Atēnu Taīda

OTRA NODAĻA. HEGESIHORAS varoņdarbs

Metageitnions — šis mēnesis, kas Atikā vienmēr ir karsts, simt desmitās olimpiādes pēdējā gada bija padevies sevišķi svelmains. Debesis, parasti tik skaidras un dziļas, ka tās apdziedāja pat svešzemnieki, ieguva svina pelēku nokrāsu. Dzidrais gaiss, kas visām statujām un celtnēm vienmēr piešķīra brīnišķīgu skaidrību, sāka plūsmot Tin viļņoties, it kā uzmezdams Atēnām nedroša un ņirbīga svārstīguma, mānīguma un neīstuma plīvuru, kas tik raksturīgs tuksnešu zemēm tālajos dienvidu krastos.

Taīda vairs nebrauca peldēties — ceļš bija kļuvis pārlieku putekļains — un tikai reizēm rītausmā devās izjājienā, lai, ātri auļojot, kaut brīdi izjustu vēja vēdas uz sakarsušā ķermeņa.

Pār pilsētu smagi gūlās pēcpusdienas tveice. Visa dzīvā radība bija noslēpusies ēnā, tempļu un kolonāžu vēsumā, mājokļu aizdarīto aizvirtņu tumsībā. Tikai retumis ierībējās kūtri vilkta pajūga riteņi vai nodipēja nosvīduša zirga soļi, jātniekam steidzoties nonākt pajumtē.

Hēgesihora, kā paradusi, ietraucās ātri un apstājās, neko neredzēdama, ienākot guļamistabas pustumsā no gaismas. Ne bridi nevilcinādamās, viņa nometa vieglo hitonu un apsēdās pie kājām tikpat kailajai draudzenei, kas bija izstiepusies guļvietā. Pēc ieplestajām nāsīm un krūtīm, kas bieži cilājās,, Taīda noprata, ka spartiete dusmojas.

— Kas tev atgadījies?— viņa kūtri apvaicājās.

— Nezinu. Dusmojos par itin visu. Man apnikuši jūsu atēnieši — brēkulīgi, pļāpīgi, baumu kāri. Vai patiesi tie ir tie paši lieliskie celtnieki un mākslinieki, prātnieki un karavīri, par kuriem tik lepni rakstīja Perikla laikā? Vai arī kopš tā laika viss pārvērties?

— Nesaprotu, kas tev uznācis? Vai būsi ar kaut ko saindēta aizvakardienas simpozijā? Vīns man likās ļ skāņš…

— Tev skāņš likās vīns, bet man tāda šķita mana dzīve! Atēnās sarodas arvien vairāk cilvēku. Un tie kļūst nikni sablīvētības, trokšņa un klaigu dēļ, no tā, ka mūžīgi trūkst te ūdens, te pārtikas. Sai karstumā ikviens uz pretimnācējiem noskatās ka uz ienaidniekiem. Un ginaikonomi plosās bez kāda iemesla — skaista sieviete vakaros drīz vairs nedrīkstēs rādīties agorā vai Akropolē.

— Tur es tev piekrītu. Šauri ir kļuvis Atēnās, un visā Atikā jau arī, kā stāsta, esot ap piecsimt tūkstoši cilvēku.

— Svētā māte Dēmetra! Visā Spartā nav vairāk par simtpiecdesmit tūkstošiem. Tik lielā sablīvētībā cilvēki traucē cits citu un kļūst ļauni. Tie redz greznību un skaistumu un apskauž to, piesātinādami gaisu ar melnas žults izgarojumiem.

— Nav jau tikai sablīvētība vien vainīga, Hēgesihora!

Tās ir arī agrāko, bet it īpaši pērnā gada kara sekas. Mūsu skaistais valdnieka dēls, kurš nu ir Maķedonijas valdnieks un patiesībā arī Grieķijas pavēlnieks, parādīja vilka zobus, lai slavēts Likeja Apollons! Vēl šodien vergu tirgū Tēbu vīriešus pārdod par nieka simt drahmām, bet sievietes par pusotra simta. Pati pilsēta ir noslaucīta no Gajas vaiga. Visa Grieķija nodrebēja šausmās!

— Tikai ne Sparta!

Dzīres, mielasts, parasti ar flautas spēlētāju un dejotāju uzstāšanos. «Sieviešu uzraugi», amatpersonas, kaš sekoja sieviešu uzvedibai sabiedriskās vietās.

Vai nu Sparta viena pati noturēsies viņam pretī? hr.и valdnieka Agīda stāvoklis ir bēdīgs — viņš gribēja i.ni viens, kad kopēja ciņa grieķiem būtu nesusi uzvaru, un nu ir palicis viens pret varenu ienaidnieku.

Hegesihora iegrima domās un nopūtās.

Ir pagājuši tikai trīs gadi, kopš pie mums ieradās maķedoniešu jaunekļi. . .

Vai tikai maķedoniešu vien? Un kur tad paliek krētieši?

Spartiete satvīka, runādama tālāk:

Filips ir nogalināts, par valdnieku kļuvis Alesandrs, viņš tēva vietā kļuvis par Grieķijas galveno karavadoni, satriecis Tēbas un tagad. . .

— Dodas uz Āziju pret persiešiem, turpinādams tēva iecerēto.

— Vai esi saņēmusi ziņas no Ptolemaja? Sen?

— Vienā no hekatombaiona drūmajām dienām. Un kopš tā laika — neko. Tiesa gan, viņš man atsūta vienu vēstuli gadā. Sākumā rakstīja pa piecām.

Kad viņš tev atsūtīja šo te?— Spartiete pieskārās Irešajai zvaigznei kaklarotā, kas mirdzēja uz draudzenes kaparbrūnā kakla.

Taīda nolaida skropstas un, bridi klusējusi, sacīja:

— Ptolemajs raksta, ka Aleksandrs apliecinājis patiesi dievišķas spējas. Viņš, tāpat kā Temistokls, vienmēr protot acumirkli izdomāt jaunu paņēmienu, pieņemt citu lēmumu, ja agrākais neder. Taču Temistokls tiecās uz rietumiem, bet Aleksandrs dodas uz austrumiem.

— Kurš tad rīkojas pareizāk?

— Kā lai es to zinu? Austrumos ir pasakainas bagātības, neskaitāmas tautas un neaptverami plašumi. Rietumos cilvēku ir mazāk, un Temistokls pat sapņoja nometināt atēniešus viņpus Jonijas jūras, taču nomira trimdā Tesālijas kalnos. PIrejas pakalna rietumu zemesragā, kur viņam bija paticis sēdēt un raudzīties jūrā, tagad atrodas viņa kaps. Esmu tur bijusi. Tā ir vientuļa vieta, kur valda miers un skumjas.

— Kāpēc skumjas?

— Nezinu. Vai gan tu vari pateikt, kāpēc Mikēnu drupās cilvēkus pārņem dziļas skumjas, pat bailes? Nelāga, aizliegta, dievu atstumta vieta. Krētā rāda Pāsifajas kapenes, un ceļiniekus pārņem tādas pašas bailēm līdzīgas izjūtas, it kā viņiem līdzās kā ēna stāvētu šī valdniece, kurai bija spožs vārds un baismīga slava.

— Tu varētu saukties par Pantodaju [11] , mīļā,— Hēgesihora sajūsmā noskūpstīja draudzeni,— aizbrauksim uz Temistokla kapu, paskumsim kopā! Manī rūgst savāds niknums pret šo d^īvi, man vajadzīgs mierinājums, bet es to nerodu.

— Tu pati esi burve mierinātāja, kā saka dzejnieki,— Taīda iebilda,— mēs tikai kļūstam vecākas un dzīvē skatāmies redzīgākām acīm, gaidām no tās ko vairāk.

— Ko īsti gaidi tu?

— Nezinu. Varbūt pārmaiņas, ceļojumus. . .

— Bet mīlestību? Un Ptolemaju?

— Ptolemajs nepieder man. Viņš ir sieviešu siržu iekarotājs, bet es nedzīvošu pie viņa vientulībā, kā to dara atēniešu vai maķedoniešu sievas, lai mani, ja es kļūtu neuzticīga, sodītu ar rafanidu. Mani?! Bet gājusi es būtu viņam līdzi tālu, tālu! Aizbrauksim uz Pirejas pakalnu kaut šodien. Aizsūtīšu Klonariju ar zīmīti pie Olora un Ksenofila. Viņi būs mums par pavadoņiem. Vakarā, kad karstums mazināsies, aizirsimies ar laivu un pavadīsim tur mēnesnīcas nakti līdz rītausmai.

