Dželsomīno melu zemē

IV

— Tev jāzina, — iesāka Klibiķītis…

Es saīsināšu viņa stāstu, lai jums nebūtu jāzaudē pārak daudz laika. Stāsts ir šāds.

Jau sen pirms Dželsomīno ierašanās šajā savādajā zemē te no jūras bija ieceļojis izveicīgs un uzņēmīgs pirāts, vārdā Džakomone — Lielais Jēkabs, pietiekami liels un drukns vīrs, lai spētu panest tādu vārdu nesalīcis, un pietiekami vecs, lai sāktu ilgoties pēc kārtīgākā dzīvesveida.

«Nu jaunība ir pagājusi,» viņš esot sacījis. «Man ir apnicis braukāt pa jūrām. Labāk okupēšu kādu saliņu un mainīšu profesiju. Protams, es neaizmirsīšu arī pārējos juras laupītājus: iecelšu viņus par majordomiem, kambarsulaiņiem, zirgu puišiem un izsūtāmiem, tā ka viņiem nevajadzēs žēloties par savu vadoni.»

Ar šādu nodomu viņš sāka meklēt sev saliņu, bet neviena nebija pa prātam — visas likās pārāk mazas. Kas atbilda viņa gaumei, tā nepatika citiem bandas dalībniekiem. Viens gribēja, lai būtu upe, kur varētu makšķerēt foreles, bet upes nebija. Otrs gribēja kino, cits — banku, kur varētu noguldīt salaupīto naudu uz procentiem.

— Kāpēc mēs nevaram ieņemt kaut ko labāku nekā saliņa?

Galu galā viņi okupēja veselu valsti ar lielu pilsētu, kurā bija teātru un banku papilnam, ar daudzām upēm, kurās varēja makšķerēt foreles un svētdienās vizināties laivā. Un tik tālu nebija nekā sevišķa — tas gadās diezgan bieži, ka šo vai kādu citu zemi kādā pasaules malā okupē pirātu banda. Kad zeme bija ieņemta, Džakomone nolēma: viņam derētu pārmainīt vārdu un saukties tagad par Džakomoni Pirmo, bet savus ļaudis pārdēvēt par admirāļiem, kambarkungiem, galminiekiem un ugunsdzēsēju priekšniekiem.

Protams, Džakomone izdeva arī likumu, saskaņā ar kuru visiem vajadzēja saukt viņu par «Jūsu Augstību», pretējā gadījumā tika nogriezta mēle. Lai būtu drošs, ka nevienam neienāks prātā pateikt par viņu patiesību, viņš saviem ministriem pavēlēja reformēt vārdnīcu.

— Nepieciešams pārmainīt visus vārdus, — viņš paskaidroja. — Vārds pirāts, piemēram, nozīmēs — godavīrs. Tātad, ja ļaudis runās, ka esmu pirāts, — ko tad viņi sacīs jaunajā valodā? Ka esmu godavīrs.

— Zvēram pie visām valzivīm, mūsu uzbrukumu lieciniecēm! — sajūsmā kliedza ministri. — Tā ir brīnišķīga ideja, ko vajadzētu uzrakstīt un pielikt pie sienas rāmītī.

— Vai visiem skaidrs? — turpināja Džakomone. — Tālāk: pārmainiet nosaukumus visiem priekšmetiem, dzīvniekiem un personām. Sāksim ar to, ka no rīta «labrīta» vietā vajadzēs teikt «ar labu nakti» — tā visi mani uzticamie pavalstnieki sāks dienu ar meliem. Protams, kad ies gulēt, vajadzēs sacīt — «labdien».

— Lieliski, — iesaucās viens no ministriem. — Tad nevajadzēs vis sacīt «cik jūs labi izskatāties», bet varēs teikt «purns, kas prasās pēc dūres!».

Pēc vārdnīcas reformas tika izdots likums, kas padarīja melošanu par obligātu, un tad izcēlās neaprakstāmas jukas.

