Borneo sala

NEREDZĒTS SKATS

Gaviāls bija jau pavisam tuvu ūdenī stāvošajam oran- gutanam, kad bērni viņu ieraudzīja.

Viņi domāja, ka mērkaķis aizmuks no briesmīgā ienaid­nieka. Viņš patiesi sāka atkāpties, bet, nonācis pie krasta, apstājās un varonīgi gaidīja savu ienaidnieku.

Salu bija taisnība, kad viņš apgalvoja, ka gorilla ne­baidās ne no viena zvēra ne mežā, ne ūdenī. Gaviāls ir viens no briesmīgākajiem dzīvniekiem, bet mērkaķis neiz­rādīja ne mazākās bailes.

Ja gorilla baidītos, viņam viegli būtu noslēpties mežā, kokos. Ja viņš atkāptos pat drusku tālāk no krasta, abi­nieks viņam nesekotu un nekāda sadursme nenotiktu. Bet gorilla nebēga, bet, sēdēdams uz krasta, aizsmacis rēja un gaidīja krokodilu. Tanī pašā laikā viņš ar priekšējām ķepām rāva zāli, niedres un meta krokodilam tieši rīklē, it kā izaicinādams viņu uz cīņu.

Nevērojot četrkājainā kliedzienus un izaicinošos žestus, rāpulis viņam tuvojās.

Acīmredzot ķirzakveidīgo dzīvnieku nekas nevarēja iebiedēt. Ticēdams savām nesalaužamām bruņām, kroko- dils bija pārliecināts, ka Borneo salā nav neviena dzīv­nieka, kas uzdrošinātos ar viņu cīnīties.

Viņš uzbruka, nedomādams par briesmām, tiekdamies tikai satvert viņa valstībā ienākušo savādo būtni, ko tas varbūt uzskatīja par vājo cilvēku, par dajaku, ko nereti bija ieguvis sev kā laupījumu.

Pretinieka šķietamā atkāpšanās viņu vēl vairāk pār­liecināja, bet viņš rūgti vīlās. Gaviāls apstājās, iegrima pēc iespējas dziļi ezera ūdenī un gaidīja, vai pretinieks turpinās atkāpties.

Redzēdams gorillas kareivīgo pozu, gaviāls uzmanīgi līda viņam klāt, ātri pacēlās uz pakaļkājām un, uz astes atbalstīdamies un plaši atvēris rīkli, metās uz krastu.

Uz brīdi viņš ieķērās gorillas sarkanajā vilnā. Bērni domāja, ka gaviāls tūlīt to ievilks ezerā, un jau priecājās, ka tādā veidā viņi izglābsies no mērkaķa. Tomēr līdz cī­ņas beigām bija vēl tālu. Gorilla atlēca un ātri pārlēca krokodilam pāri.

Krokodils ātri kustas tikai ūdenī. Uz sauszemes viņa kustības ir lēnas. Pirms viņš paspēja pagriezties, mērka­ķis ar jaunu lēcienu atradās uz viņa muguras. Viņš ap­kampa gaviāla ķermeni ar savām stiprajām rokām, it kā gribēdams to nožņaugt. Tad arī sākās savādā un bries­mīgā cīņa starp diviem briesmoņiem, kādu var redzēt tikai mežonīgajos Borneo un Sumatras mežos, kur reti ieklīst cilvēks.

Un arī tur par līdzīgu cīņu skatītāju var kļūt vienīgi purvu un ezeru niedrēs apmaldījies dajaks, kam gadījies nonākt nezināmas upes krastā.

Krokodils izmisumā cīnījās, lai nosviestu no savas muguras nelūgto spalvaino jātnieku. Viņš griezās uz vē­dera, locījās, klabināja žokļus un sita ar asti tik stipri, ka zāles un niedres kā nopļautas lidoja uz visām pusēm. Nekas nelīdzēja: gorilla sēdēja uz viņa kā meksikānis uz spītīgā mūļa muguras.

Ar vienu roku viņš turēja gaviāla plecu, otru vicināja pa gaisu, it kā kaut ko ķeriu. Skatītāji no sākuma neva­rēja saprast šī žesta nozīmi. Te gorilla ar brīvo roku sa­tvēra plaši atvērtās rīkles augšējo žokli.

Bērni domāja, ka gorilla šoreiz iekritis un ka viņa rokas pirksti, gaviāla zobu saspiesti, tūlīt nokraukšķēs.

«Iekrita!» Henrijs teica māsai.

Tomēr ne; viltīgais mērkaķis zināja, ko darīja. Bries­mīgi viņš spieda gaviālu ar ceļiem un ar visu spēku rāva žokli, ko bija satvēris ar roku.

