Ncmcse šķita naiva, maza un vāja.

Kolosāls ir kosmiskais mehānisms, kura darbība atrodas pašos pasaules pamatos! Pasaulē Karmai ir pakļauts itin viss—dievi, cilvēki, zvēri. Savas kļūdas, nepilnības un vēl jo vairāk noziegumus tiem vajadzēja izpirkt citu cilai sekojošu iemiesošanos virknē, un iemiesošanās notiks vai nu nelabvēlīgā, vai labvēlīgā virzienā atkarībā no personiskās un sabiedriskās uzvedības. Meli un krāpšana, it īpaši grāmatās aprakstīti, ir briesmīgi noziegumi, jo to sekas var būt kaitīgas daudziem cilvēkiem un tās var izskaust tikai pēc tūkstošiem ^adu. Ari skaistuma izpostīšana pieskaitāma vissmagākajiem pārkāpumiem. Ja kādam kaut ko aizliedz, tad tas nozīmē, ka aizliedzējs uzņemas aizliegumam pakļautā cilvēka Karmu, lai tā būtu kāda būdama.

— Tātad, liegdami zemākajām kastām zināšanas, jūs uzņematies atbildību par viņu tumsonību? Miljoniem cilvēku tumsonību?— Taīda piepeši ieprasījās.

Vecākais priesteris pat spēji pakāpās atpakaļ, bet garākā acis uzzibsnīja niknums.

— Tāpat .kā jūs, .grieķi, liegdami izglītību vergiem,— vecākais indietis atbildēja,— jūsu, brīvo, ir maz, bet vergu Joti daudz un kļūst aizvien vairāk. Tādēļ jūsu pasaule drīz ies bojā — par spīti jūsu lielajiem iekarojumiem.

Un Lisips atkal atturēja atēnieti, kas tiecās iebilst. Taīda norima, aptvērusi, ka ikkatrai ticībai ir savas vājās vietas. Tās nosodīt būtu vietā vienīgi publiskā disputā, nevis miermīlīgā sarunā. Strīda vietā atēniete nolēma beidzot uzdot jautājumu, kas viņu mocīja jau sen.

— Mans skolotājs, lielais mākslinieks Līsips, mani ļoti nosodīja par kādu pārkāpumu un atstūma no sevis uz veselu gadu. Skaistums ir vienīgais, kas cilvēkus saista pie dzīves un liek to novērtēt, liek cīnīties pret dzīves likstām, slimībām un briesmām. Cilvēki, kag skaistumu posta, izkropļo vai apsmej, nedrīkst dzīvot. Tie jāiznīcina kā traki suņi — nedziedināmas sērgas izplatītāji. Un mākslinieki, šie burvji, kas rada skaistumu, ir par to īpaši atbildīgi — atbildīgāki nekā mēs, kas nemākam saskatīt,— jo viņi ir redzīgi. Tā man Līsips pateica pirms trim gadiem.

— Tavs skolotājs teicis skaidru patiesību, kas pilnā mērā atbilst Karmas likumiem,— tumšsejainais atbildēja.

— Tātad mani par Persepoles skaisto piļu izpostīšanu gaida briesmīgs sods šajā un nākošajās dzīvēs?— Taīda bēdīgi pavaicāja.

— Tad tu esi tā sieviete?— Indieši ziņkāri paraudzījās uz savu viešņu. Krietnu brīdi klusējis, vecākais no viņiem sāka runāt, un viņa nozīmīgie un pārliecinošie vārdi atēnietei sagādāja atvieglojumu.

— Tie, kas grib valdīt, izliek lamatas lētticīgajiem. Un ne tikai lētticīgajiem, jo mēs visi, gan mazi, gan lieli, alkstam pēc brīnumiem, un tas rada tieksmi pēc visa neparastā. Tie, kas grib valdit pār cilvēku prātiem, veido lamatas no ciparu, zīmju, formulu, sfēru un skaņu rotaļas, piešķirot tam visam it kā zināšanu atslēgu nozīmi. Despoti un politiķi, kas grib valdīt par jūtām, it īpaši pūļa jūtām, ceļ milzīgas pilis, kas cilvēkiem liek justies niecīgiem un sagrābj savā varā to jūtas. Šādās lamatās nokļuvis, cilvēks zaudē savu personību un pašcieņu. Pilis Portiporā, kā mēs saucam Persepoli, ir šādas lamatas. Tu to pareizi uzminēji un kļuvi par Karmas ieroci, tāpat kā ļaunums reizēm sev par sodu kalpo labumam. Es gan tevi atbrīvotu no Līsipa apvainojuma.

— Es pats to sapratu un esmu viņai piedevis,— tēlnieks piekrita.

— Un nepaskaidroji man?— Taīda pārmeta.

— Es to sapratu nevis ar prātu, bet ar jūtām, vārdos mums to izskaidroja tikai viņi, Karmas pazinēji, gudrie no Indijas.— LIsips paklanījās, pēc aziātu paraduma pielikdams roku pie pieres.

Priesteri par atbildi noliecās vēl zemāk.

Todien Taīda atgriezās savās telpās agrāk nekā parasti.

Piebīdījusi viņai galdiņu ar ēdienu, Erīda pagaidīja, kamēr atēniete paēd, un, ar acīm vien smaididama, paaicināja sev līdzi. Viņa bez trokšņa aizveda Taīdu pie pakāpjveidīgās pārejas no tempļa priekšējās daļas uz galveno torni. Uz plata paaugstinājuma ar kāpnēm abās pusēs, dziļas, tumšas nišas priekšā stāvēja Artemīda Aksiopoina. Pa sānu lodziņiem no augšas krītošie gaismas stari krustojās statujas priekšā, padarīdami tumsu aiz tās vēl dziļāku. Bronza dzeļoši spīdēja, it kā Artemīda tikko būtu iznākusi no nakts tumsas pa kāda nozieguma pēdām. Statujas pakājē sēdēja Ehefils, kā lūgšanā pacēlis skatienu uz savu veidojumu. Domās iegrimis, viņš pat nepakustējās un nemanīja sieviešu parādīšanos. Taīda un Erīda bez trokšņa atkāpās un atgriezās savā cellē.

— Tu esi viņu pazudinājusi, tu cietsirdīgā!— atēniete skarbi sacīja, dusmīgi noraudzīdamās uz melno priesterieni.— Nu viņš vairs nevar turpināt tēlnieka darbu.

— Viņš pats sevi pazudina,— Erīda vienaldzīgi noteica,— viņam nepieciešams mani veidot gluži kā statuju — atbilstoši savām vēlmēm.

— Kāpēc tad tu viņam atļāvi…

— Aiz pateicības par mākslu, par gaišo sapni, ko viņš sapņo par mani!

