Borneo sala

MILZU ČŪSKA

Trīs stundas jau turpinājās brauciens pa upi uz augšu. Pret straumi airēt bija grūti. Laivu noslēpa zem kupla vīģes koka, tā ka no krasta neviens to nevarēja ierau­dzīt. Piesējuši laivu, airētāji jau gribēja doties atpakaļ uz nometni, kad Salu kliedziens pēkšņi vēstīja par jaunām briesmām.

Šoreiz briesmas bija virs viņiem. Paskatījušies tanī virzienā, kur skatījās malajietis, kapteinis un Mertags ieraudzīja kaut ko, ko viņi no sākuma noturēja par resnu koka zaru. Tas bija vijīgs, cilindrisks, mirdzošām zvīņām pārklāts čūskas ķermenis.

Bija redzama tikai daļa no milzīgā pitona ķermeņa. Viņš varēja būt ap divdesmit pēdu garš.

Tai brīdī, kad Salu viņu ieraudzīja, pitons, acīmredzot iztraucēts no trokšņa, laidās no koka zemē. Tas nelīda vis pa zariem, bet tieši tukšā laukumā starp mums. Ap- tinis asti ap zaru, lai būtu kur pieturēties, tas šūpoda­mies slīdēja uz leju. Viņa galva jau skāra zemi, un, ja Salu nebūtu iekliedzies, varbūt pitons jau būtu izstiepies zemē. Izdzirdis malajieša balsi, tas pacēla galvu, turpi­nādams ar asti turēties pie koka.

Atplētis rīkli un izbāzis mēli, briesmonis sāka šūpo­ties, sagatavodamies .uzbrukt katram, kas atrastos koka tuvumā.

Kapteinis paspēja aizbēgt laikā; bet Mertags vai nu nebija laikā dzirdējis brīdinošo malajieša saucienu, vai bija apmulsis.

īrs gāja saviem biedriem pa priekšu, nesdams daļu no laivas piederumiem. Kad Salu iekliedzās, Mertags apska­tījās un ieraudzīja briesmoni, kas varēja viņu apkampt.

Padodamies pašaizsardzības instinktam, galdnieks at­lēca sānis, bet vai nu aiz neveikluma, vai nastas dēļ, kas traucēja viņa kustības, atsitās pret vīģes koka stumbru. Atsviests atpakaļ, īrs nokrita zemē.

Prātīgākais būtu bijis palikt tādā stāvoklī: čūska ne­varētu apvīties ap viņa ķermeni un nožņaugt. Pitoni ne­kad neaprij savu laupījumu, pirms nav to nožņauguši.

Bet varonīgais matrozis slikti zināja dabas zinātnes un nezināja arī šo sīkumu. Uzmanība un pacietība īriem ir nepazīstamas īpašības. Mertags parāpās dažus soļus uz priekšu un piecēlās.

Tikko viņš to izdarīja, tā sajuta, ka viņam apvijas aukstais, lipīgais pitona ķermenis.

Ja jūdzes atstatumā būtu lanuni un pirāti, viņi skaidri dzirdētu nelaimīgā kliedzienus. Izmisuma bļāvienu nobai­dīti, apklusa meža putni. Vairākas minūtes meža klusumu traucēja tikai jauni, neprātīgi nabaga Mertaga kliedzieni.

Kapteinis steidzās uz laivu pēc ķekša. Tas būtu pats piemērotākais ierocis īra atbrīvošanai, ja būtu laikā pie rokas, bet, kamēr kapteinis spētu atgriezties, Mertaga miesa jau sen būtu pārvērsta salauztu kaulu un miesas bezformīgā masā. Ja enerģiski nebūtu iejaucies malajietis, Mertags būtu pazudis.

Malajietis nekad nešķīrās no malajiešu dunča un vien­mēr nēsāja to sev uz krūtīm. Tā bija Mertaga laime, ka arī Salu bija tāds duncis, ar ko viņš meistarīgi prata rīkoties. Izliekto dunča asmeni viņš iegrūda tieši čūskas kaklā, nepieskardamies ira miesai.

Sajuzdama, ka ir ievainota, čūska palaida savu upuri un metās bēgt, un, locīdamās nāves agonijā, ātri pazuda meža biezoknī

Kapteinis un Salu bija pārāk norūpējušies par sava biedra likteni, un viņi nedomāja čūskai sekot Apskatījuši Mertagu, viņi pārliecinājās, ka viņš ir ticis cauri ar bai­lēm. Apsveikuši īru ar laimīgo gala iznākumu, viņi pie­runāja to piecelties un iet kopā uz nometni.

Vecās pasaules pitons ir tikpat briesmīgs kā Ameri­kas boa, varbūt pat vēl briesmīgāks, tālab, ka, neraugoties uz divdesmit līdz trīsdesmit pēdu garumu, viņš ir elastīgs un ar briesmīgu muskuļu spēku. Savos apkampienos pitons var nožņaugt pat tīģerus un bifeļus.