Atēnu Taīda

ASTOTA NODAĻA. RUDAIS AIDINIEKS

Ptolemajs ieraudzīja Taīdu jāšus uz tumša pelnupelēka zirga, kad kopā ar Aleksandru, Hēfaistionu, Melno Kleitu un tesāliešu jātnieku priekšnieku Leontisku jāja atpakaļ no piramīdām. Aleksandrs sēdēja mugurā Būkefalam, agrā rīta stundā izjādinādams iemīļoto zirgu. Parasti viņš uz tā jāja vienīgi kaujā, vairīdamies savu melni pārkarsēt tālos izjājienos svelmainajā Āzijas saulē. Būkefals izslēja gudro, platpieraino, lauko galvu un gari no zviedzās, apsveikdams ķēvi. Salmāha, Taīdas spēcīgās rokas apvaldīta, sāka koķeti dīžāties.

Gandrīz vienlaikus noskanēja trīs izbrīna saucieni. Trīs draugi nešaubīgi pazina «ceturto Haritu». Tesālietis sastinga, aplūkodams augumā nelielo un bez īpašas greznības ģērbušos sievieti, kuras priekšā apstājās trīs visvarenie viri un to skaitā pats dievišķais karavadonis.

— Tā ir viņa, mans sapnis—atēniete!—Ptolemajs izsaucās, nolēkdams no zirga un satverdams Salmāhu aiz iemauktiem.

— Kāda pašpārliecība!—Hēfaistions zobgalīgi piezīmēja.— Tava bez tevis?

— Es sacīju — sapnis!— Ptolemajs stūrgalvīgi atkār . toja, pētoši raudzīdamies Taīdā.

Viņa uzlika abas rokas zirgam uz skausta, galvu augsti izslējusi, un raudzījās tikai uz Aleksandru, it kā viņa skatiena apburta. Mazliet saraukusi uzacis, Taīda pasvie | da atpakaļ kāju un gar zirga kreiso sānu noslīdēja zemē. Viņa izskatījās pavisam maza triju milzīgos zirgos sēdošo gigantu priekšā. Aleksandrs, Hēfaistions un Kleits bija par veselu plaukstas tiesu garāki par četrām olektīm, bet Taīdas augums bija trīs olektis un trīs plaukstas. Hetēra tomēr nezaudēja cieņu un pat izaicinošu neatkarību, kas Ptolemaju bija pārsteigusi jau Atēnās. Nu viņš, acu nenovērsdams, raudzījās Taīdā. Sievišķā spēka plauku v mā, zaudējusi senāko zēniskumu, viņa bija kļuvusi neizskaidrojami pievilcīga, tāla un vēl jo vairāk iekārojama. Taīdas ķēve pakāpās .sānis, un Ptolemajam vajadzēja skatīties atēnietē pret sauli. Spēcīgā zeltainā gaisma izlauzās cauri hetēras vieglajām drēbēm un apņēma visu viņas augumu kā ar mirdzošu uguni, it kā pats Hēlijs būtu Grieķijas un Krētas daiļo meitu ieskāvis savos apkampienos. Ar savu ieradumu skatīties tālumā, it kā redzētu kaut ko citiem nesaskatāmu, Taīda viņam pēkšņi atgādi I nāja Aleksandru. Ptolemajs sāka drebēt un nodūra acis, lai sevi nenodotu.

Aleksandrs, nolēcis no zirga, pasvieda Būkefala pavadu Kleitām un pienāca pie Taīdas.

Galvu Aleksandrs turēja vēl staltāk, nekā pirmoreiz tiekoties, un ar lepnu un vērīgu izteiksmi sejā piemiedza apakšējos plakstiņus.

— Haire,— Taīda sacīja, paceldama delnu pie karavadoņa zoda.

— Ko tu gribi man lūgt?

— Neko, valdnieku valdniek,— Taīda atbildēja, piedēvēdama Aleksandram Persijas valdnieku titulu.— Aizritējušo gadu laikā tu esi kļuvis tik dižens, ka mēs, vienkāršie mirstīgie, gribot negribot tavā priekšā sastingstam kā lūgšanā.

Aleksandrs ieklausījās Taīdas vārdos — nē, tie neizklausījās pēc glaimiem.

— Lai man piedod mans sencis Ahillejs, tu patiesi esi kļuvusi skaistāka par Tindareja meitu, Trojas Helenu!

Un maķedoniešu valdnieks vēlreiz noskatīja hetēru, taču atēniete juta, ka viņa ziņkārība ir citādāka nekā Ptolemaja.

«Viņas acis ir skaidras kā kristāls, kā Artemīdas avots,» Aleksandrs nodomāja, «pelēkas ar zeltainām un gaišzilām dzirkstīm, mierīgas un labvēlīgas. Un lūpas ir ka purpurkrasas akmenī veidotas — tik noteikti un spilgti tās iezīmējas, tāpat kā garais plakstiņu griezums zem šaurajām uzacīm. Bet āda — gaišā kaparkrāsā, tīra un zīdaina — kā skaidrā dienas vidū uz altāra degošas uguns gaisīga piīva…»

Pēc neilga klusuma brīža, ko traucēja tikai iemauktu žvadzēšana un zirgu pakavu klaudzieni, Aleksandrs sacīja:

— Vai atceries manus Atēnās teiktos vārdus —«Tu būsi mana viešņa, kad vien gribēsi»? Vai tu to gribi?

— Protams, gribu! It īpaši tagad, kad esi man sagādājis pārsteigumu, atcerēdamies īslaicīgo tikšanos.

— Es jau sen taisījos tevi aicināt,— Ptolemajs iejaucās,— tavā rīcībā ir jebkurš zirgs, telts, vergi — tā visa man ir atliku likām…

Ptolemajs aprāvās no Aleksandra skatiena. Karavadonis raudzījās savā cīņu biedrā bez dusmām, bet ar nožēlu — tā šķita Taīdai.

— Mans ceļš vēl tikai sākas,— valdnieks sacīja, — bet tu vari mūs pavadīt. Ne kaujās un ienaidnieku vajājot, bet kopā ar mana karaspēka miermīlīgo daļu — ar māksliniekiem, filozofiem, dziedātājiem. Ptolemajs parūpēsies par tevi — viņš to prot.— Viegls smaids izkliedēja valdnieka pavadoņu samulsumu.

Taīda nolieca galvu ar smagā mezglā augsti uzsukātajiem matiem un bērnišķīgi savilka lūpas puslokā.

— Pateicos tev, valdniek!

— Sauc mani par Aleksandru — tāpat kā agrāk. Un atnāc uz svētkiem, kurus es rīkoju pilsētai. Parādi tur grieķu sieviešu augsto mākslu.

Aleksandrs ar viņa varenajam stāvam pārsteidzošu veiklību uzlēca mugurā savam melnim, kuram sviedru sega bija pēc persiešu parauga piesprādzēta ar trim siksnām un kura persiešu iemaukti, darināti grieķu burta X (hi) veidā, laistījās zeltā un bija rotāti ar zelta rozetēm siksnu krustojuma vietās un zem ausim. Taīda .spēji uzlēca uz apbružātās panteras ādas Salmāhai mugurā, lika ķēvei izslieties pakaļkājās un veikli pagriezties uz aizaulekšojošo maķedoniešu pusi. Tad viņa vēlreiz pagrieza zirgu un lēni jāja turp, kur viņu gaidīja Hēsione, kas uz dažām dienām bija šķirta no Nearha. Flotes pavēlnieks bija apsolījis atgriezties uz lielo simpoziju, abu atšķirtības laiks nevarēja būt ilgs.

Memfisā valdīja svētku noskaņojums. Cilvēki sveica jauno «faraonu» Aleksandru, jūsmodami par viņa skaistumu, spēku, pārākuma un varas apziņu, kas dvesa no dieviem pielīdzinātā karavadoņa.

Tauta, kā vienmēr, gaidīja savā likteni lielas pārmaiņas, kurām pēc jaunā valdnieka rokas mājiena vajadzēja pārvērst bēdīgo dzīvi, jo cilvēki no laika gala cerēja uz labāku nākotni un neizprata, ka vēstures gaita ir gausa un smaga. Nekas toreiz dzīvojošo cilvēku liktenī nevarēja mainīties uz labu. Tikai kara posts, grautiņi, ugunsgrēki un plūdi ar pārsteidzošu pēlcšņumu mēdza ielauzties nemainīgi bezkrāsainajā ļaužu pūļa dzīvē. Vēstures pieredze noderēja vienīgi prātniekiem.

To vidū, kas apsveica uzvarējušos maķedoniešus un grieķus, bija laba tiesa Taīdai līdzīgu, dzīvespriecīgu ļaužu, ar it kā bronzā lietu augumu un muskuļiem un ar stipru dvēseli — tie domājās esam oikumenes saimnieki.

— Vai tu man palīdzēsi, Hēsione?—hetēra vaicāja pirms simpozija, ko Aleksandrs Memfisas augstmaņiem rīkoja tā saucamajos Dienvidu Dārzos.

— Tu esi ļoti drosmīga, ja gribi uzstāties tāda cilvēku pūļa priekšā. Vai Salmāha neizbīsies?

Taīda kūtri pastiepās un sadabūja sena nespodra stikla pudelīti. No tās viņa mazā tasītē iebēra šķipsniņu zaļgana pulvera, kas nepatīkami oda.

_ — Es to iejaukšu ūdenī un rīt padzirdīšu Salmāhu. Šīs Āzijas zālītes vajag pavisam maz, lai cilvēks vai dzīvnieks atbrīvotos no kautrības vai baiļu važām. Mazliet par daudz — un ķermenis vairs nepakļausies sirds varai, tādēļ es, nebūdama pieredzējusi, došu tikai vienu pilīti…

No stabu galā uzstādītiem un ar sveķiem piepildītiem akmens traukiem liesmas pret tumšajām debesīm šāvās ka dūmojošas un virpuļojošas kolonnas. Dziļa nojume pasargāja sanākušos cilvēkus no ziemeļu vēja. Gludām plāksnēm klātajā pagalmā muzikanti un grieķu koris ar aktieriem izpildīja «tragoidiju» («āža dziesmu»)—fragmentu no Dionīsa piedzīvojumiem viņa Indijas ceļojuma laikā. Aleksandram šī leģenda sevišķi patika.

Varenais uzvarētājs bija atlaidies pusguļus savu apskurbušo un augstprātīgo biedru vidū. Tikai Nearhs un Leontisks bija apsēdušies vairāk nomaļus, klausīdamies lieliskajā tīniešu dziedātājā. Slaida, ģērbusies peplā, melna ka nakts, viņa atgādināja Hekati. Nebija tikai dievietes pavadoņu, drūmo suņu, toties pavadījumu viņas zemajai balsij, kuras spēku varētu apskaust pat karaspēka priekšnieki, atskaņoja divas kailas—kā tas bija pieņemts — un jautras llautistes. Plaši plūstošā dziesma kā jūra aizskaloja cilvēku sarūgtinājumus, pavēlēdama būt mierīgākiem, vērīgākiem un labestīgākiem.

Iedunējās bungas. Ritmu saasināja koka nūjiņu rīboņa. Vergi uzpūta kvēpināmos traukus, vijīgas smagu aromātisku dūmu lentes aizstiepās pār improvizētās skatuves plātnēm.

