Borneo sala

MILZU AUSTERE

Lai cik briesmīgs ir bads, slāpes ir vēl briesmīgākas.

Grūti pateikt, kuras no šīm mokām lielākas. Tomēr, organismam pakāpeniski novājinoties, bads nemoka, bet slāpes, nevērojot vispārējo vājumu, paliek arvien inten­sīvākas.

. Avāriju cietušie nebija ēduši un dzēruši jau veselu nedēļu. Un tikko viņi bija pateikušies Radītājam par iz­glābšanu, viņus pārņēma viena doma, un pār lūpām izlau­zās viens kliedziens: ūdeni! ūdenil

Pētot viņi raudzījās uz visām pusēm, cerībā ieraudzīt kādu strautu vai avotu.

Pie viņu kājām bija vesels okeāns, bet šo ūdeni neva­rēja dzert. Sis rūgti sāļais ūdens bija viņiem pietiekoši apriebies, viņi negribēja uz to vairs pat skatīties.

Ar cerībām viņi raudzījās apmēram simt piecdesmit soļu attālajā mežā. Smilšu kāpa, pie kuras apstājās laiva, stiepās gar krastu līdz pašam mežam.

Netālu kāpās bija saskatāms it kā līcis. Jeb varbūt tur bija upes vai strauta ieteka? Kas tā būtu par laimi, ja tas būtu patiesība! Visdrošākais no klātesošajiem, Salu, devās izlūkos, pārējie palika gaidīt, notālēm sekojot viņam ska­tieniem.

Viņu iekaisušās acīs bija bailes un cerība. Par visiem vairāk bija norūpējies kapteinis: viņš zināja, ka Borneo salas šinī daļā dažreiz mēnešiem ilgi nelīst lietus; tātad, ja neizdosies atrast upi vai strautu, būs jānomirst no slāpēm.

Beidzot viņi redzēja, ka Salu noliecās, iesmēla rokā ūdeni un nogaršoja. Tūlīt atskanēja priecīgs kliedziens:

«Ayer! Ayer matis! Singi!» (Odens, saldūdensl Upei) Ti­kai šorīt atskanējušais kliedziens «zeme!» varēja līdzinā­ties malajieša priecīgajam saucienam, ka tuvumā ir ūdens.

Kapteinis Redvuds, kas saprata malajiešu izloksni, pār­tulkoja vēlamos vārdus.

Salu teica, ka atradis «saldūdeni», bet vai tikai viņš nekļūdījās?

Pieskrējuši pie upes, viņi noliecās pie ūdens un alka­tīgi apmierināja slāpes. Aukstais ūdens viņus uzmundri­nāja un it kā iedvesa jaunu dzīvību. Patiesi, šis ūdens arī izglāba viņu dzīvības.

Upes straume, lauzdamās uz jūru, bija izskalojusi ko­raļļu rifu; tāpēc bija radies līcis, kurā šorīt iebrauca laiva. Ja nebūtu upes, nebūtu arī līča, un laiva ar visiem brau­cējiem būtu sadauzīta uz piekrastes akmeņiem.

Madreporas netaisa savas celtnes upes ietekās. Ar to izskaidrojams, ka koraļļu rifos rodas līči, kuros var iebraukt pat lielākie kuģi.

Apmierinājuši slāpes, ļaudis vēl stiprāk sajuta izsal­kumu un sāka domāt, kā to apmierināt.

Visu skatieni no jauna pievērsās mežam un smilšu kāpai. Salu kaut ko ieraudzīja tanī vietā, kur bija atstāta laiva. Viņš lika Mertagam salasīt zarus un iekurināt uguni, bet pats devās pie laivas.

Mertags, kapteinis un bērni gāja turp, kur no meža iznira upe. Mežs beidzās, kur sākās smilšu kāpa. Koki stāvēja kā siena un bija ap simt pēdu augsti. Tikai daži koki auga atsevišķi. Jūrai tuvākais koks bija vīksnai līdzīgs. Garie lapotie zari saules starus nelaida cauri. Bet saule bija jau augstu, un palika arvien karstāks un kar­stāks.

Prātīgākais bija apmesties zem šī koka un atpūsties. Avarējušie varēja šeit mitināties līdz tam laikam, kamēr būs iespējams uzcelt vai atrast citu mītni.

Zaru bija, cik vajadzīgs. Mertags ar kapteiņa bērnu palīdzību salasīja milzīgu kaudzi, izņēma no kabatas kramu, šķiltavas un degli un sāka kurt uguni.

