Dželsomīno melu zemē

XI

Bananito bija palicis stāvam ar vaļēju muti un klausījās, kā Dželsomīno un Klibiķītis stāsta viens otram savus piedzīvojumus. Nazi vēl arvien viņš turēja rokā, bet tagad vairs neatcerējās, kāpēc bija to paķēris.

— Ko jūs gribējāt ar nazi darīt? — Klibiķītis neuzticīgi apjautājās.

— Es pats sev jautāju to pašu, — atbildēja Bananito. Tomēr pietika vienreiz aplaist acis apkārt, lai sāktos atkal visdrūmākā bezcerība: viņa gleznas bija vēl turpat, tikpat neglītas kā šī stāsta devītajā nodaļā.

— Kā redzu, jūs esat gleznotājs, — ar cieņu sacīja Dželsomīno, kurš vēl nebija paguvis izdarīt šo atklājumu.

— Tā es biju domājis, — skumīgi čukstēja Bananito. — Es biju domājis, ka esmu gleznotājs. Tomēr būs labāk, ja mainīšu profesiju. Izvēlēšos sev tādu amatu, kur pēc iespējas mazāk darīšanu ar krāsām. Kļūšu, piemēram, par kapraci, tad viss būs tikai melns.

— Arī kapsētā ir puķes, — piebilda Dželsomīno. — Zemes virsū nav nekā tik melna, kas būtu īsti melns un tikai melns.

— Ogle, — ieminējās Klibiķītis.

— Pieliec uguni, tā kļūst sarkana, balta, zila.

— Melna tinte ir melna — un vairāk nekas.

— Bet ar melnu tinti var rakstīt raibus un priecīgus stāstus.

— Padodos, — sacīja Klibiķītis, — labi vismaz, ka nesaderēju uz savu ķepu. Tad man būtu palikušas tikai divas.

Dželsomīno, staigādams pa istabiņu, apstājās pie kāda cilvēka attēla ar trim deguniem, par ko brīnījās arī Klibiķītis.

— Kas tas tāds? — viņš jautāja.

— Ievērojams galminieks.

— Laimīgs cilvēks! Ar trim deguniem visas smaržas saožamas trīskārt stiprāk.

— Tas ir garš stāsts. Pasūtot portretu, viņš lika man uzgleznot trīs degunus. Mēs ilgi strīdējāmies: es gribēju zīmēt tikai vienu degunu, vēlāk mēģināju viņu pārliecināt, ka pietiks ar diviem. Bet nekā nepanācu. Vai nu trīs, vai portrets nav vajadzīgs! Jus redzat, kas iznaca? Bērnu biedēklis! Ja bērni niķojas, tad par sodu var likt skatīties uz šo portretu.

— Vai tas arī ir galma zirgs? — jautāja Dželsomīno.

— Zirgs? Vai tad jūs neredzat, ka tā ir govs?

Dželsomīno pakasīja aiz auss.

— Var jau būt, ka govs, bet man gan tas izskatās pēc zirga. Vai, pareizāk sakot, tas būtu zirgs, ja viņam būtu četras kājas, bet šim ir trīspadsmit. Trīspadsmit kāju pietiek trim zirgiem, un vēl viena paliek pāri.

— Bet govīm ir trīspadsmit kājas, — protestēja Bananito. Tā māca bērniem skolā.

Dželsomīno ar Klibiķīti nopūzdamies saskatījās un viens otra acīs izlasīja vienu un to pašu domu: «Ja viņš būtu melīgs kaķis, mēs to iemācītu ņaudēt. Bet ko mēs varam iemācīt šim nabaga cilvēciņam?»

— Manuprāt, — sacīja Dželsomīno, — glezna kļūtu daudz skaistāka, ja samazinātu kāju skaitu.

— Kas jums nāk prātā! Visi par mani smiesies, un kritiķi ieteiks mani ievietot vājprātīgo namā. Tagad es atceros, ko biju nodomājis darīt ar nazi: gribēju sagriezt savas gleznas gabalu gabalos. To es tūlīt izdarīšu.