— Kopā ar diviem vīriešiem?

— Tie abi tik ļoti mīl viens otru, ka mēs tiem esam vajadzīgas vienīgi kā draudzenes. Tie ir krietni jauni cilvēki, drosmīgi un spēcīgi. Ksenofils pagājušajā olimpiādē uzstājās kā cīkstonis no jauniešu vidus.

Taīda atgriezās mājās vēl pirms tam, kad Atēnu baltajās ielās sāka neganti svilināt saule. Dīvains domīgums bija viņu pārņēmis tut, pakalna nogāzē virs Temistokleja, kur viņas abas ar Hēgesihoru bija sēdējušas divatā, kamēr abi viņu pavadoņi, atlaidušies guļus lejā pie laivas, pārsprieda gaidāmo braucienu uz Pārnētu mežacūku medībās. Hēgesihora uzticēja draudzenei noslēpumu. Eositejs, Spartas valdnieka Agīda jaunākais brālēns, kuģošot uz Ēģipti ar lielu karavīru vienību, kuru Ēģiptes faraons Hababašs salīdzis sev par miesassardzi. Viņam laikam padomā aiztriekt persiešu satrapu. Ceļā došoties reizē seši kuģi. Un lakedaimoniešu priekšnieks aicinot viņu braukt līdzi, pareģodams brīnumskaistajai Spartas meitai slavu šajā dzejnieku un senas mākslas zemē.

Hēgesihora pievilka Taīdu sev cieši klāt un sāka pierunāt, lai tā brauc kopā ar viņu uz pasakaino Ēģipti.

Viņa varētu apciemot ari Krētu—ar tik drošu apsardzi nevajadzētu baidīties ne no pirātiem, ne laupītājiem.

Taīda atgādināja draudzenei, ko Nearbs viņām abām bija stāstījis par Krētas senā skaistuma bojāeju, agrāko иdzīvotāju izzušanu, nabadzibu, kāda tagad valda salā, Ko izpostījuši nemitīgie dažādu cilšu uzbrukumi un kari.

Ugunsgrēkos un zemestrīcēs par akmeņu kaudzēm pārvērtušās Knosās un Faistas pilis, izzuduši senie iedzīvotāji, un neviens vairs nevar izlasīt uzrakstus aizmirtajā valodā. Tikai šur tur pakalnos vēl slejas gigantiski akmens ragi, it kā no zemes apakšas celtos augšā Zemes turētāja Poseidona vērši, un platas kāpnes ved lejup uz svēto spēļu laukumiem. Reizēm brikšņos nejauši var atrast smagu, divu cilvēku auguma apmēru amforu lauskas ar čuskveida līkločiem uz biezajiem sāniem, bet līdzās tīros, mirguļojošos baseinos šļakstās ūdens, kas vel arvien plūst pa ūdensvadu caurulēm. . .

Taīda sameklēja lāditi ar Ptolemaja dāvāto Krētas statueti, izņēma vērtīgo skulptūriņu un, atlaidusies guļvietā, sāka to aplūkot, it kā redzētu pirmoreiz. Laiks un pēdējo dienu skumjās pārdomas viņas acis bija darījušas redzīgākas. Vairāk nekā tūkstoš gadi — milzīgs laika posms, toreiz vēl nebija lielisko Atēnu un varonis Tēsējs vēl nebija braucis uz Knosu nogalināt Mīnotauru un satriekt dižās jūras valsts varenību! No šīm neizmērojamā tāluma dzīlēm pie viņas bija nonākusi šī izteiksmīgā, smalki veidotā, saspringtā seja ar lielām, vērīgām acīm un mazu, skumīgu muti. Elkoņos saliektās rokas bija paceltas ar plaukstām uz priekšu — tā bija vai nu apstāšanās, vai uzmanības zīme. Garās, meitenīgi tievās, mazliet izplestās kājas, kas bija izstieptas un balstījās uz pirkstgaliem, rādīja atspēriena mirkli pirms atraušanās no zemes. Lapiņu zelta apģērbs izskatījās pēc rakstaina priekšauta ar platu jostu, kas apņēma neticami tievu vidukli. Cieši pieguļošais ņieburs uz pleciem bija saņemts kopā ar sasējiem, atstājot krūtis atsegtas. Uz atslēgas kauliem, pie spēcīgā kakla pamatnes gulēja plata kaklarota. Tieši gulēja — krūšukurvja stiprā izliekuma dēļ. Lente, kas aptvēra meitenes zodu, saturēja augsto, konisko matu sakārtojumu. Sī tauropola bija ļoti jauniņa, četrpadsmit, vislielākais, piecpadsmit gadus veca.

Taīda piepeši aptvēra, ka nepazīstamo Krētas meiteni nosaukusi par vēršu mednieci — tas bija Artemīdas apzīmējums. Dievi ir skaudīgi un nenovīdīgi sargā savas tiesības, tomēr dieviete neko nevarēs nodarīt meitenei, kas aizgājusi pašam Zevam nepieejamajā pagātnē un kā ēna nozudusi Alda pazemē. Tiesa gan, Artemida varētu saniknoties uz dzīvo Taīdu. . . Bet kas gan nevainīgajai medniecei ir kopīgs ar viņu, hetēru, kas kalpo Afrodītei?

Un Taīda atkal mierīgi atsāka vērot statueti. Sai modrajai meitenei ar bīstamo amatu ne sejā, ne augumā nebija palicis nekā bērnišķīga. It īpaši Taīdu aizkustināja viņas sāpīgi savilktā mute un bezbailīgais skatiens. Meitene ir zinājusi, kas viņu sagaida. Ļoti īss bijis viņas mūžs, kas veltīts ar nāves briesmām saistītai rotaļai — dejai ar plankumainajiem garragu vēršiem, kas personificēja iznīcinošo Zemes Tricinataju Poseidonu. Sis meitenestauropolas bija galvenās personas svētaja rituālā, kura senā, vēlāk zudusī jēga bija sievišķās virsvaldonības uzvara pār vīrišķo, dievietesmātes uzvara pār savu īslaicīgo viru. Briesmīgais dzīvnieks tika nokausēts dejā — cīņā ar neticami ātri lēkāt apmācītām meitenēm un jaunekļiem, ko nāves dejai bija īpaši sagatavojuši sarežģītā rituāla zinātāji. Krētieši ticēja, ka tā tiek novērstas dieva dusmas, kas lēni, bet nepielūdzami pieņemas spēkā zemes un jūras dzīlēs.

Senās Krētas iedzīvotāji it kā nojauta, ka viņu augstā kultūra ies bojā drausmīgās zemestrīcēs un pludos. No kurienes viņi bija cēlušies, šie Taīdas tālie senči? No kurienes atnākuši, kur pagaisuši? No tā, kas viņai pašai bija zināms no mītiem, ko Nearhs bija stāstījis savām divām savaldzinātajām klausītājām, bija skaidrs, ka lieliskie, izsmalcinātie cilvēki — mākslinieki, jūrasbraucēji, tālu ceļojumu veicēji Krētā dzīvojuši jau tad, kad apkārt klīda grieķu pusmežonīgie senči. Nav izskaidrojams smalkais, poētiskais Kretas kultūras skaistums, kas radās Vidusjūras krastu rupjo, kareivīgo klejoņu ielenkumā, un to var salīdzināt vienīgi ar Ēģiptes kultūru. . .

Purinādama īsi apgrieztos cietos matus, ienāca verdzene Klonarija.

— Tur ir atnācis tas,— meitenes balss iedrebējās dziļi iegūlušā naidā pret cilvēku tirgotāju.

Taīda atgriezās īstenībā.

— Paņem naudas lādīti, noskaiti trīs minas pūču ūn iedod viņam.

Verdzene iesmējās. Taīda pasmaidīja un ar mājienu lika viņai pienākt tuvāk.

— Saskaitīsim abas. Trīs minas — simt astoņdesmit ili.ihmu. Katra pūce — četras drahmas, pavisam četrdesmit piecas pūces. Saprati?