Kailas feniķiešu dejotājas, visas vienādi smuidras, šauriem gurniem, melnīgsnējas un zemām krūtīm, locīdamās sāka griezties kvēpināmo zāļu dūmos. Viņas bija sešas. Te izšķirdamās, te trakulīgi mezdamās cita citai pretī, viņas izaicinoši, rupji un nepārprotami attēloja, cik nevaldāma ir kaisle, kas viņas sagrābusi. Tās bija nonākušas dievietes Kotito varā, viena vienīga mērķa apsēstas — ātrāk atbrīvoties no dievietes mokošās varas.

No visām pusēm atskanēja piesmakuši atzinības saucieni. Vienīgi pats Aleksandrs un drūmais Melnais Kleits neizrādīja sajūsmu. Arī Nearhs un Leontisks palika mierīgi. Vergi apstaigāja visus, pasniegdami jaunus vīna kausus. Kvēpināmie trauki apdzisa, dejotāju augumi no sviedriem sāka spīdēt, spalgā rīboņa apklusa. Bungu dārdiem noplokot, feniķietes pazuda.

Tūliņ, bez kāda pārtraukuma, pili atgādinošās skatuves priekšā nokrita ļoti smalka, sudrabaini laistīga auduma priekškars, novilkts no viena lāpu staba līdz otram. Aiz tā uzstādīja prāvus apsudrabota vara plākšņu spoguļus, kas atstaroja lielu eļļas lampionu spilgto gaismu.

Ieskanējās stigas, stiepti iedziedājās flautas, un vēl astoņas kailas meitenes parādījās ņiz priekškara uzstādīto spoguļu gaismas joslā. Visas neliela auguma, spēcīgas un kuplkrūtainas. Mati viņām nesvaidījās par pleciem, sapīti tievās, čūskām līdzīgās bizītēs kā feniķietēm, bet bija īsi apgriezti kā mītiskajām amazonēm. Mazās kājas soļus spēra saskaņoti, vienotā kustība. Tesālieles ir senas burvju zemes meitas, un viņu deja šķita kā burvju rituāls, kā noslēpumaina mistērija.

Mazliet plīvojošais, sudrabainais audums kā dūmaka šķira dejotājas no dzīrotājiem nojumes pustumsā. Tesāliešu lokanie augumi pakļāvās citādam dziedošam mūzikas ritmam. Deja bija brīva, plūstoša, jaunās, dejā ne mazāk par feniķietēm aizrāvušās dejotājas aizvien pieaugošā tempā traucās it kā pa zirgu izauļotajiem Tesālijas līdzenumiem. Skatītāji prata novērtēt viņu fantāzijas lidojumu, skatījās klusēdami, ļaudamies tīmoaistēsei — uztverei ar sirdi, ko grieķi izprata kā dvēseles izpausmi. Leontisks, par kaut ko apbēdināts, pieliecās Nearham tuvāk un klusi sacija:

— Reiz sen atpakaļ es redzēju tesālietes, kas dejoja amazoņu deju. Cik tas bija brīnišķīgi!

— Un tu būtu gribējis to redzēt vēlreiz?—noslēpumaini smaidīdams, apvaicājās krētietis. Viņš jau no Hēsiones visu zināja.

— Esmu gatavs samaksāt veselu talantu tai, kura spēs nodejot amazoņu deju.

— Tad maksā ciet,— Nearhs nesamulsis sacīja, pastiepdams pretī riekšavā saliektu plaukstu.

Tesāliešu jātnieku priekšnieks izbrīnījies iesmējās. Tikmēr tika noņemts aizkars. Pār pagalma plāksnēm atkal sāka šaudīties sveķu lāpu sarkanīgais atspīdums. Pie kreisās puses lāpu staba parādījās meitene ar vaļējiem matiem ļoti īsā eksomīdā, kas atsedza kreiso plecu un krūti. Nearhs pazina Hēsioni. Sākumā neviens viņai nepievērsa uzmanību. Tēbiete pacēla pāri galvai tamburīnu un ar spalgiem sitieniem piesaistīja dzīrotāju uzmanību. Iešķindējās tamburīna malai piestiprinātie zvaniņi, un spilgti apgaismotajā apli uz Salmāhas izauļoja Taīda. Zirgam bija vienīgi iemaukti un jātniecei — vienīgi amazones kaujas aproce. Zirgs, graciozi kājas cilādams, sāniski aizvirzījās no viena staba līdz otram, izslējās pakaļkājās, noliecis uz sāniem mazo, kalsnējo galvu, un kā sveicinādams pavēcināja gaisā priekškājas. Tad Salmāha tamburīna skaņu takti virzījās atpakaļ, pamīšus pasviezdama sānis te ķermeņa pakaļpusi, te priekšu, bet Taīda sēdēja taisni, pleciem nepakustoties.

Tā nodejojusi trīs apļus, atēniete piepeši palaida Salmāhu auļos. Hēsione pilnā sparā sita tamburīnu, bet maķedonieši, visi lieliski jātnieki, sāka aurot auļu ritmā.

Atdarinādama leģendārās stigānoras [38] , Taīda, zirgam auļojot, notupās uz viena ceļa, apgriezās ar seju uz astes pusi un izstiepās uz ķēves muguras, apskaudama tās plato, stāvo kaklu. Tad viņa atkal lika zirgam izslieties pakaļkājās, Salmāha grozījās ātri un skaisti, izdarīdama pa divi apgriezieniem uz katru pusi. Skatītāju sajūsmas saucienu pamudināta, Taīda palaida zirgu vienmērīgos rikšos un izslējās kājās tam uz muguras, turēdamās aiz garo krēpju šķipsnas un nevainojami saglabādama līdzsvaru.

Vergi nemanāmi izlika pagalmā smagus palmu dēļus. Taīda atkal apsēdās jāšus un vairs nesmaidīja — viņas seja kļuva nopietna. Hēsiones tamburīns ieskanējās lepnas dejas ritmā, saskaņodamies ar zirga nagu klaudzieniem. Salmāha, pakļaudamās hetēras ceļgaliem, ar visām četrām kājām ritmiski klaudzināja pa skanīgajiem dēļiem. Divi, četri piesitieni ar priekškājām, tad daži soļi atpakaļ, un [39] atkal skanīgie priekškāju klaudzieni. Divi, četri, astoņi, divpadsmit — piesitienu pāri kļuva biežāki, zirgs te traucās uz priekšu, te pietupās atkāpdamies. Taīda atmetās atpakaļ, izliekdamās kā loks un vērsdama krūtis pret tumšajām debesīm.

Hēsione, nespēdama mierīgi nostāvēt, dejoja uz vietas, cik jaudas kratīdama tamburīnu. Arī satrauktais zirgs sāka palēkties kā galopā, piesizdams trīs kājas uzreiz, pamezdams gaisā krustus un izsliedams galvu.

Piepeši Taīda nolēca no zirga. Ar labo roku atbalstīdamās pret Salmāhu, viņa uzsāka senu rituāla deju. Izslējusies labās kājas pirkstgalos, hetēra augstu pacēla kreiso kāju un, izstiepusi kreiso roku uz priekšu, satvēra kāju pie potītes. Lokā izliektais Taīdas kaparkrāsas augums pret zirga tumšās pelnu krāsas sāniem iezīmēja trijstūri, it kā augšpusē noslēgtu burtu «gamma». Tad abas rokas tika izstieptas plecu augstumā, pieskaņojot auguma stiprajam saliekumam, bet labā kāja nomainīja kreiso. Un atkal uz mirkli iezīmējās trijstūris. Salmāha ar palēcieniem virzījās pa apli, gatava pagriezt pretī otrus sānus. Taīda uzšāvās zirgam mugurā un noslīdēja tam gar otru sānu, atkārtodama dīvainās dejas trijstūri. Zem nojumes skanēja nemitīgi auri. Leontisks grasījās mesties uz priekšu. Nearhs viņu atturēja. Ptolemajs ārēji šķita mierīgs. Cieši sakrustojis rokas, viņš spieda tās pie krūtīm, palaikam uzmezdams skatienu tesālietim. Pat Aleksandrs piecēlās, tikko nenogāzdams no kājām platplecainu, uzkumpušu vīru, kurš stāvēja viņam līdzās un noskatījās Taīdas dejā tā, it kā no tās būtu atkarīga visa viņa dzīve. Pēdējais Salmāhas lēciens. Un Taīda atkal sēž tai mugurā; pakaļkājās uzrautā ķēve paklanījās uz abām pusēm. Tad Taīda lika tai nolaisties uz ceļiem ar galvu pret Aleksandru un pali, nolēkusi zemē, skatītāju sajūsmas saucieniem skanot, sveicināja viņu. Pūlis trakoja. Salmāha satrūkās, uzšāvās kājās, ausis pieglaudusi un šķielēdama, sāka kāpties atpakaļ «skatuves» dziļumā. Hēsione to satvēra aiz pavadas.

Aleksandrs paaicināja Taīdu pie sevis. Taču hetēra apsedzās ar bārkstainu ēģiptiešu apmetni un aizskrēja. Vajadzēja pēc iespējas ātrāk nomazgāt kodīgos zirga sviedrus. Un arī saģērbties dzīrēm.

Pēc īsa brīža Taīda parādījās zem nojumes oranžā hitonā ar trim lentēm — zilu, baltu un sarkanu, iepītām viņas viļņoto matu melnajā ērkulī.

Iekams Ptolemajs un Leontļsks paguva viņai ko pateikt, hetēra piegāja pie Aleksandra. Maķedoniešu valdnieks saņēma viņu aiz abām rokām, noskūpstīja un apsēdināja pie grieķu trīskaju galdiņa starp sevi un plecīgo uzkumpušo vīru ar gudru, gurdu skatienu un īsu bārdu, kas klāja kārnu seju.

— Apskati viņu labi, Līsip!

Taīda nodrebēja. Viņa pirmoreiz redzēja slaveno tēlnieku, kurš bija atstājis Grieķiju, lai pavadītu persiešu uzvarētāju. Tēlnieks apskāva Taīdas plecus un sāka bez ceremonijām, ka to dara mākslinieki vai ārsti, pētīt viņas seju. Hetēra pamanīja, ka viņš nepavisam nav uzkumpis, bet tikai tāds izskatās, jo paradis noliekties uz priekšu, ielūkojoties sejās.

— Kāpēc, valdniek?—Taīda nespēja nosaukt maķedonieti vārdā, lai gan zināja, ka Aleksandram ir tikai divdesmit četri gadi—valdnieks bija tikai gadu vecāks par viņu; familiaritāte nebija viņas dabā.

— Aleksandrs vēlas,— LIsips atbildēja valdnieka vietā,— lai es kādreiz izveidoju tavu statuju — attēloju tevi amazoņu valdnieces izskatā. Viņš kopš bērnības sapņojis, ka vajadzētu atkārtot Tēsēja un Hipolites mīlestības stāstu, taču sarūgtināts uzzinājis, ka Termodontas jātnieces jau sen izzudušas, palikusi tikai leģenda. Taču tu šodien parādījies kā īstena viņu mantiniece. Skaties, kā tevi ar acīm vai aprij mūsu varonis Leontisks!

Taīda noliecās Aleksandra priekšā pārspīlētā lūgumā.

— Pažēlo, ak, valdniek! Jau trīssimt gadus mākslinieki attēlo, kā drošsirdīgie grieķu karavīri izrēķinās ar amazonēm, nogalina tās, aizrauj gūstā. Vai esi ievērojis, ka amazones gandrīz nekad nav attēlotas zirga mugurā, lai tās nekādi nepaceltos pāri vīriešiem?

Ko tieši tu ar to domā? — Līsips ieinteresējies apvaicājās.

