Borneo sala

LIELKĀJAINĀS VISTAS

Diēta, kaut arī ne sevišķi ilga, ir ļoti lietderīga pēc pārliekas ēdienu lietošanas, bet pēc bada tā nav sevišķi patīkama. Tā domāja Salu un Mertags. Brokastīs īrs lab­prāt būtu ēdis kartupeļus ar sviestu, jeb vēl labāk speķi un taukus.

Visi piekrita īram, ka kaut kur būtu nepieciešams da­būt gaļu. Bet kā? Vismaz mežā, kur medīja kapteinis Red­vuds, acīmredzot medījuma nebija. Zivis jūrā un upē droši vien bija, bet ne Salu, ne Mertags nekā nebija noķēruši.

Bads lika sevi tik stipri just, ka ceļotāji pat nožēloja, ka ļāvuši straumei aiznest jūrā nonāvēto gaviālu, neno­griežot dažus gabalus gaļas, kas varbūt arī nebija se­višķi patīkama, bet tomēr ēdama.

Neizdevības sarūgtināti un vēl juzdami nogurumu, viņi visu pārējo dienas daļu atpūtās zem koka.

Brokastīs, pusdienās un vakariņās atkal ēda riekst­koka augļus. Ēdiena laikā malajietis atcerējās olas, un visiem likās, ka gaļas vietā olas būtu vislabākais ēdiens. Tikai: kur tās dabūt?

«Olas!» iesaucās Mertags, kas labprāt apēstu veselas desmit, vienalga kādā veidā, mīkstas, ceptas, vai ātruma dēļ, kā viņš teica, jēlas. «Svētais Patrīcij! Es apēstu ve­selu grozu ar olām, mani nenobaidītu, ja tās būtu pat gulbja olu lielumā. Kas tev ienāca prātā, draugs Salu, ka tu sāki runāt par olām? Kur mēs varam tās atrast?»

«Se tuvumā vajag būt daudz olām,» atbildēja mala­jietis, «vajag tikai prast tās atrast.»

«Kas tad tev to teica, Salu? Varbūt tu esi burvis?»

«Burvis es neesmu, bet vai tad tu nedzirdēji malē žē­los kliedzienus?»

«Kas tas ir malē?»

«Tas ir tītaram līdzīgs putns. Salu dzirdēja, ka tas žēli vaidēja, it kā gribēdams mirt.»

«Patiesi, arī es visu nakti dzirdēju kaut kādus vaidus. Es domāju, ka tās mirušo nopūtas, bet tu saki, ka tie ir putni. Bet kas mums tur par labumu? Putns kliedz, bet mēs neatradīsim ne ligzdas, ne olu.»

«Jādomā, ligzda nav tālu. Sie putni ligzdas taisa smil­tīs pie jūras. Rīt no rīta es iešu meklēt un varbūt kaut ko atradīšu.»

Pagājušā naktī kapteinis Redvuds patiesi bija dzirdē­jis žēlus kliedzienus, kādus viņš agrāk nebija saklausījis. Viņš domāja, ka tas ir kāds garāmlidojošs putns, bet ne- iedomājās, ka tuvumā varētu būt ligzdas. Tikko uzlēca saule, viņš uzmanījās, cerēdams nošaut kādu putnu, kaut arī tā būtu tikai kaija. Viņš tomēr neieraudzīja ne kaijas, ne cita kāda putna. Tomēr Salu apgalvoja, ka kliedzejļ nav jūras putni, bet putni, kas dzīvo mežā un ierodas jurmalā, lai izperētu cāļus. Tamdēļ putnu tuvums lika ceļiniekiem domāt, ka kaut kur netālu ir viņu ligzdas.

