Dželsomīno melu zemē

VII

Krustmāte Kukurūzvālīte aiznesa Klibiķīti mājās un piešuva viņu pie atzveltnes krēsla. Jā gan, piešuva ar adatu un diegu, it kā viņš būtu izšuvuma paraugs, ko piediedz galdautam, un vēl aizmeta divkāršu mezglu, lai šuve neizirtu.

— Krustmāte Kukurūzvālīte, — Klibiķītis uzjautrināts sacīja, — jūs vismaz varētu izvēlēties zilu diegu, kas vairāk pieskanētu manai krāsai. Šis oranžais diegs ir šausmīgs. Tas man atgādina Džakomones parūku.

— Ne jau par parūkām mums jārunā, — atbildēja krustmāte Kukurūzvālīte. — Galvenais, lai tu tupētu mierā un neizbēgtu kā tovakar. Tu esi savāds kustonis, un es no tevis gaidu varenus darbus.

— Esmu tikai kaķis, — pazemīgi atbildēja Klibiķītis.

— Tu esi kaķis, kas ņaud: mūsu laikos tādu ir maz, pareizāk sakot, nav nemaz. Kaķi sākuši riet kā suņi, kas viņiem, protams, lāgā neizdodas, jo nav dzimuši riešanai. Es mīlu kaķus, nevis suņus. Man mājās ir septiņi kaķi. Viņi guļ virtuvē zem ūdensizlietnes. Tiklīdz šie ver muti vaļā, man gribas dzīt tos ārā. Simtiem reižu esmu mēģinājusi iemācīt viņus ņaudēt, bet viņi mani neklausa.

Klibiķītis sāka just simpātijas pret šo veco kundzi, kura neapšaubāmi izglāba viņu no policistiem un kurai bija apriebušies rejoši kaķi.

— Lai nu paliek kaķi, — runāja tālāk krustmāte. — Par tiem domāsim rīt. Šovakar mums kas cits darāms.

Piegājusi pie maza skapīša, viņa izņēma grāmatu un parādīja Klibiķītim virsrakstu — «Apcerējums par tīrību».

— Un tagad, — paziņoja krustmāte Kukurūzvālīte, iekārtodamās otrā atzveltnes krēslā Klibiķītim pretī, — es tev izlasīšu visu grāmatu no pirmās nodaļas līdz pēdējai.

— Cik tur lappušu, krustmāmiņ?

— Nav daudz, tikai astoņsimt divdesmit četras, ieskaitot satura rādītāju — to es nelasīšu, pažēlošu tevi. Pirmā nodaļa: kāpēc nevajag rakstīt savu vārdu uz sienām. Vārds ir liels dārgums, ar to nedrīkst mētāties. Uzgleznojiet skaistu gleznu un parakstiet to ar savu vārdu. Izveidojiet skaistu skulptūru — jūsu vārds uz pjedestāla būs īstā vietā! Izgudrojiet labu mašīnu, un jums būs tiesības nosaukt to savā vārdā. Tikai tie, kas nedara nekā laba un neatrod piemērotākas vietas, kur likt savu vārdu, raksta to uz sienām…

— Tas tiesa, — taisnojās Klibiķītis. — Tomēr es uz sienām nerakstīju savu, bet gan karaļa Džakomones vārdu.

— Sēdi klusu un klausies! Otrā nodaļa: kāpēc nevajag rakstīt uz sienām savu draugu vārdus…

— Man ir tikai viens vienīgs draugs, — iebilda Klibiķītis, — un to pašu esmu pazaudējis. Man negribas klausīties šo nodaļu, jo tā mani padara grūtsirdīgu…

— Tu būsi spiests to noklausīties, jo netiksi nekur prom.

Šajā brīdī ieskanējās zvans un krustmāte Kukurūzvālīte gaja atvērt durvis. Ienāca gadus desmit veca meitene; ka tā bija meitene, to varēja noprast pēc «zirgastes», citādi viņu varētu noturēt arī par zēnu, jo tā valkāja kovbojbikses un rūtainu virskreklu.