— Jebkurus traukus: ar sarkanām vai melnām figūrām apgleznotus, no pirmās olimpiādes vai vēl agrāka laika. Kurus darinājuši dažādi mākslinieki — gan slaveni, gan maz pazīstami: Eifronijs, Eiharīds, Andokīds, Arhesilājs, vai nu visus var atcerēties? Un visur varoņi Tēsējs, Hērakls, Ahillejs velk aiz matiem nelaimīgās amazones, Sit ar nūjām uz ceļiem nokritušas, dur tām krūtīs šķēpus un piķus. Man tikpat kā nav gadījies redzēt zīmējumus, kur amazones būtu attēlotas jāšus uz zirga, kā tās arī vajadzētu attēlot, un vēl jo mazāk — kur tās kaujā uzveiktu vīriešus.

— Nu, tas ir tikai uz traukiem, turklāt vēl uz seniem!— Līsips iebilda.

— Nepavisam nē! Atceries Antiopes nolaupīšanas ainas uz Apollona tempļa bareljefiem! Un mūsu Partenonu! Vai tiešām tu esi aizmirsis Mikona milzīgo gleznu Atēnu pinakotēkā, Propileju kreisajā spārnā, šajā gleznā grieķu karavīri nežēlīgi apkauj amazones. Tā gleznota pirms gadsimta vai vēl senāk.

— Ko tad tu ar to gribi teikt?— Aleksandrs sarauca uzacis.

Kad aizskarts vīrieša lepnums, jūs sev par attaisnojumu sākat izdomāt pasaciņas Un mākslinieki pūlas šos melus attēlot pēc iespējas patiesāk.

— Kam gan māksliniekiem tas vajadzīgs?— LīsiDS nesaprata.

— Viņi taču arī ir vīrieši! Un arī viņiem šķiet neciešama pat doma par sieviešu pārākumu.

Nemanot pienākušais Leontisks sāka sist plaukstas.

— Par ko tu tā jūsmo?— Ptolemajs naidīgi noprasīja.

— Par amazones prātu. Un par patiesību.

— Tu te saskati patiesību?

— Kaut vai tajā apstāklī, ka visas šīs sakāves, kuras tik labprāt attēlojuši atēnieši, vienīgi amazonēm nav laupījušas vīrišķību, kā tas notika ar boiotiešiem un atēniešiem. Amazoņu galvaspilsētu Temiskīru ieņēma Hērakls, daļa no viņām krita pie Atēnām, un tomēr viņas ieradās pie Trojas sienām, lai cīnītos pret grieķiem. To viņām nevar piedot to cilvēku pēcnācēji, kurus amazones sakāva, iedvesdamas bailes ar savu nejūtīgumu pret ievainojumiem!

Aleksandrs jautri iesmējās, bet Ptolemajs neatrada, ko tesālietim iebilst. Līsips pavaicāja Taīdai:

— Saki — kāpēc tu iedomājies hipogimnēsē uzstāties kaila?

— Vispirms — lai viss atbilstu leģendām. īstās amazones, Artemīdai veltītās Termodontas meitenes, kas dzīvojušas tūkstoš gadu pirms mums, vienmēr cīnījušās kailas un uz zirgiem jājušas bez sviedru segas. Tas, ka viņas sev it kā esot izdedzinājušās vienu krūti, lai varētu šaut no stopa, ir muļķīga izdoma, kaut vai tāpēc, ka nav neviena sena attēla, kurā amazonei nebūtu vienas krūts. Vīriešu nīdējas šāva, vai nu turot stopu tieši sev priekšā virs zirga ausīm, vai arī, auļojot ienaidniekam garām, pagriezās un šāva, paceļot stopu pār zirga krustiem. īstas amazones varat apskatīt uz senām Klazomenu pilsētas vāzēm un krāteriem. Tās ir spēcīgas, pat ļoti druknas kailas meitenes, kas sēž stipros zirgos, tās pavada bārdaini zirgupuiši un suņi. Jonijas un Karijas sievietes, pieradušas pie brīvības, nevarēja samierināties ar rupjajiem doriešu iekarotājiem. Pašas drosmīgākās, spēcīgākās un jaunākās devās uz ziemeļiem, uz Melno jūru, kur nodibināja Temiskīras pilsētvalsti. Tā nav atsevišķa tautība, bet gan Artemīdas, vēlāk Hekates svētās meičas. Nevērīgie vēsturnieki un mākslinieki sajauca viņas ar skitu sievietēm, kas arī bija lieliskas karotājas un jātnieces. Tādēļ amazones ļoti bieži attēlo no galvas līdz kājām ģērbušās skitu apģērbā vai arī kā kapadoķietes to īsajos apģērbos.

— Tēv vajadzētu mācīt vēsturi Likejā vai Akadēmijā!— pārsteigtais Līsips izsaucās.

Taīdas acīs iemirdzējās jautras uguntiņas.

— No Likeja es tikko paguvu aizmukt, iepazinusies ar Aristoteli.

— Man viņš par to nav neko stāstījis,—Aleksandrs viņu pārtrauca.

— Un nestāstīs arī — aiz tā paša iemesla, kāpēc zīmē amazoņu apkaušanu. Taču saki, ak, tēlniek,— vai tev ir gadījies dzirdēt, ka sieviete kaut ko mācītu pieaugušiem cilvēkiem, izņemot mīlestību? Ja nu vienīgi Sapfo, bet kā ar viņu izrēķinājās vīrieši! Taču mēs, hetēras, būdamas draudzenes, ne tikai izklaidējam un mierinām, bet arī mācām vīriešus, lai tie prastu dzīvē saskatīt skaisto…

Taīda apklusa, viņas satrauktā elpa kļuva mierīgāka. Vīrieši viņā raudzījās ar neslēptu interesi, katrs citādi izprazdams hetēras sacīto.

— Un vēl,— Taīda ierunājās, griezdamās pie skulptora,— tu, kura vārds ne velti ir «Zirgu atraisītājs», sapratīsi mani tāpat kā viņi visi,— hetēra norādīja uz Leontiska un maķedoniešu pusi,— zirgu pavēlnieki. Kad tu jāj pa bīstamu ceļu vai traucies trakos auļos, vai tad tevi netraucē persiešu sviedru sega vai kāds cits paklājamais? Un, ja starp tevi un zirga ķermeni nekā nav, vai tad tavas dzīslas un muskuļi nesaliedējas vienā kopīgā kustībā ar zirga muskuļiem, kas darbojas saskaņā ar tavējiem? Tu atsaucies pat uz visniecīgāko izmaiņu auļu ritmā, sajūti zirga nedrošību vai bezbailību, izproti, ko tas spēj… Un cik cieši tevi tur zirga spalva, ja gadās piepešs grūdiens vai zirgs saminslinās, cik jūtīgi zirgs atsaucas tavu kāju pirkstu pavēlēm vai ceļgalu pavērsienam!

— Slava īstenai amazonei!— Leontisks izsaucās.— Ei, vīnu uz viņas veselību un skaistumu!— Un viņš Taīdu pacēla uz saliektas rokas, bet ar otru roku pielika viņai pie lūpām kausu ar dārgo sārtvīnu.

Hetēra nogaršoja, ielaidusi pirkstus viņa īsi apgrieztajos matos.

Ptolemajs māksloti iesmējās, tikko valdīdams greizsirdību, kas ik mirkli draudēja izlauzties uz āru.

— Tu labi runā, es zinu,— viņš teica,— taču pārāk aizraujies, lai būtu patiesa. Es gan gribētu zināt, kā var panākt, lai satrakojies zirgs sajustu šos mazos pirkstiņus.— Viņš nevērīgi pieskārās hetēras kājai vieglā sandalē.

— Novelc sandali!—Taīda pieprasīja.

Ptolemajs izbrīnījies paklausīja.

— Tagad nolaid mani uz grīdas, Leontisk!— Un Taīda sasprindzināja pēdu un, balstīdamās uz kājas lielā pirksta, sāka griezties virpuli uz gludās grīdas.

— Vai tagad saprati?!—viņa uzsauca Ptolemajam.

— Ja dod trāpīgu spērienu, tad ar tādu pirkstiņu var vira cilvēku atstat bez pēcnācējiem,— Leontisks iesmējās, iztukšodams kausu līdz dibenam.

Simpozijs turpinājās līdz ritam. Maķedonieši kļuva arvien trokšņaināki un vaļīgāki. Aleksandrs nekustīgs sēdēja faraona greznajā melnkoka krēslā ar zelta un ziloņkaula apdari. Likās, ka viņš par kaut ko sapņo, raudzīdamies pāri dzīrotāju galvām.

Ptolemajs alkanām rokām tiecās pēc Taīdas. Hetēra pa solu atvirzījās arvien tālāk uz Aleksandra sēdekļa pusi, līdz varenais pavēlnieks nolaida uz .viņas pleca savu smago un drošo roku.

— Tu esi nogurusi. Vari iet mājās. LIsips tevi pavadīs.

— Bet tu?— Taīda piepeši ieprasījās.

— Man jābūt šeit tāpat kā jādara vēl daudz kas — neatkarīgi no tā, vai man tas patīk vai ne,— klusi un, kā likās, ar nožēlu atbildēja Aleksandrs.—Es būtu gribējis ko citu…

— Amazoņu valdnieci, piemēram!—LIsips ieteicās.

— Domāju, ka amazones, kas veltījušas sevi Artemldai un vienam vienīgam mērķim — aizstāvēt savu neatkarību, būs bijušas nekam nederīgas mīļākās. Un tu, ak, valdniek, būtu iepazinis vienīgi sarūgtinājumu,— hetēra ieminējās.

— Nevis tā kā ar tevi?— Aleksandrs noliecās pie Taīdas, kas piesarka kā meitene.

— Ari es tev nederu. Tev vajadzīga valdniece, pavēlniece, ja vispār sieviete var atrasties tev līdzās.

Persiešu uzvarētājs cieši paskatījās Taīdā un, neko neteikdams, ar rokas mājienu viņu atlaida.

Tiklīdz viņi bija nonākuši koku ēnā, LIsips klusi ieprasījās:

— Tu esi iesvētīta par orfiķi? Kāds ir tavs orfiķes vārds? Vai tev daudz kas ticis atklāts?

—Maz,— hetēra atklāti atzinās.— Bet mans orfiķes vārds ir — Tiju…

Uzzinājis par Dēlas filozofu, LIsips atmeta savu neuzticēšanos un sāka Taīdai stāstīt, ka tālu Persijā viņš iepazinis orfiķiem tuvu Zoroastras kultu. Zoroastra piekritēji vīrišķas dievības Ormazda tēlā pielūdzot labo, šis dievs nemitīgi cīnoties ar ļaunuma iemiesojumu — Arimanu. Ormazda apģērbam ir tās pašas trīs krāsas, kas Mūzai,— balts, sarkans un zils. Līsips Taīdai ieteica ari Persijā valkāt trīskrāsainās lentes, ja viņa turp dosies.

— Man jāsatiekas ar tevi, tiklīdz Dārijs būs galīgi uzvarēts un es būšu sev Persijā iekārtojis pastāvīgu darbnīcu. Tu māksliniekam esi sarežģīts modelis. Tevi ir kaut kas rets.

— Bet vai es tikmēr jau nebūšu kļuvusi veca?—Taīda iesmējās.

— Muļķīte, tu nepazīsti Aleksandru!—LIsips atbildēja. Viņš bija pārliecināts, ka galīga uzvara pār persiešiem ir pavisam tuvu, ka Aleksandrs būs nelokāms šī gigantiskā mērķa sasniegšanā.

Mājās Taīdu gaidīja Hēsione un Nearhs. Sajūsminātais krētietis Taīdu apsveica ar nepieredzētiem panākumiem.

