Dželsomīno melu zemē

I

Šo stāstu par Dželsomīno man pastāstīja viņš pats. Kamēr noklausījos to līdz beigām, ausis pavisam aizkrita, kaut gan tajās bija sabāzts vesels puskilograms vates. Dželsomīno balss ir tik skanīga, ka to var sadzirdēt desmit tūkstošu metru augstumā virs jūras līmeņa (un Dželsomīno galvas) arī reaktīvo lidmašīnu pasažieri pat tādā gadījumā, ja viņš runā pusbalsī.

Tagad Dželsomīno ir slavens tenors, kas pazīstams no viena Zemes pola līdz otram, viņam ir pieņemts skanīgs, pat pārāk skanīgs mākslinieka vārds, kuru nav vērts te minēt, — to jūs simtiem reižu esat lasījuši avīzēs. Dželsomīno jeb Jasmīns ir viņa zēna gadu vārds, un tā mēs viņu sauksim šajā stāstā.

Tātad — reiz dzīvoja kāds zēns, augumā varbūt pat drusku sīkāks nekā citi, bet jau tā pirmie kliedzieni liecināja, ka viņš ir varenas balss īpašnieks.

Kad Dželsomīno piedzima, visi ciema iedzīvotāji piecēlās nakts vidū, jo bija pārliecināti, ka viņus modina fabriku sirēnas, saukdamas uz darbu; patiesībā tikai raudāja Dželsomīno, izmēģinādams balsi, kā mēdz darīt visi tikko piedzimuši bērni. Par laimi, Dželsomīno drīz vien iemācījās gulēt no vakara līdz pašam rītam, kā mēdz darīt visi pieklājīgi ļaudis, atskaitot žurnālistus un naktssargus. Pirmo rīta brēcienu viņš laida vaļā tieši septiņos — īstajā brīdī, kad ļaudis gribēja, lai viņus pamodina uz darbu. Sirēnas nebija vairs vajadzīgas, un tās sarūsēja.

Sešu gadu vecumā Dželsomīno sāka iet skolā. Skolotājs pārbaudīja visus skolēnus pēc vārdiem un, nonācis līdz burtam «d», sauca:

— Dželsomīno!

— Es! — pacilāti atsaucās jaunais skolēns.

Atskanēja sprādziens, bira drumstalas — tāfele bija sašķīdusi tūkstoš gabaliņos.

— Kurš iesvieda akmeni tāfelē? — jautāja skolotājs, stiepdams roku pēc rīkstes.

Neviens neatbildēja.

— Pārbaudīšu tālāk, — sacīja skolotājs.

Patiesībā viņš atsāka pārbaudi atkal no burta «a», piemetinādams katram vārdam jautājumu:

— Vai tu sviedi akmeni?

— Es ne! Es ne! — zēni nobijušies atbildēja.

Kad skolotājs nonāca līdz burtam «d», arī Dželsomīno piecēlās un vaļsirdīgi atbildēja:

— Es ne, skolotāja…

Vārdu «kungs» viņš vairs nepaguva izrunāt: logu stikliem pienāca tāds pats gals kā tāfelei. Šoreiz skolotājs bija stingri turējis acis vaļā un varēja būt drošs, ka neviens no viņa četrdesmit skolēniem nebija nekā sviedis.

«Tas būs bijis kāds no ārienes,» viņš nolēma, «kāds no tiem zeņķiem, kas nenāk vis skolā, bet staigā apkārt, putnu ligzdiņas postīdams. Es viņu saķeršu, saņemšu aiz auss un aizvedīšu uz policiju.»

Ar to visi šārīta notikumi beidzās. Otrā dienā skolotājs tāpat izsauca skolēnus pēc vārdiem un atkal nonāca līdz Dželsomīno.

— Es! — atbildēja mūsu varonis un lepni pavērās apkārt — viņš taču bija skolnieks.

— Tarr-tarr-tarr! — atsaucās logs.

Tikai pirms pusstundas skolas apkalpotājs bija ielicis jaunus stiklus, un tie visi atkal izbira pagalmā.

— Savādi, — sacīja skolotājs, — visas nelaimes notiek vienmer tieši tad, kad esmu nonācis līdz tavam vārdam. Nu es saprotu, mans bērns: tev ir pārāk skaļa balss, kas satricina gaisu ka ciklonā. Ja negribam izputināt skolu un pašvaldību, tev turpmāk vajadzēs runāt pusbalsī. Labi?

Dželsomīno, apmulsis un aiz kauna piesarcis, mēģināja protestēt:

— Bet, skolotāja kungs, es taču neko…

— Tarr-tarr-tarr! — atsaucās jaunā tāfele, ko skolas apkalpotājs tikko bija atnesis no veikala.