Jā, kirija [12] . tas ir par tēbieti? Nav dārgi!— meitene .11 |avās nicinoši pasmīnēt.

Tu man izmaksāji dārgāk,— Taīda piekrita,— taču nespried par labumu pēc cenas. Var visādi gadīties, un, kaut esi nopirkta dārgi, var notikt, ka tevi pārdod lētāk. . .

Taīda vēl nebija beigusi runāt, kad Klonarija piespieda eju viņai pie ceļgaliem.

Kirija, nepārdod mani, ja brauksi prom. Ņem līdzi!

— Ko tu runā? Kurp tad es braukšu?—Taīda brīnījās, atmezdama pār verdzenes pieri nokārušās matu šķipsnas.

— Varbūt tu kaut kur aizbrauksi. Tā domājām mēs, lavi kalpi. Tu nezini, cik briesmīgi būs nonākt pie kāda cita pēc tevis, tik labas, jaukas.

— Vai nu pasaulē mazums labu cilvēku?

— Maz ir tādu kā tu, kundze. Nepārdod mani!

— Labi, apsolu tev. Ņemšu līdzi, kaut gan es netaisos nekur braukt. Kā jūtas tebiete?

— Kad bija pabarota, mazgājās tā, ka iztērēja virtuvē visu ūdeni. Tagad guļ, it ka mēnesi nebūtu gulējusi.

— Skrien nu, tirgotājs gaida. Un netraucē mani vairak, es nosnaudīšos.

Klonarija ātri noskaitīja sudrabu un līksmi, palekdamās izskrēja no guļamistabas.

Taīda pagriezās uz muguras un aizvēra acis, taču pēc nakts brauciena un satraucošajām sarunām ar draudzeni miegs nenāca.

Viņi bija piesējuši laivu pie Pīrejas ostas riņķiem, kad osta jau mudžēt mudžēja no cilvēkiem. Atstājušas laivu abu draugu ziņā, Taīda ar Hēgesihoru, izmantodamas samērā vēso leikonotu — «balto» dienvidu vēju, kas debesis bija padarījis skaidras, devās prom gar lielo galeriju, kur tirgošanās jau ritēja pilnā sparā. Falēras un Pīrejas Sienas ceļu krustojumā atradās mazais vergu tirgus. Tas bija neliels, izmīdīts putekļains laukums, vienā pusē apbūvēts ar gariem, zemiem šķūņiem, kas tika iznomāti vergu tirgotājiem. Te visur bija neskaitāmo apmeklētāju kāju sadeldētas rupjas plāksnes un paaugstinājumu dēļi, nevis gaiša marmora paaugstinājums segtas kolonādes un iežogotu portiku pavēnī, kādi rotāja lielo vergu tirgu piecpadsmit stadijus augstāk, pašā Atēnu pilsētā.

Abas hetēras pa sānu taku vienaldzīgi devās vergu tirgum apkārt. Taīdas uzmanību piesaistīja izģindušu cilvēku bariņš, kas bija nostādīts tirgus nomalē uz atsevišķa koka paaugstinājuma. Viņu vidū bija divas ar skrandām šā tā nosegušās sievietes. Tie, bez šaubām, bija grieķi, visdrīzāk lēbieši. Vairums sagrauto Tēbu iedzīvotāju bija nosūtīti uz tālām ostām un jau sen pārdoti. Sos četrus vīriešus un divas sievietes uz ostas tirgu droši vien bija atdzinis kāds bagāts zemes īpašnieks, lai tiktu no tiem vaļā. Taīdā uzmutuļoja sašutums par šīs kādreiz slavenās pilsētas brīvo pilsoņu pārdošanu.

Pie paaugstinājuma apstājās garš cilvēks ar pūderētu seju, ko ieskāva varen kupla, lielsprogaina bārda, acīmredzot sīrietis. Ar nevērīgu pirksta kustību viņš lika tirgotājam izstumt uz priekšu jaunāko sievieti, kuras apgrieztie mati, ap galvu nosieti ar šauru zilu lenti, sedza pakausi biezā ērkulī. No ērkuļa kupluma pakausī Taīda noprata, cik lieliskas bizes bija vajadzējis zaudēt tēbietei, skaistai, gadus astoņpadsmit vecai, grieķietēm parastā nelielā auguma meitenei.

— Cena?— sīrietis cienīgi noprasīja.

— Piecas minas, un tas ir gluži par velti, zvēru pie Atēnas Alejas!

— Tu esi jucis! Vai viņa spēlē kādu instrumentu vai varbūt ir dejotāja?

— Nē, bet ir nevainīga un ļoti skaista.

— Apšaubāmi. Kara laupījums. . . Apskati vien gurnu un krūšu apveidus. Maksāju minu, nu, lai iet divas — tā ir pēdējā cena! Tādu verdzeni nepārdotu Pīrejā, bet aizgādātu uz Atēnām. Nu, parādi kailu!

Tirgotājs pat nepakustējās, un pircējs pats norāva verdzenei pēdējās skrandu paliekas. Viņa nelaida vaļā sadilušo auduma gabalu un aizgriezās sānis. Sīrietis pārsteigumā izsaucās. Garāmgājēji un dīkdieņi skaļi iesmējās. Uz meitenes apaļīgā dibena bija redzamas uztūkušas pletnes cirtienu švīkas, svaigas un sarkanas, pamīšus ar jau apdzijušām.

— Ak tu, blēdis!— izsaucās sīrietis, kurš acīmredzot labi runāja Atikas dialektā. Sagrābis meiteni aiz rokas, viņš tievajos delmos sataustīja siksnu iegrauztās rievas.

Atēnas pievārds (pēc Atēnas svētnīcas Atejas pilsēta)

Tad viņš pacēla uz augšu lētās krelles, kas bija uzkārtas meitenei kaklā, lai noslēptu virves noberzumu.

tirgotājs attapies nostājās starp sīrieti un verdzeni.

Piecas minas par spītīgu skuķi, kas jātur pieieta!— sīrietis bija sašutis.— Mani tu nepiemānīsi. Tā<l.i der tikai par piegulētāju un vēl ūdens vešanai. Pēc Septiņvārtu Tebu sagraušanas meitenes šeit ir kļuvušas Ielas, pat skaistās — ar tām ir pilnas mājas visās Vidusjūi as ostās.

Lai iet trīs minas — tas ir par baltu velti!— sacīja pierimušais tirgotājs.

— Nē, lai maksā tas, kuram iegribējies tikt vaļā no šim neveiksmīgi pirktajām salašņām.— Sīrietis norādīja uz tēbiešiem, padomāja un sacīja:—Došu tev pusi, kā nekā deviņdesmit drahmas. Ņemu saviem matrožiem par izpriecu atpakaļceļā. Tā ir mana pēdējā cena!— Un sīrietis apņēmīgi pagājās uz cita vergu pūlīša pusi — tie sēdēja uz mūra paaugstinājuma dažus soļus no tēbiešiem.

Tirgotājs sāka šaubīties, bet meitene nobālēja, pareizāk sakot — kļuva gluži pelēka zem putekļu kārtas un iedeguma, kas klāja viņas izmocīto, lepno seju.

Taīda piegāja pie paaugstinājuma, atmeta no saviem zilganmelnajiem matiem vieglo gāzes plīvuru, ar kādu bagātās atēnietes aizsargājās pret putekļiem. Līdzās nostājās zeltmatainā Hēgesihora, un pat pārdodamo vergu drūmie skatieni palika kā piekalti pie abam skaistajām sievietēm.

Jaunās tēbietes tumšās, spītīgās acis iepletās, nemierīgās naida ugunis tajās apdzisa, un Taīda piepeši ieraudzīja tāda cilvēka seju, kurš mācījies lasīt, uztvert mākslu un izprast dzīvi. Teonoja — dievišķā izpratne bija atstājusi savņ zīmogu šajā sejā. Un tēbiete to pašu ieraudzīja Taīdas sejā, un viņai iedrebējās skropstas. Tāds kā neredzams pavediens aizstīdza no vienas sievietes pie otras, un tēbietes ciešajā skatienā iedegās gandrīz neprātīga cerība.

