Dželsomīno melu zemē

IX

Dželsomīno, ja jūs atceraties, bija aizmidzis pagrabā uz ogļu kaudzes. Tāda gulta, protams, nebija diez cik ērta, bet jaunatnei ērtības bijušas nebijušas. Ogļu gabalu šķautnes bakstīja viņam ribas, bet tas netraucēja gulēšanu.

Pašā saldākajā miegā viņš sāka klusiņām dziedāt. Dažam labam ir paradums miegā runāt, bet Dželsomīno bija paradis miegā dziedāt. Vēlāk pamostoties viņš nekā vairs neatcerējās. Varbūt Dželsomīno balss ar šo nebēdnību mēdza atspītēties par ilgo piespiedu klusēšanu dienā. Tā balss viņam atriebās par visām tām reizēm, kad viņš to bija apslāpējis.

Dželsomīno «pusbalss» tomēr bija pietiekami skaļa, lai pamodinātu pusi pilsētas iedzīvotāju. Sašutušie pilsētnieki skrēja pie logiem.

— Kur tad ir naktssargi? Vai tiešām nav neviena, kas spētu apklusināt šo piedzērušo?

Naktssargi skraidīja uz visām pusēm, bet tukšajās ielās neviena neredzēja.

Pamodās arī teātra direktors, kas dzīvoja otrā pilsētas malā — kilometru desmit no pagraba, kurā gulēja Dželsomīno.

— Kāda neparasta balss! — viņš iesaucās. — Tas tik ir tenors! Bet kas tas varētu būt? Ak, ja es viņu dabūtu rokā, tad ātri vien teātris atkal būtu pārpildīts. Šis cilvēks būtu mans glābiņš.

Man jums jāpaskaidro, ka pilsētas teātris šajā laikā pārdzīvoja krīzi, pareizāk sakot, bija bankrota priekšvakarā: Melu zemē dziedoņu bija ļoti maz, un tie paši uzskatīja par savu pienākumu dziedāt slikti. Lūk, kāpēc. Ja viņi dziedāja labi, publika kliedza: «Suns, beidz riet!» Ja viņi dziedāja slikti, publika kliedza: «Bravo! Bravissimo! Bis!» Dziedoņi pa lielākai daļai labprātāk klausījās «bravo» saucienus, nekā pūlējās dziedāt pareizi.

Teātra direktors steidzīgi apģērbās, izgāja uz ielas un devas uz pilsētas centru, no kurienes, kā likās, plūda balss.

Nemaz nestāstīšu, cik reižu viņš bija pārliecināts, ka ir jau nonācis īstajā vietā.

«Viņam vajag būt šinī mājā,» direktors mēdza sev sacīt. «Balss nāk no augšējā loga, par to nav šaubu.»

Pēc vairāku stundu ilgas meklēšanas — līdz nāvei noguris un tuvu izmisumam — direktors beidzot atrada Dželsomīno pagrabu. Un varat iedomāties, kāds bija pārsteigums, kad savu šķiltavu blāvajā gaismā viņš konstatēja, ka neparastā balss nāk no aizmiguša jaunekļa krūtīm, kas apgūlies uz ogļu kaudzes!

— Ja viņš miegā dzied tik labi, varu iedomāties, kā viņš dziedās nomodā, — teātra direktors Do-mi-sol nosprieda, rokas berzēdams. — Šis cilvēks ir zelta vērts, un, kā rādās, viņš pats to nezina. Es būšu vienīgais zelta īpašnieks un varēšu uz viņa rēķina iedzīvoties.

Viņš pamodināja Dželsomīno un stādījās priekšā:

— Esmu maestro Do-mi-sol, man vajadzēja nostaigāt desmit kilometrus kājām, lai tevi atrastu. Tev noteikti jādzied manā teātrī, jau rītvakar! Tagad celies, nāc man līdzi uz mājām, un sāksim mēģinājumu.

Dželsomīno pūlējās atsacīties. Teica, ka nākot miegs — maestro Do-mi-sol piedāvāja divvietīgu gultu, lai varētu ērti izgulēties. Teica, ka neesot nekad mācījies mūziku — maestro apzvērēja, ka cilvēkam ar tādu balsi neesot nekādās vajadzības pazīt notis. Starp citu, Dželsomīno iekšējā balss jau centās viņu pierunāt:

— Saņem dūšu! Vai tad tu negribi kļūt par dziedoni? Pieņem piedāvājumu, varbūt tas būs tavas laimes sākums.

Strīdu izbeidza maestro Do-mi-sol, paņemdams Dželsomīno aiz rokas un ar varu stiepdams sev līdzi. Aizvedis zēnu pie sevis uz mājām, viņš nosēdās pie klavierēm, uzsita kādu akordu un pavēlēja:

— Dziedi!

