Borneo sala

CEPETIS

Kamēr kapteinis rūpējās par Helēnu, Salu gribēja kāpt palīgā Henrijam, baidīdamies, ka viņš, noguris no sma­gās cīņas, nevarēs bez palīdzības nokāpt. Bet Henrijs bija īsts sava tēva dēls. Brīdi atpūties, viņš droši sāka kāpt lejā. Salu redzēja, ka viņam palīdzība nebūs vajadzīga. Kad zēns nokāpa, tēvs viņu apskāva un teica:

«Citreiz, lūdzu, esi uzmanīgāks.»

«Kā tu mūs nobaidīji!» Helēna viņam pārmeta. «Otr­reiz es neiešu no tevis prom. Skaties, visa roka tev asinīs.»

«Nav nelaime!» atbildēja Henrijs. «Tukāns nav ērglis.»

Tiešām, gadās daudz lielākas nelaimes. Henrijs tika cauri ar vieglām skrambām un ievainojumiem, ko kaptei­nis veikli pārsēja, un tie drīz sadzija. Noderēja arī daži ārstniecības augi, ko Salu bija atradis mežā.

Notikums ar tukānu drīz aizmirsās, bet, ja to atcerējās, tad tikai ar patiku, jo pavairojās pārtikas krājumi. Sevišķi „.% garšīgs bija treknais un maigais tukānu cālis. J ^ Kā jau minējām, Salu tanī dienā vairs nekāpa pēc

"augļiem, un biedri viņam to neatgādināja.

Taisnība, būtu patīkami pēc cepeša ēst sulīgos augļus, bet ceļotāji nebija izlutināti. Par vairākiem ēdieniem viņi rjr nedomāja. Paēda no viena ēdiena un paldies Dievam. Tukānu tēviņu nolēma cept uz iesma, bet mātīti izvārīt.

Mertags noplūca putniem spalvas, bet Salu kūra uguni. Cāli nevajadzēja ne plucināt, ne svilināt, viņam nebija

pat spalvu vai pūku pazīmju. Izcepts uz oglēm, tas būtu bērniem garšīgs cepetis.

Tukāni bez spalvām izrādījās mazāki, nekā to varēja iedomāties. Mātīt e bija lielāka un taukāka par tēviņu , kas bija pilnīgi saprotams ja ņem verā, ka viņa ilgi tupēja bez kustībām, kamēr tēviņš piegādāja barību un baroja viņu.

Tēviņš bija lielas sugas vistas lielumā; ar viņa cepeti pusdienām pilnīgi pietika, tā ka mātīti un cāli atstāja nā­kamai dienai.

Tukanu uzdura uz bambusa iesma. Cepot viņš izplatīja patīkamu cepeša smaržu.

Mātīti sagrieza gabalos un iekonservēja ar dažām smaržīgām zālēm, ko bija atradis Salu. Tā sagatavotai putna gaļai no rīta vajadzēja būt daudz mīkstākai un maigākai.

Kamēr putns cepās, ceļotāji pārrunāja šī putna īpat­nības un paražas. Interesantas ziņas par tukānu pastās­tīja Salu un kapteinis.

Kapteinim bija gadījies redzēt šos putnus, ceļojot pa Malaizijas salām. Viņš bija arī daudz lasījis un zināja, ka tukāni dzīvo arī Āfrikā. Interesantas ziņas par šo putnu sniedz doktors Livingstons:

«Mēs redzējām mātītei sagatavotu ligzdu. Tajā bija tikai neliels sirdsveida caurums, caur ko mātīte varēja ielīst. Parasti ligzdas augšpusē tiek atstāts caurums, pa kuru briesmu brīdī putns aizlido.»

Kādreiz iedzimtais noķēris tukānu un aiznesis viņu Livingstonam. Viņš stāstījis, ka tūlīt kā mātīte sēžas uz olām, tēviņš aizmūrē ligzdas caurumu, atstādams tikai mazu lodziņu, pa ko var izbāzt knābi. Mātīte paliek ieslo­dzījumā, kamēr cālis apaug ar spalvām.

Visu šo laiku (mēnešus divus, trīs) tēviņš baro māti un bērnu.

Pateicoties tādai kārtībai, mātīte paliek resna, viņas gaļa sulīga un maiga, bet tēviņš, meklēdams barību, lai pabarotu ģimeni, paliek tik vājš, ka dažreiz nobeidzas, nevarēdams panest lietainas un aukstas dienas.

«Tikai pie tukāniem var novērot, ka ieslodzītais baro­jas, bet sargs paliek vājāks,» kapteinis Redvuds piezīmēja.

Dienvidamerikas tukāns, tāpat kā viņa Āzijas brālis, ligzdu ierīko koka dobumā un tāpat aizmūrē to ar māliem.

«Āzijas tukāna knābis,» turpināja kapteinis, «ir ass, drusku izliekts, apmēram piecus centimetrus garš.»

Salu, kas bieži bija medījis Sumatras mežos, ari pa­stāstīja par tukāna dabu un ieražām.

Malaizijas salu iedzimtie ļoti labi zina praktisko dabas zinātni. Tas izskaidrojams ar to, ka holandieši, lieli dabas zinātņu mīlētāji, labprāt krāj izbāztus putnus un pērk no iedzimtiem retos eksemplārus. Saprotams, kamdēļ iedzim­tie ar tādu interesi nododas putnu medībām.

