Atēnu Taīda

DEVĪTĀ nodaļa. PIE DIEVU MĀTES

Dīvains un mazliet mežonīgs templis bija uzcelts Lielajai jeb Visaugstajai Dievietei, Astartei, Apakšējā Bezdibeņa Valdniecei, Sievišķajai Triādei: Anai, Belitai un Daukipai, Zemes un Auglības valdniecei, Ķibelei un Rejai Visa aiznesējai, Dievu Mātei, Nakšu Valdniecei. Nebūt ne Afrodītei, kā viņu kļūdaini bija nosaucis Aleksandrs un vēlāk atkārtojis Ptolemajs.

Staltkoku priedulāja malā divkāršs mūris ar kubveida torņiem apjoza plašu kvadrātveida pagalmu ar Taīdai nepazīstamu zemu, kuplu koku rindām. Viņai par lielu pārsteigumu, starp kokiem staigāja un gulēja milzīgi plankumaini vērši, zirgi un lauvas, bet uz mūriem tupēja melni ērgļi.

Sargi zeltītās bruņās un ar desmit olektis gariem šķēpiem pagalmā ielaida tikai Taīdu un Za-Aštu, visu hetēras apsardzi atstājot starp abām mūra sienām. Zirgi, jauzdami plēsigu zvēru tuvumu, smailēja ausis, bet viņu ciltsbrāļi tempļa pagalmā nepievērsa lauvām nekādu uzmanību. Pat līdz šejienei nokļuva arābu smaržvielu aromāts, kas pa atvērtajām durvīm plūda lauka no tempļa, kurš atradās uz netēstu akmeņu platformas. Taīda steidzās ātrāk nokļūt līdz kāpnēm, taču dīvainais dzīvnieku pulks neveltīja sievietēm un pavadoņiem nevienu pašu skatienu.

Savas simt olektis augsti melna granīta stabi, kurus, kā pauž leģenda, cēlis Dionīss, sargāja ieeju pagalma dienvidu daļā, kur bija plati izvērsušies no lieliem zaļiem ķieģeļiem celtā tempļa spārni. Uz sānu piebūvju jumtiem auga plūmju koki un persiešu ābeles. No platformas balta akmens kāpnes veda uz galveno ieeju virs plata kubveida izvirzījuma, kas bija apšūts ar saulē mirdzošām tumšsarkani glazētām keramikas plāksnēm. Divas kolonnas ieeju sadalīja trīs ailēs, ko ieskāva plats masīvu melna akmens bluķu aptvars, ieejai katrā pusē septiņas četršķautņu kolonnas balstīja plakanu jumtu ar dārzu un pastaigu laukumiņu. Jumta centru vainagoja taisnstūra virsbūve bez logiem un durvīm.

Kāds no Taīdas varenajiem labvēļiem jau bija brīdinājis par viņas ierašanos. Tiklīdz hetēra uznāca uz laukumiņa pie ieejas, viņas priekšā izauga vesels pūlis sieviešu. Grupas vidū stāvēja vīrietis un sieviete smagos, izšūtos vienāda piegriezuma tērpos, tikai atšķirīgās krāsās — vīrietis baltā, sieviete melnā.

Taīda pasniedza Aleksandra kārbiņu, un priesteriene viņai zemu paklanījās. Melnā peplā tērpusies priesteriene paņēma viņu zem rokas un veda dziļāk templi. Aiz durvīm, kas bija apsistas ar spoguļgludi pulētu elektronu, atradās svētnīca ar lapiņu zelta griestiem.

Uz taisnstūraina baltakmens bluķa atradās neliela, olektis divas augsfa statuja — svinīgi sēdoša Varenā Māte, Astarte jeb Rēja. Tas bija ļoti sens (leģenda tam piedēvēja vairāku gadu tūkstošu vecumu) terakotas tehnikā darinātas kailas sievietes tēls, pārklāts ar gaišbrūnu glazūru stipri iedegušas ādas krāsā. Sieviete sēdēja uz sev apakšā pavilktām kājām, ķermeni mazliet pagriezusi pa labi un iespiedusi rokas sānos, atbalstot plaukstas pret uzblīdušo vēderu. Milzīgi platie gurni, krietni platāki par masīvajiem pleciem, noderēja par pjedestālu varenajam augumam ar smagām rokām un lielām, pareizas pusložu formas krūtīm. Taisnais un augstais kakls, apkārtmērā gandrīz vienāds ar šauro, gareno galvu, kurā seja bija tikko iezīmēta, piešķīra statujai lepnu saspringtibu.

Ar violetiem hiacintiem un smaragdiem rotāts zelta ķēdīšu tikls slīga lejup no statujas pleciem, bet pierē tai kā dzīva liesma kvēloja kāds neredzēts dārgakmens. Vēlāk Taīda uzzināja, ka nakti akmens spoži spīd, apmirdzēdams svētnīcu.

Soli tālāk nišas ēnā uz tāda paša bluķa atradās vīrišķa dieva tēls ar rupji darinātu lāpstveida bārdu. Abus pjedestālus balstīja bronzas riteņi ar platiem lokiem. Lielajos mēness svētkos šie smagie rati kaut kā lika nolaisti lejā, tempļa pagalmā. Tālāk RejuAstarti veda lauvas, bet vīrišķo dievu, kura vārdu Taīda nesaprata,— svētie vērši.

Virspriesteriene, kura negribēja vai neprata runāt koinē valodā, klusēdama attaisīja Taīdas hilona sprādzes, nolaizdama hitonu līdz jostasvietai. No svētnīcas tumša

Hellenisms laikmeta grieķu tautas sarunvaloda, kas izveidojās 4. — 1. g. s. pirms mūsu ēras un izplatījās visās grieķu apdzīvotajās zemēs. No klasiskās grieķu valodas atšķīrās ar savu vienkāršību.

jiem dziļumiem ātri un klusi iznāca divas jaunu priesterieņu grupas, sejas tām bija saspringtas, drūmas, gandrīz vai bargas, augumi un matu krāsa apbrīnojami vienādi. Priesterienes nostājās KibelesRejas statujai labajā un kreisajā pusē, un Taīda varēja viņas aplūkot tuvumā. Tām, kas stāvēja labajā pusē, visām bija tumšrudi «feniķiešu» mati, un apģērba vietā viņu augumus no kakla līdz ceļgaliem apņēma resnu sarkanu pavedienu tīkls, līdzīgs zvejnieku tīklam, izgatavots tieši pēc auguma. So neparasto tērpu jostasvietā kopā saturēja melna ķēde ar kvadrātveida sprādzīšu posmiem. Ap kakla pamatni tīkls bija piestiprināts pie melnas platas siksnas ar metāla karuļiem. Melnas sprādzes saturēja tīklu kopā virs ceļgaliem un virs plaukstām. Mati, apgriezti kā verdzenēm, atmesti atpakaļ un sagriezti ciešā mezglā, ieskāva zemās, platās pieres, izceldami tumšo acu ļaunīgo mirdzumu.

Priesterienes bija dažādu tautību, taču līdzīgas cita citai ne tikai matu krāsas ziņā, bet arī ar sejas vaibstu stingro pareizību, spēcīgo augumu pilnību, vienādo garumu, kas nepārsniedza vidēja auguma grieķietes garumu…

Kreisajā pusē stāvēja melnmatainas sievietes ar tumšas bronzas krāsas ādu, melnos, biezākos tīklos, ar jostām, sprādzēm un kakla apļiem no sarkanas bronzas. Mežonīga kvēle liesmoja viņu spīdošajās, skadrajās acīs. Garo matu smagajos mezglos rēgojās dunču zelta spali. Priesterienes ziņkāri nopētīja slaveno kaparbrūno hetēru. Taīda mēģināja viņām uzsmaidīt, taču AstartesRejasKibeles kalpoņu drūmajos skatienos par atbildi nepavīdēja pat smaida atblāzma.

Sarkanajos tīklos ģērbušās priesterienes stāvēja, delnas turēdamas plecu augstumā ar plaukstām uz priekšu. Melnajos—atbalstījušas augumam piespiestās rokas ar plaukstām pret stāvajiem gurniem un atstiepušas pirkstus sānis.

Sarkanā — labajā pusē pati pēdējā priesteriene uzmanīgi pasniedza virspriesterei mazu zelta trauciņu. Tā iemērca tajā mazo pirkstiņu un uzzieda Taīdai virs uzacīm sarkanu eļļu ar asu un svaigu smaržu. Atēnietei viegli noreiba galva. Viņa neskaidri atcerējās kaut kur dzirdētu nostāstu par Aštaretas sarkano eļļu, kuras viena sauja maksājot pasakainu naudu.

No kreisās puses melnā priesteriene pasniedza halcedona bļodiņu. Tikai tagad Taīda ievēroja, ka viņām visām, tiklab melnajām, kā sarkanajām, nagus klāja smailas elektrona plāksnītes, kas spīguļoja kā mazi spogulīši. Virspriesteriene paņēma no bļodiņas mazliet tumšas ziedes, krusteniski uzzieda to Taīdai starp krūtīm, zem tām un apvilka ap krūšgaliem. Ada iekrāsojās zilgana. Taīda sāka bažīties, vai tikai nepaliks plankumi.

Vēl arvien klusēdama, priesteriene atāķēja Taīdas rotu ar zelta zvaigznēm, aplūkoja tās un pirmoreiz pasmaidīja. Viņa noņēma savu neparasti skaisto kaklarotu no gaišā zeltā iestrādātiem debesziliem beriliem. Taīda atvairīdamās māja ar roku, bet priesteriene nepievērsa tam uzmanību un aplika berilu rotu atēnietei ap kaklu. Viņa ar rokām aptvēra hetēras tievo augumu, vēlreiz pasmaidīja un sasprādzēja zvaigžņu rotu Taīdai ap vidukli. Vēl viens slaido pirkstu vēziens, un atēnietei pār vēderu iezīmējās zila šautra. Virspriesteriene pakāpās atpakaļ un sasita plaukstas. Tūliņ viņai pienesa trauku ar kādu dzērienu. Viņa iedzēra malku, lika arī Taīdai dzert, un trauks apstaigāja visas sarkanās un melnās priesterienes, pavisam astoņpadsmit — deviņas katrā pusē statujai. Taīdai kļuva neveikli no saspringtajiem skatieniem, kas no visām pusēm bija pievērsti viņai bez nosodījuma vai atzinības, bez labvēlības vai naida.

— Ir noticis kaut kas ievērojams,— virspriesteriene piepeši grieķiski ierunājās izteiktā aioliešu izrunā,— mūsu viešņa valkā senseno sievietes noslēpuma un spēka zīmi burtu «mī».— Viņa norādīja uz zvaigžņu rotu, kas tagad atradās ap hetēras vidukli.— Tāpēc es viņu iesvētu augstākajā kārtā. Aizvediet viņu uz iepriekš sagatavoto mitekli.— To teikusi, virspriesteriene noskūpstīja Taīdu ar karstām un sausām, kā drudzī degošām lūpām un atkārtoja sacīto kādā valodā, ko atēniete neprata.

Divas katrā pusē ārpus ierindas stāvošas priesterienes, melnā un sarkanā, pienāca pie Taīdas, godbijīgi paklanīdamās, aizsprādzēja viņai hitonu un piesardzīgi paņēma viņu zem rokām. Taīda iesmiedamās atbrīvojās un sāka soļot starp abām sievietēm, neaizmirsusi paklanīties Rejas statujai.

Ļoti garš gaitenis, biezu sienu ieskauts, lēzeni virzījās lejup. Hetērai tas atgādināja Ēģiptes tempļus. Uz mirkli viņai sirdī iedzēla ilgas pēc pagājušā, kas atmiņā vēl bija tik dzīvs. Gaiteņa galā eļļas gaismeklis blāvi apspīdēja smagu vara režģi, kas aizšķērsoja ceļu. Melnā priesteriene šņācoši iesvilpās. Nožvadzēja ķēde, pie režģa parādījās melnajai priesterienei ļoti līdzīga sieviete, tikai bez tīkla, jostas un sprādzēm, ar sapinkātiem matiem. Viņa atdarīja režģi, aizsegdama seju, un atlēca atpakaļ pie sienas. Taīda ieraudzīja, ka sieviete piekalta pie sienas ar vieglu ķēdi.

— Vai tā ir verdzene?— hetēra pavaicāja, aizmirsusi, ka viņas pavadones grieķu valodu var arī nesaprast. — Viņa ir tik līdzīga…— Taīda norādīja uz melno priesterieni.

Melnajai sejā pirmoreiz pavīdēja viegls smīns, taču atbildēja sarkanā priesteriene, ar pūlēm meklēdama koinē valodas vārdus:

— Viņa ir priesteriene, nosodīta..

Izeju no gaiteņa aizšķērsoja smagas ozola durvis. Sarkanā priesteriene trīsreiz pieklauvēja, un durvis atvērās, apžilbinot ar dienas gaismu. Tās atvēra Za-Ašta, kaila, vaļā palaistiem matiem.

— Piedod, kundze, es nepaspēju apģērbties. Viņas mani atveda šurp cauri apakšējam templim un novilka drēbes…

— Kāpēc?

— Apskatīja mani kā tirgū.

It kā apliecinādama viņas vārdus, sarkanā priesteriene piegāja leniķietei klāt un sāka aptaustīt viņas plecus un rokas. Taīda sašutusi atgrūda nost nekautrīgo sievieti, ar izteiksmīgu žestu pavēlēdama vākties prom.