— Tas jātnieku priekšnieks, viņš taču ir līdz ausim Erota varā!— Hēsione smiedamās atcerējās.— Tu esi savaldzinājusi slavenu varoni —tāpat kā Hipolite!

Taīda lūdza, lai Nearhs pastāsta, ar ko Leontisks ieguvis slavu.

Īsas kaujā milzīgi persiešu spēki Aleksandra armiju ieslēguši piekrastes ielejā. Ienaidnieka jātnieki, kuru skaits vairākkārt pārsniedzis maķedoniešu jātnieku skaitu, no pakalniem metušies uz krastmalu, šķērsojuši upi un brukuši virsū Aleksandra labajam spārnam, kur stāvējuši tesāliešu jātnieki.

Tesāliešu jātnieki — tiesa gan, ar trāķiešu kavalērijas un lielisko ļoti pieredzējušā karavadoņa Parmeniona vadīto krētiešu loka šāvēju palīdzību — spējuši noturēties jūras krastā līdz tam brīdim, kad Aleksandra gvarde — viņa «biedru» hetairu smagie jātnieki un vairognesēji — sagatavojuši briesmīgu triecienu persiešu spēku centram, piespieduši Dāriju bēgt un nodrošinājuši uzvaru.

Par varonību kaujā jūras krastā tesāliešu jātnieki saņēmuši tiesības pirmajiem izlaupīt Damasku. Izrādījies, ka Damaskā ir savākta vienkop visa persiešu armijas apgāde: pajūgi, vergi, nauda un dārglietas. Tāpēc Leontiskam pašlaik piederot krietni liela bagātība. Aleksandrs viņu apbalvojis ari līdz ar citiem . kaujā panākumus

guvušiem karavadoņiem, sadalīdams to starpā kaujas laukā persiešu nometnē iegūtos trīstūkstoš talantus.

— Tiesa gan, Ptolemaja bagātība laikam ir vēl lielāka. Sis karavadonis ir gudrs un pacietīgs, prot krāt un nogaidīt. Es paredzu, ka tevi iegūs viņš, nevis gluži kā Aleksandrs dedzīgais Leontisks,— krētietis beidza savu stāstu.

Taīda tikai izslēja galvu, kad Hēsione viņā paraudzījās šķelmīgi un ar mīlestības pilnām acīm.

Vēl nebija iestājies pirmais pavasara mēnesis mūnihions, bet Taīda jau atkal atradās uz Nearha kuģa kopā ar savu draudzeni un Salmāhu. Viņi kuģoja pa Nīlas austrumu atteku cauri Būbastijai līdz kanālam, kas bija izrakts pēc Dārija Pirmā pavēles un savienoja Ēģipti ar Sarkano jūru un Persiju. Pirms trīssimt gadiem šo kanālu rakt bija pavēlējis ēģiptiešu faraons Neho, tas pats, pēc kura pavēles feniķiešu jūrasbraucēji veica nepieredzētu varoņdarbu: nobrauca gar visu Lībiju no Ēģiptes līdz Hērakla Stabiem un atkal atgriezās Ēģiptē. Tomēr ēģiptiešu vergu darbs palika nepabeigts. Tikai pēc diviem gadsimtiem Dārijs Pirmais, kam bija milzums karagūstekņu, pabeidza kanāla gabalu no Nīlas attekas līdz Sukotai, kas atradās pie Rūgtajiem ezeriem, pie paša Varoņu Līča — šaura jūras atzarojuma starp Arābijas un Sinaja tuksnešiem. Sukotā Taīda atstāja Nearha kuģi, pirmoreiz šķiroties no Hēsiones uz ilgu laiku, varbūt pat pavisam. Nearhs devās uz Eifratu būvēt floti, lai nepieciešamības gadījumā virzītu to uz Babilonu. Dižā karavadoņa dziļi pārdomātajos plānos bija ņemta vērā arī sakāves iespēja. Tās gadījumā Aleksandrs nevēlējās atkārtot grūto anabāzi — grieķu pārgājienu uj jūru caur Kapadokijas un Armēnijas kalniem un stepēm. [40] grieķu algotņus toreiz neviens nevajāja, un tomēr viņi zaudēja daudz savējo. Bet Aleksandram pa pēdām nāks milzīgā persiešu armija. Viņš par labāku izeju uzskatīja atkāpšanos uz Eifratu, lai karaspēku sasēdinātu kuģos un aizbrauktu prom no vajātājiem.

Uzvaras gadījumā arī Nearham vajadzēja ierasties Babilonā. Tur tad arī abas draudzenes cerēja satikties.

Pēdējo nakti pirms Sukotas abas pavadīja nomodā Taīdas telpās. Pavēsais Sinaja vējš spiedās cauri biezajiem aizkariem, likdams plīvot gaismekļa blāvajai liesmiņai un draudzenēm ciešāk spiesties vienai pie otras. Hēsione atcerējās pie Taīdas pavadītos gadus. Abas gana paraudāja, sērodamas par Hēgesihoru un par viņu pašu šķiršanos.

Kad piestātnē tika izmestas pietauvošanās virves, aiz zemajiem un drūmajiem austrumu pakalniem lēca žilbinoša saule. Ieradās Ptolemajs ar sudrabā izšūtu feniķiešu apmetni plecos, kopā ar veselu baru savu biedru. Tie atbraucējus apsveica ar skaļiem saucieniem, kas Salmāhu nobaidīja tāpat kā Memfisas simpozijā. Krācošo, ar priekškājām un pakaļkājām sperošo ķēvi Taīda pati izveda piestātnē un nodeva pieredzējušiem zirgupuišiem. Taīdu un Hēsioni ratos veda pa neliela sāļudens ezera ziemeļu krastu uz austrumicm, kur uz ielejas terases bija iekārtota Aleksandra augstāko priekšnieku nometne. Neizbēgamais simpozijs beidzās agri — Nearhs steidzās. Ap pusnakti Taīda, kam no raudāšanas bija satūkušas acis, atgriezās no aizbraucēju pavadīšanas viņai sagatavotajā greznajā telti, kas agrak bija piederējusi kādam persiešu augstmanim.

Hetēra nebija varējusi iedomāties, ka bēdas, šķiroties no bijušās verdzenes, būs tik lielas.

Vēl nebija sadzijusi Hēgesihoras un Menedēma zaudējuma cirstā brūce. Sevišķi vientulīga atēniete jutās te, tuksnešainajā nogāzē, pirms došanās pretī nezināmajam. It kā uzminējis Taīdas noskaņojumu, pie viņas ieradās Ptolemajs, kaut gan jau bija ļoti vēls. Viņš aizrava Taīdu ar saviem stāstiem par Persiju, un hetēru atkal savaldzināja viņa prāts, daiļrunība un apbrīnojamās novērošanas spējas. Kopš karagājiena sākuma maķedonietis rakstīja ceļa dienasgrāmatu, īsi un precīzi attēlodams brīnumainos notikumus. Ja krētietis Nearhs galvenokārt ievēroja jūras piekrastes dabu, tad Ptolemajs bija ne tikai lielisks karavīrs, bet ari lielisks pakļauto tautu dzives un ieražu pētnieks. Un, protams, uzmanību viņš veltīja galvenokārt sievietēm, mīlestības un laulības ieražām, kas tikpat lielā mērā interesēja arī Taīdu. Viņš stāstīja par dīvainām tautām, kas dzīvo dziļi Sīrijā un Arābijā. Tās ļoti zemu vērtē sievietes, Afrodīti Pandēmu uzskata par

izvirtības dievieti, neizprotot lielo velti, ko Afrodīte i sniedz cilvēkiem. Un neizprot tāpēc, ka baidās no mīlestības, kuras priekšā jūtas nepilnvērtīgas un acīmredzot kroplīgas, Jo dīvainā kārtā baidās no ķermeņa kailuma. Tieši šajās tautās sieviete pat vīram nedrīkst parādīties kaila. Būdamas nepilnvērtīgas mīlestības attiecībās, šīs tautas ir kāras uz ēdienu un dārglietām un ļoti baidās no nāves, kaut arī to dzīve ir pelēcīga un nepievilcīga.

Grūti aptvert, bet viņi nesaprot zīmējumus un gleznas, nespēj pazīt tajās attēloto. Šiem cilvēkiem velti stāstīt I par skaistumu, ko radījis mākslinieks.

— Vai tad viņi pilnīgi noraida sievietes?— Taīda brīnījās.

— Nebūt ne! Viņi tīko tās iegūt pēc iespējas lielākā 1 skaitā. Bet tas viss izvēršas lopiskumā un rupjībā. Viņu ļ sievas ir verdzenes — tās spēj izaudzināt tikai vergus. Tā viņi saņem atmaksu par tumsonībā un bailēs turētajām sievietēm.

— Tev taisnība!— Taīda dedzīgi piekrita.— Lakedai | monietēm dota liela brīvība, un pasaulē nav drošsirdīgākas tautas par spartiešiem. Viņu varonība ir leģendāra — tāpat kā viņu sieviešu slava.

— Var jau būt,— Plolemajs negribīgi piekrita un, pamanījis hetērai kaklā zelta ķēdīti, skarbi noprasīja:

— Vai pēc manējās vēl ir nākušas klāt citas zvaigznītes?

— Protams. Bet maz—tikai viena. Esmu kļuvusi vecāka.

— Būtu gan labi, ja visi tā kļūtu vecāki,— Ptolemajs norūca,— parādi!—Un tūliņ pats izvilka ķēdīti laukā.

— Divpadsmit staru! Un centrā «mī» — vai tas arī nozīmē divpadsmit, vai arī tas ir vārda pirmais burts?

— Vārds un skaitlis reizē. Bet vai tev nav laiks iet — aiz pakalniem svīst gaisma?

Ptolemajs izgāja neatvadījies. Taīda nekad nebija viņu redzējusi tik drūmu un neizpratnē paraustīja plecus, palīzdama zem vieglās, siltās segas un atteikdamās pat no masāžas, kurai jaunā verdzene feniķiete Za-Ašta bija visu sagatavojusi. Nikna un lepna kā nezināma dieva priesteriene — viņa bija pratusi iekarot savas kundzes cieņu un savukārt sāka izrādīt simpātijas tai. Za-Aštas drūmās acis kļuva jūtami siltākas, pievēršoties Taīdai, īpaši tad, ja kundze nevarēja redzēt viņas skatienu. Visu nākošo dienu Taīda pavadīja savā teltī. Apkārtējais drūmais līdzenums neizraisīja interesi, bet prāvā maķedoniešu jātnieku vienība steigšus gatavojās tālākajam karagājienam. Visu laiku nāca klāt jauni jātnieku simti, kas tika vākti kopā no maķedoniešiem, kuri uz laiku bija apmetušies Deltā sagrābtajos auglīgo zemju rajonos.

Pa seno Damaskas ceļu, kas veda cauri Edomai, karaspēks gāja līdz Tirai, galvenajai armijas pulcēšanās vietai. Sākās pirmais ceļa posms, kas bija četrarpus tūkstošus stadiju garš, kā lēsa pieredzējuši pavadoņi un ceļu izlūkotāji.

Pa tuksnešainām plakankalnēm, pāri kalniem, kas apauguši ar mūžseniem mežiem, cauri ielejām un piekrastēm veda šis ceļš — daudzu tautu karagājienu, aizmirstu asiņainu kauju un verdzībā dzenamo cilvēku ciešanu gaitas liecinieks. Hiksi, asīrieši, persieši — kas tikai gadu tūkstošu gaitā nav centušies nokļūt auglīgajā un bagātajā Ēģiptē. Pat skiti no tālajiem Austrumiem, no saviem Kaukāza īpašumiem, arī tie te bija gājuši, sasniegdami Ēģiptes robežas.