— Bet liels mākslinieks taču nevar skraidīt tev pakaļ kā kalps!

— Nevar!— Erīda piekrita.

— Kāda tad viņam būtu izeja?

Erīda tikai paraustīja plecus.

— Es neprasu mīlestību!

— Bet pali to asini kā zobenu, kas aizcērt vīriešu dzīvības.

— Ko tad tu man pavēlēsi darīt, kundze?— Erīda ieprasījās agrākajā verdzenes tonī. Viņas zilajās acīs atēniete izlasīja skumju spītību.

Taīda viņu apskāva un nočukstēja dažus maigus vārdus. Erīda paļāvīgi viņai pieglaudās kā vecākajai māsai, uz mirkli zaudēdama savu dievietes mieru. Taīda noglāstīja viņas nepakļāvīgo matu ērkuli un devās pie Līsipa.

Lielais tēlnieks sāka nopietni raizēties par sava labākā skolnieka nožēlojamo likteni un atkal aizveda Taīdu pie priesteriem.

— Jūs par zināšanām runājāt kā par glābiņu,— viņš uzsāka sarunu, kad visi četri atkal bija apsēdušies apaļajā zālē.— Pēc jūsu domām, nebūtu pat ne niecīgākās daļas no tām ciešanām, kādas pastāv pasaulē, ja cilvēki vairāk domātu par postu, kāds ceļas no tumsonības. Sis absolūti pareizais apgalvojums jūsu mācībā sastopams kopā ar zinību slēpšanas necilvēcīgajiem likumiem. Taču bez saprāta pastāv arī jūtas. Kas jums ir zināms par tām? Kā tikt galā ar Erotu? Iet bojā izcils tēlnieks, tās statujas radītājs, ko ieguvis jūsu templis.

— Ja tu domā nakts dievieti Rātri, tad tā nav domāta templim un atrodas šeit pa ceļam uz Indiju.

— Pie mums viņa tiek uzskatīta par mēness, veselības un jaunu sieviešu dievieti, līdzīgu Afrodītei,— Taīda paskaidroja.

— Mūsu mīlas un skaistuma dieviete Lakšmi ir tikai dievības viena — gaišā puse. Tumšā puse ir iznīcības un nāves dieviete, soģe Kālī. Agrāk, senatnē, kad katra dievība vienlaikus bija ir labvēlīga, ir naidīga, tās abas saplūda kopā nakts dieves Rātri tēlā, un to pielūdzu es,— tumšādainais priesteris sacīja.

— Kā tu vari pielūgt tikai sievišķo dievību, ja jūsu dievi sūta debesu daiļavas, lai tās satriec prātnieku varenību?— Līsips apvaicājās.— Sai ziņā man jūsu reliģija šķiet vienlaikus cēla, jo cilvēku paceļ vienādā līmenī ar augstākajiem dieviem, un arī zemiska, jo jūsu dievi skaistumu izmanto par necienīgas kārdināšanas ieroci.

— Nesaskatu šādā kārdināšanā nekā necienīga,— priesteris pasmaidīja,— kārdina taču nevis vienkārša jakšinī, miesaskārības dēmons, bet saulaina skaistule, apveltīta ar visādām mākslām un izcilu prātu, tāda kā viņa.— Viņš iesāņus paskatījās uz Taīdu.

Piepeši uzbangoja ilgi apvaldītā nebēdnība, un Taīda raidīja priesterim ilgu un kvēlu skatienu.

— Par ko tad es runāju?— Priesteris paberzēja pieri, pūlēdamies atcerēties.

— Ir divi pilnveidošanās un augšup tiekšanās ceļi, abi slepeni. Viens — tas ir askētisms, pilnīga atteikšanās no

vēlmēm, ceļš caur padziļinātu domu, kas rada saikni starp zemāko un augstāko apziņu. Un pirmām kārtām — jāiznīcina katra niecīgākā doma par to, ko jūs saucat par Erotu. Te sieviete ar savu spēku ir ienaidnieks!

— Tāpat kā ebrejiem, kam sieviete ir pirmdzimtā grēka, paradīzes izpostīšanas un citu nelaimju vaininiece.

— Nē, ne tā. Turklāt tu acīmredzot visos dziļumos nepārzini viņu reliģiju, kas slepeni seko babiloniešu gudrībām, tu nepārzini Kabalu [55] . Tāpat kā mūsu filozofijas augstumos svētajās Upanišadās nav īpaša dieva, bet tikai Parabrahmans — visaptverošā kosmosa realitāte, tā arī Kabalā nav bargā dieva Jahves, bet ir Enzofs — bezgalīga un neizmērojama esamība. Patiesības atklāsme ietverta kailas, ar Zefirolas vārdu maskētas sievietes izskatā. Zefirota kopā ar vīrišķo pirmsākumu — gudrību Hokmu un sievišķo saprātu Binu veido trīsvienību jeb Keteras vainagu, Patiesības galvu. Sievietēm nav aizliegts apmeklēt svētnīcas. Kadešimas meitenes ir svētas savā kailumā, veltītas dievam, līdzīgi mūsu tempļu dejotājām — feniķiešu un babiloniešu sievietēm tempļos, nemaz nerunājot par jūsu Afrodītes, Rejas un Dēmetras kalpotājām. Ir ļoti daudz līdzības visās senajās ticībās, kam ir kopīgs pirmsākums un kopīgs mērķis.

— Kāpēc tad niknie ebreju sludinātāji klaigā, saukādami mūs par elku pielūdzējiem, nīzdami mūsu likumus un pārliecību?

— Ir elohistiski raksti, kuros ietverta augsta gudrība, un piecus gadsimtus vēlāk radīti raksti par visvarenu vienīgo dievu, kas nododas tikai cilvēku darīšanām — gluži kā Zemes augstākais pārvaldnieks. Sī reliģija ir virzīta uz vienu mērķi — uz senas un nelielas tautas saglabāšanu ienaidnieku ielenkumā. Šajos rakstos tu vispirms arī atradīsi grēka jēdzienu, kas tikpat maz pazīstams jums, grieķiem, kā mums, indiešiem. Mīlestības dabiskais uzdevums ir cilts turpināšana, un mēs to uzskatām par cilvēka svētu pienākumu. Kopš vissenākajiem laikiem sievietes nekad nav bijušas nošķirtas no vīriešiem un bijušas tikpat brīvas. Tā raksta mūsu svētās

Vēdas. Kā gan mēs varam uzskatīt par nešķīstu kaislību, kura ir tik dabiska kā pati dzīve un kuras liesmās dzimst nākošās paaudzes?

— Kāpēc tad jūsu dievi neļauj gudrajiem pacelties augstākā pasaulē ar debesu hetēru apsaru kaisles palīdzību?— Taīda norādīja uz augšu, likdama abiem priesteriem pasmaidīt.

