Atēnu Taīda

SEŠPADSMITĀ NODAĻA MEMFISAS VALDNIECE

«Tu valdīsi Memfisā, bet es palikšu Aleksandrijā,» Ptolemajs sacīja strīdā ar Taīdu. Pirmoreiz abi bija nonākuši līdz robežai, kad saites starp viņiem varēja satrūkt galīgi. Taīda viņam pārmeta zvēresta laušanu — pēc Babilonā pamestās Siritas neņemt citu sievu, ja Taīda piekritīs_ doties kopā ar viņu uz Ēģipti. Tagad viņš, atzītais Ēģiptes valdnieks, bija iemīlējis Bereniki, slepus to apprecējis, un nu ari Aleksandrijā būs valdniece… Bet pirms tam vēl bija Eiridike, kuru viņš bija ar varu paņēmis jau Jonijā un atvedis uz Persiju un kura viņam bija dāvājusi dēlu Ptolemaju.

Tā bija pirmā reize, kad Ptolemajs nepiekāpās Taīdas prasībām. Desmit sekmīgu karagājienu gados kopā ar Aleksandra armiju, kad tika sagrautas pilsētas un daudzi tūkstoši cilvēku gāja bojā un tika pakļauti varmaqlbai, viņš bija pieradis, daudz nedomājot, māinit simtiem sieviešu. «Viena vairāk vai viena mazāk — vai maz vērts par to runāt?» Ptolemajs vaļsirdīgi prātoja. Viņam rūpēja kas cits — nesen viņš bija sapratis, cik veltīgas ir pūles pārveidot Ēģipti, ieviešot te Grieķijas garu un Aleksandra ģēnija sasniegumus.

— Šo senu ticējumu, paražu un dzīves veida akmens bluķi, kas līdzinās Elefantines salas melnā granīta klintij,— viņš, kā vienmēr gudri un pārliecinoši, skaidroja Taīdai,— nav iespējams pārveidot citādi — kā vien sašķeļot to daļās. Tomēr tā darīt nebūtu prātigi. Sagraujot veco, nav iespējams to tūliņ aizstāt ar kaut ko jaunu, jo tad valsts paliks bez likumiem un ieradumiem, pārvērzdamās mežonīgu neliešu barā. Es iesākšu ar Aleksandriju un pārvērtīšu to par pilsētu, kas atklāta visai pasaulei, atklāta visām ticībām un mācībām, jebkuras skolas filozofiem un — pirmām kārtām — tirdzniecībai starp Āziju un Vidusjūru. Aleksandrijā, kur es zelta sarkofāgā glabāju sava bērnības drauga un pusbrāļa dižā Aleksandra mirstīgās atliekas, kļūs par visskaistāko no visām oikumenes pilsētām. Faras salas bāka kļūs slavenāka par Etemenanki torni, bet filozofiem es uzcelšu Mūsēju.

Bibliotēkā [61] jau esmu savācis vairāk rokrakstu un grāmatu, nekā ir jebkurā no Grieķijas pilsētām. Esmu izdevis pavēli, lai visu Aleksandrijas ostā ienākošo kuģu vadītāji man ziņo par jauniem mākslas darbiem, zinātnieku: atklājumiem un slavenām grāmatām. Man ir pietiekami zelta, lai daudz ko nopirktu. Kaut tikai nebijis kara!…

Ptolemajs sadrūma, un Taīda līdzjūtīgi noglāstīja viņa plecu, zinādama par nebeidzamo karu diadohu — Aleksandra pēcnieku — starpā. Āzijas augstākais stratēgs, vecais Aleksandra cīņu biedrs Perdiks, ko diadohu padome bija iecēlusi par valsts pārvaldītāju, kamēr paaugsies Roksanas dēls, bija uzsācis karu pret Ptolemaju, lai paņemtu sev arī Ēģipti. Viņa paša karavadoņi viņu nogalināja, tiklīdz viņš bija sasniedzis Deltu, bet karaspēks pārgāja Ptolemaja pusē.

— Es karošu par Ēģipti, par Kipru, varbūt par Grieķiju, taču, lai varētu piepildīt visas ieceres, man jādzīvo Aleksandrijā. Uz turieni es aicinu visus, kam ir liela uzņēmība, kas prot raudzīties uz priekšu, prot strādāt, kas ir talantīgs un gudrs. Ebrejus no Babilonas, Sirijas un Jūdejas esmu aicinājis brīvi dzīvot un tirgoties. Aleksandrijā. Ar šo spējīgo un stingro tautu es saistu cerības, ka vairosies bagātība un pilsēta uzplauks, tāpat kā ar taviem tautasbrāļiem, kas prot lēmumus ātri pieņemt un arī izpildīt. Tiesa gan, reizēm atēniešu drosme ir lielāka par viņu spēkiem, tomēr viņi allaž_ riskē un briesmās saglabā mieru. Es protu karot un celt. Ēģiptes iekšienē nav par ko karot un nav ko celt. Viss uzcelts jau pirms tūkstošiem gadu, jau daļēji pamests un ieputināts smiltīs. Tevi; Memfisā mīl, un tu ēģiptiešus saproti — viņu dažādos ticējumus un slepenās mācības, esi iesvētīta slepenos 1 rituālos. Esi valdniece Memfisā, kur mēs abi esam kronēti [62] par valdniekiem, palīdzi man šeit, un es dodu tev | nelaužamu zvērestu — es zvēru pie Stiksas ūdeņiem, ka i| neiecelšu par valdnieci nevienu citu, kamēr tu esi kopā ar mani!

— Kamēr es esmu kopā ar tevi,— Taīda lēni atkārtoja,

piekrizdama sava gudrā vīra domām. [63]

Un viņa palika Memfisā viena, ja neskaita mazgadīgo

Eirānu, kā Taīda viņu sauca doriešu dialektā. Meitas vārds viņai atgādināja Persiju, bet pati meitenīte kļuva arvien līdzīgāka Ptolemajam. Leontisks atradās Aleksandrijā pie tēva. Puisēnā atklājās tā pati dziļā mīlestība uz jūru, kas audās cauri visai Taīdas būtībai, kaut Taīda likteņa ironijas dēļ dzīvoja tālu prom no jūras maigajiem viļņiem un mirdzošā ziluma.

Memfisieši valdnieci cienīja drīzāk viņas labsirdīgo acu un apbrīnojamā skaistuma dēļ nekā īstenās varas dēļ, kas patiesībā koncentrējās Ptolemaja vietvalža rokās. Taīda nemaz necentās būt barga valdniece, bet uzņēmās galma svētku rīkošanu, sūtņu pieņemšanas un tempļu ceremonijas. Jautro atēnieti tas viss ļoti apgrūtināja. Ēģiptiešu paradumi prasīja, lai valdniece, ar smagām rotaslietām izgreznojusies, stundām ilgi nekustīgi sēž neērtā tronī. Taīda centās savas pieņemšanas un piedalīšanos svinībās padarīt pēc iespējas īsākas. Izjājienus vajadzēja ierobežot ar vakara krēslas un rītausmas stundām. Ēģiptieši savu valdnieci spēja iedomāties tikai svinīgi un lēni braucam zeltītos ratos, nevis jāšus auļojam zirgā. Salmāha šeit sagaidīja savu beidzamo stundiņu, un Erīdas vajadzībām bija jāiegādā Salmāhai līdzīga — pelēka lībiešu ķēve. Boanergoss tuvojās divdesmit gadu vecumam un, kaut arī vairs nedīžājās, vēl arvien bija viegls un ātrs, nevienam zirgam nenovīdīgi neļaudams sevi apdzīt. Skaistais aidinieks, par kuru stāstīja, ka tas pirkts no amazoņu valdnieces, vienmēr piesaistīja memfisiešu īpašu uzmanību, un arī tas nepalīdzēja glabāt noslēpumā valdnieces izjājienus. Vakaros Taīdai patika sēdēt uz Nēitas tempļa kāpnēm Nīlas krastā, vērojot vareno, neskaidro upi, kas vēla savus ūdeņus uz sirdij mīļo Vidusjūru, un sagaidot, kamēr upē iemirdzēsies zvaigžņu atspulgi. Sī sēdēšana vakaros kļuva par viņas labāko atpūtu. No obligātajām varas zīmēm viņa paturēja tikai čūskas veidā darināto zelta diadēmu, svēto ureosu, kas nokarājās uz pieres. Pakāpienu zemāk sēdēja Erīda, iešķībi noskatīdamās uz divām biklām dižciltīgām ēģiptiešu meitenēm ar vēdekli un spoguli, kurām vajadzēja pastāvīgi pavadīt valdnieci. Uz upes reizēm pūta ass vējš, un ēģiptietes, gluži kailas, ja neskaita jostiņas no dažādu krāsa zīlītēm un tādas pašas kaklarotas, sāka rauties čokurā un drebināties. Erīda klusēdama deva viņām zīmi, norādīdama uz to pusi, kur atradās liela, ļoti smalkas vilnas seģene. Meitenes, pateicīgi smaidīdamas, abas

kopā ietinās tajā un sēdēja nomaļus, likdamas mierā savu valdnieci.

