Borneo sala

CEĻĀ UZ LABUANU

Dodamies ceļā, kapteinis ļoti labi apzinājās, ar kādām ceļa grūtībām jārēķinās. Vispirms — attālums. Ja varētu iet pa taisni, kā lido krauklis, būtu jānoiet ne mazāk kā 250 kilometru, bet bieži droši vien būs jātaisa līkumi. Bet ar to varēja samierināties. Noejot desmit kilometrus dienā, ceļā būtu jāpavada mēnesis. Varēja iet arī divus mēne­šus; kas par nelaimi? Lai tikai nokļūtu līdz civilizētai vietai, atgrieztos dzīvē!

Tālais ceļš viņus nebaidīja. Pēc atpūtas viņi jutās pie­tiekoši spēcīgi to veikt, vēl jo vairāk tālab, ka nebija jā­ierobežo laiks un varēja iet lēnāk vai ātrāk, ņemot vērā ceļa īpatnības un bērnu spēkus.

Nopietnāks bija pārtikas jautājums. Mežakuiļa šķiņ­ķis pietiks nedēļai, bet vai viņi atradīs ar ko papildināt izsīkušos krājumus?

Bet Salu viņus nomierināja, teikdams: ja Borneo meži ir līdzīgi Sumatras mežiem, ko viņš ļoti labi pazīst, tad tajos vajag atrasties daudz augļu kokiem, putniem un citiem medījumiem, piemēram, mežacūkām, briežiem utt. Lai būtu apbruņots un lai taupītu patronas, Salu pagata­voja sev īpašu štopu un bultas, kas bija saindētas. Tā sagatavojies, Saiu no bada vairs nebaidījās. Viņš uzņē­mās pārtikas piegādātāja lomu un apsolīja biedriem, ka viņiem nekā netrūks.

Var likties savādi, ka ceļotāji nedomā doties uz kādu iedzimto ciemu, bet grib no tiem izvairīties. Lieta tāda, ka viņi visi, arī Salu, baidījās sastapt dajakus un citas Borneo salas mežoņu ciltis, par kurām bija izplatītas briesmīgas baumas (bieži varbūt nepamatotas).

Sos mežoņus iedomājās kā būtnes, kas līdzīgi zvēriem apaugušas ar spalvām un domāja, ka viņi saviem ienaid­niekiem nocērp galvas un pārtiek no viņu gaļas. Ticēdami šīm baumām, mūsu draugi, protams, visiem spēkiem pū­lējās izvairīties no sastapšanās ar viņiem. Lai cik tas arī savādi, cilvēki vairījās sastapt sev līdzīgus.

Uzmetuši beidzamo skatienu jūrai, mūsu ceļinieki de­vās Borneo salas džungļos.

Apģērbi un apavi par laimi vēl bija pieklājīgi un de­rīgi. Kādi viņi būs ceļojuma beigās, tas ir cits jautājums; par to neinteresējās pat Henrijs un Lļelēna.

Vispirms viņi gāja uz augšu gar upi, pie kuras ietekas visu šo laiku bija dzīvojuši. Upe tecēja tieši uz aus­trumiem, bet mūsu ceļotājiem bija jāiet uz rietumiem, tā­dēļ vispareizāk bija turēties krasta tuvumā, gar krastu gāja arī taka, ko bija ieminuši dzīvnieki, iedami dzert ūdeni. Purvainās un mitrās vietās varēja izšķirt meža­cūku un degunradžu pēdas.

Visu dienu ceļotāji nesastapa neviena dzīvnieka. Biez- ādainie savus midzeņus parasti atstāj naktī, dienā viņi guļ kaut kur niedrēs.

Varētu pa upi uz augšu braukt ar laivu, bet laiva bija smaga un airēt būtu grūti, bet, ja kaut kur krastmalā būtu iedzimto sādža, mežoņi mūsu draugus tūlīt ierau­dzītu. Tamdēļ viņi neuzdrošinājās ceļot pa ūdeni.

Arī upes izteka acīmredzot bija kalnos un būtu neiz­bēgami jāsaduras ar kalnu straumi. Tādēļ visi atzina kap­teiņa lēmumu un atstāja laivu ūdenszālēs, kur tā tika no­slēpta.

Kapteiņa domas apstiprinājās: pirmās dienas vakarā ceļinieki nonāca kalnu pakājē, no kuru kraujas šalca ne­lielās upes straujā straume. Airētāji nekad neizturētu tādu ātrumu.

Taciņa, pa kuru viņi gāja, pacēlās strauji uz augšu. Nakti draugi pavadīja kalna pakājē. Otrā dienā viņi uz­kāpa līdz pašai upes iztekai. Atpūtušies viņi gāja tālāk un pievakarē sasniedza kalnu galotni. Saule iegrima aiz meža.