Paķēris nazi, Bananito draudīgi tuvojas gleznai, uz kuras neaprakstāmā juceklī bija sazīmētas trīspadsmit zirga kājas, kas saucās par govs kājām. Roka jau bija pacelta pirmajam cirtienam, kad pēkšņi viņš it kā pārdomāja.

— Daudzu mēnešu darbs, — viņš nopūtās. — Cik sāpīgi, ja tas jāizposta pašam ar savām rokām!

— Brīnišķīgi vārdi, — teica Klibiķītis. — Kad man būs sava piezīmju grāmatiņa, es tos pierakstīšu, lai iegaumētu. Bet, iekams jūs sagriežat gleznu gabalos, varētu taču izmēģināt Dželsomīno padomu.

— Tiešām! — Bananito iesaucās. — Ar to es neko nezaudēšu! Sagriezt vienmēr vēl pagūšu!

Veiklām kustībām viņš kasīja krāsu nost, kamēr no trīspadsmit kājām nokasīja piecas.

— Man liekas, ka tā jau ir glītāk, — uzmundrināja Dželsomīno.

— Trīspadsmit mīnus pieci ir astoņi, noteica Klibiķītis. — Ja gleznā būtu attēloti divi zirgi, tad izskatītos pavisam labi. Atvainojiet, gribēju sacīt divas govis.

— Kas ir, vai nokasīt vēl kādu? — ievaicājās Bananito. Atbildes nesagaidījis, viņš nokasīja vēl divas kājas.

— Dedzīgi… dedzīgi… — Klibiķītis skatīdamies piezīmēja. — Nupat jau būs labi.

— Kā izskatās?

— Atstājiet tikai četras. Redzēsim, kas tad notiks.

Kad kāju skaits bija samazinājies līdz četrām, notika tas, ka atskanēja priecīgs zviedziens, no gleznas nolēca zirgs un sāka dipināt pa mazo istabiņu.

— Ak, cik jauki! Ak, cik jauki! Jūtos jau daudz labāk. Tur man bija pārāk šauri.

Nostājies pie sienas spogulīša, zirgs vērīgi sevi aplūkoja, tad apmierināti nozviedzās:

— Cik skaists zirgs! Es tiešām esmu skaists zirgs! Kungi, nemaz nezinu, kā jums pateikties. Ja kādreiz nokļūsiet mūspusē, es jūs pamatīgi izvizināšu.

— Kādā pusē? Eē, pagaidi, pagaidi! — sauca Bananito.

Bet zirgs jau rikšoja pa kāpnēm lejā, vēl atskanēja viņa pakavu klaudzieni, un drīz vien mūsu draugi pa logu varēja noskatīties, kā staltais dzīvnieks šķērso ielu un dodas prom uz laukiem.

Bananito aiz uztraukuma bija pavisam nosvīdis.

— Galu galā, — viņš, elpu atguvis, sacīja, — tas tiešām bija zirgs. Ja viņš pats to teica, tad vajadzētu viņam ticēt. Bet skolā taču mums mācīja burtu «g», rādot uz viņa attēlu: g… govs!

— Uz priekšu, uz priekšu, — ņurrāja Klibiķītis, kad sajūsma bija sasniegusi visaugstako pakāpi. — Pāriesim pie nākamās gleznas.

Bananito piegāja pie kamieļa ar pārlieku daudziem kupriem, kas atgādināja tuksneša smilšu sanesumus. Kasīja, kasīja, kamēr palika tikai divi kupri.

— Glezna kļūst skaista, — mākslinieks čukstēja, drudžaini strādādams. — Tā kļūst tikpat skaista kā šī. Vai jūs domājat, ka beidzot arī kamielis atdzīvosies?

— Protams, ja viņš būs pietiekami skaists, — atbildēja Dželsomīno.

Nekas tomēr nenotika: kamielis palika uz audekla nekustīgs un vienaldzīgs, it kā viņam gar visu to nebūtu nekādas daļas.