Kaut kas nokrakšķēja, it kā kāds būtu no zemes izrā­vis koku ar visām saknēm, un riebīgais rāpulis briesmī­gos krampjos sāka sist ar asti un locīties nāves agonijā. Gorilla savu ienaidnieku bija pieveicis.

Kad gaviāla krampji palika retāki un vieglāki, uzva­rētājs atlēca sānis, izstiepās visā augumā un, paskatījies uz ienaidnieka līķi, sāka smieties mežonīgiem, ārprātīgam līdzīgiem smiekliem.

Lasītājs varbūt domā, ka aprakstītā cīņa ir autora izdoma, pasaka, ar kādām kuģa vecie matroži mīl pacie­nāt jaunos. Tomēr tā domāt var tikai cilvēks, kas maz pazīst dabas zinātni. Dzīvnieku paražas un raksturu stu­dējušie zinātnieki zina, ka viss teiktais pilnīgi iespējams, un ka līdzīgi skati Borneo salā atgadās, kaut arī eiropie­tim reti gadās tos redzēt.

Paprasiet kādam vecam Borneo salas biškopim, viņš jums visu to apstiprinās un piebildīs, ka orangutans jeb kā viņi to sauc — miass var mēroties spēkiem ar visiem meža un ūdens dzīvniekiem, un tikai gaviāls un milzu čūska uzdrošinās viņam uzbrukt. Biškopis dajaks jums pateiks, ka šais cīņās gorilla vienmēr paliek uzvarētājs, neraugoties uz savu ienaidnieku milzīgajiem apmēriem. Iedomājieties divpadsmit metrus garu krokodilu vai čūsku, kas ir divreiz tik gara kā iela, pār kuru jūs ejat, vai is­taba, kurā jūs dzīvojat. Mūsu muzejos tādu eksemplāru nav, jo dabas pētnieki viņus reti sastop un tos grūti noķert.

Tomēr ticat, ka tādas čūskas un krokodili pasaulē dzīvo.

Tie dzīvo Amerikas upēs un ezeros un Indijas arhipe- lāga salās. Daudzi matrožu nostāsti, kurus ilgu laiku uz­skatīja par leģendām, vēlāk tika dabas zinātnieku un ce­ļotāju zinātniski apstiprināti.

Lai lasītājs neuzskata mūsu stāstu par mistifikāciju un neizturas pret to ar nicināšanu. Ja liktenis viņu nove­dīs Indijas arhipelāgā, tas atteiksies no savas neuzticības.

Henrijs un Helēna, kas, aiz koka aizslēpušies, vēroja divu drausmīgu briesmoņu cīņu, nedomāja nekā.

Taisnības sajūta prasīja, lai viņi priecātos par gorillas uzvaru, jo gaviāls viņam .uzbruka. Patiesībā bija otrādi. Ja būtu uzvarējis gaviāls, bērni no gorillas būtu izglābti, tagad no jauna viņiem bija jābaiļojas par savu likteni.

Nāvīgi ievainotais krokodils nebija bīstams, bet viņš vēl nebija beigts. Viņš turpināja vēl krampjaini locīties, bet viņa kustības kļuva lēnākas un lēnākas. Bet gorilla turpināja skatīties un priecāties par savu uzvaru, brīžiem vicinādams rokas un smiedamies savus ' mežonīgos smieklus.

Drausmīgs skatsl Nabaga bērni tomēr vēlējās, lai tas turpinātos pēc iespējas ilgāk, kamēr kļūtu dzirdami pa­zīstami soļi un pazīstamas balsis.

Viņi uzmanīgi klausījās, bet ne cilvēku soļi, ne balsis nebija dzirdamas. Brīžiem viņi sadzirda putnu dziesmas, mežā klejojoša dzīvnieka kliedzienus, bet šajos kliedzienos nebija sadzirdamas bailes. Mednieki droši vien bija aiz­gājuši ļoti tālu un tik drīz neatgriezīsies.

Henrijs atkal gribēja izšaut, lai dotu signālu, bet sig­nāls varēja nepievērst mednieku uzmanību. Zinot, ka Hen­rijs prot šaut, viņi varētu nodomāt, ka viņš nošāvis kādu putnu. No otras puses, šāviens varēja iztraucēt gorillu no viņam patīkamās uzvarētā ienaidnieka līķa novērošanas un pievērst viņa uzmanību, no kā viņi baidījās.

Tātad šaut būtu velti un bīstami. Atlika viens — cerēt uz Dieva palīdzību. Atcerēdamies, no cik nelaimēm viņu un viņa biedrus Dievs pasargājis, Henrijs nolēma arī nā­kotnē paļauties uz viņu. Turēdams vienā rokā bisi, ar otru Henrijs apskāva Helēnu un sāka čukstēt viņai mierinošus vārdus. Arī Helēna pacietīgi gaidīja Visaugstākā palī­dzību.