Kamēr ceļinieki sarunājās par šo jautājumu, viņi ieraUdzīja veselu putnu baru. Viņu bija daudz, ap sešdesmit. Viņi nelidoja kokos, bet lēni, ar cienību pastaigājās pa „ smilšaino krastu, taisni kā mājputnu bars, kad tas iemaldās apsētā laukā un uzlasa vēl neapsegtos graudus. Viņi bija kohinhinas vistu lielumā un ar savām melnajām spal- vām, lepno galvu un pacelto asti atgādināja Eiropas mājputnus. Tās bija Austrālijas un Malajas vistas. Viņu ir vairākas pasugas. Viena, kas dzīvo Austrālijā, līdzināms tītariem, otra parastām vistām, trešā — fazāniem. Sie putni savas olas aprok smiltīs un kopīgi apsedz ar ūdenszālēm, ceļot uz tām īpatnu celtni. Olas viņi neperē, bet atļauj to darīt saulei. Plato kāju pēdu un āķīgo nagu dēļ naturālisti tās nosaukuši par lielkājainām vistām.

Lielkājaino vistu celtie uzkalniņi dažreiz sasniedz seš­padsmit pēdu augstumu un ne mazāk par sešdesmit pēdu apkārtmēru pamatos.

Taukie, smagie, neveiklie putni slikti lido, kājas viņiem ir resnas ar resniem pirkstiem. ,

Ar savu ligzdu celšanu tas atšķiras no Austrālijas vis­tām. To mēs redzam no zinātnieka Vuda stāsta:

«Ierobežojuši ievērojamu laukumu, putni ar savām pla­tajām kājām izrauj augļus un zāli, salasa zarus un saliek tos laukuma vidū. Pamazām laukums samazinās no peri­fērijas uz centru. Beigu beigās rodas zems, nepareizas formas uzkalniņš. Maz pamazām, riņķim samazinoties, uzkalniņš iegūst konusveida formu. Tad kalniņa vidū tiek izgatavots četras pēdas dziļš iedobums, kur iedēj olas. Olas apsedz ar sausām lapām un atstāj saules iedarbībā. Tomēr ar to vēl nenobeidzas vistu rūpes par nākošo ģi­meni; pret temperatūras maiņu ārkārtīgi jūtīgais tēviņš pastāvīgi rūpējas par olām. Vajadzības gadījumā viņš apsedz olas ar jaunu sausu lapu kārtu, bet karstās dienās tās pavisam novāc. Beidzot izšķiļas cāļēni, kas veselu dienu paliek ligzdā, bet, ja no tās ir izgājuši, tad atgrie­žas atpakaļ. Jāatzīmē vēl viena sevišķa īpatnība: uzkal­niņa vidū vienmēr paliek cilindrveidīgs caurums, caur kuru pieplūst svaigs gaiss un izplūst kaitīgās gāzes. Olas ļoti garšīgas, un eiropieši tās mīl ne mazāk kā vietējie.' Tāpat kā Eiropas vistas, tās mīl ierakties smiltīs un sildī­ties saulē. Smiltīs izraktais iedobums medniekiem ir no­rādījums par ligzdas tuvumu.»

Tomēr atgriezīsimies pie Borneo salas vistām, kas tā ieinteresēja kapteini Redvudu un viņa biedrus.

Salu viņas nosauca par malē, patiesībā tās pieder ma- leos dzimtai. Tās ieradās kā uz burvja mājienu (patiesībā viņas iznāca no smilšu uzkalniņa).

Salu lūdza savus biedrus nogulties zem koka, un putni, viņus neievērojuši, turpināja pastaigāties krastmalā.

Vistas apstājās, uzlasīja tārpiņus, graudus un glieme­zīšus, bet acīmredzot viņas bija atnākušas kādā nolūkā.

Ik brīdi viņas apstājās un ar fazāna vieglumu, dažas it kā pētīdamas, paskrēja uz priekšu un sauca citas. Tad sākās vispārēja kladzināšana, putni it kā apsprieda ko­pēju lietu.

Tās, kas gāja kā izlūki un veda sarunas, atšķīrās ar lielākām sekstēm, knābjiem, sarkaniem vaigiem un spilgtā­kām spalvām. Tie bija tēviņi jeb gaiļi. Tomēr šie tēviņi no mātītēm atšķīrās mazāk nekā Eiropas gaiļi no vistām. Starpība bija tik niecīga, ka ceļotāji to izšķīra tikai tad, kad putni pienāca tuvāk.

Viņi bija ap trīs simt metru no ceļotājiem un, spriežot pēc virziena, netaisījās tuvoties. Kapteinis satvēra bisi un gribēja šaut barā, bet Salu viņu apturēja.