Tur, kur viņi apstājās, nebija ūdens, bet par laimi ūdens krājumi viņiem bija līdzi.

Neveiksmes viņus pieradināja būt uzmanīgiem; katram no viņiem pār pleciem karājās resna bambusa ūdens trauks' ar ūdeni. Mazāki un vieglāki bija arī bērniem.

Trauki ar ūdeni tika piepildīti pie upes iztekas un tā vajadzēja pietikt, kamēr pārietu kalnus. Nakti ceļotāji pa­vadīja kalna galā. Kalna nogāze, pa ko viņiem bija jāno­kāpj, bija apaugusi bieziem krūmājiem; tā ceļinieki kalna pakājē nonāca tikai otrās dienas vakarā. Te viņiem priekšā atklājās līdzenums. Saule rietēja aiz otrās kalnu grēdas virsotnēm, kas stiepās paralēli pirmajai divdesmit kilo­metru tālumā.

Ieleja, jeb pareizāk sakot līdzenums, kas stiepās starp citām kalnu grēdām, bija apaudzis ar mežu. Tikai vienā vietā rietošās saules staros mirdzēja ezers.

Līdzenumā pacēlās atsevišķi, mežiem apauduši un tor­ņiem līdzīgi uzkalni. Zaļās krāsas bālums norādīja uz koku audzes dažādību.

Caur koku zariem ceļotāji varēja redzēt apkārtni, pa kuru viņiem rīt būs jāceļo.

Pēkšņi Salu kaut ko nomurmināja. Viņa sejā bija sa­skatāmas bailes.

«Jā! Sis apvidus ļoti atgādina zemi, kur dzīvo sarka­nie gorillas. Ja šie velni tiešām dzīvo šais mežos, tad mums labāk, kaptein, neiet tiem cauri, bet mēģināt tos apiet. Viņi mūs noteikti aprīs, ja mēs viņiem parādīsimies. Singapūras tīģeri nav tik nikni kā sarkanie gorillas.»

«Sarkanais gorilla!» iesaucās kapteinis. «Vai tikai tu nerunā par orangutāniem?»

«Citi viņus sauc par orangutāniem, citi par sarkana­jiem gorillām, bet tas ir viens un tas pats, kaptein. Tie ir visniknākie. Viņi nolaupa sievietes un bērnus un aiznes tos augstos kokos. Neviens nezina, ko viņi ar tiem dara. Jādomā, aprij viņus. Ak, kaptein, mēs baidāmies no pirā­tiem, bet sarkanie gorillas daudz bīstamāki!»

No nesakarīgā Salu stāsta ceļotāji saprata, ka runa ir par mērkaķu sugu, kas zvērnīcu būros šķiet diezgan miermīlīgi, bet lai nedod Dievs sastapties ar viņiem dzim­tenes mežos — Sumatras un Borneo salās.

Nākošajā rītā ceļotāji devās ceļā diezgan vēlu, kad saule bija izklīdinājusi biezo miglu ielejā. Viņi devās uz rietumiem.

Naktī un no rīta viņi apspriedās, vai iet taisni caur mežu, jeb mēģināt to apiet. Jautājums izšķīrās pats. Kad izklīda migla, ceļotāji redzēja, ka ieleja ir tik plaša un nav nekādas iespējas to apiet, tas nozīmētu ceļojumu pa­garināt par vairākām dienām.

Kapteinis tomēr domāja, ka Salu briesmas pārspīlē.

Vairāk par gorillām nedomādami, ceļinieki devās uz priekšu, cerēdami pievakarē sasniegt otro kalnu grēdu.

Nākošajā dienā viņi gāja pa līdzenumu. Ceļš kļuva daudz grūtāks Nebija viegli virzīties uz priekšu arī kal­nos, bet kalnu nogāzes bija apaugušas ar samērā retiem kokiem. Līdzenumā bija citādi. Vīteņaugi kā necaurejama siena apvija resnos koku stumbrus un zarus visos virzie­nos. Lai tiktu uz priekšu starp liānām un zariem, brīžiem bija jālieto Mertaga cirvis un Salu duncis. Tas visu ka­vēja. Otrs šķērslis ceļā bija bambusu puduri, kas dažās vietās bija tik biezi, ka pat čūska nevarētu izlīst tiem cauri.

Viena tāda bambusu birzs bija gandrīz kilometru plata. Ceļotāji nostrādāja trīs stundas, kamēr tika cauri šim biezoknim. Nezinādami tās garumu, viņi neuzdrošinājās mēģināt to apiet: bija iespējams, ka būtu jāiet desmit, divdesmit kilometru. Gadās, ka tādas bambusu audzes gar kāda strauta krastu stiepjas ļoti tālu.