Sākumā ļaudis bieži kļūdījās. Gāja, piemēram, pirkt maizi pie maiznieka, aizmirstot, ka tagad maiznieki pārdeva burtnīcas un zīmuļus, bet maize bija jāpērk pie rakstāmpiederumu tirgotāja. Vai arī, ejot pa apstādījumiem, cilvēki raudzījās uz puķēm un nopūtas:

— Cik skaistas rozes!

Tūliņ no krūmiem izlēca ārā kāds no karaļa Džakomones policistiem ar sagatavotiem rokudzelžiem.

— Vareni, vareni! Jūs esat izdarījis noziegumu, vai jūs to zināt? Kā jums nāk prātā «burkānus» saukt par «rozēm»?

— Lūdzu piedošanu, — murmināja nelaimīgais un steidzīgi sāka slavēt citas apstādījumu puķes.

— Cik skaistas nātres, — viņš jūsmoja, rādīdams uz atraitnītēm.

— Nē, nē, mani vairs nepiemānīsiet. Jūs pārkāpumu jau esat izdarījis. Vajadzēs pavadīt kādu laiciņu cietumā un pavingrināties melošanā.

Un tas, kas notika skolās, nav nemaz aprakstāms! Džakomone bija licis samainīt visus skaitļus reizināšanas tabulā. Lai saskaitītu, vajadzēja atņemt. Lai dalītu, vajadzēja reizināt. Skolotāji paši vairs neprata izlabot kļūdas aritmētikas uzdevumos. Sliņķiem bija tīrā laime: jo vairāk viņiem bija kļūdu, jo vairāk varēja cerēt uz labu atzīmi.

Un sacerējumi?

Varat iedomāties, kas iznāk, ja visi vārdi ir ačgārni. Kāds skolēns, piemēram, saņēma viltota zelta medaļu kā godalgu par sacerējumu «Skaista diena»:

Vakar lija. Cik patīkami bija pastaigāties lietū, kas gāza ar pilieniem. Ļaudis beidzot varēja atstāt mājās lietussargus un mēteļus un varēja staigāt krekla piedurknēs. Man netīk, ja spīd saule: jāsēž mājās, lai neizmirktu, visa nakts jāpavada, skatoties saules staros, kas skumji slēpjas uz durvju dakstiņiem.

Lai varētu pienācīgi novērtēt sacerējumu, ņemiet vērā, ka šajā valodā durvju dakstiņi nozīmē logu rūtis.

Pietiks. Tagad jūs zināt, par ko ir runa. Melu zemē pat visiem dzīvniekiem vajadzēja iemācīties melot: suņi ņaudēja, kaķi rēja, zirgi māva, un lauvam zooloģiskā dārza krātiņā lika pīkstēt, jo viņu rūkšana bija iedalīta pelei.

Vienīgi zivis ūdeni un putni gaisā varēja nospļauties par karaļa Džakomones likumiem: zivis tāpēc, ka vienmēr ir mēmas un neviens tas nevar piespiest melot, putni tāpēc, ka suņu ķērāji nevarēja tos notvert. Putni turpināja dziedāt katrs savā balsī, un ik reizi cilvēki noraudzījās uz tiem ar skumjām.

Jūs laimīgie, — ļaudis nopūtās, — neviens jums nevar uzlikt sodu.

Klausīdamies Klibiķīša stāstā, Dželsomīno kļuva arvien bēdīgāks.

«Kā es varēšu dzīvot šajā zemē?» viņš domāja. «Ja man kādreiz paspruks patiess vārds, manu pārlieku skaļo balsi tūlīt dzirdēs visi Džakomones policisti. Mana balss turklāt ir tīk dumpīga, ka nez vai es spēšu noturēt to mierā.»

— Tā, — nobeidza Klibiķītis, — tagad tu zini visu. Vai tu gribi vēl ko zināt? Man gribas ēst.

— Man arī. Es gandrīz biju to aizmirsis.