Pirms kļuva par jūrnieku, Salu jaunībā bija putnu ķē­rājs. Viņš teica, ka Sumatrā sastapis divu pasugu tukā- nus, bet naturālisti ieguvuši vēl vairākus šīs sugas pār­stāvjus, kas dzīvo Malakā un Konhinhinā.

Tie ir diezgan lieli putni. Spalvas viņiem vienlīdz mel­nas, pakaļa gaiši asinssarkana. Žokļi, rīkle, vaigi un kakla priekša, virsējās un astes segspalvas baltas, purni ir ar dzīvām, vāji iedzeltenas krāsas acīm. Tas ir dūšīgs, viegli pieradināms putns. Garais knābis viņam noder kā aizsardzības ierocis.

Pārtikdama no barības, ko viņai piegādā tēviņš, mā­tīte ir pilnīgi atkarīga no viņa uzticības. Tie, tāpat kā ērgļi un citi plēsīgi putni, ir ļoti uzticīgi savai ģimenei.

To visu savā īpatni lauzītā valodā stāstīja Salu.

«Bet, ja tēviņu nošauj jeb ar viņu kaut kas notiek,» jautāja Mertags, «vai tad tiešām mātei un cālim jāiet bojā?»

Salu nezināja atbildi uz šo jautājumu. Viņš nekad līdzīgu gadījumu nebija novērojis un nekad nebija par to domājis.

Varbūt Mertagam bija taisnība, bet varbūt brīvprā­tīgā gūstekne vajadzības gadījumā pati varēja sadauzīt sienu un atbrīvoties.

Sī Helēnas izteiktā varbūtība visiem šķita iespējama, un ar to nobeidzās ornitoloģiskais disputs.

Tomēr bija arī cits iemesls pārtraukt zinātnisko diser­tāciju: cepetis bija gatavs un visiem ļoti gribējās ēst.

Salu kā parasti atdalīja labākos kumosus Helēnai un viņas brālim. Garastāvoklis bija vislabākais, bet pēcpus­dienā tas mainījās.

Tuvojās vakars. Pie koka saknēm dega sārts. Ceļotāji novietojās zem bieza, lapota koka. Būdu viņi vēl nebija uzcēluši. Tikai Helēnai un Henrijam no buras bija uzcelts kaut kas līdzīgs teltij.

Kad tukāns bija izcepts, uguns sāka dzist, bet Mertags uzmeta jaunus zarus, lai to uzturētu. Uz salas nav plē­sīgu zvēru, bet Borneo naktis ir mitras un aukstas — ugunskurs varēja no tām pasargāt.

Uz ekvatora krēslas gandrīz nav. Nakts iestājas pēk­šņi, un mūsu draugi nobeidza vakariņas sārta gaismā, feet viņi vēl nebija beiguši savu mielastu, kad viens no viņiem sāka justies slikti; drīz saslima arī pārējie. Viņiem Visiem griezās galva un palika slikta dūša, kam sekoja Vēmiens.

Tā kā saslima visi pieci, un saslimšanas simptomi vi­siem bija vienādi, tad acīmredzot viņi bija saindējušies ar barību.

Vai tad patiesi tukāna gaļa ir indīga? Salu nekad nebija dzirdējis, ka no šī putna gaļas varētu saindēties. Viņš pats bija daudzkārt ēdis tukāna gaļu, viņš zināja, ka arī citi to ēda, bet nevienam nebija sākušās tādas sli­mības izpausmes kā mūsu ceļotājiem.

Varbūt tukāns bija norijis kaut ko indīgu, kas viņam nekaitēja, bet kaitēja tiem, kas ēda viņa gaļu? Sis minē­jums visiem likās pareizs, vēl jo vairāk tālab, ka cita slimības izskaidrojuma nebija.

No sākuma mūsu draugi sevišķi neuztraucās, jo ne­ticēja, ka nopietni saindējušies. Viņi cerēja, ka šī vieglā saslimšana drīz pāries. Viņi tikai nosolījās nekad vairs ne ceptu, ne vārītu tukāna gaļu neēst, bet mātīti un viņas cāli izmest plēsīgiem putniem.

Tomēr viņi jutās arvien sliktāk un sliktāk. Galvas reibonis un sliktā dūša nepārgāja. Vemšana pastiprinā­jās. Nelaimīgie nobijās ne pa jokam. Viņi domāja, ka pie­nākusi nāves stunda. Viņiem nebija nekādu zāļu, un, ja arī bija, viņi nezināja, kā tās lietot. Ja būtu iekodis kāds rāpulis, malajietis mežā droši vien atrastu kādu ārstnie­cības augu. Bet naktī sameklēt augus bija grūti. Un nakts bija tumša. Nekā nevarēja redzēt. Slimie pat viens otru neredzēja un tikai dzirdēja savu kaimiņu vaidus.

Laiks gāja. Bija žēl mirt no putna gaļas, kas, dzīvs būdams, viņiem nekā nevarēja izdarīt. Bija žēl iet bojā tāda niecīga iemesla dēļ, kad bija izglābušies kuģa kata­strofā, no bada, slāpēm, milzu čūskas un tukāna. Tādas nāves nejēdzība viņu sāpes tikai vairoja.