Tomēr Salu viņi neizlaida no redzesloka. Viņus inte­resēja, ko viņš uz krasta atradis. Salu pagāja laivai ga­rām un iebrida ūdenī. Kad ūdens viņam bija līdz ceļiem, viņš noliecās un ar grūtībām pacēla klints gabalu, kas bija apaudzis ar gliemežiem un ūdenszālēm.

«Kam malajietim vajadzīgs šis akmens gabals?» īrs brīnījās. «Skatieties, kaptein, viņš nes to šurp, it kā tā būtu zivs, vai kas cits interesants. Kaut gan mēs esam ļoti izsalkuši, tomēr akmeņus ēst mēs nevarami»

«Pagaidi, Mertag,» atbildēja kapteinis. «Tas nav ak­mens, bet gliemezis.»

«Tik milzīgs gliemezis? Jūs laikam smejaties?»

«Nemaz, Mertag. Joki man tagad nav prātā. Liekas, ka Salu nes mums austeri.»

«Laba austere, divas pēdas gara un vienu plata. Aus­tere, ko malajietis tikko var panest! Skatieties, viņš pat grīļojas, cik Viņa smaga!»

«Es iešu viņam palīgā,» teica Henrijs un grīļodamies gāja Salu pretim. Helēna gribēja viņam sekot, bet tēvs viņu atturēja.

«Nepārpūlies velti, mīļā,» viņš teica. «Salu tūlīt atnāks, un mēs redzēsim, ko viņš atradis. Tomēr, es esmu gandrīz pārliecināts, ka tā ir austere… Tātad, Mertag, iekurini drīzāk uguni: šo austeru šķirni jēlu neēd. Salu droši vien gribēs savu austeri izvārīt.»

Mertags sāka kurināt uguni. Tai laikā pienāca mala­jietis un Henrijs.

«Tev bija taisnība, tēt,» zēns sauca vēl no tālienes. «Tā ir austere, un Salu saka — ļoti garšīga.»

Abi pienāca pie koka. Salu savu nastu nesa uz pleca. Henrijs pieturēja austeri no mugurpuses, drīzāk gan sa­vas patikas, kā palīdzības dēļ.

«Lūk, kaptein, varenas brokastis,» teica Salu, nosviez­dams gliemezi pie Redvuda kājām, «nav vērts pūlēties viņu atvērt, to uguns izdarīs mūsu vietā.»

Visi pulcējās ap milzīgo gliemezi. Bērni viņu apska­tīja ar sevišķu interesi.

Tā bija tā saucamā «Singapūras austere», ko var at­rast Indijas okeānā. Šīs austeres dažreiz sasniedz metra garumu un gandrīz tādu pašu platumu. Tomēr ar tukšu vēderu nevar nodarboties ar konhilioloģiju [2] , tamdēļ mūsu jūrnieki ilgi nepētīja brīnišķo dzīvnieku.

Salu uzlika austeri uz gaiši degošiem zariem un ieru­šināja to oglēs, pārklāja degošām pagalēm. Ūdenszāles uz sārta sprakšķēja, jūras ūdens ar troksni pārvērtās tvaikā, kas kopā ar liesmām pacēlās līdz ceļotājus sargā­tāja koka lapām.

Salu jau bija gadījies gatavot Singapūras austeres. Kad viņš teica, ka, pēc viņa domām, austere jau gatava, to izvilka no uguns ar no laivas atnestu ķeksi. Gliemezis atvērās, un klātesošie ieraudzīja tā saturu. Tur bija tik daudz «austeres gaļas», ka pietiktu ne tikai pieciem, bet pat desmit cilvēkiem, protams, ar noteikumu, ka viņi ne­būtu izbadojušies kā mūsu draugi.

Tālredzīgais īrs bija no laivas atnesis nažus un citus piederumus, un visi nosēdās ap milzīgo austeri.

«Miss Helēna, lūdzu sāciet,» teica Mertags «un tad misters Henrijs.»

Salu atbalstīja šo rīkojumu, un kapteinis ar pateicību uz viņiem abiem paskatījās. No izsalkušiem ļaudīm grūti, sagaidīt pieklājību. Austeres pietiktu visiem, tomēr vīrieši sāka ēst tikai tad, kad bērni bija dabūjuši savu daļu. No «galda» piecēlās tikai tad, kad atlika tukši gliemežvāki, un visi bija paēduši.