— Romoleta! — iesaucās Klibiķītis neizsakāmi pārsteigts.

Meitene domīgi viņu nopētīja.

— No kura laika mēs esam pazīstami?

— Kā tad ne, — runāja tālāk Klibiķītis. — Es gandrīz varētu saukt tevi par mammu. Vai mana krāsa tev neko neatgādina?

— Atgādina gan, — atbildēja Romoleta, — krīta gabaliņu, ko es skolā reiz aizņēmos no kastītes pie tāfeles.

— Aizņēmies? — pārjautāja krustmāte Kukurūzvālīte. — Un skolotāja to zināja?

— Es nepaguvu viņai pasacīt, — paskaidroja Romoleta. — Tūliņ bija zvans uz pusdienas pārtraukumu.

— Ļoti jauki, — noteica Klibiķītis, — var gandrīz sacīt, ka es esmu šā krīta gabaliņa dēls. Tāpēc arī esmu izglītots kaķis: protu runāt, lasīt, rakstīt un rēķināt. Katrā ziņā es tev būtu ļoti pateicīgs, ja tu mani būtu uzzīmējusi ar visām četrām kājām. Bet arī tāpat esmu apmierināts.

— Es arī esmu priecīga, tevi atkal satikdama, — smaidīja Romoleta. — Tev laikam ir daudz man ko stāstīt.

— Te visi ir ļoti apmierināti, — metās starpā krustmāte Kukurūzvālīte, — tikai es ne. Kā liekas, jums abiem nepieciešams iemācīties to, kas rakstīts manā grāmatā. Romoleta, sēdies tur!

Meitene piebīdīja krēslu tuvāk un, nometusi kurpes tālu nost, saritinājās uz tā ar visām kājām. Krustmāte Kukurūzvālīte atsāka lasīt trešo nodaļu, kurā bija paskaidrots, kāpēc nevajag rakstīt uz sienām vārdus, kas apvaino garāmgājējus. Klibiķītis un Romoleta klausījās ļoti uzmanīgi: Klibiķītis tāpēc, ka bija piešūts un nekā cita nevarēja iesākt. Romoleta turpretim to darīja ar sevišķu aprēķinu. To liecināja viņas izskats, un drīz jūs paši par to pārliecināsieties.

Tikusi līdz devītajai nodaļai, krustmāte Kukurūzvālīte sāka žāvāties. Sākumā viņa nožāvājās reizes divas, kamēr izlasīja vienu lappusi. Pamazām žāvas uzmācās arvien biežāk un biežāk: trīs reizes, četras, tad jau pēc katrām divām rindiņām… tad pie katras rindiņas… pie katra vārda… Beidzot nāca viens sevišķi garš žāvājiens, un, kad atkal aizvērās mute, reizē aizvērās arī lādzīgās kundzes acis.

— Tā ir vienmēr, — paskaidroja Romoleta, — tiek līdz pusgrāmatai un aizmieg.

— Un tagad mums jāgaida, kamēr viņa pamodīsies? — jautāja Klibiķītis. — Mani viņa piešuvusi tik cieši, ka es nemaz nevarētu atplest muti, ja iedomātos nožāvāties. Bez tam man steidzīgi jāuzmeklē draugs, ko neesmu redzējis jau kopš vakarvakara.

— To es nokārtošu, — pasacīja Romoleta.

Klusi un veikli viņa ar šķērītēm pārgrieza diegus. Klibiķītis izstaipījās, nolēca zemē, lai izpurinātu kājas, un atviegloti uzelpoja.

— Ātrāk, — čukstēja Romoleta, — iesim caur virtuvi!

Virtuvē bija elles tumsa, tikai vienā stūrī, apmēram tur, kur varētu atrasties izlietne, mirgoja četrpadsmit zaļas uguntiņas.

— Es jūtu kaķu smaku, — sacīja Klibiķītis. — Pareizāk sakot, jūtu septiņu kaķu smaku.

— Tie ir krustmātes kaķi.

No izlietnes puses iespurdzās septiņas balsis.