Visas hetēras mantas jau atradās uz paklājiem otrā istabā, kas bija savienota ar vaļēju terasi. Kāpnes veda lejup uz ceļu zem slaidām priedēm. Taīdai ierādītais mājoklis atradās ārpus masīvajiem tempļa mūriem; bet eja ar režģi acīmredzot veda tiem cauri

Taīda dziļi ieelpoja sauso, priežu sveķu un vērmeļu sjnaržas piesātināto gaisu. Viņa jutās slima — kaut kas tāds ar viņu vēl nekad nebija atgadījies. Nemitīgi reiba galva, kaisa ar zilo ziedi ieziestās krūtis un vēders. Mutē bija saglabājusies tempļa dzēriena skāņā garša Pār muguru skrēja drebuļi. Taīda atgriezās istabās. Neskaidri, kā pussnaudā viņa pamanīja dīvainu spīdumu Za-Aštas acīs, gribēja pavaicāt, vai viņai templī nav devuši kaut ko dzert, taču, piepeša gurduma uzveikta, atkrita guļvietā starp spilveniem un segām, kas svešādi smaržoja. Taīda acumirklī aizmiga, satraukta vairākkārt lēca augšā un krita atpakaļ, atkal snaudiena pārvarēta. Ar nepieredzētu spēku mijās dažādi murgi un izjūtas, daudz spilgtāki nekā pati dzīve, un tas bija mokoši. Burvju ziede vai dzēriens, vai varbūt abi kopā izraisīja hetērā nepārvaramu mīlas tieksmi. Taīda izbailēs apjauta pati savu ķermeni kā kaut ko no viņas neatkarīgu, pārpilnu mežonīgām vēlmēm, kas pārmāca prātu un gribu, kas visus ķermeņa spēkus un jūtas sakopoja vienīgi viņas sievišķās dabas fokusā. Taīdu apņēma dziļa jo dziļa karsta tumsa, bez mazākā gaismas un vēsuma mirkļa. Viņa svaidījās, stenēja un grozījās drausmīgos murgos, kādus agrāk nebūtu varējusi ne iedomāties pat viskaislākajos sapņos. Šausmas par bezdibeni, kāds pavērās viņā pašā, lika hetērai vairākkārt atmosties. Taīda nezināja pretindi tam nāvēklim, ko virspriestere bija viņai iedevusi. Skurbulis māca vfņu nost, no ziedes degošajā ķermenī plosījās liesmas. Savās vēlmēs Taīda nolaidās arvien zemāk, iemiesojās pirmatnējās mītu varonēs — Lēdā, Filarenipā, Pāsifajā. Hetēra zaudēja spēkus zem Aņterota tumšo spēku nastas. Ja Taīdai nebūtu pie orfiķiem iegūtā garīgā rūdījuma, viņa būtu metusies uz Rejas templi lūgt dievietei atpestīšanu. Kārtējā atmodas brīdī viņa grīļodamās un drebēdama aizstreipuļoja pie lādītes ar zālēm un uz ātru roku vīnā ieberza kaltētas magoņu galviņas. Iztukšojusi veselu kausu, Taīda drīz vien iegrima dziļa miega mākonī, kur nebija ne apziņas, ne murgu…

Tirs un auksts vējš rītausmā atlidoja no austrumu lidzenumiem, ielauzās pa atvērtajām durvīm un logu ailēm un piespieda nosalušo atēnieti pamosties. Taīda tikko apvaldīja vaidu, juzdama sāpes visos muskuļos — gluži kā pēc vienā paņēmienā noauļotiem divdesmit parasangiem. Sakoditās lūpas bija pietūkušas, krūtīm nedrīkstēja pieskarties. Za-Aštu Taīda atrada blakusistabā uz meldru pinuma paklāja — atkritušu gluži kā drudzī. Pamodināta viņa nekādi nevarēja atgūties, skatīdamās savā kundzē ar tādām kā bailēm un dusmām. Salts niknums cēlās arī pašā Taīdā, domās viņa nolādēja agrāk viņu tik ļoti interesējušos Astartes tempļu paradumus un viltīgās priesterienes, kas viņai tīšuprāt bija iedevušas stipru dziru, lai Afrodītes kalpotāja dabū izbaudīt Varenās Mātes spēku.

Viņa padzirdīja feniķieti, sarīvēja tai deniņus ar atsvaidzinošu eļļu. Beidzot Za-Ašta, tikko kājas vilkdama, sadabūja siltu ūdeni, nomazgāja un ierīvēja Taīdu un pati galīgi atguvās. No tempļa atnesa ēdienu, par laimi, ļoti vienkāršu,— medu, pienu, plācenlšus, kaltētas vīnogas, kur nebija iespējams piejaukt klāt kādu indi.

Paēdusi Taīda atguva spēkus, nokāpa lejā pie priedulāja un devās apraudzīt savu apsardzi, kas bija nometināta ārpus tempļa. Viņa pielika soli, juzdama atkal mostamies spēkus, un beidzot, visā augumā manīdama tīksmi, sāka skriet. Aiz ceļa līkuma hetēra tikko nepakļuva zirgiem zem kājām. Pretī joņoja pieci jātnieki, pie pavadas vezdami divus zirgus ar persiešu sviedru segām. Viens no zirgiem, griezīgi iezviegdamies, izslējās pakaļ kājās. Taīda pazina Salmahu tikai tad, kad ķēve pasauca savu saimnieci, un nobrīnījās par savu izklaidīgumu, piedēvējot to indes iedarbībai. Salmāhai līdzās auļojošais Boanergoss iezviedzās klusi, it kā kautrēdamies izrādīt savas jūtas. Salmāha, ausis atšāvusi, mēģināja tam iespert, lai traucētu pieskriet pie saimnieces. Aidinieks palaida ķēvi garām un pēkšņi iekoda tai krustos. Salmāha rāvās uz priekšu un padrāzās Taīdai garām, bet Boanergoss apstājās tieši atēnietes priekšā. Daudz neprātodama, Taīda uzmetās tam mugurā un izrāva zirgupuisim no rokas pavadu. Boanergoss uzņēma tādu ātrumu, ka tūdaļ atstāja aiz muguras visus citus. Taīda noauļoja kādu shēnu, iejādama dziļi priedulājā, un apturēja raudo, stipri uzspiezdama tam ceļgalus un apglāstīdama plato kaklu. Apsardzes priekšnieks — lohags, viņu panācis, skarbi aizrādīja, ka šeit, nepazīstamā zemē, viņa viena pati nedrikst nekur ne iet, ne jāt. Uz hetēras jautro joku maķedoniešu veterāns bēdīgā balsī atbildēja, ka viņas drosme esot slavējama. Toties viņam drīz vien būšot jāšķiras no dzīves, nedabūjušam ne pienācīgi atkopties no brūcēm, ne cīnīties jaunā slavenā kaujā.

— Kāpēc?— Taīda izsaucās.

— Tāpēc, ka tevi nolaupīs vai nogalinās. Tad man aiz kauna, ka neesmu spējis tevi nosargāt, atliks tikai lūgt biedrus, lai nodur mani un paglābj no nāvessoda, kādu izdomās Ptolemajs… un ko nu viņš, pats mūsu dievišķais Aleksandrs!

Vecā karavīra vaļsirdība lika hetērai nokaunēties. Viņa zvērēja pie Stiksas ūdeņiem, ka būs paklausīga. Viņa netaisoties doties nekur prom no tempļa pat zirga mugurā. «Tādā gadījumā pietiek ar vienu karavīru,» priekšnieks nosprieda, «tas spēs nosegt atkāpšanos, kamēr Taīda aizauļos pēc palīdzības.» Tūdaļ jauniņais hestiots Likofonts, skaists kā Ganimēds, pārsēdās no sava zirga mugurā Salmāhai, kas pakļāvās jātniekam, un aizauļoja uz maķedoniešu apmetni pēc ieroča. Četri biedri sagaidīja viņu atgriežamies un, novēlējuši veselību daiļajai apsargājamai, aizdrāzās, lai pievienotos septiņiem citiem maķedoniešiem, kuri izjādīja zirgus dienvidos no tempļa. Taīda pazina savu pavadoni no kopīgā ceļa uz Hierapoli un jau dažu labu reizi bija manījusi viņa jūsmīgos skatienus. Uzsmaidījusi puisim, viņa vadīja savu aidinieku uz austrumu pusi, kur priedes kļuva sīkākas un retākas un sākās smilšu pauguri ar tamarisku cepurēm. Dažus stadijus tālāk smilšu uzkalnu viļņi ieskāva paprāvu nepazīstamu, papelēm līdzīgu koku saaudzi. Taīdai pēkšņi sagribējās ielūkoties šajā vientuļajā saaudzē, kas, šķiet, slēpa sevī kaut ko aizliegtu. Zirgi pamatīgi nopūlējās, stigdami smiltīs, līdz nokļuva tuvāk krietni augstam pakalnam. Tiklīdz jātnieki bija sasnieguši tā virsotni, abiem izlauzās izbrīna saucieni. Gluži kā zils sirpis, piekļaudamies pakalna pakājei, spīguļoja mazs, dzidrs ezeriņš. Tur, kur ezers kļuva dziļāks un slaido koku ēna klājās pāri gludajam ūdenim, skatienu apbūra spilgta gaišzila krāsa. Austrumu vējš te netika klāt, un niedres, kas zaļā puslokā ieskāva zilo ūdeni, tikko jaušami līgoja savas smailās galotnes. Atjājēji nemanīja nekādu cilvēku klātbūtnes pazīmju, un Taīda iedegās vēlmē nopeldēties šajā brīnišķīgajā vietā. Augi norādīja, ka tas ir saldūdens ezeriņš. Tā ziemeļaustrumu galā, «sirpja smailē», mutuļoja izplūstošie avoti.

— Jāj lejā, tikai ne pārāk tālu,— Taīda sacīja Likofontaņi,— un pabaro zirgus, bet es nopeldēšos un aiziešu pie tevis.

Jaunais tesālietis noraidoši papurināja galvu.

— Tur aug zirgunāves zāle. Vajadzēs brīdināt biedrus, lai nedzen turp zirgus.

Aiz pauguriem nolaidenā līdzenumā viļņoja bāli zaļa tievsliebru zāle, veselām joslām iespiezdamās starp vībotņu puduriem un stepju zāles augstajām skupsnām. Zālājs stiepās līdz attālā priežu meža malai priekškalnēs, kuru pakājes bija apaugušas ar ozoliem.

— Tad turi zirgus, neļauj tiem iet lejā pie ezera Mēs nezinām, kāds tur ir ūdens…

— Bet kā tad būs ar tevi, Taīdas kundze…

Atēniete nomierinādama pacēla roku.

— Pirms niršu, es pārliecināšos. Labāk piesien zirgus pie koka.

Un Taīda skriešus laidās lejup pa stāvo, smilšaino nogāzi, tikko spēdama apstāties ūdens malā, nometa sandales, pamēģināja ūdeni ar kāju, tad iešļakstīja to sev sejā. Tas bija tirs, pavēss avota ūdens. Jau labi sen Taīda nebija redzējusi tādu ūdeni, tikai duļķainos Nīlas un Eifratas ūdeņus. Kā jau īsta grieķiete — viņa augstu vērtēja labu ūdeni. Priecīgi iesaukusies, hetēra metās caurspīdīgajā, gaišzilajā dzilē, pārpeldēja šauro ezeru, izlēca uz baltu smilšu sēres, tad atkal sāka šļakstināties, beidzot devās uz ezeriņa smailo ziemeļgalu. Te augšup kāpjošā pazemes avotu straume pameta viņu uz augšu, tad, it kā milzīgās, mīkstās ķepās apvēlusi otrādi, sāka vilkt uz leju. Taīda nenobijās, bet uzpeldēja virspusē, apsviedusies uz muguras un plaši vēzēdama rokas. Izrādījās, ka avotu ūdens nav auksts. Taīda bridi padraiskojās uz guldzošajiem ūdens mutuļiem, tad piekususi atkal nolaidās dziļumā un pēc tam nogūlās uz muguras. Tā viņa peldēja, nira un šļakstījās, noskalodama visus Anterota murgus, līdz beidzot nepacietīgs aidinieka zviedziens lika viņai atcerēties, ka pagājis krietns laiks. Atsvaidzinājusies un laimīga Taīda uzkāpa pakalnā, kur zem koka bija apmeties viņas pavadonis ar zirgiem. Pēc sasarkušajiem vaigiem un nelielā mulsuma Taīda noprata, ka jaunais karavīrs ir tīksminājies par viņu.

— Tu izbaudīji ūdeni kā vislabāko vīnu, kundze,— Likofonts sacīja,— un ari man iekārojās…

— Ej, un tu pārliecināsies, ka tas ir daudzkārt labāks par vīnu. Es palikšu pie zirgiem.r Hetēra paplaukšķināja Boanergosam pa kaklu, vienlaikus glāstīdama purnu greizsirdīgi šķielējošajai Salmāhai.

No ieroča un karavīra jostas tesālietis šķirās tikai pie paša krasta. Taīda atzinīgi apskatīja viņa lieliski veidoto, muskuļaino augumu, kas harmonēja ar skaisto seju.

— Vai precējies neesi?—viņa apprasījās Likofontam,

kad tas izpeldējies uzkāpa pakalna galā.

— Vēl ne! Pie mums neprecas pirms divdesmit piecu gadu vecuma. Līdz karam es nevarēju, bet tagad nezinu, kad nonākšu mājās. Vaitūt vispār nenonākšu…

— Viss dievu rokās, tomēr es domāju, tiem jābūt žēlsirdīgiem piet tevi. Tu radīsi skaistus bērnus!

Karavīrs nosarka kā puika.

— Bet es negribu piesaukt nelaimi,— atēniete attapa,— gadās skaudīgi dievi… Vai jāsim?

Izkļuvuši no smiltīm, Salmāha un Boanergoss auļoja, cik jaudas. Lai zirgi dabūtu labi izlocit kājas, Taīda pagriezās pa ceļu uz ziemeļiem un, nojājusi kādu parasangu, uzjāja kalnu pārejā, kas veda uz šķērsenisku ieleju ar Eifratas pieteku. Kupli, greizi ozoli ieskāva nosūnojušu portiku ar četrām kolonnām, kurā bija patvērusies Ištaras Kutitumas statuja no gludi pulēta pelēka akmens. Ēnā vizēja zaļi zeltainās hrizolīta acis. Skitiskā seja ar palieliem vaigu kauliem, uz pleciem nokārušos apgrieztu matu ieskauta, pauda nicinošu izteiksmi.