Tirgotājs atskatījās, lai ieraudzītu skaistuļu ratus, viņa lūpas jau sāka savilkties ņirdzīgā smīnā, ko tūliņ izdzēsa godbijība. Viņš bija pamanījis abus Taīdas pavadoņus, kas steidzās pakaļ draudzenēm. Labi apģērbti, skūti pēc

Septiņvārtu Tēbas — pilsēta Grieķijas novadā Boiotijā (atšķirībā no Simtvārtu Tēbām — pilsētas Ēģiptē).

jaunākas modes — viņi cienīgi izgaja cauri pūlim, kas pašķirās.

— Dodu divas minas,— Taīda sacīja.

— Nē, es atnācu pirmais!— izsaucās sīrietis, atgriezies, lai paskatītos uz atēnietēm, un, kā tas raksturīgi visiem cilvēkiem, jau juta nožēlu, ka pirkums tiks citam.

— Tu devi tikai pusotras minas,— tirgotājs iebilda.

— Dodu divas. Kam tev šis skuķis — tikpat netiksi ar viņu galā!

— Beigsim strīdēties — es maksāju trīs, kā jau tu gribēji. Atsūti pēc naudas vai atnāc pats uz Taīdas māju starp Nimfu kalnu un Kerameiku.

— Taīda!— godbijīgi izsaucās kāds attālāk stāvošs cilvēks, un vēl vairākas balsis atkārtoja:

— Taīda, Taīda!

Atēniete pastiepa roku tēbiešu verdzenei, lai to novestu no paaugstinājuma — par zīmi, ka tā tagad pieder viņai. Meitene viņai pieķērās kā sllkone pasviestai virvei un, baidīdamās palaist roku vaļā, nolēca zemē.

— Kā tevi sauc?— Taīda pavaicāja.

— Hēsione,— tēbiete pateica tā, ka nebija nekādu šaubu par atbildes pareizību.

— Cildens vārds,— Taīda sacīja.

— Mans tēvs ir no senas dzimtas cēlies filozofs Astiohs,— verdzene lepni atbildēja. . .

Taīda nemanot aizmiga un pamodās, kad dienvidu puses aizvirtņi bija atvērti notām — dienvidu vējam no jūras, kas šajā gadalaikā aizpūš no Atēnu ielām smago tveici. Svaiga un moža — Taīda vienatnē ieturēja pusdienas. Svelmaini karstās dienas bija vājinājušas Afrodltes pielūdzēju kvēli, tuvākajās dienās nebija paredzams neviens simpozijs. Vismaz divi trīs vakari bija pilnīgi brīvi. Lasīt piedāvājumus uz Kerameika sienas Taīda nebija gājusi jau daudzas dienas.

Divas reizes uzsitusi pa galda virsu, viņa lika pasaukt pie sevis Hēsioni. Meitene, no kuras dvesmoja veselīga tīrība, ienāca, kaunēdamās par savu netīro himatiju, un hetērai pie kājām noslīga ceļos, šajā kustībā neveiklam biklumam apvienojoties ar grāciju.

Piespiedusi meiteni nomest apmetni, Taīda aplūkoja sava pirkuma nevainojamo augumu un izraudzījās no savām drēbēm vienkāršu audekla hitonu. Tumši zils himatijs nakts gaitām papildināja Hēsiones apģērbu.

Krūšu saiti tev nevajag, es arī to nevalkāju. Iedevu šīs vecās lupatas. . .

Lai neizceltu mani citu starpā,— klusi pabeidza lībiete,— taču tās nebūt nav lupatas, kundze.— Verdzene steigšus apģērbās, prasmīgi sakārtodama hitona krokas un lences uz pleciem. Viņa tūliņ pārvērtās pašcieņas lilnā meitenē no sabiedrības izglītotajiem augšējiem slāņiem. Viņā noskatīdamās, Taīda saprata nenovēršamo и ihIu, ko Hēsione bija izraisījusi savās īpašniecēs, kurām nepiemita nekas no tā, ar ko bija apveltīta verdzene. un vispirms tās bija zināšanas, kuru trūka tagadējām mājsaimniecēm, kas bija spiestas dzīvot noslēgtu dzīvi, nemitīgi apskaužot izglītotās hetēras.

Taīda neviļus pavīpsnāja. Viņas apskauda tādēļ, ka nepazina visas hetēru dzīves puses, nesaprata, cik neaizpogāta un viegli ievainojama ir maiga, jauna sieviete, tu mukdama vīrieša varā, kurš reizēm pārvēršas lopā. Hesione iztulkoja Taīdas smīnu pēc sava prāta. Pār visu seju nosarkusi, viņa steigšus pārlaida rokas apģērbam, meklēdama kādu nekārtību un neuzdrīkstēdamās pieiet pie spoguļa.

Viss ir kārtībā,— Taīda viņai sacīja,— es domāju pati savu domu. Taču esmu kaut ko aizmirsusi,— to sacīdama, viņa paņēma skaistu sudraba jostu un aplika to verdzenei.

Hēsione atkal koši pietvīka, šoreiz aiz prieka.

Kā lai tev pateicos, kundze? Ar ko lai atlīdzinu tavu labsirdību?

Taīda jocīgi un šķelmīgi savaikstīja seju, un tēbiete tikai saspringa. «Paies krietns laiks,» Taīda nosprieda, «iekams šī jaunā būtne atkal atgūs cilvēcisko cieņu un mieru, kāds raksturīgs brīvajiem grieķiem. Brīvajiem grieķiem… Vai tā nav verdzībai nolemto barbaru galvenā atšķiriba, ka viņi atrodas pilnīgā brīvo cilvēku varā. Un, jo ļaunāk ar viņiem apietas, jo ļaunāki kļūst vergi, un par atbildi uz to zvēriskāki kļūst vergu īpašnieki.» Taīdai, kura līdz šim bija mierīgi pieņēmusi pasauli tādu, kāda tā ir, šis dīvainās domas iešāvās prātā pirmo reizi. Bet ja nu viņu vai viņas māti būtu nolaupījuši pirāti, par kuru cietsirdību un ļauno viltību viņa bija tik daudz dzirdējusi? Un tagad viņa, ar pletni sasista, stāvētu uz paaugstinājuma un viņu apčamdītu kāds nobarojies tirgotājs?. . .

Taīda pielēca kājās un ieskatījās no gaišdzeltenas cietas bronzas gatavotā spogulī, kādus feniķieši veda no zemes, kuras vārdu viņi glabāja noslēpumā. Mazliet saraukusi spītīgās uzacis, viņa centās sev piešķirt lepnas un bargas lemnietes sejas izteiksmi, kas nesaderējās аr acu līksmo mirdzumu. Bezrūpīgi atvairījusi juceklīgā domas par to, kas nebija noticis, viņa grasījās sūtīt Hēsioni prom. Taču kāda doma, izvērtusies jautājumā nevarēja palikt bez izskaidrojuma.

Un Taīda sāka jauno verdzeni izvaicāt par briesmīgajām Tēbu aplenkuma un gūsta dienām, pūlēdamās noslēp savu neizpratni: kāpēc šī lepnā un labi audzinātā meitene nebija padarījusi sev galu, bet izvēlējusies nožēlojami verdzenes likteni?

Hēsione drīz vien saprata, kas tieši interesē Taīdu.

— Jā, es paliku dzīva, kundze. Sākumā mani apstulbināja dižās pilsētas piepešā krišana, kad mūsu mājā, tik neaizsargātā un pieejamā, iebruka zvēriem līdzīgi ienaidnieki, visu sabradādami, laupīdami un nogalinādami. Kad neapbruņotus cilvēkus, nupat vēl visu cienītus pilsoņus, kas izauguši godā un slavā, sadzen kā lopus barā nežēlīgi sitot visus, kas atpaliek vai izrāda pretestību apdullinot ar pīķu trulajiem galiem, un ar vairogiem sagrūž iežogojumā kā tādas aitas, tad šāds pēkšņs likteņa pavērsiens visus iedzen dīvainā sastingumā.