Nēitas templis, kur Taīda bija iesvētīta orfiķu mācībā un bija sākusi iepazīt Āzijas gudrības, jau sen bija viņai kļuvis par iemīļotu vietu. Tempļa priesteri labi atcerējās gan Dēlas filozofu, gan viņas senos apmeklējumus templī un nebrīnījās, kad viņa pēc deviņiem gadiem atkal apmeklēja templi visā Ēģiptes skaistās valdnieces diženumā. Kopš tā laika Taīda reizēm nošķīrās vientulībā senajā istabā, pilona biezajās sienās, un iedraudzējās ar dievietes galveno priesteri. Gados jaunās valdnieces un vecā priestera draudzība sākās, kad atēniete mēģināja uzzināt Hēsiones un Nearha likteni. Nearhs, izpildīdams mirušā valdnieka un drauga novēlējumu, izteiktu viņam īsi pirms nāves, ieguva visu floti un devās braucienā apkārt Arābijai, lai caur Sarkano jūru turpinātu ceļu uz Ēģipti un Nūbiju.

Kad bija apritējuši divi gadi, Taīda, neko nezinādama par Nearha likteni, nosprieda, ka, lai cik milzīga būtu izrādījusies Arābi ja, jūrniekiem jau vajadzēja būt nonākušiem pie mērķa un devušiem par sevi kādu ziņu. Viņa bija dzirdējusi par ēģiptiešu kuģo jumiem pa Sarkano jūru uz Puntu tolaik, kad vēl nebija Grieķijas, un sāka meklēt zinīgus cilvēkus. Meklēt nevajadzēja tālu. Nēitas tempļa galvenajam priesterim bija pieejami slepeno lietu arhīvi, kur glabājās pieraksti un kartes no kuģojumiem uz Puntu, to tālo Lībijas austrumu krastu, no kura jau pirms divtūkstoš gadiem ēģiptieši veda zeltu, ziloņkaulu, smaržvielas, melnos vergus un retus dzīvniekus.

Taīdai atmiņā palika apmeklējums arhīvā, kaut kur sena tempļa pazemē, netālu no mazās piramīdas. Četri kalpotāji vai priesteri ar fanātisku askētu izģindušajām sejām, no galvas līdz kājām ģērbušies Dažādu Zemju Pazinēju zaļajās mantijās, pavadīja valdnieci un Nēitas priesteri, kurš tulkoja tekstus no senās svētās valodas. Citā valodā zaļajās mantijās tērptie fanātiķi nerunāja vai arī nevēlējās runāt.

Taīdai priekšā izklāja savecējušas brūna pergamenta lapas ar neizprotamām līnijām, hieroglifiem un zīmēm lidojošu putnu izskatā.

Austrumāfrikas zeme Somālijas piekrastē, ko apdzīvoja senajiem ēģiptiešiem radnieciskie hamiti.

— Tu teici, ka neilgi pirms lielā Aleksandra nāves Nearhs ieradies Babilonā ar jauniem atklājumiem?— Nēitas priesteris apvaicājās.

— Viņa palīgs Arhijs apliecināja, ka jūra pie Eifratas grīvas ir tikai līcis starp Indiju un Arābiju,— Taīda stāstīja,— bet Hierons apgalvoja, ka Arābijas dienvidu krasts aizstiepjoties bezgala tālu uz dienvidrietumiem.

Nēitas priesteris to pārtulkoja arhīva glabātājiem, un tie gluži kā pēc komandas sāka zibināt acis. Viens dobjā balsī pateica nesaprotamus vārdus un ar kaulainu pirkstu uzsita pa vislielāko uz akmens plāksnes izklāto lapu.

— Par līci mēs nezinām neko,— Taīdas pavadonis pārtulkoja,— bet lūk, kur ir Arābijas krasts, kas stiepjas uz rietumiem un dienvidrietumiem. Rau, šeit tas beidzas ar stūri, nogriezdamies uz ziemeļrietumiem šauros jūras vārtos, mēs šo jūru saucam par Sarkano. Mūsu kuģotāji to izbraukājuši gan šurp, gan turp; tās garums ir piecsimt shēni jeb parasangi, no Vārtiem līdz Nehao kanālam — ja dievi ir žēlīgi, tas ir divu mēnešu kuģojums.

— Tātad Nearham jau sen vajadzēja būt Ēģiptē?— Taīda taujāja.— Visi deviņdesmit viņa flotes kuģi taču nevarēja aiziet bojā.

— Tu spried pareizi, augstā valdniece.

— Kas tad varēja atgadīties?

Nēitas priesteris viņas jautājumu pārtulkoja. Arhīva glabātāji murmināja nesaprotamus, burvestībām līdzīgus vārdus, ar tumšiem, izģindušiem pirkstiem bakstīja putekļainās kartes dažādās vietās un pēdīgi saskaņoja savas domas.

— Zemju pazinēji domā, ka flotes vadītājs nebūs nokļuvis Sarkanajā jūrā!— Nēitas priesteris ar pārliecību sacīja.

— Ar tik prasmīgu jūrnieku kā Nearhs tas nevarēja atgadīties! Viņam ir Feniķijas, Ēģiptes un Kipras labākie stūrmaņi.

— Tajā apvidū tas varēja gan notikt. Skaties, augstā valdniec, šeit. Tā ir Arābijas dienvidu mala, kas Indijas virzienā aizstiepjas uz austrumiem un ziemeļiem vairākus simtus shēnu. No dienvidiem tai pretī atrodas milzīgais Nūbijas vai, kā jūs sakāt, Lībijas izvirzījums, Labo Smaržu zemesrags [64] , patiešām līdzīgs ragam, kas ietiecas

Lielajā Okeānā. Mūsu jūrasbraucēji ceļā uz Puntu šo ragu apbrauca ar pūlēm, pārvarot lielas briesmas. Tas sniedzas līdz pat Arābijas malas vidum… Tagad skaties te, valdniec! Nearha flote brauca gar krastu uz dienvidrietumiem. Tur bieži gadās briesmīgas vētras. No Arābijas tuksnešiem tās nes smiltis un putekļus, kas aizsedz jūru daudzu shēnu tālumā. Tāda vētra varēja pārsteigt arī Nearhu, kad viņa flote atradās pret pašu Labo Smaržu raga galu. Pie ieapaļā līča Arābijas krasts aizliecas tieši uz dienvidiem kā Pērļu raga smaile. Tieši pretim astoņdesmit shēnu attālumā atrodas Nūbijas rags. Iedomājies tagad, ka spēcīga smilšu vētra aizdzina floti uz dienvidiem. Kuģi nemanāmi nobrauca attālumu starp Arābiju un Nūbiju. Tālāk no Raga austrumpuses krasts virzās uz dienvidiem, arvien vairāk atkāpdamies uz rietumiem. Ko darīs flotes vadītājs, kurš dodas gar Arābiju uz dienvidrietumiem? e

— Turpinās kuģot gar Lībijas krastiem, domādams, ka brauc gar Arābiju!— Taīda nevilcinoties atbildēja.

— Protams! Un redzi — uz dienvidiem no Labo Smaržu zemesraga krasts virzās uz dienvidrietumiem līdz pat Puntai vēl piecsimt shēnu. Tālāk tas pavirzīsies uz dienvidaustrumiem, un tad gan flotes vadītājs atklās savu kļūdu.

— Un kas tad notiks?

— To es tev nevaru pateikt, es nepazīstu Nearhu. Viņš var griezties atpakaļ. Ja viņš ir sīkstas un drosmīgas dabas, tad dosies uz priekšu un apkārt Lībijai, kā pēc varenā Neaho pavēles darīja feniķieši.

— Krētietis ir ļoti neatlaidīgs un sīksts,— Taīda bēdīgi sacīja,— turklāt Aleksandrs pats, neko nezinādams par Neaho, sapņoja par kuģu sūtīšanu apkārt Libijai.

_—Tādā gadījumā gaidi floti pēc trim gadiem — tāpat kā feniķiešus,— priesteris atbildēja,— divi gadi jau pagājuši…

Taīda uz krietnu bridi iegrima domas.

Jā, nepaies ne pieci gadi, un kļūs skaidrs, ka Nearha flote ir nozudusi bez vēsts bezgalīgās jūras plašumos. Kopā ar krētieti no Taīdas dzīves uz visiem laikiem iļ aizies arī «No čūskas dzimusī». Paliks vienīgi Erīda. Nenovēršami zaudējumi sekoja cits citam. Ļoti sen nebija | pienākušas vēstis no Līsipa. Kopš tās reizes, kad viņš ziņoja atēnietei, ka ir pārdevis Anadiomeni Seleikam un

las skulptūru iemainījis indiešiem pret ziloņiem. Cik ziloņu par to dots, LIsips nezināja, bet divdesmit pieci talanti, pievienoti tiem divpadsmit talantiem, ko maksāja sudrabs, tas ir — ap divsimt divdesmit tūkstošiem drahmu, bija milzīga summa. Viņa skolotājam aizrakstīja, lai šo naudu izlieto tēlnieku skolai Kārijā — tādu nodibināt viņš sapņoja jau sen, taču atbildi Taīda nesaņēma. Ar dižo skulptoru bija kaut kas atgadījies. Vai ari nemitīgais karš Jonijā un Mesopotāmijā par Aleksandra mantojumu nebija ļāvis vēstulei nonākt galā?