Pēc labām brokastīm — pareizāk sakot, vakariņām — cietušie atpūtās visu vakaru un visu nakti. Pēc tik ilgām grūtībām viņiem bija nepieciešams ne tikai miegs, bet pilnīgs miers.

Viņi gulēja cieši, kaut arī uz kailas zemes, apsegušies saplēstām drēbēm. Nedēļu nogulējuši laivas dibenā, viņi pie cietas guļasvietas bija pieraduši. Uz sauszemes naktis vienmēr ir aukstākas kā uz jūras, bet tropos tās vienmēr ir diezgan vēsas; šī nakts par laimi bija silta. Nekas ne­traucēja viņu mieru, varbūt tikai drausmīgi sapņi par tikko pārdzīvotām ciešanām.

No rīta visā savā krāšņumā uzlēca saule, un ceļotāji juta svaigu fizisku un garīgu spēku pieplūdumu.

Henrijs un Helēna jau jautri skraidīja gar krastu, ap­brīnodami apkārtējos dabas brīnumus: sidraboto piekras­tes smilti, plašo, zilo jūru, baltos koraļļu rifus ap salu, skaidro strautu, kurā rotājās viņiem nepazīstamas zivis, lielos kokus, milzīgās vēdekļu palmas, šķēpveidīgos, aug­stos bambukus, tūkstoš brīnišķu augu, kas tropu dabai piešķir tādu skaistumu.

«Cik skaisti!» Helēna iesaucās. «Savādi, ka tāda brī­nišķa zeme nav apdzīvota. Vai nav taisnība, Henrij, tā ir brīnišķa zeme.»

«Brīnišķa,» piekrita Henrijs, «bet man šķiet, te tomēr kaut kā trūkst.»

«Kā tad?»

«Mājas, kaut kādas mītnes. Ak! Es neesmu izlutisl Es apmierinātos kaut ar zemnieku māju, zvejnieku būdu, ja tikai mums būtu gabaliņš gaļas, ko mēs varētu izcept, tāpat kā vakar cepām austeri. No vakariņām atlikušas tikai atmiņas, un es labprāt pabrokastotu.»

«Arī es esmu izsalkusi,» Helēna teica, «gandrīz vēl vairāk nekā vakar. Tikai šodien man vairāk spēka.»

«Drusku pacietieties,» teica tēvs.

Viņš gāja ar šauteni pār plecu. Kā īsts amerikānis viņš nešķīrās no tās pat tad, kad kuģis gāja bojā. Kamēr bērni staigāja gar krastu, viņš apskatīja šauteni, pat­ronas un secināja, ka tās ir labākā kārtībā.

«Drusku pagaidiet,» viņš teica. «Pēc pusstundas es droši kaut ko dabūšu. Salu atkal aizgāja meklēt Singa­pūras austeres, Mertags aizgāja uz upi; zelta un citas zivis, kuru upē ir daudz, nav tik garšīgas kā foreles un Īrijas ezeru laši, bet ēst tās var, un es ceru, ka tās viegli noķert. Es došos uz mežu nošaut kādu medījumu. Pagaidiet mūs, tikai lūdzu nekur no šejienes neaizejiet.»

«Vai mēs nevaram palīdzēt?» prasīja Henrijs. «Mēs varētu pludmalē salasīt gliemežus.»

«Nē,» atbildēja tēvs. «Māsa vēl ir ļoti vāja, bet viņu vienu nevar atstāt. Es būšu mierīgāks, ja jūs abi paliksit pie šī koka.»

Bērni apsolījās paklausīt, un kapteinis aizgāja. Kap­teinis nedomāja, ka viņiem varētu draudēt kādas bries­mas. Viņš zināja, ka Borneo salā nav ne lauvu, ne tīģeru. Tīģeri dzīvo kaimiņu salā Sumat.rā. tuksnešainos cietze­mes krastos, Malajas pussalā un Indostānā, un arī tur šie dzīvnieki savus midzeņus atstāj tikai naktīs. Un briesmu gadījumā arī Mertags bija tepat tuvumā, un vi­ņam kapteinis pilnīgi uzticējās.

Bet bērniem drīz apnika sēdēt vienā vietā. Viņi jau tā ilgi bija sēdējuši laivā. Viņiem gribējās kustēties, aizmirst mokošo izsalkumu, un viņi sāka skraidīt ap koku. Beidzot viņi piekusa. Viņiem gribējās atpūsties. Sēdēt salīkuši uz zemes var tikai mežoņi; civilizēti eiropieši paraduši sēdēt krēslos. Bērni apskatījās: nekur nebija ne celmu, ne ak­meņu. Krasts bija segts ar smiltīm kā ar tepiķi.