Izlases karavīru kājnieku vienības, izmantodamas daudzos simtus persiešiem atņemto pajūgu, nevēlēdamās šķirties no iegūtajām bagātībām, savas mantas jau bija nosūtījušas uz Tiru un pašas devušās turp. Aleksandrs ar viņam raksturīgo straujumu bija aizsteidzies Ptolemajam priekšā un jau atradās Tirā.

Taīda teica Ptolemajam, ka nevēlas braukt ratos. Ratu negantā kratīšanās pa akmeņainajiem kalnu ceļiem sabojātu visu ceļojumu. Maķedonietis piekrita un lika atvest Salmāhu, lai lietpratēji aplūko ķēvi pirms garā ceļa. Ieradās arī Leonlisks — gandrīz vai labākais zirgu pazinējs visā Aleksandra armijā. Vairākas dienas, ieskaitot arī uz kuģa pavadītās, Salmāhas barībai bija jauktas klāt linsēklas, lai iztīrās zarnas. Tagad ķēves tumšpelēkā spalva, paflagoniešu zirgupuišu lieliski izsukāta, spīdēja kā tumšs zīds.

Leontisks, stipri uzspiezdams, ar nagiem pārvilka Salmāhai pa muguru. Zirgs nodrebēja un izstaipījās. Tesālietis uzlēca tam mugurā un aizauļoja pa līdzenumu. Vienmērīgie zirga kāju klaudzieni izraisīja atzinīgus lietpratēju galvas mājienus, tomēr tesāliešu jātnieku priekšnieks atgriezās neapmierināts.

— Nelīdzeni rikši! Paraugies — priekškāju nagi, kaut arī apaļi, tomēr nav lielāki kā pakaļkājām. Vēzīši pārāk stāvi — uz Sīrijas akmeņainajiem ceļiem drīz vien nomīs nagus…

Taīda, pieskrējusi ķēvei klāt, apskāva tās kaklu, gatava savu mīluli aizstāvēt.

— Nav tiesa! Viņa ir laba, tu pats svētkos biji par viņu sajūsmināts. Redzi, kā viņa stāv — kāja pret kāju.

— Kājas pagaras, labāk būtu bijušas īsākas…

— Bet kas par platām krūtīm!

— Jā, bet pakaļdaļa pašaura. Turklāt — skaties — viņai ir garas un izstieptas paslēpenes, par veselas plaukstas un vēl divu pirkstu tiesu. Lai ari tu esi viegla, tomēr, ja būs jānojāj divdesmit parasangi, ķēvei nepietiks elpas.

— Drīzāk jau nepietiks man pašai. Vai varbūt tu mani pielīdzini sev?

Tesālietis sāka smieties, vertikālā krunka viņa virsdegunē izlīdzinājās, sarauktās, bargās uzacis izslējās, un atēniete skarbajā karavīrā ieraudzīja pavisam jaunu cilvēku, gandrīz zēnu. Pretstatā spartiešiem, kas cilvēku uzskatīja par pilngadīgu, tikai sākot ar trīsdesmit gadiem, maķedonieši dienēja armijā jau četrpadsmit piecpadsmit gadu vecumā un divdesmit piecu gadu vecumā bija kļuvuši par rūdītiem, visu izbaudījušiem veterāniem. Arī tesāliešu jātnieku priekšnieks acīmredzot bija tāds gados jauns veterāns kā daudzi Aleksandra augstākie karaspēka priekšnieki.

— Piedod man. Tu esi pieķērusies savam zirgam kā īsts jātnieks. Un Salmāha nepavisam nav slikts zirgs. Un tomēr, ja tu dosies kopā ar mums uz Āziju, tev vajadzētu apgādāt citu zirgu, bet Salmāha paliktu pie tevis kaut vai hipogimnēsei.

— Kur lai es ņemu citu zirgu!— Taīda izsaucās, aizvainota savas ķēves dēļ.— Turklāt vēl labāku par manu skaistuli.

Viņa uzplaukšķināja pa Salmāhas stāvo kaklu, un ķēve ar niknu aci pašķielēja uz Leontisku, it kā saprazdama, ka viņu noniecina.

Leontisks saskatījās ar Ptolemaju, un maķedonietis pamāja kādam ar roku.

— Ei, atvest zirgu Taīdas kundzei!

Hetēra nepaguva neko pavaicāt, kad no kaut kurienes atskanēja sīku, stingru zirga soļu klaboņa. Zēns, apvaldīdams raudo zirgu ar kaparkrāsas lāsmojumu, izauļoja priekšā un tikko spēja apturēt straujo rumaku, atgāzies atpakaļ un saspringti vilkdams pavadu.

Sis zirgs bija viscaur kapara krāsā, bez neviena plankumiņa, spožu, zaigojošu spalvu. Apgrieztās krēpes un

kuplā, bet pie pamatnes tievā aste, tāpat gluži melnās, tumšzili spulgojošās acis darīja dzīvnieku apbrīnojami skaistu. Atēniete nekad nebija redzējusi šādas krāsas zirgus.

Taīda tūliņ ievēroja zirga iegareno ķermeni ar stāvajiem sāniem un kājas, kas bija īsākas nekā Salmāhai, turklāt priekšējām nagi lielāki nekā pakaļējām. Garas, nolaidenas lāpstiņas, garš skausts, plati krusti — visas šīs labās īpašības bija skaidri redzamas ari nespeciālistam. Augsti izslietā galva un stalti turētā aste piešķīra zirgam īpaši lepnu izskatu. Plati ieplesto nāšu dēļ zirga purns šķita nopietns, gandrīz nikns. Bet vajadzēja tikai ielūkoties dzīvnieka lielajās, labsirdīgajās acis, un bažas izzuda. Taīda droši piegāja zirgam klāt, saņemdama no zēna rokām pavadu, paplaukšķināja zirgam pa kaklu, un raudais ērzelis īsi un paklusi nozviedzās.

— Viņš tevi atzīst!— Ptolemajs apmierināts izsaucās.— Nu, tad tikai ņem ciet! Es jau sen mēģinu noskatīt tev enetu ērzeli ar tādām īpašībām, kādas atrodamas vienam no simta vistīrasinigāko zirgu.

— Kā viņu sauc?

— Boanergoss. Tas ir sešus gadus vecs un labi iejāts. Kāp mugurā, izmēģini.

Taīda nometa karavīra apmetni, kurā bija tinusies, glābdamās no vēja, vēlreiz noglaudīja raudo ērzeli un uzlēca tam mugurā. Zirgs, it kā to vien būtu gaidījis, tūliņ laidās platos, sparīgos rikšos, arvien palielinādams ātrumu. Taisni brīnums — pieradusi pie Salmāhas rikšiem, Taīda tikpat kā nejuta kratīšanu. Zirgs līgojās no vienas puses uz otru, atsperdamies uz divām kājām vienlaicīgi. Ciešāk ieskatījusies, atēniete pamanīja, ka zirgs ceļ uz priekšu abas vienas puses kājas reizē — priekšējo kreiso reizē ar pakaļējo kreiso, priekšējo labo — ar pakaļējo labo. Tas bija aidinieks — tāds zirgs, ar kādu Taīda vēl nebija jājusi.

Par aidinieka gaitu sajūsminātā Taīda pagriezās atpakaļ, lai uzsmaidītu lieliskajiem zirgu pazinējiem, un neviļus ciešāk saspieda ceļgalus. Jūtīgais zirgs rāvās uz priekšu tā, ka atēniete atgāzās atpakaļ un viņai vajadzēja uz mirkli ar roku atspiesties pret zirga krustiem. Hetēras stipri izslējušās krūtis it kā saliedējās vienotā trauksmē uz priekšu ar aidinieka izstiepto kaklu un garo krēpju šķipsnām. Svabadi apsieto melno matu vilnis vējā plandlja virs raudā zirga līdzīgi vēdeklim izvērstās astes. Tāda Taīda uz visiem laikiem iegūla atmiņā Leontiskam.

Gluži kā vēlēdamies parādīt, ko viņš spēj, raudais aidinieks aiztraucās ātrāk par vēju, rumpi turēdams mierīgi un šūpodamies no vienas puses uz otru. Arvien biežāka kļuva kāju dipoņa, taču gaitas spars nemazinājās, un Taīdai likās, ka zeme pati skrien zem zirga kājām.

Dejotājas asā dzirde nevarēja uztvert nevienu kļūmi noteiktajā ritmā, kas atgādināja menādu dejas tempu Dionīsa svētkos — divi piesitieni uz vienu skanīgo lāsi ašajā klepsidrā, ko dejās lietoja precīza ritma saglabāšanai.

Raudais aidinieks priekškājas izmeta tālu uz priekšu, it kā tiekdamies ik solī ietvert lielāku ceļa gabalu. Taīda, maiguma pārņemta, glaudīja zirga kaklu, bet tad sāka piesardzīgi apvaldīt dzīvnieka trauksmi. Boanergoss izprata jātnieces prasmi un spēku un pakļāvās tai bez vilcināšanās. Kad aidinieks sāka iet soļos, viņa juta, ka zirga gaita šādai jāšanai ir mazāk piemērota, un ļāva aidiniekam pilnā sparā joņot uz nometnes pusi, pieauļoja pie lietpratēju bariņa un apstādināja zirgu tieši tajā brīdī, kad tie jau grasījās atlēkt sānis.

— Kā tev patīk Boanergoss?— Ptolemajs vaicāja.

— Ļoti.

— Vai tagad tu saproti, kāds zirgs vajadzīgs tāliem pārgājieniem? Tāds spēj norikšot trīsdesmit parasangu. Sīriešiem gan ir sakāmvārds, ka ķēve labāka par ērzeli, jo tā esot līdzīga čūskai — karstumā kļūstot tikai stiprāka, tomēr tāda auguma ķēvei nav.

— Jā! Paraugi ērzeļa kakla platumu, paskat, cik tas augstu tur asti, dzīvības spēks ērzelī kūsāt kūsā,— ierunājās viens no lietpratējiem,— tādu zirgu nevar nopirkt pat par veselu talantu, jo tas ir retums.

— Arī Taīda ir retums!—Leontisks sacīja.— Starp citu, kurš ievērojis…

— Es,— uz priekšu panācās jauns lohags,— kundzes āda un zirga spalva ir vienā krāsā! Tikai acis dažādas!

— Vai esmu pelnījis piedošanu?—Ptolemajs pavaicāja.

— Par ko?— hetēra brīnījās.— Taču, ja esi vainīgs, tad to tu zini pats. Tik un tā — esi pelnījis. Ķer!— Un

Nelielas vienības komandieris. (Tulk. piez.)

Taīda tieši no zirga muguras ielēca Ptolemaja apskāvienos, kā daudzkārt bija darījusi ar Menedēmu. Taču varenais spartietis bija stāvējis kā klints, bet Ptolemajs, par spīti visam viņa spēkam, sagrīļojās un tikko neizlaida hetēru no rokām. Viņa noturējās, vienīgi stipri apķerdamās maķedonietim ap kaklu.

— Slikta zīme!— Taīda iesmējās.— Nenoturēsi.

— Noturēšu!— Ptolemajs pašapzinīgi izmeta.

Taīda atbrīvojās no viņa rokām, pieskrēja pie aidinieka un, maigi apmīļodama, noskūpstīja to uz siltā, mīkstā purna.