Taīdas neskaidrā nojausma, ka viņas skolotāja nav vairs starp dzīvajiem, bija pareiza. Aizbraucis uz Grieķiju un sastapies ar Kasandru, kurš it kā viņam pasūtījis statuju, Lisips bija sācis slikti justies un drīz vien nomiris. Viņa mantinieks, vecākais dēls Eitikrats, atvēra liela tēlnieka slepeno lādi. Līsipam kopš sākta gala bija paradums: pēc katras statujas pārdošanas ielikt šajā lādē vienu zelta gabalu. Eitikrats saskaitīja pusotra tūkstoša zelta gabalu, un tikai tad kļuva redzams tēlnieka gigantiskais darbs. Taīda būtu vēl vairāk pārsteigta, ja uzzinātu, ka no visām Līsipa pusotra tūkstoša statujām līdz Grieķijas mākslas mantiniekiem nav nonākusi neviena pati! Tikai nedaudzas kļuvušas pazīstamas vēlākajām paaudzēm, pateicoties Romā no marmora darinātajām Līsipa bronzas oriģinālu kopijām. To zinādama, atēniete būtu sapratusi, cik maz cerību, ka saglabāsies viņas sudraba statuja, ja jau pat bronzu vēlākie tumsonīgie Grieķijas, Mazāzijas un Ēģipties iekarotāji pārkausēja ieročos.

Daudz cilvēku bija nogrimuši Amelē tas (no Raizēm Atbrīvojošajā) straumē, kas plūda Aīda valstībā. Cik daudz pārmaiņu, iespaidu, neparastu pārdzīvojumu bijis desmit gadu laikā. Kopš tā brīža, kad Taīda pameta Atēnas, lai dotos uz Ēģipti, un atkal atgriezās šurp kā valdniece, gadi bija aiztraukušies kā viesulis. Un cik maz pārmaiņu notika tagad! Laiks tecēja gausi kā Nīla ziemā. Varbūt tā tas ir visiem, kas, valdnieki būdami, nevalda? Valdniecēm, kuru vīri ir īstie valdītāji? Tā Roksanai vajadzēja justies, Aleksandram dzīvam esot, bet tagad viņa droši vien jūtas vēl sliktāk? Mazo Aleksandru, kurš piedzima divus mēnešus pēc lielā karavadoņa nāves, apsargā kā talismanu un kā tiesības valdīt: sākumā to darīja Grieķijas un Maķedonijas augstākais stratēgs Antipatrs, bet pēc viņa nāves Antigons Vienacis.

Nomira arī Aristotelis, tikai par vienu gadu pārdzīvo

jis savu diženo skolnieku. Atēnu Likeju tagad vada augu pazinējs Teofrasts. Vēl arvien tur starp lieliskām priedēm un kastaņkokiem pastaigājas nopietni skolnieki, kam dota iespēja apgūt apslēptas zinibas, bet vakaros atēnieši te pulcējas, lai paklausītos filozofiskas runas. LIsips bija Taīdai Ekbatanās stāstījis par jaunas stoiķu mācības rašanos, kas apgalvoja, ka visi cilvēki ir tiesībās vienlīdzīgi pasaules pilsoņi, un pirmajai patiesajai cilvēka uzvedības novērtēšanas sistēmai pamatā lika nevis ticību dievišķajam vārdam, bet cilvēka dzīves sabiedrisko nepieciešamību…

Priesteris pārtrauca viņas domas, pavaicādams:

— Vai augstā valdniece vairāk neko nevēlas uzzināt?

Taīda atguvās. Viņi tuvojās Nēitas templim, kur Erīda

noraizējusies slaidiem soļiem kāpa pa platajām kāpnēm.

— Saki, tēvs,— kāpēc man atklāja jūru un zemju slepenās kartes, bet no Aleksandra vai tā paša Nearha tās slēpa?

— Mums neviens neprasīja, bet zināšanas tiek sniegtas tikai tiem, kas tās meklē. Tu esi viena no mums, neesi bīstama un neesi varena, jo netiecies pēc varas. Vēl neviens liels ģēnijs, karavadonis vai valdnieks, lai viņš nāktu no kādas tautas nākdams, nav atnesis cilvēkiem laimi! Jo varenāks kāds ir, jo lielāku postu viņš rada. Parasti cilvēki pakļaujas tūkstošgadīgiem likumiem, kas izauguši no paaudžu veselīgās pieredzes. Tiem rokas saista dzīves nepieciešamība, ticība un kalpošana dieviem un varai. Izcils cilvēks iedomājas sevi augstāku par visu vispārcilvēcisko, sagraudams esamības pamatus, un izdara nelabojamu kļūdu, kas visū viņa paveikto iznīcina un nogāž Tumsības bezdibenī. Dieviem līdzīgie cilvēki nes laimi tikai tad, ja tiem rokās nav varas: filozofi, ārsti, dzejnieki vai mākslinieki.

—Tu domā, ka Aleksandrs ir atnesis tikai ciešanas un nelaimes?

_ — Vēl viņa darbi nav izsvērti laika svaros, vēl tiesātāji dievi nav aplēsuši viņa dzīves balto un melno pusi. Un man pietrūkst prāta, lai aptvertu, cik liels ir viss viņa veikums. Sākumā viņam tika dots skaistums un miesas spēks, drosmīga sirds un skaidrs, visaptverošs prāts, vēlāk zināšanas. Pēc tam viņš ieguva militāro spēku: maķedoniešu un grieķu karavīru cietās sirdis un norūdītos augumus. Viņš gribēja vairot zināšanas, bet pavairoja bagātību, reizē paņemdams visu, kas gadsimtiem bija krājies lielā tautā, milzīgā valsti. Būdams jauns, viņš neapdomīgi izdāļāja dārgumus, pats nebūdams ne alkatīgs, ne izšķērdīgs. Taču izdāļāja tos tikpat necienīgās rokās, kādās šī bagātība bija agrāk. Tikai agrākās bija šo bagātību turējušas savā zemē, kamēr jaunās rokas, viegli ieguvušas, izšķieda par niekiem un pa svešām zemēm, padarot bagātus alkatīgos un apdomīgos tirgotājus, par nieka naudu pārdodot viņiem senus mākslas darbus un desmitiem tūkstošiem par vergiem padarīto iedzīvotāju. Un tā Aleksandra spēks sadrumstalojās, zaudēdams jebkādu mērķi. Dabiskā pretestība, ko izrādīja tautas, atvairīdamas ielaušanos viņu dzimtajā zemē, izraisīja niknumu, cietsirdīgu un asiņainu varmācību, dieviem netīkamo neaizsargātu cilvēku izkaušanu. Aleksandrs nevis centās iepazīt kādu zemi un vairot mieru, lai atrastu kaut ko kopīgu ar tām ieražām, ticējumiem un mērķiem, kas visā pasaulē cilvēkiem ir līdzīgi, bet radīja neskaitāmus nākotnes cīņu, intrigu un nelaimju perēkļus. Arī tagad, vairākus gadus pēc impērijas sadalīšanas, vel arvien līst asinis un karš Grieķijā, Jonijā, Mesopotāmijā un Zaļās jūras salas nenorimst.

— Kāpēc tad ir noticis tā, nevis citādi, tēvs?—Taīda ievaicājās.

— Citādi nevar būt, ja tas, kam ir dots Spēks, Zelts un Vara mainīt valstu un cilvēku likteņus, nesaprot, ka ikkatrai šīs varenības sastāvdaļai ir sava otrā puse, ko liktenis nepielūdzami pavērsīs pret cilvēku, ja netiks ievērota piesardzība. Zeltam tā ir — citu pazemošana, neganta skaudība, cīņa par bagātību bagātības dēļ; Spēkam — nikna cietsirdība, varmācība un slepkavība; Varai — ietiepīga Spēka un Zelta izmantošana, trula aklība.

— Kur tad rast aizstāvību pret šiem ļaunajiem spēkiem?

— Mīlestībā, mana meita. Ja visas trīs varenās sviras tiek darbinātas ar mīlestību un cilvēkmīlestības vārdā.

— Vai Mīlestībai nav pretējas puses?

— Ak vai! Ir gan, tikai tā izpaužas citā,— daudz personiskākā līmenī. Cilvēku savstarpējās attiecības var izraisīt vēlēšanos otru pazemot, mocīt un iemīt dubļos, cilvēkiem ar gaišām sirdīm tādas tieksmes nepiemīt, bet pūļa cilvēkam, kurš — ja ne pats, tad vismaz viņa senči vai tuvinieki ir sisti un pazemoti,— tas ir raksturīgi.

— Tu neatbildēji, kā no tā izvairīties, tēvs.

— Vienmer turies ceļa vidu, neizlaižot no acīm ceļa malas.

— Ak, es zinu. Mans skolotājs teica to pašu. Acīmredzot gudrība visur nonāk pie vienas un tās pašas atziņas.

— Vai esi lasījusi uzrakstu uz mūsu tempļa frontona, lūk, šo te?

— Es neprotu izlasīt svēto valodu un Ēģiptes seno rakstību!

— «Mēden agan»—«Nekā lieka»; «Par visu cildenāka— mēra izjūta»; «Par visu ļaunāka — nekaunīga augstprātība»; «Iepazīsti savas sirds dziļumu»!

— Tādi paši izteicieni ir rakstīti uz Apollona tempļa Delfos.

— Tas ir apliecinājums tam, ko tu teici!

—Tas nozīmē, ka augstākās gudrības vaigs vienmēr un visur pievēršas pašam cilvēkam, apejot dievus?

