Borneo sala

NEGAIDĪTS ŠĶĒRSLIS

Acīmredzot nasta nemaz neapgrūtināja no koka uz koku, no zara uz zaru lecošo gorillu. Dzīvnieks nepiegrieza vērību lejā skrejošajiem ļaudīm. Kā bija lemts beigties šim briesmīgajam skrējienam? Vajātāji to nezināja, bet instinkts lika viņiem skriet un cerība deva spēku.

Helēna pārstāja kliegt un raudāt. Vai tikai milzenis nebija viņu nožņaudzis savos apkampienos? Jeb viņa aiz bailēm bija zaudējusi samaņu?

Viņi iegāja tropiskā meža biezoknī. Biezā lapotne aiz­sedza debesis. Pār koku zariem smagi nokārās liānas.

Pakaļdzīšanās laikā viņi dažreiz iznāca laukumiņos; saules stari spiedās caur lapotni un deva iespēju saskatīt laupītāju un viņa gūstekni. Bet tas turpinājās īsu brīdi. Pateicoties savam ātrajam gaisa skrējienam, mērkaķis at­kal pazuda no redzesloka. Uz brīdi pazibēja meitenes seja, viņas galviņa gulēja uz gorillas spalvainām krūtīm. Brīžiem pazibēja Helēnas gaišās bizes. Cik notālēm va­rēja spriest, meitene vēl bija dzīva.

Savāda lieta: mērkaķis nesa savu laupījumu ar lielu uzmanību, pat rūpību, kā kaut ko vērtīgu.

Nav vārdu, lai aprakstītu tēva un nabaga meitenes brāļa izjūtas; pēdējais nosodīja sevi tamdēļ, ka nebija māsu nosargājis.

Pirmajā mirklī bēdas nav izjūtamas tik asi. No sā­kuma kapteinis vēl cerēja uz kādu laimīgu gadījumu, ce­rēja, ka viņš panāks gorillu, un neizmisa. Bet pamazām izzuda katra cerība.

Mednieki sasniedza neliela ezera krastu. Ūdenī atmir­dzēja caur lapām slīdošie saules stari.

Koki stāvēja ūdenī, diezgan lielā atstatumā viens no otra, bet viņu zari savijās kopā. Gorilla varēja mierīgi turpināt savu gaisa ceļojumu, bet sekotājiem bija jāpār­trauc pakaļdzīšanās.

Viņi apstājās ezera krastā un redzēja, ka dzīvnieks turpina savu ceļojumu, bet meitenes drēbes plīvoja starp zariem.

Drīz gorilla ar savu nastu izzuda no redzesloka. Bija tikai dzirdams, ka zari lūza zem viņa smaguma.

Kapteinis būtu nokritis, ja Mertags un Salu viņu neat­balstītu.

«Helēna! Mans bērns!» viņš raudāja. «Dievs, vai pa­tiesi tu man viņu neatdosi?»

Izmisumā kapteinis dažas minūtes nebija spējīgs nekā uzsākt. Arī Henrijs nevarēja viņu nomierināt. Viņiem bija baigi, apzinoties, ka Helēnu aiznesis briesmonis, kaut kas vidējs starp cilvēku un mērkaķi, kas apvieno sevī visus pretīgos un ļaunos cilvēka un dzīvnieka instinktus.

Helēna varbūt jau bija mirusi. Gorilla viņu saplosīs, un no koka galotnes nometīs zemē vai aukstā, tumšā ezera ūdenī, kas viņu aprīs uz mūžiem.

Tādas drūmas ainas tēlojās kapteiņa un Henrija ap­ziņā, kad viņi stāvēja zem tumšā lapu juma un domāja par Helēnas likteni.

Salu, kas labi pazina meža cilvēku ieražas, neprata atbildēt uz daudziem kapteiņa jautājumiem.

Bet viņš bija pārliecināts, ka gorilla meiteni neaprīs, jo viņš pārtiek vienīgi no augu barības.

Notikušais viņu pārsteidza. Viņam bija gadījies dzir­dēt, ka gorilla saplosa cilvēkus, bet viņš nebija dzirdējis, ka mērkaķis nestu cilvēkus no zara uz zaru.