«Nešaujiet, kaptein,» viņš čukstēja, «jūs visu sabojā­sit: putni ir tālu, un jūs nošausit garām. Bet putni meklē vietu ligzdai. Labāk mazliet pagaidīsim.»

Kapteinis nolika šauteni, un visi klusēdami turpināja sekot vistām, kas nenojauta, ka tās novēro.

Klausīdamas kāda gaiļa padomam, kas acīmredzot bija visas vistu cilts vadonis, putni apstājās krastmalā, gan­drīz iepretim mūsu ceļotāju mītnei.

Vistas ilgi apspriedās un sakladzinājās, tad nolēma apstāties. Ar savām stiprajām, piešiem bruņotajām kājām viņas sāka rakt smiltis, saceldamas veselu putekļu mā­koni.

Kādu laiku viņas pat nebija redzamas. Pēc pusstundas viņas savu darbu pārtrauca, un ceļotāji ieraudzīja, ka

vistas izkašņājušas diezgan platu un dziļu bedri, kura varētu noslēpties gandrīz puse no bara.

Pie šī iedobuma vistas palika nemierīgas. Citas iegāja, citas iznāca no tā, it kā pildīdamas kādu pienākumu, bet gaiļi, lepni izsliedamies, staigāja ap iedobumu kā cere- monijmeistari kādās svinībās.

Sī savādā ceremonija turpinājās gandrīz stundu. Ce­ļotājiem galīgi apnika nekustīgi gaidīt, bet Salu lūdza viņus nebaidīt vistas, netraucēt tās un apsolīja atalgo­jumu par pacietību. Tad vistas atkal sāka rakt smiltis, šoreiz iedobumu aizbērdamas, un atkal sacēlās vesels pu­tekļu mākonis. Kad putekļi izklīda, ceļotāji redzēja, ka vistas aiziet. Viņas ātri skrēja gar krastu, bet citas smagi un trokšņaini, cilādamas spārnus, ieskrēja mežā.

«Tagad,» teica Salu, un viņa acis iemirdzējās, «mūs gaida alga par pacietību. Olas ir derīgākas kā rieksti. Malē olas ir ļoti garšīgas!»

Tā kā vairs nebija nozīmes slēpties, ceļotāji piecēlās un steidzās pie vietas, ko tikko bija atstājušas vistas.

Līdzenās smiltīs bija neliels paaugstinājums. Ja vieta nebūtu tikko izrakņāta un nemanītu piešu un nagu pēdas, tad būtu grūti iedomāties, ka te bija tikko izrakta un at* kal aizbērta liela bedre.

Mertags sameklēja vienu olu. Lai tā nepazustu, viņš to pārsita un ielēja glāzē. Glāze bija līdz malām pilna.

Šīs olas nav sliktākas par vistu olām.

Dažas olas izvārīja brokastīm, no pārējām pagatavoja olu kulteni. Pannas vietā lietoja Singapūras austeres glie­meža vāku.

Romieši ēda ab ovo usque ad mala, mūsu ceļotāji rī­kojās otrādi — vispirms augļi, tad olas, vārdu sakot, ab mala usque ad ovo. Stāsta, ka Spānijā olas pasniedzot pēc pusdienas.

Visbarojošākais ir piens. Tas gandrīz tūlīt pārvēršas muskuļos un gaļā. Tālab piens ir visas dzīvās radības galvenā barība.

Piena ķīmiskā sastāvā ietilpst olbaltums, fibrīns un citas sastāvdaļas, kas ir arī olās un graudos un ar ko barojas jaunpiedzimis bērns, dzīvnieks, zivs un jauns augs.

Austere bija atjaunojusi izbadējušos cilvēku māgas darbību, labi bija arī riekstkoka augļi, bet līdz šim viņi neizjūta īsto «dzīvības spēku» tā elementārākā veidā, olas veidā, un nevarēja pilnīgi atjaunot savus fiziskos spēkus.

Spēka pieaugumu pirmais sajuta Mertags un paziņoja, ka viņš «spējīgs uz visu».

«Es arī,» iesaucās Henrijs. «Tagad es varu iet, kur vajag, un strādāt, ko vajag!»