Hēsiones augumam pārskrēja drudžainas trīsas, viņa pietvīka, taču piespieda sevi savaldīties un stāstīja tālāk ka vieta, kur viņi sadzīti, patiesi izrādījies pilsētas lopi tirgus. Hēsiones acu priekšā viņas māti, vēl jaunu un skaistu sievieti, neraugoties uz izmisīgu pretošanos, aizrāvuši prom divi vairognesēji, un viņa nozudusi uz visien laikiem. Pēc tam kāds aizvedis jaunāko māsiņu, be Hēsione, kas slēpusies zem siles, pati sev par nelaimi nolēmusi aizkļūt līdz sienai, lai tur uzmeklētu tēvu ur brāli Viņa nepaguvusi noiet ne divus pletrus no iežogoju ma, kad viņu sagrābis kāds no zirga nolēcis karavīrs. Tas gribējis viņu iegūt turpat pie ieejas kādā tukšā mājā Naids un izmisums Hēsionei devuši tādu spēku, ka maķedonietis sākumā nav varējis viņu pieveikt. Taču šis karavīrs laikam jau dažu labu reizi bija plosījies iekarotās pilsētās, un drīz vien viņš to sasējis un pat aizsējis muti, lai meitene nevarētu kost, un tad maķedonietis un kāds viņa karabiedrs pārmaiņus izvarojuši meiteni lidz vēlai naktij. Rītausmā apsmietā, izmocitā Hēsione aizvesta pie uzpircējiem, kuri kā maitu ērgļi sekojuši maķedoniešu armijai. Uzpircējs viņu pārdevis Brauronas hipotrofam, bet tas — pēc nesekmīgiem mēģinājumiem padarīt meiteni padevīgu un baidīdamies, ka, tā nomocīta, verdzene zaudēs cenu,— nosūtījis viņu uz lliejas tirgu.

Es biju uzticēta dievietei Birisai un drīkstēju iepazinu vīrieti ne agrāk kā divdesmit divu gadu vecumā.

Sī dieviete man nav pazīstama,— Taīda sacīja, vai tā valda Boiotijā?

Visur. Te, Atēnas, ir viņas templis, bet es turp iet vairs nedrīkstu. Viņa bija miera dieviete mūsu priekštečiem minijiem, tautai, kas dzivoja jūras piekrastē līdz iloriešu iebrukumam. Kalpot tai nozīmē vērsties pret I aru, bet es jau esmu bijusi par sievu diviem karavīriem un nevienu no tiem neesmu nogalinājusi. Es būtu padarīpisi sev galu jau pirms tam, ja man nevajadzētu uzzināt, Kas nolicis ar tēvu un brāli. Ja tie ir dzīvi un nonākuši verdzibā, es kļūšu par ostas netikli un aplaupīšu neliešus lik ilgi, līdz būšu sakrājusi naudu, ar ko izpirkt tēvu — gudrāko un labsirdīgāko cilvēku visā Grieķijā. Tikai l.ipēc vien esmu palikusi dziva. . .

— Cik tev gadu, Hēsione?

— Astoņpadsmit, drīz būs deviņpadsmit, kundze.

— Nesauc mani par kundzi,— kājās celdamās, teica piepeša jūtu uzplūduma pārņemtā Taīda,— tu nebūsi mana verdzene, es dodu tev brīvību.

— Kundze!— meitene izsaucās, un viņas kaklu aizžņaudza raudas.— Tu laikam esi cēlusies no dieviem. Kurš Grieķijā vēl būtu spējis tā rīkoties?! Tomēr atļauj man paliki tavā mājā un kalpot tev. Es daudz ēdu un gulēju, bet vienmēr es tāda neesmu. Tas bija pēc bada dienām un ilgās stāvēšanas uz paaugstinājuma vergu tirgū…

Taīda iegrima domās, neklausīdamās meitenē, kuras kvēli izteiktais lūgums viņu bija atstājis vienaldzīgu kā dievieti. Un Hēsione vēlreiz iekšēji sarāvās un atkal atraisījās kā pumpurs, uztvērusi hetēras vērīgo un līksmo skatienu.

— Tu teici, tavs tēvs esot slavens tilozofs? Vai viņš ir pietiekami slavens, lai būtu pazīstams Grieķijā, ne tikai Septiņvārtu Tēbās?

— Reiz bijušajās Tēbās,— Hēsione rūgti pārlaboja,

Zirgaudzētājam (sengrieķu vai.).

taču filozofu Astiohu Grieķijā pazīst. Kā dzejniek varbūt arī ne. Vai tu par viņu neesi dzirdējusi, kundze

— Nē. Bet es neesmu nekāda lietpratēja, lai nu palieli Klau, ko es esmu izdomājusi. . .— Un Taīda izstāstījļ Hēsionei savu plānu, likdama tēbietei nepacietībā nodre bēt.

Pēc Maķedonijas Filipa nogalināšanas uz Pellu ataicina tais Aristotelis pameta šo pilsētu un pārcēlās uz Atēnār Aleksandrs viņu apgādāja ar naudu, un Stageiras filozof^ nodibināja Likejā — Apollona Vilkkāvja svētajā birzī savu skolu, retumu krātuvi un mitekli skolniekiem, kur viņa vadibā pētīja dabas likumus. Šīs birzs vārdā arī Aristoteļa iestādījumu sāka saukt par Likeju.

Izmantojot pazīšanos ar Ptolemaju un Aleksandru Taīda varēja griezties pie Stageirieša. Ja Hēsiones tēv^ bija dzīvs, tad, lai kur viņš atrastos, valodām par Ш izcilu gūstekni vajadzēja aizsniegt Likeja filozofus un zinātniekus.

No Taīdas mājām līdz Likejam bija piecpadsmit olimpiskie stadiji, pusstundu ko iet kājām, tomēr Taīdaļ nolēma braukt ratos, lai atstātu vajadzīgo iespaidu. Viņa lika Hēsionei uzvilkt kreisajā rokā verdzenes stīpu unl nest viņai nopakaļ lādīti ar retu, no tālas Sarkanās jūras! salas atvestu akmeni — hrizolītu, kas bija zaļā krāsā arļ dzeltenām dzirkstīm. Taīdai to bija dāvinājuši Ēģiptes! tirgotāji. No Ptolemaja viņai bija zināma Stageirieša! alkatīgā kāre pēc tālu zemju retumiem, un ar šo atslēgu viņa cerēja atdarīt filozofa sirdi.

Hēgesihora nezin kāpēc neatnāca uz pusdienām. Taīda gribēja paēst kopā ar Hēsioni, taču meitene pierunāja to nedarīt, citādi kalpones loma, ko viņa Taīdas mājā vēlējās godīgi pildīt, kļūtu neīsta un viņa zaudētu labās attiecības ar hetēras kalpiem un verdzenēm.

Svēto priežu galotnes mēmas un stingas slējās pret nokaitētajām debesīm, kad Taīda un Hēsione lēni soļoja uz galeriju, ko ieskāva slaidas, senas kolonnas,— tur vecais prātnieks nodarbojās ar skolniekiem. Stageirietis bija nelāgā omā un sagaidīja hetēru uz platiem pakāpieniem, ko veidoja sašķiebušās plāksnes. Jaunu ēku celtniecība vēl tikai sākās.

— Kas atvedis šurp Atēnu pērkamo sieviešu lepnumu?— Aristotelis strupi noprasīja.

Taīda deva zīmi, Hēsione pasniedza atvērtu šķirstiņu, un hrizolīts — Krētas valsts simbols — iezaigojās uz melnā auduma šķirstiņa dibenā. Filozofa īdzīgā mute savilkās tikko manāmā smīnā. Viņš ar diviem pirkstiem paņēma akmeni un, grozīdams to uz visām pusēm, sāka aplūkot pret gaismu.

Tātad tu esi Ptolemaja draudzene? Viņš nebija talantīgs skolnieks, viņa prātu pārāk nodarbina karš un sievietes. Un tu, protams, gribi no manis kaut ko uzzināt?—Viņš uzmeta Taīdai asu, urbīgu skatienu.

Hetēra to mierīgi uztvēra, rāmi nolieca galvu un pavaicāja, vai viņš ko nezina par Tēbu filozofa likteni. Aristotelis ilgi nedomāja.

— Esmu dzirdējis, ka viņš vai nu miris no ievainojumiem, vai arī nokļuvis verdzībā. Bet kāpēc viņš tevi interesē, hetēra?

— Un kāpēc viņš neinteresē tevi, dižais filozof? Vai lad tev vienaldzīgs Grieķijā slavena amata brāļa liktenis?— Taīda iekaisa.

— Skuķi, tava valoda kļūst nekaunīga!

— Esi žēlīgs, diženais Stageirieti! Zināšanu trūkuma dēļ esmu pārsteigta par tavu vienaldzību pret ievērojama I ilozofa un dzejnieka likteni. Vai gan tāda cilvēka dzīvība nav dārgums? Tu varbūt spētu viņu glābt. . .