Bērnu dziļajai ticībai bija uzlikts liels pārbaudījums.

Beidzot gorillam bija apnicis skatīties mirstošā ienaid­nieka krampjos, tas devās uz mežu. Tuvojās Henrijam un

Helēnai liktenīgais brīdis. Uz kuru pusi pagriezīsies go­rilla?

Viņi nebija vēl paspējuši to apdomāt, kad gorilla saka nākt tieši uz to koku, zem kura viņi stāvēja.

«Mēs esam pazuduši!» iesaucās Henrijs un tūlīt nožē­loja sacīto, redzēdams iespaidu, kādu viņa izsauciens at­stāja uz Helēnu, kurai bija nepieciešams gtb^lsts nevis vilšanās.

Bet pateikts vārds paliek pateikts. Henrijs nezināja, ko uzsākt. Briesmonis neveiklā, bet diezgan ātrā gaitā tuvojās vietai, kur atradās bērni. No nesenās cīņas ar ga­viālu viņš vēl bija ļoti satraukts.

Gorilla nevarēja bērnus redzēt.

Viņi bija noslēpušies aiz koka orhideju lapās, tomēr mērkaķis nevarēja paiet garām, viņus neieraudzījis.

Gorilla nāca tieši uz koku, it kā būtu nodomājis uzrāp­ties tanī. Henrijs domāja, vai nebūtu labāk mēģināt ar Helēnu bēgt un nožēloja, ka nav izdarījuši to agrāk. Aiz­maldīties mežā tagad viņam šķita mazāk bīstami, kā no­kļūt gorillas apkampienos.

Bet bēgt bija par vēlu. Vientuļais koks atradās atklāta laukuma vidū, un, ja viņi sāktu skriet, mērkaķis viņus katrā ziņā ieraudzītu un notvertu.

Taisnība, netālu atradās otrs koks, bet pārskriet pie tā, gorillam nemanot, bija neiespējami. Atlika divas izejas: vai nu bēgt vai slēpties aiz tā koka stumbra, zem kura viņi stāvēja. Viņi nolēma slēpties un, saņēmuši viens otra roku, piespiedās koka stumbram.

Lai ienaidnieks neieraudzītu, viņi vairs nelūkojās pat caur orhideju lapām, lai sekotu gorillas kustībām.

Varbūt viņiem laimēsies, un mērkaķis aizies mežā, vi­ņus neievērojis. Katram gadījumam Henrijs turēja bisi gatavībā, nolēmis cīnīties līdz beidzamam asins pilienarn un ielaist šāvienu tieši briesmoņa galvaskausā.

Brālis un māsa baidījās elpot. Viņi dzirdēja, kā sita viņu sirdis.

Gaidīt bija īstas mokas. Un dzīvnieks kā par spīti vēl kavējās.

Kaut arī tas bija ļoti bīstami, Henrijs gribēja paskatī­ties; te pēkšņi bija dzirdama nagu skrāpēšanās gar koka mizu vispirms zemāk, tad drusku augstāk: gorilla rāpās kokā.

Henrijs par to sāka gandrīz priecāties. Mērkaķis va­rēja uzrāpties kokā, caur biezajiem zariem un liānām brāli un māsu neievērojis, bet, kad viņš būs augšā, bērni no savas paslēptuves paklusām varēs aizbēgt.

Henrija cerības tomēr nepiepildījās, un cerētā glābiņa vietā nāca jaunas briesmas. Ļaunās katastrofas netiešs vaininieks bija Mertags.

Atgriezdamies no zivju zvejas, Mertags uzdūrās ezera krastā gulošajam gaviālam. Kaut gan rāpulis vairs neva­rēja nokļūt līdz ūdenim, viņš tomēr vēl izrādīja dzīvības pazīmes. Laiku pa laikam viņš vēl joprojām krampjaini sarāvās.

Iram bailēs sažņaudzās sirds, kad viņš ieraudzīja ga­viālu, bet neredzēja bērnus.

Vislabāk būtu bijis klusēt. Tomēr īrs, pēkšņi ieraudzī­jis kokā gorillu, iedomājās, ka spalvainais briesmonis bēr­nus nonāvējis un varbūt pat aprijis. Viņš izmisis ieklie­dzās.

Izdzirduši kliedzienu un domādami, ka viņi glābti, bērni izskrēja no paslēptuves. Kā dēmons gorilla pazib- snīja savas briesmīgās acis. Viņš vēl nebija augstu. Mer­taga bļāviens piespieda viņu apstāties. Karādamies kokā, viņš ieraudzīja bērnus. Gorilla saniknojās no jauna, sāka riet, nolēca no koka un metās pie Helēnas, kas viņam bija tuvāk nekā Henrijs.