— Astes! — pēkšņi iekliedzās Klibiķītis. — Veselas trīs astes! To pietiktu visai kamieļu ģimenei.

Kad bija pazudušas arī liekās astes, kamielis svinīgi nokāpa no audekla, atviegloti nopūtās un ar pateicīgu skatienu palūkojās uz Klibiķīti.

— Cik labi, ka tu pamanīji liekās astes. Daudz netrūka, ka man uz mūžīgiem laikiem vajadzētu palikt šinī jumta istabiņā. Vai jūs nezināt, kur te tuvumā ir tuksneši?

— Viens ir pašā centrā, — stāstīja Bananito. — Tas ir pilsētas tuksnesis, bet pašlaik slēgts.

— Viņš grib sacīt, ka tas ir pilsētas dārzs, — Klibiķītis paskaidroja kamielim. — Īsti tuksneši ir sastopami tikai divu vai trīs tūkstošu kilometru attālumā. Labāk būtu, ja tu nerādītos policistiem acīs, citādi nokļūsi zooloģiskajā dārzā.

Arī kamielis pirms promiešanas paskatījās spogulī un atzina sevi par skaistu. Drīz arī viņš sīkiem solīšiem pargāja pāri ielai. Kāds naktssargs, viņu ieraudzījis, neticēja pats savam acīm un sāka sevi knaibīt, lai pamostos.

— Kā redzams, es kļūstu vecs, — viņš nosprieda, kad kamielis bija pazudis no viņa redzesloka. — Pat darba laikā es aizmiegu un sapņoju, ka atrodos Āfrikā. Jābūt uzmanīgākam, citādi mani atlaidīs no darba.

Ne nāves briesmas, ne anonīma vēstule tagad nespētu aizkavēt Bananito. Viņš lēkāja no vienas gleznas pie otras, rīkojās ar nazi un sajūsmināts klaigāja:

— Tā tik ir ķirurģija: desmit minūšu laikā esmu veicis vairāk operāciju, nekā profesori slimnīcās desmit dienu laikā!

No meliem atbrīvotās gleznas kļuva skaistas. Kļūdamas skaistas, tās kļuva patiesas un dzīvas. Suņi, aitas, kazas lēca no audekla zemē un devās pasaulē meklēt laimi vai tikai peles, ja tie bija kaķi.

Bananito sagrieza gabalos tikai vienu gleznu — to, kurā attēlots augstmanis, kas gribēja trīs degunus. Patiešām bija bīstami samazināt degunu skaitu galminiekam, jo tad viņš varētu nokāpt no audekla un pārmācīt gleznotāju par rīkojuma neieverošanu. Dželsomīno palīdzēja pārvērst gleznu par lupatu kaudzi.

Klibiķītis pa to laiku ložņāja pa istabu, it ka kaut ko meklēdams, un pēc viņa neapmierinātā izskata skaidri bija redzams, ka viņš nevar atrast to, ko meklē.

— Zirgi, kamieļi, galminieki, — viņš ņurdēja, — bet nevienas siera miziņas. Pat peles nerādās šai istabai ne tuvumā — nabadzības smaka nevienam nepatīk. Bads biedē vairāk nekā inde.

Rakņādamies kādā tukšā kaktā, Klibiķītis atrada nelielu, putekļiem pārklātu glezniņu, kuras aizmugurē bija apmeties uz dzīvi simtkājis. Tas iztraucēts aizmuka prom uz visām simt kājām. Glezniņā bija attēlots kaut kas tāds, kur ar lielu piepūli varētu saskatīt klātu galdu. Uz kāda šķīvja, piemēram, atradās mīklains cepetis, ko varētu uzskatīt par vistu, ja tam būtu tikai divi stilbi. Tagad tas vairāk izskatījās pēc simtkāja radinieka.