— Kāpēc? Kurš gan drīkst stāties ceļā liktenim, dievu gribai? Uzvarētais boiotietis ir nonācis barbara, verga stāvoklī. Vari uzskatīt, ka filozofs Astiohs vairs neeksistē, un aizmirst viņu. Man vienalga, vai viņš aizdzīts uz sudraba raktuvēm vai maļ graudus Kārijas maizniekiem. Katrs brīvais cilvēks izvēlas sev likteni. Arī boiotietis ir izvēlējies, un pat dievi tur nemēģinās neko grozīt.

Slavenais skolotājs aizgriezās un, vēl joprojām aplūkodams akmeni pret gaismu, lika saprast, ka saruna beigusies.

— Tālu gan tev vēl līdz Anaksagoram un Antifontam, Stageirieti!— nesavaldīdamās izsaucās Hēsione.— Tev tikai skauž miera un skaistuma apdziedātāja Astioha slava! Miers un skaistums tie tev ir sveši, filozof, un tu to zini!

Aristotelis pikti pagriezās atpakaļ. Viens no līdzās stāvošajiem skolniekiem, kurš klausījās sarunā, atvēzējies iesita Hēsionei pa vaigu. Tā iekliedzās un gribēja mesties virsū plecīgajam un bārdainajam apvainotājam, taču Taīda satvēra viņu aiz rokas.

— Nelietīgā verdzene, kā tu uzdrīksties!. . .— skolnieks izsaucās.— Prom no šejienes, pornodionas [13] !

— Filozofi sākuši runāt bez izlikšanās,— Taīda draiski sacija,— bēgsim ātrāk prom no gudrības mājokļa!

To teikusi, Taīda veikli izķēra hrizolītu apjukušajam Aristotelim no rokām, sarāva uz augšu himatiju un pa plato taku starp priedēm metās skriet uz ceļu, Hesione sekoja viņai. Meitenēm pakaļ metās vairāki vīrieši vai nu centīgi skolnieki, vai kalpi. Taīda un Hēsione ielēca ratos, kas viņas gaidīja, taču zēns, kurš pajūgu vadīja, nepaspēja saskubināt zirgus, kad tie jau bija satverti aiz iemauktiem, bet trīs spēcīgi pusmūža viri metās uz ratu vaļējo aizmuguri, lai izrautu arā abas sievietes.

— Neaizmuksiet, padauzas! Iekritāt gan, palaistuves!— ieaurojas vīrs ar platu neapgrieztu bārdu, izstiepdams roku pēc Taīdas.

Tobrīd Hēsione, izrāvusi zēnam no rokas pātagu, no visa spēka grūda to atplestajā kliedzošajā mutē. Uzbrucējs novēlās zemē.

Atbrīvotā Taīda atrāva vaļā somu, kas bija pakarināta ratu iekšpusē, un, paķērusi kārbiņu ar pūderi, iebēra to otram vīrietim acis. īsais atelpas brīdis neko nelīdzēja. Rati nevarēja izkustēties no vietas, bet izeja no tiem bija aizšķērsota.

Stāvoklis kļuva nopietns. Uz ceļa nebija neviena gājēja, un saniknotie filozofi viegli varēja tikt galā ar neaizsargātajām sievietēm. Zēns, kuru Taīda bija paņēmusi līdzi pavecā zirgupuiša vietā, bezpalīdzīgi raudzījās apkārt, nezinādams, ko iesākt ar cilvēkiem, kas aizšķērsojuši ceļu.

Tomēr Afrodīte bija Taīdai žēlīga. No ceļa puses atskanēja riteņu un zirgu kāju klaudzoņa. Ceļa likumā izjoņoja satracinātu zirgu četrjūgs ar sacīkšu ratiem. Zirgus vadīja sieviete. Zeltainie mati vējā plīvoja kā apmetnis — Hēgesihora!

— Taīda, draudziņ, turies!

Noprazdama, ka spartiete izdarīs kaut ko negaidītu, Taīda ieķērās ratu malā, uzsaukdama Hēsionei, lai turas, cik spēka. Hēgesihora, ātrumu nesamazinot, krasi pagrieza savu pajūgu, apbrauca Taīdas ratiem apkārt un pēkšņi parāva zirgus pa labi — izvirzītā riteņa ass aizķēra Taīdas ratu asi. Bārdaiņi, kas turēja zirgus, brēkdami rāvās prom, cenzdamies izvairīties no zirgu kājām un rii kāds novēlās putekļos zirgiem zem kājām un ievaimanājās. Taīdas zirgi rāvās uz priekšu, bet Hēgesihora, ar sievietei neiedomājamu spēku apvaldījusi savu četrjūgu, atkabināja nesabojātos ratus.

— Trenc, nekavējies!—Taīda uzsauca, spēcīgi iebelzdama zēnam.

Braucējs atguvās, un bērais zirgu pāris drāzās uz priekšu, cik jaudas, bet tam pa pēdām sekoja Hēgesihoras četrjūgs.

Aizmugure no putekļu makoņa skanēja brēcieni, lāsti un draudi. Hēsione neizturēja un sāka histēriski smieties, līdz Taīda sakliedza uz meiteni, kuras jūtas pēc pārdzīvotajām mocībām vēl nebija atguvušas līdzsvaru.

Viņas nepaguva ne atjēgties, kad jau bija aizdrāzušās garām Aharnas krustcelēm. Apturējušas zirgus, draudzenes pagrieza pajūgus atpakaļ, nobrauca pa labi lejā pie llisas un gar upīti virzījās uz Dārziem. Tikai nokļuvusi milzīgo ciprešu paēnā, Hēgesihora apturēja zirgus un izlēca no ratiem. Taīda, pieskrējusi pie viņas, draudzeni cieši noskūpstīja.

— Vai nebija lieliska hamatrohija? Braukšanas sacīkstēs šāda riteņu saķeršanās ir ļoti bīstama.

— Tu paliesi esi kiniķu pēcnācēja, Hēgesihora. Bet kā tu gadījies uz ceļa? Lai slavēti dievi!

— Es iegriezos tev pakaļ, lai kopā pavizinātos, bet tu biji aizbraukusi uz Likeju. Nebija grūti uzminēt, ka tu mekle Hēsiones tēvu, un tas mani satrauca. Mēs neprotam runāt ar prātniekiem, bet tie lāgā neieredz hetēras, ja tās ir gan skaistas, gan gudras. Pēc prātnieku domām, šo īpašību apvienojums sievietē ir pretdabisks un bīstams,— spartiete skanīgi iesmējās.

— Un kā tev izdevās ierasties īstajā bridi?

No Likeja birzs es pabraucu augstāk kalnos, paliku tur ar zirgiem un aizsūtīju zirgupuisi, lai stāv ceļa likumā un vēro, kad tu sāksi braukt. Viņš atskrēja ar ziņu, ka filozofi jums uzbrūk. Es tikko paguvu, pametu viņu uz ceļa.

— Ko nu iesāksim? Vajadzētu noslēpties, lai izbēgtu no soda,— tu taču sakropļoji manus ienaidniekus!

— Es aizbraukšu līdz Heptahalkai, kur dzīvo Dio rejs, atdošu viņam ratus, un tad dosimies uz mūsu iemīļoto vietu peldēties. Lai tavs efēbs" brauc man nopakaļ, līdz pagriezienam, un tur gaidiet!

Un drosmīgā spartiete aizjoņoja savā straujajā četrjūgā.

Viņas draiskojas, peldcja un nira līdz vakaram tajā pašā vientulīgajā līcīti, kur pirms diviem gadiem bija izpeldējis Ptolemajs.

Apgurušas Taīda un Hēgesihora blakus izstiepās smiltis, kas no viļņu triecieniem dūca kā bronzas plāksnes tempļa grīdā. Pa klinšu nogāzi, kas nozuda zem ūdens žvīkstēdami un čirkstēdami vēlās oļi. Liegs vējš maigi glāstīja svelmes nogurdinātos augumus. Hēsione sēdēja pie paša ūdens. Ar rokām aptvērusi ceļgalus un atbalstījusi uz tiem zodu, viņa dziedāja kaut ko viļņu čalā nesaklausāmu.