Portika dziļumā aiz statujas šaura eja veda uz mazu celli, ko labi apgaismoja platās pārjumtās ailes. Austrumu sienas nišā virs nomelnējuša koka altāra bija iestiprināta apdedzināta māla plāksne ar stipri reljefiem skulpturāliem attēliem. Kaila dieviete stāvēja, cieši saspiedusi kājas ar pūces nagiem un sejas augstumā pacēlusi rokas, kam delnas pavērstas uz priekšu. Kreisajā rokā bija akmeni rūpīgi izkalts virves mezgls. Aizmugurē pūces spārni sniedzās tēlam līdz pusgurniem, virs potītēm bija redzamas putna spalvas.

Dieviete stāvēja uz muguras lauvam, aiz tā gulēja vēl viens lauva, pagriezis galvu uz pretējo pusi, bet plāksnes apakšējos stūrus abās pusēs aizņēma milzīgas pūces, daudz lielākas par lauvām. Zvīņveida izciļņi gar plātnes apakšmalu simboliski attēloja kalnu grēdu. Visas skulptūras bija krāsotas spilgtās krāsās: dievietes augums sarkanā, lauvu krēpes — melnā krāsā. Dievietes spārnu un ari pūču spalvās mijās melnā un sarkanā krāsa.

Saspringtlbā, kāda piemita dievietes gluži kā stiga nostieptajam ķermenim, viņas draudīgajos pavadoņos, šaušalīgajos nagos un spārnos Taīda noskārta kaut ko biedinošu, kas tūliņ izgaisa sajūsmā par viņas ķermeņa skaistumu. Slaidās, spēcīgās kājas, ļoti augstās krūšu puslodes, kurām līdzīgas Taīda bija redzējusi vienīgi Krētas vai vēlīnajās hellēniskajās skulptūrās, tievais augums, stāvie gurni — tas viss bija saliedēts harmoniskā, jutekliska spēka pilnā tēlā. Sl dieviete bija valdzinošāka par Astarti Ištaru, agresīvu savā sievišķīgajā varā pār zvēriem un cilvēkiem, bargāka par RejuKibeli, noslēpumaināka par Artemidu un Af rodīti.

Taīda zemu paklanījās senajai skulptūrai, apsolīdamās atnest tai puķes.

Vēlāk, kad atēniete izjautāja virspriesteriem par dīvaino spārnoto dievieti, viņa uzzināja, ka seno Mesopotāmijas valdnieku laikā, apmēram pirms pusotra tūkstoša gadiem, pie Dievu Mātes tempļiem pastāvējušas atsevišķas svētnicas Ištarai Kutitumai, ko pielūguši kopā ar nakts valdnieci, dievieti Liliti, kura ir tikai viena no Lielās Mātes daudzajām sejām: Lilite ir dieviete, kas kalpo vīriešu mīlestībai, un virve viņas rokā — šī pienākuma simbols. Taīda atcerējās Hērodota stāstu par babiloniešu paradumiem, kalpojot Varenajai Dievietei, pēc kuriem pilsētas labākās sievietes devušās uz Astartes tempļiem, lai tur atdotos svešzemniekiem. Par savas kalpošanas zīmi tās ap galvu apsējušas resnu virvi. Ištara Kutituma laikam devusi pirmsākumu sīriešu un feniķiešu dievei Kotito, kas tika uzskatīta par neprātīgas kaisles valdnieci.

Tomēr, pirmoreiz sastapta, Lilite Taīdai nelikās labvēlīga. Cenzdamās atvairīt viedīgo nelaimes nojausmu, Taīda trakos rikšos trenca aidinieku lejup uz priežu mežu. Tīksminādamās par ātrumu, silto vēju un ķermeņa svaigumu pēc peldes, Taīda piejāja pie Varenās Mātes tempļa, atdeva pavadu Likofontam un pateicās viņam. Kopš brīža, kad viņi devās prom no Augošā Mēness ezera, kā to bija iesaukusi atēniete, tesālietis bija cietis klusu — kā nozvērējies.

Za-Ašta pastāstīja, ka ieradusies vēstnese no virspriesterienes un atstājusi bronzas disku. Tiklīdz kundze būšot atpūtusies, lai uzsitot pa to. Vēstnese atnākšot atkal un aizvedīšot Taīdu uz templi. Hetēra saviebās. Viņai nepavisam negribējās doties uz varenās dievietes mājokli. Taīda nojauta jaunus pārbaudījumus.

Dievu un cilvēku jaukais, skaidrais un draiskais prieks, ko dāvāja Afrodīte, atšķīrās no bargās, neuzveicamās Dievu Mātes varas, nenostājoties tai prfetī, taču arī nesaderoties ar to. Viena bija audzelīgās Zemes dzīle, otra — kā vēja brāzma mākoņos…

Pusdienas Taīda, kā parasti, ieturēja kopā ar verdzeni. Feniķiete, kurai patika labi paēst, ēdienam gandrīz nepieskārās. Nerunīga, ar nolaistām acīm viņa apguldīja hetēru un ņēmās tai masēt jājot nogurušās kājas. Taīda pazagšus pētīja verdzeni un beidzot pavaicāja:

— Kas ar tevi notiek, Za-Ašta? Kopš vakarvakara tu esi pavisam savāda. Vai varbūt esi iedzērusi daudz indīgās dziras?

Feniķiete piepeši nometās uz grīdas un, cieši apskaudama saimnieces ceļgalus, dedzīgi čukstēja:

— Ļauj man palikt templī, kundze. Viņas saka, pēc gada pārbaudes es kļūšot par priesterieni — kalpošot AstarteiKibelei tāpat kā viņas.

Pārsteigtā Taīda apsēdās.

— Vai priesterienes tev minēja, kādi būs pārbaudījumi? Varbūt tie ir tādi, ka tu negribēsi ne domāt par templi? Tev droši vien liks sākt kalpošanu Ķibelei no zemākās pakāpes, atdoties katram atnācējam…

— Man vienalga! Es ne no kā nebaidos! Kaut tikai varētu palikt šeit un kalpot tai, kuras varu es izjutu vakar un kuras spēkam pakļāvos!

Atēniete cieši nopētīja savu verdzeni, kas līdz šim bija bijusi dzēlīga, nikna un skeptiska, bet tagad šķita iekvēlojusies liesmās un ticībā kā četrpadsmitgadīga meitene. Varbūt moira — feniķietes liktenis Za-Aštu atvedis šurp, lai viņa kalpotu templi? Ja viņa šeit ir atradusi sevi, tad tas Ir tikpat kā sastapt mllestibu. Tādos gadījumos Taīda nekad nelika ceļā šķēršļus, zaudēja skaistas verdzenes un atkal atrada citas, ar prieku gatavas viņai kalpot. Taīda sāka šaubīties. Viņa vienmēr bija piesardzīga, izlemdama savu cilvēku likteni. Turklāt pašlaik viņai bez Za-Aštas nebija nevienas citas. Vai te, nomaļā tempļa pilsētiņā, būs iespējams atrast Za-Aštas vietā citu? Un Taīda pašūpoja galvu — ne atteikdama, ne ari piekrizdama.

— Pagaidi. Es vispirms uzzināšu, kā pret tevi izturēsies, tad pameklēšu tev aizstājēju.

— Tu neatsaki, ak, es tev pateicos, kundze!

— Nepriecājies par agru! Vēl nekas nav izlemts,— Taīda brīdināja feniķieti, kura sāka viņu laitīt ar divkāršu sparu.— Saki, Za-Ašta,— domīgi pavaicāja Taīda, pagriezdamās uz muguras,— vai tiešām tu dzīvē neredzi cita ceļa kā vien kalpošanu Dievu Mātei? Tu esi gudra un glīta, bet liktenis, kas tevi padarījis par verdzeni, var mainīties… Turpretī templi verdzība ir daudz ļaunāka, jo Ķibeles vara ir neierobežota.

— Tu nezini, kundze, cik skaudīgi ir feniķieši, sīrieši un citas šejienes tautas! Mēs, sievietes, neciešam citu sieviešu skaistumu, bet Lielās Mātes roka visas padara vienādas.

— Man šķiet, ari viņai kalpo dažādi?— Taīda iebilda.— Vai esmu pareizi sapratusi? Vai tu nemaz nemīli mani?

— Nē, kundze! Tu esi pārāk skaista. Es jau sen meklēju, bet nevaru atrast tevi trūkumus. Tu esi tikpat lokana kā mūsu trlspadsmitgadīgās dejotājas, stipra kā ķēve, tavas krūtis ir tvirtas kā nūbietēm jaunības plaukumā…

— Tāds uzskaitījums būtu mīļākā cienīgs,— hetēra iesmējās,— bet kas tad tevi aizvaino?

— Tu esi labāka par visiem savā apkārtnē, ari par mani!

— Un tāpēc tu esi ar mieru būt par verdzeni templi?

— Jā, jā!

Taīda paraustīja plecus, tā arī neizpratuši savu verdzeni. Krietnu brīdi klusējusi, Za-Ašta sacīja:

— Cik skaisti izskatās gaišzilie akmeņi uz tavas kaparkrāsas ādas, kundze! Un tavas pelēkās acis kļūst vel dziļākas. Tas, kurš tev dāvināja šo kaklarotu, izprot rotu skaistumu.

— Та ir KibelesRejas, Astartes jeb Ištaras, daudzvārdu Dievu Mātes virspriešteriene.

— Un agrāko kaklarotu tu tagad valkāsi par jostu?

— Jā, kā Hipolite, amazoņu valdniece! Taīda kritiski aplūkoja zelta jostiņu un nolēma noņemt visas zvaigznes, izņemot vienu. Jau sen pagātnei piederēja pirmās uzvaras un panākumi, neko viņai nenozīmēja arī Ptolemaja dāvinātā zvaigzne. Tikai pēdējā ar burtu «mi»… Virspriešteriene bija teikusi, ka «M» esot sievietes simbols kopš neatminamiem laikiem…

— Vai sameklēsi meistaru, kas varētu noņemt zvaigznītes, izņemot vienu?— hetēra pavaicāja.

— Atļauj man. Es taču esmu juveliera meita un šo to protu…

Feniķiete noņēma jostiņu un, iegājusi istabas kaklā, sameklēja savās mantās mazas knaiblites, padarbojās ar tām un svinīgi aplika Taīdai ap vidukli ķēdīti ar vienu zvaigzni.

— Tagad līdzsvars ir centrā.— Viņa sakārtoja agrāko kaklarotu un pasniedza Taīdai pārējās zvaigznītes.

— Ieliec šķirstiņā. Tu, kā izrādās, esi īsta meistariene, kā tad es lai šķiros no tevis?

Feniķiete jau sadrūma, bet tad aptvēra, ka hetēra viņu ķircina, un aizsteidzās pēc šķirstiņa.

— Vai gribi, es rit ņemšu tevi līdzi?—atēniete teica, laiski allaizdamās spilvenos.— Netālu ii kāds ezeriņš ar dzidri zilu ūdeni, līdzīgs Mēness sirpim. Es tajā šodien peldējos un sen nebiju guvusi tādu baudījumu.

— Ko tu esi izdarījusi, kundze?— Za-Aštas seja šausmās pārvērtās. Taīda neapmierināta paslējās uz elkoņiem.

— Tu kliedz kā sīriešu tirgū! Kas noticis?

— Man stāstīja, ka uz austrumiem no tempļa ir Ištaras svētais ezers, kas atgādina Mēness sirpi. Tur nošķirtibā no visiem svētku dienās notiek Astartes mazgāšanās… Šķiet, grieķi viņu sauc par Artemīdu. Katru, kam gadās redzēt svēto rituālu, priesteri uz vietas nogalina ar gariem šķēpiem. Es baidos par tevi, kundze. Astarte ir atriebīga — un tās kalpotāji ne mazāk.

Taīda kļuva domīga..

— Laikam par manu rīcību vajadzētu ciest klusu. Un es neņemšu tevi līdzi, kaut arī atkal jāšu tur peldēties.

— Ak, kundze,— Za-Ašta iesāka un metās pie durvīm uz terasi, no kurienes atskanēja ieroču žvadzoņa. Taīda pārvilka sev pāri sudrabaino segu. Pēc brīža istabā ienāca Likofonts.

— Piedod, kundze, ka traucēju tevi nelaikā.— Viņš paklanījās.

— Vai kas noticis? Ar Boanergosu vai Salmāhu?

— Nē, zirgi ir sveiki un veseli. Atauļojis sūtnis no karaspēka un atvedis tev stratēģa Ptolemaja vēstuli. Te tā ir. — Karavīrs pasniedza ar auklu pārsietu plānas ādas tīstokli ar tam klāt piesietu rakstāmplāksniti, uz kuras bija minēts Taīdas vārds un pavēle vēstuli nogādāt bez vilcināšanās.

Taīda nolika tīstokli uz spilvena, lika karavīram apsēsties un iedzert vīnu. Feniķiete, ko jau sen bija apbūris Likofonta skaistums, vienā mirklī atšķaidija un pasniedza sārto vīnu, visādi izgrozīdamās un arvien uzmezdama tesālietim īsus un vērīgus skatienus. Jaunais karavīrs ieņēma cienīgu stāju, izdzēra kausu, un Za-Ašta to tūliņ piepildīja vēlreiz. Likofonts atteikdamies atmeta ar roku un nogrūda zemē uz galda malas nolikto bronzas disku. Atsizdamās pret grīdas plāksnēm, bronza skaļi un stiepti nošķindēja. Ļoti driz pie durvīm, kas veda uz tempļa gaiteni, atskanēja klauvējiens. Pēc Taīdas dotās zīmes feniķiete atbīdīja aizšautni. Istabā ienāca priesteriene melnā tīklā. Pielikusi roku pie pieres, viņa izslējās un bezkaislīgi pārlaida acis klātesošajiem.

— Ak! Ko tu izdarīji!—Taīda teica karavīram.— Nu man jāiet!