«Lūk, glezna, ko es labprāt redzētu kļūstam par īstenību. Vista ar divdesmit stilbiem — kāda laime ģimenei, viesnīcas saimniekam vai izsalkušam kaķim. Vajadzēs liekos stilbus aizvākt prom, bet arī tad vēl pietiks, ko trim uzkost.»

Viņš aiznesa gleznu Bananito un lūdza laist darbā nazi.

— Bet vista ir cepta, — Bananito iebilda, — viņa nekad nevar kļūt dzīva.

— Mums vajadzīga cepta vista, nevis dzīva, — atbildēja Klibiķītis. Pret šādu apsvērumu gleznotajam vairs nebija ko iebilst, turklāt viņš atcerejās, ka nebijis ēdis kopš vakarvakara.

Vista nekļuva dzīva, tomēr iznāca no gleznas — kūpoša un smaržīga, it kā tikko būtu izvilkta no cepeškrāsns.

— Tu neapšaubāmi gūsi panākumus gleznotāja darbā, — sacīja Klibiķītis, iecirzdams zobus vistas spārnā (abus stilbiņus viņš bija atstājis Dželsomīno un Bananito), — bet pavārs tu esi vienkārši nepārspējams.

— Derētu mazliet vīna, — pēc brītiņa teica Dželsomīno. — Bet pašlaik visas vīna tirgotavas būs slēgtas; arī no atvērtām mums būtu maz labuma, jo nav ne plika graša pie dvēseles.

Klibiķītim kaut kas iešāvās prātā. Viņš sacīja Bananito:

— Kāpēc tu nevarētu aši uzzīmēt vīna pudelīti?

— Pamēģināšu, — atbildēja gleznotājs, kas no sajūsmas nezināja, kur dēties.

Viņš uzzīmēja pudeli «Kianti» vīna, kas sāka skaisti dzirkstīt, tiklīdz tam pieskārās ota ar krāsu. Ja Dželsomīno laikā nebūtu satvēris pudeles kaklu, vīns izlītu uz grīdas.

Trīs draugi sadzēra par glezniecību, par dziesmu un par kaķiem. Pēc pēdējā tosta Klibiķītis noskuma. Nebija tik viegli viņu pielūgt, lai izklāsta, kas nospiež viņa sirdi.

— Galu galā, — Klibiķītis sāka ņurdēt, — es esmu neīsts kaķis, līdzīgs tiem, kādi pirms pusstundas bija gleznās. Man ir tikai trīs kājas, un es nevienam nevaru sacīt, ka ceturto esmu pazaudējis karā vai pakļustot zem tramvaja, jo tie būtu meli. Ja nu varbūt Bananito…

Ar to pietika. Gleznotājs jau tvēra pēc otas un dažos mirkļos uzzīmēja kaķa ķepu, kas patiktu pat Runcim zābakos. Vislabākais bija tas, ka ķepa tūlīt pieauga Klibiķītim īstajā vietā. Kaķēns saka staigāt uz visām četrām kājām, sākumā drusku bailīgi, vēlāk arvien drošāk.

— Ai, cik jauki! — viņš ņaudēja. — Es jūtos kā no jauna piedzimis, — man pat gribētos mainīt vārdu.

— Kāds es muļķis! — iesaucās Bananito, sizdams sev pa pieri. — Es tev uzzīmēju kāju ar eļļas krasām, bet pārējās ir ar krītu zīmētas.

Tas nekas, — mierināja Klibiķītis, — būs laba tāda pati. Lai tik pamēģina kāds to aiztikt! Paturēšu arī savu veco vārdu. Ja nopietni padomā, tad man tas ļoti piestāv — uz sienām rakstot, taču labā priekškāja ir kļuvusi vismaz par puscentimetru īsāka.

Šajā vakarā Bananito gribēja, lai Dželsomīno katrā ziņā guļ viņa gultā, viņš pats nogulās zemē uz vecu audeklu kaudzes. Klibiķītis ierīkojās Bananito mēteļa kabatā, kurš karājās pie durvīm, un sapņi viņam rādījās cits par citu skaistāki.