— Augstāko pasauli mēs tā saucam nevis tādēļ, ka tā atrastos kaut kur augšā, bet apzīmējot tās kvalitāti salīdzinājumā ar visu apkārtējo,— tumšsejainais sacīja,— es sāku tev stāstīt par diviem dažādiem ceļiem uz pilnības sasniegšanu. Pirmais ceļš, es atkārtoju, ir domas skaidrības ceļš — tā ir visu fizisko vēlmju iznīcināšana, ieskaitot vēlmi turpināt dzīvi. Taču Indijas senie tumšādainie iedzīvotāji, pie kuriem piederu es, ir radijuši citu ceļu, sākotnējo filozofiju visai indiešu domai un it sevišķi noderīgu pašreizējā tumsonības, skaudības un ļaunprātības laikmetā, ko dēvē par Kālījugu. Šajā filozofijā rodamas visdziļākās zināšanas un visgudrākās iemaņas, kā valdīt pār cilvēka ķermeņa spēkiem. To sauc par Tantru. Tās būtība īsumā ir tāda, ka cilvēkam ārkārtīgi spēcīgā sasprindzinājumā jāizbauda visas galvenās dzīves vēlmes, lai īsā laikā tās izskaustu un kļūtu brīvs.

— Un tu esi Tantras piekritējs?— Taīda apvaicājās.

Priesteris atbildēja ar apstiprinošu žestu.

— Un esi uz visiem laikiem atbrīvojies no vilinājumiem un vēlmēm?—Viņa palūkojās priesterī tik izteiksmīgi, ka visi viņa varenā auguma muskuļi saspringa. Viņš dziļi ievilka elpu un turpināja:

— Tantra nenoraida vēlmes, it īpaši Erotu, atzīstot, ka tajā slēpjas dzīves virzošais spēks un garīgas pilnveidošanās iespējas. Un mēs nekad neatsakāmies palīdzēt otram šajā ceļā augšup, atcerēdamies atgadījumu ar Brahmu.

Indietis pastāstīja brīnumjauku leģendu par debesu apsaras mīlestību uz indiešu trijotnes galveno dievu Brahmu. Aizņemts ar apceri un savu spēju izkopšanu, viņš neesot atbildējis uz apsaras aicinājumu. Tad tā Brahmu nolādējusi, pareģodama viņam mazāku ticīgo cilvēku cieņu nekā visiem pārējiem dieviem. Brahma devies pie otra trijotnes dieva Višnu, un tas paskaidrojis, ka Brahma izdarījis smagu grēku, kuru var izpirkt, kļūstot par apsaras mīļāko un nožēlojot vēl trīsdesmit citus grēkus, lai šķīstītos, jo sieviete — tas ir vislielākais dārgums un

Dabas (Sākti) darbīgās rokas. Vīrietis, kurš noraida sievietes kaisli, lai šī sieviete būtu kas būdama, izdara lielu grēku. Tādēļ Tantras sekotāji pielūdz Sākti un Erotā ir visai izsmalcināti.

— Gan vīrieši, gan sievietes?

— Protams!— priesteris atbildēja.— Ir nepieciešama darbība. Ar vēlēšanos vien ir par maz. Lai panāktu lielu garīgo pacēlumu, kas atbrīvo no zemām, īslaicīgām vēlmēm, viņam un viņāi, kas izpilda rituālu, vai vismaz vienam no abiem ir jāveic ilgstoša miesas un visu jūtu sagatavošana.

— Mēs arī tiekam ilgstoši apmācītas,— Taīda piebilda.

— Nezinu, kā tas tiek darīts,— tumšsejainais sacīja,— ja tu redzēsi čūskas skūpstu, tad pati sapratīsi mūsu tantrisko paņēmienu varenību.

— Kad to var redzēt?— Taīda nepacietīgi ieprasījās.

— Kaut vai tūlīt.

— Vai drīkstu aizsūtīt pakaļ savai draudzenei?

Taīda, Līsips un Erīda pa šaurām kāpnēm nokāpa lejā plašā pazemes telpā zem torņa. Tulks palika augšā. Grieķi kaut cik saprata persiski, bet indieši šo valodu pārvaldīja pilnīgi.

Plašā kvadrātveida telpā, ko spoži apgaismoja indiešu bezdūmu lāpas, viņus sagaidīja divas gaišsejainas sievietes un viena tumšādaina, maza un spēcīga jauna sieviete, gadus trīsdesmit veca, līdzīga vecākajam priesterim.

— Tā ir mana māsa,— viņš sacīja, uzminējis viesu domas,— viņa arī ir mūsu Nāgija, čūsku pavēlniece.

— Un iesvētīta Tantrā?— Taīda vaicāja.

— Bez tā draud nāve!— priesteris skarbi atbildēja. — Viņa izpildīs ne tikai rituālu, bet arī visu sagatavošanos tam. Sēdieties.

Viņi apsēdās uz pavēsa akmens sola pie sienas. Ienāca ceturtā meitene, nesdama lielu, lēzenu kausu ar siltu, smaržīgu pienu un vīšķi smaržīgas zāles. Čūsku pavēlniece nometa apģērbu. Meitene norīvēja visu viņas bronzas krāsas augumu ar pienā samērcētu zāli, augstu sasukāja matus un apsēja mīkstu ādas priekšautu, kurš no atslēgas kauliem aizsniedzās pāri ceļiem. Skatītājus nevērodama, mierīga un nopietna — čūsku pavēlniece piegāja pie smagām metāla durvīm, turēdama rokā līdz malām ar pienu pielietu zelta tasi. Pēc viņas dotās zīmes nolaidās biezs režģis, kas no viņas nošķīra palīdzes un viesus.

Meitenes pielika pie lūpām flautām līdzīgus mūzikas instrumentus. Viena sāka pūst gari stieptu klusu melodiju, otra to it kā sadalīja ar svelpjošām, ritmiskām skaņām. Mazā tumšādainā priesteriene sāka augstā balsī dziedāt, » piedziedājuma vietā asi vibrējoši iesvilpdamās. Viņa atvēra durvis un plaši izpleta rokas, vēl arvien turēdama tasi. Aiz durvīm rēgojās alas tumšais tukšums. Pašā alas galā neskaidri vīdēja sprauga, tur acīmredzot bija šaura izeja uz gaismu. Kādu laiku priesteriene dziedāja flautu pavadībā; saspringti gaidot kaut ko šausmīgu, Taīdai tas likās ļoti ilgi. Piepeši tumšādainā sieviete pieliecās un nolika tasi aiz durvju sliekšņa. Flautistes apklusa. Varēja skaidri dzirdēt smaga, pa akmens grīdu slīdoša ķermeņa švīkstoņu. No alas tumsas iznira plakana galva ar ļoti platu pakausi. Divas skaidras purpurkrāsā lāsmojošas acis, kā Taīdai likās, uzmeta visiem caururbjošu skatienu. Galva, ko klāja karavīra krūšu bruņām līdzīgas kvadrātveida zvīņas, garāmslīdot iemērcās pienā. Priesteriene ar melodisku svelpjošu skaņu paaicināja. Telpā ieslīdēja gigantiska, olektis divdesmit gara čūska ar melngani zaļu muguru, šur tur zemāk sāni bija ļoti tumšā olīvkrāsā. Bezbailīgā atēniete juta pār muguru pārskrienam tirpas, saņēma Erīdas roku, un tā viņai par atbildi satraukti sažņaudza pirkstus.