— Saniknotais Stageirietis tevi nosūdzēs ginaikonomiem,— Taīda prātoja,— viņš mums nepiedos.

— Mani viņš nepazīst,— spartiete paķircinājās, — bet tu gan viņam pateici savu vārdu. Visdrīzāk gan viņš atsūtīs kādus desmit no saviem skolniekiem, lai izposta tavu māju.

— Vajadzēs lūgt draugus, lai pārnakšņo manā dārzā. Varbūt jānolīgst divi trīs bruņoti sargi — tas būs vienkāršāk, tikai jādabū īsti drosmīgi viri,— Taīda domīgi sacīja,— mani Atēnu draugi man ir apnikuši.

— Man no Stageirieša nav bail, pat tad, ja tiks izdibināts, kurš uzbrauca virsū filozofiem,— Hēgesihora stingri noteica,— es taču jau esmu izlēmusi kuģot kopā ar spartiešiem uz Ēģipti. To ari es tev gribēju pateikt izbrauciena laikā.

— Ko tad tu klusēji?—Taīda piecēlās, notupās uz ceļiem un, aptvērusi, cik muļķīgs ir šis pārmetums, sāka smieties. Un pēc brīža atkal noraizējusies sarauca pieri.

— Tātad tu mani pamet Atēnās vienu?

— Nē, kāpēc gan, — Hēgesihora gluži mierīgi noraidīja,— tu brauksi kopā ar mani.

— To es neesmu solījusi ne tev, ne pati sev!

— Tā izlēmuši dievi. Biju aizgājusi pie gaišreģa, tā, kura vārdu nedaudzina tapat kā tas dievietes vārdu, kurai viņš kalpo.

Taīda nodrebēja un kļuva bāla, salīgi savilkdama lukanos kāju pirkstus.

Kāpēc tu to darīji, kāpēc?

Man grūti šķirties no tevis, bet man bija jādod atbilde Eositejam Eiripontīdam.

Viņš cēlies no senas lakoniešu valdnieku dzimtas?

— un ko tu viņam atbildēji?

— Jā!

— Un ko teica tas, kurš spēj ielūkoties nākotne?

— Ka tavs ceļš ilgus gadus vedīs līču loču. Un manējais ari, tikai mans ceļš būs īss, kaut būšu kopā ar tevi līdz pat tā galam.

Taīda klusēdama raudzījās uz vējā drebošajām smildziņām nogāzes akmeņainajās nobirās. Hēgesihoras skatiens sekoja viņējam, un dīvainas skumjas lika spartietes apaļīgās un jutekliskās mutes kaktiņiem ievilkties dziļāk

— Kad viņi dodas ceļā?—Taīda piepeši iejautājas.

— Boēdromiona divdesmitajā dienā. No Hitijas.

— Bet kā turp nokļūt?

— Nedēļu pirms tam jāizbrauc no Pīrejas. Viņa paša kuģis uzņems mūs ar visām mantām.

— Laika nav palicis daudz,— Taīda teica, pieceldamas un nopurinādama smiltis no vēdera, gurniem un elkoņiem.

Piecēlās arī Hēgesihora, ar plaukstu sakārtodama smago matu sprogainās cirtas. Hēsionē pieskrēja pie Taīdas ar auduma gabalu, kas kalpoja sāls noslaucīšanai, un noberzēja viņu. Gandrīz nerunādamas, draudzenes aizbrauca līdz Taīdas mājai. Hēgesihora, noslēpusi seju zem šķidrauta, spēcīga zirgupuiša pavadībā devās uz mājām, kad jau krēsloja.

Nākošajā dienā visa agora satraukti pārsprieda notikumus pie Likeja birzs. Atēnieši, lieli mēlneši un tenkotāji, stāstot par notikušo, daudz ko piepušķoja klāt. «Sakropļoto» skaits nemitīgi auga, ap pusdienas laiku sasniegdams piecpadsmit cilvēku. Taīdas vārdu daudzināja te ar sajūsmu, te ar sašutumu, atkarībā no runātāja vecuma un dzimuma. Tomēr visas cienījamās sievietes bija vienis prātis, ka šī hetēra, krētiete no mātes puses, ir jāpārmāca: savā nekaunībā viņa nav kautrējusies iztraucēt pat lielā prātnieka mājvietas mieru. Ginaikonomi jau bija nosūtījuši savu pārstāvi pie Taīdas, lai aicinātu viņu uz tiesu nodot liecību. Un, kaut ari pašu Taīdu neapvainoja nopietnā pārkāpumā un nekas cits, izņemot naudas sodu, viņai nedraudēja pat tad, ja spriedums būtu gluži netaisns, viņas draudzene varēja tikt bargi sodīta. Liecinieki bija redzējuši sievieti, kas joņojusi ratos, un visa pilsēta taču zināja, ka tetripu — zirgu četrjūgu — spēja novaldīt vienīgi hetēra Hēgesihora. Viņas labvēļi lietu aizkavēja, bet drīz vien noskaidrojās, ka zirgu kāju un ratu riteņu sakropļots ir arī viens no ietekmīgā un dižciltīgā Aristodēma dēliem. Vēl trīs Stageirieša skolnieki pieprasīja gandarījumu par lauztām ribām, roku un kāju.

Metageitniona «drūmajās dienās» (katra mēneša trīs pēdējās dienas — veltītas mirušajiem un pazemes dieviem) pie Taīdas naktī piepeši ieradās Hēgesihora, kuru pavadīja viņas vergi un vesels pulciņš jaunu cilvēku, kas bija apkrāvušies ar vērtīgākās mantības saiņiem.

— Tas ir viss, —spartiete paziņoja, —pārējo es pārdevu.

— Bet zirgi?!—Taīda nobijusies izsaucās.

Draudzenes drūmā seja piepeši atplauka.

— Tie jau ir uz kuģa Mūnihijā. Un es pati arī tur būšu vēl pirms rītausmas. Kā tad ir, vai gaišreģim nav bijusi taisnība un dievu griba mūs izšķir?

— Nē!— Taīda dedzīgi attrauca.— Es arī nolēmu. . .

— Kad nolēmi?

— Nupat.

Lakedaimoniete iežņaudza draudzeni spēcīgos skāvienos un prieka asaras noslaucīja tās matos.

— Taču man vajadzīgs laiks, lai sapostos. Māju es nepārdošu, atstāšu to uzticamajam Akesijam. Un dārznieks ar sievu arī paliks. Pārējos — Klonariju, Hēsioni un zirgupuisi ņemšu līdzi. Vajadzēs dienas trīs. . .

— Lai tad būtu tā: mēs kuģojam uz Ehīnu, bet pēc trim dienām atgriezīsimies tev pakaļ.

— Nē, labāk nebrauc atpakaļ, bet gaidi mani Hēraklejā. Es sameklēšu jūrniekus, kas labprāt un nepiesaistot neviena uzmanību pārvedīs mani uz turieni. Pasteidzies, mēs esam visu norunājušas.

— Taīda, mīļā!— Hēgesihora viņu vēlreiz apskāva. — Tu man tikpat kā akmeni novēli no sirds.

Un spartiete trallinādama sāka kāpt lejup uz Pīrejas ceļu savas improvizētās vienības priekšgalā.

«Es tev novēlu, bet tu man uzvēli,» Taīda nodomāja, raudzīdamās viņai pakaļ. Augstumos virs ciprešu melna|.mi smailēm mirdzēja iemīļotie zvaigznāji, kas tik daudzas reizes bija uzklausījuši viņas mēmos lūgumus Afrodītei Urānijai. Hetēru pārņēma līdz šim nepazītas skumjas, it kā viņa uz visiem laikiem atvadītos no diženās [14] pilsētas, kurā apkopots varenais desmitiem grieķu mākslinieku paaudžu radītais skaistums.

Taīda aizsūtīja Klonariju pēc Talmīda, milzīga auguma atlēta, kurš dzīvoja kaimiņos. Apbruņojies ar dunci un vara milnu, viņš dažkārt pavadija hetēru, kurai patika paklaiņot naktī. Taīda labi maksāja, un Talmīds nedzirdamiem soļiem zagās nopakaļ, netraucēdams meitenei justies vienatnē ar nakti, zvaigznēm, dievu un varoņu statujām.