«Izdomāju!» Henrijs iesaucas. «Vakarējās austeres gliemežvāki! Helēna, redzēsi, cik ērti būs uz viņiem sēdēt!»

Ar šiem vārdiem viņš sāka griezt apkārt vienu glie­mežvāku. Henrijs bija vēl ļoti vājš, un māsai vajadzēja nākt palīgā.

Apgriezuši abus gliemežvākus, bērni apsēdās uz šiem oriģinālajiem krēsliem. Viņi jautri smējās par savu izdomu, kad viņu jautrība pēkšņi tika pārtraukta visnegaidītākā veidā. Izrādījās, ka viņi nemaz nebija drošībā. Henrijs sajuta, ka aiz muguras kaut kas nokrita, skardams viņa roku un nolauzdams gliemežvāka stūri. No sākuma zēnam likās, ka kāds viņam sviedis ar akmeni. Apskatījis roku. viņš redzēja, ka viņa svārki no pleca līdz elkonim pār­plēsti kā ar skrāpi. Tanī pat laikā viņš sajuta sāpes un uz krekla piedurknes ieraudzīja asinis. Henrijs piecēlās un apskatījās. Kas viņam uzbrūk? Māsa sekoja viņa pie­mēram. Viņi jau domāja, ka tūlīt no meža biezokņa viņiem uzbruks mežoņi, bet viss bija klusu. Henrijs sāka meklēt priekšmetu, kas viņam uzkrita. Tas nebija akmens, bet liela, iegarena, tumši zaļas krāsas bumba, ērkšķiem pār­klāta un līdzīga vecai lielgabala lodei.

Ieraudzījis šo bumbu, Henrijs saprata, ka neviens to nav sviedis, jo šo bumbu nevarēja paņemt rokās. Acīm­redzot tā nokrita no koka. Helēna to aptvēra pirmās bet tas viņu nenomierināja.

Tas bez šaubām bija tā koka auglis, zem kā viņi atpū­tās. Spriežot pēc Henrija piedurknes griezuma un glie­mežvāka šķembas, šis auglis bija tik smags, ka, ja tas būtu uzkritis uz brāļa vai māsas galvas, ar savu smagumu būtu pārsitis galvaskausu kā lode olas čaulu.

Bērni, protams, steidzīgi pameta neviesmīlīgo koku. No koka taču varēja nokrist citi līdzīgi lādiņi. Atvirzīju­šies drošā vietā, viņi sāka apskatīt dzeloņaino bumbu, kas gulēja smiltīs pie improvizētajiem krēsliem. Kokā bija daudz līdzīgu augļu, bet, pateicoties augstumam, viņi iz­skatījās kā firziķi vai aprikozes. Lai gan būtu interesanti apskatīt šo augli, tomēr bērni neuzdrošinājās tam tuvoties. Henrija roka bija diezgan nopietni saskrāpēta. Ieraudzī­jusi asiņaino brāļa roku, Helēna sāka kliegt. Uz kliedzie­niem atskrēja Salu, Mertags un kapteinis.

«Kas noticis?» jautāja Mertags un kapteinis.

Vienmēr mierīgais malajietis neprasīja nekā. Viņš tūlīt saprata, kas par lietu.

«Dzeloņrieksts,» viņš teica, ar acīm norādīdams uz zemē gulošo riekstu.

«Dzeloņrieksts!» iesaucās kapteinis, kas par šo augu zināja ne mazāk kā Salu.

«Jā, kaptein. Es vakar nepiegriezu tam vērību, un tas nebija pareizi; ja rieksts būtu uzkritis mistera Henrija galvai, misters Henrijs, lai Dievs viņu sargā, nebūtu vairs dzīvs.» y

«Tu esi ievainots, manu zēn?» misters Redvuds prasīja dēlam.

«Nieki,» Henrijs atbildēja, «skramba. Tagad drusku dedzina, bet pēc divām trijām dienām būšu vesels. Tikai svārku gan žēl.»

Lai pierādītu, ka viņš vesels, Henrijs sāka skraidīt. Helēnai grūti bija viņu pierunāt, atļaut ievainojumu iz­mazgāt un pārsiet. Ja kāds būtu viņos noskatījies, tas domātu, ka ievainota ir māsa, nevis brālis.