Čūska sagriezās gredzenos, pievērsdama priesterienei skatienu, kas nepazina žēluma un baiļu, un viņa čūskai godbijīgi paklanījās. Nepārtraukdama dziesmu, priesteriene augstu virs galvas pacēla rokas ar sakļautām plaukstām un, izslējusies pirkstgalos, sāka izlocīdamās sāniski šūpoties, turēdama kājas cieši sakļautas un apbrīnojami saglabādama līdzsvaru. Šūpošanās kļuva straujāka. Vienā taktī ar to milzīgā čūska sāka locīdamās trīties pa grīdu un izslējās tik augstu, ka tās galva atradās priesterienes matu augstumā. Tikai tagad Taīda pamanīja meitenes matos iepītās trīs lentes ar zibošu, pulētu dzelkšņu rindām. Čūska, lēnām tuvodamās, šūpojās vienā ritmā ar priesterieni. Tā piepeši izstiepa labo roku un noglāstīja nezvēra galvu, netverami ātri atlēkdama sānis no atvērtās rīkles, kas triecās tieši pret to vietu, kur pirms sekundes daļasbija atradusies priesterienes seja.

Atkal atkārtojās šūpošanās un dziedāšana, priesteriene, basās kājas cilādama, ar dejotājas grāciju un kustību ritmiskumu tuvojās čūskai. īstajā brīdī viņa ar abām rokām satvēra čūskas galvu, noskūpstīja to un atkal

strauji pasitās sānis. Čūska metās virsū acīm tikko uztveramā ātrumā, tomēr čūsku pavēlniece ikreiz precīzi uzminēja tās nolūku un izvairījās vēl ātrāk. Jaunā sieviete trīsreiz noskūpstīja čūskas galvu, ar neaptveramu vieglumu izvairīdamās no tās kodiena vai pasizdama čūskai pretī priekšauta malu, kurā tā iecirta savus garos indīgos zobus. Beidzot saniknotā čūska savijās spirālē, metās priesterienei virsū, netrāpīja un sastinga, līgodamās un no jauna gatavodamās uzbrukt. Priesteriene izliecās, sasita lejup nolaisto roku plaukstas un, zibenīgi mezdamās uz priekšu, pavisam īsu mirkli ar lūpām pieskārās čūskas mutei. Čūska cirta to pašu brīdi. Šoreiz tā neapstājās un dzinās meitenei pakaļ. Nevarēja aptvert, kā priesteriene spēja izvairīties un izslīdēt šaipus režģa pa šaurajām durtiņām, ko ceturtā meitene jau iepriekš bija atvērusi un atkal aizsita ciet.

Metāla žvadzēšana, čūskas ķermeņa trulais trieciens un nokaitinātā rāpuļa šņāciens ar nevaldāmu spēku atbalsojās Taīdas jutekļos, kas bija saspringti kā stīgas.

— Kas tagad notiks?!—viņa skaļi izsaucās atiskajā izloksnē, un indieši pārsteigti viņā paraudzījās.

Līsips pārtulkoja, un vecākais priesteris pavīpsnāja.

— Nekas. Mēs aiziesim, lāpas nodzēsīs, un Nāgs atgriezīsies savā alā. Tur ir iekārtots laukumiņš, kur čūska izlien pasildities saulē. Un tikmēr tiks aizvērtas arī durvis.

— Vai čūska ir ļoti indīga?— Taīda painteresējās.

— Pieej pie manas māsas,— priesteris atbildēja.

Godbijīgi un mazliet nedroši atēniete piegāja pie

sievietes, kas stāvēja bez satraukuma un pozas, ziņkārigi noraudzīdamās grieķos. Sajutusi asu smārdu, kas atgādināja saberztas cemeriņu lapas smaržu, Taīda ieraudzīja, ka čūsku pavēlnieces priekšauts ir notraišķīts ar dzeltenzaļu šķidrumu, kas lēnām pil uz grīdas.

— Inde!—priesteris paskaidroja.— Ikreiz metoties virsū, čūska, gatavodamās dzelt, izšļāc to no saviem zobiem.

— Vai inde ir ļoti stipra?— Līsips ieprasījās.

— Sī ir vislielākā un indīgākā Indijas čūska. Zirgs un zilonis mirst pēc minūtes, cilvēks un tīģeris nodzīvo ilgāk — divas minūtes pēc jūsu laika rēķina. Sīs indes pietiktu trīsdesmit cilvēkiem.

— Vai čūska ir kaut mazliet pieradināta?—jautāja Erīda.

— Nāgu nav iespējams pieradināt! Sim rāpuiim sveša pateicība, pieķeršanās, bailes vai nemiers. Tam nav gandrīz nekādu jūtu, kas raksturīgas siltasiņu dzīvniekiem, un šai ziņā tas atgādina viszemākās pakāpes pūļa cilvēkus. No nāves, kas uzglūn ik bridi, mūsu Nāgiju pasargā vienīgi neparastā māka.

— Kāpēc tad viņa to dara?— Taīda uzmeta acis priesterienei, kas piesardzīgi ritināja kopā ar indi apšļākto priekšautu un tagad bija pavisam līdzīga senai bronzas statujai ar spēcīgām, pie zemkopja darba pieradušas sievietes auguma līnijām.

— Katram no mums piemīt nepieciešamība vēl un vēlreiz pārbaudīt sevi mākslā, it īpaši tad, jā tā ir bīstama un citi cilvēki to nespēj veikt. Bez tam drošu vairogu viņai dod tantriskās sagatavotības spēks!

— Ja Tantra tik spēcīgi ietekmē cilvēku jūtas, sirdi un miesu, vai tad tu nevarētu izdziedināt jauno mākslinieku no pārmērīgas un bezcerīgas mīlestības uz manu draudzeni?

— Mākslinieki atrodas vidū starp askētisma un Tantras sekotājiem. Poētiskā doma nebaidās no kārdinājuma, jo tās pozīcija sakņojas mīlestībā, kas ir vēlēšanās, bet vēlēšanās — tā ir cerība turpināt dzīvību. īsta poēzija atmet visu neīsto un šai ziņā līdzinās askēzei, taču vienlaikus sadeg Erota liesmās, ilgojoties pēc mīļotās jeb Mūzas. Sls mākslinieka divpusīgās spējas dziedināšanu apgrūtina. Tomēr pamēģināsim.