Boanergoss vairākas reizes pamīņājās, izlieca kaklu un, īsi un klusināti iezviedzies, ar galvu vieglītēm piegrūda Taīdai. Vēl izteiksmīgāk nebija iespējams likt manīt, ka jaunā saimniece viņam patīk. Pēc Ptolemaja dotās zimes vergs pasniedza Taīdai gabalu miežu medusplāceņa, un viņa, izņēmusi aidiniekam no mutes laužņus, iebaroja to ar gardumu. To apēdis, zirgs patrina galvu viņai gar plecu, un, kad to veda prom, Taīdai šķita, ka Boanergoss atskatījies pamirkšķina viņai ar aci, tik šķelmīgs izskatījās tā purns.

Kaut arī Ptolemajs neatlaidīgi pūlējās, agrākās attiecības ar Taīdu tomēr neatjaunojās. Dedzīgā, draiskulīgā un drosmīgā meitene, kas maķedonietim bija likusies ideāla mīļotā, nu bija izveidojusies par tikpat drosmīgu sievieti, taču ar lielāku iekšējo spēku, kas šķita mīklains, neizprotams. Viņas intereses nesakrita ar paša Ptolemaja, vērīga praktiķa un laba stratēģa, interesēm. Ar savām zināšanu alkām Taīda viņam atgādināja pašu Aleksandru. Ilgi Ptolemajam palika prātā kāda nakts saruna, kad viņš bija mēģinājis Taīdu aizraut ar politiku.

Plaši izklāstīdams Platona, Aristoteļa, Atēnu demokrātijas un Spartas militārās valsts idejas, viņš runāja par nepieciešamību radīt jaunu pilsētu, kas būtu spožāka un slavenāka par Atēnām. Aleksandra īpašumi jau izvērtušies par stipru impēriju, aptverot visu Vidusjūras piekrasti no Hellesponta līdz Lībijas krastiem. Neviena no līdzšinējām valsts iekārtām — polisa (pilsētvalsts), monarhija, oligarhija nebija piemērota šai valstij,— neviena, izņemot tirāniju, tas ir — uz militāru spēku balstītu viena cilvēka varu. Taču tirānijai nav ilga mūža, kara laime ir mainīga, vēl vairāk nejaušībām pakļauta ir karavadoņa dzīve, it īpaši tik kaislīga karotāja kā Aleksandrs. Ir nepieciešams nekavējoties sastādīt no

teiktu Aleksandra impērijas izveidojuma plānu, bet valdnieks nav padomājis pat par savas valsts nosaukumu…

Ptolemajs ievēroja, ka Taīda garlaikojas un klausās tikai aiz pieklājības. Par atbildi uz viņa tīšo sašutumu Taīda mierīgi atbildēja, ka visas šīs domas viņai liekas pāragras. Nedrīkst fantazēt par nākotni, par nepaveicamo, bet vajag darīt to, kas cilvēkiem nāktu par labu tagad, šobrīd pat.

— Cilvēkiem? Kādiem cilvēkiem?— Ptolemajs sakaitināts noprasīja.

— Visiem!

— Kā tā — visiem?!—Maķedonietis aprāvās, ieraudzījis viņas sejā pazibam iecietīgu smaidu, un piepeši atcerējās, ka to pašu viņam bija teicis Aleksandrs savos pārspriedumos par visu cilvēku vienlīdzību prāta ziņā.

Ceļš nemitīgi veda uz ziemeļiem. Pelēcīgās krūmāju jūras vidū nogāzēs arvien biežāk pagadījās zaļas mežu salas. Taīda kopš bērnības bija pieradusi pie krūmveida ozolu, pistāciju un miršu asajiem, durstīgajiem biezokņiem. Tāpat kā Grieķijā, te pagadījās melnstumbraino zemeņkoku saaudzes un tumšās lauru birztalas, kurās pat vēsākās dienās kļuva smacīgi. Taīdai patika augstās priedes, kuplas, ar garu, mīkstu skuju seģenēm un slīpiem saulstariem, kas izlauzušies cauri skujotnei. Kad ceļš veda pa kalnu grēdu korēm un plakanām virsotnēm, karaspēku pirmatnīgā varenībā ielenca seni ciedru un baltegļu meži. Baltegļu varen resnie, rēpuļainie stumbri ar taisniem zariem, kas slīga lejup tāpat kā eglēm, aizsedza visu pasauli, radot vientuļu, pustumsā grimstošu klusuma un atsvešinātības valstību.

Caur šo koku spīdīgajām asajām un īsajām skujām tik tikko spēja izlauzties varenā Sīrijas saule. Neizdzēšamu iespaidu uz atēnieti atstāja jau pati pirmā sastapšanās ar Libānas ciedru birzi. Līdz šim tikai ozoli un diženas priedes, kas auga svētās vietās, bija Taīdai iedvesuši godbijību. Birzīs un mežos, lai cik lieli tur dažkārt bija koki, tie zaudēja savdabīgumu, saplūda vienā veselumā, no kura acs uztvēra tikai atsevišķas iezīmes, kas visas kopā radīja koka tēlu.

Taču te katrs ciedrs bija izcils īpatnis — un daudzie milzu koki nesaplūda kopā vienotā meža iespaidā. Rindu pēc rindas brīnišķīgi, vienreizīgi milzeņi nāca tuvāk, ļaudami sevi apskatīt, un nozuda aizmugurē, aiz ceļa likumiem. Stumbri, resnumā līdz desmit olektīm, klāti raupjām, bet ne biezām mizas zvīņām Salmāhas spalvas krāsā, šķita it kā paši no sava smaguma uzblīduši, ar raupuļaino, punaino stāvu spiezdamies akmeņainajā augsnē. Ciedri sažuburojās stipri zemu, veidodami ļoti lielus, dažādi izvītus zarus. Pret žilbinošajām debesim iezīmējās it kā čūskas, hidras, pūķi. Šie koki Taīdai atgādināja hekatonheirus — Gajas radītos simtročus, kas sacēlās pret debesim ar visu savu smagnējo spēku.

Nogāžu lejasdaļā redzēja krietni staltākus kokus, kas bija paglābušies no feniķiešu kuģu būvētāju un bibliešu cirvjiem — biblieši te bija laiduši kokus Zālamana templim. Šie milzeņi slējās taisni, nereti sazarodamies divās galotnēs un plezdami savus varenos zarus neaptverami plaši. Miljoniem sīku zariņu, ko klāja īsas tumšzaļas, dažkārt zilganas skujas, horizontāli aizstiepās rinda aiz rindas, veidodami plakanus, rakstainus slāņus, kas veda augšup gluži kā kokos dzīvojošo driādu kāpnes.

Ptolemajs paskaidroja, ka tās esot tikai kādreizējo vareno mežu atliekas. Vairak uz ziemeļiem meži kļūstot arvien plašāki un dižāki, it īpaši Kilikijas kalnos, kur sastopami tauri, Dienvidkapadokijā un Friģijā. Izdzirdējusi par te iznicinātajiem mežiem, Taīda, kaut viņai ļoti patika skaisti kuģi, piepeši nodomāja, ka pat šie ārkārtīgi svarīgie cilvēka roku darinājumi nav nocirsta milzeņa vērti. Iznicināt kolosālo koku — tas šķita kā cilvēka tikojums atņemt barotājai un visa devējai Gajai viņas svētās tiesības. Kā sodam par to, bez šaubām, vajadzēja sekot mātes Zemes īpašai nelabvēlībai. Šeit pārmācība izpaudās neskaitāmās saules izdedzinātu kalnu grēdās, kuru nokaitušie akmeņi dienu un nakti izelpoja svelmainu karstumu.

Ceļš maķedoniešu vienību gar ciedru birzi izveda uz stāvu, gaišu klinšu kalnu terases ar trūcīgu augu valsti — tur gluži kā izvirzījumi pilsētas mūros iezīmējās tumšas vertikālas šķautnes. Ceļš tuvojās jūrai.

— Vai zvēru te nav?— Taīda painteresējās.— Vai par zirgu nav jā bažījas?

— Šur tur kalnos gadās lauvas un panteras, taču ari to vairs nav daudz, jo pastāvīgi tiek rīkotas medības. Pirms dažiem gadsimtiem SIrijas līdzenumos un pakalnos dzīvojuši nelieli ziloņi. Tos medījuši ēģiptieši. Feniķieši ieguvuši ziloņkaulu Krātas vajadzībām un ziloņus pilnīgi iznicinājuši.

Taīda viegli veica trīssimt stadijus garus pārgājienus dienā. Ptolemajs nesteidzās, lai ļautu pievirzīties klāt pēdējām no Deltas nākošajām vienībām. Leontisks ar saviem tesāliešiem aizjoņoja uz priekšu. Atvadoties viņš Taīdai iemācīja lietot persiešu sviedru segu ar platām siksnām un krūšu bruņas. Atēniete drīz vien novērtēja, cik šī sega ērta tālā pārgājienā. Leontisks uzdāvināja Taīdai trauku ar etiķī vārītu valriekstu lapu un negatavu riekstu čaumalu uzlējumu. Ar to ierīvēja zirgus —smaka atvairīja dzeļošos kukaiņus. Tesālietis izskaidroja Taīdai, kā pareizi ierīvējams sasvīdis zirgs, un tagad hetēra neatlaidīgi sekoja, lai kopēji zirgu ierīvēšanu vienmēr sāk no kājām. Ja zirgs noguris, tam ausis kļūst aukstas. Leontisks pastāstīja, kā tās jāsaberzē, lai zirga spēki atjaunotos. Un vēl daudz sīku, ļoti nepieciešamu noslēpumu Taīda uzzināja no Leontiska tajās piecās dienās, kamēr tesālieši jāja kopā ar Ptolemaja vienību. Tagad, pēc desmit ceļā pavadītām dienām, vienību no Ēģiptes robežām šķīra apmēram trīs tūkstoši stadiju.

Tikuši pāri pazemiem kalniem, viņi nonāca līdzenumā. Tā austrumdaļā pār apdzīvotas pilsētiņas juceklīgi sablīvētām mājelēm augstu slējās senu masīvu celtņu drupas. Tā bija Armagedona, viena no sena valdnieka Zālamana «pajūgu» pilsētām ar zirgu staļļiem, kuros pirms septiņiem gadsimtiem turēti vairāki simti zirgu. Ptolemajs Taīdai pastāstīja par ebreju prātnieku seno pravietojumu. Tieši te, Armagedonas līdzenumā, notikšot pēdējā izšķirošā kauja starp ļaunā spēkiem un labā karapulkiem. Pravieši nebija minējuši laiku, kad šī kauja notiks. Vēlāk Taīda uzzināja, ka Indijas filozofi pareģojuši Gaismas un Tumsas izšķirošās kaujas laiku, taču nebija minējuši vietu. Tika uzskatīts, ka lielā cīņa, ko pusdievišķie valdnieki bija uzsākuši, lai apmierinātu savu godkāri un varaskāri, pazudinājusi viņu tautu vērtīgāko daļu un vēsturē aizsākusi jaunu ļaunuma un despotisma pieauguma laikmetu — Kālījugu. Pēc Kālījugas izbeigšanās tad ari vajadzēja notikt drausmīgajai kaujai.

