Dželsomīno melu zemē

XIII

Mēs atstājām krustmāti Kukurūzvālīti stāvam durvīs un klausāmies kaķīšu pirmos ņaudienus. Viņa bija tik laimīga, cik laimīgs varētu būt tikai mūzikas vēsturnieks, kuram laimējies atrast neizdotu Bethovena simfoniju, kas ilgus gadus nogulējusi kādā atvilktnē.

Romoletu mēs atstājām ceļā uz mājām pēc tam, kad viņa bija parādījusi Klibiķītim, kā nokļūt Bananito jumta istabiņā. Drīz abas radinieces mierīgi gulēja, nenojauzdamas, ka Kalimera vēstule jau iedarbinājusi policijas mašīnu. Trijos naktī dažas šīs mašīnas daļas žandarmu grupas izskatā bez garām runām ielauzās viņu mājā, lika vecajai kundzei ar meiteni steidzīgi apģērbties un aizveda abas uz cietumu.

Žandarmu priekšnieks, nodevis arestantes cietuma priekšniekam, gribēja iet atpakaļ un likties gulēt, bet to viņš bija izplānojis, neņemdams vēra sava kolēģa sīkumainību.

— Ko šīs personas izdarījušas?

— Vecā mācīja suņus ņaudēt, meitene raksta uz sienām. Bīstamas noziedznieces. Tavā vietā es viņas iebāztu pagrabā un pastiprinātu apsardzi.

— Tā ir mana darīšana, — atcirta cietuma priekšnieks. — Tagad paklausīsimies, ko viņas saka.

Krustmāti Kukurūzvālīti pratināja pirmo. Apcietināšana nebija viņu izbiedējusi. Nekas nevarēja aptumšot viņas laimi un prieku par to, ka septiņi mīļie kaķīši beidzot atguvuši savu īsto balsi. Tāpēc viņa ļoti mierīgi atbildēja uz visiem jautājumiem.

— Ne, tie nebija suņi. Tie bija kaķi.

— Ziņojumā teikts, ka suņi.

— Nē, kaķi. Tādi, kas ķer peles.

— Tieši suņi taču ķer peles.

— Nē, kungs, peles ķer kaķi. Naud arī kaķi. Manējie rēja tāpat kā visi citi pilsētas kaķi. Bet šonakt, par laimi, viņi pirmo reizi saka ņaudēt.

— Šī dāma ir traka, — sacīja cietuma priekšnieks. — Viņai vieta ir vājprātīgo namā. Tātad — ko jūs, kundze, mums te stāstāt?

— Patiesību, tikai patiesību.

— A, tagad lieta pavisam skaidra, — iesaucās cietuma priekšnieks. — Šī sieviete jāieģērbj trako kreklā. Es nevaru viņu pieņemt: cietums paredzēts normāliem cilvēkiem. Trakie jāved uz vājprātīgo namu.

Kaut arī žandarmu priekšnieks, redzēdams, kā izkūp viņa cerības uz jauku izgulēšanos, izmisīgi protestēja, cietuma priekšnieks nodeva viņam atpakaļ krustmāti Kukurūzvālīti ar visiem viņas papīriem. Tad viņš pratināja Romoletu.

— Vai tu rakstīji uz sienām?

— Tā ir tīra patiesība.

— Dzirdējāt? — iesaucās cietuma priekšnieks. — Arī šī ir traka. Uz vājprātīgo namu! Ņemiet līdzi arī meiteni un lieciet mani mierā! Man nav laika noņemties ar trakiem.

Policijas priekšnieks, zils aiz dusmām, iesēdināja abas arestantes atpakaļ mašīnā un aizveda uz vājprātīgo namu, kur tās nekavējoties pieņēma un ieslēdza milzīgā kamera kopā ar citiem trakajiem, kas bija uzdrošinājušies sacīt patiesību.

Tomēr šīs nakts notikumi ar to vēl nebeidzās. Kad policijas priekšnieks beidzot atgriezās savā kabinetā… kas viņu tur gaidīja? Kalimers Vekselis ar cepuri rokā un riebīgu smaidu uz lūpām.

— Kas jums vajadzīgs?

— Jūsu Ekselence, — čukstēja Kalimers, klanīdamies un vēl vairāk smaidīdams. — Es ierados pēc simttūkstoš viltotajiem dālderiem. Atalgojums pienākas man, jo tas ir mans nopelns, ka valdnieka ienaidnieki apcietināti.

— Tātad jūs esat vēstules rakstītājs, — domīgi teica policijas priekšnieks. — Bet vai viss, ko jūs rakstījāt, ir patiesība?

— Jūsu Ekselence, — Kalimers iekliedzās, — tā ir tīra patiesība, to es varu apzvērēt!