Likofonts, lēnām celdamies augšā no sēdekļa, pārmetumu nesaklausīja. Viņš, acu neatraudams, raudzījās uz melno priesterieni, it kā viņam būtu parādījusies pati Afrodīte jūras putās un zvaigžņu mirdzumā. Pat atēnieti satrauca svešādais spēks, kaut kas mazliet pārcilvēcisks, kas strāvoja no divainās sievietes, it kā tā būtu oreāda — kalnu nimfa vai mītiska vilkate. Priesteriene nepalika vienaldzīga pret tesālieša sajūsmu, mazliet pielieca galvu, un no viņas lielajām acīm izšāvās tādi kā tumši zibeņi, pilnīgi uzveikdami upuri. Jauneklis nosarka, it kā visas asinis viņam būtu saskrējušas galvā. Viņš nolaida acis, pakavēdamies pie spēcīgajām kājām ar apbrīnojami pareizi veidotām pēdām. Priesteriene, smailos, metāliski spīguļojošos nagus zibinādama, atmeta atpakaļ melno matu cirtu, kā pirms kaujas atsegdama savu drūmo un daiļo seju.

Taīda, kam parasti greizsirdība bija sveša, nevarēja paciest, ka viņas klātbūtnē vienu no viņas karavīriem saliec kā tievu klūdziņu.

— Za-Ašta, tu piedāvāsi Likofontam vēl vīnu? Varbūt viņš gribēs paēst? Ejam,— viņa nevērīgi pamāja melnajai priesterienei, kura viegli un vēlīgi pasmaidīja, raidīdama jaunajam karavīram vēl vienu ilgu, visu apsološu skatienu.

Taīda gribēja iet pa priekšu, taču priesteriene, tā arī ne vārda neteikusi, ieslīdēja ejā un, atpakaļ neskatīdamās, sāka ātri soļot. Tikai pie gaiteni aizžogojošā režģa viņa pagaidīja hetēru, paaicinādama pie sienas piekalto vārtsardzi, kas tikko apgaismotā nišā gulšņāja uz sausas zāles klēpja. Pavadone negāja tieši uz svētnīcu, bet pagriezās pa labi, sānu ejā, kas bija spilgti apgaismota un beidzās ar augšup vedošām kāpnēm. Abas nonāca augšējā stāvā, uzkāpa pa vēl vienām un atradās verandā. Viņām aiz muguras pacēlās visaugstākā telpa bez logiem, ar vienām vienīgām ārkārtīgi smagām un izturīgām bronzas durvīm. Taīda uzminēja, ka tā ir dārgumu glabātuve, un nodomāja, cik nepiesardzīgi gan ir glabāt dārglietas augstā vietā. Ja nu gadās ugunsgrēks… Koniski sarkanas, blīvas terakotas izvirzījumi klāja dārgumu krātuves un augšstāva sienas.

— Ko tu tur apskati, mana meita?— virspriesteriene uzsauca.

Pagriezusies atpakaļ, Taīda viņu ieraudzīja ziloņkaula krēslā līdzās vīrietim, acīmredzot virspriesterim. Atēniete piegāja pie viņas, apsēdās uz sola, kas arī bija apdarināts ar ziloņkaulu, un pastāstīja par savām bažām.

— Es zinu, ka tu, Afrodītes kalpotaja, esi gudra. Bet arī tie, kas cēluši šo svēto vietu, nebija muļķi. Viss templis ir celts tikai no ķieģeļiem, podiņiem, granīta un marmora plāksnēm, kas sedz griestus. Celtnieki ir izdarījuši tā, lai templi, pat tīšām aizdedzinot, nevarētu sadegt nekas cits kā vien daži aizkari un sēdekļi.

Taīda ieinteresējusies atbildēja, ka līdzīgus mūžīgu celtņu būvēšanas paņēmienus, izmantojot tikai akmeni, viņa redzējusi Ēģiptē. Virspriesteriene viņai uzdeva vairākus jautājumus un tad apklusa. Taīda no augšas tīksminājās par tempļa prasmīgo izvietojumu. Grieķijā tempļus cēla uz dabiskiem paaugstinājumiem — slāvu pakalnu virsotnēs, krauju malās, nogāžu korēs. Kāpdams augšā uz templi un gatavodamies uz tikšanos ar dievu tēliem, augstāk pacēlās arī pats cilvēks.

Šis templis (kā virspriesteriene paskaidroja, celts.pēc līdzenuma zemes Divupes vissenāko svētnicu paraugiem) atradās ieapaļa, no dienvidiem, rietumiem un ziemeļiem kalnu ieskauta un tikai austrumos pret Eif ratu atklāta līdzenuma centrā. Kopā ar augšējo virsbūvi un pjedestālu templis pacēlās ievērojamā augstumā. Cilvēki, kas no līdzenuma nāca vai jāja šurp, svētnīcu redzēja jau iztālēm. Pamazām tuvojoties, celtne slējās arvien augstāka, it kā spiedās cilvēkiem virsū, nomākdama tos ar niecības izjūtu varenās dieves un tās kalpu priekšā…

Ar īpašu baudu Taīda aplūkoja apkārtni, varbūt pirmoreiz izjuzdama augstuma ietekmi uz cilvēka apziņu. Atsvešinātība no visa, kas drūzmējās lejā, paša nepieejamības izjūta, iespēja ar acīm aptvert plašāku apkārtni — viss bija citādi nekā kalnos. Tur cilvēks, uzkāpis augstumā, bija visas apkārtējās dabas daļa, bet te mākslīgi radītā celtne augstprātīgi pacēlās līdzenuma vidū, atraudamās no dabīgās vides un apveltīdama cilvēkus, kas tajā atradās, ar pārākuma, tīrības un neatkarības apziņu. Tālu austrumos aiz putekļainas dūmakas stiepās Eifratas līdzenums, bet ziemeļos melnoja aiza, pa kuru tecēja tās pieteka — prāva upe, pie kuras krasta kraujas atradās nelielais Persijas Ištaras templis.

Klusumu pārtrauca virspriesteris, pateikdams kaut ko hetērai nepazīstamā valodā. Virspriesteriene nevērīgi pastaipījās savā dziļajā sēdeklī un apvaicājās, vai viešņa negrib turpināt iepazīšanos ar Dievu Mātes noslēpumiem. Uz Taīdas atbildi, ka viņa nakti jutusies tā, it kā būtu saindējusies, un, ja «iepazīšanās» tāpat arī turpināsies, tad viņa to neizturēs, virspriesteriene atsaucās ar dzedru un piekrītošu smīnu, atzīdama, ka hetērai iedota pārāk stipra ziede, neapsverot, ka grieķiete diezin vai ir pieradusi pie šādas ierivēšanās. Turpmāk viņas būšot uzmanīgākas.

Lai novilcinātu atbildi (tiešs atteikums svētās vietas saimniekiem nebija pieļaujams), Taīda apvaicājās, kāda jēga ir augstāko priesterieņu apģērbam un viņu dalījumam divās grupās.

— Tas nav noslēpums,— virspriesteriene atbildēja, — sarkanās priesterienes kalpo dienā un iemieso Ķibeles dienas spēkus, bet melnās — nakts spēkus. Lībijā un Grieķijā viņas sauktu par lamijām — Hekates pavadonēm. Tiek uzskatīts, ka tas, kurš ieguvis šādas priesterienes mīlestību, iemanto KibelesRejas jeb Gajas, kā jūs viņu saucat, spēkus. Visu mūžu to pavada veselība, veiksme un tam ir lieliski pēcnācēji. Priesterieņu, it īpaši melno priesterieņu, māksla ir augstāka par visu, ko spēj sniegt mirstīga sieviete, šo mākslu iedvesusi Varenā Māte, un to dara stipru dievietes varenais spēks.

— Un to var iegūt jebkurš cilvēks?

Virspriesterienei acīs iekvēlojās liesmas kā plēsīgam

zvēram. Taīdai pārskrēja drebuļi pār muguru, tomēr skatienu viņa nenovērsa.

— Jebkurš!— virspriesteriene atbildēja.— Ja vien viņš nav kroplis, ir vesels un pietiekami stiprs.

— Kā tad var noteikt, kurš ir pietiekami stiprs?

— Tam arī domāts tīklveida apģērbs. Tas ir ļoti izturīgs, un, lai iegūtu priesterieni, ir ar rokām jāsaplēš tīkls. To spēj tikai neparasti spēcīgs vīrietis nevaldāmu jūtu ugunīs.

— Bet ja nespēj un nesarauj?

Virspriesteriene noliecās pie Taīdas un klusi sacīja:

— Tad pār viņu nāks Ķibeles sods. Ja viņš būs ietīkojis sarkano dienas priesterieni, viņa iesauksies, un neveiksminieku sagrābs, uz ziedokļa Ķibeles priekšā izkastrēs un padarīs par tempļa vergu, ja viņš paliks dzīvs. Melnā priesteriene — Lamija nevienu nesauc. Cieši apskāvusi neveiksmīgo vīru, viņa sniegs tam Ķibeles skūpstu, iedurdama dunci, lūk, te.— Virspriesteriene uzlika pirkstus uz bedrītes virs kreisā atslēgas kaula.

— Kādu jēgu Varenā Māte piešķīrusi šai cietsirdībai?

— Tikai ļoti spēcīgi, skaisti un par sevi pārliecināti spēkavīri nāk, lai kļūtu par Dienas un Nakts mīļotajiem. Dzimst bērni, un meitenes kļūst par augstākajām priesterienēm, bet vīrieši — par sargiem un svētnīcas aizstāvjiem. Vai esi pamanījusi, cik viņi ir spēkonīgi, cik lieli ir viņu šķēpi un cik smagi zobeni?

— Esmu ievērojusi, ka daiļas ir arī augstākās priesterienes — visas kā viena. Bet vai tad tiešām visa jēga ir vienīgi pēcnācēju iegūšanā tempļa vajadzībām? No tūkstošiem varētu atrast un izraudzīties nebūt ne sliktākus,— Taīda iebilda.

— Tu nu gan, nebūdama iesvētīta, esi pārāk gudra,— ar vieglu izsmieklu («Gluži kā Ištara,» Taīda nosprieda) sacīja virspriesteriene,— īstā jēga, protams, nav tā. Gadsimtu gaitā cilvēku suga kļūst vārgāka, un ĶibelesAstartes Atargatīdas kaislīgais neprāts tos vairs nevaldzina tā kā agrāk. Ķibelei ir pa prātam nevaldāma jūtu uguns tāpat kā Afrodītei — mīlestība…

Taīda atcerējās Urāniju. Virspriesteriene turpināja:

— Mūsu meiteņu kalpošana dievietei cilvēkiem liek gremdēties dabā, saliedējot tos ar visu dzīvo, RejasKibeles izaudzēto. Tāda ir vīrieša laime un liktenis, citu ceļu dievi tam nav lēmuši. Vīrieši atrod sevi un dara to, kam viņi radīti. Bet, ja nu tie izrādās nederīgi, Varenā Māte sauc viņus atpakaļ pie sevis, lai radītu no jauna dzīvei piemērotākus. Un vīrieši dodas pie dieves dedzības pilnajā jaunībā, neiepazinuši novecošanas rūgtumu.

— Kāpēc tu esi pārliecināta, ka cilvēki kļūst vārgāki?— savukārt zobgalību slēpdama, ievaicājās Taīda, un virspriesteriene piepeši iesmējās.

— Paskaties vēlreiz uz KibelesRejas ārieni senajā statujā — un tu sapratīsi, ka šādu tēlu var meklēt vienīgi neremdināma vēlme un vienīgi tas, kam ir neparasts spēks un izturība, var cerēt, ka būs tai pāris…

Taīda atcerējās miesas būves harmoniskuma neparasto spēku, ko izstaroja Rejas statuja, un nespēja iebilst.

—Un kur tad dzīvo melnās un sarkanās?—viņa pavaicāja, mainīdama tematu.

— Kamēr ir jaunas, viņas templi neatstāj. Bieži vien viņas apprecas ar visai ievērojamiem cilvēkiem vai ceļo apkārt, ieņemdamas augstus amatus citos — ne tik slavenos Rejas tempļos. Noteiktās mēneša dienās viņas dodas peldēties uz svēto ezeru, un posts tiem vīriešiem, kam gadīsies iztraucēt viņu mieru.

— Bet ja viņas iztraucēs sieviete?—Hetēra saprata, par kādu ezeru ir runa.

— Ar sievieti nav ko iesākt. Vienīgi tad, ja nelaimīgā ir apgānījusi svētā ūdens tīrību, viņu gaida nāve!

— Un priesterienes dzīvo tur?— Taīda pasteidzās pavaicāt, norādīdama uz tempļa celtnes dienvidu spārnu, kura plakanais jumts iznāca vienā augstumā ar galvenā tempļa grīdu.

— Tu uzminēji! Vai gribi viņas apciemot?

— Ak nē! Bet kas atrodas ziemeļu spārnā?

Virspriesterienes skatienā atkal pazibēja un nodzisa

negants spīdums.

— Turp jau es tevi arī gribu aizvest saulrieta laikā. Bet vispirms tu pie KibelesRejas altāra nodosi zvērestu, klusēšanas zvērestu. Mēs glabājam Varenās Mātes sensenos noslēpumus. Neatminamu laiku rituāli, kas pirms tūkstošiem gadu pārnesti uz šejieni no Likāonijas un Frīģijas [42] , dod spēku Astartes kalpotājiem.

Svētnīcā, kas šajā stundā bija pilnīgi tukša, hetēra zvērēja saglabāt noslēpumu. Tempļa saimniece ielēja viņai dzērienu. Taīda bažīgi atkāpās.

— Nebaidies, šis nav tas pats, kas vakar! Tev būs vajadzīga vīrišķība, kad ieraudzīsi noslēpumu. Atceries, ka Varenā Māte ir zvēru valdniece…— Pēdējie, saspringtā čukstā sacītie vārdi viesa hetērā nenoteiktas bailes. Kausu viņa izdzēra vienā paņēmienā.