Apvienojusi abus pravietojumus, Taīda aplēsa, ka cīņa pie Armagedonas notiks tikai divdesmit trīs ar pusi gadsimtus pēc viņas dzimšanas gada, un brīnījās, kā gan cilvēki varējuši interesēties par to, kas var notikt tikai neiedomājami tālā nākotnē. Taču viņa atcerējās, ka indieši vēl vairāk nekā orfiķi tic iespējai iemiesoties jaunā veidolā un piedzimt daudzkārt no jauna, un saprata: ja cilvēks ticēja, ka viņš bezgalīgi ilgi dzīvos zemes virsū, tad nav brīnums, ka viņu interesēja ari tik tālas nākotnes notikumi. Taīda pati tomēr neticēja, ka cilvēks var bezgalīgi iemiesoties jaunā veidolā. Orfiķu atzinumi vēl nebija guvuši virsroku pār reizē ar mātes pienu iezīstajiem grieķu priekšstatiem par zemes dzīves nīcīgumu. Bet bezgalīga klejošana Alda tumsības valsti nevienu nevilināja…

Ceļš veda lejup uz jūru un tālāk gar krastu lidz pašai Tirai. Ptolemajs piepeši sāka steigties, un atlikušos četrsimt stadijus viņi noauļoja vienā dienā un daļā no mēnesnīcas nakts. Jājot ar lielisko zirgu, Taīdai, kas jau bija pietiekami norūdījusies, šis pēdējais izrāviens sevišķas grūtības nesagādāja. Feniķietei Za-Aštai Taīda bija uzticējusi pajūgu ar savām mančām un Salmāhu. Atauļojusi milzīgajā nometnē pie Tiras, hetēra uzzināja Ptolemaja steigas iemeslu. Aleksandram bija gadījušās pirmās lielākās domstarpības ar visvairāk pieredzējušiem un pašiem vecākajiem maķedoniešu karaspēka priekšniekiem. Dārijs bija atsūtījis vēstuli, kurā piedāvāja jnieru un milzīgu izpirkšanas maksu, kā ari atdeva visu Āzijas piekrastes daļu un Ēģipti. Aleksandrs šo piedāvājumu noraidīja, piebilzdams, ka tik ilgi, kamēr Dārijs neieradīsies šeit, lai cīnītos izšķirošā kaujā vai arī lai noliktu savu titulu Aleksandram pie kājām, viņš Dāriju vajās lidz oikumenes galam.

Vecākais no maķedoniešu karavadoņiem Parmenions, Filipa ciņu biedrs, pirmais sāka kurnēt pret tik augstprātīgu atbildi. «Ja es būtu Aleksandrs, es pieņemtu persiešu piedāvājumu,» Parmenions sacīja. «Ari es pieņemtu,» Aleksandrs piekrita, «ja es būtu Parmenions.» Vecākie karavadoņi uzskatīja, ka nedrīkst bezgalīgi paļauties uz veiksmi karā, jo sevišķi tad, ja ienaidniekam vēl ir milzīgi spēki. Attālināties no jūras uz nepārredzamajiem līdzenumiem valsts iekšienē ir bīstami. Maķedoniešu armija var atrauties no apgādes ceļiem: nepavisam nav zināms, kur Dārijs pulcina kopā savu karaspēku un kad dos izšķirošo triecienu. Kaut ari armija pa ziemu ir atpūtusies, taču priekšā ir svelmainā vasara un sasprindzinātais pārgājiens neizmērojamos tālumos. Karaspēks nomocīsies, it īpaši maķedoniešu galvenais spēks — kājnieki: falanga un vairognesēji. Vairognesējus tagad sauca par argiraspldiem — «sudraba vairogiem»; tādu rotājumu viņi bija saņēmuši par nedzirdēto drošsirdību pie īsas.

Šie apsvērumi, ko vēl pastiprināja nepieredzētā laupījuma, iekaroto zemju un saņemto vergu uzskaitījums, bija tik pārliecinoši, ka vecākie, piesardzīgākie karaspēka priekšnieki nostājās Parmeniona pusē.

Gados jaunākie karavadoņi, kuru vidū trūka vienīgi Ptolemaja, noteikti gribēja karagājienu turpināt, Dāriju galīgi sakaut un sagrābt visas zemes līdz pat oikumenes galam.

Aleksandrs saprata, ka jauniešu nostāju vairāk nosaka kauju azarts un tieksme pēc piedzīvojumiem, nevis kādi citi apsvērumi. Dižais stratēgs pats saprata, cik bīstami ir karu turpināt, taču atšķirībā no gados vecākajiem karavadoņiem redzēja arī, ka to pārtraukt nav iespējams. Pēc kaujas pie īsas, Feniķijas pilsētu sagraušanas un Ēģiptes sagrābšanas vairs nedrīkstēja apstāties pusceļā. Izkliedēta pa garnizoniem, viņa lieliskā armija pēc dažiem gadiem vairs nebūs tas drošais kaujas spēks, ar ko varēja stāties pretī persiešu milzu armijai. Pat tad, ja nebūs jaunu kauju, tikpat trīsdesmittūkstoš maķedoniešu šajās zemēs izšķīdīs ka sāls ūdenī. Aleksandram nebija izvēles. Un—galvenais — viņš ar neatlaidību, ko bija mantojis tiklab no mātes, kā no Filipa, gribēja piepildīt savu seno jaunības dienu sapni: aiziet uz austrumiem līdz turienei, kur no zemes malas un okeāna ūdeņiem debesīs paceļas saules rati,— līdz pašai mirstīgās dzīves robežai, līdz senajās kartēs atzīmētajam Tamara zemesragam…

Aiz pēdējās kalnu pārejas sākās maķedoniešu nometne, mirguļodama neskaitāmās uguntiņās. Kaut gan jau bija stipri vēls, ugunskuri vēl liesmoja, apgaismodami dzīvās sarunās iegrimušos karavīrus. Viena daļa karavīru, nezin kāpēc vēl nepaēduši, gaidīja, kamēr izcepsies plācenīši un būs gatava gaļa, ar ko armija visu ziemu pēc Aleksandra rīkojuma tika bagātīgi apgādāta.

Ptolemajs apvaldīja nogurušo zirgu un pagrieza tā, lai nonāktu tieši līdzās Taīdai. Hetēra piejāja cieši blakus, noprazdama, ka Ptolemajs grib kaut ko slepus teikt.

— Paklausies, orfiķe! Tev dažreiz piemīt pareģes dotības, tu iesaki pareizus lēmumus. Kādu padomu tu dotu Aleksandram — samierināties ar Dāriju vai doties pret to?

— Valdniekam nav vajadzīgi padomi, jo sevišķi mani!

— Es to saprotu labāk par kuru katru citu. Jautājums attiecas uz tevi, ja viņš tev vaicātu?

— Es atbildētu: uz priekšu, tikai uz priekšu! Nedrīkst apstāties! Tā būtu bojāeja!

— Es jau to zināju!— Ptolemajs sajūsmā izsaucās. — Tu esi īstena draudzene karavadonim un varbūt pat valdniekam!

To teikdams, Ptolemajs apskāva Taīdu, pievilkdams sev klāt, lai noskūpstītu, un piepeši iekliegdamies atrāvās nost. Ar papēžiem paskubinātais zirgs aizlēkšoja tumsā. Pārsteigta par maķedonieša nozušanu, Taīda paskatījās apkārt un, aptvērusi, kas noticis, sāka skaļi smieties. Boanergoss, kurš greizsirdīgi apsargāja savu jātnieci, bija Ptolemajam sāpīgi iekodis. Pēc brītiņa maķedonietis atkal atjāja.

— Dodamies lejā!—Un, uz hetēru nepaskatījies, uzšāva ar pavadu savam zirgam.

Aleksandra telts sānu nodalījumā dega blāvi gaismekļi. Nogurušais karavadonis gulēja platā un cietā guļvietā, klausīdamies Taīdā. Viņš viešņu bija ataicinājis pie sevis vakarā pirms došanās ceļā, pēc tam kad bija tai aizliedzis dejot karaspēka priekšniekiem. Taīda tīksminājās par pēkšņas nevaldāmas ziņkārības uzliesmojumiem viņa acis zem masīvās, slīpās pieres, kad viņš paslēja smago, uz elkoņa noguldīto galvu. Virs viņa guļvietas karājās laika gaitā nomelnējušais Ahilleja vairogs. Aleksandrs no tā nešķīrās kopš brīža, kad bija to paņēmis Trojas drupās, templi tā vietā pakārdams savējo. Vairoga smagums liecināja, ka tas piederējis milzīga auguma varonim, kura tēls maķedoniešu valdniekdēlu bija valdzinājis kopš bērnības. Taču Aleksandrs sirdī nēsāja aizvainojošu vilšanos, ko viņš un daudzi jau pirms viņa bija jutuši Ilijas pakalnā. Šeit bija cīnījušies visi Iliādas varoņi. To bija grūti iedomāties, stāvot pie nelielā pakalna. Zināms, bija pagājuši gandrīz tūkstoš gadi, tomēr gigantiskie Ēģiptes tempļi, Krētas pilis un Feniķijas pilsētas bija vēl vecākas! Ar to, ka bērnu dienu fantāzijas par Troju ir zudušas, Aleksandrs samierinājās tikai tad, kad bija sapratis, ka ar katru gadsimtu pieaug cilvēku skaits uz Gajas vaiga, vēršas plašumā oikumene un īsti diži darbi prasa arvien varenākus panākumus. Viņš ir ar uzviju piepildījis sava tēva Filipa un kareivīgā Isokrata [41] sapni.

Tagad — ja izdosies pilnīgi sakaut Dāriju un iekarot Persiju…

Taīda, kā viņa domas uzminējusi, ieprasījās:

_ — Un, kad tu būsi iznicinājis Dāriju un atvēris ceļu uz Āziju, ko tad tālāk?

— Iešu uz austrumiem, līdz pat okeānņm!—atbildēja Aleksandrs, kurš pret Atēnu hetēru juta neizskaidrojamu uzticību.

— Vai ceļš būs tāls?

— Vai tev ir kāds priekšstats par to kalnu grēdu, kas sadala sauszemi?

— Kaut ko zinu.

— No šejienes līdz tās galējam punktam austrumos — Tamara zemesragam sauszemes tālākajā malā—ir trīsdesmittūkstoš stadiju.

— Ak, «Bultmete» Artemīda! Un tie jānoiet ar nemitīgām kaujām?

— Nav jau tik daudz. Lai no Memfisas nokļūtu šurp, tu

jau esi nojājusi vairāk nekā četrtūkstoš stadiju. Es domāju, ka pēc Dārija sakāves tur nepaliks liels karaspēks. Kāda gada vai pusotra gada laikā es nonākšu līdz okeāna krastiem, kur vēl nav kāju spēris neviens mirstīgais un pat nemirstīgais, izņemot Hēliju…

Aleksandra vērīgais skatiens Taīdas sejā nemanīja gaidīto sajūsmu. Hetēra šķita iegrimusi domās.

— Un tas ir tavs senlolotais sapnis?— viņa klusi pavaicāja, galvu nokārusi.

— Jā! Tas mani apsēdis kopš jaunības. Un tagad es stāvu uz šī sapņa piepildījuma sliekšņa.

— Bet cik tūkstoši cilvēku aizies bojā, noklādami tavu ceļu ar līķiem? Vai noslēpumainais zemesrags ir tā vērts? Droši vien tā ir kaila klints stinga okeāna krastā?

Dižais karavadonis sāka skaļi smieties piepeši un jautri.

— Pat visgudrākā sieviete vienmēr domā bez kāda vēriena. Tā tas bija arī ar Perikla Aspasiju!

— Ja Perikls būtu viņai paklausījis,, nebūtu savu mūžu beidzis apkaunojoši!

