Borneo sala

KAPTEINIS UN SALU MEKLĒ HELĒNU

Kapteinim atgriezās enerģija. Viņš sāka pārbaudīt ezera dziļumu, meklēdams pāreju.

Izrādījās, ka pārbrist ezeru nav iespējams. Desmit so­ļus no krasta ūdens bija pāri jostas vietai, tālāk ezers bija dziļāks. Kapteinis atgriezās, bet no ūdens neizkāpa. Kliedzieni atskanēja no ezera vidus. Tagad tie palika drusku vājāki. Kliedzējas būtnes acīmredzot palika uz vietas kaut kur kokos vai uz zemes. Šķita, ka kliedzēji nav no zemes augstu, bet tas, pateicoties ūdenim, varēja būt arī dzirdes maldinājums. Bija dzirdama ari tāda kā bērna balss, bet tā nebija Helēnas, bet drīzāk kāda jaun- piedzimušļā balss. Salu šo falši ptzjna par maziņa oran- gutana balsi. Viņa pareģojums par ligzdu izrādījās pa­reizs, taču kapteinis nervozēja. Viņam gribējās ātrāk no­teikt vietu, kur atrodas ligzda. Viņš it kā nojauta, ka He­lēna ir dzīva un ka izdosies viņu glābt.

Ja viņa būs ievainota, viņu izārstēs.

Ezeru nevarēja pārbrist, bet to varēja pārpeldat, un kapteinis bija lielisks peldētājs. Kādreiz viļņos viņš bija nopeldējis veselu kilometru. Peldēt mierīgā ezerā un ēnā bija daudz vieglāk.

Viņš bija jau sagatavojies mesties ūdenī, kgd Salu uzlika roku uz viņa pleca.

«Jūs, kaptein, taisāties peldēt, bet aizmirstat paņemt līdzi ieročus,» teica uzticamais malajietis. «Es došos jums līdzi, bet paņemsim arī šauteni, bultas un loku. Kā tad mēs citādi pieveiksim gorillas?»

Vienlaicīgi šī doma pazibēja arī kapteinim.

«Tev taisnība, Salu. Šautene jāpaņem līdzi, bet kā lai to pasargā no ūdens? Plostu pagatavot nav laika.»

«Plosts nav vajadzīgs. Dodiet man šauteni. Es protu peldēt ar vienu roku.»

Kapteinis zināja, ka tā nav lielība. Malajietis peldēja tikpat labi kā mēs staigājam pa zemi. Veco loci varētu noslīcināt varbūt tikai tad, ja iemestu viņu ūdenī divdes­mit jūdzes atstatu no krasta.

Kapteinis paklausīja Salu padomam, un viņi abi skrēja pēc ieročiem.

Kapteinis nosvieda vienu daļu drēbju, piesēja pie gal­vas pulvera kārbu un zobos paņēma dunci, bet šauteni iedeva Salu. Salu sagatavojās ātri: savos garajos, melna­jos matos viņš ietina bultas, malajiešu duncis, no kā ma­lajieši nekad nešķiras, bija piestiprināts pie jostas, krei­sajā rokā viņš paņēma loku un kapteiņa šauteni.

Kapteinis un Salu nekavējoties metās ūdeni un klusē­dami ātri peldēja uz ezera vidu. Henrijs un Mertags pa­lika krastā. Irs slikti peldēja, bet zēns nevarētu pus jūdzi nopeldēt. Viņi abi līdz mērkaķim nenonāktu, un, ja arī nonāktu, tad būtu tik noguruši, ka vajadzības gadījumā kaujā nevarētu piedalīties. Kapteinim uzticamais Mertags un Henrijs, rūpēdamies par savas māsas likteni, tomēr gribēja peldēt, bet kapteinis viņus atturēja un pavēlēja gaidīt.

tā viņi palika krastā un sekoja peldētāju kustībām, no sirds viņiem novēlēdami panākumus.

Kapteinis un Salu peldēja lapu krēslā, kas saules sta­rus nelaida cauri; viņi peldēja pa drūmo ezera virsmu.

Viņi pārdomāja, ko iesākt, kad sasniegs gorillu ligzdu. Būs labi, ja varēs izkāpt uz cietas zemes. Pretējā gadī­jumā bultas un šautene būtu lieka, čukstot viņi sarunājās, bet nerada atbildi uz līdzīgiēm jautājumiem.

Salu domāja, ka izdosies izrāpties no ūdens mazākais uz kāda koka zara un nonāvēt mērkaķi vai nu ar lodij vai bultu. Ūdens likās melns kā tinte. Tomēr peldētāji droši devās uz priekšu turp, kur atskanēja klusākas, bet skaidrākas ģorillu balsiš.

Troksnis bija pavisam citāds. Aso, aizsmakušo, rejošo trokšņu vietā bija dzirdams kaut kas līdzīgs sarunai ar dažādu intonāciju.

Beidzot viņi piepeldēja ligzdai apmēram simt metru tuvumā. Klusēdami viņi peldēja pa ezera tumšajiem ūde­ņiem, meklēdami kādu zemu nčiiekušos zaru vai no ūdens izliekušos sakni, uz kuras varētu nostāties.

Atpūsties viņi varēja arī agrāk, bet atpūta nenāca prātā, pirms mērķis nebija sasniegts.

Viņi turpināja peldēt ar dubultu uzmanību, vērīgi ap­skatīdami ezera virsmu Pēkšņi viņus kaut kas apturēja. Tā izrādījās šaura zemes strēmele, kas tikai dažus centi­metrus pacēlās virs ūdens. Peldētāji atsitās pret to ar krūtīm un izkāpa no ūdens, priecādamies, ka sajūt zerni zem kājām, cietu zemi. Izrādījās, ka viņi atrodas uz ap­mēram simt piecdesmit metrus lielas, kokiem apaugušas saliņas. Te auga galvenām kārtām Indijas vīģes koki un banāni. So koku vidū bija vecs koks ar daudziem atbal­stiem, kas likās kā visu šo koku patriarhs. No tā biezā lapu juma arī atskanēja gorillas kliedzieni. Acīmredzot tur bija gorillas un viņa ģimenes mītne. Kapteinis paņēma šauteni, un, pavēlējis Salu sekot, uzmanīgi līda pie koka.