— Lieliski! Tagad saņem dāvanu.— Un virspriesteriene pasniedza Taīdai divus pienbaltus flakoņiņus, ko blīvi noslēdza dārgā tumšsārtā Indijas turmalīna aizbāžņi. Uz viena no flakoniņiem bija izgriezts mēness sirpis, uz otra — astoņstaru zvaigzne.

— Kāpēc tad tā! Es nevaru pieņemt tik dārgas dāvanas!— Taīda izsaucās.

—Nieki!—virspriesteriene atbildēja.— Varenās Mātes templis ir bagāts un var pasniegt vēl daudz dārgākas dāvanas visskaistākajām sievietēm, jo viņas pašas ir dārgumi, ko Rēja radījusi savu mērķu piepildīšanai. Bet tu nepajautāji, kas ir flakonos. Šajā,— viņa norādīja uz to, kuru rotāja zvaigzne,— ir dzērienā atšķaidīts tas līdzeklis, ko tev deva vakar. Ja tu kādreiz vēlēsies ar kādu kopā izbaudīt visu AstartesKibeles varenību Anaitīdas veidolā — tad sešus pilienus kausā ar ūdeni un izdzeriet uz pusēm. Šis te — ar Mēness attēlu — atbrīvos tevi no iepriekšējā dzēriena iedarbības. Ja iedzersi tikai šo, tas tevi padarīs saltu kā tālais Mēness. Ne vairāk par trim pilieniem, citādi vari kļūt salta uz visiem laikiem…— virspriesteriene spalgi un ļauni iesmējās, pieveda hetēru pie nišas sānu sienā un izņēma no turienes spožu, melnu, kā Taīdai sākumā likās, no stikla darinātu apli. Tajā viņa savu attēlu ieraudzīja tikpat noteiktu un skaidru kā parastā ar sudrabu pārklātā bronzas spogulī.

— Sis nav stikla, bet akmens spogulis un izgatavots tajos laikos, kad cilvēki pazina tikai akmeni. Metālu rūdas tiem noderēja tikai mūžīgu krāsu iegūšanai, jo jau toreiz uz sienām tika vefdotas gleznas. Šajā spogulī sievietes ir lūkojušās pirms daudziem tūkstošiem gadu, kad vēl nebija ne Ēģiptes, ne Krētas… Ņem arī to par dāvanu!

— Tu man dāvini jau otru neizsakāmi dārgu mantu, kāpēc tā?—Taīda iejautājās.

— Dāvinu kopā ar flakoniem, kuros atrodas inde. Skaistums un nāve vienmēr atrodami līdzās, kopš dzīvo cilvēks.

— Nāve — kam?

— Vai nu tam, kam pieder skaistums, vai tam, kurš to ņem, vai abiem kopā.

— Vai tad citādi nevar?

— Nē. Tā ir noteikusi Dievu Māte, un ne jau mums to apšaubīt,— skarbi, gandrīz draudīgi atteica tempļa valdniece.

— Pateicos tev! Tava dāvana patiesi ir pārāka par visiem dārgumiem!

— Un tev nav bail?

— No kā?

— No Varenās Mātes noslēpumiem. Tad ejam!

Svētnīcas ziemeļpusē grīdā melnēja milzīgs caurums,

kura centrā slējās resna kolonna. Ap to spirālveidīgi lejup aizliecās akmens kāpnes. Skopi apgaismota eja veda uz templi ar tādu iekārtojumu, kādu Taīda vēl nekad nebija redzējusi. Plati ķieģeļu soli abpus ejai bija blīvi nokrauti ar īstiem milzīgu vēršutauru ragiem, tie bija stipri izliekti, ar augšgalā satuvinātiem vertikāliem galiem. Svētnīcas zemajā kvadrātveida telpā starp rupji veidotām sarkanas terakotas puskolonnām sienas ailes greznoja no akmens vai māla lieliski darinātas vēršu galvas ar īstiem ragiem. Vēršu galvu ragi pie rietumpuses sienas slējās uz augšu kā tauriem, pie ziemeļpuses sienas bija noliekti uz leju, bet gar austrumpuses sienu — bija plaši izvērsti kā viļņotas horizontālas smailes, kādi tie ir

Mesopotāmijas savvaļas vēršiem. Sl neatminamo laiku svētnica atstāja dīvainu, baismu, pat šausminošu iespaidu. Milzīgie ragi rēgojās visur: uz pazemiem stabiņiem ar kvadrātveida virsmu un uz gariem soliem, apgrūtinot staigāšanu pa templi. Sarkana okera kontūru freskas attēloja vēršu figūras uz sienām ieejas tuvumā. Starp vēršu galvām bija piestiprināti asinssarkanas krāsas sieviešu krūšu atveidojumi, un krūšu galos nezin kāpēc bija iestiprināti maitu liju knābji vai caunu galvaskausi ar atieztiem zobiem. Aiz pirmās telpas atradās otra — mazāka, ar smailu.nišu ziemeļu sienā. Virs trim ragainām vēršu galvām, kas bija novietotas vertikāli cita virs citas, lidinājās dievietes figūra ar plati atmestām rokām un kājām. Abpus nišai melnēja divas ejas.

Ragi Taīdu nezin kāpēc satrauca, un piepeši viņas apziņā uzplaiksnīja spilgtas atmiņas. Tādi paši simboli, tikai veidoti no akmens un palielināti līdz titāniskiem apmēriem, bija redzami arī Krētas svētajās vietās. Kādā freska, kas bija labi saglabājusies, atēniete bija redzējusi svētnīcas attēlu, kas ļoti atgādināja to, kurā viņa atradās pašlaik. Arī tur dažāda izmēra ragi sadalīja freskā attēloto upurēšanas telpu. Tomēr šeit savvaļas vēršu dabiskie ragi šķita sevišķi draudīgi un atstātā iespaida ziņā neatpalika no milzīgajiem akmens ragiem, kādi slējās laukā no zemes Kretā. Taīdai kļuva pilnigi skaidras dziļās saiknes starp Varenās Mātes senseno reliģiju Āzijā un viņas senču ticību Krētā.

Svētnīcas vēršu skulptūras šķita sevišķi briesmīgas. Tās nebija līdzīgas Krētas struppurnu milzeņiem ar to garajiem, uz augšu vērstajiem ragiem.

Šājā ļoti senajā svētnīcā vērši bija attēloti ar zemu noliektām garām galvām un milzīgiem uz priekšu vērstiem ragiem. Tie vai nu virs pieres satuvinājās ar baismīgi augšup uzliektām smailēm, vai arī bija plaši izvērsti un izliekti līdzīgi līkiem nažiem. Sī, bez šaubām, bija cita vēršu šķirne, un atēniete nodomāja, ka ar tik negantiem radījumiem, kas it kā ar visu būtību tiecas cīņā, diezin vai veiksmīgi beigtos krētiešu svētā rotaļa ar vēršiem.

Virspriesteriene ieklausīdamās apstājās. Kitaras viszemākā toņa malējo stīgu dobjās, zemās, ritmiskās skaņas atplūda no tālienes, sajaukdamās ar sieviešu balsīm, vaidiem un kliedzieniem. Nojaušot kaut ko šausmīgu, Taīdas sirds sāka satraukti dauzīties. Virspriesteriene no žuburaina postamenta pacēla lāpu, aizdedzināja to pie upurtraukā kvēlojošām oglēm un devās ejā pa kreisi. Vēl viens garš gaitenis, tumšs kā pazeme, un Taīda atradās plašā ēkā vienā līmenī ar tempļa dārzu.

Par šajā ēkā redzēto Taīda nekad nevienam nestāstīja, kaut arī katrs mirklis palika atmiņā uz visiem laikiem. Ēģiptē viņu bija satriekušas Mirušo pazemes freskas, kas attēloja Tiau jeb Nakts Saules Taku — ēģiptiešu elli, kas atradās uz Mēness otras — neredzamās puses. Taču tie bija tikai attēli, kamēr te, templī, kas savā senumā sacentās ar akmens spoguli, Varenās Mātes neparastie rituāli, arī desmittūkstoš gadu veci, norisinājās īstenībā, tos izpildīja dzīvi cilvēki.

Rejas dzēriena stiprināta, Taīda izturēja šo skatu līdz galam. Visas četras neredzētās darbības pakāpes norisinājās viņas acu priekšā, pakāpeniski atklājot savu apslēpto jēgu. Zemi simbolizējošās Gajas un visa uz tās mītošā saknes nolaižas bezdibenī zem Tartara, kur Ereba šausmīgajā tumsībā plosās haotiski viesuļi. Tāpat arī dvēseles saknes paceļas no pirmatnējo jūtu tumsas, kas Ķibeles klēpī griežas kā viesuļi. Šīs jūtas, tumsa un bailes jāpārdzīvo, lai atbrīvotos no to slepenās varas, tādēļ sieviešu acu priekšā vienlaikus tiek izlaisti brīvībā upuri un dalībnieces, kas piedalās lielajā saplūsmē ar visas dabas saknēm, dabai iemiesojoties Anankas — neatvairāmas nepieciešamības tēlā. Izprazdamā seno rituālu jēgu, Taīda tomēr nespēja tos pieņemt. Pārāk tālu nošķīrās Urānijas tieksmes no Ķibeles Anaitīdas tumšās varas.

Melnās priesterienes pavadīta, Taīda vēlu naktī atgriezās savā pagaidu mājā — gluži satriekta, nogurusi un nomākta. Za-Ašta, kundzi gaidīdama, bija nomodā. Verdzenes acis bija satūkušas no asarām, Taīda pamanīja arī ar nagiem savainotās delnas. Viņai nebija spēka izvaicāt, viņa tikai atkrita guļvietā uz mutes, atteikusies pat no apmazgāšanās. Un Ptolemaja vēstule palika neizlasīta līdz rītam.

Taīdai neizdevās aizmigt. Arī feniķiete grozījās un ik pa brīdim nopūtās, līdz hetēra viņu pasauca pie sevis.

—Apsēdies un izstāsti, kas noticis. Vai Likofonts tevi apvainoja?— Za-Ašta klusēdama pamāja, iekodusi lūpu zobos, un viņas acu tumšajos dziļumos iedegās dusmas.

— Es viņu pasaukšu, kad iestāsies diena, un palūgšu, lai lohags tesālieti soda.

— Nē, nē, kundze! Viņš nav neko nodarījis, un es vairs negribu viņu redzēt.

— Vai tiešām? Dīvains jauneklis! Tu esi skaista, un es dažu labu reizi esmu redzējusi, kā viņš noskatās tevī… Vai tu devi viņam vēl vīnu un pabaroji ar kaut ko?

— Kausu viņš izdzēra vienā paņēmienā — gluži kā sliktu tuksneša ūdeni. Ēdienam nepieskārās un klusēja, raudzīdamies uz durvīm, pa kurām izgāja šī lamija, tumsas meita! Tā tas turpinājās bezgala ilgi, līdz es, pacietību zaudējusi, viņu aizdzinu. Un viņš aizgāja nepateicies un neatvadījies, kā prosas alu sadzēries…

— To nu gan es no viņa negaidīju!— Taīda izsaucās.— Vai tiešām lamija būtu viņu tik ļoti apskurbinājusi ar Erotu? Kāpēc gan? Viņš skatījās, kā tu dejo balaritu, cik tev lokans augums, cik slaidas kājas!

— Tu esi laba pret mani, kundze!—feniķiete atbildēja, apvaldīdama sanesušās asaras.— Taču tu esi sieviete un nesapratīsi melnās lamijas spēku. Es viņu pamatīgi aplūkoju. Viņai viss ir gluži citādāks nekā man.

— Kā tad tā?

— Viss, kas man ir šaurs,— viņai ir plats — gurni, ikri, acis, bet, kas man plats — pleci un viduklis, tas viņai šaurs.— Feniķiete sarūgtināta atmeta ar roku.— Viņa ir veidota tā kā tu, kundze, tikai smagnējāka, druknāka par tevi! Un tas vīriešus padara trakus, it īpaši tādus kā šis puika…

— Tātad viņš noraidīja tevi un domā par to lamiju? Nekas, drīz mēs dosimies tālāk, un priesteriene izgaisis Likofontam no atmiņas… Jā, es aizmirsu — vai tu gribi te palikt? Vēl arvien gribi?

— Tagad vēl vairāk, kundze! Mums, feniķiešiem, ir Senhuniafona mācība. Tā apgalvo, ka vēlēties jau nozīmē radīt. Un es gribu sevi pārradīt no jauna!

— Ari mums vēlēšanās, Pots, ir radīšana. Nevaldāma vēlēšanās vai nu rada vajadzīgo formu, vai ari beidzas ar anoiju — ārprātu. Lai paiet laiks — gan redzēsim. Pasniedz man vēstuli!

Ptolemajs sūtīja sveicienus, lūdza neaizmirst viņu un nekādā ziņā nedoties tālāk, iekams nebūs ieradusies viņai pakaļ atsūtītā vienība ar viņa draugu priekšgalā. Ja pienāks sliktas ziņas, Taīdai nevajag palikt templi, bet ar savu apsardzi, ko veido veselību atgūstošie karavīri, auļot uz jūru, uz īsas līci, tikai piecpadsmit parasangu pāri kalniem uz rietumiem. Tur gaidot trīs kuģi, kuru pavēlnieks uzņemšot Taīdu un gaidīšot vēl pusi mēneša. Ja Ptolemajs ar Aleksandru šajā laikā neieradīšoties, vajagot kuģot uz Grieķiju.