Kas attiecas uz Helēnu, tad viņa teica, ka kadriļu de­jot viņa vēl nevarot nevis spēka trūkuma, bet pārdzīvoto baiļu dēļ. Vispār viņa jutās ļoti labi.

Visi jutās labi un prātoja par nākotni.

Vispirms pārrunāja, cik ilgi palikt krastā, kur viņus atdzina laimīgais ceļavējš.

Krasts bija viesmīlīgs, bet nebija apdzīvots, un viņiem nepavisam negribējās te palikt.

Kapteinis pat nedomāja sacensties ar skotu Selkirku un iegūt Robinsona Krūzo slavu. Bet kamēr vēl bija kaut mazākā cerība izglābties, ne Mertags, ne malajietis nevē­lējās izpildīt uzticamā Piektdieņa lomu.

Viss vakars pagāja sarunās par nākotni un tālāko ceļojumu.

Vai tālāk braukt ar laivu pa jūru, jeb doties ekspedī­cijā pa sauszemi līdz tuvākai eiropiešu kolonijai? Kap­teinis Redvuds zināja, ka Borneo salā tādas ir vairākas. Holandes kolonijas Sabaha un Saravaka, angļu valdības kantoris Labuanas salā un kolonija vai patstāvīga valsts, kas tanī laikā atzina avantūrista Džeimsa Bruka varu, kas sauca sevi par Savakskas radžu. Ja viņiem izdotos sasniegt vienu no šīm apdzīvotajām vietām, viņi būtu glābti. Bija jāizšķiras, kura no šīm vietām tuvāk un pa kādu ceļu turp nonākt. '

Pēc ilgas apspriedes nolēma doties uz Lobuanu.

Pēc kapteiņa Redvuda aplēses, tā bija tuvākā civili­zētā vieta.

Tūlīt doties ceļā bija neiespējami. Ceļotāji vēl nebija pietiekoši atjaunojuši spēkus. Tālab viņi sāka gatavoties priekšā stāvošajam ceļam.

Izglābušies no bojāejas uz jūras un juzdamies veseli un neskarti uz sauszemes, viņi tomēr nevarēja justies drošībā.

Piekrastē, kur viņus izmeta jūra, nebija nekādu dzī­vības pazīmju; bet tas viņus sevišķi neuztrauca; taisni otrādi, viņi baidījās sastapties ar cilvēkiem. Spriežot pēc katastrofas vietas, kur taifūns nogremdēja kuģi, un vir­ziena, kurā vējš dzina laivu, kapteinis aplēsa, ka viņi tagad atrodas Borneo salas ziemeļaustrumu krastā. Kap­teinis Malaizijā bija daudzus gadus tirgojies un tālab ļoti labi zināja, ka šinī krastā plēsīgu zvēru nav, bet ir ļauni ļaudis — pirāti. Indijas arhipelāgā viņu ir ļoti daudz. Kā vanagi viņi uzbrūk no savām ligzdām, kas atrodas Malaizijas salās, sevišķi Mindanao salā. Visbie­žāk viņi uzbrūk Sulu salu tuvumā un jūras šaurumā starp Jaungvineju un Borneo salu.

Galvenā pirātu rezidence bija Mindanao salas dien­vidu pussala Hanona, no kā cēlies pirātu vārds «lanuni». Iegriežas viņi arī citās ostās, piemēram, Celebesas salā un Borneo ziemeļu un dienvidu krastos.

Borneo salas iedzīvotāji viņus sauc par pirātiem da- jakiem. Šis nosaukums ir nepareizs, jo lielais vairums jūras laupītāju ir tīrasinīgi malajieši. Dajaki ne tikai ne­piedalās viņu sirojumos, bet bieži ir viņu upuri.

Pirātu kuģi ir smagi un masīvi, ar lielām burām īsos mastos.

šo kuģu ātrums atkarīgs no lāpstveidīgo airu spēka un airētāju veiklības. Uz katra kuģa ir trīsdesmit līdz četrdesmit airētāju. Airētāji jūras kaujās un sadursmēs nepiedalās. Vadonis un pirāti cīnās, stāvēdami uz kuģa klāja. Pirāti apdraud ne tikai kuģus, bet dažreiz viņi iebrauc upju grīvās un sarīko uzbrukumus piekrastes pil­sētām un kolonijām. Viņi neapmierinās ar dārgakme­ņiem, zeltu un sudrabu, bet nereti ņem gūstā vīriešus, sievietes un bērnus, ko vēlāk pārdod verdzībā. Vergu tirgi toreiz pastāvēja gandrīz visās Malaizijas salās, neņemot vērā to, kam tās piederēja: holandiešiem, portugāļiem, spāņiem jeb vietējiem radžām un sultāniem.