— Tā tas ir, taču piesargies šādas patiesības sacīt visu veidu ticīgajiem un bērnišķīgi naivajiem un negantajiem fanātiķiem! Patiesība un labais spīd kā lāpas, apgaismojot ceļu tiem, kas maldās tumsībā. Bet var taču ar lāpu rokā ieiet viegli aizdegošās eļļas glabātavā, un eļļa uzliesmo no vismazākās dzirkslelītes!

Taīda uzmeta ciešu skatienu vecajam priesterim un piepeši pavaicāja:

— Saki — vai tevi nepārsteidz tāda Ēģiptes valdniece, kas neprot lasīt ēģiptiešu rakstus?

— Nē. Tu varbūt domā, ka daudzas valdnieces prata svēto valodu? Tad tu maldies! Un tu esi pārāka par daudzām ne tikai ar savu skaistumu, bet ari ar to, ka pazīsti dažādas ticības. Ticība — tā ir tautas dvēsele, tā nosaka ieražas, likumus un cilvēku izturēšanos! Bet tu dziedi Isīdas Spoguļa ceremonijā kā dzimusi ēģiptiete, dejo svēto Segas deju kā feniķiete, auļo uz zirga kā lībiete un peldi kā Zaļās jūras nereīda. Tas savaldzina visus, kas apdzīvo Melno Zemi.

— Kā tu to zini?

Vecais virs tikai pavīpsnāja.

— Saki, mans tēvs, ja es gribēšu uzzināt ko vairāk par tālajām Lībijas un Nūbijas zemēm, vai tu man palīdzēsi?

— Palīdzēšu,— vecais priesteris nešaubīdamies bija ar mieru.

Un Taīda sāka vākt visas ģeogrāfiskās ziņas un retu zvēru, akmeņu un augu aprakstus, kādi vien Ēģiptē bija

uzkrājušies četros gadu tūkstošos. Visvairāk atklājumu pirms trīsdesmit un divdesmit gadsimtiem bija izdarījuši Augšēģiptes faraonu vietvalži, izraugoties par savu rezidenci Siēni [65] vai elefantini. sie lepnie un drosmīgie cilvēki bija sevi dēvējuši par «Dienvidu galvenajiem karavānu vadītājiem» un «visa tā pārzinātājiem, kas ir un kā nav». Sie titulējumi jaunajai valdniecei it īpaši patika. «Pārzinātāji» uz sauszemes ierīkoja ceļus, kas veda dziļi iekšā noslēpumainajā kontinentā, par kuru grieķiem skaidra priekšstata nebija pat pēc Hērodota, kaut gan jau Krētas jūras valdnieki, bez šaubām, bija zinājuši vairāk.

Tā iesākās priestera un valdnieces draudzība. Memfisieši zināja, ka valdniecei Taīdai vakaros patīk vientulība, un viņi nekad netraucēja tās mieru. Un neparasti klusajos vakaros, kad mijkrēšļa gaisma visam nomācošajam, pasaulīgajam un skarbajam pārklāja caurspīdīgu, bezkrāsainu plīvuru bez jebkādas ēnas, atēniete Nilas krastā nodevās atmiņām. Taīda bija atmetusi sapņus un bieži domāja par pagātni. Varbūt tas liecināja, ka tuvojas vecums, kad vairs nav sapņu par nākotni, skumju par nepiepildīto un ilgu pēc jauna pavērsiena dzīvē?

Vērīgā atēniete nemaz nevarēja nepamanīt kraso atšķirību starp ēģiptiešu tautas un tās valdnieku dzīvi. Pavisam citādi bija Grieķijā, kur pat tirānijas laikos tauta un valdnieki veidoja vienotu veselumu ar vienādam ieražām, paradumiem un pienākumiem pret dieviem un garīgo dzīvi.

Ēģiptiešu tauta dzīvoja pati par sevi nožēlojamu un pelēcīgu dzīvi. Valdītāji bija neliela saujiņa privileģēto, kuru pastāvēšanai pat viņu pašu acīs nebija ne cita mērķa, ne jēgas kā vien cīņa par varu un bagātu dzīvi. Par valdnieku kļūstot Ptolemajam, apstākļi nemainījās, vismaz šeit, Ēģiptes iekšienē, ne, varbūt vienīgi Aleksandrijā. Kam gan tad vajadzīga viņa, Memfisas valdniece? Lai būtu par vienu liekēdi vairāk? Kad bija norimusi pirmā jūsma par varas ārējo izpausmi, Taīdai tas viss sāka likties apkaunojošs. Tagad viņa saprata, kāpēc sagrūst pieminekļi un tempļi, kāpēc smiltis aizputina dižās pagātnes lepno slavu. Ne tauta, kas zaudējusi interesi par dzīvi, ne augstmaņi, kas neizprata senā skaistuma nozīmi un nerūpējās ne par ko citu kā vien par sīkām personiskām vajadzībām, zināms, nevarēja pasargāt tūkstošiem gadu laikā sakrāto milzīgo daudzumu Ēģiptes arhitektūras un mākslas dārgumu.

Taīdu tirdija nemierīgas domas. Viņa nošķīrās vientulībā pils augšējā zālē ar gaišziliem griestiem un melnkoka stabiem, starp kuriem sienu vietā karājās smagas gaišpelēka auduma drapērijas, kuru daudzās krokas viņai atgādināja Persepoles piļu rievotās kolonnas.

Skaudrā augšējā gaisma divos milzīgos metāla spoguļos atstaroja griestu zilumu. Taīda nostājās spoguļu priekšā, turēdama rokā trešo, apaļu, ar rokturi guļošas lauvenes veidā, un pamatīgi sevi aplūkoja no galvas līdz kājām.

Viņas spēcīgais ķermenis bija zaudējis jaunības izaicinošo vieglumu, tomēr bija palicis nevainojams arī tagad, kad Taīda jau pārkāpusi trīsdesmit septiņu gadu slieksni un krietni paaugušies viņas divi bērni. Augums bija kļuvis stingrāks, platāks un ieguvis krasākus izliekumus, tomēr, tāpat kā seja, bija izturējis dzīves pārbaudījumus. Gadi bija padarījuši asākas lūpu un vaigu līnijas, taču kakls, kuru laiks katras sievietes ķermenī skar visnesaudzīgāk, vēl arvien lepni turēja galvu, līdzīgs marmora koionnai, ko meistariski iekrāsojis Nīkijs. Taīdā uzbangoja draiskulība, neatturama vēlēšanās pastrādāt kaut ko aizliegtu, apreibinādama viņu kā senajās Atēnu dienās. Viņa pasauca Erīdu, un abas slepus, aizbēgušas no pavadoņiem, jāja uz tuksnesi. Tur viņas, drēbes nometušas, dziedādamas lībiešu kaujas dziesmas, kā kailas amazones laidās trakos auļos, kamēr zirgi bija noskrieti putās. Tad abas lēni un cienīgi atgriezās pilī.

Lai būtu vieglāk izslapstīties no galminiekiem un apsardzes karavīriem, Taīda sāka turēt zirgus kāda veca nūbieša mājā pilsētas austrumdaļas dienvidu nomalē.

Tomēr doties šādos izjājienos, kā arī peldēt no krokodiliem aizsargātajā attekā izdevās reti. Daudz biežāk Taīda, nogurusi no kādas ēģiptiski gausas ceremonijas, padzīvojusies ar meitu, devās vadīt krēslas stundas uz Nēitas tempļa pakāpieniem.

Ēģiptiešu meitenes, ietinušās segā, mierīgi gulēja. Erīda, atspiedusi zodu pret augstu izslietiem ceļgaliem, bija sastingusi ar plati atplestām acīm. Viņa prata ieslīgt miegam līdzīgā stāvoklī, nezaudējot modrību.

Krēslā baismīgā svina krāsā iedegās Niktūrs — Nakts

Sargs, atgādinādams Taīdai viņas pirmo ierašanos Ēģiptē, kad viņu, nolemtu par upuri Sebekam, izglāba Menedēms — karavīrs ar īstu Hērakla vīrišķību.

Taīda gribēja uzcelt pieminekli Hēgesihorai un Menedēmam, izveidojot viņiem te, Memfisā, no kurienes upe aiznesa viņu pelnus uz dzimto jūru, kenotafu. Bet tad pārdomāja. Piemineklis būtu svešāds starp tūkstošiem cilticlbnieku pieminekļu, kas pauž citādas jūtas un paradumus. Hēgesihoras un Menedēma tēli te būtu vientuļi tāpat kā Taīda pati. Un, kad vairs nebūs Taīdas, kurš tad rūpēsies par kenotafu? Te jau nav Grieķija, kur ikviens kopš bērnības saudzē skulptūru skaistumu un nevienam nekad neienāks prātā to sabojāt.

Ja Memfisā mūzu cienītāji, it īpaši grieķi, vēl atcerējās zeltmataino spartieti, tad kurš gan pazina Menedēmu — vienu no tūkstoš lakoniešu algotņiem? Un Taīda no pieminekļa celšanas atteicās. Aleksandrijā tika izveidots lielisks marmora augstcilnis un nosūtīts uz Hēgesihoras un Menedema dzimteni. Nakts Sarga parādīšanās Taīdas sirdi modināja sēras pēc mirušajiem un neskaidru nemieru…

Pili viņu gaidīja patīkams jaunums. Ptolemajs bija atsūtījis skaistu Trāķijas vergu, pieredzējušu zirgkopi, un Boanergosam brīnumskaisti darinātus iemauktus, izrotātus ar sarkanu zeltu, pieskaņojot zirga spalvas krāsai. Ptolemajs, tāpat kā agrāk, juzdamies vainīgs Taīdas priekšā, sūtīja negaidītas un greznas dāvanas.