— Kā tad notiek dziedināšana?

— Katra doma izpaužas ārēji, ja uz to spēcīgi koncentrēta uzmanība. Saspringta velēšanās izraisīs vajadzīgās sekas.

— Tu domā setepsa, hipnozi?

— Ari to. Tomēr māksliniekam svarīgāk ir saasināt ilgas pēc KhadoLilites, ilgas, kas slēpjas katra vīrieša sirdi. Tāpat kā jums, grieķiem, ari mums ir teiksma par vairākām cilvēku rasēm, kas dzīvojušas pirms pašreizējām. Grieķi tic, ka cilvēki dzīvojuši zelta, sudraba un vara laikmetā, ko pierāda mitu kopējā izcelšanās. Ir viena būtiska atšķirība — mēs uzskatām, ka senākie cilvēki bijuši tuvāki debesu būtnēm, bet jūs — ka tuvāki zemes dzīvei nekā tagadējie un tātad ne tik pilnīgi.

— Tev nav taisnība, priesteri,— Līsips iejaucās, — vai tad titāni un titanldas bija sliktāki par tagadējiem cilvēkiem? Prometejs un viņa cīņu biedri upurēja sevi, lai cilvēkus atbrīvotu no tumsonības.

. — Un tikai vairoja viņu ciešanas ar apzinātu atbildību, dodot gan sapni par brīvu gribu, bet nepaceļot viņus no nebrīvās dzīves tumsības,— garais priesteris piebilda.

— Pēc mūsu mītiem, Krons aprij savus un RejasGajas bērnus. Urāns arī tos iznīcina. Citiem vārdiem sakot, Laiks un Debesis iznīdē no Zemes virsas savus augļus. Vai leģenda nozīmē to, ka Zeme, Daba jeb Sākti nav spējīga radīt īstus dieviem līdzīgus cilvēkus?

— Leģenda nozīmē to, ka cilvēcei galu galā vajadzēs pašai sevi pārradīt, iegūstot pilnīgākas zināšanas un prasmi sevi pilnveidot. Mūsu svētie raksti stāsta par agrākajām cilvēkugaru rasēm. Es nerunāšu par trim pirmajām, tās ir ļoti tālas no mums. Tieši pirms mums dzīvojusi ceturtā rase ar skaistām sievām, kas cēlušās no debesīm. Ebreju mitoloģija neatzīst vairāku rasu nomainīšanos, bet tikai vienreiz radītu cilvēku pāri, kas ir tādi paši kā tagadējie cilvēki^ Taču viņiem ir leģenda par to, ka pirmajam cilvēkam Ādamam pirms viņa cilvēciskās sievas Ievas it kā esot bijusi vēl viena — Lilite. Leģendā tā pārvērtusies ļaunā dēmonā, kas ir gan skaists, taču visādi kaitē Ievai, līdz dievs sūta trīs eņģeļus, kas Liliti. aizdzen tuksnesī.

Indiešu Lilites ir gluži citādas. Arī tās spēj laisties pa gaisu, taču ir bezgala labas pret cilvēkiem. Visu šo — pie mums par Khado saukto — sensieviešu valdniece tika dēvēta par Sangie Khado un bija pasakaini daiļa. Atšķirībā no apsarām Khado nebija apveltītas ar prātu, bet tikai ar jūtām. Un sapnis par skaistu cilvēka ķermeni un Erota pārcilvēcīgo spēku pie mums dzīvo kā atmiņa par šīm Lilitām.

— No Austrumu cilvēkiem esmu dzirdējusi leģendu par debesu skaistulēm peri, kas dzimušas no uguns. Tās arī laižoties pa gaisu un nolaižoties pie izredzētiem mirstīgajiem,— Taīda sacīja, atcerēdamās savu uzturēšanos pie ezeriem Persepoles tuvumā.

— Arī tās, bez šaubām, ir atbalss no atmiņām par Liliti,— vecākais priesteris piekrita, izrādīdams Taīdai aizvien lielāku uzmanību.— Mūsu uzdevums ir atmodināt mākslinieka dvēselē šo atmiņu, pakļaut viņa dvēseli savai varai un ļaut, lai savās mākās īpaši prasmīgās svētās dejotājas paveic pārējo, izstumjot no mākslinieka sirds postošo kaisli uz modeli, kurš nevēlas ar viņu saistīt savu likteni!

— Pie Eifratas es redzēju īstu seno mesopotāmiešu Liliti.— Un Taīda pastāstīja par mazo svētnīciņu ceļmalā aiz kalna pārejas ar spārnotas sievietes tēlu altāra nišā.— Domāju, ka no visiem ļoti seniem sieviešu tēliem šai dievietei bija vispilnīgākais ķermenis. Bet vai es drīkstu redzēt sevišķi meistariskās dejotājas?

Vecākais priesteris labvēlīgi pasmaidīja, iesizdams pa nelielu bronzas disku un vienlaikus ar pavēlošu galvas mājienu likdams tulkam atstāt zāli. Bārdu glaudīdams, babilonietis steigšus izgāja laukā. Acīmredzot tempļa izmeklētās dejotājas nebūt netika rādītas visiem. Erīda, piepeši kaut ko atcerējusies, aizsteidzās uz savu istabu.

Pa nemanāmām durvīm starp ziloņu attēliem ienāca divas meitenes ar vienādām metāla rotām uz tumsnējiem, gludiem augumiem: ieslīpi apliktām platām zelta jostām, kaklarotām, kājusprādzēm, lieliem gredzenveida auskariem un prāvos rubīnos zaigojošām pieressaitēm ap īsiem, cietiem matiem. Abu maskām līdzīgās, nekustīgās sejas ar stipri slīpām un šaurām acīm, īsiem deguniem un platām mutēm ar pilnīgām lūpām bija tik līdzīgas kā dvīņiem. Līdzīgi bija arī abu neparasti veidotie augumi. Šauri pleci, tievas rokas, nelielas izaicinoši izslējušās krūtis, tievs viduklis.

Šis gandrīz meitenīgais trauslums asi kontrastēja ar ķermeņa apakšdaļu — tā bija masīva, ar platām un resnām gūžām, spēcīgām kājām un gandrīz vai radīja smagnēja spēka iespaidu. No vecākā priestera paskaidrojumiem grieķi saprata, ka šīs meitenes ir no tālajiem austrumu kalniem aiz Smilšu upes. Viņās īpaši spilgti izpaužas cilvēka divpusība: ķermeņa debesīgi vieglā augšdaļa un masīvā, tumša zemes spēka pilnā apakšdaļa.