— Brālīt, — kāds teica, — tu esi ne vien klibs, bet arī akls! Vai tad neredzi, ka mēs esam suņi, tāpat kā tu?

— Ak, jūs melīgie kaķi, — iesaucās Klibiķītis, noskaizdamies ne pa jokam. — Jūsu laime, ka nevaru kavēties, citādi es ar nagiem iemācītu jūs ņaudēt. Krustmāte Kukurūzvālīte man vēl paldies pasacītu.

— Vau, — korī norēja visi septiņi kaķi.

Klibiķītis aizkliboja pāri virtuvei un nosēdās pretī saviem septiņiem radagabaliem.

— Ņau, — viņš izaicinoši ieņaudējās.

Septiņiem inčiem kļuva pavisam nelabi ap dūšu.

Vai jūs dzirdējāt? — ierunājās vismazākais. — Viņš patiešām prot ņaudēt!

— Jā, tīri labi, ņemot verā, ka viņš ir suns.

— Ņau, — atkārtoja Klibiķītis, — ņau, ņau, ņau!

Viņš droši vien uzstājas raidlugās par skaņu atdarinātāju, — prātoja visvecākais no septiņiem kaķiem. — Viņā nav ko klausīties. Viņš tikai gaida aplausus.

— Ņau, — vēlreiz ieņaudējās Klibiķītis.

— Patiesību sakot, — saka ņurdēt kāds cits no septiņiem kaķiem, — arī es labprāt tā ņaudētu. Ja gribat zināt, man jau ir apnicis riet. Rejot mani katru reizi pārņem tādas bailes, ka spalva saceļas.

— Ak, tu muļķīt! — sacīja Klibiķītis. — Kāpēc tad tev ir bailes? Tas tāpēc, ka tu esi kaķis, nevis suns.

Tagad, ludzu, mani neapvainot. Pietiek ar to, ka mēs tevī klausāmies. Ej nu sazini, kas tu tāds esi!

— Esmu kaķis, tāpat kā jūs..

— Vienalga, suns vai kaķis, bet ņaudēt man patiktu.

Tad pamēģini, — mudināja Klibiķītis. — Zināsi, kā tas ir. Tev mutē būs vēl saldāka garša nekā…

Nekā pieniņam, ko dod krustmāte Kukurūzvālīte? — jautāja vismazākais no septiņiem.

— Simtreiz saldāka.

— Es tīri tā kā gribētu pamēģināt, — sacīja mazais.

Ņau, ņau, — iedrošinādams ņaudēja Klibiķītis. — Brālīši kaķīši, esiet drosmīgi, mācieties ņaudēt!

Kamēr Romoleta smējās, vēderu turēdama, vismazākais no septiņiem inčiem palaida klusu, nedrošu ņaudienu. Otrs viņam piebalsoja jau stiprāk, tad korim pievienojās trešais, un pēc kāda mirkļa jau visi septiņi kaķi ņaudēja kā septiņas vijoles Klibiķīša skaļās balss vadībā.

— Kā jums patīk?

— Tiešām, salda garša!

— Saldāka nekā piens ar cukuru!

— Starp citu, — Romoleta iesaucās, — jūs uzmodināsiet krustmāti Kukurūzvālīti. Klibiķīti, ejam prom!

Brīdinājums nāca par vēlu. Krustmāte Kukurūzvālīte bija pamodusies un parādījās durvīs. Nokrakšķēja slēdzis, un parādījās vecās kundzes seja, pār kuru tecēja laimes asaru strautiņi.

— Mani mincīši! Beidzot, beidzot!

Klibiķītis ar Romoletu jau bija izskrējuši pagalmā. Septiņi inči uz brīdi apjuka: skatījās gan uz savu saimnieci, ņaudēdami bez atelpas un nezinādami, ko lai domā par šiem strautiņiem, kas plūda no acīm, gan arī raudzījās uz durvīm un galu galā izšķīrās. Cits aiz cita rindiņā viņi pa atvērtajām durvīm iztipināja pagalmā, ne uz brīdi nepārtraukdami ņaudēšanu.

Krustmāte Kukurūzvālīte skatījās, asaras slaucīdama.