No rīta atēniete lika atvest aidinieku, lai izjājienā palepotos ar jaunajām zirglietām. Vergs izveda melnkrēpjaino zirgu ar zaigojošajiem iemauktiem un kaldinātu pieres saiti, uz kuras bija attēlotas panteras niknā cīniņā. Taīda noglāstīja savu mīluli, noskūpstīja uz siltā purna starp jūtīgajām nāsīm. Boanergoss, aprauti un mīlīgi iezviegdamies, trina galvu gar savas saimnieces kailo kreiso plecu un nepacietīgi piecirta kāju, laužņus kodīdams. Taīda jau gribēja lēkt zirgam mugurā, kad atskrēja Eirānas aukle, saukdama, ka meitene saslimusi. Pametusi pavadas skaistajam zirgupuisim, atēniete aizsteidzās atpakaļ uz pili un atrada meitu slimu gultā. Izrādījās, ka meitenīte bija izskrējusi dārzā un tur saēdusies zaļus

Senajiem grieķiem kaps bez miruša; to aiz cieņas izveidoja kara kritušajiem vai jūra noslīkušajiem, kuru līķus neatrada.

persiešu ābolus, bet aukle viņu vēl sabarojusi ar mandeļu cepumiem.

Pils ārsts sāpes drīz vien novērsa. Pamasējusi un nomierinājusi meitu, Taīda beidzot atcerējās, ka aidinieks būs viņu pagalam nogaidījies un var pat salauzt slitu. Kaut nu Erīdai būtu ienācis prātā zirgu izjādīt.

Uz zirgustalli aizsūtītā kalpone atdrāzās kopā ar veco zirgupuisi un, krizdama ceļos valdnieces priekšā, vienā paņēmienā izgrūda, ka Boanergoss noindēts, bet Erida ar savu zirgu nozudusi.

Atēniete sagrāba aiz pleca veco zirgupuisi, kurš ari bija nometies ceļos. Viņa drēbju plānais audums no rāviena nostirkšķēja.

— Neesmu vainīgs, valdniec,— vecais vīrs cienīgi sacīja,— zirgu ir noindējis tas, kurš izgatavojis zelta iemauktus. Ēģiptes saule, ej un paskaties pati!

Taīda atjēdzās, pa kaklu pa galvu noskrēja lejup pa kāpnēm un traucās uz stalli. īsajā jāšanai pielāgotājā eksomīdā, kas viņai bija mugurā garā valdnieces tērpa vietā, skriet bija viegli, un Taīda apsteidza visus.

Boanergoss gulēja uz kreisā sāna, izstiepis kājas ar melnajiem, skaisti veidotajiem nagiem. Biezo pieres krēpju šķipsna pa pusei aizsedza stiklaino aci. Krampju sarauto lūpu kaktiņā bija izplūdis baismīgs zilums.

Taīdai likās, ka uzticamais zirgs ar pārmetumu un gaidām noskatās viņā, kas nebija laikā atsteigusies palīgā. Ēģiptes valdniece nokrita ceļos, neslēpdama asaras, un izmisīgā cerībā izstiepa rokas, lai paceltu smago galvu. Spēcīgs rāviens no mugurpuses aizkavēja viņu pieskarties aidiniekam. Niknumā Taīda pasviedās atpakaļ strauji kā pantera un sastapās ar Eridas zilo acu drūmo skatienu. Draudzene smagi elsoja. Viņai aiz muguras apsardzes karavīrs mēģināja satvert putās nodzītās ķēves pavadas.

— Neaiztiec, varbūt ir saindētas visas zirglietas! Nolādētais vergs tām pieskārās ar cimdiem, bet es kā nelga iedomājos, ka viņš tā rīkojas, baidīdamies notraipīt mirdzošo zeltu. Ja tu būtu jājusi tūlīt… Lielā DievieLe tevi sargā!

— Kur ir tas nelietis? Kur ir slepkava?

— Es nojautu ko nelabu, kad viņu izbiedēja lava aizkavēšanās un viņš sāka šaudīties šurp turp, bet, kad Boanergoss piepeši sabruka ceļos, viņš metās bēgt. Es vispirms steidzos pie zirga un uzreiz nepasaucu sardzi. Tas nekrietnais nelietis aizbēga. Viņu meklē!

Taīda izslējās un noslaucīja asaras.

— Nesaprotu: kāda gan jēga noindēt Boanergosu, nevis mani?

— To izdarīt ir grūtāk. Par tavu ēdienu un dzērienu atbild daudzi cilvēki.

— Bet kāds tam sakars ar manu nabaga aidinieku?

— Inde neiedarbojās uzreiz. Tev lika dots tieši tik daudz laika, lai izjātu pastaigā un attālinātos no pilsētas. Tur Boanergoss būtu nokritis…

— Tu domā, tur bija slēpnis?

Atbildes vietā Erīda saņēma Taīdu aiz rokas un veda uz vārtiem. Karavīru aplis pašķirās, galvas zemu noliecās, un Taīda ieraudzīja divu nepazīstamu cilvēku ķermeņus, pēc apģērba spriežot, tie bija Deltas iedzīvotāji. Pārvērstās sejas un uzblīdušās mutes noradīja uz nāves cēloni.

— Lūk, pierādījums. Mēs abas būtu nokāpušas no zirgiem, noņēmušās ar Boanergosu, bet šiem abiem bija gari dunči. Es ar jātnieku vienību aizauļoju uz mūsu iemīļoto vietu aiz sarkanā obeliska. Mēs viņus ielencām, taču šie hiēnas paguva norit indi. Tas, kurš viņus sūtījis, labi zina, kā šādas lietas darāmas, un bija viņus apgādājis ar visu nepieciešamo, lai apslēptu pēdas. Viņi zināja mūsu izjājienu laiku un vietu, bet mēs iedomājāmies, ka jājam neviena nemanītas!

— Bet tu taču nedomā, ka…

— Protams, nē. Drosmīgais karavīrs, taisnīgais valdnieks un sieviešu mīlētājs nemūžam to nespētu! Nē, te nomanāma galma intrigās pieredzējuša cilvēka roka, varbūt pat sievietes roka…

Taīda nodrebēja un sažņaudza dūres.

— Ejam pie Boanergosa!

Ap aidinieku stāvēja karavīri un zirgupuiši, gaidīdami rīkojumus.

— Uzvelciet cimdus un noņemiet iemauktus!— Taīda pavēlēja.— Man vajadzētu laiku pārdomām,— viņa rūgti pažēlojās Erīdai, norādīdama uz pieres saites zeltā kaltajām panterām, kas bija saķērušās cīniņā,— dāvanas sūtītājs nav bijis piesardzīgs. Vai varbūt tādi cilvēki uzskata, ka ir gudrāki par visiem citiem?

— Bet ja nu tas ir pierādījums tā cilvēka rokās, kuram vajadzēs atgādināt savus nopelnus?— Erīda atvaicāja.

— Mana gudrā dieviete!— atēniete izsaucās, apskaudama melno priesterieni.— Tad jau tā varēja arī nebūt viņa?

Erīda piekrizdama nolieca galvu.

— Nevis viņa, bet kāds, kam ir izdevīgi, lai valdītu viņa? Tas ir briesmīgs vārds—«izdevīgi», ja tas atskan tāda cilvēka mutē, kam ir vara pār citiem. Cik daudzi visnekrietnākie darbi ir pastrādāti tieši tādēļ, ka tas bijis izdevīgi!

Taīda bija izlēmusi.

— Iemauktus ietiniet audeklā, iemērciet karstos vaskos un iešujiet biezā ādā. Es pielikšu savu zīmogu. Manu Boanergosu aizvediet pie sarkanā obeliska. Lai viņam izlauž kapu plakankalnes malā virs līdzenuma. Atsauciet šurp akmeņkaļus, kuri strādā pie Nēitas tempļa jaunā pilona būves, es ar viņiem gribu runāt. Un valdnieka darbnīcu tēlnieku HabAu!

Taīda līdz vakaram apspriedās ar meistariem, līdz nolēma uz Boanergosa kapa uzstādīt vertikālu plāksni ar drosmīgi veidotu pretī saulei skrejoša aidinieka attēlu. Tēlnieks uzstāja, ka vajadzīgs valdnieces attēls ar viņas svētajiem pievārdiem. Taīda stingri aizliedza izdarīt jelkādus uzrakstus, izņemot dažus vārdus grieķiski: «Boanergoss, Taīdas zirgs».

Vienlaikus viņa lūdza Erīdu savākt visas viņas mīļākās mantas, rotaslietas un drēbes. Indijas un Mesopotāmijas retumus Taīda lika novietot visus vienā noliktavā, uzdodama šo darbu uzticamajam Roikam. Tesālieša ģimenē jau bija septiņi cilvēki, ieskaitot otro sievu — feniķieti. Taīda jau sen bija ievērojusi maķedoniešu un grieķu tieksmi pēc feniķietēm un greizacainajām skitietēm no tālajiem austrumu kalniem. Gan vienas, gan otras bija lieliskas sievas, uzticīgas un izturīgas, kā arī rūpīgas saimnieces.