Taīda izteica šaubas, vai viņas spēj dejot.

— Neliela auguma sievietes vienmēr ir lokanākas par tām, kas līdzinās korām un diženām statujām. Es nepavisam nepazīstu šīs tautas no tālajiem austrumu kalniem un stepēm, līdz kurienei neaizkļuva Aleksandra karotāji.

īss rīkojums — un viena no meitenēm nosēdās uz grīdas, kājas sakrustojusi, un sāka ritmiski sist plaukstas, lāpu gaismā mirgojošajām rokassprādzēm šķindot. Otra sāka deju ar tik lielu izteiksmību, kāda sasniedzama, vienīgi daudzus gadus slīpējot talantu. Atšķirībā no Rietumu dejām kājas kustībās piedalījās maz, toties rokas, galva un viduklis kustējās apbrīnojami daiļi, plaukstas atvērās lidzigi ziediem.

Taīda, pauzdama atzinību, sāka, cik jaudas, plaukšķināt. Dejotājas pārtrauca savu dej,u un pēc priestera dotas zīmes nozuda.

— Šis meitenes ir ļoti savdabīgas,— Taīda sacīja, — bet es tomēr neizprotu, kur slēpjas viņu pievilcība. Nav ne harmoniskuma, ne līdzības ar Haritām.

— Bet es izprotu!— piepeši ierunājās visu laiku klusējušais Lisips.— Redzi. Vīrietis zina, ka šajās sievietēs apvienojušies divi pretēji Erota spēki.

— Un tu to atzīsti, skolotāj?— Taīda šaubījās.— Kāpēc tad savā mākslā tu arvien tiecies pēc pilnības?

— Daiļuma māksjā — jā,— Lisips atbildēja,— taču Erota likumi ir citādi.

—» Es itin kā sapratu,— Taīda noraustīja plecus,— un tu domā, ka Ehefils ir tādos pašos uzskatos?

— Man šķiet, ka sllpacainās meitenes viņu izdziedinās,— Lisips pasmaidīja.

— Un ari Kleof radam viņas būtu patikušas? Viņš tik ļoti nopūlējās ar Anadiomeni, izraudzījies mani. Kāpēc tā?

— Nevaru runāt tā vietā, kurš jau šķērsojis Aizmirstības upi. Es pats domāju tā: tu neesi Lilite, bet apsara, kā viņi sauc savas debesu hetēras. Iegūt tevi, paņemot no tevis visu, ko tu vari dot, lemts tikai nedaudziem, kam tas pa spēkam. Visiem pārējiem — bezgala vēlīgās, neprātīgās un kvēlās Lilites. Katrs no mums var būt viņu izredzētais. Apziņa, ka Lilites ir dāsnas pret visiem vīriešiem, satrauc mūsu .sirdis un neatturami vilina pie tām ar pagājušo gadsimtu atmiņu.

— Un kas, pēc tavām domām, ir Erlda?

— Tikai ne Lilite. Viņa ir nežēlīga pret vājībām un neiecietīga pret neprasmi. Ehefils aizrāvās ar tēla paraugu. Viņam par nelaimi, tēls un modelis izrādījās viens un tas pats.

— Kleof rads runāja par savu aizraušanos ar mani.

— Viņam tas būtu bijis vēl ļaunāk nekā Ehefilam. Ehefils vismaz ir jauns.

— Un mani, pēc tavām domām, vairs nāv iespējams mīlēt? Pateicos, mans draugs!

— Nemēģini man pārmest, ka cenšos izprast tavu noskaņojumu. Tu zini—ja vien vēlēsies, tev pie kājām būs ikviens. To visu izzinājušo un pārvarējušo priesteri tu esi pilnīgi satriekusi. Cik tas vienkārši tādai kā tu! Vajag tikai dažu skatienu un pozu. Velti, tu viņam neatbildēsi kā Lilite. Kā šķēpa smaile tevī ieurbušās pašas izbaudītas, apsaras cienīgas jūtas. Man liekas, tu esi bijusi Aleksandra mīļotā un esi viņam atdevusi visu Erota spēku!

Taīda pietvīka.

— Bet Ptolemajs?

— Tu viņam dzemdēji dēlu—tātad viņa Erots pret tevi ir stiprāks nekā tavs pret viņu, citādi būtu piedzimusi meita.

— Bet ja tas abiem vienādi spēcīgs?

— Tad es nezinu. Varēja būt gan vienādi, gan otrādi… Mūsu saimnieki pieklājīgi gaida, kad mēs iesim prom.

Abi pateicās priesteriem, vēlreiz atkārtoja lūgumu par Ehefilu un pa tumšo templi devās uz savām cellēm. Četras durvju priekšā degošās lāpas norādīja, cik ilgi vēl līdz rītausmai.

— Pateicos tev, Līsip. Kad tu esi kopā ar mani, es nebaidos pastrādāt muļķības;—Taīda atvadoties sacīja,— tava gudrība…

— Gudrība, atēniet, tās īpašniekam nemaz nav tik patīkama. Gudru cilvēku ir maz. Gudrība pamazām uzkrājas tiem, kas neļauj sevi ietekmēt cildinājumiem un atmet melus. Paiet gadi, un pēkšņi tu atklāj, ka tevī vairs nav senāko vēlmju un ka tu izproti savu vietu dzīvē. Sākas sevis ierobežošana, piesardzība rīcībā, seku paredzēšana iepriekš, un tu esi — gudrs. Tā nav laime tavā poētiskajā izpratnē, nepavisam ne. Satraukumu un dusmas cilvēki remdē dziesmā un dejās, neko nezinādami par to būtību. Nevajag daudz spriedelēt par dievu un cilvēku pazīšanu, jo klusēšana ir gudrības īstenā valoda. Atklātas sirdis to labi saprot. Vēl jo nesaprātīgāk ir atklāt patiesības cilvēkiem, kas dod priekšroku brīnumiem un panākumus tiecas gūt, ejot pa visīsākajiem ceļiem, kādu nemaz nav, jo pastāv vienīgi pakāpeniska augšupeja. Bet lūk, ko es tev teikšu pavisam noteikti kā vislielāko gudrību: zemošanās kāda priekšā visīsākajā laikā samaitā to, kura priekšā citi zemojas. .

— Vai tu domā zemošanos sievietes priekšā?

— Nekādā gadījumā. Tā ir dabiska nodeva skaistumam un Efotam. Es runāju par klanīšanos valdniekiem un karavadoņiem, kuru rokās atrodas cilvēku likteņi, uz ilgu laiku vai tikai uz mirkli — tam nav. nozīmes.

— Tu runā par Aleksandru?