— Lūk, pierādījums, — noteica skolotājs. Ieraudzījis pār nabaga Dželsomīno vaigiem rīam asaras, viņš nokāpa no katedras, piegāja pie zēna un tēvišķīgi uzlika viņam roku uz galvas:

— Dēliņ, klausies, ko teikšu: tāda balss tev var sagādāt briesmīgu nelaimi vai arī slavenu nākotni. Pagaidām būs labāk, ja tu savu balsi liksi lietā iespējami mazāk. Bez tam klusēšana ir derīgs tikums.

Kopš tās dienas Dželsomīno sākās elles mokas: skolā, lai nenotiktu vēl kāda nelaime, viņš vienmēr turēja mutē ievīstītu kabatas lakatiņu, bet balss skanēja arī šim klusinātājam cauri tik stipri, ka skolas biedriem vajadzēja aizbāzt ausis. Skolotājs jautāja viņam pēc iespējas mazāk. Vispār Dželsomīno bija loti labs skolnieks, un skolotājs bija pārliecināts, ka viņš vienmēr zina pareizo atbildi. Mājās pēc pirmā starpgadījuma (pie galda, stāstot par notikumiem skolā, viņš bija saplēsis divpadsmit glāzes) bija stingri noliegts atvērt muti.

Lai atvieglotu sirdi, viņam vajadzēja iet ārā, tālu prom no ciema uz ezermalas mežiem un laukiem. Kad viņš jau jutās drošs, ka ir viens pats un atrodas pietiekamā attālumā no dzimtā ciema logiem, viņš nogūlās, piespieda seju pie zemes un sāka dziedāt. Pēc brītiņa zeme nodrebēja; kurmji, kāpuri, skudras — visi dzīvnieki, kas dzīvo zem zemes, muka prom kilometriem tālu, domādami, ka sākas zemestrīce.

Tikai vienu reizi Dželsomīno piemirsa savu parasto piesardzību. Bija svētdiena, un stadionā notika svarīgas futbola sacīkstes. Dželsomīno nebija liels futbola entuziasts, tomēr spēles laikā arī viņam pamazām iesila asinis. Kadā momentā viņa ciema komanda, savu piekritēju jūsmīgo saucienu uzmundrināta, pārgāja uzbrukumā. (Es lāgā nezinu, ko nozīmē «pāriet uzbrukumā», jo no futbola nekā nesaprotu; es atkārtoju tos pašus vārdus, ar kādiem man atstāstīja šo gadījumu pats Dželsomīno, jūs tos noteikti sapratīsiet, ja lasāt sporta avīzes.)

— Sadod! Sadod! — kliedza entuziasti.

— Sadod! — kliedza arī Dželsomīno pilnā balsī.

Tieši tajā brīdī labais malējais padeva bumbu centra uzbrucējam, bet tā pusceļā pēkšņi, neredzama spēka vadīta, mainīja virzienu un ielidoja pretējās puses vārtos.

— Vārti! — auroja pūlis.

— Kas par sitienu! — kāds iesaucās. — Vai jūs redzējāt, kā tas bija notēmēts? Aprēķināts līdz milimetram. Viņam ir zelta kājas.

Bet Dželsomīno atjedzies saprata, ko viņš bija izdarījis. «Nav šaubu,» viņš domāja, «vārtus iesitu es ar savu balsi. Man ir jācieš klusu, citādi — par ko tad pārvērtīsies sports? Nē, tas par maz, man jāiesit vārti arī otrai pusei, lai būtu vienlīdzīgi.»

Otrajā puslaikā tiešām pienāca izdevīgs brīdis. Kad pretinieka komanda pārgāja uzbrukumā, Dželsomīno iekliedzās un iedzina bumbu savējo vārtos. Protams, viņš to darīja ar lielām sirdssāpēm. Pat pēc tik ilgiem gadiem atstāstot man šo notikumu, Dželsomīno pie bilda:

— Labāk toreiz būtu nogriezis sev pirkstu, nekā iesitis šos vārtus, bet tas bija mans pienākums.

— Cits tavā vietā vienmēr būtu palīdzējis uzvarēt savai komandai.

Kāds cits gan, bet Dželsomīno nekad — viņš bija taisnīgs, ar skaidru sirdi. Tā viņš auga, kamēr kļuva jauneklis, atklāti sakot, ne visai liela auguma — drīzāk sīks nekā slaids, drīzāk tievs nekā resns, tieši atbilstošs savam vārdam Dželsomīno — Jasmīns. Ja viņam bijis kāds cits vārds, varbūt viņš būtu saliecies trijos likumos zem šā vārda smaguma.

No skolnieka viņš jau bija izaudzis par zemnieku; tāds arī paliktu un nebūtu par viņu jāraksta īpašs stāsts, ja neatgaditos šie nepati kamie piedzīvojumi, kas jums drīz kļūs zināmi.