— Ak tā! — savukārt iesaucās policijas priekšnieks ar ļaunu smaidiņu. — Lūk, cilvēks, kas apgalvo, ka esot sacījis patiesību. Mans draugs, es jau nopratu, ka jūs esat prātā jucis, un jūs pats man to apliecinājāt. Uz vājprātīgo namu! Ejam!

— Apžēlojieties, Ekselence, — Kalimers brēca, mezdams cepuri zemē un izmisumā mīdīdams to kājām. — Jūs taču nedarīsiet man tādu netaisnību! Esmu melu draugs, tā arī parakstījos vēstulē.

— Bet vai tas ir tiesa, ka jūs esat melu draugs?

— Tas tiesa! Tā ir patiesība! Es to apzvēru!

— Jūs atkal iekritāt, policijas priekšnieks triumfēja, — Divas reizes jūs man apzvērējāt, ka esot sacījis patiesību. Taisieties tik prom, te nav ko gudrot! trakonamā jums pietiks laika, varēsiet nomierināties. Tagad jūs esat trakojošs vājprātīgais un atstāt jūs brīvībā nozīmētu apdraudēt sabiedrisko kārtību.

— Jūs gribat piesavināties manu atalgojumu! — bļāva Kalimers, spārdīdamies žandarmu rokās.

— Dzirdējāt? Viņam uznākusi lēkme. Uzvelciet tam spaidu kreklu un aizbāziet muti! Kas attiecas uz atalgojumu, varu apgalvot, ka viņš nedabūs ne graša, kamēr man būs pietiekami daudz kabatu, kur šo naudu glabāt.

Tā nokļuva vājprātīgo namā arī Kalimers, kur viņu vienu pašu ieslēdza kamerā, kurai bija skaņas izolācija.

Tagad policijas priekšnieks gribēja iet gulēt, bet no otra pilsētas gala sāka nākt trauksmes signāli:

— Hallo, policija? Te apkārtnē ir kāds suns, kas ņaud. Droši vien traks. Atsūtiet kādu.

— Hallo, policija? Kur palikuši suņu ķērāji? Pie manām durvīm atrodas kāds suns, kas ņaud jau veselu pusstundu. Ja tā turpināsies līdz rītam, neviens nevarēs iziet uz ielas aiz bailēm, ka nesakož.

Žandarmu priekšnieks pavēlēja tūlīt sasaukt visus suņu ķērājus, sadalīja tos patruļās, ko pastiprināja ar izlases žandarmiem, un izsūtīja pa visu pilsētu meklēt «suņus, kas ņaud» vai, kā lasītājs pats sapratīs, septiņus krustmātes Kukurūzvālītes mincīšus.

Vismazāko kaķēnu notvēra jau pēc pusstundas. Aizrāvies ar ņaudēšanu, viņš nemaz nepamanīja, ka ir ielenkts. Redzot sev visapkārt tik daudz ļaužu, mazulis nodomāja, ka tie ieradušies viņu apsveikt, un sāka ņaudēt vēl sirsnīgāk. Viens no suņu ķērājiem tuvojās kaķēnam ar draudzīgu sejas izteiksmi, dažas reizes noglāstīja muguru, tad sagrāba aiz skausta un iebāza maisā.

Nākamo no septiņiem saņēma tajā brīdī, kad viņš, uzrāpies kādā piemineklī uz zirga segliem, teica runu nelielam bariņam kaķu, mēģinādams tos pierunāt, lai ņaud. Kaķi klausījās ar drūmu ironiju un vēlāk apsveica viņa sagūstīšanu ar briesmīgiem rējieniem. Trešo saķēra tāpēc, ka viņš strīdējās ar kādu suni.

— Muļķi, kāpēc tu ņaudi? — kaķis vaicāja.

— Atvainojiet, ko tad man vajadzētu darīt? Esmu kaķis, tāpēc ņaudu, — atbildēja suns.

— Tu divkaršais muļķi, vai tad neesi nekad paskatījies spogulī? Tu esi suns, un tev jārej! Es esmu kaķis, un man pieklājas ņaudēt. Paklausies — ņau, ņau, ņaaau!

Galu galā viņi sastrīdējās, un suņu ķērāji bez kādām ceremonijām sagrāba abus. Taču suni vēlāk atlaida, jo viņam bija tiesības ņaudēt.

Saķēra arī ceturto, piekto un sesto.

— Vēl trūkst tikai viena, — suņu ķērāji un policisti cits citu mierināja, cenzdamies pārvarēt nogurumu.

Kas bija par pārsteigumu, kad pēc vairāku stundu ilgas meklēšanas viņi atrada nevis vienu, bet divus ņaudošus kaķus!

— Viņi ir pavairojušies, — noteica kāds policists.

— Ņaudēšana laikam ir lipīga, — piebalsoja suņu ķērājs.