— Nepieminēsim dižu cilvēku kļūdas. Bet tu saskati tikai izmīdīto zāli un nepamani ganāmpulku, kas uz tās izaug!

— Mans prāts patiešām nav nekāds lielais! Es tevi nesaprotu, valdniek!

— Tas ir tik vienkārši! Es nogalināšu tikai tos, kas

pretosies mana karaspēka gaitai uz priekšu. Tas pāries pāri tikpat kā ecēšas, kas cilvēkus padarīs vienlīdzīgus. Vai tad tu pati kādreiz neteici, ka labi cilvēki visur ir līdzīgi, vai nebiji sajūsmināta par manu sacelšanos pret savu skolotāju Aristoteli? Es uzskatu, ka gudri cilvēki visur ir cieņas vērti un prāta vienlīdzībai ir jāapvieno Persija, Indija, Grieķija un Ēģipte, Itālija un Feniķija. To iespējams panākt tikai ar militāru spēku…

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka valdnieki un tirāni, karavadoņi un arhonti baidās zaudēt savas tiesības jaunajā valsti, pazust daudzo izcilo cilvēku vidū. Tie piespiedis savas tautas cīnīties. Piespiest tos pakļauties var, vienīgi sagraujot to cietokšņus, nogalinot karavadoņus, atņemot bagātības.

— Un tev pietiks spēka to izdarīt visā neaptverami plašajā oikumenē?

— Vienīgi man. Dievi padarījuši mani neuzvaramu līdz pat nāvei, bet oikumene nemaz nav tik plaša, kā es tev stāstīju. Aiziešu līdz Paropamiza kalniem aiz Pasaules Jumta", līdz Indas upei un tālāk uz dienvidiem līdz okeānam, bet Nearhs izmērīs krastus no Babilonas līdz vietai, kur mēs ar viņu sastapsimies pasaules malā.

— Klausoties tevi, jāšāk ticēt ebreju prātnieku gudrībai!— Taīda izsaucās.— Viņiem Sefirots ir Saprāts jeb Sirds, Bina — sievišķā būtība, bet Gudrība vai Hokma — virišķā. Tevi klausīdamās, es saprotu: ja sievietes būtība ir saprātīga kārtība, tad gudrība, kas šo kārtibu izjauc, pilnībā pieder vīriešiem!

Taīdas filozofiskos pārspriedumus pārtrauca Melnā Kleita ierašanās. Viņš uzmeta skatienu atēnietei, uztvēra pavēlnieka tikko manāmo galvas mājienu un teica:

— Pie tevis lauztin laužas kāds gudrinieks. Viņš apgalvo, ka esot uzmeistarojis kādu svarīgu aparātu (tā maķedonieši apzīmēja kaujas mašīnas) un pastāstīt par to varot tikai tev. Bet tu rit atstājot nometni…

— Paskat vien! Viņi to zina pat agrāk nekā es! Varbūt tas patiesi ir kāds gudrais vai lielisks mehāniķis. Lai ienāk.

Ienāca padrukns neliela auguma virs ar šaudīgām acīm, zemu klanīdamies, vērīgi noskatīja Taīdu, acīmredzot atzina, ka tik skaista sieviete, bez šaubām, ir stulba kā boiotiešu aita, un noslīga ceļos Aleksandra priekšā.

— Kāds tad ir tavs aparāts un kur tas atrodas?—valdnieks noprasīja.

— Pagaidām tikai te.— Atnācējs norādīja uz pieri un sirdi.

— Kā gan tu uzdrīkstējies!…

— Nedusmojies, ak, valdniek! Ideja ir tik gauži vienkārša, ka aparātu iespējams izgatavot pusstundā.— Izgudrotājs izvilka no apģērba krokām masīvu, ļoti asu un atskabargainu vara naglu, apmēram spitamas garumā. — Jāņem plati ciedra koka dēļi un jāsadzen tajos šādas naglas. Kāds simts tādu dēļu, izmētātu priekšā karaspēkam, kas aizstāvas, apturēs jebkuru visniknāko jātnieku uzbrukumu, un var taču izgatavot nevis vienu, bet daudzus simtus šādu dēļu. Tie ir viegli pārvadājami un vienkārši izmantojami. Vai vari iedomāties, cik iedarbīga ir šāda aizsardzība? Uz naglas uzkāpis, zirgs varēs atraut kāju, tikai noraujot nagu, bet, uzkāpis ar abām kājām, nogāzīsies un nometis savu jātnieku. Bet tas, ja dēļi būs izlikti pietiekami plaši, ari uzkritis uz naglām — un beigas būs, viņš vairs netiks augšā no atskabargainajām naglām, nomirs briesmīgā nāvē. Taviem karavīriem atliks tikai savākt ieročus un rotaslietas… Ļoti vienkārša un ļoti iedarbīga aizsardzība!

— Patiesi ļoti vienkārša un iedarbīga,— Aleksandrs lēni sacīja, cieši nolūkodams izgudrotāju.

Ar acs kaktiņu valdnieks pamanīja Taīdas sejā riebumu, ko atēniete nemaz nemēģināja slēpt.

— Vai tu viens pats to izdomāji? Neviens cits to nezina?

— Nē, nē, lielo uzvarētāj! Es — tikai tev… Domāju, ka vienīgi tu spēsi novērtēt, cik nozīmīgs ir mans izgudrojums! Un—piešķirt balvu…

— Jā… balvu,— Aleksandrs domīgi un klusi noteica, un piepeši viņa acis iekvēlojās niknumā.— Ir robežas, kuras nav atļauts pārkāpt ne mirstīgajam, ne pat dieviem., īstenais liktenis izšķiras godīgā labāko cīņā pret labākajiem… Kleit!— viņš uzsauca tā, ka izgudrotājs, jau piecēlies kājās, atkal nokrita ceļos valdnieka priekšā.

Milzis kā viesulis iebrāzās telti.

— Ņem viņu ciet un nogalini, aizbāzis muti, tūliņ pat!

Aiz telts izgudrotāja brēcieni aprāvās. Iestājās klusums,

un Taīda noslīga Aleksandram pie kājām, ar sajūsmu noraudzīdamās viņā no apakšas un ar plaukstām glāstīda

ma dziļās rētas uz viņa kailajiem ceļgaliem. Aleksandrs uzlika roku viņai uz pakauša, zem smagā matu mezgla, un gribēja piecelt atēnieti kājās, lai noskūpstitu. Aiz telts ieskanējās jautras balsis. Melnais Kleits kādam kaut ko uzsauca.

Ienāca Aleksandra tuvākie biedri un to vidū Ptolemajs.

Izrādījās, ka ieradies sūtnis no Līsimaha: tilts pār Eifratu pie Tapsakas bija gatavs. Agriāņu priekšējā vieniba jau pārgājusi kreisajā krastā. Slepeno izlūku iegūtās ziņas bija juceklīgas un pretrunīgas, tāpēc pārcelšanās pārtraukta…

Aleksandrs, Taīdu aizmirsis, izslējās visā augumā. Hetēra izslīdēja no telts, atvadām pamāja Melnajam Kleitām, kurš gluži kā statuja sēdēja uz stipras lādes valdnieka telts pirmajā nodalījumā, un izgāja laukā zem Sīrijas nakts lielajām zvaigznēm. Pa šļūdeno, šķembaino taciņu piesardzīgi nokāpusi pie strauta, kura krastā stāvēja viņas telts, Taīda, domās iegrimusi, apstājās pie ieejas. Za-Ašta viņu aicināja uz vakara mazgāšanos. Hetēra lika feniķietei doties pie miera un apsēdās uz Damaskas ādas spilvena — lai paklausitos strauta kluso čalošanu un pavērotu debesis. Pēdējā laikā viņai reti kad iznāca palikt divatnē ar debesīm, bet tas bija tik nepieciešami, lai atgūtu dvēseles mieru. Nakts Rati jau slīga aiz pakalniem, kad uz takas sāka ripot akmentiņi no Ptolemaja stingrajiem, smagajiem soļiem.

— Atnācu atvadīties! — maķedonietis sacīja. — Rīt mēs visiem pa priekšu auļosim uz Damasku un no turienes uz ziemeļiem, caur Hamatu uz Eifratas pārceltuvi.

— Cik tālu tas ir?

— Trīstūkstoš stadiju.

— Ak, Artemīda, klajumu mīļotāja!—Taīdai izspruka. Pārsteigumā viņa vienmēr piesauca Artemīdu.

— Tas, mīļā, ir sīkums salīdzinājumā ar ceļu, kas vēl priekšā. Tevi es uzticu karaspēka vienības priekšniekam, kuram uzdots apsargāt pārceltuvi. Tu šeit nogaidīsi likteņa lēmumu.

— Kur? Karaspēka nometnē, pie upes?

— Nē. Pats Aleksandrs ieteica… Viņš nezin kāpēc rūpējas par tevi.

— Vai tad tu esi aizmirsis, ka viņš mani aicināja līdzi jau Atēnās?

— Aizmirsis! Viņš izturas tā, it kā tu…

— Varbūt es to arī gribētu, bet tas tā nav. Ko tad Aleksandrs ieteica?

— Trīssimt stadiju uz ziemeļiem no pārceltuves, pie valdnieku ceļa no Efesas uz Sūzām, priežu audzēs uz svētajiem pakalniem atrodas Hierapoles pilsēta ar seniem Afrodītes — Militas tempļiem. Tu nodosi virspriesterei šo sudraba lādīti ar Aleksandra zīmogu, un viņi tevi uzņems kā dieva sūtni!

— Kurš gan nav dzirdējis par Hierapoles svētnīcu! Pateicos — un rit pat došos ceļā!

— Līdz pārceltuvei tev apsargāšana nav vajadzīga, bet tālāk tas būs vienacainā Gigama pienākums — viņam ir trīssimt karavīru… Bet gana runāts par darīšanām — viss ir izlemts! Tu tur gaidīsi mani vai tev pakaļ nosūtītu cilvēku, vai ari citu vēsti!

— Negribu «citu vēsti», es ticu uzvarai!—Taīda apskāva Ptolemaju, pieglauzdama to sev klāt.— Zvēru Valdniece būs jūsu pusē. Es viņai upurēšu bagātīgas veltes, jo visi ir pārliecināti, ka viņa valda līdzenumos viņpus upes un tālāk…

— Tā būs labi,— maķedonietis teica.— Mūs gaida nezināmais, citus biedēdams, citus iekvēlinādams. Mēs ar Aleksandru nupat atcerējāmies, kā Lībijas tuksnesī centāmies nomedīt boriju —zvēru, ko Ēģiptē neviens nav redzējis, bet Lībijas iedzīvotāji no, tā bijās tik ļoti, ka sargājās pat pieminēt. Mēs boriju neatradām — vai ar Dāriju neatkārtosies tas pats?…

Maķedonietis aizgāja no Taīdas, kad jau ausa gaisma un nomelnē sāka žvadzēt zirglietas. Atmetis telts aizkaru, Ptolemajs apstājās pie izejas, acis viņam kvēloja, nāsis iepletās.

— «Par nāvi zirgu iemaukti šķind!»—viņš skanīgi norunāja pazīstamas poēmas rindu.

Taīda ar pirkstu kustībām izveidoja sargājošu zīmi, aizkars nokrita, un maķedonietis steidzās uz valdnieka telti, kur pulcējās viņa hetairi. Hetēra pa savam paradumam izstiepās guļvietā, iegrimdama pārdomās un ieklausīdamās, līdz nometnē norima troksnis un tālumā apklusa zirgu soļu dipoņa.

Milīta — asiriešu dievība, kas atbilst Atrodītei.