— Iedomājies uz mirkli sevi par cilvēku, kura priekšā zemojas miljoniem visdažādāko cilvēku, patiesīgu un meļu, cildenu un verdzisku dvēseļu, drosminieku un gļēvuļu. Patiesi nepieciešams dievišķs spēks, lai nesalūztu un nenodotu savus sapņus.

— Lai nenodotu savu likteni?

— Visas tautas savas zemes nodevēju soda ar nāvi. Bet kāpēc cilvēki nepamana tos, kas nodod paši savu dvēseli? Šādiem nodevējiem taču vairs nepiemīt patiesīgums. Uz šādu cilvēku nedrīkst paļauties itin nekur. Tāds nevairīsies nekādas nekrietnības, un ļaunums viņā pieņemsies spēkā. Kas ir negodīgs vissvarīgākajos jautājumos, tas drīz vien zaudēs visu, kas viņā bijis labs. Daudz ir runāts par manu godīgumu. Es tiešām vienmēr cenšos būt godīgs, nekad neizpaužu noslēpumus un necenšos izzināt to, ko man negrib teikt. Liels noziegums rodas no sīku kļūdu un pārkāpumu virknes, bet lielu, dievišķu cieņu var iemantot, sevi nemitīgi iegrožojot un apvaldot.

— Un tu domā…

— Vērtē tikai sevi pašu — un tas ir ļoti grūti, bet, izcilu un vēl jo vairāk dižu cilvēku vērtējot, paļaujies uz laiku un tautu. Nepietiek tikai ar pareizu rīcību vien, vajag zināt arī īsto laiku, kad rīkoties. Mēs nevaram iesēsties laivā, kas jau aizpeldējusi garām, vai arī tajā, kas vēl nav pieirta klāt. Zināt, kā jārīkojas, ir tikai puse no visa, otra puse ir — zināt brīdi, kad jārīkojas. Visiem darbiem pasaulē ir savs laiks, taču cilvēki visbiežāk to palaiž garām.

— Vai arī Aleksandrs to palaidis garām?

— Nē, man ir aizdomas, ka viņš savu darāmo ir paveicis par agru. Taču tu atkal liec man spriest par cilvēku, kurš tevi saista vairāk par visu pasaulē. Ej pie miera!

Taīda paklausīja. Viņa pastāstīja Erīdai, kā Eridu tempļa priesteri apņēmušies izdeldēt no Ehefila sirds neprātīgo mīlestību uz viņu. Melnā priesteriene neizrādīja ne prieku, ne sarūgtinājumu. Taīda iedomājās sevi viņas vietā. Viņa būtu mazliet apbēdināta par nemīlama, bet tomēr izcila un uzticīga pielūdzēja zaudējumu. Taču Erīda domāja tikai par čūsku pavēlnieci Nāgiju. Viņas nesatraucamo sirdi bija saviļņojis briesmīgais rituāls ar tik milzīgu un indīgu čūsku, par kādām viņa nebija pat dzirdējusi. Arī Taīda bija ne mazāk satraukta. Tiklīdz viņa pirms laišanās miegā aizvēra acis, viņas priekšā spilgti, skaidri — gluži kā bronzas tēlu virkne — nostājās jaunā indiete un milzīgā čūska savā baismīgajā dejā…

Bija pagājušas vairākas dienas kopš viņu ierašanās Bridu templī, kad sāka pūst karstais rietumu vējš. Nakts bija tveicīga, un Taīda slikti gulēja. Sīrijas tuksneša vējš uzbudinošā vientulībā šalca un svilpa tempļa griestu neskaitāmajās ailēs un lodziņos, atnesdams gurdenumu ķermenim un nomāktību garam. Tas pūta arī nākošajā dienā, spēkā nepieņemdamies un nerimdamies. Atēnieti pārņēma melanholija. Pašas dzīve sāka likties bezmērķīga: atmiņas par aizgājušajiem, dziļi noslēptā mīlestība, ilgā gaidīšana uz Ptolemaju, saimnieces loma lielā mājā un kopīgo bagātību — īstenībā karā salaupīto dārgumu glabātājas loma. Viņa būtu varējusi pavairot dārgumu krājumus, bet kāpēc? Viņa būtu varējusi… daudz ko viņa būtu varējusi, un vienmēr viņai radās jautājums: kāpēc? Vai viņa būtu nogurusi no pastāvīgās aizrautības, ar kādu ķērās pie itin visa, no spēcīgo jūtu uzliesmojumiem? Varbūt viņa nemanot kļuvusi veca un vairs nespēj iejūsmināties kā senāk, joņot pa kaklu pa galvu, apvaldīt sajūsmas asaras, sastopot ko skaistu, ar aizturētu elpu klausīties stāstus un dziesmas?

Pat Erīda kļuva līdzīga atēnietei. Abas kailas vāļājās uz ādas spilveniem, atlaidušas galvu uz sakrustotām rokām un mēmi raudzīdamās zili apgleznotajā sienā.

Līsips bija nozudis kaut kur templī, bet Ehefilu aizveda, lai, kā skolotājs parupji izteicās, viņam «izdauzītu laukā mīlestību».

Pagāja vairākas dienas. Varbūt vesels mēnesis? Parastā laika skaitīšana Taīdai vairs neeksistēja. Daudzi ar laiku saistīti pagātnes, tagadnes un nākotnes notikumi bija zaudējuši savu nozīmi. Viss vienlīdz mierīgi, bez bēdām un aizrautības, bez prieka gaidām, bez skaudrām atmiņām un nožēlas par to, kas nav piepildījies, bija sajaucies kopā Taīdas līdzsvarotajā sirdī…

Līsips uzradās, par kaut ko smīkņādams, un atrada abas kūtri blakus gulšņājam un ar lielisku ēstgribu iznīcinām plācenīšus ar krējumu. Noskatīdams viņas, tēlnieks nemanīja nekādas pārmaiņas, izņemot bedrītes vaigos un abu patiesi olimpisko mieru.

— Par ko tu smejies, skolotāj?—Taīda vienaldzīgi ieprasījās.

— Izdziedinājuši!—«Līsips iesmējās vēl atklātāk.

— Kuru? Vai mūs?

— No ka tad jus lai dziedina? Ehefilu! Viņš nolēmis palikt Eridu templī!

Taīda ieinteresējusies paslejās uz elkoņa, Erida pagrieza acis uz Līsipa pusi.

— Palikt šeit un veidot šito, kā tak viņas sauca, vārdu sakot, to greizacaino Lilitu statujas.

— Patiešām izdziedinājuši!— Taīda iesmējās.— Bet tu tomēr esi zaudējis savu skolnieku, Līsip.