Viens no abiem kaķiem bija krustmātes Kukurūzvālītes saimes septītais loceklis, bet otrs musu paziņa Fido, ar kuru sastapāmies kādā no iepriekšējām nodaļām. Pec ilgākām pārdomām viņš bija nācis pie atziņas, ka Klibiķīša padoms ņaudēt nebija zemē metams. Pietika ar vienu pašu mēģinājumu ieņaudēties, un viņš vairs nespēja riet, pat tad ja gribētu to darīt.

Fido ļāva sevi saņemt ciet bez pretošanās. Septītais, kas bija visveicīgākais, veikli uzrāpās kokā un kādu laiciņu tur uzjautrinājās, kaitinādams savus gūstītājus un ņaudēdams visskaistākās ārijas, kādas vien sastopamas kaķu repertuārā.

Noskatīties neparasto izrādi salasījās liels ļaužu pūlis, kas, kā jau parasts, sadalījās divās nometnēs. Bija prātīgie, kas skubināja policistus rīkoties un ātrāk izbeigt šo jandāliņu. Bija arī jokupēteri, varbūt ne tikai jokupēteri, kas juta līdzi kaķim un uzmudināja viņu, piebalsodami:

— Ņau! Ņau!

Liels bars kaķu sirdīgi rēja uz savu radinieku pa daļai aiz skaudības, pa daļai aiz dusmām. Laiku pa laikam kādam pielipa vēlēšanās ņaudēt — suņu ķērāji to tūlīt sagrāba ciet un iebāza maisā.

Vajadzēja atsaukt ugunsdzēsējus un aizdedzināt koku, lai beidzot nodzītu zemē neatlaidīgo ņaudētāju. Tā ļaudis dabūja redzēt arī mazu ugunsgrēku un varēja iet mājās ļoti apmierināti.

Kopsavilkumā izrādījās, ka pavisam ir divdesmit ņaudošu kaķu; tos visus aizveda uz vājprātīgo namu, jo viņi bija sacījuši patiesību, tātad tiem vajadzēja būt trakiem. Vājprātīgo nama direktors nezināja, kur lai kaķus liek. Domāja, domāja, kamēr pavēlēja viņus novietot tieši Kalimera Vekseļa kamerā. Varat iedomāties, cik patīkama bija spiegam šī sabiedrība, kas atgādināja viņa nelaimes cēloni! Pēc divām stundām viņš patiešām sajuka prātā, sāka ņaudēt un ņurrāt. Kalimers iedomājās, ķa viņš ir kaķis, un, kad kāda neapdomīga pele parādījās istabas vidū, viņš tūlīt klupa tai virsū. Pele pameta asti Kalimera mutē un pati iespruka savā alā.

Savācis šīs ziņas, Klibiķītis devas mājās pastāstīt jaunumus Dželsomīno un pēkšņi izdzirda sava drauga balsi — atskanēja viena no viņa dzimtenes dziesmiņām, kas sagādajušas tik daudz raižu.

«Šoreiz es varu derēt uz visām četrām ķepām, jauno ieskaitot, ka Dželsomīno ir aizmidzis un sapņo,» domāja Klibiķītis. «Ja es nepasteigšos, policisti ieradīsies pirmie.»

Mājas priekšā klausījās liels pūlis. Neviens nekustejās, neviens nerunāja. Ja laiku pa laikam kaimiņos saplīsa kāda loga rūts, neviens nemēģināja protestēt. Likās, ka brīnišķīgā dziedāšana ir viņus apbūrusi. Klibiķītis pamanīja pūlī pat divus jaunus policistus ar tikpat sajūsminātu sejas izteiksmi. Kā jūs zināt, policistiem bija dots rīkojums apcietināt Dželsomīno, bet šiem abiem nenāca ne prātā to darīt. Diemžēl ieradās citi policisti, kuru priekšnieks ar pātagu atbrīvoja ļaužu drūzmā sev ceļu. Šim cilvēkam laikam bija biezas ausis, jo Dželsomīno dziesma to neiepriecināja.

Klibiķītis uzskrēja augšā pa kāpnēm un kā zibens iespērās jumta istabiņā.

Celies! Celies! — viņš kliedza, kutinādams ar asti Dželsomīno degunu. — Koncerts ir beidzies. Policija nāk!

Dželsomīno atvēra acis un pamatīgi tās izberzēja, tad jautāja:

— Kur es atrodos?

— Es tev pasacīšu, kur tu drīz atradīsies, ja mēs nevāksimies no šejienes prom, — atbildēja Klibiķītis, — tu nokļūsi tuptūzī!

— Vai es atkal dziedāju?

— Nāc, muksim jumtiem pāri!

Tu runā ar mani kā ar kaķi, bet es neprotu lēkāt pa jumtiem.

— Turies man pie astes.

— Uz kurieni mēs iesim?

Katrā ziņā — prom no šejienes! Kaut kur taču nonāksim.

Klibiķītis pirmais izlēca pa logu uz blakusmājas jumta, kas bija zemāks, un Dželsomīno nekas cits neatlika kā aizvērt acis, lai nereibtu galva, un sekot draugam.