Taīda nosprieda, ka sirds dziļumos Ptolemajs ir cildenāks, nekā pats grib izrādīties rupjo maķedoniešu karavadoņu vidū. Viņa maigi noskūpstīja vēstuli. Ptolemajs aprakstīja pārgājienu pa karstu stepi — pa vasaras sausumā jau apvītušas garas zāles jūru. Viņi dienu pēc dienas jājuši vienā jāšanā, aizvirzīdamies arvien tālāk aiz bezgalīgā loka izliektā horizonta austrumu pusē. Visus — pat Aleksandru—satraucot neskaidras bažas. Ptolemajs redzējis, kā Aleksandra telti naktīs ilgi dedzis gaismeklis. Karavadonis apspriedies ar izlūkiem, lasījis aprakstus. Pamazām viņš novirzījis armiju pa kreisi, vairāk uz ziemeļiem. Ceļveži viņu pārliecinājuši, ka drīz vien iestāšoties vēl lielāks karstums. Izdegšot zāle un izžūšot sīkās upītes un strauti, kas pagaidām armiju pietiekami apgādājot ar ūdeni. Tagad Aleksandram Jīdzi nākot trīsdesmit pieci tūkstoši cilvēku, tomēr šeit, Āzijas neaptveramajos līdzenumos, karavadonis pirmoreiz esot apjautis, ka šādiem plašumiem viņa armija nav liela. Karstie vēji pūšot pretī nāvējošu svelmi no tuksneša, kas plešoties aiz stepes. Kā dēmoni griežoties putekļu viesuļi, bet pie horizonta karstais gaiss esot zemi it kā pacēlis uz augšu virs neskaidri ziliem šķietama ūdens ezeriem.

Kad armija pagriezusies uz ziemeļiem, zāle kļuvusi augstāka un biezāka, bet dzelteni duļķainās upītes pelēkas. Esot bijis pilns Mēness aptumsums. («Kā gan esmu to palaidusi garām?» nodomāja Taīda.) Zinātāji pavēstījuši, ka armija nonākusi zemē, kur valdot Zvēru Pavēlniece. Visu zvēru — debesu, zemes un pazemes, tā, kuru saucot par Astarti, Ķibeli jeb Reju, bet grieķi apzīmējot arī par Artemīdu jeb Hekati. Ja viņa parādīšoties jāšus uz lauvas, tad no bojāejas nevienam neizbēgt.

Aleksandrs griezies pie karavīriem ar runu, pārliecinādams, ka nevajag baidīties. Viņš visu, kas gaidāms, zinot jau iepriekš un vedot viņus pretī kara beigām un milzīgām bagātībām…

Starp Ptolemaja — dzimuša rakstnieka rindiņām Taīda izlasīja jaunas, maķedoniešiem agrāk nepazīstamas izjūtas. Tas visdrīzāk bija bailes.

Hetēra pirmoreiz nopietni pārdomāja, cik neprātīgi drosmīgs ir Aleksandra pasākums. Ar kādu dievišķu vīrišķību apveltītam jābūt karavadonim, lai dotos prom no jūras, dziļi iekšā nepazīstamā zemē, pretī Valdnieku Valdnieka karapūļiem. Aptvērusi ieceres pārdrošību, atēniete saprata, ka sakāves gadījumā maķedoniešu armija tiks noslaucīta no zemes virsas un nekas to nespēs glābt. No dzīves būs jāšķiras gan dievišķajam karavadonim, gan Ptolemajam, gan Leontiskam… Vienīgi Nearhs varbūt izglābs savu floti un atgriezīsies pie dzimtajiem krastiem. Ar kādu niknumu un nepacietību šo sakāvi gaida neskaitāmie ienaidnieki, gan lieli, gan sīki, kvēlodami taisnīgā atriebē un gļēvulīgā hiēnas jūsmā… Jā, visiem viņas draugiem velti gaidīt žēlastību, un prātīgi dara Ptolemajs, atstādams otru glābšanās iespēju Aleksandram un sev. Pirmā iespēja ir Nearha flote, kas gaida Eifratas lejtecē, ja sadursme ar Dāriju notiks nevis ziemeļos, bet dienvidos. Ptolemajs rakstīja par baumām, ka Dārijs savācis visus savus spēkus, neskaitāmu daudzumu jātnieku, sākot ar slaveno persiešu Nemirstīgo gvardi un beidzot ar baktriešiem un sogdiem.

Kaut gan Ptolemaja vēstulē pavīdēja satraukums, Taīdai tā tomēr iedvesa lielu pārliecību par drīzu uzvaru. Tāpēc viņa ar jo lielāku nepacietību gaidīja jaunas ziņas…

Nākošajā dienā Likofonta vietā lohags atsūtīja bakurētainu maķedonieti ar vēl nesadzijušām brūcēm uz pleca un kakla.

— Hestiota vietā,— karavīrs plati smaidīja, acīmredzot apmierināts, ka pavadīs jājienā slaveno skaistuli no Atēnām, teiksmainās izsmalcinātības un zinību pilsētas.

— Bet Likofonts?

— Aizgāja uz pilsētiņu, laikam nopirkt zāles. Viņš tāds kā apslimis…

Taīda sasita plaukstas, aicinādama Za-Aštu, un aizsūtīja karavīru pēc viņa zirga. Feniķiete uzkāpa Salmāhai mugurā, kā jau dažu labu reizi bija darījusi ceļā no Ēģiptes, un viņas skumjajā sejā iegaismojās zēniska bravūra. Abas sacentās, kurai ātrāks zirgs, ik pa brīdim atstādamas sargu tālu aiz muguras, un viņas apvaldīja vienīgi karavīra dusmīgie uzsaucieni. Izjājušas vientulīgas stepes malā, abas sievietes apstājās kā apburtas. Stepē ziedēja neparasti spilgtas, Grieķijā neredzētas puķes.

Garu, kailu stiebru galā vējā līgojās ābolu lieluma lodītes brīnišķā debeszilā krāsā. Tās auga juku jukām ar tikpat izklaidus izkaisītiem gariem augiem, kam lapas bija šauras un retas, bet lodveida ziedkopas saulaini

dzeltenas, tīri vai zeltainas. Dzidrajā rīta gaisā uz putekļaini zaļā fona zeltainais margojums pletās tālu jo tālu.

— Pasaka, nevis puķes!— izsaucās maķedonietis, brīnumainā raibuma pārsteigts. Bija žēl ziedu skaistumu samīdīt zem zirgu kājām.

Viņi pagriezās pa labi, lai apjātu apkārt, un atkal apstājās vēl brīnumaināku puķu klājiena priekšā. Līdz pat jātnieku kājām sniedzās zāle ar raupjām galotnītēm, kas bija kā nosētas ar lieliem purpursarkaniem ziediem — tiem bija piecstaru zvaigznes forma ar augšmalā stipri paplašinātām un galos taisni nošķeltām ziedlapiņām. Taīda nevarēja nociesties. Nolēkusi no aidinieka, viņa saplūca klēpi purpursarkano puķu, bet feniķiete — zeltainās un gaišzilās. So pēdējo stiebri izrādījās ļoti līdzīgi parastajam sīpola stiebram ar asu sīpolu smaku.

Taīda pilnos auļos joņoja atpakaļ un uzjāja ziemeļu kalnu pārejā pie nelielā nelaipnās, izsmējīgās un svešādās Ištaras tempļa. Cenzdamās neielūkoties šaurajās zaļi zeltainajās acis, viņa steigšus salika ziedus uz upurtrauka, bridi pastāvēja un aizzagās uz svētnīcu pie ciļņa, kas attēloja bargo Liliti. Tur viņa izņēma saspraudi un iedūra to kreisās rokas pirkstā, ar iztecējušajām asinīm nozieda altāri un, pušumu aplaizīdama un atpakaļ neskatīdamās, devās prom. Pa ceļam uz māju jautrība pārgāja, un viņu pārņēma skumjas — tāpat kā iepriekšējā dienā tesālieti. Vai ari tā bija persiešu dievietes burvestība?

Drīz vien Taīda atklāja sava domīguma cēloni. Nezin kāpēc Ištaras apmeklējums bija modinājis bažas par skaisto karavīru. Ko tad, ja jauneklis būtu nolēmis lūgt melnās priesterienes mīlestību, neko nezinādams par Ķibeles likumiem? Viņiem taču vajadzētu neofitu brīdināt par to, kas viņam draud? Citādi tas ir ne vien cietsirdīgi, bet ari nekrietni! Taīda nolēma neaicināta doties pie virspriesterienes un viņu izvaicāt Taču izrādījās, ka tikties ar viņu nav nemaz tik vienkārši

Pēc vakara maltītes hetēra atvēra savas mājas īekšdurvis uz garo gaiteni, kas veda augšup už svētnīcu. Viņa nonāca tikai lidz aizslēgtajam bronzas režģim un pieklauvēja, aicinādama pieķēdēto vārtsardzi Nosodītā priesteriene palūkojās laukā no savas nišas, pielika pirkstu pie lūpām un sāka noraidoši purināt galvu. Taīda viņai uzsmaidija un paklausīgi pagriezās atpakaļ, paturēdama prātā izsalkuma spīdumu nosodītās acis, viņas iekritušos vaigus un vēderu. Taīda aizsūtīja pie viņas feniķieti ar ēdienu. Za-Ašta atgriezās pēc krietna laika. Tikai pēc ilgas pierunāšanas, sapratusi, ka viņu neuzpērk un nenodos, vārtsardze bija pieņēmusi ēdienu. Kopš tās reizes feniķiete vai pati Taīda viņu baroja divas reizes dienā, izdibinājušas laiku, kad nebija jābaidās sastapties ar tempja kalpotājiem.

Pagāja vairākas dienas. Tempļa ļaudis viešņu bija it kā piemirsuši, un Taīda to izskaidroja ar virspriesterienes vilšanos. Viņai nebija izdevies uzveikt hetēru un pievērst ĶibelesAstartes pielūgšanai, nebija izdevies to ieinteresēt arī ar Dievu Mātes noslēpumiem. Tumsiba, cietsirdība un mocibas Taīdas sirdi izraisīja nepārvaramu pretestību. Viņa joprojām devās izjājienos — te kopā ar bakurētaino karavīru, kuru biedri nezin kāpēc bija iesaukuši par Onoforbu — ēzeļu ganu, te ar pašu nodaļas priekšnieku— lohagu. Kaut tas bija tik vilinoši, Taīda tikai vienreiz uzdrīkstējās izpeldēties brīnišķīgajā Augošā Mēness ezeriņā, ne jau aiz bailēm, ka viņu varētu notvert,— no tā paglābtu Boanergosa žiglās kājas,— bet gan lai neaizvainotu Rejas kalpotājas. Za-Ašta katrreiz gribēja saimnieci pavadīt un kļuva ar katru dienu nerunīgāka. Taīda jau bija nolēmusi verdzeni atlaist.

Dienas ritēja, bet vēstis no austrumiem nepienāca. Aleksandra armija bija nozudusi kaut kur bezgala plašajās stepēs un pakalnu labirintos. Taīda sevi mierināja ar domu, ka gluži vienkārši nav bijis iespējams vēstuli atsūtīt. Un tomēr no Eifratas viņas puses neatklīda pat baumas, kas vienmēr nezin kā aizsniedza karavīrus. Taīda vairs pat nedevās izjājienos, negāja uz templi un gandrīz neko neēda. Naktis viņa bieži pavadīja bezmiegā, iesnauzdamās tikai rītausmā. Tik spēcīgs satraukums veselīgajai atēnietei nebija raksturīgs. Viņa pie tā vainoja Ķibeles svētnīcas drausmo atmosfēru. Ja nebijis Ptolemaja brīdinājuma, Taīda jau sen būtu pametusi šo «patvērumu»,_ jo vairāk tāpēc, ka Rejas templis vispār nevienam nesniedza nekādu patvērumu. Vajadzēja tikai tuvāk iepazīties ar Rejas kalpotājām, lai saprastu, kāds liktenis sagaida «augsto viešņu», ja Aleksandra karaspēks tiktu sakauts un ietu bojā. Saujiņu apsardzes karavīru miegā pārsteigtu un apkautu varenie tempļa sargi, bet Taīdu pašu novestu apakšējā templi pelnīt naudu Dievu Mātei. Ja viņa pretotos — kas tur liels, te bija daudz vietu, kur nepieciešams pieķēdēts sargs. Un tā vēl būtu labākā izeja. Bet ļaunākā… Drebēdama Taīda atcerējās Anaitīdas noslēpumus, un viņai pār muguru pārskrēja drebuļi. Itin kā atsaucoties uz viņas domām, atskanēja vārgi, bieži klauvējieni pie durvīm uz tempļa gaiteni. Taīda pielēca kājās un ieklausījās. Pasaukusi Za-Aštu, Taīda, piespiedusi seju pie durvju aplodas, piesardzīgi pavaicāja:

— Kas tur ir?

— Kundze… atver… dievu vārdā…— balss aprāvās.

Taīda un verdzene pazina Likofonta balsi. Hetēra

aizsteidzās.pēc lampiona, bet feniķiete atvēra durvis. Aiz sliekšņa, asinīm noplūdis, nespēdams pacelt galvu, gulēja jaunais karavīrs. Taīda ievilka Likofontu istabā, bet Za-Ašta aizbultēja durvis un pēc Taīdas pavēles drāzās, ko kājas nes, pēc maķedoniešiem.

Likofonts atvēra acis, vāri pasmaidīja, un šis mirēja smaids Taīdā iesvēla nomācošas atmiņas par Menedema nāvi.

Karavīra kreisajā plecā rēgojās Taīdai pazīstamais Nakts priesterienes duncis, ar nežēlīgu un stingru roku ietriekts līdz pašam spalam. Duncis kopā ar apģērbu bija pārdūris ari platu zelta kaklarotu, iestrēgdams starp tās posmiem. Taīda, kā jau visas grieķu sievietes, šo to saprata no ievainojumiem. Ar šādu ievainojumu Likofonts nevarēja palikt dzivs, kur nu vēl atrāpot pa garo gaiteni, kaut arī tas veda uz leju. Kaut kas te nebija skaidrs! Kaut gan gar dunci vēl arvien lēni sūcās asinis, Taīda neuzdrīkstējās to vilkt laukā, iekams nav atnācis lohags, kurš, kā jau pieredzējis karavīrs, savā vienībā bija ari ķirurgs un zirgu dziedinātājs.