— Izsalkums ir vienīgais, ko nevar aizmirst. No laika tas nebīstas, gluži otrādi, jo ilgāks laiks pagajis, jo lielāks ir izsalkums. Vispirms gan es gribētu atstāt mazu sveicienu šai sienai, kuras gūsteknis tik ilgi esmu bijis.

Klibiķītis ar savu sarkanā krīta kāju uzrakstīja uz sienas sava nospieduma vidū: ŅAU, LAI DZĪVO BRĪVĪBA!

Atrast kaut ko ēdamu nebija viegli.

Visu laiku, kamēr viņi staigāja pa pilsētu, Dželsomīno cītīgi lūkojās uz zemi, cerēdams ieraudzīt kādu viltotu naudas gabalu. Klibiķītis turpretim vēroja gājējus, it kā meklēdams kādu paziņu.

— Tur viņa nāk, — viņš beidzot noteica, rādīdams uz kādu vecu kundzi, kas ar sainīti rokās steidzīgi soļoja pa ietvi.

— Kas tā tāda?

— Tā ir krustmāte Kukurūzvālīte, kaķu aizgādne. Katru vakaru viņa atnes sainīti ar ēdienu paliekām klejotājiem kaķiem, kas klīst gar Džakomones pils parka mūriem.

Krustmāte Kukurūzvālīte bija tieva, gandrīz divus metrus gara vecenīte, kas turējās ļoti taisni un izskatījās visai stingra. Paskatoties uz viņu, varētu teikt, ka tā ir viena no tām dāmām, kas mēdz uzbrukt kaķiem ar slotaskatu. īstenībā — pēc Klibiķīša vārdiem — bija gluži otrādi.

Viņai sekodami, Dželsomīno ar savu biedru nonāca kādā laukumiņā, aiz kura bija redzams parka žogs — asi robots mūris, apkaisīts ar pudeļu šķembām. Kāds desmits diezgan noplukušu un izkāmējušu kaķu saņēma Kukurūzvālīti ar nesaskanīgu riešanu.

Stulbeņi, — izgrūda Klibiķītis. — Tu redzēsi, ka es tūliņ ievedīšu kārtību.

Tajā mirkli, kad krustmāte Kukurūzvālīte atraisīja savu sainīti un nolika tā saturu blakus ietvei, Klibiķītis iejaucās barā un nokliedza spiedzīgu «ŅAU!».

Kaķi, kas ņaudēja, nevis rēja, šīs zemes kaķi nebija paraduši redzēt. Aiz liela pārsteiguma visi kaķi sastinga uz vietas ar atplestām mutēm. Klibiķītis paķēra zobos divas mencu galvas un pāris lēcienos atradās jau uz parka žoga, pārlīda tam pāri un iemuka krūmos.

Dželsomīno pavērās apkārt — viņš arī būtu labprāt lēcis pāri mūrim, bet krustmāte Kukurūzvālīte skatījās uz viņu aizdomu pilna.

«Man negribētos, ka viņa saceļ trauksmi,» viņš domāja. Izlikdamies par nejaušu garāmgājēju, kas iet savās gaitās, viņš nogriezās pa citu ceļu.

Kad pirmais pārsteiguma brīdis bija garām, kaķi sāka riet, ieķērušies svārkos Kukurūzvālītei, kas, patiesību sakot, bija vēl vairāk izbrīnījusies nekā viņi. Beidzot vecenīte nopūtās, izdalīja kaķiem pēdējās ēdiena atliekas, pameta vēlreiz acis uz mūri, aiz kura bija nozudis Klibiķītis, un gāja atpakaļ uz mājām.

Tikko Dželsomīno nogriezās aiz ielas stūra, viņš atrada ilgi meklēto viltoto naudas gabalu un varēja beidzot nopirkt maizi un sieru (vai, kā te mēdza teikt, «pudelīti tintes un gabalu dzēšamgumijas»).

Nakts pienāca drīz, Dželsomīno bija noguris, nāca miegs. Atradis kādā mājā vaļējas durvis, viņš ielīda pagrabā un apgūlās uz ogļu kaudzes.