Roika vecākais dēls, kurš bija apguvis zinības, kalpoja Taīdas namā par mantzini. Viņš saņēma uzdevumu saskaitīt un savākt vienkopus visu skaidro naudu, zeltu un dārglietas, kuru sanāca krietni daudz.

To visu paveikusi, Taīda atlaidās ziloņkaula sēdeklī.

— Ko tu esi sadomājusi, kundze un valdniece?— Erīda ieprasījās neparasti maigi, glāstīdama un laizdama caur pirkstiem viņas atpītos melnos matus.

Taīda klusēja.

— Vai gan valdniece kādreiz ir pametusi valsti un devusies prom no zemes, kurā valda?—Erīda atkal sacīja.— Vai tā nebūs augstajam stāvoklim un liktenim neatbilstoša mazdūšība?

— Ja valdniece nevalda, tad viņas augstais stāvoklis ir tikai šķietams,— viņai pieskaņodamās, atbildēja Taīda,— vai nebūtu prātīgāk atdot vietu tam, kura valdīšana nebūs tikai šķietama?

— Memf isā?

— Aleksandrija. Te vairs nebūs valdnieču, tikai vietvaldis, kura rokās jau tāpat ir visa vara. Tomēr šādas runas ir priekšlaicīgas. Es gribu aizbraukt pie Ptolemaja un apspriesties ar viņu par visu.

— Vai sen, kopš valdnieks izteica savu visaugstāko atzinību par tavu darbošanos šeit? Tevis savāktās ziņas par Nūbiju, Puntu un par Libiju vispār ir kļuvušas par pamatu visas valsts ģeogrāfijas izpētīšanai Aleksandrijas Mūsējā. Viņš slavēja arī valdnieces Taīdas laiviniekus…

Melnā priesteriene atgādināja par jaunekļiem, kurus Taīda bija aicinājusi pildīt glābēj dienestu biezi apdzīvotās vietās gar Nīlas krastu. Ļoti daudz mazu bērnu, kas dzīvoja tuvu lielajai upei, noslīka vai aizgāja bojā, krokodilu aprīti. Vieglas, ātras laivas ar zaļu karogu kārts galā tagad braukāja gar krastu, uzmanīdamas upi un vienmēr gatavas doties palīgā bērniem un dzīvniekiem. Tiklab bērnus, kā dzīvniekus Taīda ļoti mīlēja, un tie viņai atmaksāja ar pilnīgu uzticēšanos.

Erīda dārza krūmos šķita saklausām čaboņu. Nodzēsusi gaismu, viņa palūkojās lejup.

Tumša bezvēja nakts apņēma nelielo pili, ko Taīda bija izraudzījusies dzīvošanai Memfisas parku daļas pašā vidū. Kokos nekustējās ne lapiņa, suņi nerēja, likai sikspārņi šaudījās šurp un turp. Abas draudzenes saklausīja sikspārņu tikko sadzirdamo pīkstēšanu. So pīkstienu saklausīšana grieķiem un ēģiptiešiem bija vecuma mēraukla. Kad cilvēks vairs nesadzirdēja sikspārņus, iestājās lūzums dzīvē, sākās vecums.

— Es iziešu paskatīties galerijā,— Erīda pačukstēja,— man dara raizes skaistulis, kurš paguva aizbēgt.

— Pēc līdzdalībnieku bojāejas viņš vairs neko neuzdrīkstēsies,— Taīda iebilda.

— Droši vien. Un tomēr es paskatīšos. Nededz gaismu!— Un Erīda pagaisa tumsā.

Pils augšējās istabas izgāja uz galeriju, kas bija savienota ar vaļēju verandu celtnes austrumu un ziemeļu pusē. Galeriju no verandas atdalīja papirusa māšu bīdāmās sieniņas, bet no istabām — gaišzili puscaurspldīgi aizkari, kas bija stingri nostiepti starp koka kolonnām. Ziemeļpuses galerijā dega lampioni, kas tumšajā istabā, kur sēdēja Taīda, meta kaut ko līdzīgu mēness gaismai.

Piepeši uz aizkariem skaidri iezīmējās gandrīz kaila vīrieša siluets, nācējs slapstījās, turēdams rokā īsu vāli. Taīda bez trokšņa piecēlās, taustīdamās pēc kaut kā, ar ko varētu aizstāvēties, un ar abām rokām satvēra gandrīz talantu smagu oniksa vāzi. Pirmajai ēnai aiz muguras tikpat klusi parādījās otra — Erīda, rau, viņa izvelk briesmīgo dunci. Pirmā ēna apstājās ieklausīdamās. Taīda lēni tuvojās, pacēlusi vāzi virs galvas. Sastinga arī Erīda. Cilvēks ar vāli brīdi pastāvēja, tad klusi—tikai mazliet skaļāk par sikspārni — iesvilpās. Erīdai aiz muguras iznira trešā ēna ar garu nazi rokā. Turpmākais norisinājās vienā acumirklī. Priekšējais cilvēks ar kreiso roku no gurnu apsēja izrāva nazi, vienā atvēzienā pāršķēla cieši nostiepto audumu, un las pašķīrās. Aizmugurējais, ieraudzījis Taīdu, ar apslāpētu saucienu brīdināja savu biedru, bet tas nepaguva pagriezties atpakaļ, kad saņēma dunča dūrienu kreisajā plecā — duncis ietriecās līdz pat spalam. Taīda uzsauca: «Sargies!»— melnā priesteriene pagriezās, otrs slepkava metās viņai virsū. Atcniete no visa spēka meta oniksa vāzi pazīstamajā trāķieša sejā; slepkava paguva vienlaikus ar Taīdu izmest savu nazi, un Erīda nokrita uz grīdas savam upurim pie kājām, pārplūzdama asinīm.

Uz valdnieces saucienu saskrēja sardze un gandrīz visa viņas pils saime, kurā pēc Ptolemaja neatlaidīga lūguma tika ieskaitīts arī prasmīgs ārsts.

Tika iedegts desmitiem lampionu. Taīda aizliedza nest Erīdu prom. Viņu noguldīja valdnieces gultā. Pirmais slepkava bija nogalināts uz vietas, bet otrs vēl bija dzīvs un pūlējās piecelties četrrāpus. Taīda izrāva Erīdas svēto dunci un pacēla to pār otro slepkavu, bet tad — kaut ko iedomājusies — nolaida roku.

— Sapuriniet viņu!—valdniece pavēlēja karavīriem.— Varbūt viņš nāks pie sajēgas. Aplejiet ar ūdeni. Skrieniet pēc mana tulka!

Atsteidzās tulks, kurš prata astoņas valodas. Taču atēniete, par viņu aizmirsusi, nokrita ceļos pie draudzenes guļvietas, kurai otrā pusē rosījās ārsts, pūlēdamies apturēt stipri plūstošās asinis. Viņa saņēma Erīdas roku, kas bija kļuvusi auksta, un spieda pie sava vaiga.

Melnās priesterienes plakstiņi nodrebēja, pavērās neko neredzošās zilās acis, tajās iekvēlojās apziņas dzirksts, un pelēkajām lūpām pārslīdēja smaids.^

— Kā grieķiete…— Erīda tikko dzirdami nočukstēja.

Valdnieces izmisuma brēciens lika visiem istabā noslīgt ceļos.

— Erīda, mīļotā draudzene, neaizej! Neatstāj mani vienu!

Tikai tagad Taīda pilnībā izjuta, cik dārga viņai ir šī «melnā, bet caurcaurēm daiļā», kā Erīdu dēvēja viņas draugi. Erīda bija dārgāka par visu pasaulē, dārgāka par pašu dzīvi, jo dzīve bez mierīgās un gudrās draudzenes, kuras nelokāmība bija gluži dievišķa, Taīdai šķita neiedomājama.

Visi valdniecei tuvie cilvēki cienīja Erīdu, kaut ārēji viņa bija skarba. Erīdai patika labi cilvēki un skaistas lietas, kaut ari viņa nekad necentās iegūt šo cilvēku draudzību un pirkt šādas lietas. Viņai nepiemita arī liekuļots lepnums, viņa nekad negribēja citus pazemot vai prasīt sev īpašus cieņas un uzmanības apliecinājumus.

Neizsakāmi vienkārša, pilnīgi brīva no necienīgām vēlmēm un skaudības, viņa atrada sevī spēku izturēt jebkuras grūtības. Erīda no pirmā acu uzmetiena izprata parādību un lietu jaukumu, to, kas vairumam cilvēku parasti paslīd garām. Viņas apbrīnojamais skaistums vairs nekalpoja par ieroci kopš tā laika, kad viņa bija pametusi KibelesGajas templi, lai gan dzejnieki viņu apdziedāja un mākslinieki visādi centās dabūt viņu par modeli, tomēr atēniete brīnījās, cik nedaudzi cilvēki izprata Erīdas skaistuma patieso nozīmi un spēku. Salīdzinājumā ar Taīdu viņa šķita vairāk pieaugusi, it kā viņai piemistu daudz dziļāka notikumu un priekšmetu izpratne nekā visiem citiem. Un tomēr līksmības brīžos Erīda neatpalika no atēnietes, kas sirds dziļumos bija palikusi tā pati agrākā uz neprātīgām draiskulībām kārā Atēnu meitene. Šī brīnišķīgā Varenās Mātes vai Afrodītes piešķirtā draudzene devās no viņas prom uz pazemes valstību. Taīdai šķita, ka arī viņas sirds mirst, ka apkārt jau pulcējas mirušo ēnas: Menedēms, Hēgesihora, Leontisks, Aleksandrs…

Raudas apvaldīdama, Taīda čukstēja trim visvarenajām dievietēm lūgumu, lai atdod viņai Erīdu. It kā par

atbildi uz viņas lūgumu vēlreiz pavērās zilas acis, atmirdzēdamas mīlestības siltajā gaismā.