Gorillas nekad neuzbrūk cilvēkam. Gorilla, kas nolau­pīja Helēnu, bija saniknots no iepriekšējās cīņas ar ga­viālu. Mertaga kliedzieni atkal pamodināja viņa apklus- tošo niknumu un, ieraudzījis bērnu, viņš savu neseno ļau­numu neviļus pievērsa tam.

Salu bija dzirdējis, ka orangutani, tāpat kā cilvēki, dažreiz zaudē prātu, un notikumu ar Helēnu izskaidroja tieši ar mērkaķa bezprātu.

Neredzēdami iespēju tālāk sekot gorillam, mednieki stāvēja klusēdami. Viņi nevarēja pat parunāt. Tikai pa retam atskanēja atsevišķi izsaucieni.

Izmantodams šo klusumu, Salu vērīgi klausījās. Kāri viņš. uztvēra katru troksni, vēl vienmēr nezaudēdams ce­rību atklāt, kur noslēpies gorilla.

Viņš zināja, ka gorillas dzīvo ligzdās un domāja, ka ligzda atrodas kaut kur tuvumā. Ezers viņu vēl vairāk par to pārliecināja.

Gorillas savas ligzdas ierīko visur, kur viņus pārsteidz nakts tumsa vai negaiss un taisa tās ļoti ātri no zariem uz kāda koka zara. Bez šīm pagaidu mītnēm viņiem ir arī pastāvīgas mītnes, kaut kur virs ezera vai purva, kur cilvēks nevar piekļūt.

Savas ligzdas viņi ierīko nelielos kokos, mežu biezok­ņos. Baidīdamies no aukstuma, vēja, negaisa un vētras, viņi nekad neiekārtojas augstos kokos.

Zinādams gorillu paražas un īpatnības, Salu atzina, ka Helēnas nolaupītāja ligzdai jābūt tuvumā, un ka viņš to atradīs. Ja arī nepaspēs izglābt meiteni, tad mazākais atradīs viņas līķi.

Pamājis biedriem, lai klusē, Salu uztvēra mazāko mūža meža troksni. Visi pilnīgi apklusa. Tikai krūtīs stipri sitās sirdis.

Ilgi ftebija jāklausās. Pēc minūtēm piecām lūstošo zaru troksnis apklusā. Tā vietā sākās cits stiprs troksnis.

Rējieni, rūcieni, čuksti, klepus, smiekli un kaut kas līdzīgs bēfna raudām izskanēja mežonīgā, nejēdzīgā kon- cērtā.

Acīmredzot viena būtne nevarēja sacelt tādu troksni.

Ja šai koncertā ņēma dalību arī gorilla, tad viņš bija apstājies. Mazākais, tā domāja Salu.

«Lai slavēts Allahs!» viņš čukstēja. «Miass atgriezies savā mājoklī. Viņu apsveic viņa ģimene. Ja Helēna mirusi, mēs atradīsim viņas līķi, apglabāsim viņu un atriebsim!»

Tēvam bija grūti to dzirdēt.

«Mana nabaga meitene!» viņš iesaucās.

«Mana mīļā māsa!» vaidēja Henrijs. «Ak! Kamdēļ go­rilla nenonāvēja labāk mani!»

«Nevajag izsamist, kaptein un mister Henrij; varbūt miš ir vel dzīva. Kamdēļ lai gorilla viņu nonāvē? Ceriet til Allahu, ko jūs, angļi, saucat par Dievu. Varbūt Viņš palīdzēs.»

Beidzamie vārdi tēvu mazliet uzmundrināja. Tātad vi­sas cerības nav vēl zaudētas. Helēna varbūt ir dzīva, un viņi to izglābs.

«Žēlsirdīgais Dievs!» lūdza kapteinis. «Glāb viņu!»

Mertags dievbijīgi pārmeta krustu.

Henrijs nokrita ceļos un pacēla rokas pret debesīm. Šķita, visa viņa dvēsele tiecās augšup. Kāda lūgšana gan var būt izteiksmīgāka