Taīda lēni soļoja uz Pelasgiku — sienu, ko no milzīgiem akmeņiem Akropoles pakājē cēluši tālie senči. Tā varbūt bija tā pati varenā tauta, kuras asinis rit puškrētieles dzīslās? Sie akmeņi vienmēr pievilkuši Taīdu. Arī lagad viņa ar roku pieskārās mūrim, ar visu augumu piekļāvās akmenim, caur plāno hitonu sajuzdama tā neizsīkstošo siltumu un cietumu.

Zvaigznēm spoži mirdzot, bezmēness nakts tumsa atgādināja melnu, caurspīdīgu audumu. Vienīgi Grieķijas dzidrais un gaismu nesošais gaiss spēja radīt šādu izjūtu. Nakts visu apņēma gluži kā bezgala plānais plīvurs, kas sedz Korintas kailās Anaitīdas statuju,— apslēpdama un vienlaikus atklādama slepenu jūtu nezināmos dziļumus.

Pa izmītiem pakāpieniem Taīda klusi uzkāpa pie Uzvaras tempļa. Aiz Pniksa [15] kamieša iespīdējās tāla uguntiņa — lampada virs Baratra — briesmīgas aizas, kas atēniešiem lika atcerēties Zemeslurētāja Poseidona dusmas. Aizā meta upurus bargajiem pazemes dieviem un Erīnijam. Taīdai vēl nenāca prātā domas par Aīdu, un viņa arī nebija izdarījusi nekā tāda, kas liktu baidīties no šīm atriebības dievēm. Tiesa gan, dievi ir skaudīgi! Spilgtais skaistums, jautrība, panākumi un dziļā cieņa — viss, ar ko Taīda bija lutināta kopš piecpadsmit gadu vecuma, varēja izraisīt viņu dusmas, un tām sekotu nelaimes. Saprātīgi cilvēki pat tīšām vēlas, lai veiksmes mītos ar neveiksmēm, laime — ar nelaimēm, uzskatīdami, ka tā viņi pasargā sevi no daudz iznīcinošākiem likteņa triecieniem. Taīdai tas šķita muļķīgi. Vai gan iespējams nopirkt sev laimi, klanoties dievu priekšā un izlūdzoties, lai tie sūta nelaimi? Viltīgās sieviešu dzimuma dievietes spēj dot tik sāpīgu triecienu, ka pēc tam jebkura laime liksies rūgta. Nē, tad jau labāk līdzīgi Nīkei uzkāpt klints virsotnē un, ja reiz krist no tās, tad uz visiem laikiem. . .

Taīda atrāva skatienu no uguntiņas virs Baratra un nodomāja, ka rīt jāizcep magīda, upura pīrāgs Hekatei — krustceļu dievietei, kuras spēks sniedzas tālu un kura nelaiž garām novēlojušos ceļiniekus. Un vēl upuris ceļu dievei Atēnai Keleitejai. Nedrīkst aizmirst arī veiksmīga jūrasbrauciena dievi Afrodīti Eiploju. Par to parūpēsies Hēgesihora.

Taīdas vieglie, ātrie soļi skaidri atbalsojās zem viņas iemīļotā Bezspārnu Nīkes tempļa kolonādes. Viņa apsēdās uz pakāpieniem un atvadīdamās ilgi raudzījās uz sīkajām uguntiņām, kas dārgās pilsētas ielās mirgoja kā vēja izsvaidīti spīgonīši, uz Pīrejas bāku un diviem zemajiem Mūnihijas lākturiem. Kuģis, kurā brauc Hēgesihora, droši vien jau ir izgājis Saronas līci un dodas uz dienvidiem, uz netālo Ehīnu.

Taīda nokāpa leja uz agoru, un, kad viņa gāja garām vecajam pamestajam Niktes (Nakts) templim, no labās puses viņai garām reizē aizlaidās divi «nakts kraukļi» (ausainās pūces)—tā bija divkāršā laimes zīme. Lai gan ap,Atēnām un pašā pilsētā mājoja daudz šo dieves Atēnas svēto putnu, tāda sakritība Taīdai gadījās pirmoreiz. Atviegloti nopūtusies, viņa sāka ātrāk iet Dievu Mātes senās svētnīcas drūmo un masīvo sienu virzienā. Pēc senās miniju reliģijas panīkuma svētnīca bija kļuvusi par Atēnu valsts arhīvu, tomēr tie, kas vel aizvien ticēja Rejas visvarenībai un sievietes pirmsākumam pasaulē, nāca šurp naktī, lai, piespieduši pieri pie stūra akmens, saņemtu brīdinājumu par draudošām briesmām. Taīda ilgi spieda te pieri, te deniņus pie gadsimtos nogludinātā akmens, taču nedzirdēja ne vieglu dūkoņu, ne tikko manāmu sienas drebēšanu. RejaKibele neko nezināja, tātad tuvākajā laikā hetērai nekas nedraudēja. Taīda gandrīz skriešus devās uz Kerameiku, uz savu māju, tik ātri, ka neapmierinātais Talmīds aiz muguras sāka kurnēt. Hetēra pagaidīja atlētu, apskāva viņu ap kaklu un apbalvoja ar skūpstu. Mazliet apstulbušais spēkavīrs paķēra viņu uz rokām un, kaut ari meitene smiedama pretojās, aiznesa viņu uz mājām.

Taīdas noteiktajā aizbraukšanas dienā laiks pārvērtās.

Kalnos blīvējās pelēki mākoņi, zemu nokarādamies pār pilsētu un padarīdami statuju, sienu un kolonnu zeltaino marmoru pelnaini pelēcīgu.

Eiriklidons — spēcīgs ziemeļaustrumu vējš — attaisnoja savu «platu viļņu sacēlāja» nosaukumu un ātri dzina nelielo kuģi uz Ehīnas salu.

Kuģa pakaļgalā stāvēdama, Taīda pagriezās ar muguru pret projām slīdošo Atikas krastu un ļāvās prāvo viļņu nomierinošajai šūpošanai. No prāta neizgāja vakardienas sastapšanās ar viņai nepazīstamu cilvēku, karavīru ar ievainojumu pēdām uz kailās rokas un rētu sejā, ko daļēji noslēpa bārda. Nepazīstamais bija viņu apturējis uz trijkāju ielas pie Prāksitela darinātās Satira Periboēta («Visā pasaulē pazīstamā») statujas.

Viņā cieši bija raudzijušās vērīgas, zibošas acis, un viņa bija jutusi, ka šim cilvēkam nedrīkst stāstīt nepatiesību.

— Tu esi Taīda,— yiņš sacīja smagnējā, zemā balsi,— un tu pamet mūsu Atēnas, sekodama spartietei Hrīsokomai [16] .

Taīda pārsteigta apstiprinoši nolieca galvu.

— Ar Atēnu valsti nav labi, ja skaistums to pamet. Sieviešu, mākslas, amatu skaistums. Senāk viss skaistais plūda šurp, tagad tas no mums bēg.

— Man liekas, ak, nepazīstamais, ka manus līdzpilsoņus vairāk nodarbina tas, kā pārspēt savus sāncenšus karā un tirdzniecībā, nekā prieks par to, ko radījuši viņu senči un viņu zeme.

— Tev taisnība, jaunava. Atceries — es esmu skulptora Līsipa draugs un arī pats esmu skulptors. Drīz mēs dosimies uz Āziju pie Aleksandra. Tev neies secen tas pats galamērķis — agri vai vēlu mēs tur satiksimies.

— Nezinu. Diezin vai. Mani liktenis vedina uz citu pusi.

— Nē, tā notiks. Tur ir Līsips — viņš jau sen grib sastapt tevi. Un es arī. Taču viņam ir savas vēlēšanās, man — savas. . .

— Par vēlu,— hetēra teica, no sirds nožēlodama. Uzmanība, ko viņai izrādīja viens no Grieķijas lielākajiem māksliniekiem, glaimoja. Klīda skaistas leģendas par Prāksitela mīlestību uz Frīni, Feidija — uz Aspasiju.

— Es jau nesaku: tūlit! Tu esi pārāk jauna. Mūsu mērķiem vajadzīgs ķermeņa briedums, nevis slava. Gan pienāks laiks, un tad neatsaki. Higiaine!

Nepazīstamais, tā arī nenosaucis savu vārdu, platiem, cienīgiem soļiem devās prom, bet apmulsusī hetēra steidzās mājup. . . »