— Vai nebūtu labāk, ja atvērtu logu? — bailīgi ievaicājās Dželsomīno.

— Nē, nē, es negribu traucēt kaimiņus!

— Ko lai es dziedu?

— Ko gribi: kādu dziesmiņu, ko dzied tavā dzimtajā pusē.

Dželsomīno sāka dziedāt. Viņš centās dziedāt piesardzīgi, pavisam klusā balstiņā, un nenolaida acu no logu stikliem, kas drebēja tik stipri, ka varēja kuru katru brīdi izbirt.

Rūtis nesaplīsa, bet otrā pantiņa sākumā sašķīda drumstalās lustra, un viņi palika tumsā.

— Lieliski, — sauca maestro Do-mi-sol, aizdedzinādams sveci. — Vareni! Brīnišķīgi! Jau trīsdesmit gadus šajā istabā ir dziedājuši dažādi tenori, bet nevienam nav izdevies saplēst kaut vai kafijas tasīti.

Trešā pantiņa beigās logu stikliem pienāca tāds gals, kādu Dželsomīno bija paredzējis. Maestro Do-mi-sol pameta klavieres un metās viņu apkampt.

— Manu zēn, — viņš no sajūsmas apraudājās. — Šis mēģinājums pierādīja, ka neesmu maldījies. Tu būsi visslavenākais dziedonis, kāds jebkad bijis. Pūlis noraus tava automobiļa riteņus, lai varētu nest tevi uz rokām.

— Bet man nav auto, — iebilda Dželsomīno.

— Tev būs desmit auto, tev visu gadu katru dienu būs jauns auto! Pateicies debesīm, ka tu esi sastapies ar maestro Do-mi-sol! Turpināsim. Dziedi nākošo dziesmiņu!

Dželsomīno jutas mazliet saviļņots. Pirmo reizi mūžā viņu slavēja par dziedāšanu. Godkārīgs viņš nebija, tomēr uzslava katram ir patīkama. Un tā viņš dziedāja otru dziesmiņu, bet tagad jau palaida balsi brīvāk — tikai drusciņ, vienu elpas vilcienu. Bet ar to pietika, lai sāktos pastardiena.

Kaimiņos izbira visas rūtis. Ļaudis pārbīlī saskrēja pie logiem.

— Zemestrīce! Palīgā, palīgā! Glābieties, kas var!

Griezīgi svilpdami, drāzās ugunsdzēsēju automobiļi. Ielas drīz vien piepildīja ļaužu straumes, kas plūda prom uz laukiem, nesot rokās aizmigušus bērnus un stumjot ratiņus ar iedzīvi.

Maestro Do-mi-sol sajūsmā lēca vai no ādas ārā.

— Grandiozi! Apbrīnojami! Neredzēti!

Atkal un atkal viņš skūpstīja Dželsomīno, skrēja pēc kaklauta, lai pasargātu viņa balsi no caurvēja, tad aicināja uz ēdamistabu un pacienāja viņu ar tik bagātīgām brokastīm, ka ar tām varētu paēdināt desmit bezdarbniekus.

Ēd, dēliņ, ēd, — viņš skubināja. — Paraugi šo vistiņu, tā nostiprina augšējās notis. Šī jēra ciskiņa ir sevišķi ieteicama, jo tā piedod samtainu nokrāsu zemajam notīm. Ēd! No šīs dienas tu esi mans viesis. Tev tiks ierādīta visskaistākā istaba visā mājā, un es likšu apsist sienas ar voiloku, lai tu varētu vingrināties dziedāšanā pēc patikas, nevienu netraucēdams.

Dželsomīno gan gribēja skriet apmierināt pārbiedētos pilsētas iedzīvotājus vai vismaz piezvanīt ugunsdzēsējiem, lai aiztaupītu viņiem liekās pūles. Bet maestro Do-mi-sol neļāva:

— Lai nu paliek, dēliņ. Tad tev būtu jāsamaksā par visiem saplēstajiem stikliem, un pašlaik tev nav ne plika graša. Nemaz nerunāsim par to, ka tādā gadījumā vajadzētu tevi nodot policijai un tu savu muzikālo karjeru beigtu cietumā.

— Un ja es arī teātrī kaut ko izpostīšu?

Do-mi-sol sāka smieties.

— Teātri pastāv tieši tāpēc, lai dziedoņi tur varētu dziedāt. Pret balsīm to sienas ir nodrošinātas, tie ir droši pat pret bumbām. Tu tagad ej gultā, bet es sagatavošu afišu un došu to tūlīt iespiest.