Uz karavīriem nebija ilgi jāgaida. Feniķietei pakaļ iebrāzās veseli desmit ar zobeniem un šķēpiem rokās. Karavīri pacēla tesālieti, noguldīja guļvietā, un lohags, drūmi nogrozījis galvu, kad bija ieraudzījis brūci, ņēmās aptaustīt Likofonta plecu. Ievainotais iestenējās, acis neatvērdams, bet veterāns piepeši plati un priecīgi pasmaidīja.

— Kā ir, vai brūce nav nāvīga?— ar satraukumā aizžņaugtu elpu ievaicājās Taīda.

— Skaists karavīrs allaž ir Afrodītes mīlulis! Redzi, duncis ir trāpījis te, bet, ja būtu gājis taisni, tad būtu iedūries sirdi. Taču Likofonts ir izgreznojies, aplicis smagu kaklarotu. Duncis atliecis vaļā vienu no tās gredzeniem, novirzījies uz muguru un izdūries starp ribām un lāpstiņu. Ja nebūtu pārgriezta dzīsla, tad pēc šāda ievainojuma viņš vēl spētu cīnīties ar labo roku. Taču puisis zaudējis pārlieku daudz asiņu. Sagatavo krietni daudz vīna ar siltu ūdeni! Dod ātrāk tīru audeklu.

Laiku netērēdams, lohags lika diviem karavīriem saturēt Likofontu aiz pleciem, notīrīja asinis no dunča spala, ērti to. satvēra un, kreiso roku atspiedis pret plecu, ar spēcīgu rāvienu izvilka asmeni no brūces. Jauneklis griezīgi iebrēcās, paslējās augšup, plati iepleta acis un atkal bez samaņas atkrita asinīm piemirkušajā guļvietā. Lohags ar etiķi samērcētiem pirkstiem savilka kopā brūces malas, nomazgāja asinis ap pušumu un ar sloksnēs saplēstu linu drēbi ievainojumu cieši pārsēja, piesaitēdams roku pie ķermeņa. Tesālietis gulēja mēms un nejūtīgs, kustinādams sausās samelnējušās lūpas. Pēc lohaga dotas zīmes Za-Ašta sāka Likofontu dzirdināt, un viņš nesātīgi dzēra ūdeni ar vīnu. Nodaļas priekšnieks izslējās, notrausa no sejas sviedrus un saņēma Taīdas pasniegto vīna kausu. Kauss gāja no rokas rokā.

— Kurš tad to izdarīja?— viens no karavīriem izteica jautājumu, kas tirdīja visus.

Taīda pacentās izskaidrot tempļa paradumus, Likofonta satikšanos ar melno priesterieni un to, ka jauneklim acīmredzot nav pieticis spēka. Varbūt tesālietis nebija iedomājis, ka tikai nesen izveseļojies pēc ievainojuma.

— Ko lai dara, vainojamas abas puses un neviens. Noteikumi paliek noteikumi!— lohags noteica.— Ja apņemies — izdari, ja nevari — nemēģini! Bet viņš ir palicis dzīvs, jaunais ēzelis. Man tas sagādā prieku. Likofonts ir labs karavīrs, tikai pārlieku ķerts uz sievietēm. Es tak domāju, ka puišelis lakstojas ap viņu.— Veterāns pabakstīja ar pirkstu uz Za-Aštas pusi.

— Nē, nē, nē!— Feniķiete, acīm zibot, izlēca priekšā.

— Nemelsies, kaķe! Ja esi iemīlējusies, tad klusē!— lohags viņu pārtrauca.

Za-Ašta gribēja atbildēt, kad piepeši atskanēja spalgs klauvējiens ar kaut ko cietu pa durvīm, kas veda uz templi

— Vajātāji nāk!—nezin kāpēc liksmi pavīpsnāja lohags.— Atver durvis, Pilaimen!

Karavīrs, kurš stāvēja vistuvāk durvīm, izpildīja pavēli. Ielauzās vesels bars melno priesterieņu ar lāpām rokās, viņas vadīja vecākā ar zelta diadēmu ap galvu. Tai blakus, asarās mirkstot, nāca tā melnā priesteriene, kas bija ieradusies pakaļ Taīdai un savaldzinājusi Likofontu.

— Vai redzi, Kāra, cik daudz asiņu? Es nežēloju, es dūru pareizi, bet, kas viņu paglāba, es nezinu.

— Tu dūri pareizi,— vecākās vietā atbildēja maķedoniešu priekšnieks,— bet viņu paglāba zelta kaklarota, ko jaunais ēzelis bija aplicis, lai dāvinātu tev!

— Redzu!—vecākā piekrita.— Tu, Adrasteja, no vainas tiec atbrīvota. Mēs nevaram viņu piebeigt,— viņa pašūpoja diadēmu uz maķedoniešu pusi, tie bija uzlikuši rokas uz zobenu spaliem,— lai iztiesā dižā priesteriene. Bet Eridai par savu otro pārkāpumu jāmirst. Vai arī, ja gribi, sūtīsim viņu izpildīt rituālus Anaitidas svētnīcā!

Tikai tagad Taīda atcerējās gaiteņa vārtsardzi un aptvēra, ka Likofonts pie aizslēgtā režģa būtu noasiņojis un nemūžam nebūtu nokļuvis līdz viņas durvīm, ja vārtsardze nebūtu par karavīru iežēlojusies!

Aizmugurē, gaiteņa tumsā, viena no priesterienēm notiesāto turēja ciet aiz matiem. Viņa bija atbrīvota no ķēdes, bet rokas sasietas uz muguras. Vecākā devās atpakaļ gaitenī, vienaldzīgi pārlaidusi skatienu maķedoniešiem un ļaunā priekā nosmīnējusi par asinīm noplūdušā pelnu pelēkā jaunekļa drausmīgo izskatu.

— Apstājies, Kera! Kera — varmācīgas nāves dievība.

Taīda izsaucās, atcerējusies šīs vēl gluži jauniņās sievietes briesmīgo vārdu [43] .— Atdod viņu man!— Hetēra norādīja uz sasieto vārtsardzi.

— Nē! Viņa ir divkārt noziegusies, un viņai jāpazūd no dzīves!

— Es par viņu došu izpirkšanas maksu! Nosaki cenu!

— Nedrīkst noteikt cenu dzīvībai un nāvei,— vecākā priesteriene atsacīja un piepeši apstājās — kaut ko pārdomādama.— Vari atdot dzīvību pret dzīvību,— viņa turpināja.

— Nesaprotu tevi!

— Žēl. Tas ir vienkārši. Es tev atdošu Erīdu, bet tu savu f eniķieti.

— Tas nav iespējams! Tu viņu nogalināsi!

— Par ko? Viņa ne pie kā nav vainīga. Es spriežu tā — ja mēs zaudējam priesterieni, kas kritusi nepieļaujami zemu, tad iegūstam citu, derīgu iesākumam.

— Bet nogalinot jūs tik un tā zaudēsiet, kaut arī saņemsiet apmaiņas ceļā,— Taīda iebilda.

— Varenajai Mātei starp nāvi un dzīvību nav nekādas atšķiribas!

Taīda svārstīdamās atskatljās uz savu verdzeni. Tā stāvēja bāla kā nobalsināta siena, paliekusies uz priekšu un ieklausīdamās sarunā.

— Redzi, Za-Ašta, tu gribēji kalpot templi. Nu ir piemērots gadījums, un es tevi atlaižu brivē. Es tevi nemainu un neatdodu. Rīkojies tā, kā pati vēlies!

Feniķiete nokrita ceļos Taīdas priekšā, noskūpstīdama tai roku.

— Pateicos tev, kundze!

Za-Ašta izslējās lepna un stalta, piebilzdama:

— Es eju.

— Paņem savas mantas un drēbes,— Taīda atgādināja.

— Nevajag!—vecākā sacīja un pastūma feniķieti pie Adrastejas. Za-Ašta mazliet atvirzījās nost, bet melnā priesteriene apskāva viņu ap vidu un aizveda gaiteņa tumsā. Priesterienes pašķirās, un tā, kura turēja sasieto aiz matiem, iespēra viņai ar kāju pa muguru. Vārtsardze ielidoja istabā un uz mutes pārkrita pār asiņaino paklāju. Durvis aizcirtās, iestājās klusums. Apjukušie karavīri stāvēja, līdz viens no viņiem pacēla nokritušo, pārgrieza siksnas virs plaukstām un pieglauda uz pieres sakritušos matus.

— Apsēdies, Erlda,— Taīda laipni sacīja,— iedodiet viņai vīnu!

— Kādi dīvaini cilvēku vārdi,— lohags izsaucās,

— nelaime, atriebe, nesaticība.

— Es dzirdēju, ka vēl divas citas tika nosauktas par

Naliju un Ati: dēmonu un neprātu,— Taīda sacīja,

— acīmredzot šādi briesmīgi grieķu vārdi tiek doti visām melnajām priesterienēm. Vai ne, Erlda?

Vārtsardze klusēdama nolieca galvu.

— Taisiet nestuves, mēs aiznesīsim Likofontu,—lohags pārtrauca iestājušos klusumu.

— Lai paliek tepat!— Taīda iebilda.

— Nē! Viņu galvenā priekšniece var lēmumu mainīt. Tesālietis jāaizvāc no šejienes tālāk prom. Bet kā lai atstājam tevi vienu pašu, Taīdas kundze?

— Man ir jauna kalpone.

— Viņa tevi nodurs tāpat kā Likofontu un aizmuks.

— Viņai nav kur bēgt. Viņa jau ir izglābusi divas dzīvības, riskējot ar savējo.

— Redz, kā! Brašs meitēns! Un tomēr es verandā atstāšu divus sargus,— lohags izlēma.

Karavīri aizgāja. Taīda ar abām bultām aizbultēja tempļa durvis un sāka uzkopt ar asinīm pietrāipito istabu. Erīda atguvās no sastinguma un palīdzēja berzt un .mazgāt. Nepavisam neraizēdamās par savu pilnīgo kailumu, viņa vairākas reizes aizskrēja pie tvertnes pēc ūdens un paguva nomazgāties, nikni berzēdama nost netīrumus, ar ko bija apaugusi, mitinādamās netīrajā nišā pie režģa. Atausa gaisma. Notikumu nogurdinātā hetēra aizvēra ieejas durvis un aizvilka ciet smago aizkaru pār loga režģi, tad noradīja Eridai uz otru guļvietu savā istabā, jo feniķietes gulta bija notraipīta ar asinīm.

Taīda apgūlās un izstiepās visā augumā, šad tad uzmezdama acis Eridai, kas stingi sēdēja uz guļvietas malas, plati atplestām acīm saspringti un ar ilgošanos raudzīdamās tālumā. Tagad hetēra aplūkoja savu jauno «ieguvumu». «Viņa laikam ir melnādainā,» atēnietei iešāvās prātā, «nē, tikai viņas āda ir ļoti tumšā bronzas krāsā — afrikāņu asins piejaukums.» Melnā priesteriene bez tiklveida apģērba, rokassprādzēm, jostas un naža izrādījās pavisam jauna sieviete ar lielām, zilām acīm, kurās tomēr atspoguļojās tumša iecirtiba — tāpat kā citam priesterienēm. Mati viņai vijās sīkās sprogās, apaļie vaigi šķita piemīlīgi kā bērnam. Tikai ļoti pilnīgās puspavērtās lūpas un Taīdai skaidri saskatāmās izteikta jutekliskuma pazīmes visā viņas jaunajā, bet jau sievišķīgi spēcīgajā augumā liecināja, ka ši jaunā meitene patiešām varēja būt Nakts un Varenās Mātes melnā priesteriene.

Noskatīdamās zilacainajā un tumšādainajā Eridā, Taida atcerējās zilacainās etiopietes, kuras ļoti augstu vērtēja Ēģiptē un kuras nāca no ļoti tālas zemes aiz Nīlas augšteces. Atbrīvotā vārtsardze varēja būt tādas nēģerietes un baltā cilvēka meita.

Atēniete piecēlās, piegāja pie Erīdas un noglāstīja tai plecus. Melnā priesteriene nodrebēja un piepeši piekļāvās Taīdai ar tādu spēku, ka tā tik tikko nenogāzās un apķērās ap Erīdas augumu.

— Tu esi kā no akmens!—^ pārsteigta izsaucās Taida.— Vai tad jūs visas esat tādas?

— Visas! Akmens augumi un vara sirdis!— meitene piepeši pateica lauzītā koinē valodā.

— Ā, tu sāc runāt! Tev tomēr ir sievietes, nevis lamijas sirds!—Taīda sacīja un noskūpstīja Eridu. Tā nodrebēja, tikko dzirdami iešņukstēdamās. Taīda, mierinošus vārdus čukstēdama, skubināja viņu likties gulēt. Meitene parādīja uz durvīm, pielikdama pirkstu pie lūpām. Taīda saprata, ka Erīdai jānokļūst pie režģa pēc kaut kā ļoti svarīga, iekams vēl tur nav piekalta cita vārtsardze Hetēra un melnā priesteriene bez trokšņa pavēra durvis, un Erīda, vispirms ieklausījusies, aizslīdēja necaurredzamajā tumsā. Viņa atgriezās un rūpīgi aizbīdīja aizšaujamos. Rokā viņai zelta spalu spīdināja Nakts priesterieņu svētais duncis. Erida noslīga ceļos un nolika dunci Taīdai pie kājām, tad pieskārās ar to sev pie acīm, lūpām un sirds. Pāris mirkļus vēlāk Erīda jau gulēja, brīvi atlaidusies virs segas un pavērusi muti. Taīda brītiņu ar patiku nolūkojās viņā un arī pati iegrima dziļā miegā.

Taīdas apsardzes priekšniekam izrādījās taisnība. Likofonts palika dzīvs. Priesterienes duncis nebija bijis saindēts, kā lohags bažījās, un dziļā brūce sāka ātri dzīt ciet. Tikai pēc asiņu zaudējuma karavīrs bija vārgāks par kaķēnu. Virspriesteriene nesūtīja pakaļ Taīdai un nepieprasīja nenogalināto karavīru. Visa pilsētiņa un Lielās Dievietes templis saspringti gaidīja ziņas par Aleksandru. Taīda lika savai apsardzei gatavoties ceļam.