Indijas arhipelāgā sastopamas vairākas stiebraugu su­gas, kas, neievērojot diezgan lielo atšķirību lielumā un ārējā izskatā, pazīstamas ar kopēju nosaukumu — bam­buss. Iedzimtie no bambusa pagatavo visus mājas piede­rumus. Sinī ziņā bambuss ir tikpat derīgs kā Dienvidame­rikas palma Amazones ielejās.

Iedzimtie no bambusa pagatavo savas būdas, laivas, krūzes, mucas, pudeles. Visu no šī lietderīgā koka paga­tavojamo priekšmetu uzskaitīšana aizņemtu vairākas lap­puses.

Milzīgu, pretīgu, tarantulam līdzīgu zirnekļu tīkli se­višķi kaitināja Mertagu. So zirnekļu tīkli bija visur, nolai­dās no koku zariem kā žūšanai izlikti zvejnieku tīkli vai moskītu aizsargtīkli. Starp tādiem zirnekļu tīkliem bija jāiet vairāki desmiti metru. Zirnekļu tīkli tinās ap kaklu un apsedza kā ar vati vai aitas vilnu visu apģērbu.

Dažreiz no šiem tīkliem bija grūti atraisīties. Bieži ceļotāji redzēja šo nepatīkamo tīklu audēju, milzīgu, rie­bīgu zirnekli, kas, cilvēkiem tuvojoties, bailīgi aizbēga. Varbūt viņš pirmo reizi cilvēkus redzēja. ļ

Bet ar to visas grūtības vēl nebeidzās. Ceļotājiem bieži vajadzēja iet pār plašiem, mikliem līdzenumiem, vietām apaugušiem ar lieliem kokiem, līdzenumi vietām pārvērtās īstos purvos ar nelieliem ezeriņiem vidū. Bija jābrien pa šķidriem dubļiem jeb brūno purva rāvu. Tas bija vēl ne­patīkamāk tālab, ka brīžiem zem koku tumšajām velvēm varēja ieraudzīt milzīgās ūdens ķirzakas, gandrīz kroko- dila lielumā. Cilvēkiem tuvojoties, milzu ķirzakas negribot gāja projām, it kā pārdomājot, vai vērts griezt ceļu.

Dažreiz kapteinim un Salu vajadzēja nest Helēnu uz > rokām, jo meitenei trūka spēka iet pa šo muklāju.

Henrijs pacieta nogurumu kā īsts vīrietis.

«Ja nebūtu purvu un lielo zirnekļu,» teica Helēna, «mūsu pastaiga būtu pat patīkama.»

Tēvs smaidīja, bet Mertags rūca.

«Pastaiga!» viņš iesaucās. «Neko teikt, pastaiga!»

Un beidzot zem biezās lapotnes valdīja mūžīga pus­krēsla. Pat saule, vienīgais mūsu draugu ceļvadonis, ne­bija redzama. Tikai pēc saules stāvokļa viņi varēja no­teikt, kādā virzienā doties. Tāpēc viņi priecājās pat par purviem. Taisnība, tiem vajadzēja apiet apkārt, tomēr bija redzamas debesis un saule, kas palīdzēja noteikt ceļa virzienu.

Pusdienās saule uz meridiāna saules pulkstenī nerāda ēnas un tālab nevar būt par virziena noteicēju; bet ilgais gājiens caur bambusu biezokņiem un purviem ceļiniekus bija ta nogurdinājis, ka pa dienas vidu viņi nolēma at­pūsties. _ -

Vakarā viņi atkal devās tālāk. Viņiem gribējās nokļūt līdz ezeram, ko viņi redzēja no kalna galotnes. Šķita, ka ezers atrodas taisni pusceļā starp abām kalnu grēdām un tā krastos būtu patīkami atpūsties. Dodamies ceļā, draugi cerēja sasniegt ezera krastu pēc dažām stundām, bet katrā ziņā ne vēlāk par saules rietu, bet sasniedza to tikai tre­šās dienas vakarā. Viņi bija briesmīgi noguruši. Viņu drē­bes bija saplosītas un dubļiem notašķītas. Ja Henrijam un Helēnai būtu vienkāršas kurpes, bet nevis augstie med­nieku zābaki, viņiem jau sen būtu basas kājas. Par laimi apavi visiem ceļotājiem bija labi.

Sasnieguši ezera krastu, viņi nokrita uz kailas zemes un, aizmirsdami, ka kādam jāpaliek sardzē, aizmiga ciešā miegā.