— Neskumsti, mīļā, es tevi gaidīšu!

Erlda pat savā smagajā stāvokli nebija aizmirsusi solījumu Taīdu gaidīt Alda asfodelu laukos pie Upes, lai pārietu to roku rokā ar draudzeni.

Un tad Taīda vairs nespēja novaldīt izmisīgos bēdu uzplūdus. Roiks nolēma sūtīt pēc Nēitas galvenā priestera, baidīdamies, ka valdniece var no satricinājuma nomirt.

Vecais priesteris iesteidzās, tikko elpu vilkdams, tomēr nezaudēdams cēlo stāju. Viņš noliecās pār bezsamaņā guļošo Erldu, saņēma viņas roku un ilgi turēja ciet. Tad viņš pieskārās valdnieces plecam. Taīda pacēla bēdu pārvērsto seju un sastapa sava drauga mierīgo un skumjo skatienu.

— Man liekas, viņa dzīvos,— priesteris sacīja. Taīdai aizrāvās elpa, viņa nespēja pateikt ne vārda.— Es aizsūtīju pēc mūsu tempļa ārstiem, lai palīdz tavam grieķim. Atceros, tu reiz stāstīji par kādu vielu no Persepoles apkaimes kalniem. Vai tā tev vēl ir?

— Jā, jā! Tūlīt atnesīšu!— Taīda aizsteidzās pie šķirstiņa, kurā glabājās Mesopotāmijas, Indijas un Baktrijas brīnumainās zāles.

Priesteris atrada tumšbrūnu pikuci, kas atgādināja sveķus, un iedeva to diviem ienākušiem paveciem ēģiptiešiem baltās vienkāršās drēbēs. Kautrīgi, bet ar pārliecību viņi par kaut ko aprunājās ar pils ārstu, ieberza gabaliņu zāļu pienā un, atpletuši Eridai muti, padzirdīja viņu. Uz brūces uzlika kumšķlti iezilganas zāles ar stipru, īpatnēju smaržu un cieši pārsēja.

— Tagad lai iedzer augstā valdniece,— priesteris teica, pasniegdams Taīdai puskausiņu dzēriena, kas atgādināja dzidru, mazliet opalescējošu ūdeni,— citādi tāds satricinājums kā šodien var dārgi maksāt. Brūce sirdi ir jāārstē nekavējoties, jo sekas var būt tālejošas un negaidītas.

Taīda grasījās paņemt dzērienu, atcerējās kaut ko un atstūma kausu.

— Pateicos! Man palikusi vēl viena darīšana. Pasauciet tulku! Ko tu man vari pateikt?— viņa noprasīja, izgājusi galerijā pie bālā feniķieša, kas viņu gaidīja.

— Ļoti maz ko, valdniec! Tas hiēnas dēls pateica tikai dažus vārdus trāķiešu valodā. No tiem mēs sapratām, ka atsūtīti bijuši četri, tātad pagalam ir visi. Un viņš nosauca vārdu. Es to pierakstīju, lai izvairītos no kļūdišanās, kas varētu kļūt liktenīga. Te tas ir.— Tulks pasniedza Taīdai tāfelīti.

— Tas ir vīrieša vārds un skan joniski,— padomājusi sacīja atēniete.

:— Augstā valdniece saka pareizi!— Tulks paklanījās.

— Kur ir slepkava?

— Hiēnas dēls bija pavisam bez prāta aiz sāpēm. Mēs viņu nodūrām, izbeigdami mocības, kādas nav pieļaujamas dzīvai radībai.

— Jūs esat rīkojušies pareizi. Es tev pateicos!

Atgriezusies istabā, Taīda ieklausījās Erīdas vārgajā,

vienmērīgajā elpā un sacīja vecajam priesterim:

— Un nu dod man zāles, mans draugs. Es drīzumā aiziešu pie tevis, ja Erīdai vairs nedraudēs briesmas, un lūgšu svarīgu padomu.

— Es gaidīšu augsto valdnieci,— vecais vīrs paklanījās,— un man būs ļoti skumji šķirties no tevis!

Taīda nodrebēja, paņēma kausu un izdzēra vienā paņēmienā. Pie Erīdas gultas palika viens no ēģiptiešu ārstiem, grieķu ārsts, Roiks un viņa pirmā sieva. Pārliecināta par to, ka šie cilvēki no Erīdas acu nenolaidīs, Taīda apgūlās turpat blakus uz šurp atnestas guļvietas. Acu priekšā sāka peldēt mirgojoši plankumi — ēģiptiešu dzēriens iedarbojās ātri.

Jau trešajā dienā Erīda varēja gultā sēdēt. Vāri smaidīdama, viņa pavēstīja, ka vēl nekad neesot bijusi tik tuvu Aida slieksnim un nesot domājusi, ka nāve no asiņu zaudējuma var būt tik patīkama.

— Cilvēks gluži vienkārši zaudē spēkus un pats sevi, izkusdams nebūtībā. Ja nebūtu tevis, man negribētos atgriezties,— Erīda nopūtās.

— Vai tiešām tev tik slikti kopā ar mani?— atēniete viņai maigi pārmeta.

— Nedomā tā. Tika jo vecāks cilvēks kļūst, jo vairāk skumju uzvēdī dzīves nenovēršamā plūduma izpratne. Un, ja reiz ir gadījies paspert vieglu soli uz Varenās Mātes pusi, tad ir žēl atgriezties. Ja nebūtu tevis, es to nedarītu!

Taīda draudzeni maigi noskūpstīja, un asaras atkal sāka ritēt pār viņas seju. Erīda tās liegi notrauca un sacīja Taīdai, ka gribot gulēt.

Nākošajā dienā Taīda grasījās kājām doties uz Nēitas templi, tomēr piekāpās melnās priesterienes prasībai un pēc visiem likumiem brauca ratos zem vēdekļiem un trīsdesmit jātnieku pavadībā. Seši milzīgi nūbieši viņu pavadīja pa kāpnēm, turēdami rokas uz zobeniem un vālēm un vērīgās acis plati izbolījuši. Taīda smaidīja savā nodabā. Pēc četru uzsūtīto slepkavu iznīcināšanas tuvākā laikā briesmas nedraudēja, un tomēr viņa pati bija nolikusi stipru sardzi ap istabu, kurā gulēja Erīda. Atēnietei aiz prieka gribējās vai dziedāt. Erīda bija palikusi dzīva, nesakropļota un ātri atspirga. Šāda noskaņojuma pārņemtai, viņai Nēitas galvenais priesteris likās ļoti vājš, novecojis un bēdīgs.

— Kas tev kaiš, mans draugs?— Taftla apvaicājās.

— Varbūt tev pašam vajadzīga ārstu palīdzība? Vai varbūt vajadzīgas manas brūnās zāles?

— ®,āles pietaupi. Tām piemīt no pašas Gajas akmeņainajām krūtīm plūstošo sulu lielais dziedinošais spēks. Bēdīgs esmu tāpēc, ka tu esi nolēmusi mūs atstāt.

— Un tu mani par šo lēmumu nenosodīsi? Es par to izšķīros pēc Erīdas ievainošanas. Mēs esam saistītas uz dzīvību tin nāvi. Es nevaru pakļaut briesmām draudzeni, kas vienmēr ir gatava slepkavas uzbrukuma brīdī ar savu augumu aizsegt manējo. Es šeit, Memfisā, esmu zaudējusi divus mīļus cilvēkus, un man būtu jāmirst, ja es zaudētu vēl trešo.

Vecais priesteris pastāstīja atēnietei senu pravietojumu par pēdējo Memfisas valdnieci, un tas apbrīnojami sasaucās ar viņas pašas izjūtu. Un vēl viņš piebilda, ka tautā runājot par valdnieci Taīdu, kas ieradusies no svešas zemes, kļuvusi par ēģiptieti un spējusi tik ļoti iejusties Melnās Zemes garā, ka Saisas priesteri, kas uzskaita Ēģiptes īstenos valdniekus, nolēmuši viņu ierakstīt sarakstos, piešķirot arī ēģiptiešu vārdu.

— Kādu?

— Tas ir noslēpums! Pavaicā viņiem! Kad kuģosi uz Aleksandriju, iegriezies Saisā.

— Neesmu to pelnījusi!— Taīda skumīgi iebilda.

— Vai tiešām ēģiptieši neredzēja, ka es tikai tēloju lomu, kādu man piešķīruši augstāki spēki?

— Ja aktrise, lomu tēlodama, ir cilvēkos modinājusi atmiņas par viņu pagātni, cildenas jūtas tagadnē un domas par nākotni, vai gan viņa tad nav dievu vēstnese un likteņa roka?

