Borneo sala

UZ SALAS IEKŠIĒNi

Ceļotāji gulēja sīkās, sidrabotās smiltīs vuņi ar pilnu krūti ieelpoja rīta svaigo gaisu. Viņiem šķita, ka asinis dzīslās rit ar jaunu spēku. Salu pareģojums piepildījās: viņi drīz atžirga. Atgriežoties spēkam, atgriezās arī gara­stāvoklis un ēstgriba.

Pārciesto sāpju ietekmē viņi bija nolēmuši tukāna gaļu neēst, bet atlabuši viņi ar labpatiku atcerējās tukāna mātīti, no kuras nolēma brokastīm pagatavot cepeti.

Šoreiz ugunskuru iekūra tālāk. Drīz austeres gliemež­vākā ūdens sāka vārīties, un cepeša aromāts kairināja mūsu draugus vairāk nekā jūras vējš un stiprā tropisko meža puķu smarža.

Kamēr cepa veco tukāna mātīti, draugi neatturējās no kārdinājuma izcept cāli uz iesma. Daudz jau katram ne­tika, bet pēc tāda viegla uzkožamā bija vieglāk gaidīt brokastis. Beidzot pieredzējušais cepeša pagatavotājs Salu paziņoja, ka cepetis gatavs; noņēma no uguns katlu un nolika mitrās smiltīs, lai atdziest.

Visi apsēdās pie «galda», un katrs dabūja savu porciju tukāna. Vienam gadījās spārniņš, otram kāja, citiem māga, krūtis un mugura.

Katlā palika daudz mērces, ko Salu bija pagatavojis no dažādiem augiem Mērci ielēja kausiņos, ko bija pa­spējuši paņemt līdzi, kuģim ejot bojā. Ja viņiem būtu bijusi maize, šo buljonu varētu lietot kafijas vietā. Bet par maizi varēja tikai sapņot. Uz salas maiznīcu nebija.

Pabrokastojuši draugi sāka meklēt jaunu vietu nakts­mītnei un atpūtai. Divas reizes izvēle bija bijusi neveik­smīga, tagad viņi ar lielu uzmanību apskatīja kokus, zem kuriem gribēja apmesties. Diezgan tālu no upasa viņi at­rada vīģes koku ar lieliem un lapotiem zariem un pārnesa tur visas savas mantas. Viņi atkal uzcēla telti un novie­tojās indiāņu svētā koka ēnā.

Tas bija vecs koks. Piecdesmit dažāda garuma stumbri balstīja biezo lapotni. Garie, taisnie zari nolaidās līdz zemei, aizkrustodami ceļu jauniem asniem. Brīžiem dažus zarus šūpoja vējš, citi nokārās nekustīgi kā akmens velves.

Vīģes koks dažreiz ir līdz desmit metrus resns. Sim kokam ir šādas īpašības: kolīdz kāds no zariem sasniedz zemi, tas laiž saknes un rada jaunu balstu horizontāliem zariem, kas citādi no sava smaguma nolūztu. Ceļotāji meklēja tikai pagaidu mītni, lai uzkrātu spēkus tālākam ceļam.

Bargais liktenis šķita palika pret viņiem laipnāks. Zem vīģes koka viņi atrada ne tikai patvērumu, bet arī pārtiku veselai nedēļai un pat barojošāku kā tukāna gaļu vai liel- kājaino vistu olas. Es nerunāju par vīģes koka augļiem, bet par dzīvnieku, kas rāpoja pa koka zariem. Tas bija pretīgs rāpulis no ķirzaku dzimtas, un tikai izbadojies cilvēks varēja iedomāt nomēģināt viņa gaļu. Kas attiecas uz Salu, tad viņam nebija ne mazākās pretīguma sajūtas pret šo dzīvnieku tālab, ka viņš zināja — šī divus metrus garā ķirzaka cilvēka resnumā bija ļoti garda. Pats Lu- kulls būtu cienīgi novērtējis šo delikatesi, ja viņam būtu gadījies nogaršot šo Malaizijas ēdienu.

No zara uz zaru ceļojošā milzu ķirzaka dzīvo Indijā un'ļoti līdzīga pretīgajai, bet nevainīgajai Amerikas igua- nai, ko iedzimtie lieto barībā. Klausīdams Salu padomu, kapteinis nošāva milzu ķirzaku, un tā nokrita zemē.

Salu ar virvi piesēja ķirzaku pie horizontāla koka zara un sāka novilkt ādu. Tādā stāvoklī ķirzaka ļoti atgādināja pakārto. Tas Salu nebūt nesamulsināja; novilcis ādu, viņš sacirta ķirzaku gabalos, nogrieza gaļas šķēles un sāka cept uz oglēm. Malajietim bija taisnība: ūdensķirzakas gaļa bija maiga un atgādināja sivēna vai cāļa gaļu.

Henrijs un Helēna raudzījās vakariņu pagatavošanā ar pretīguma sajūtu. Medījums tiešām nebija pievilcīgs. Bet tie laiki bija pagājuši, kad bērni ēdienus varēja izvē­lēties. Trūkums visu ko iemāca. Arī Parīzes iedzīvotāji aplenkuma laikā ēda zirgu, ēzeļu, suņu, kaķu un pat žurku gaļu, lai tikai nebūtu jāpadodas ienaidniekam.

Trīs dienas ceļotāji pārtika no ķirzakas gaļas un jutās tik spēcīgi, ka varēja uzsākt tālāko ceļojumu. Viņiem vei­cās. Meklējot augļus un saknes, pie vīģu koka atmaldījās liels mežakuilis. Kapteinis nabaga dzīvnieku nošāva. Salu atkal pagatavoja kotletes, uz iesma izcepa cepeti un divus labi izžāvētus šķiņķus sagatavoja ceļam.

Sagatavojuši pārtikas krājumus, ceļinieki nolēma do­ties ceļā. Nolēma ņemt līdzi tikai vieglas un nepiecieša­mas mantas. Ar nožēlu viņi atvadījās no vecās laivas, kas viņus izglāba no bojāejas jūrā. Nelaimē cilvēki iemīl pat nedzīvus priekšmetus. Kapteinim un bērniem šī laiva šķita kā stūrītis no dzimtenes. Dodoties ceļā un nezinot, kas viņus sagaida, viņi nevarēja vienaldzīgi šķirties no laivas. Ilgāk palikt Borneo salas austrumu krastā bija neiespējami.- Nevarēja cerēt, ka šai krastā piestās kāds kuģis, kas viņus uzņems un izglābs. Drīzāk varēja sagai­dīt, ka ieradīsies pirāti, kas ceļiniekus vai nu nonāvēs, vai sagūstīs un pārdos verdzībā.

Kapteinis Redvuds skaidri apzinājās šīs briesmas un nolēma doties salas iekšienē, cerēdams nokļūt līdz vecajai Brunejas pilsētiņai salas rietumu krastā, netālu no La- buanas salas.

Kapteinis baidījās tikai par bērniem, sevišķi par He­lēnu, nezinādams, vai viņa būs spējīga iet pa mūžamežu, kur nav ne ceļu, ne taciņu un kur uz katra soļa draud briesmas. Bet bērnu možais izskats kapteini mazliet no­mierināja. Bērni taču par visu interesējas, un jaunā pē­tošā prāta nepārtraukts darbs atvaira domas par nogu­rumu. Tālab arī bērni bieži nogurst mazāk nekā pieaugušie.