Mertags steidzās palīgā, bet Henrijs notēmēja un gai­dīja izdevīgu brīdi, kad varēs šaut, neskarot māsu. Viņš izšāva, bet vecā kramenīca negāja vaļā.

Tad zēns satvēra bisi aiz stobra, un, rīkodamies ar to kā ar nūju, sāka sist briesmonim pa galvu. Tam tomēr nebija panākumu, jo šķita, it kā zēns dauzītu koka stumbru.

Sitieni bira viens pēc otra uz gorillas spalvainās, sar­kanās galvas. Tad viņš ar savām garajām rokām ātri sa­tvēra Helēnu un, cieši saspiedis viņas krūtis, atkal sāka rāpties kokā.

Henrijs velti raudāja un kliedza, māsai palīdzēt viņš nevarēja. Mertags vēl nepaspēja atskriet līdz katastrofas vietai. Henrijs ieķērās gorillas kājās, kas pacēla viņu dažas pēdas augstu, tad gorilla ar asu kustību viņu no­kratīja, tā ka viņš gandrīz bez samaņas nokrita zemē.

Atžilbis Henrijs piecēlās un raudzījās augšup. Tikai mirkli viņš bija zaudējis samaņu, bet šai laikā viņš kā sapnī bija dzirdējis Helēnas raudas. Ar vienu roku pie- kļāvis sev meiteni, orangutans turpināja kāpt arvien aug­stāk un augstāk.

Henrijs bija izmisis.

Ne mazāk satraukts bija arī Mertags, kas Helēnu mī­lēja kā savu meitu.

Viņi bija pārliecināti, ka gorilla nelaimīgo meiteni sa­plosīs'vai nu ar nagiem, vai saviem briesmīgajiem, dzel­tenajiem zobiem un nometīs no koka galotnes zemē.

Ko viņi izjuta, nekustīgi stāvēdami ,un gaidīdami bei­gas, nav aprakstāms.

Izdzirduši Helēnas, Henrija un Mertaga kliedzienus, beidzot atskrēja kapteinis un Salu, tomēr arī viņi neko nevarēja līdzēt. Tikai tagad zem koka stāvēja nevis divi, bet četri cilvēki, kas ar šausmām vēroja briesmīgo skatu.

Lapotnē mērkaķi vēl varēja saskatīt, bet kapteinis sa­prata, ka te viņa šautene bezspēcīga. To pašu domāja arī Salu, raudzīdamies savās bultās. Protams, varēja iešaut gorillam lodi pierē jeb ievainot viņu ar saindētu bultu; bet vai tas nenozīmēja pazudināt Helēnu? Meitene vēl bija dzīva, acīmredzot pat neievainota. Viņa vēl kliedza un mēģināja izrauties no viņu savos apkampienos žņaudzošā dzīvnieka rokām.

Tātad ne kapteinis, ne Salu neuzdrošinājās šaut, bai­dīdamies pasliktināt Helēnas stāvokli. Ievainotam goril­lam līdz ar savu upuri būtu jākrīt no trīsdesmit metru liela augstuma, vai arī jāpalaiž Helēna vaļā. Kā vienā, tā otrā gadījumā Helēnai draudēja nāve. Tēvam būtu šausmīgi redzēt līdz nāvei sasitušos meitu.

Kapteinis sastinga mēmās šausmās. Tāpat sarūgtināti bija arī viņa ceļabiedri.

Pēkšņi mērkaķis pārlēca no stumbra uz resnu zaru, kas savijās ar otra koka zariem.

Nebija šaubu, ka, pāriedams no viena koka uz otru, gorilla gribēja pazust mežā. Kapteinis, Salu un Mertags viņam sekoja. Gorilla atkāpās ar vāveres ātrumu, satver­dams zarus un pievilkdamies klāt. Ar vienu roku viņš tur­pināja piekļaut sev meiteni, ar kājām un otru roku viņš tvēra zarus.

Lecot no koka uz koku, neizlaižot dārgo nastu no ro­kām, gorilla nonāca līdz meža vidum. Nelaimīgais tēvs un Henrijs sekoja viņam ar bisēm rokās. Kapteinis neuz­drošinājās šaut, bet Henrija bise nesprāga. Veltas bija arī Salu bultas.

Atri un veikli mērkaķis pa kokiem virzījās uz priekšu. Cilvēki nebija spējīgi viņu apturēt, bet tomēr cerēja, ka var nākt gadījums, kas palīdzēs izglābt meiteni no bries­mīgā laupītāja rokām.

Savas bezspēcības apziņa pamodina cilvēkā ticību Dievam.

«Dievs! Sargi manu meitu, manu mīļo Helēnu!» nesa­karīgi atkārtoja nelaimīgais tēvs.