— Tad viņai sava loma jātēlo tālāk, kaut vai samaksājot ar pašas dzīvību!

— Nē. Viss paredzētais tiek izsmelts, loma beidzas, kad tumšo rietumu tuksnešu spēki apdraud pašu teātri. Darbība aprausies traģiski, izraisīdama bailes un apslāpēdama tikko radītās tieksmes.

Memfisas valdniece piepeši noslīga vecajam ēģiptietim pie kājām.

— Pateicos tev, draugs! Atļauj saukt tevi par tēvu, jo kas gan cits, ja ne tēvs maz zinošiem cilvēkiem ir viņu garīgais skolotājs. Man ir palaimējies: šeit, Memfisā, tavā templi es mācījos pie Dēlas prātnieka, vēlāk pie LIsipa, un beidzot savā pašreizējā vientulībā atkal šajā templī es ieguvu tavu draudzību. Atļauj man sniegt Nēitai lielu upuri. Es upurēšu simt vēršu ari Artemldai par manas draudzenes glābšanu.

— Tikai ticibas zemākajā pakāpē cilvēkiem liekas nepieciešami asiņaini upuri, lai iežēlinātu dievus un likteni, tādēļ ka tie savus dievus iedomājas vienā līmeni ar sevi vai pat ar plēsīgiem zvēriem. Tas ir mantojums no tumšajiem laikiem, tas ir mežonīgo mednieku ieradums. Nedari to, labāk dod naudu kādam derīgam pasākumam. Es pieņemšu bezasiņu upuri, lai varētu šeit āri turpmāk mācīt pareizo ceļu jauniem patiesības meklētājiem.

— Bet Nēita!

— Vai gan vairāki patiesās zināšanās apmācīti cilvēki nav dievietei mīļāki par nesaprātīgiem dzīvniekiem, kas mauro zem naža un noasiņo?

— Kāpēc tad notiek šādi rituāli un tiek nesti upuri?

Vecais virs vāri pasmaidīja, palūkojās visapkārt un,

pārliecinājies, ka tuvumā neviena nav, sacīja:

— Muļķīgi un pašpaļāvīgi citu ticību filozofi mums dažu labu reizi ir uzdevuši, kā viņiem šķita, iznicinošus jautājumus. Ja jūsu dievs ir visvarens, kāpēc tad viņš pieļauj, ka cilvēki ir muļķi? Ja viņš zina visu, kam tad viņam vajadzīgi tempļi, priesteri un rituāli? Un vēl daudzus citus tamlīdzīgus.

— Un kāda tad ir atbilde?— Taīda satraukta pavaicāja.

— Dievs, kas vada visu cilvēku dzīvi un ir līdzīgs cilvēkam,— tā ir tikai tādu cilvēku izdoma, kam nav sevišķi bagāta fantāzija. Tāds dievs ir vajadzīgs viņu ticības līmenī, tāpat kā ir vajadzīga vieta, kur koncentrēties un skaitīt lūgšanas, un kā starpnieki vajadzīgi priesteri. Miljoniem cilvēku vēl pieprasa reliģiju, citādi tie vairs neticētu nekam un līdz ar to zaudētu tikumiskos pamatus, bez kuriem nedrīkst pastāvēt valstis un pilsētas. Lūk, tāpēc mēs, kamēr cilvēki vēl ir ļoti lumsonīgi, apsargājam senās ticības, kaut paši esam atbrīvojušies no aizspriedumiem un māņticības. Vēl reti kurš pat gudrs valdnieks zina, ka tautas tikumībai, tās audzināšanai godbijībā un cieņa pret senčiem, darbu un skaistumu ir vislielākā nozīme cilvēku un valstu likteņos. Tai ir lielāka nozīme nekā kaujas mašīnām, ziloņiem, bruņās tērptiem kareivjiem un piecrindu airu kuģiem… Tas viss sabrūk, kad pagrimst tautas tikumi un audzināšana. Gan parasti, gan izcili cilvēki nododas dzeršanai un mežonīgām izpriecām. Vīnā noslīkst ticība, gods un pašcieņa, izzūd mīlestība uz tēvzemi un savu senču tradīcijām. Tā aizgājušas bojā daudzas Mesopotāmijas un Persijas valstis, briest Ēģiptes, Grieķijas, Kartāgas un jaunās, ar saviem leģioniem draudīgās Romas bojāeja. Galvenais cilvēka balsts nav vis ieroči un karš, bet gan tikumība, likumi, kas nosaka viņa izturēšanos citu cilvēku un visas tautas vidū.

— Tu, tēvs, pieminēji arī Grieķijas bojāeju?

— Jā, valdniec. Zinu, ka tu esi grieķiete, bet vai tad tu neesi novērojusi: jo zemāk tautā pagrimst tikumība un pašcieņa, jo vairāk tā pūlas pierādīt savu pārākumu pār citām tautām, tās pazemojot? Pat tāds izcils zinātnieks kā Aristotelis daudz paveicis šī zemiskā mērķa labad — tik tālu nokļuvusi šī inde…

— Aleksandrs nekad nav domājis ^tāpat kā Aristotelis,— Taīda iebilda.

— Lai viņam slava par to! Nesteidzies noskumt; nupat jau tautu mežonīgo sašķeltību sāk nomainīt vienlīdzības un apvienošanās idejas.

— Par stoiķiem es zinu, tēvs.

— Ir arī vēl senāki skolotāji. Tu tos atcerēsies, kad vaļas drīžos nodosies pārdomām.

— Bet mūsu lieliskie dievi…— atēniete iesāka.

Priesteris brīdinādams pacēla roku.

— Es nerunāju par taviem olimpiešiem, kas agrāk mums bija sveši, kaut gan pēdējā laikā Grieķijas un

Ēģiptes ticības ir sākušas saplūst, veidojot kopīgas dievības. Nerunā par tiem ari tu. Izpratne rodas pēc daudzu gadu pārdomām un uzveicot agrākās jūtas, bet steiga novedis tikai pie viena — zudis ticība cilvēka dzīvei un nākotnei. Esi piesardzīga!

Taīda noskūpstīja vecā priestera roku un atgriezās pie ratiem, kas viņu gaidīja.

Pošanās ceļam noritēja tā, ka to pat nepamanīja. Tomēr baumas par valdnieces braukšanu uz Aleksandriju pie valdnieka un vira izplatījās. Reizē ar Taīdu Memfisu atstāja ari Roika ģimene, kas te bija labi iekārtojusies. Atstāja bez nožēlas, jo ģimenes galva un vecākā sieva nespēja šķirties no saimnieces, bet feniķiete tiecās pie jūras. Līdzi devās ari Eirānas aukle — jauna, diezgan izglītota sieviete, pusgrieķiete, puslībiete. Viņa nebija verdzene, bet bija iemīļojusi Taīdas meitiņu un meta acis uz Roika vecāko dēlu. Aizbraukšanas priekšvakarā Taīda veda vēl vārgo Erldu vizināties gar Nilā ziedošajiem lotosiem. Laiva bez trokšņa slīdēja pa plato, ezeram līdzīgo atteku, ar švīkstoņu šķirdama gaišzilo ziedu un lielo, biezo lapu klājienu. Reiz, pirms daudziem gadiem, te tāpat bija ziedējuši lotosi un Taīda bija īrusies laivā divatā ar Menedēmu. Vai gan labākas un tīkamākas ir viņas valdnieces priekšrocības — grezna, zeltīta laiva ar svītrainu pārjumu, kas pasargā no saules, un par airētājiem apmācītie nūbiešu vergi? Nemūžam! Jauni cilvēki, tiekdamies pēc augsta stāvokļa, nezina, par kādu cenu to iegūs. Nenojauš, ka jaunība paies un pienāks laiks, kad viņi būs ar mieru atdot visu iegūto, lai atsauktu viņu ārēji necilās, bet garīgi bagātās dzīves laimīgās stundas un jaunības pārdzīvojumus! Varbūt vara un bagātība tos apžilbinās un viss pagājušais aizmirsīsies? Šķiet, ka ar daudziem cilvēkiem tā notiek, nu, lai tad ari viņi jūtas laimīgi! Bet Taīdai tagad lielākais prieks ir raudzīties Erldas vājajā, apkārtējo skaistumu vērojot atplaukušajā sejā, redzēt un dzirdēt mazās Eirānas prieku… Atvadas no Ēģiptes atmiņā saglabāsies skaistas.

Kaut ari aizbraukšanas diena tika turēta noslēpumā un bija izraudzīta agrīna stunda, Taīdu pavadīt bija ieradies milzīgs memfisiešu pūlis. Patiesi apbēdinātie cilvēki viņu aicināja ātrāk atgriezties. Ūdeni un uz kuģa lidoja simtiem vainagu, vītu no svētā lotosa ziediem, kurus bija atļauts plūkt vienīgi šādos ārkārtējos gadījumos. Kuģis klusi devās ceļā, nošļakstēja airi, aiz muguras palika

mājas, tempļi, tad arī piramīdas. Taīda vairs nekad neredzēs savādo, seno pilsētu, kas paņēmusi tik daudz viņas jūtu un mūža gadu. Neieies vairs filozofu patvērumā — Nēitas templī. Atkal «ton aiona» — uz mūžu!