— Uz kurieni?— lohags satraukti prasīja.

— Pie Aleksandra!

Taču nepagāja ne trīs dienas, kad viss mainījās. Vēlu vakarā, kad Taīda jau posās pie miera un Erīda sukāja viņas biezos sprogojošos matus, no pilsētiņas puses atskanēja klaigas, iemirgojās lāpas. Taīda iztraucās verandā īsā hitonā, nebēdādama par ziemeļu vēju, kas pūta jau vairākas dienas. Priežu mežiņā ieskanējās mežonīgi zirgu auļi. Pie Taīdas mājas uz masīvajiem partiešu zirgiem piejoņoja vesela lavīna jātnieku ar augstu virs galvām paceltām lāpām. To pulkā bija arī Taīdas apsardzes maķedonieši, kas no apputējušajiem, saulē tumši iedegušajiem jaunatjājējiem atšķīrās ar savu tīrību un ar to, ka bija uzlēkuši zirgos samiegojušies un pusapģērbušies.

Zeltā mirdzošs jātnieks sniegbaltas ķēves mugurā piejāja pie pašiem verandas pakāpieniem.

— Leontisk, ak, Leontisk!— Taīda metās pie viņa. Tesāliešu jātnieku priekšnieks viņu veikli satvēra un nosēdināja sev priekšā, aizmetis kūpēt sākušo lāpu.

— Atjāju tev pakaļ, atēniete! Lai dzīvo Aleksandrs!

— Uzvara, tātad uzvara, Leontisk! Es to zināju!— Piepeši Taīdai pār vaigiem sāka ritēt asaras. Viņa apskāva tesālieša kaklu un apbēra viņu skūpstiem. Arī Leontisks viņu noskūpstīja un, ar savām varenajām rokām pacēlis, uzsēdināja uz pleca. Pacelta visiem pāri, Taīda smējās, bet karavīri sajūsmā auroja, dauzīdami pa vairogiem un vicinādami lāpas.

Milzīga auguma karavīrs ar vējā plandošām rudu matu krēpēm, sēdēdams staltā pelēkā ērzelī, verandā ieraudzīja pārsteigto Erīdu, piejāja pie margām un skajā balsī aicināja pie sevis. Erīda paskatījās uz saimnieci, tā pamēja, un meitene ar drošu lēcienu atradās jātnieka skavās. Atdarinādams Leontisku, gigants uzsēdināja Erīdu uz pleca. Bijusī priesteriene, izsaukdama jaunus sajūsmas saucienus, pacēlās augstāk par Taīdu.

Tesālieši auļos devās apkārt svētnīcai, klaigādami un vicinādami lāpas, ieročiem žvadzot, zirgu kājām un vairogiem klaudzot. Uz svētnīcas jumta izskrēja visas tempļa kalpotājas ar virspriesterieni priekšgalā. Priecīgā, triumfējošā Taīda paguva ievērot satraukumu, kādu priesterienēs izraisīja Erīdas parādīšanās uz karavīra pleca. Tempļa valdniece izdarīja dažas asas kustības ar rokām, un pēkšņi jumts kļuva tukšs. Taīda tikai pasmaidīja, saprazdama valdnieces vilšanos, kad viņas acu priekšā upuri, ko viņa bija lēmusi pazemojumiem un verdzībai, aiznesa gar templi kā īstu dievieti! Jājiens beidzās pie Taīdas mājas, un abas sievietes, nenolaižot zemē, no rokām rokās tika gādīgi aizceltas līdz pat mājai. Iekšā iegāja arī Leontisks, jātnieki tika atlaisti. Tikai divi tuvākie karabiedri palika gaidām.

— Tātad uzvara, mīļais?

— Pilnīga un galīga! Dārijs ir pilnīgi sakauts, viņa milzīgais karaspēks izklīdināts. Mēs nogalinājām desmitiem tūkstošu ienaidnieku, līdz vairs nespējām un pakritām turpat uz līķiem, neizlaizdami no rokām zobenus un šķēpus. Visa Persija guļ pie mūsu kājām. Tagad Valdnieku Valdnieks ir Aleksandrs, nemirstīgo dievu dēls!

— Es tikai nesen sapratu, ka iekarot Āziju spēj vienīgi likteņa izredzēts, titānam līdzīgs varonis, tāds kā Ahillejs.

— Bet es to redzēju!— tesālietis klusi sacīja, smagi atlaizdamies sēdeklī.

— Tu esi ļoti noguris? Atpūtīsies šeit? Erīda atnesīs vīnu un riekstus medū ar saldu krējumu — visspēcinošāko ēdienu!

— Paēdīšu un jāšu. Man uzcēla telti priedulāja malā, tur, kur apmetušies visi mani ļaudis.

— Cik viņu ir?

— Sešdesmit jātnieku, simt piecdesmit zirgu.

— Vai tiešām tu atjāji tikai man pakaļ?

— Tikai. Pēc lielās kaujas, kurā atkal izcēlās mani jātnieki, es divas dienas gulēju gluži kā miegā. Aleksandrs nosprieda, ka man vajadzīga atpūta, un atsūtīja uz šejieni tev pakaļ.

— Bet pats?

— Pats ar visu karaspēku dodas tieši uz Babilonu.

— Un ari mēs jāsim uz turieni?

— Protams. Tikai ļausim zirgiem atpūsties — es taču visu ceļu auļos vien jāju, tā gribējās redzēt tevi.

— Vai tālu?

— Simt parasangu!

Taīda bez vārdiem pateicās karavīram ar ilgu skūpstu, tad ievaicājās:

— Vai Aleksandram vēl tālu līdz Babilonai?

— Mazliet vairāk. . .

— Dzirdi, Erīda! Dzer un ēd, Leontisk! Es iedzeršu kopā ar tevi par uzvaru!

— Tev sākusi kalpot pazemes valstība?—Leontisks apvaicājās, iedzerdams pa malkam vīnu un aplūkodams jauno verdzeni.

— Tas ir saistošs, bet garš stāsts. Ceru, ka ceļā pietiks laika to izstāstīt un pašai paklausīties par lielo kauju.

— Pietiks!— tesālietis apliecināja, steigšus apēda sauju medū vārītu riekstu un piecēlās. Taīda viņu pavadīja līdz verandas pakāpieniem.

Atpūties Leontisks ieradās atkal un tik greznā bruņojumā, kādu nav aprakstījis n,e pats Homērs. Zeltā mirdzošais, iedegušais jātnieks, tērpies baltā zīdā, brīnišķīga balta zirga mugurā izskatījās kā pusdievs. Un, kaut arī pieri starp uzacīm šķērsoja dziļa grumba un ap mutes kaktiņiem bija iegūlusi divkārša rieva, piemiegtās gaišās un bezbailīgās acis smējās.

— Cik tev skaists zirgs! Kā ista titanida — Leikipa nezvērs! Un kā to sauc?—sajūsminātā hetēra izsaucās.

— Melodija.

— Dziesma! Kurš tam deva tik skaistu vārdu?

— Es. Atceries, ir tāda upe Melosa, kas dzied, tecēdama pāri skanīgiem akmeņiem. Manas Melodijas skrējiens ir tāds kā upes čalojošais plūdums…

— Tu esi dzejnieks, Leontisk!

— Man tikai patīk zirgi! Un tas ir tev.— Tesālietis attina vajā un pasniedza Taīdai persiešuvaldnieka meitas tērpu. Hetēra to atraidīja, teikdama, ka nevēlas greznoties svešzemju drēbēs, un aplika tikai diadēmu no retiem dārgakmeņiem, kas saulē dzirkstīja tūkstošos uguntiņu. Ap kaklu viņa paturēja Rejas tempļa gaišzilo rotu, bet potītes, gluži kā pirms dejas, izrotāja ar šķindošām, tirkīziem rotātām elektrona kāju sprādzēm.

Viņa lūdza, lai Boanergosa vietā atved Salmāhu, un sajūsmā izsaucās, kad savu ķēvi ieraudzīja ar zelta zirglietām, ar seglu somu, ko greznoja lieli turmalīni tikpat brīnišķīgā sārtā krāsā kā viņai dāvinātie Ķibeles flakoni. Pāri sviedru segai bija pārklāta reti sastopama zvēra — tīģera rūsganā, melni svēdrainā āda.

Virs spalvu kumšķīšiem pie zirga kājām greznojās saulē zaigojošas sudraba sprādzes ar zvārgulīšiem. Salmāha, šķiet, apjauta, cik skaisti ir izrotāta, un lepni soļoja, zvārguļus šķindinādama, tāpat kā Taīda, kas ķēvei tuvojās, kāju sprādzēm šķindot pie katra soļa.

Trīsdesmit jātnieki pavadīja Leontisku un Taīdu, kas plecu pie pleca jāja pa plato ceļu uz Ķibeles svētnīcas galveno ieeju. Tesālieši dziedāja, un Taīda palūdza, lai viņi kaujas dziesmas taktī uzklaudzina pa vairogiem. Tempļa sargi kā lielu svētku dienā atvēra vārtus abās sienās. Kareivīgā kavalkāde iejāja pirmajā pagalmā. Te Taīda un Leontisks nokāpa no zirgiem un, šķēpiem bruņotu priesteru sagaidīti, devās uz vārtiņiem zemā žogā, kas bruģēto pagalmu atdalīja no ciprešu alejas, kuras galā atradās izliekts tiltiņš un kāpnes, kas virs dārza baseina veda tieši uz apakšējo terasi. Viņpus vārtiņiem viņiem tuvojās kaila vārtsardze. Viņa saņēma saujā savus biezos matus, iemērca tos sudraba kausā ar aromātisku ūdeni un uzšļakstīja ienācējiem. Piepeši viņa izsaucās un noslēpa seju plaukstās. Taīda pazina savu feniķieti

— Ai, Leontisk! Aizturi viņus uz mirkli!— Viņa pamāja uz skarbo priesteru pusi, piegāja pie Za-Aštas un ar pūlēm atvilka viņas plaukstas no košsarkanās sejas.

— Viņas tevi jau sodījušas? Par ko?Tev klājas slikti? Runā ātrāk!

No steigā teiktajiem nesakarīgajiem vārdiem Taīda saprata, ka feniķietei likuši darīt kaut ko neizturamu, viņa atteikusies, tad nosūtīta uz Anaitīdas templi un pēc otrreizējas pretošanās nolikta šeit — par vārtsardzi un pirmo izpriecu nogurušiem svētceļniekiem.

— Kas tad bija Anaitldas templī? Noslēpumu pirmā pakāpe?

— Jā. Viņas gribēja mani piespiest, lai piedalos otrajā.— Za-Ašta atkal paslēpa seju, nodrebēdama no šķēpu nepacietīgās klaudzoņas, kad priesteri tos spēji nolaida zemē.

— Nabadzīte! No tevis neiznāks laba priesteriene! Jāmēģina tevi glābt!

— Ai, kundze!— Feniķietes balsī tagad skanēja daudz dedzīgāks lūgums nekā tad, kad viņa lūdzās, lai atlaiž uz templi.

Taīda, neuzdrīkstēdamās vēl ilgāk aizkavēt priesterus, devās tālāk. Virspriesteriene kopā ar priesteri viņus sagaidīja nevis templī, bet apakšējā verandā — atkal jauna pagodinājuma zīme. Leontisks viņai paklanījās un, tāpat kā Taīda, saņēma uz pieres smaržīgas eļļas triepienu. Tad viņš atraisīja lielu ādas somu, ko visu ceļu pats bija saudzīgi nesis, un pieaicināja klāt šķēpnesi, kurš stiepa otru somu. Uz tempļa cokoia platā izvirzījuma izbira kaudze zelta un sudraba ķēžu, rokassprādžu, lielu dārgakmeņu, mākslinieciski kaldinātu, ārkārtīgi vērtīgu diadēmu. No otra maisa, dobji un smagi būkšķēdami, izbira zelta stieņi.

— Tā ir tikai daļa. Tūliņ atnesīs vēl četrus talantus — priesteri nav pieraduši nest tādus smagumus.

Virspriesteriene dziļi nopūtās, un viņas acis alkatībā iezalgojās — Aleksandra dāvana patiesi bija valdnieka cienīga.

— Mēs te rūpējāmies par mūsu daiļo viešņu,— viņa maigi sacīja,— ceru, ka viņa ir apmierināta?

— Esmu apmierināta un pateicīga, lai slava Varenajai Mātei,— hetēra atsaucās.

— Vai varu vēl kaut ko izdarīt tavā labā?

— Vari, tempļa valdniec! Atdod man manu verdzeni, feniķieti Za-Aštu.

— Tu taču viņu apmainīji…

— Jā, tā bija. Bet nupat redzēju viņu ķēdē pie vārtiem. Viņa nav iedzīvojusies templī.

— Tādēļ arī ir sodīta.

Taīda paskatījās uz Leontisku, un tas viņu saprata bez vārdiem.

— Būs laikam jāliek griezties atpakaļ zelta nesējiem,— viņš noteica kā pārdomādams.

— Neliec vis!— Virspriesteriene pacēla roku.— Nekrietnā feniķiete nav ne simtās daļas vērta. Vari saņemt savu stūrgalvīgo verdzeni atpakaļ!

— Pateicos tev!—Taīda atkal paklanījās un, smaidu slēpdama, atvadījās no slavenā tempļa valdnieces.

Za-Ašta, visu aizmirsusi, ar saucienu: «Tu esi te, mana skaistule!»— metās pie Salmāhas, slacīdama tai kaklu ar asarām. Viens no karavīriem iedeva viņai greznu hlamidu un uzsēdināja sev aiz muguras zirgā. Tesālieši iepriekšējā kārtībā izjāja no pagalma, un Taīda uz visiem laikiem atstāja Ķibeles, Varenās Mātes un Zvēru Valdnieces mājokli.