To zinādams, kapteinis Redvuds saprata, kādas bries­mas draud viņam un viņa pavadoņiem, ja tie nokļūs la- nunu rokās.

Kamēr viņi bija vaļējā jūrā, un draudēja bada nāve, viņi par pirātiem nedomāja. Toreiz viņi būtu prie­cīgi, sastopot pirātu kuģi. Nāve no malajiešu dunča, ver­dzība pie cietsirdīgākā vergu īpašnieka būtu izeja no briesmīgā stāvokļa, atbrīvošanās no bada nāves.

Tagad bada nāves ēna bija pazudusi. Sajuzdami zem savām kājām zemi un nebaidoties no bada, mūsu draugi sāka domāt par pirātiem, vērīgi raudzījās jūrā, apskatīja krastu un katru reizi, kad atskanēja kāds neparasts trok­snis, uzmanīgi vēroja mežu,

Viņus uztrauca arī laiva. Viņi paši viegli varēja no­slēpties meža biezoknī, bet lielo laivu, kas gulēja uz smilšu "sēkļa, varēja ieraudzīt no «lažu jūdžu liela atstatuma. Viņu varēja ievērot katrs kā no jūras, tā no sauszemes.

Ja kaut kur tuvumā atrastos pirāti, laiva tiem norā­dītu, ka uz salas ir cilvēki. Un jūrnieki sāka pārdomāt, ko darīt ar laivu. Izvilkt krastā un noslēpt mežā nebija iespējams, jo laiva bija smaga, bet viņi vāji un novārguši.

Mertags ieteica laivu saskaldīt un iemest jūrā, bet kap­teinis neatļāva. Viņam bija žēl laivas, kas viņus bija iz­glābusi. Un laiva varēja būt vēl vajadzīga. Viņi taču vēl skaidri nezināja, vai viņi ir izkāpuši Borneo salā jeb kādā mazā saliņā uz vakariem no tās. Tad laiva būtu nepie­ciešama, lai pārceltos uz Borneo salu. Kamēr viņi ap­sprieda laivas likteni, Salu raudzījās tālēs un atklāja kaut ko, kas novērsa visas grūtības.

Upes ieteka bija līdzīga diezgan dziļam kanālam, kurā varēja iebraukt pat dziļi peldošs kuģis.

«Kamdēļ mēs ar laivu nevarētu braukt pa upi uz augšu?» prasīja malajietis.

«Salu taisnība,» teica kapteinis, «tas ir pilnīgi iespē­jams.»

«Ko tad mēs vēl gaidām?» atsaucās Mertags. «Paskat, kāds gudrinieks šis Salu! Kaptein, vai mēs nebrauksim tūlīt?»

«Katrā ziņā!»

Visi trīs piecēlās un tūlīt devās uz laivu.

Henrijs gribēja viņiem sekot, bet tēvs lūdza viņu pa­likt pie Helēnas, lai briesmu gadījumā viņu aizstāvētu.

«Manis dēļ tev te jāgarlaikojas, Henrij,» viņam teica māsa. «Bet neuztraucies, pēc pāris dienām es būšu pie­tiekoši stipra, un mēs varēsim visur tēvam iet līdzi. Tu taču zini, ka es neesmu bailīga un izlutināta.»

«Zinu, zinu,» skūpstīdams māsu, atbildēja Henrijs.

Viņi sāka pārrunāt priekšā stāvošo ceļojumu. Viņi ticēja panākumiem, jo pilnīgi paļāvās uz tēvu, Mertagu un Salu. Viņi bija izglābušies no tik daudz nelaimēm, ka nākošās briesmas vairs nebaidīja. Bet nākotne solīja tik daudz jauna un pārsteidzoša, ka ceļojuma grūtības aizmirsās.