— Mākslai viņš nav zudis, tas ir galvenais!—tēlnieks atbildēja.— Starp citu, viņi grib pirkt Kleofrada Anadi.omeni. Dod dubultu zelta svaru. Tas tagad kļuvis dārgāks par sudrabu. Par statēru, kas senāk bija divu drahmu vērtībā, dod četru drahmu pūci. Daudzi Grieķijas tirgotāji izput.

— Tad pārdod!— Taīda mierīgi sacīja. Līsips pārsteigts viņā noraudzījās.

— Bet Aleksandra vēlēšanās?

— Man šķiet, Aleksandram, ja viņš atgriezīsies, nebūs laika domāt par Anadiomeni. Atceries, kāds milzums cilvēku viņu gaida Babilonā. Un bez cilvēkiem vēl veseli kalni papīru, lūgumu un atskaišu no visas viņa milzīgās impērijas. Ja vēl nāks klāt Indija…

— Tā klāt nenāks!— Līsips ar pārliecību noteica.

—Man nav ne jausmas, cik varētu maksāt Anadiomene.

— Daudz! Kaut ari droši vien nedos tik daudz kā par maņa skolotāja Polikleita Diadūmenu. Visa pasaule zina, ka par to samaksāja simt talantus vecajos laikos, kad naudai bija lielāka vērtība. Anadiomene ir tik skaista, ka, ieskaitot sudraba vērtību, par viņu dos ne mazāk kā trīsdesmit talantus.

— Tā ir milzu cena! Bet cik vispār tēlnieki ņem?— pārsteigtā Taīda gribēja zināt.

— Par modeļiem un paraugiem labs tēlnieks ņem divtūkstoš drahmu, par statujām un bareljefiem līdz desmit tūkstošiem.

— Tas taču ir tikai pusotra talanta!

— Vai gan var salīdzināt Kleofrada radīto izcilo darbu ar labu, taču parastu darbu?— tēlnieks iebilda. — Tad tomēr pagaidīsim ar Anadiomeni?

— Pagaidīsim,— Taīda piekrita, domādama par ko citu, un Līsips bija pārsteigts par to, ka nemanīja ne mazako satraukuma pazīmju, kādas agrāk bija izraisījusi Aleksandra pieminēšana.

Atēniete paņēma sudraba zvaniņu, ko viņai bija iedevis virspriesteris, un pašķindināja to. Pēc brīža cellē ieradās viņš pats un apstājās uz sliekšņa. Taīda uzaicināja viņu apsēsties un apvaicājās par viņa jaunākā amata brāļa veselību.

— Viņš ir nopietni saslimis. Nav derīgs Tantras augstāko rituālu izpildīšanai ar viņu.— Sekoja galvas mājiens uz Erldas pusi.

— Man pie tevis liels lūgums, priesteri. Mums pienācis laiks atstāt templi, bet man gribētos sevi pārbaudīt vēl vienā veidā.

— Saki.

— Saņemt čūskas skūpstu — tāpat kā jūsu Nāgija.

— Viņa zaudējusi pratu! Jūs viņu esat padarījis par afektā nonākušu menādu!— Līsips izsaucās tik skaļi, ka priesteris pārmetoši paskatījās uz viņu.

— Vai tu jūties pietiekami stipra briesmīgā rituāla izpildīšanai?— indietis nopietni vaicāja.

— Jāf— Taīda pārliecināti apgalvoja ar bezrūpīgu drosmi, ko Līsips pazina jau sen.

—Tu viņu pazudini,— tēlnieks sacīja priesterim,

— tu kļūsi par slepkavu, ja viņai to atļausi.

Priesteris papurināja galvu.

— Sī vēlēšanās viņā nav radusies nejauši. Pirms dzīves uzdevumu veikšanas ir jānoskaidro savu spēku apmēri, jo dzīve cilvēkiem ar atvērtām acīm un sirdīm ir māksla, nevis viltība. Iespējams, ka viņa aizies bojā. Tātad Karmas norādījums bijis—pārtraukt viņas dzīvi šādā vecumā. Ja neaizies bojā, šī pārbaude vairos viņas spēkus. Lai notiek tā!

— Un es arī.— Erīda nostājās Taīdai līdzās.

— Ej arī tu, es nešaubījos, ka tu to vēlēsies.

Līsips, aiz bailēm un sašutuma nespēdams parunāt, ieķērās sev bārdā tā, it kā tā būtu priestera bārda.

Taīda un Erīda nokāpa pazemē. Čūsku pavēlniece abām novilka visas drēbes un noņēma rotaslietas, ierīvēja ar pienu un vērmelēm, aplika priekšautus. Muzikālajai atēnietei pietika ar dažām minūtēm, lai iemācītos melodiju. Erīdas apmācīšana prasīja vairāk laika, bet ritmus viņas abas, kā jau dejotājas, saprata uzreiz.

Čūsku pavēlniece izvilināja savu briesmoni no alas, un Taīda pirmā sāka ar nāves briesmām saistīto spēli. Kad čūska izslējās, paliekdama lejup savu zvīņoto galvu, Taīda sadzirdēja nesaprotamā valodā teiktus čukstus, piespieda lūpas nezvēra degunam, zibenīgi atlecot atpakaļ. Čūska metās uz priekšu, šķiezdama indi uz priekšauta, taču Taīda, no pārdzīvojuma drebēdama, jau atradās drošībā. Čūskai iedeva padzerties pienu, un priekšā izgāja Erlda. Melnā priesteriene negaidīja un, tiklīdz čūska izslējās uz astes, nošmaukstināja skūpstu tai uz deguna un atlēca atpakaļ, pat neļaudama čūskai apšļākt sevi ar indi. Čūsku pavēlniece aiz pārsteiguma iekliedzās, un satracinātais nezvērs metās viņai virsū. Indiete izvairījās no kodiena, iešļāca čūskai purnā pienu no otras bļodiņas, ko turēja rokās, izstūma Taīdu un Erldu aiz režģa un atviegloti nopūtās. Taīda viņu noskūpstīja un uzdāvināja dārgu rokassprādzi. Tajā pašā vakarā virspriesteris aplika Erldai ārkārtīgi retu kaklarotu no indes zobiem, kas iegūti no vismilzīgākajām čūskām, kādas vien jelkad noķertas Indijas mežos. Taīda saņēma citu dāvanu — kaklarotu no zeltā iekaltiem un uz ķēdītes savērtiem maitu grifu nagiem.

— Sl ir uz austrumiem pāri kalniem vedošo noslēpumaino taku sargātājas rota,— priesteris paskaidroja.

— Un manējā?

— Kā jau piederas, tā ir bezbailības, nenogurdināmlbas un pagodinājuma simbols,— indietis atbildēja, noraudzīdamies melnajā priesterienē ar daudz lielāku cieņu nekā agrāk.

Bez tam virspriesteris uzdāvināja Taīdai caurspīdīga halcedona kausu ar tajā iegravētu čūsku dejas skatu.