Borneo sala

SARKANAIS GORILLA

No rīta viņi pamodās vēlu un iekūra ugunskuru. Viņi Izvārīja dažus šķiņķa gabaliņus. Viens šķiņķis bija jau apēsts, un tā kā ceļojums jau ilga divas nedēļas, tad arī otrs tuvojās beigām.

Tika nolemts kādu laiku palikt ezera krastā, lai atpūs­tos un papildinātu pārtikas krājumus.

Salu pārbaudīja savu dunci un bultas, kapteinis — savu bisi, lielais zivju zvejas mīlētājs namdaris sagata­voja makšķeres un āķus, cerēdams, ka ezerā zivis kodīsies labāk nekā upē.

Salu un kapteinis aizgāja uz mežu, bet Mertags uz ezera krastu. Henrijs un Helēna palika zem koka, kur bija pavadījuši nakti. Liels stārķis, gandrīz tikpat liels kā Hen­rijs, nolaidās pie ezera, un zēns nenoturējās, nesatvēris tēva bisi. Henrijs gribēja nošaut purva putnu un atstāja Helēnu zem koka vienu.

Slēpdamies aiz niedrēm, jaunais mednieks nemanīts tuvojās putnam, kad pēkšņi atskanēja Helēnas kliedziens, no kā asinis sastinga viņa dzīslās.

Ātri apgriezies, viņš tūlīt ieraudzīja meitenes izmisuma kliedzienu iemeslu. Pie viņas stāvēja briesmīga izskata cilvēks. Ne sapņos, ne nomodā Henrijs nebija redzējis tik pretīgu cilvēku, kas, drusku salīcis, stāvēja netālu no Helēnas.

Ja viņš būtu izstiepies, viņš būtu daudz garāks par parastu cilvēku. Viņam bija milzīga galva, briesmīgi plati pleci, spalvainas krūtis un nesamērīgi garas rokas.

Abus bērnus tik daudz nenobiedēja viņa milzīgais augums, kā šīs būtnes ar cilvēka seju kopējais briesmīgais izskats.

Visa viņa miesa bija segta ar biezu, cietu, sarkanu vilnu. Ar tādu pat vilnu, tikai mīkstāku un gaišāku, bija apaugusi arī seja.

Henrijs tūlīt saprata, ka šis briesmonis nav nekas cits kā orangutans jeb sarkanais gorilla, par ko stāstīja Salu.

Atcerēdamies Salu stāstu, Henrijs bailēs drebēja. Go­rilla tomēr vispirms apdraudēja Helēnu, no kuras viņš bija tikai dažus soļus. Brāļa pirmās domas bija doties pie cilvēkveidīgā mērkaķa un lādiņu iešaut viņam galvā.

Helēna, pašaizsardzības instinkta vadīta, noslēpās ai2 j koka un pārstāja kliegt.

Dzīvnieks neizrādīja nekādu tieksmi viņai sekot. Drī­zāk likās, ka viņš dodas uz ezera krastu. Tamdēļ Henrijs nolēma nogaidīt un nešaut, kamēr mērkaķis neizrādīs nai­dīgu nodomu.

Salu stāstīja, ka gorillas reti uzbrūkot cilvēkiem, ja viņus neaiztiekot. Gorillas kļūst briesmīgi tikai tai laikā, kad mātītēm ir bērni. Tad mērkaķi vajā cilvēkus un dzīv­niekus, kas tuvojās viņu mītnei. Ievainots gorilla izrāda ārkārtīgu pretestību.

To atcerēdamies, Henrijs nolaida bisi un notupās ga­rajā zālē uz ceļiem, tā ka viņš gandrīz nemaz nebija re­dzams.

Drīz viņš pārliecinājās, ka rīkojies prātīgi. Gorilla ne­maz nebija ievērojis bērnu klātbūtni. Viņš mierīgi gāja uz ezera krastu, attālinādamies no Helēnas un Henrija. Acīmredzot mērkaķi vilināja lilijveidīgs augst kura trek­nie stiebri peldēja virs ūdens pie paša krasta.

Salu bija stāstījis, ka gorillas pārtiekot no augļiem, bet, ja to nav, tad no ūdens augu lapām un stiebriem, kuru tropiskās joslas ezeros ir pietiekoši daudz,

Acīmredzot arī šis spalvainais džentlmenis bija atnā? cis pēc zāles, kas viņam garšoja.

Gorilla līdz ceļiem iebrida ūdenī, sameklēja ar savām garajām rokām ūdens zāļu kušķi un, atplētis savff milzīgo rīkli, sāka trokšņaini gremot augu lapas, stiebrus un ziedus.

Redzēdams gorillas tik miermīlīgo garastāvokli un ce­rēdams, ka tas nemainīsies, Henrijs iznāca no paslēptu­ves, steidzās pie māsas, to apskāva un skūpstīdams pūlē­jās aizdzīt no viņas sejas pārdzīvoto baiļu pēdas.