— Mani drošulīši! Drošulīši! — viņa atkartoja bez mitas.

Kaķi viņai atbildēja: — Ņau! Ņau!

Bet šim neparastajam skatam bija arī kāds neredzams liecinieksmājas saimnieks Kalimera kungs, kas skopumā bija nogājis tik tālu, ka pats dzīvoja bēniņos, lai varētu izīrēt visu māju līdz pēdējam stāvam un līdz pēdējai istabiņai. Tas bija nepatīkams pretīga izskata cilvēks, kas atgādināja spiegu. Vairākas reizes viņš bija liedzis krustmātei Kukurūzvālītei turēt mājās kustoņus, bet vecā kundze, protams, viņā neklausījās.

— Es maksāju īri, — viņa mēdza sacīt, — turklāt vēl lielu. Es pieņemu savās mājās, ko gribu.

Kalimers lielu daļu laika pavadīja, novērodams no sava bēniņu loga, ko dara citi. Tā viņš šajā vakarā ieraudzīja kaķus, izdzirda tos ņaudam un dzirdēja arī, ka krustmāte Kukurūzvālīte skaļā balsī viņus slavēja, atkārtodama: mani drošulīši, mani drošulīši.

— Ak tā gan, — noteica Kalimers, rokas berzēdams. — Lūk, kāpēc šī vecā ragana staigā apkārt, vākdama kopā klaidoņus suņus! Lai iemācītu viņus ņaudēt! Šoreiz es viņu pārmācīšu. Tūlīt uzrakstīšu vēstuli ministram.

Aizvēris lodziņu, Kalimers paņēma papīru, tinti un spalvu un sāka rakstīt:

Viņš ielika vēstuli aploksnē un skrēja uz pastu. Kā par nelaimi, tieši tajā brīdī, kad Kalimers nāca atpakaļ no pasta, Romoleta ar Klibiķīti bija apstājušies uz ielas, lai pastrādātu to, par ko varētu izpelnīties atkal kādu desmit nodaļu noklausīšanos no krustmātes Kukurūzvālītes grāmatas. Jūs jau zināt, ka Klibiķītim reižu reizēm sākās īpatnēja nieze, kuru nevarēja apturēt nekā citādi, kā tikai rakstot uz sienām. Klibiķītis pašlaik darīja to, ko pieprasīja viņa nieze, bet Romoleta skatījās uz viņu ar skaudību, jo viņai ne bija kabatā pat ne kripatiņas krīta. Ne viens, ne otrs nepamanīja Kalimeru.

Tikko spiegs viņus bija ieraudzījis, viņam tūlīt radās aizdomas. Viņš paslēpās kādās durvīs, no kurienes varēja pavisam ērti izlasīt jauno Klibiķīša vēstījumu, kas skanēja šādi:

DŽAKOMONEM NEGALS KLĀT, VISI KAĶI ŅAUDĒT SĀK.

Klibiķītis ar Romoletu vēl lāga nebija paguvuši aiziet, kad Kalimers jau skrēja uz māju, rokas berzēdams, un rakstīja ministram jaunu šāda satura vēstuli:

Pa to laiku Klibiķītis saka raizēties, pamanījis, ka labā kāja atkal kļuvusi par dažiem milimetriem īsāka.

— Man jāatrod kāds paņēmiens, lai varētu rakstīt, nedeldējot ķepu, — viņš nopūzdamies sacīja.

Pagaidi, — iesaucās Romoleta, — cik muļķīgi, ka mēs par to nepadomājām ātrāk! Man ir pazīstams kāds gleznotājs, kas dzīvo tepat tuvumā. Viņa jumta istabiņa ir vienmēr vaļā, jo, būdams pliks kā baznīcas žurka, viņš no zagļiem nebaidās. Tu vari pie viņa aiziet un aizņemties kādu krāsas gabaliņu vai pat veselu kārbiņu. Nāc, es tev parādīšu ceļu un pati iešu mājās, es negribu, ka krustmātei Kukurūzvālītei manis dēļ būtu jāuztraucas.